Sev par lielu izbrīnu konstatēju, ka mans pēdējais skandāls radījis savdabīgu testu, ar kura palīdzību it kā sadzīviskās sarunās tiek mēģināts kaut ko noskaidrot par otru cilvēku. Tas man ienāca prātā, izlasot Sandras Landorfas interviju ar Juri Bartkēviču, šeit – http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/184117/juris-bartkevics-par-varaskari-tagad-redzam-uzputigas-lielmanibas-galejo-apogeju . Krietni apdomājot intervētājas jautājumu, kas attiecas arī uz mani, nonācu pie domas, ka ar tā palīdzību var noteikt trīs lietas.
Pirmā – intervējamā jūtīgumu pret vardarbības jautājumu, kas, visticamāk, liecina par kādu personisku, līdz galam neizstāstītu un kaut kur iesprūdušu sāpīgu stāstu. Tas var būt apzināts, bet var būt arī neapzināts, dzimtaskoka stāsts. Pagaidām nedomāju, ka tas ir arhetipisks stāsts, jo ja būtu, tad jūtīgiem būtu jābūt pilnīgi visiem.
Otrā lieta – šis jautājums palīdz diagnosticēt intervējamā intelektu. Bez tā nav iespējams orientēties neviena teksta daudznozīmīgumā, metaforiskumā un simbolismā, hiperbolu un parabolu lietojumā, kā arī nojaust autora provokācijas un citus individuālā valodas stila paņēmienus. Nevienam, kas iemācījies rakstīt, nav pienākuma radīt tikai viennozīmīgi uztveramu tekstu. Šāda prasībā debilizē un aplaupa. Jo tieši daudznozīmīgā tekstā ir vairāk informācijas, ne velti arī daži rakstnieki nav viegli saprotami, bet viņiem neviens neizvirza prasību tādiem būt. Es zinu, kā tulkotāji, piemērām Silvija Brice, lasa ne tikai vārdus, bet arī mēģina ielīst autora galvā, atmosfērā, kādā viņš radījis attiecīgo tekstu. Burtiski tulko tikai tulkošanas automāti.
Trešā diagnosticējamā lieta – nelietīgums. Šodien ir daudzmaz skaidrs, ka ne jau es radīju skandālu jautājumā par vardarbību pret sievietēm. Arī LPB to neradīja, bet tika veikli izmantota, pie reizes diagnosticējot tai divas pirmās tikko minētās lietas. Šo skandālu radīja kāds, kam ir pietiekoši lieli resursi, lai apmaksātu profesionāli veidotu melnā PR kampaņu un kuram/kurai bija individuāli motīvi to darīt – tādi, kas nav tikai vispārzināmā latviešu skaudība. Domāju, cilvēki ar intelektu un sevišķi – ar politisko pieredzi, kā arī tie, kuri tika iesaistīti šis kampaņas izvešanā to saprot, tādēļ, ja pievienojas manis sitēju korim, tad godam pelna nelieša vārdu. Tomēr dažreiz par nelieti var kļūt ievainotības vai nepietiekama intelekta dēļ, kas, protams, nav nekāds attaisnojums.
Nu un tā te viss maisās kopā – ievainotība, muļķība un nelietība. Prieks, ka Bartkevičam nekas no tā nepiemīt.
Taču šajā ierakstā es vēlējos vairāk parunāt par monogāmu laulību, tās jēgu un šādai laulībai tuviem stāvokļiem, kas ar to robežojas. Vardarbības jautājums arī iekļaujas šajā tēmā, pie tā vēl atgriezīsimies. Centīšos nekur neatkārtoties, tomēr pieskarties daudz kam iepriekš pārrunātam sanāks. Un es rīkošos pēc godmaniskā „jā, bet…” principa – tikpat kā nerunāšu par „jā” – skaisto un vieglo monogāmā laulība, akcentējot galvenokārt to, kas aiz „bet” – briesmīgo, arhaisko, problemātisko. Tas varbūt būs arī tolstojiski, jo arī man šķiet, ka visas laimīgās ģimenes ir laimīgas vienā veidā, bet nelaimīgās – nelaimīgas katra savā.
Vispirms man jāsaka, ka uz laulību – jebkuru, arī nemonogāmu – jāskatās nevis kā uz mērķi un risinājumu, bet gan kā uz meklējumu rāmi un metodi. Laulība vairumu savu labumu nedod kāzu dienā vai medusmēnesī, tā dod iespēju tos sastrādāt. Tādēļ, ja kāds nav apmierināts ar savas laulības rezultātiem, tad tur pirmkārt nebūtu jāvaino laulība pati vai izvēlētais tās veids, bet jāpadomā, kā ir izdevies to piepildīt. Vai ir atrasti pareizie piegājieni, kā strādāt laulības rāmī, lai tā vairāk apmierinātu tā lietotājus?
Kultūra, kurai mēs varam būt pateicīgi par tās sasniegto civilizāciju, balstījusies uz monogāmiju, kā arī uz prasību šīs kultūras dalībniekiem kolektīvi izvēlēties tieši šo laulības formu. Šī kultūra nes sevī kādas senas zināšanas par Grēku plūdiem un par Sodomu un Gomoru, kas var piemeklēt to sabiedrības daļu, kas aizmirst par monogāmijas prasību.
Mūsu kristīgi monogāmajai kultūrai visos tās laikos ir eksistējusi problēma – kā panākt monogāmijas neatgriezeniskumu, respektīvi – laulības stabilitāti un nemitīgi atjaunojot jautājumu – vai tās abas tiešām vajadzīgas. Man šķiet, eksistē liela atšķirība, kā ar šiem jautājumiem strādāja pirms tūkstoš gadiem, un kā ar to varētu strādāt tagad, kad cilvēku izglītotība ir gājusi uz priekšu tik platiem soļiem, ka spēj apšaubīt visu, arī pamatus, uz kuriem stāv pašu izmantotā kultūra. Ne tikai apšaubīt, arī nojaukt, nesaprotot zīmju sistēmu, kurā tie pamati būvēti un nepaskaidrojot un netulkojot šo pamatu dziļāko jēgu mūsdienīgākā zīmju sistēmā.
Tādēļ tie monogāmas laulības aizsardzības paņēmieni, kuri eksistējuši izsenis, šodien jāpapildina ar jauniem, izskaidrojošiem un apzinātībā balstītiem, saskaņā ar izglītota cilvēka pa jaunam iekārtoto kritisko prātu. Tas, ko mēģinu darīt, rakstīdams savas grāmatas, ir – tulkot kultūras pamatus modernajā zīmju sistēmā, lai tie būtu saprotami jaunlaiku cilvēkam. Es ceru, ka mani pūliņi nav bez panākumiem, daudzi cilvēki man ir teikuši paldies par tiem. Ne visi, daži arī lamā un vēl daži sit.
Monogāmijas kā kultūras pamatu izprašana ietver sevī arī laulības rituālu tulkošanu, ar ko esmu nodarbojies jau agrāk, bet šeit – nedaudz citā griezumā. Laulājoties, pirmkārt, ir jāfiksē apzināta (vārdos izteikta) abu laulāto griba stāties laulībā, otrkārt, apzināts solījums „priekos un bēdās” saglabāt šo laulību. Ir kultūras, kurās šis solījums jāpastiprina ar seku apzināšanos, kuras iestājas solījuma laušanas gadījumā. Tas, ka kristīgajai tradīcijai tas nav raksturīgi, liecina par tās lielo uzticēšanos Vārdam (vīrs un vārds – tieši „vīrs”) un Solījumam. Treškārt, laulībai jānotiek Dieva, tātad Dievietes antagonista un Tēva, Dēla un Svētā Gara priekšā, uzņemoties savas turpmākās dzīves virzienu, par kuru vēl runāsim. Un, ceturtkārt, laulības rituāls notiek cilvēku – draudzes – priekšā, tātad informējot tos par jauno garīgo un civiltiesisko situāciju un kāzu gaitā to pārrunājot un nostiprinot. Kā arī rēķinoties, ka draudze ar savu modro aci rūpēsies, lai visi laulības apdraudējumi laikus tiktu pamanīti. Tam ir arī preventīva iedarbība – katrs rēķināsies ar sociālajām sekām, ja tam ienāks prātā pārkāpt laulību. Draudzes kolektīvā viedokļa svaram vēsturiski ir bijusi milzu nozīme monogāmijas aizsardzībā. Diemžēl šodien, kad pasaule ir kļuvusi tik maza, draudžu kolektīvais viedoklis ir vien tāds izsapņots sapnis. Nereti kļuvis par sinonīmu sekstantismam.
