Ģimenes rašanās un tās pētīšanas klasiķi

Jau ilgstoši pārdomāju jautājumus, kuri saistās ar ģimeni un tās noturīgumu. Daudzkārt esmu izteicis savas pārdomas laulības šķiršanas un tās seku sakarā. Man ir bijis ko lauzīt galvu par to, kā monogāma ģimene izcēlusies, piemērām, rakstot par Saharāzijas hipotēzi grāmatā „Pie tēva”. Nākamā mana grāmata plānota par laulību un šķiršanos un tajā man prasās detalizētāk parunāt par to, kā gan turas kopā šis apbrīnojamais, bet arī dīvainais un nebūt ne pašsaprotamais veidojums – monogāma ģimene.

Tagad, pēc „Meita un Māte” iznākšanas, biju atļāvis sev paņemt nelielas rakstīšanas brīvdienas, kuru laikā sanāca vairāk palasīt. Par vienu no grāmatām, kuru izlasīju pat vairākas reizes, gribas padalīties – tā ir Frīdriha Engelsa „Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās”[1]. Jā, jā – tā pati, kas padomju augstskolas studentam bija obligātās literatūras sarakstā, kura obligātums, kā jau daudz kas tajā laikā, tomēr bija relatīvs. Es arī neatceros, ka kāds pasniedzējs filozofijas vai zinātniskā komunisma kursā būtu stāstījis par to, kas šajā grāmatā ir patiešām interesants. Un tas ir tik savādi, jo man liekas, ka šāds Engelss būtu varējis mani ievilkt jau toreiz!

Frīdrihu Engelsu, tāpat kā viņa draugu Kārli Marksu, ir ļoti inspirējušas idejas, kuru savā 1861. gada darbā „Mātes tiesības” izvirzījis Bāzeles vēsturnieks un jurists Johans Jakobs Bahofens (1815 – 1887; dažādiem šī darba izdevumiem nosaukumi mainās, manā rīcībā ir nezināmā (iespējams, 1926.) gadā, Leipcigā, Alfrēda Kroenera apgādā, gotu šriftā iznākusī „Muterrecht und Urreligion” ar Rūdolfa Marra priekšvārdu[2]). Arī Bahofena zinātnieka un domātāja liktenis ir bijis savāds. Erihs Fromms no pietiekamas laika distances viņu ideju lielumu salīdzina ar Zigmunda Freida idejām: „Kas par kontrastu viņu darbu likteņos! Freids kļuva par vienu no vislabāk zināmajiem domātājiem pasaulē, viņa idejas par ģimeni un tai veltīti termini ir sasnieguši katru, viņa grāmatas publicē visās valodās, viņa idejās apmāca neskaitāmi institūti; bet no otras puses – Bahofens, figūra, kuru plašāka publika nepazīst, kuru apbrīno tikai daži, bet izsmej vairākums speciālistu. Tas ir pārsteidzoši, ja ņemam vērā, ka dažviet Bahofens ir apsteidzis Freidu viņa idejās, dodot daudz dziļākas atbildes uz tiem pašiem jautājumiem.”[3]

Tālāk, lai iespējami koncentrēti raksturotu Bahofena paveikto, citēju Engelsu: „Autors [Bahofens] izvirza šādas tēzes: 1) sākumā cilvēki uzturēja neierobežotus dzimumsakarus, ko viņš nosauca ar neizdevušos vārdu „hetērisms”; 2) šādi sakari nedod nekādu iespēju droši noteikt tēvu, un tāpēc izcelšanos varēja noteikt tikai pēc sieviešu līnijas – pēc mātes tiesībām, kā tas sākotnēji arī ir bijis pie visām senatnes tautām; 3) tāpēc sievietes kā mātes, kā vienīgie droši zināmie jaunās paaudzes vecāki, tika turētas lielā godā un cieņā, kas, pēc Bahofena domām, sniedzās līdz pilnīgai sieviešu kundzībai (ginekokrātijai); 4) pāreja uz vienlaulību, kur sieva piederēja vienīgi vienam vīram, ietvēra sevī sensena reliģiska likuma pārkāpumu, par kuru bija jāsaņem sods vai kura pieļaušana bija jāizpērk ar to, ka sieviete noteiktu laiku atdevās citiem.”

