Meitas/Mātes pasaules iezīmēšana un nosvinēšana

Mana jaunākā grāmata „Meita un Māte” jau ir veikalu plauktos. Ar trīsām sirdī gaidu, kā tai klāsies un kā tā sasaistīsies kopējā dziesmā ar iepriekšējām trijām šīs sērijas grāmatām, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgi. Bet līdz ar grāmatas dzimšanu notiek arī citi zīmīgi notikumi. Pirmkārt, Aspazijas konference, kurā uzstājos par tēmu, kas ļoti ievada grāmatā. Bet, otrkārt, filozofu konference par Freida „Totēmu un tabu”, kurā piedalījos Apaļā galda diskusijā par sievietes tabu (varbūt precīzāk – par tabu uz sievieti)

Par pirmo notikumu daudz neatskaitīšos, pateikšu vien to, ka man tā faktiski bija grāmatas Atvēršana, jo Aspazija ir tās galvenais (bet ne vienīgais) protagonists. Nācās daudzas grāmatas parakstīt un dzirdēt daudz labu un uzmundrinošu vārdu.

Bet par otro notikumu gan gribu ko vairāk pateikt. Varbūt tas tā sākotnēji nebija ieplānots (bet varbūt arī bija) – tomēr tā sanāca kā kārtēja manis tiesāšana. Vispār – es biju pārsteigts, cik populārs es filozofu vidū izrādījos. Tiesa, ne vienmēr šī popularitāte ir tikai pozitīva, bet skaidrs, ka es esmu stiprs kairinātājs latvju Sokrāta skolās, Platona akadēmijās un citās pīpētavās. Tomēr – atšķirībā no daudzām tiesām, kurās mana lieta jau agrāk skatīta, šajā bija iespējams argumentēt un diskutēt. Tomēr īsti korekti tas nebija, jo no manis tika prasīts, lai es dažās minūtēs izklāstu savus galvenos teorētiskos konceptus, jo atkal jau bija tā, ka daudzi no klātesošajiem bija ar savu viedokli, bet nelasījuši manas grāmatas… Skaidrs, ka tādā Prokrusta gultā neviens neiegultos, arī es nē, tomēr nešķiet, ka man tagad jāmeklē velnarutks. Tomēr jāsaka – diskusija būtu bijusi auglīgāka, ja man pirms tam būtu likts priekšā izskaidrot savus priekšstatus apkārt šim te tabu uz sievietēm – varbūt konferences referāta veidā.

Škiet, latvju filozofi incesta jautājumā akcentē Fallusu, jo darbojas bailes no Dievietes, ja kungi vīrišķīgi neuzņemtos visu Vainu. Es tur saskatu bailes pārkāpt tabu pret sievietēm, bet sevi kā šī tabu pārkāpēju, sievietes dekonstruētāju un līdz ar to – dzimumu līdztiesības apliecinātāju savā veidā. Šķiet, oponentu pusē mani gājieni tomēr asociējās kā vismaz nepieklājība pret sievietēm. Nekas jauns…

Tomēr pasākums vairāk bija ar plusa, nevis mīnusa zīmi. Man bija svarīgi dzirdēt filozofus, kuru profesionālo valodu un sevišķi Freida personiskos pētniecības motīvus es saprotu tikai ar lielām grūtībām. Un ceru, ka kaut ko varēju dot saviem partneriem, ienesot sarunā manu klientu praktiskos pasūtījumus un tā šo sarunu piezemējot. Šodien par diskusiju domājot, noformulēju dažas piebildes, kuras šķiet svarīgas, lai to sevī nobeigtu. Cerams, ka tās būs interesantas un saprotamas arī tiem, kas nebija klāt diskusijā.

1. Vai vēsturē kādreiz ir bijis tīra matriarhāta periods?

Profesors Šuvajevs uz šo jautājumu atbildēja noliedzoši, tomēr es nepaguvu izteikt visus savus argumentus par labu apstiprinošai atbildei uz šo jautājumu no manas puses. Atgādināju tikai, ka filoģenēze atkārtojas ontoģenēzē un ja mēs bērna agrīnās attīstības periodā šādu matriarhālu periodu redzam, tad tam būtu jābūt bijušam arī kā cilvēku vēsturiskās attīstības periodam.