Monogāmās laulības rituāls ietver sevī solījumu, kuru es saucu par būšanu vienmēr ar „seju pret seju”, jeb – „kā vienā laivā” vai – „kā uz vientuļas salas” bez tiesībām aiziet. Šodien daudzi sūdzas par laulības problēmām, aizmirsuši par šo solījumu. Bet, tiklīdz viens skatās sāņus vai pretējā virzienā, tā nevienu problēmu atrisināt nav iespējams. No šāda viedokļa raugoties, laulību var pārkāpt ne tikai ar citām emocionāli seksuālām attiecībām, to var pārkāpt arī ar pārmērīgu darbu (vairāk vīriešiem), ar piesaistīšanos bērniem (vairāk sievietēm), vai izcelsmes ģimenei – kādiem no vecākiem. Šis vienmēr ir jautājums, uzsākot pāru terapiju – vai jūs skatāties viens uz otru? Ja nē, tad vispirms jāparūpējas par to, lai skatītos, citādi terapija iesprūdīs. Var izdarīt tikai to, ko patiešām grib, nevis darbojoties pēc principa – pierādiet man, ka tad, ja es gribēšu, notiks tas, kas man patiks! Pāru terapijai jāpārliecinās, vai laulības līgums ir spēkā un apzināti tiek pildīts.
Šodien ir tik viegli veikt juridisku laulības šķiršanas procedūru, ka daudziem nemaz neienāk prātā padomāt – vai es vispār biju mēģinājis piepildīt to, ko gatavojos šķirt? Varbūt es gribu izbeigt sliktu, nesadarbīgu un uzlabojamu laulību nevis tieši laulības līgumu kā rāmi? Varbūt es gribu nevis šķirties, bet tieši otrādi – vēlreiz, pa īstam, precēties, solīties?
Dzīvojot laulībā, ir jāsaprot un dziļi jāapzinās, ko nozīmē šie vārdi – „Dieva priekšā”. Manuprāt – tas nozīmē abu laulāto solidāru cīņu pret Dzemdes un Dievietes, kā arī ar tām saistīto un no tām radīto Varoņa un Ziedotāja apvienoto vēlmi dominēt. Tad laulība pārvēršas tikai par kaislību un ziedošanas vietu, nevis investīciju uzkrāšanas un bērnu audzināšanas līdzekli. Šāda cīņa pret arhaiskajām psihes izpausmēm var neizdoties, ja nedomā un dažreiz ļoti smagi nestrādā pie Dieva kā Dievietei pretēja virziena.
Šajā sakarā man inkriminētā sievu sišana. Tie, kas sit, jau nesit sievas, tie sit Dzemdes un Dievietes par kaut kādiem to reāliem vai izfantazētiem pāridarījumiem, tajā skaitā novēršanos no Dieva virziena. Kas attiecas uz mani – es to nedaru fiziski vai seksuāli, bet vispār jau daru, ko tur slēpt – rotaļīgi iekaustu Dzemdi un Dievieti garīgi un intelektuāli. Daru to kā Attīstības kultūras kareivis.
Kā vardarbība sievas sišana korekti tiek inkriminēta tad, ja sievas novēršanās no Dieva ir vīra izfantazēta vai projicēta uz sievu no kādām citām attiecībām. Taču ir arī gadījumi, kad sistā sieva zin un atzīst, par kādu grēku no Dieva viedokļa tas ir. Vīrs, protams, nekad nav tas labākais un objektīvākais soģis un Dieva soda izpildītājs, tādēļ es noteikti neiesaku šādu veidu, kā risināt problēmu. Bet es zinu daudzus gadījumus, kad sievietes ir pieņēmušas vīra sitienus nevis kā vardarbību, bet kā sodu, par ko feministes viņas ideoloģiski pārliecināti bar. Šajā situācijā un tās izvērtējumā ļoti var apjukt, ja nesaprotam, kas ir Dieva un kas Dievietes virziens, kas ir laulības solījums un kas ir vardarbība.
Protams, ne jau sievas vien pārkāpj laulību ar neskatīšanos uz vīru, gan jau tas notiek aptuveni līdzīgā skaitā gadījumu ar abiem dzimumiem. Un, protams, ka arī sievas „Dieva vārdā” soda vīrus par viņu daudzveidīgajiem laulības pārkāpumiem, tajā skaitā neseksuālajiem. Ja šie sodi neeksistētu un netiktu pieņemti, tad mēs šodien nerunātu par vīriešiem „zem tupeles”. Bet sievu sodi vīriem, protams, diezgan reti ir tādi, kuriem būtu visas fiziskās vardarbības pazīmes. Tomēr šajos gadījumos ir lielas grūtības noteikt, kā vārdā sieva soda vīru – Dieva vai tomēr Dievietes. Tās, kura aizvainota par kāda ziedojuma nesaņemšanu un pieprasa kompensāciju un labošanos. Tās, kura prot uzrunāt un darīt vainīgu Varoni un Ziedotāju un likt tiem vai nu pakļauties, vai cīnīties ar nepareiziem, fiziskas vardarbības līdzekļiem, kas vēsturiski ir tikuši akceptēti kā pieņemami, bet šodien vairs nē. Un kuru pielietošanas gadījumā var sanākt nokļūt uz apsūdzēto sola cilvēku, nevis Dieva vai Dievietes tiesās.
Savās pārdomās un rakstītajā es ne reizi vien esmu heroizējis un no baltās puses skatījies uz vīrišķās puses lomu un nozīmi Dzemdes un Dievietes ierobežošanas pūliņos. Daudzviet tas ir radījis iespaidu – vīrieši ir apzinātāki un līdzvērtīgāki Dieva kalpi kā sievietes. Taču pēdā laikā, domājot gan par musulmaņu ģimenes kārtību, salīdzinot ar to, kas Eiropā, man ir bijis jāizdara secinājums, ka musulmaņi praksē ir daudz patrimatriarhālāki, nekā demokrātiskie, bet nereti vienlaicīgi atpakaļgrimstošie ārēji patriarhālie, tomēr nereti feministiskie eiropieši ar viņu cilvēktiesībām (cilvēks kā organisms) pretstatā ģimenes tiesībām islāmā (dzimtaskoks kā organisms un tiesību subjekts). Es sev jautāju – vai es gribētu integrēties islāmā[1]? Un skaidri atbildu, ka nē, jo redzu, ka Eiropas – Ziemeļamerikas kristīgā, sevišķi protestantiskā kultūra piedāvā daudz lielāku atbalstu mana gara, dvēseles un intelekta vajadzībām. Tādēļ man tā ir attīstītāka, tāda, uz kuru arī man jātiecas un kurai man jāpalīdz.
Vēl es domāju par notiekošo Dienvidaustrumukrainā un Krievijā. Izteiktas patrimatriarhālās vērtības un vīriešu stihijas – kara, ietekmes un varas kāres nostādīšana par visaugstāko, ignorējot mājsaimniecības kā sievietes dabiskās teritorijas vajadzības. Cīņa par globālu ietekmi no Krievijas puses kā svarīgāka nekā savu un kaimiņvalstu pilsoņu dzīvības. Svarīgāka par 200 miljadiem eiro, kuri jau aizplūduši no valsts un kurus varēja izmantot tautas dzīves līmeņa uzlabošanai, ceļu būvei un jēgpilnas ekonomikas atbalstīšanai. Pilnīgs patrimatriarhāls triumfs – dziedam par vīriem un ieročiem.
Interesanti, ka Krievijā galvenā opozīcija šai situācijai ir no karavīru māšu – matriarhālās puses. Krievijā kaut kā mitoloģiski neiespējami ir pasūtīt uz vienu vietu Māti. Viņas, vot, nostājas un stāv un laužas iekšā visos kantoros un pieprasa. Un neviens viņām neuzdrošinās kaut kā darīt pāri, nav vismaz dzirdēts. Tā ir mitoloģiska attieksme pret mātēm, palasiet Agates Nesaules „Sievieti dzintarā”, tur šī māšu imunitāte pret vardarbību krāšņi aprakstīta. Bet ko dara karavīru sievas? Kādēļ tās nebļauj – ko šis karš dos maniem bērniem? Man vajag manu vīru mājās, nevis ziņas par viņa nāvi „mācību laikā” un kapa vietu kaut kur, nezin kur, svešā valstī! Viņas nebļauj tādēļ, ka nebauda tādu mitoloģisku imunitāti kā mātes, ja viņas atļausies to pašu, tad tiks represētas.