Jā, tas ir gaužām interesanti, ka tā veidojas zinātnieku likteņi. Skaidrs, ka tas nav objektīvs, izvērtējumos balstīts process. Laikam ir kas tāds, ko cilvēki grib un ko negrib redzēt. Bahofenu negrib. Kāpēc? Pirms mēģinām atbildēt, vēl viens Engelsa citāts: „…atklājumam, ka sākotnējā, uz mātes tiesībām dibinātā ģints ir iepriekšējā stadija kultūras tautu ģintij, kas dibinātas uz tēva tiesībām, – šim atklājumam pirmatnējā vēsturē ir tāda pati nozīme kā Darvina evolūcijas teorijai bioloģijā un Marksa virsvērtības teorijai politiskajā ekonomijā.” Man šķiet, Bahofens kaut kādā savā veidā ir pārkāpis Freida vēlāk formulēto tabu pret sievietēm. Iespējams, sajutis šo pārkāpumu kā Dievietes sūtītas vainas sajūtas, kas nav ļāvušas ar saviem darbiem gana droši lepoties un tos pozitīvi reklamēt. Jo ir tik dīvaini, ka pat viņa laikabiedri, speciālisti radniecīgās nozarēs, viņu nemaz nezināja – bet Bahofens dzīvoja laikā, kad būtiski atklājumi zinātnē nemaz nebija tik ikdienišķa parādība!

Otrs autors, uz kura atklājumiem Engelss balstās savā darbā un pret kuru izturas ar lielu cieņu, ir amerikāņu antropologs Luiss Henrijs Morgans (1818 – 1881). Tas ir cilvēks, kas pētījis amerikāņu indiāņu kultūru, sevišķi īpaši attīstīto irokēzu tautu, un kas cilšu struktūrā saskatījis ģinti, ieraugot, ka radniecība tajā dažviet tiek noteikta gan pēc senākā Mātes ģints principa, gan jaunākās Tēva ģints līnijām. Tieši ģints veidošanās principi ir pamatā tam, ko Freids vēlāk rakstīja par totēmu un tabu. Bet sāksim no paša aizvēsturiskā sākuma!

Vissenākā ģimenes forma pēc Engelsa (t.i. Morgana) ir asinsradniecības ģimene. Tā ir kaut kas attīstītāks par sabiedrību, kurā „visi guļ ar visiem” un kur nav nekādu robežu, kas iezīmētu sīkāko sociālo grupu apveidus pirmatnējā bara ietvaros. Tomēr kaut kad sen aizvēsturē cilvēkiem ir radusies doma, ka nav labi, ja vecāki guļ ar bērniem. Kādēļ tādai domai vajadzēja rasties? Izskatās, ka Engelsam vairāk simpatizē iespēja, ka cilvēkus jau tad nodarbinājuši incesta negatīvo ģenētisko seku jautājumi. Man tāda iespēja šķiet apšaubāma, jo dzimumsakari starp tuviem radiniekiem palielina jebkuru – gan izdevīgu, gan neizdevīgu ģenētisku pazīmju relatīvu savairošanās risku populācijā un palielina gan ģenētisku patoloģiju, gan arī ģēniju un citu ģenētisku izdevīgumu rašanās iespēju. Kaut kā grūti iedomāties, ka senais cilvēks varētu būt spējīgs izdarīt šādus secinājumus – tam būtu vajadzīgi novērojumi, kas pēc savas komplicētības atbilstu zinātniskiem pētījumiem mūsdienās.