Tas, ka, iespējams, mums nav īsti neapgāžamu arheoloģisku, etnoloģisku un antropoloģisku liecību par ģimeņu un kādu lielāku cilvēku grupu dzīves organizāciju bez pieaugušu vīriešu atbildīgas piedalīšanās, ir būtisks arguments profesora Šuvajeva viedoklim. „Totēmā un tabu” lasām par no etnologiem iegūtām ziņām, ka ciltīs, kas dzīvo Austrālijas vidienē (iespējams, vienā no nepiemērotākajām vietām dzīvošanai uz zemeslodes), kas nepazīst laukkopību un kurām vienīgais mājdzīvnieks ir suns, pārvaldes funkciju veic pieaugušu vīriešu sapulce – tātad patriarhāls elements. Šīs ciltis tiek uzskatītas par zemāk organizētām, salīdzinot ar afrikāņu vai polinēziešu analogiem, taču pat tajās nesastopam tīru matriarhātu! Tomēr tas, ka Freida laikā vai tagad tas vairs nav sastopams „dabā”, vēl nenozīmē, ka nav bijis nekad.

Šeit jāatceras, ka Tēva loma varēja rasties tikai tad, kad cilvēki uzzināja, kā rodas bērni. Ja „visi guļ ar visiem” vai vismaz ar daudziem, tad ideja par to, ka bērna dzimšanai nepietiek tikai ar māti, var rasties vienīgi no novērojumiem, ka mēdz būt neauglīgas sievietes vai ka dažām sievietēm ir neauglības periodi. Bet šo problēmu var atrisināt, izveidojot ticību kādām dievībām, kas jāpielūdz, lai tās ieslēgtu grūtniecības mehānismu. Cits risinājums – radot priekšstatus par totēmu – kaut ko vidēju starp politeisku dievību un Tēvu.

Tēvs kā reāls vīrietis parādās tikai tad, kad cilvēki saskata saikni starp savu seksuālo dzīvi un bērnu dzimšanu. Bet tas iespējams, vai nu novērojot mājdzīvniekus vai pamanot, ka bērnos ir iedzimušas kādas raksturīgas mātes dzimumpartnera fiziskās pazīmes. No šāda viedokļa raugoties, Austrālijas aborigēniem bioloģiskā Tēva atklāšanai pilnīgi varēja pietikt ar vienīgā mājdzīvnieka – suņa novērošanu. Balstoties uz šādi iegūtām zināšanām, pat aborigēnu vīrietim varēja sākt nostiprināties doma, ka arī viņam bērns „pieder”. Iespējams, ka tad, kad tas notika, Tēva kā mātes dzimumpartnera loma saplūda ar jau līdz tam radušamies totēmiskajiem priekšstatiem, radot pamatu tālākai attīstībai par monoteisko Dievu, kas attiecīgajās ciltīs nav noticis, toties ir noticis citur uz Zemes.

Taču vissvarīgākā konsekvence, kas izriet no tā, ka bērna radīšanai vajadzīgi divi, ir monogāmijas un vecāku līdztiesības idejas iespējamība. Tā pilnībā maina vīrieša psiholoģiju no bezatbildīgās Dēla lomas uz atbildīgo un ar Māti konkurējošo un to papildinošoTēva lomu. Nav grūti ievērot, ka arī šodienas ģimenēs vīrieši pret saviem bioloģiskajiem bērniem izturas citādi, nekā pret audžubērniem.

Tomēr tad ir jautājums par to, vai Tēvs kā viens no ģimenes varas centriem ir automātiski saistīts ar cilts pārvaldīšanu? Vai obligāti ir jābūt zinošam par savām Tēva tiesībām, lai gribētu pārvaldīt visu cilti? Iespējams, ka nē. Iespējams, ka pieaugušo vīriešu sapulce kā cilts pārvaldes orgāns radās vēl pirms bioloģiskā Tēva atklāšanas – no pieaugušiem vīriešiem, kas bija izdzīti no ģimenes emocionālās un funkcionālās teritorijas, bet kas nekur tālu prom aizdoties nespēja, tādēļ uzurpēja varu pār matriarhālo ģimeņu grupu. Respektīvi – Freida pieminētajā Austrālijas aborigēnu ciltī pirms suņa pieradināšanas varētu būt bijis tīrs matriarhāts pat tad, ja tās pārvaldes orgāns būtu bijis pieaugušu vīriešu sapulce.