Šķiet ar sievu spēku Krievija atšķiras no Eiropas. Domāju, jebkurā rietumvalstī sabiedriskā domā, kurā stipri integrēta šis sievietes – mājas Direktores viedoklis, šodien nepieļautu tādas militāras avantūras, kādas rietumi pieļāva iepriekšējos gadsimtos un kādas tagad pieļauj Krievija. Ar to es gribu teikt, ka gan patriarhāla ģimene, gan demokrātiska valsts, kuras konstitūcijā praktiski pārstāvētas ģimenes, mājsaimniecības un bērnu intereses, galvenajos un cilvēka dzīvei svarīgajos jautājumos pārspēj patrimatriarhālas sabiedrības ar nemitīgu Tēva – Mātes konfliktu, aizmirstot par bērniem, kā dzīves jēgas dzīviem apliecinātājiem.
Domāju, ka šāda dinamika Rietumu pasaulē tomēr visumā liecina par vecāku lomu harmonizēšanos un to varas izlīdzināšanos ģimenē un sabiedrībā. Man liekas, mums vēl jāaug, lai tiktu tālāk kulturāli „prom no Krievijas”. Bet tas ir iespējams tikai formulējot un izpētot indikatorus, kas mums, krieviem un eiropiešiem ģimenes un sabiedrības līmenī ir tie atšķirīgākie.
Un vēl es gribu teikt, ka svarīgs ir mūsu sievas jautājums vīram – ko mēs rīt ēdīsim? Un svarīgi, ka vīrs, pildot laulību solījumu no tā nekur nebēg, skatās realitātei acīs un atbild uz sievas jautājumu. Un atbilde nedrīkst būt – izdomā kaut ko, man jāiet spēlēt basketbols jeb jādodas karot par taisnīgu lietu. Ar vārdu sakot, sievitei būtu jācīnās par sevi un ģimeni nevis kā Dzemdei un Dievietei, bet kā Sievietei. Un vīrietim jāatbild kā Vīrietim.
[1] Manuprāt, islāms turpina jūdaiski kristīgo tradīciju. Tā īpašs pienesums ir – kā ģimenes šķiršanas vietā pielietot daudzsievību. Nekas nav tikai labs un nekas – tikai slikts.
Komentāri
Nu, Viestur, vēl kādas 3 taisnošanās ar atsaucēm, un es nudie noticēšu, ka jūs esat bijis naivs, jauns un durns un pilnīgi nečujījāt, kā jūsu sacerējumi iespaido lasītāju.
Bet tad tiem psihoterapeitiem ir bijusi taisnība, ka viņi strauji norobežojās no līdzgaitniecības ar jums, jo kas nu tas par kolēģi, kas nezina, kā viņa teiktais atbalsojas sabiedrībā
Šāds viens dziļš, hiperbolisks, parabolisks, metaforisks un satriecošs autors ir pelnījis nomināciju Nobela prīzei literatūrā. Atliek tikai izvēlēties izvirzāmo darbu
Priekos un bēdās sola tikai baznīcā. Dzimtsarakstu nodaļā nekas nav jāsola, tikai ar “jā” jāatbild uz jautājumu “vai iesniegums sastādīts pareizi?”
Izskatās, ka šausmīgie autora sitēji, par kuriem ik pa laikam tāda sāpe, ir autoram beidzot ir iesituši vēl jau vāju, bet tomēr spēju uzrakstīt, ka arī sievietes drīkst sist Dieva vārdā. Vēl tikai jāpasit, lai Dievs netiktu uzskatīts par vienīgo pozitīvā etalonu, bet lai arī ļaunajai Dievietei autors ierauga pozitīvo pusi un tad mēs varētu uzelpot un teikt: ar atgriešanos, Viestura psihiskā veselība :). Tiešām nav garlaicīgi vērot uzskatu lēnīgo evolūciju
Tiešām jautri, tikai nav skaidrs vai no prieka vai izmisuma 🙂
Viestur, Tev ir vajāšanas mānija un nespēja paskatīties ar Tevi pašu saistītai patiesībai acīs. Par piemēru – neesmu nekādas kampaņas (pat ja tāda ir bijusi) upuris. Varu tikai apliecināt, ka, pateicoties tai, pievērsu lielāku uzmanību Tavai daiļradei un neatkarīgi no kampaņas atzīstu, ka Tavi uzskati neatbilst mūsdienīga un ar skaidru saprātu ģimeņu problēmas vērtējoša cilvēka domām, jo tie izslēdz to, ka cilvēki atšķiras sava dzimuma ietvaros un nepieļauj sievietes kā patstāvīgas personības realizēšanos. Enerģijas Tev ir gana, bet uzskatu elegances un elementāras cieņas – maz.
VR daiļrade atgādina atvieglinātu Oto Veiningeru.
Īstenībā, tik nopietna pieeja laulībai un vispār dzīvei(pat ja tā tāda ir) var tikai atbaidīt, jo es kā indivīds uzreiz sev uzdodu jautājumu – vai es uz kaut kādu tādu “pareizu” pieeju laulībai vispār esmu spējīga, un uz tādu attīstībā vedošu dzīvi. Man tas rada kaut kādus mazvērtības kompleksus, liekot domāt, ka kaut kas nu tik atbildīgs man nav pa spēkam. Man šķiet, ka labāk būtu tomēr tām lietām pieiet no skatpunkta “risināsim, ka problēmas, ja tādas radīsies”, bet līdz tam dzīvot un “gāzt” bez baigās domāšanas – vai es tagad eju pareizā attīstības ceļa virzienā un vai mani vada pareizā motivācija. Vai tad precoties domā par kaut kādu tur prātīgu savienību nākotnes bērnu un pašu miera ligzdas radīšanu. Šitā var tikai atbaidīt no tā pasākuma. Sanāk kā precēties ar “partiju”, pret kuru jau no pirmās dienas ir gūzma pienākumu un pareizo attieksmju.
Bet citādi, nu jā.
Protams, var “gāzt”arī vislaik pa apli, bet ar dažām niansēm arī aplis var pāraugt spirālē, man liekas.
Domāju, lai uztaisītu melnu PR nevajag speciālas “sliktās” PR firmas vai ko tamlīdzīgu – vienkārši vajag laiku, ko apmaksā valsts un kad var cept augšā visādas pēdīgās draņķības.
Par sievieti šādā izpildījumā Viesturs ir jau uzrakstījis, bet vīrietim, manuprāt, vajag būt ar spēcīgiem Lielās [..] Dēla refleksiem (man visu laiku gribas teikt: [“sīkam glumam smerdelim”]), jo tad kauču naktis var tupēt augšā, lai ierunātu videozus, cik es, XX, esmu labs un cik Rudzītis – slikts. Naudu tad arī reizēm var nemaksāt.
Vai neviens no skolas laikiem neatceras puišeli, kas bija ļoti priekšzīmīgs, labs mammas dēls [memļaks], vienmēr tīrās drēbītēs, ar kārtīgu skolas somiņu, iepriekšējā vakarā mammas sakārtotu, ziemā pat ar baltu šallīti, vienmēr sūdzējās skolotājiem (viņš prata tā ļoti specifiski un droši). Bet pārējie džeki par viņu grieza zobus aiz stūra, jo viņus nekad neuzklausīja līdz galam kaut par to, kā viņš viņus pirms tam bija izsmalcināti pazemojis, iekāms dabūja pa purnu? Nu nekas, toties pārējos puikās tas attīstīja radošumu, kā izdzīvot un parādīt viņam tā vietu citādi, lai viņš ielien kaktā un smilkst. Tad kādu laiku bija miers. Pilnīgi ar baudu atceros, jo viņš jau nepatika arī meitenēm.
Un tādi ir katrā vīriešu kolektīvā. Esmu teju 20 gadus vienā tādā sabijusi. Šīs žurkas ir briesmīgākas par piecām klačīgām grāmatvedēm un sekretārēm, turklāt kopā ņemtām.
Bet par monogāmo ģimeni es teiktu tā, ka man ir daudz lietu, kas man konservatīvās baznīcas vidē nepatīk (esmu jau par to aizrakstījusies), bet laulības baznīcā ar solījumu ir kaut kas tāds, kas man patīk.