Domājot, kas varēja būt noteikuši asinsradniecības ģimenes rašanos, nedrīkst aizmirst, ka apstākļos, kad paternitāti noteikt nebija iespējams, incests starp vecākiem un bērniem praktiski nozīmēja seksuālas attiecības starp māti un dēlu un tā aizliegšana – ieguldījums dēla iespēju palielināšanā aiziet no mātes. Ka tas nes labus augļus – šādi dēli izaug stiprāki – to gan senais cilvēks varētu būt spējis novērot. Bet šādam aizliegumam pamatā varētu būt arī pieaugušo vīriešu lielākā fiziskā spēka un varas izmantošana, pastumjot malā „sīkos”, kurai sievietes varētu būt bijušas ieinteresētas pievienoties līdz brīdim, kad draud pieaugušo vīriešu vardarbība pret sievietēm un aizsardzībā jāiesaista slēpnī ar krama nazi gaidošais dēls. Jo pienākums gulēt ar visiem, kas to sagrib, sievietei, kas savas vēlmes nevar aizstāvēt ar fiziskā spēka palīdzību, var arī nebūt kaut kas patīkams…

Lai nu kā, ir ļoti ticami, ka asinsradniecības ģimene ir nozīmējusi grupu laulību starp vienas paaudzes bara locekļiem, kas, visbiežāk, bija radinieki. Tātad – visas vecmāmiņas skaitās precējušās ar visiem vectētiņiem[4], mātes – ar tēviem, meitas – ar dēliem, mazmeitas – mazdēliem. Turklāt šādas laulības skaitījās noslēgtas jau kopš dzimšanas. Svarīgi, ka šādā veidā pirmatnējais cilvēku bars samazināja cilvēku loku, kam bija tiesības uz dzimumattiecībām savā starpā. Man šķiet, cilvēkiem varēja būt svarīga tieši šī samazināšana – līdz monogāmijai tur vēl ļoti tālu, protams. Bet kaut kāda struktūra rodas pirmatnējā barā, robežas, aizliegumi, pretrunas. Ar vārdu sakot – dinamika, kustība.

Nākamā ģimenes forma, kuru piemin Engelss, ir punaluālā[5] ģimene. Pēc vecāku un bērnu laulību aizliegšanas, bija jāsper nākamais solis – jāaizliedz brāļu un māsu laulības. Saskaņā ar manu tagadējo, no Engelsa un Morgana patapināto priekšstatu tas varēja notikt sekojoši. Kādas Lielās Mātes meitas tika nodalītas vienā ģintī (Nr.1), bet dēli otrā (Nr.2.) – tām bija aizliegts savstarpēji precēties. Bet otras Lielās Mātes arī līdzīgi atsevišķā ģintī (Nr. 4) nodalītie dēli drīkstēja precēties ar pirmās Lielās Mātes meitām (Nr. 1), attiecīgi – otrās Lielās Mātes meitas (Nr. 3) ar pirmās dēliem (Nr. 2). Tātad no divām Lielajām Mātēm izveidojas četras ģintis, kur katra ģints ar vienu citu no četrām jau kopš dzimšanas bija pāru laulībā. Tālāk bija sarežģītāk un, es pieņemu, katrā zemeslodes vietā varēja tikt pieņemti atšķirīgi lēmumi, kā šī spēle turpināma. Viens variants būtu – iesaistīt (nu jau ciltī) vēl divu Lielo Māšu pēcteču radītās četras ģintis un noteikt, ka precēties nedrīkst ne brāļi un māsas, ne brālēni un māsīcas. Taču jau šajā solī, bet varbūt arī nākamajā varēja noteikt, ka bērni paliek mātes ģintī (paternitāte joprojām bija nenosakāma un par Tēvu neviens pat iedomāties nespēja). Un kaut kad vajadzēja noteikt, kas notiek ar brāļu ģintīm – tajās neauga dalībnieku skaits, jo tur nebija sieviešu. To varēja atrisināt vismaz divos veidos. Pirmkārt, varēja apvienoties ar kādu ģinti, kurā sanāca iekļuvušas attiecīgās vīriešu ģints māsas un viņu bērni, ar kuriem tagad vairs precēties nedrīkstēja. Otrkārt, sievietes (līgavas) varēja nozagt. Kā jau augstāk minēts, cilvēku virzīšanās uz arvien mazāku nukleāro ģimeni, tuvojoties monogāmajai, bija arī sena reliģiska likuma pārkāpums un tiesību uz daudzveidīgākām seksuālām attiecībām ierobežojums. Tādēļ, pirms nozagtā līgava tika adoptēta kādā no ģintīm, ar kuru zaglim bija tiesības slēgt laulības, tai bija jāguļ ar visiem pārējiem zagšanas epopejā iesaistītajiem vīriešiem – tādējādi tā tikai izpirkta[6].