2. Matriarhāta izniršana psihiskajā realitātē.

Freida tēze par to, ka neirotiķu pieredzē parādās simptomi, kas liecina par civilizācijas vēsturē nodzīvotiem etapiem, spoži pierādās arī attiecībā uz alkoholismu. Pagājušā gadsimta 60-tajos gados ASV sākās plaša alkoholiķu ģimeņu pētniecība (C. Black, S. Wegscheider), kuros atklājās, ka atkarīgo ģimenes veido tipisku lomu struktūru, kuras ļoti līdzinās matriarhālai ģimenei, kurā tēvs ir regresējis par dēlu un vecāku vara atkal kļuvusi monocentriska. Tas ļauj izteikt jaunas idejas par alkoholisma etioloģiju, kas līdz tam parasti tika saistīta tikai ar alkohola lietošanu. Tagad par šo slimību var runāt arī kā patriarhālā elementa zaudējumu konkurencē matriarhālajam un tad alkohols sāk spēlēt tikai anestētiķa lomu šajā sāpīgajā kultūras pagrimuma procesā. Un tas liek uz patriarhāta un Tēva lomas nostiprināšanu lūkoties kā uz alkoholisma un citu patoloģiskas atkarības izpausmju profilakses pasākumiem. Tāpat tas liek uz Mātes lomu un matriarhālo raudzīties kā uz minēto slimību riska faktoru. Ņemot vērā atkarības slimību plašo izplatību un to milzīgo sociālo lomu, sarunas par šīm tēmām ir ārkārtīgi svarīgas. Un tam, protams, ir sieviešu un vīriešu attiecību konteksts.

Atklājumi, kas parāda atkarīgās un matriarhālās ģimenes identiskumu, hipotēzi par tīru vēsturisku matriarhātu kaut kad cilvēces pirmvēsturē nostiprina. Tomēr svarīgākais šeit nav atklāt vēsturisku matriarhātu. Svarīgākais ir veidot priekšstatu par Mātes un Tēva lomu mijiedarbību, saistītu attīstību, cīņu un sadarbību.

3. Ģimenes trīsstūris.

Diskusijā profesors Šuvajevs uzsvēra, ka psihoanalītiskajā teorijā neietilpst koncepts par ģimenes trīsstūri. Man gan tas neliedz par to domāt un runāt, jo es neesmu psihoanalītiķis un man nav obligāti jāpaliek vienas teorijas laukā.

Ģimenes trīsstūris šajā diskusijā ir svarīgs, jo parāda, kā to, kas palicis kā „trešais – liekais” motivē tukšums un tukšuma sajūta. To, protams, ļoti vienkārši var ieraudzīt, ja pielieto kādu psihodramatisku tehniku, piemērām, trīs krēslus. Bet es saprotu, ka manās kategorijās just un domāt filozofiem ir ļoti sarežģīti, jo viņi strādā tikai ar tekstu un savu fantāziju par tekstu – bez krēsliem un bez klientu pasūtījumiem.

Ja mēs neredzam tukšuma aktīvo lomu – ievilkšanu sevī – tad mēs neredzam arī sievišķā principa un Mātes lomas aktīvo lomu. Cita starpā tad mēs neredzam Mātes iespaidu uz incestu ar Dēlu un Meitas iespaidu uz incestu ar Tēvu. Bet ja tā, tad rodas Freida fallocentriskā teorija, kurā arī vaina un kauns par incestu piekrīt tikai Dēlam un Tēvam, respektīvi, vīrietim. Un ir tikai Oidipa komplekss, bet nav Īokastes kompleksa. Tad kādēļ gan Oidips par savu noziegumu tika cauri ar acu izduršanu, bet Īokastei bija jāmirst?