Un par Mātes dūri galdā iestādēs es arī piekrītu. Un nav obligāti jābūt bioloģiskajai mātei. Kaut ko no tā jau minēju komentāros pie iepriekšējā bloga, kad zini kādu (kaut vai reizēm sevi), kam pienākas valsts kantoru palīdzība (darbs – tieši tā, Marī), bet viņi to negrib dot vai darīt. Tad vajag ieslēgt visas Mātes un izpildīties pēc pilnas programmas. Vismaz nebūs jākavē daudz laika. Ar garantiju. Bet vīrietis arī mierīgi var, tās jau tikai lomas uz to brīdi.
Nezinu gan, kad mums pienāks laiki, kad to nevajadzēs “ieslēgt”.
ļoti interesanti lasīt – man šis kods ir diezgan svešs, es pārzinu integrālās teorijas zīmju sistēmu, naratīvo teoriju un literāro interpretāciju, kā arī filosifijas pamata paketi un vairāku reliģisko sistēmu jēdzienisko un simbolsiko bāzi. no šāda viedokļa spēju arī identificēt aprakstītās dinamikas un sāku skaidrāk saprast, kā funkcionē viss šis vokabulāris. tiesa, cik spēju spriest, integrālā teorija, šķiet, diferencē bik skaidrāk tieši jēdzieniski varbūt šo struktūru vertikālo asi (spiral dynamics un AQAL), bet nu, tas tāds iespaids pagaidām, ne analīzes rezultāts. kā teicu, ir interesanti – turpināšu šeit ieskatīties, šķiet, regulāri 😉
JA PAR TĒMU, lol, tad padalīšos šeit vnk ar vēl vienu tulkojumu, proti, to, kā es priekš sevis kaut kad sen sapratu šo pāra un attīstības dinamiku un tās potenciālu kā trīs iespējamas stadijas, ko nodēvēju par 1) dzīvniecisko pāri, 2) cilvēcisko pāri un 3) dievišķo pāri.
pirmais ir monogāms uz greizsirdības, privātīpašnieciskuma, teritoriālas aizsardzības pamata. tas, manuprāt, ir primitīvākais sadzīves veids, kam ejam cauri, jo šeit paša bailes utt. aizvien tiek izdzīvotas nereflektētā stāvoklī, projicētas.
otrais ir poligāms jeb drīzāk – var būt poligāms. šis pāris vnk nav pakļauts monogāmijas vai kādu citu greznu imperatīvu diktātam, jo apzinās savus ierobežojumus un uzspiestu struktūru bezjēdzību. bet tā nav triumfāla apzināšanās, tas arī nav dumpis, to drīzāk izjūt kā godīgumu pret sevi un otru, kurā es atzīstu savu nespēju pretoties kaut kādiem impulsiem un taipat laikā tos nenoliedzu, neredzot arī jēgu ar tiem izmisīgi karot, jo šai brīdī esmu apzinājusies, ka tieši to esmu darījusi iepriekšējā posmā, dzīvnieciskā pāra konstelācijā, kas man tagad kļuvusi par šauru.
trešais savukārt ir atgriešanās pie monogāmijas, taču tā ir brīvprātīga monogāmija, kas dzimst no dziļas skaidrības. tas ir tieši tas stāvoklis, ko aprakstāt laulības kontekstā, šis pāris laulību izprot tieši šādā veidā, redz šādā veidā. un ja otrais uzstādījums pamatojas apziņā, ka pirmais ir kļuvis par šauru, tad trešais visdrīzāk izaug uz otrā radītā tukšuma un bezjēdzības pamata.
bet atslēgjoks šai visā, manuprāt, ir tāds, ka nevar īsti pārlekt no pirmā uz trešo. ir jāiziet cauri pārorientācijas stadijai, kurā atkrīt iepriekšējie ierobežojumi, lai varētu nonākt pie nobriedušas brīvības un caur to – pie dziļi brīvas viena partnera izvēles, kas sakņojas iekšējā skaidrībā. es gan aizvien pieļauju, ka vismaz teorētiski tas var notikt vienu attiecību ietvaros, bet manā personīgajā pieredzē tie ir dažādi dzīves posmi, kuros bijušas dažādas attiecības ar dažādiem cilvēkiem. un arī visa šī ideja tās esošajā formulējumā pati par sevi ir dzimusi tieši šai procesā – laikā, kad pamanīju, ka starp manām attiecībām pastāv būtiskas atšķirības i manā pozicionējumā, i pašu attiecību struktūrā, vērsumā un izpildījumā.
Nedomāju gan, ka greizsirdis pats ir uzticīgs. Savu īpašumu sargājot, var tak pieķert arī kaut ko no malas klāt.
Kā to var izmērīt un iepriekš pateikt, nu tā ar garantiju pat pats par sevi. Tā ir pati dzīve, kā šķēršļu josla. Katru brīdi jauns izaicinājums un izvēle. Var nākties stiept sevi (otru pusi) uz muguras. Var nākties gaidīt. Var pietrūkt elpas. Pārvari sevi vai izstājies! Un visi jau nemaz nespēj noskriet maratonu.
Lasīju, bet neatceros – tie bija kādi zvēri (varbūt putni), kuri dzīvo barā, bet veido monogāmus pārus. Gadījumā, ja kāds tēviņš sāk pievērst uzmanību aizņemtai mātītei, tad pārējie viņu iekausta un tā ved pie prāta. Tā nodrošina bara un līdz ar to katra konkrēta indivīda izdzīvošanu.
Vai tas nedarbotos arī pie cilvēkiem? Vīri kā sargi. Sievai primāra vienmēr būs ģimene. Un ja tā nebūtu, vai mēs visi vienā balsī viņu nesauktu par sliktu māti?
Katram sava morāle sanāca.
Es drīzāk kaut ko konstruktīvu piebildīšu. Vakar Intelektuālajā grāmatnīcā ieraudzīju viena līdz šim nezināma itāļu jungista grāmatu “Tēvs”. daudz nebija laika skatīt. Varbūt kādam noder.
Lasot šos matriarhālos komentārus man gribās iet un nomazgāties
Tikai šodien izlasīju interviju ar Juri Bartkeviču, ko piemin Viesturs savā rakstā…un kaut kas par ievadu vairāk top skaidrs. Un stāsts jau nav par Juri vai par interviju, bet par kontekstu kādā uzdots jautājums par Viesturu.. vis;pār kādā sakarā jautājums tika uzdots, un kāda atbilde tikai gaidīta no Bartkeviča kunga, un uz kāda pamata saruna nonāca līdz tēmai par Viesturu Rudzīti?…nav skaidrs.. Nu, esot galīgi neticīga nekādām sazvērestības teorijām.. tomēr izskatās ļoti jocīgi.. vai nu raksta autore ir par kaut ko ļoti pārskaitusies uz Viesturu, vai arī tas ir pasūtījums iepīt viņa vārdu negatīvā nozīmē, lai uzturētu kādu negatīvisma auru pār Viestura tēlu. Vispār sakarīga reakcija no Jura puses būtu bijusi jautāt – kāpēc mēs par to runājam? Bet, domājāms, ka Bartkeviča kungs tiešām ātrumā nepamanīja, ka ar viņu veikli nomanipulēja, turklāt vēl taču mājās sieva, kas neatbalsta nekādas runas par vardarbību.
Par to visu domājot.. ir tādi cilvēki, kas saskata visās malās sazvērestības, bet tādu īstu manipulēšanu ar sevi neredz. Šeit es ne par Bartkeviča kungu, bet vispār. Par to runā neskaitāmi literatūras darbi, ko liela daļa sakās lasījuši(vismaz FB par to mēdz atgādināt), to var redzēt arī aizejot uz teātri, ir labi piemēri kino. Runa ir par veselu teātri, intrigu un provokāciju tīklu, kā tādu loku, ko mēdz savilkt ap kādu, kas ir traucējošs. Un pat ne tieši, bet kādu nerādāmu stīgu aizskarošs.. Par to atsauces neskaitāmos mākslas darbos, grāmatās, mūzikā, kino utt. Pat, ja šeit Latvijā(Māras zemē) “nekā tāda nav”…
Vēl es izlasīju interviju ar Ainu Poišu, “Dienā”.. man patika kā viņa atbildēja uz jautājumu par latvieša it kā “vēso” dabu..ka, spriežot pēc tiem stāstiem ko viņa dzirdējusi savā kabinetā un redzējusi apkārt, nemaz nu tā latvieša daba tik “vēsa” nav.. ir krietni citādāk nekā tiek rādīts uz āru.
Man liekas, ka šeit ir runa par vienu, vecu kā pasaule, galma intrigu.