Lai kā arī senie šamaņi nevirzītu likumu, kas nosaka piederību pie kādas no ģintīm (totēmiem), apstākļos, kad joprojām eksistēja regulēta, tomēr grupu laulība, pilnīgi izvairīties no laulības starp tuviem radiniekiem vienalga nebija iespējams. Piemērām, ja bērni paliek mātes ģintī (Mātes tiesības), bet tēvs turpina būt savējā, tad viņš ar savu bērnu mātes ģints sievietēm, tātad arī ar savām meitām, drīkst stāties dzimumattiecībās. Lietu „atvieglo” tikai tas, ka grupu laulības apstākļos meitas nezina, ka guļ ar savu tēvu, tātad incests notiek, bet neviens nezina, ka tas ir incests. Ar vārdu sakot, laulību likumi attīstās galvenokārt monogāmijas un tikai sekundāri – incesta aizlieguma virzienā.

Kā trešo un nākamo no senajām laulības formām Engelss min pāru ģimeni. Viņš raksta: „kaut kas līdzīgs pāru kopdzīvei uz īsāku vai ilgāku laiku bija sastopams jau grupu laulībā vai vēl agrāk; vīrietim bija galvenā sieva (diezin vai var teikt – mīļākā sieva) starp daudzām sievām, un viņš bijā tās galvenais vīrs starp citiem vīriem. [..] … starp irokēziem un vairumam citu uz zemākas barbarisma pakāpes esošo indiāņu laulība aizliegta starp visiem radiniekiem[7], kādi ir viņu sistēmā, un to ir vairāki simti veidu. Līdz ar to, ka laulību aizliegumi arvien vairāk sarežģījās, grupu laulības kļuva arvien mazāk un mazāk iespējamas; tās izskauda pāru ģimene.”

Engelss konstatē arī kādu ļoti interesantu lietu, kas man citā veidā stāsta par Slepeno līgumu, kuru esmu aprakstījis grāmatā „Meita un māte”: „Pāra ģimene, kas pati pārāk vāja un nestabila, lai radītu vajadzību pēc savas mājsaimniecības, vai tikai vēlēties tādu nodibināt, nebūt nepadara lieku no agrākiem laikiem mantoto komunistisko mājsaimniecību. Bet komunistiskā mājsaimniecība nozīmē sieviešu valdīšanu mājā, tāpat kā vienīgi tikai miesīgas mātes atzīšana, kad nav iespējas droši noteikt miesīgo tēvu, nozīmē lielu cienību pret sievietēm, t.i., pret mātēm. [..] Komunistiskā mājsaimniecība, kurā visas sievietes vai to lielākā daļa pieder pie vienas un tās pašas ģints, bet vīrieši pieder pie vairākām ģintīm, ir reālais pamats tai pirmatnējā laikmetā visur izplatītajai sieviešu valdīšanai, kuras atklāšana ir Bahofena [..] nopelns.”

Engelss arī citē misionāru Ašeru Raitu, kas darbojies pie senekas cilts irokēziem: „… parasti mājā valdīja sievietes; krājumi bija kopīgi; bet slikti klājās nelaimīgajam vīram vai mīļākajam, kas bija pārāk slinks vai neveikls, lai sagādātu savu tiesu kopīgajā krājumā. Vienalga, cik tam bija bērnu vai personīgā īpašuma mājā, katru mirkli viņš varēja gaidīt pavēli sasaiņot savas mantiņas un vākties projām. Un viņš pat nedrīkstēja mēģināt pretoties; māja viņam kļuva par elli, un viņam neatlika nekas cits kā atgriezties savā klanā (ģintī) vai arī – kā tas notika visbiežāk – stāties jaunā laulībā citā klanā. Sievietēm bija klanos (ģintīs) un arī visur citur liels spēks. Bija gadījumi, kad viņas nekautrējās atcelt vadoni un pazemināt to par vienkāršu karavīru.”