Es kā Fallusam līdzvērtīgu spēku redzu Dzemdi – sievišķā principa vēlmi piepildīties ar Sēklu un pēc tam – ar Bērnu. Un es redzu, ka Mātes loma ir tāda nākamā, psiholoģiskā Dzemde priekš bērna, kurā viņš piedzimst no anatomiskās dzemdes. Mātes loma mēģina noturēt bērnu sevī ar incestuāla mehānisma palīdzību, jo ļoti cieš, kad bērns tomēr aiziet.

Šķiet, Freids nav spējis izturēt domu, ka māte var gribēt gulēt ar dēlu un līdz ar to – kļūt līdzvainīga incestā. Viņš kā īsts savas mātes Varonis visu vainu uzņēmies pats uz sevi. Viņš smalki izanalizējis Fallusu, bet, iespējams, jutis tabu pret sievietes dekonstruēšanu.

4. Jaunais laulības līgums.

To situāciju, kurā kādreiz radās totēms un tabu, es redzu kā pirmās monogāmās ģimenes konstruēšanu, kuru, iespējams, veica kādi īpaši attīstīti indivīdi – šamaņi, izmantojot dažādas psiholoģiskās iedarbības tehnikas. Toreizējais līgums varēja izskatīties šādi – patriarhālais elements uzņēmās Apsarga un Sagādnieka lomas par to, ka matriarhālais elements atdeva tam kontroli pār Dzemdi. Respektīvi – vispirms tēvs un pēc tam vīrs noteica, ka sievai drīkst būt seksuālas attiecības tikai laulībā (vai saskaņā ar attiecīgās cilts citiem totēma likumiem), kas ir ļoti nedabiski no dabas, bet vajadzīgi no attīstāmās kultūras viedokļa. Vēl šis pirmais monogāmās laulības līgums ietvēra sevī arī tabu uz sievietēm, ko es uztveru kā baiļu izpausmi no sievišķajiem dziļumiem, kam ir augstāka kompetence ģimenes jautājumos. Tabu varētu būt bijis savstarpēji izdevīgs, jo zināšanām par sievišķo atļāva dzīvot un attīstīties starp sievietēm (sevišķi senajām vecmātēm), bet vīriešiem deva iespēju dzīvot no tā šķirtās, ārējās – objekta attiecībās – ar to, kas kādreiz bija „mother” un kam tagad nosvītrojas pirmais burts. Vīram daudz kas nebija jāzina. Šķiet, tāda „līšana” sievišķajā jeb sievietes dekonstrukcija, kādu atļaujos es, ir bijis klajš tabu pārkāpums. Šķiet, par tā pārkāpšanu pienācās Dievietes sods. Domāju, ka visu šo var ieraudzīt publiskajās akcijās apkārt manām grāmatām.

Kādēļ es to daru? Modernā attīstība ir novedusi pie tā, ka vairumam sieviešu no vīra vairs nevajag ne Apsarga, ne Sagādnieka lomas, tādēļ viņas, protams, jautā – kādēļ tad man jāturpina atļaut tēvam un vīram kontrolēt manu Dzemdi, ja es par to nedabūju pretim neko man vajadzīgu? Patriarhālais elements uz to reaģē, mēģinot sievieti iedzīt atpakaļ pagātnē – tradicionālajā sieviešu teritorijā. Tam ir svarīgi argumenti – monogāmas ģimenes pastāvēšana kā dzīves pūliņu investēšanas vieta un bērnu intereses. Tomēr īsti tas nerullē un mēs arvien vairāk un vairāk redzam, ka ar šķiršanās iespējamības pieļaušanu izplatītākā laulības forma mūsdienās jau ir kļuvusi grupu laulība.

Man šķiet, mums jāatbild uz jautājumu – ko grib sieviete?, ja mēs mēģinām konstruēt jaunu monogāmiju. Jo ir skaidrs, ka Apsardzību un Sagādi tā grib aizvien mazāk, bet Dzemdes kontroli, šķiet, vispār sāk uzskatīt par pazemojumu. Protams, jāatbild arī uz jautājumu – ko vīrietis sievietei piedāvā? Tomēr arī uz šo jautājumu bez dažādu veidu dekonstrukcijām neiztikt. Bet tabu tiek pārkāpts un pārkāpējs pats kļūst par tabu.