“Man liekas, ka šeit ir runa par vienu, vecu kā pasaule, galma intrigu.” (c) Zane
*****************
Riktīgi manas domas, bet sākumā biju uz mutes, ka tas notiek pie psihoterapeitiem, kas ir “izgājuši savu psihoterapiju”. 🙂 Man bija tomēr tāda kā lielāka cieņa pret viņiem. Daudz, daudz lielāka. Psihoterapeits man asociējās apmēram ar mācītāju, kas pēc vēstures attīstības ir loģiski. Un macītājus biju audzināta cienīt no bērnības. Un, lai arī ko esmu redzējusi, daži tomēr šo cieņu ir baudījuši pamatoti – vismaz tai līmenī un izpratnē, kāda viņiem bija, vienkārši kā cilvēki.
Mani patiesībā mulsināja arī senākie psihoterapeitu kašķi par “ārstiem -psihoterapeitiem” un “psihoterapeitiem tāpat”, bet nu šie jau izskatās pavisam pēc vecām olām.
Vai viņas vispār ir drošas saskarsmei cilvēkam, kas tiešām ir tādā stāvoklī, ko varbūt varētu jau saukt par slimību? Viņas taču tādus nekad nav redzējušas. Palīdzēšanai cilvēkam, kad tas ir kaut kur iesprūdis? Kāda ir viņu pašu pieredze?
Kāpēc tik maz psihoterapeitu publiski pateica, ka nepiekrīt valdes lēmumam?
Nupat bija blogs par abortiem. Ja sieviete ir šaubās un meklē tādā brīdī palīdzību, tad mums taču Latvijā gadu gadiem ir centri, fondi utt., kas ar to nodarbojas, visbiežāk vienas ģimenes veidoti, vairāk gan kristiešu, bet ir. Viņiem pa laikam nav formālas izglītības šai jomā, bet ir sava pieredze.
Kāda ir Latvijas psihoterapeitu pašu pieredze savās ģimenēs?
Viņdien sēž viena būtne televīzijā un kaut ko gudri klāsta par F diagnozēm. Bet to visu var izlasīt vikipēdijā. Tādos un tādos gadījumos noteikti vajagot iet. Ne nu pie viņas tieši, bet katram jāsaprot, ka [..] 🙂 Bildītes ar dāmām un vīna glāzēm, ak, cik satriecoši nobriedusi sabiedrība, “kolēģes” un “kolēģi”. Pašām nederēja bišku “pasesēties”?
Bet ar slimiem cilvēkiem, kā sendienās, šīs dāmas taču nestrādā, jo viņi to nevar atļauties. Psihoterapija tagad esot kaut kas elitārs…
Nesen daži paziņas padalījās ar vienas zīlnieces cenrādi. Nu ko jūs… Tas man tiešām bija kaut kas pilnīgi elitārs 🙂
Bet, vairākus gadus šo to meklējot sev un arī mazliet palīdzot kādam citam, esmu atradusi, ka manā skatījumā teju vai bezcerīgi cilvēki izdzīvo arī BEZ šī elitārisma. Un ne tikai izdzīvo. Es kādreiz domāju: nu tur noteikti ir jāmeklē kāds speciālists, šitas neizkulsies. Ha! – un kā vēl izkuļas, jo cita ceļa vienkārši nav.
Starp citu, pasaulē šur un tur novirmo idejas par vienas vai otras agrāk nesastaptas problēmas rašanos tieši psihoterapijas laikā.
Kāds vēl laikam nezina, kā ir, kad galma “ansambli” izsvilpj.
,,Draudze ar savu modro aci”…
Palaikam aktīvākas draudžu locekles ir kundzītes gados. Atraitnes, šķirtenes, jaunavas. Un tādu personu realizētā jaunās ģimenes ,,pieskatīšanā” vairāk jūtams matriarhālais- skaudības, konkurences, ļauna prieka asniņi. Ja jau ģimenes nesaskaņas aizgājušas tik tālu, ka redzamas visiem, tad diez vai nebūs nokavēts ar draudzīgu padomu ,,jums kaut kas nav kārtībā”… Agri vai vēlu tā notiek ar katru. Man liekas, tas pieder pie lietas.
“ģimenes šķiršanas vietā pielietot daudzsievību”…
Mmmjā… Daudzsievība ir attaisnojama vienā gadījumā – kad visi vīrieši (vai vēl pieļauju – visi sakarīgie, veselie -, kas savā ziņā ir tas pats) ir izkauti. Turklāt slēgtā sabiedrībā (arī, piemēram, vienas tautas, kultūras, kas vēlas saglabāties, ietvaros). Un uz tik ilgu brīdi līdz līdzsvars atjaunojas. Visādi citādi – pasaulē kopumā vīriešu pietiek. Nepietiek šeit – var braukt uz citurieni. Atradīsies.
Citādi nav racionāla pamata daudzsievībai.
Lasot minēto teikuma fragmentu, ar laulības rāmi es varu saprast vienīgi materiālo rāmi, kurā abi laulātie ilgāk kopā dzīvojot, gribot negribot “ierāmējas” – kopīga māja un citi īpašumi. Pieņemu, ka Islama zemēs īpašuma jautājumi ir vēl jūtīgāki, sievietes atkarīgākas no vīriešiem un tāpēc tas tur “strādā”. Bet vai tiešām TIK atkarīgām viņām arī būtu jābūt? Vai tas ir tas uz ko Viesturs aicina? (Un vai mēs – redzējuši “vairāk” – maz varam tur atpakaļ atkāpties? Vai tā nebūtu izlikšānās par muļķākiem kā esam?).
Visādi citādi es nesaprotu šo domu – “ģimenes šķiršanas vietā pielietot daudzsievību”…, jo kāda tad tā vairs laulība, ja vīrs paņemtu vēl vienu sievu, lai nebūtu jāšķiras? Viņš jau ar to pašu – skatīšanās vienam uz otru ziņā – ir šķīries, jo skatās no tās pirmās sievas prom, vai arī tikai pa daļai uz viņu. Neuzvedas it kā būtu ar otru kopā vienā laivā, no kuras nevar izkāpt. Man te kaut kas nelīmējas kopā. Šeit mani visvairāk tracina tie islama patriarhāta meli, ka sievietes dabā esot “būt vienai no daudzām”. Tie tiešām ir meli. Sievietes dabā ir būt īpašai un vienīgajai. Ja reiz Viesturs raksta, ka sieviete tāpat kā vīrietis nav monogāma, arī par šo vajag uzrakstīt.
Bet par islāma zemēm runājot… Viesturs saka, ka patriarhāts rada kultūru… Man tam ir grūti piekrist, skatoties uz šīm izteikti patriarhālajām zemēm. Manā skatījumā tas vienkārši ir otrs grāvis. Viņiem nekas cits kā klanīšanās Dievam tur neeksistē. Tā ir kultūra? Vai tas ir tas uz ko mums būtu jātiecas? Manuprāt, mums senatnē ir pašiem bijusi sava, harmoniska – Dabas noteikta (kur vēl harmoniskāk?) – kārtība dzimumu starpā (un kultūrai ir bijis, kur augt) un tā arī ir mūsu mentalitātei visveselīgākā. Tur ir bijušas stipras sievas un stipri vīri.
Tieši šāds redzējums man neļauj noliegt arī Viestura neseno provokāciju – vienkārši tāpēc, ka kopējais labums prasa visus zemūdens akmeņus dabūt virspusē, jo mēs visi esam vienā laivā. Būs sievietei kaut kas vīrietim sakāms – arī neapturēsi. Katrs vienkārši norāda uz to, kas viņam sāp. Lieliski, ja abi neizvairās, neizsit zobus par to, ka otrs runā un vismaz uz brīdi pieņem, pielaiko: “Tā varētu būt, kā tas otrs saka, tur varētu būt arī savs patiesības grauds viņa sacītajā”, un tādejādi iegūst savu apvāršņu paplašināšanos, otra dziļāku pazīšanu un “tālāku” tuvumu…
Manuprāt, mēs te katrs uz to ziloni skatāmies no savas puses un katram viņš liekas citādāks – Viesturam, kas pieķēries ziloņa kājai tas liekas kā stabs. Man no sev aktuālo sāpju, pieredzes perspektīvas tas liekas plakans kā ziloņa auss, bet kāds cits pieķēries snuķim saka, ka zilonis ir lokans kā čūska.