Kā Bahofena vēl vienu nopelnu Engelss piemin viņa atklājumu, ka grēku izpirkšana, ar kuru sieviete iegūst tiesības uz šķīstību, ir sava veida izpirkšanas maksa no grupu laulības. Izpirkšana kā, piemērām, Babilonijas sieviešu kalpošanas pienākumam Militas tempļos, atdodoties tur Dievietei ziedojušajiem vīriešiem. Un šī grēku izpirkšana ir arī sievietes ļaušanās jau minētajam līgavu zagšanas rituālam, kurā visi pasākuma dalībnieki pārguļ ar nozagto, līgavainis šajā ziņā paliek pēdējais.

Manuprāt, ļoti svarīga ir Bahofena doma, ka tieši sievietēm senatnē varētu būt bijusi vislielākā motivācija no „dzemdēšanas purva” pārcelties uz daudz drošākiem un prognozējamākiem kaut nosacītas monogāmijas apstākļiem. Arī Engelss domā, ka „no vīriešu puses šis solis [..] nevarēja rasties jau tāpēc vien, ka viņiem vispār nekad, pat līdz šim laikam, nav nācis prātā atteikties no faktiskas grupu laulības ērtībām.”[8] Par šo motivāciju mēs vēl runāsim, tomēr šeit gribu piefiksēt kārtējo Engelsa feministisko subjektivitāti. Jo, lai pieņemtu, ka vīrieši ir poligāmāki nekā sievietes, jānotic, ka viņi atgriežas grupu laulībā vai nu ar nu tikai ar neprecētām sievietēm vai atraitnēm. Jo komunistiskā šķiršanās iniciēšana no sieviešu puses, par kuru iepriekšējā citātā stāsta Ašers Raits, taču arī ir poligāmijas instinktu barošana!

Kas attiecas uz šķiršanos, Engelss konstatē ļoti interesantu un, manuprāt, svarīgu lietu. Runa ir par bagātībām, kas tika uzkrātas lopkopības, metālapstrādes, aušanas un laukkopības attīstības rezultātā un saskaņā ar tradīciju, kas noteica, ka uztura sagādāšanai vajadzīgie instrumenti un lietas bija tēva īpašums, noveda pie tā, ka laulības šķiršanas gadījumā tas viss palika tēvam un tēva ģintij (brāļiem, māsām, māsu bērniem un mātesmāsām un viņu bērniem). Bagātā nelaiķa bērni saskaņā ar Mātes tiesībām neko mantot nebija tiesīgi. Tādēļ tieši privātīpašuma uzkrāšana bija noteicošais iemesls tam, ka Mātes tiesības tika nomainītas uz Tēva tiesībām, saskaņā ar kurām vīriešu kārtas pēcnācēji paliek Mātes ģintī, bet sieviešu kārtas pēcnācējas no tās jāizslēdz un jānosūta uz Tēva ģinti. Ar to tiek atcelta izcelšanās noteikšana pēc sieviešu līnijas un mantošana pēc Tēva tiesībām. Privātīpašums arī apgrūtināja pāra ģimenes šķiršanos, kas līdz tam norisa ļoti ātri un viegli – tas noveda pie stingras monogāmijas „uz mūžu”.