Bet tas gan ir fakts – man noder Viestura perspektīva, jo es uzzinu par ziloni lietas, ar kurām man pašai nav nācies saskarties, bet kas – kā izrādās – arī ir “tas pats zilonis” uz, kuru arī es skatos.
Esmu par monogāmām attiecībām, laulību, TAČU ar visu to esmu domās pieļāvusi, ka ir viens vīrietis, kuram teorētiski spētu būt par otro, vai pat trešo, – ka tikai viņa – bērnu māti. Uldim Marhilevičam. Viņš man saturiski ir vīrieša ideāls. Viņa skatienā ir jūtama… sena, labestīga, gudra, vīrišķīga dvēsele. Viņš pasaka trīs vārdus, bet tie ir īstie un viss – Visums noskaidrojas un kā zvīņas tev nokrīt no acīm… Es apzinos, mani (hipotētiskie 🙂 ) bērni no viņa dabiski identificētos ar viņa redzējumu uz pasauli, viņa dzīvesgudrību. Visi faili viņos “ielādētos” kā datorā. Caur viņa skatienu. Vai ir kaut kas vērtīgāks ko (sieviete) bērnam var dot?
Tikai bērnu dēļ.
Pašai priekš sevis – man derētu arī vis kaut kas cits. Nekautos par viņu. Jo sev kā sievietei pirmkārt es novēlu nedalītu vīrieša uzmanību, tuvību un attiecības dzīves garumā nevis tikai mātes un svētās lomu.
Problēmas sākas ar to, ka bērnam ar to nepietiek – bērniem vajag kopā dzīvojošus vecākus, nesašķeltas mājas, ko es tādā situācijā nevarētu nodrošināt. Tāpēc jauki, ja atrod cilvēku, kam piemīt tās kvalitātes. Pavisam jauki, ja viņš vēlas ar tevi būt kopā, ja esi viņa tips. Jauki…
Bet realitātē tu izvēlies no tām izvēlēm, kas tev ir – labāko no iespējamā.
Mans filozofiskais, provokatīvais, retoriskais jautājums ir – vai sabiedrība sievieti var nosodīt par “apbērnošanos” slepus no kāda cita, no šāda viedokļa raugoties? Vai tā nedzīvo ar dubultstandartiem attiecībā pret sievieti, pļāpājot par to, kas ir bērniem un nākotnei labākais? Vēl vairāk – ja vispār esam tik filozofiski (Tā būs tagad maza provokācija vīriešu virzienā, ja jau Viesturs atļāvās provokāciju sieviešu virzienā 🙂 – kokam divi gali…) un domājam par “augstāko labumu”, nākotni, vai šeit, savukārt, vīrieša egoisms netiek stādīts augstāk par nākotnes, bērnu interesēm? Manuprāt viens no iemesliem, kāpēc sievietes tiek apsaukātas par maukām (šai gadījumā, uzskatu, nevietā), ir ne tik kvalitatīvo vīriešu greizsirdība uz kvalitatīvajiem, par to, ka sievietes bērnus izvēlas no viņiem. Kaut gan patiesībā būtu to savu greizsirdību jāvērš citā virzienā – jāaudzē kvalitāte sevī… Bieži man liekas, ka dzīve sievietes padara arī bez vainas vainīgas. Un tu to vienkārši uzņemies un nes, vienalga. Ziniet kā tas ir – apzināti sēdēt uz diviem krēsliem? Un abu priekšā būt gribot-negribot vainīgai. Uz viena tev dzīve, saprāts liek sēdēt, uz otra vīrieši? Un saprātam tomēr priekšroka…, bet ar vīriešiem jādzīvo. Un jāgaida līdz vīriešiem nāks saprašana par visu un to kā būt kvalitatīviem.
Bet mēs jau gaidam…, cik vajadzēs. Arī tāpēc, ka citu variantu nav.
P.S. Filozofēju :). No tā bērni nedzimst un atbildība neiestājas… Filozofēt ir viegli. Atvainojos, ka pievērsos “atkal” vīriešiem, jo saprotu, ka par sievietēm vēl viss nav izrunāts. Bet šī tēma arī gaida savu kārtu.
Man šķiet, ka tas ir ļoti personīgs stāsts. Bet arī vēsturiski ļoti akceptēts stāsts, jo trivializējot tas ir stāsts par Mariju un Jāzepu, un par Kristus radīšanu…
Skatīties bērnā un redzēt viņā savu un viņa tēva skatienu ir ļoti skaisti. Un reizēm bērni skatās ar mūsu vecāku skatieniem vai vēl senākiem, bet tādiem viegliem – bez pieredzes smaguma. Un tas vieglums liek citādāk un mīlošāk paskatīties uz tiem, kuru skatienu “faili” tur pārceļojuši. Kā Reds Batlers teica Skārletai par viņu meitiņu – “Tā esi tu, tikai pirms kara.”
Jā… 🙂
arī…
tu ļoti skaisti (un pareizi) pateici. Paldies.
https://www.youtube.com/watch?v=qBc9b_Pz0bg
Secinu, ka tiek uzbrukts visam, kas radīts – ar Dievietes metodēm.
Ar kādām metodēm to var apturēt?… Un kuram būs pirmajam drosme NEBŪT “LABAJAM” – nākotnes, bērnu vārdā? Vai ir viegli atteikties no šīs lomas? Man liekas, mums, latviešiem, tas ir īpaši grūti. Bet tikai tāpēc, ka nav bijis vēl pietiekami daudz laika vēsturisko pieredzi un tautas dzīvā, vīrišķā spēka zaudējumu pārstrādāt. Visādi citādi potenciāls mūsos snauž).
Tam ir jābūt inteliģentam, kulturālam, kultūras cilvēkam (tas ir ĻOTI svarīgi – lai viņu nebūtu iespējams diskreditēt, kā vērā neņemamu. Un arī tāpēc, ka tikai dzirdējuši, sajutuši sajūtu, ko nes kulturāls cilvēks, pazīdami to sajūtu, bērni varēs orientēties), bet ar pietiekamu devu vīrišķības, lai tas izdotos. Marhils ir viens no tiem, kas šai lomai der. Bet ir vēl… Un, kas vēl svarīgi – viņiem ir vajadzīgs atbalsts. Vai mēs, sievietes, spējam skatīties dziļāk, neredzamajā, LAI atbalstītu nākotni arī šādā veidā – atbalstot mūsu vīriešu nebūšanu “labiem” nākotnes, bērnu vārdā? Un vai mūsu to, kas to spetu ir pietiekamā skaitā? Un vai mēs spētu mobilizēties visas kopā vienā “dūrē” mūsu nākotnes aizstāvju, vīriešu atbalstam?… Tādi visādi jautājumi…).
Redz kā sanāk – arī vīrieti dzīve padara bez vainas vainīgu – par “slikto, vājprātīgo”, kad viņš dzīvo nākotnei, kuru pats nebaudīs. Bet viņš to vienkārši uzņemas un nes, vienalga. Arī viņš sēž uz diviem krēsliem. Uz viena saprāts liek sēdēt, uz otra… sabiedrības prasība, lai tu esi “labs”. Un saprātam tomēr priekšroka, bet sabiedrībā jādzīvo. Un jāgaida, līdz tai nāks saprašana par visu un to kā būt… Bet tādi, kā viņš jau gaida…, cik vajadzēs. Arī tāpēc, ka citu variantu nav.
Bet man bail, ka nav laika gaidīt…
kā Marijai bija vajadzīgs Jāzeps, tā vīrietim vajag atbalstu no sievietes – tā paša mērķa vārdā…
(t.i. – uzbrukts tiek ar Dievietes metodēm)
t.i. tikai dzirdējuši, sajutuši sajūtu, ko nes kulturāls cilvēks, pazīdami to sajūtu, bērni varēs orientēties PATSTĀVĪGI.
Uldis ir visnotaļ jauks cilvēks, bet viņa vienīgajā bērnā ir ielādējusies lūk, šāda dzīvesgudrība:
http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/83576/muzika-ulda-marhilevica-dels-zoodarza-trenka-flamingus
Patiesībā trenkāt zoodārzā flamingus ir ļoti mīlīgi, pat 20gadīgam zēnam :)))
Pareizi, vajag tītarus trenkāt.
apskatījos :). Vari pasmieties par mani.
Hi loveslattes,Thanks for the cemnomt. I do have to be honest, it gave me the willies! A gun slipping out a holster is a very serious problem. With that in mind, although I like to see people carrying the gun loaded and ready to go, you’re right on this one: until you have your carry method really worked out, it’s good that you didn’t have a round in that chamber. (Did I mention having the willies ? I’m glad you’re okay!)As soon as I saw your cemnomt, I dropped an email to the woman who designed the Betty, and maybe she’ll come cemnomt here. Until she does, I would stop using that holster because you sure don’t want to be carrying in something that does not hold your gun securely enough. Maybe I’m picturing what happened inaccurately, but it sounds like you may have grabbed for the gun while it was falling or slipping. You should know that’s a very, very dangerous thing to do. Modern guns will not fire when they hit the ground, but almost every gun will fire if you press the trigger. When you grab for a gun, there’s a high chance your fingers will hit the trigger, and that could get very loud and messy. This is true whether it’s falling off a table or just sliding down inside your clothes dangerous either way. What kind of gun do you carry?
Par Landorfas interviju ar Bartkeviču (sanāks drusku paralēli Zanes teiktajam). Tur ir tāda kaitinoša sadaļa ar nosaukumu “Āža kāja”, kas turpinās arī vēl nedaudz tālāk. Ja pareizi sapratu, Viesturs savu skandālu saskata kā pārbaudījumu, kura klātbūtnē var secināt, ka Bartkevičam nepiemīt ne jūtīgums/vaina vardarbībā, ne intelekta trūkums (nespēja atšķirt tiešu no pārnestas nozīmes), ne nelietīgums (ar savu interviju viņš varētu lieliski izmantot melno PR, bet to nedara).
Man drīzāk izskatās, ka šis te ir nevis pārbaudījums, bet žurnālistos ik pa laikam manāmā tendence manipulēt un, izmantojot intervējamo, pasludināt savu viedokli, kas arī ir spīdoši izdevies.
Vispirms Landorfa ieminas par “Viestura Rudzīša izteikumiem par vardarbību pret sievieti.” Bartkevičs reaģē, pastāstīdams par Viestura devumu teātrim un viņa inteliģenci, tādējādi paužot zināmu atbalstu. Bet viņš ir arī piesardzīgs — to, ka izteikšanos metaforās daži interpretē burtiski un ka šis ir tas gadījums, viņš gan nepasniedz kā savu viedokli, bet kā Viestura paša viedokli. Pats viņš šajā ažiotāžā neesot “tā iedziļinājies” un baidoties “aizrunāties par šo tēmu, jo mājās mana Baiba ir kategoriski pret šādiem Rudzīša izteicieniem (smejas).”
Viens mans paziņa, kurš pirms pāris gadiem vēl demonstrēja lielu kompetenci Latvijas psihoterapijā, par šo gadījumu arī kaut kā neesot “iedziļinājies”. Nu, viņam ir sieva, kura savulaik viņu paņēma. Laikam gan vienā, gan otrā gadījumā sievas kategorisko attieksmi vīrs spiests respektēt īpaši. Kā nu ne: raksta autore sākumā piemin, ka šis esot “Viens no skaistākajiem pāriem: viņa – biznesa karaliene, viņš – skatuves karalis.” Nu, baigi labi. Var jau nosaukt abus par karaļiem, bet kurš tad pelna reālo naudu: skatuves mākslinieks (Latvijā; nu kaut vai teātra direktors) vai degvielas uzņēmējs? Pēc Dēla/Mātes attiecībām popahivajet. Tas arī saskan ar rakstam cauri jūtamo pastiprināto nesamierināšanos ar to, ka jaunība aizgājusi, un izmisīgiem centieniem to kaut kā nepieļaut.
Nu, lūk. Finansiāla atkarība no sievas ir viena no vietām, aiz kuras vīrieti var paņemt. Landorfa spiež savu domu tālāk: “Pat ļoti inteliģentu cilvēku izteikumos ik pa brīdim izlien āža kāja. Varbūt tas ir zemapziņas līmenī. Iespējams, cilvēks pat nenojauš, ka viņā dzīvo homofobija, šovinisms. [..]” [Tātad, Viesturs, kaut arī inteliģents, sevī neapzināti nes kādas vardarbīgas tieksmes pret sievietēm. — B.]) Un Bartkevičs piekrīt, ka arī inteliģentam cilvēkam var būt neapzinātas vardarbīgas tieksmes un ka vispār “cilvēki ir ļoti neapdomīgi šajos publiskajos izteikumos.”
Saruna ievirzās par nacismu un pūļa psihozi [vai tiešām atbilstošs salīdzinājums? — B.], kuras beigās Bartkevičs apgalvo: “Tie ir tikai tādi emocionāli trakumi, kas uznāk.” Bet Landorfa turpina: “Arī vārdam ir spēks.”
Bartkevičs solīti atkāpjas, iebilzdams, ka dažreiz publiskas personas sevi norok ar neapdomīgiem izteicieniem, bet tiem nav iekšēja seguma. Bet Landorfai ar to ir par maz, un viņa piemin Spanovska spēju uz skatuves neizpaust savu īsto attieksmi pret gejiem. [Citiem vārdiem: Lai tur vai kas, Rudzītim bija jātur mute! — B.]
—
Interesanta likās piedāvātā pozīcija par laulību kā par laivu: esam iekšā, skatāmies viens uz otru, nevis kur citur, strādājam pie tā pamata, kas mums ir, lai dabūtu to, ko no šīs laulības gribam. Nu, tā ir attīstības attieksme. Bet tā sākotnējā, līmējošā attieksme un ekspektācija laikam ir tā, ka iekritīsim neizsakāmas laimes apskāvienos.
Varonis uz Ziedotājs arī parādās pa laikam. Ziedotājs ir Mātes uzticamais Pavadonis, un Varonis ir Mātes Glābējs. Bet laulību slēdz tas, kurš reiz bija Ziedotājs, tad Varonis, tad mira kā Varonis un augšāmcēlās kā Vīrs. Viņš ir Sievu atdalījis no Mātes. Lai viss nebūtu tik vienkārši, laulībai ir arī nosaukumi, kas asociējas ar matriarhātu (Matrimony), un minētā laiva asociatīvi var simbolizēt dzemdi, it īpaši, ja tā ir virs ūdens (augļūdens, dziļumi, bezdibenis, tumsa dziļumā). Un tādā kontekstā varētu runāt par kvalitatīvi jaunu Varoni attiecībā pret kopējo Ģimeni kā pret kvalitatīvi jaunu Māti. Viņa misija, piemēram (kā šajā rakstā teikts), ir atbildēt praktiski uz jautājumu: “Ko MĒS rīt ēdīsim?”
Vispār smuka tā Apšuciema bilde augšā.
P.S.
Un vēl tur bij viens piemērs, kā sieviete pabērnišķo vīrieti:
Bartkevičs: Ja esi tik iztukšots, ka neveicas, nekam nevar pieķerties, jāsāk ar mazumiņu, izdari kaut ko pavisam mazu, bet līdz galam.
Landorfa: Kaut skapīti sakārto.
Japonomama! Es vakar trīs skapīšus saspārdīju pa detaļām (burtiski) un izlidināju konteinerā!
Redz, Bartkevičs savā piemērā liek uzsvaru uz mērķa sasniegšanu (un es viņam piekrītu, ka tas svarīgi), bet Landorfa uzsver sasniegtā mērķa niecīgumu. Laikam, jo niecīgāks sasniegtais mērķis, jo mazāk bīstams tas vīrietis. Varētu vispār viņu pataisīt par mīļu sunīti, kurš tikai laiza ģīmi un nekad nerej, kur nu vēl kož.
Tikko gar mašīnas logu garām pagāja vecīšu pāris. Parasti kopilgspējīgie sirmgalvji mani sajūsmina un šķiet skaistākie uz zemes virsas. Bet šī savienība bija baisa. Tieši biju izlasījusi Tavu komentāru, Bryuver, pacēlu acis un tur liela auguma, naidīgi īgnu viepļa seju kundze un blakus mazītiņš vīriņš, pamuļķīgi smakšķinādams savu bezzobu muti, tipināja nopakaļus savai samniecei.
Manī arī ir šī briesmekle. Viņa nespēj panākt, lai vīrietis “saspārda skapīti” tā lai notrīss pamales, bet ilgojas spēka un nespēj būt aicinoša un gaidoša kā tā viena sievišķā būtne, kuru novēroju vakar lidostas auto stāvvietā. Viņa bija atbraukusi pretī vīrietim. Starp abiem virmoja nepacietība iesēsties mašīnā. Viņi sabučojās… Nē, tas bija ilgi. Es novērsos. Negribēju izbojāt viņu skūpstu ar savu lūrēšanu. Viņi aizbrauca gaišām pierēm man garām, pavērdami skatu uz ķīniešu bariņu, kuri rosīgi spiedās vienā auto, kāds ar roku izšņauca degunu turpat uz slapjā asfalta.