Un visbeidzot – ceturtā Engelsa minētā, visattīstītākā laulības forma – monogāma ģimene. Tās izcelšanos un pastāvēšanu autors saista ar tādu ražošanas spēku attīstību sabiedrībā, kas radīja iespējas uzkrāt un līdz ar to radīt privāto īpašumu un tā mantošanas loģiku. Tiklīdz cilvēkam kas pieder, tā viņš ir ieinteresēts to nezaudēt. Un viņš ir ieinteresēts šo īpašumu kontrolēt arī pēc savas nāves, nosakot to, kura rīcībā tas pāriet. Līdz ar privātā īpašuma rašanos cilvēki ieguva ļoti jaudīgu motivācijas sistēmu, ar kuras palīdzību ir tikusi uzbūvēta modernā Rietumu sabiedrība un valsts. Engelss: „[Monogāmas laulības] pamatā ir vīra vara ar noteiktu nolūku radīt bērnus, kuru izcelšanās no zināma tēva nebūtu apšaubāma [..]šiem bērniem ar laiku kā tiešiem mantiniekiem jāsaņem tēva īpašums. No pāru laulības tā atšķiras ar daudz izturīgākām laulības saitēm, kuras vairs nevar saraut jebkura puse pēc patikas.”

Runājot par monogāmo ģimeni, Engelsam nevar piekrist viņa ticībā, ka ražošanas līdzekļu pāreja sabiedriskā valdījumā likvidēs privātīpašumu, bet neaizkavēs attīstības procesus pasaulē. Domāju, ja viņš dzīvotu šodien, viņam būtu jāatzīst savi maldi un naivums. Mēs esam piedzīvojuši, ka komunistiskā valstī zūd motivācija strādāt, turklāt ražošanas līdzekļu sabiedriskošana tikai ievada to pārdalīšanas procesus jaunām, nepieredzējušām, bet alkatīgām elitēm. Un Engelss bija arī stihisks feminists, jo viņš domāja, ka monogāma ģimene ir vīriešu interesēs izveidots cietums sievietēm. Viņš bija par tiesībām šķirties un par sieviešu iesaistīšanu ārpusmājas procesos – politikā un algotā darbā.

Ne vārda Engelss savā darbā nemin par bērnu interesēm un bērnu tiesībām, šķiet, par to viņš nav aizdomājies. Saskaņā ar manu domāšanu, tieši bērnu vajadzība izaugt ģimenē ar abiem vecākiem ir viens no diviem būtiskajiem argumentiem par labu monogāmai ģimenei. Otrs (faktiski pirmais, ja lūkojamies no to atklāšanās kārtības) ir jau minētais privātīpašuma faktors. Tā kā es neredzu vienkāršu ceļu, kā aizvietot tā strādāt motivējošo nozīmi sabiedrībai, tad es, atšķirībā no Engelsa, uzskatu, ka monogāmai ģimenei nav alternatīvas un ka tā ir sabiedrības pamatu pamats šodien un nākotnē. Cita lieta, ka ir un būs daudz jāstrādā, lai šī ģimene nebūtu cietums nevienam – ne sievietēm, ne bērniem, ne vīriešiem.

Engelsa runas par sievietes paverdzināšanu kapitālistiskajā monogāmajā ģimenē mani garlaiko, jo šķiet pārņemtas no mūsdienu feministēm. Tāpat domas par (mainīgās) dzimumu mīlestības nozīmes izzušanu monogāmijā atšķirībā no iepriekšējām laulības formām, kur tā bija gandrīz vienīgais, kas turēja cilvēkus kopā, jo – īpašuma jau nekāda lielā nebija un tas, ka bērni stiprāki izaug kopā ar diviem vecākiem pāru ģimenes un agrīnākās laulības formās diez vai paguva ievērot. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka Tēvs vēl nebija atklāts. Tagad mēs to visu zinām, tādēļ nav pamata sumināt vareno mīlestības spēku, atļaut pa labi un pa kreisi šķirt laulības un darīt citas muļķības, kas griež mūs atpakaļ pāru laulībā.

Man tomēr ir nelielas šaubas par to, vai laulības, kurā ir bērni un (vai) īpašumi, šķiršana vienmēr ir atgriešanās pāru laulībā, kas faktiski ir grupu laulības forma. Lieta tā, ka ir redzams, ka turpinot attīstīties ražošanas līdzekļiem, nu jau viens cilvēks spēj daudz vairāk, kā senāk – ģimene vai prāva cilvēku grupa. Turklāt fiziskā darba īpatsvars ir ļoti neliels, kas nozīmē, ka vīriešiem vairs nav nekādu priekšrocību darba tirgū. Arī sieviete var tik, cik kādreiz visa ģimene. Iespējams, ka drīz viņa varēs tik, cik kādreiz ļoti liela cilvēku grupa un iespējams, ka drīz viņai nevajadzēs ļoti daudz strādāt, lai nodrošinātu pietiekošus ienākumus.

Turklāt ir pagājuši tie laiki, kad viss ģimenes īpašums ir „uz vīra vārda”. Šodien arī sieviete manto un nodod mantojumā. Respektīvi, monogāmijas uzturēšanas argumenti, kas balstās uz motivāciju nezaudēt un pavairot īpašumus, vājinās un šī tendence turpināsies. Iestājas tāds kā primitīvais komunisms, kad visiem viss ir, tikai nevis tāpēc, ka visi turas kopā, bet tāpēc, ka katrs viens ir gana stiprs, lai par sevi pastāvētu. Skaidrs, ka šādos apstākļos Engelss teiktu, ka privātīpašums vairs nav šķērslis monogāmijas izbeigšanai un svinētu sieviešu brīvās mīlestības atbrīvošanās svētkus. Tas nozīmē, ka, stingri ņemot, var atlikt tikai viens personisks monogāmijas saglabāšanas iemesls – bērnu intereses augt kopā ar abiem vecākiem. Citi varētu būt kolektīvi – nacionālās ekonomikas intereses nezaudēt attīstības tempus un kristīgās kultūras intereses saglabāt to Rietumu kultūras tipu, kurā esam izauguši.

[1] Izdevniecība „Liesma”, 1970

[2] Engelss atsaucas uz – „Das Muterrecht. Eine Untersuchung ueber die Gynaikokratie der alten Welt nach ihrer religioesen und rechtlichen Natur”. Štuttgart, 1861

[3] Raksts „Bachofen’s Discovery of the Mother Right (1955) krājumā „Love, sexuality and matriarchy: about gender”, Fromm International publishing corporation, New York, 1997.

[4] Tā raksta Engelss, aizmirstot, ka tolaik neviens nevarēja zināt, kas tas tāds – vectētiņš. Tas nozīmē, ka, visticamāk, precējušās skaitījās vecmāmiņas, mātes, meitas, mazmeitas ar savam vecumam atbilstošiem bara vīriešiem.

[5] Punalua – kompanjons, partneris. Morgana, domājams, no havajiešu valodas atvasināts termins.

[6] Cita līgavu zagšanas interpretācija, kas nav pretrunā ar šo, minēta grāmatā „Nebeidzama varonība jeb Trāhīnietes”, rakstā „Līgavu laupīšana un vīriešu iniciācija”, 25.lpp. Tur es izsaku domu, ka laupītāju grupas sekss ar nozagto (faktiski – grupā izvaroto) sievieti varēja kalpot kā rituāls, kas apliecina, ka laupītāji – brāļi saglabā savā starpā tuvākas attiecības kā kāds no viņiem ar nozagto un pazemoto līgavu.

[7] Irokēzi, sasakaņā ar Morgana pētījumiem jau bija atklājuši saikni starp dzimumattiecībām un bērnu dzimšanu – tātad to, ka ir Tēvs. Tādēļ daļā ģinšu vēl eksistēja radniecības noteikšana pēc Mātes, bet daļā – pēc Tēva tiesībām. Tas radniecības noteikšanu padarīja par ļoti komplicētu nodarbi.

[8] Engelsa kritiskumā pret vīriešiem un „sieviešu glābšanā” caur viņa spontāno feminismu, iespējams, izpaužas Dievietes vara. Vai citiem vārdiem sakot, viņā ir kaut kas no Tēva nogalināšanas potenciāla, kas bija tik raksturīga tā laika sociālistiem, kuri nereti, kā Engelss, nāca no turīgām piētistu vai hernhūtiešu ģimenēm.