Nelabums.
Es nedēļu dzīvoju kā vienīgā mājas saimniece. Un apziņa, ka agriežas vīrietis, manī radīja neizmērojamu visaptverošu pretestību. Un mokoša apziņa, ka tā ar mani notiek un ka es tā negribu, bet nespēju sevī rast to būtni, kurai patīk mans rudais bārdainis, kurš tulīt nāks uz mūsu auto, kurā aizmiguši divi puiki.
Man ir grūti būt ar vīrieti kā sievietei. Kā briesmonei tas izdodas. Viņš man visādi lutina un izdabā. Bet es esmu noslēpusies. Es neesmu. Es nevaru paļauties. Tīkamāk šķiet tikt galā vienai ar visu, lai tikai būtu “drošībā”, ka skapītī ir tikai mana kārtība.
Man vajag vismaz pusotru dienu, lai mums abiem atkal ir kopīga patīkama saruna un tas viss cits atkal ar laiku.
Kā viņš var mani izturēt?
“Tikai nebaidies būt laimīgs!” Teica Baibas Brokas varone “manam nabaga Maratam” un sev.
Es baidos.
Šodien stāvu rindā pēc bulciņām, pirms manis sieviete ar mazmeitu, vīrs sēž pie galdiņa un gaida. Sieva visu laiku bļauj vīram pār visu zāli: “Saša, ko tu dzersi”, “Saša, vai cukuru likt”, “Saša, maizīti ar rabarberiem”, “Saša, kādas bulciņas ēdīsi”. Karoče, Saša beidzot pieceļas, pienāk pie sievas un saka skaļi(tā lai visas apkārtstāvošās sievietes dzird):” Mēs dzīvojam ar tevi 35 gadus un tu nezini kādas es bulciņas man garšo, jopcik?”Rindā iestājas kapa klusums. Iepriekšējā šursēšana izbeidzas.
Man liekas, ka daudzas sievietes, gan jau ka es to skaitā, ne grib, ne interesējas par to ko īsti domā vīrietis. Un ja viņš domā “nepareizi”, tad lai viņš labāk vispār nedomā. Varbūt, ka tas sievietei pašai ir neizdevīgi, bet nav tik viegli atturēties no vēlmes visu kontrolēt un noteikt. Turēt “lietas” savās rokās. Intervijās, kad sieviete izvaicā vīrieti, visai bieži ir redzams, ka viņa cenšas vest sarunu tādā virzienā, kas apstiprina viņas kaut kādu viņas ideju, iekļaujas struktūrā. Ne velti, žurnāliste uzdod pilnīgi nesaprotamu jautājumu par Viesturu. Varbūt, ka tur atkal ir runa par varu. Prasīt vecim piecreiz kādas viņš bulciņas ēdīs, un visu laiku dzirdēt maigu atbildi.. nu tā ir vara. Rindā stāvošās dāmas to novērtēja, līdz pēkšņi, “briesmonis” atnāca un šitā šausmīgi sabļāva. Joki, protams drusku, bet man ar gribējās teikt, fui, kāds riebeklis, neļauj izpaust sievietei varu, publiski turklāt .
Lāsma, Tu esi izlaidusies. Vajag, lai vīrs Tevi paņem aiz abām ausīm.
Zane, Tu pēkšņi pateici atbildi — es nekad nevarēju saprast, kāpēc es šito jautājumu vienmēr izjūtu vismaz kā nastu, un gribas atbildēt pēc iespējas strupāk. Un man kolēģi ir stāstījuši to pašu par savām sievām.
Bryuver, skaidrs, ka izlaidusies! Tā mana privilēģija tādai būt un sajust zirni zem pēļiem, lai būtu prieks tās ausis dot, jeb priecāties, ka ņem! Bet vispār man tās ausis tādas, it kā viņš to vien darītu.
nja, izrādās, skapīša sakārtošana ir pabērnišķošana. Skaidrs, kā tiek uztvertas sievietes, kas kārto skapīšus. Nu tad jau nav tālu līdz ierāmēšanai un vajadzības gadījumā saraušanai aiz ausīm. Tiešām, kur nu vīrietim tik švaks mērķis kā skapīti sakārtot. Riebīgā žurnāliste, kā uzdrošinājās tā sazaimoties
es domāju, kopā paliek tikai tie, kas pāri visam grib kopā nodzīvotu dzīvi. Turklāt, ja to vēlas abi. Jo jautājums ir par to, KĀPĒC GRIBĒT visas atbildes meklēt izejot no tā, ka jāpaliek kopā. Un UZ KĀDA PAMATA aicināt otru atpakaļ (īpaši, ja viņam „kopā nodzīvota dzīve” nerūp, jo tad tas nestrādā…).
Un – VAI VAR OTRU ATMODINĀT vēlmei pēc kopā nodzīvotas dzīves…? Par to ir runa. Var tikai tad, ja tā vēlme vispār ir bijusi. Jo, manuprāt, godīgi runājot, mūsdienās, ne visi soloties laulībai, solās kopīgi nodzīvotai dzīvei. Varbūt „kopīgi nodzīvotam brīdim” dzīvē drīzāk – ja esam pavisam godīgi. Turklāt… tad man atkal jādomā, vai SOLĪTIES kopīgi nodzīvotai dzīvei ir saprātīgi, jo to ir iespējams izmantot arī ļaunprātīgi. (Te arī parādās tiesības „iekaustīt” (dažādajās tā nozīmēs) – lai apturētu otra solīšanās ļaunprātīgu izmantošanu).
Un vai kopā nodzīvota dzīve var būt PIETIEKOŠI KĀRDINOŠS FAKTORS, salīdzinājumā ar visiem citiem, kas dzīves ceļā gadās? Un vai tas ir pietiekam kārdinošs tam, no kura skatās prom? Un vai tas VĒL ir pietiekami kārdinošs tam, kurš ir “iekaustīts” par skatīšanos prom?
Un vai „kopīgi nodzīvot dzīvi” drīkst uzspiest? No otras puses atkal – vai „kopīgi nodzīvota dzīve” vispār ir labākais priekš mums?
Un vai – ja ne „kopā nodzīvota dzīve” – arguments “kultūra” ir pietiekami stiprs cilvēkiem, kas domā tikai par šodienu, jo nākotni, kad kultūras neeksistēšanas sekas būs manāmas, nejutīs? Un kādi argumenti var atmodināt tam, lai tā nākotne rūpētu? iekaustīšana? Un… kas būs tā autoritāte „iekaustīt” par „kopīgi nodzīvotas dzīves” neizvēlēšanos? Vai tā drīkst būt reliģija? Baznīca? Vai baznīca ir universāla autoritāte? Nedomāju. Tāda varētu būt… sugas izdzīvošanas instinkts (Daba ir STIPRĀKA par reliģiju, pat, ja pieņemam (kultūras radīšanas nolūkā?) ka Reliģija ir VADOŠĀ).
Dabas reliģija varētu būt sievišķīgāka, intuitīvāka, baznīcas reliģija vīrišķīgāka, dogmatiskāka. Bet kultūru rada abas kopā… Baznīca var aiziet fanātismā nerespektējot (cilvēka) dabu, Dabā notiek pašregulācija arī bez reliģijas. Tikai… varbūt kultūra nerodas, jo nav virzības…
Daba un Reliģija ir kā sieviete un vīrietis. Daba stiprāka, vērā ņemama, bet baušļi (vai ko nu ar reliģiju saprot…) dod varbūt tai virzienu… Bet pārāk daudz dogmu var arī neatgriezeniski nogalināt radošumu, dzīvotprieku – ļoti svarīgas lietas…
Varbūt te iet runa par Dabas un Reliģijas solīšanos kopīgi nodzīvotai mūžībai?
Un jā, “tas notiek aptuveni līdzīgā skaitā gadījumu ar abiem dzimumiem”. Un iekaustīšanu var attaisnot abās pusēs tādā gadījumā. Ir tikai godīgi to pieminēt. Īpaši, ja pievienota “tik smuka bilde no Apšuciema” :).
un šādi spriežot ar laulības rāmi varu saprast arī “kopīgi nodzīvotas dzīves” VĒLĒŠANOS.