avots: anmnews.com
Parīzes notikumi ir uzjundījuši daudzus jautājumus. Galvenokārt tie tiek uzdoti politikas zīmju sistēmā. Nedaudz klusāk, bet arī dzirdami ir pārspriedumi par „civilizāciju sadursmi”, kas ir jau interesantāk. Tomēr man vissaistošāk ir lasīt domas par vērtībām, par ģimeni un indivīdu modernajā laikmetā. Par šīm lietām ne vienu reizi vien ir izteikušies katoļu un luterāņu baznīcu galvas Latvijā Stankēvičs un Vanags. Nesen publiskajā telpā parādījās Ingūnas Rībenas raksts [4]un Leona Taivāna nesenas [1], [3] un senāka [5] intervijas.
Vispirms aizdomāties lika Taivāna kunga vārdi [1]: «Tās vērtības, ko mēs tagad cenšamies iedēstīt, ir mūsu īstā reliģija, kura ārēji izklausās ļoti labi – cilvēktiesības, minoritāšu tiesības, vārda brīvība, bet tās ir neverificējamas vērtības. Piemēram, tās pašas cilvēka tiesības – ar ko tās ir labākas par ģimenes tiesībām, kuras proponē musulmaņi? Ar ko?
Pirmais šī citāta teikums un sevišķi vārdi mūsu īstā reliģija nevedina mani ar to saprast kristietību, bet kaut ko jaunradušos, varbūt to, ko par maniem nesenajiem feministiskajiem oponentiem saka Bens Latkovskis [2]: Izskatās, ka pats Rudzītis vēl nav atskārtis, pret ko pacēlis roku. Viņš pilnā augumā ir nostājies pret to jaunās agresīvās ticības vilni, kurš nosaka, ka turpmāk tikai un vienīgi cilvēks tiks uzskatīts par Dievu un Dabas pavēlnieku virs šīs zemes. Taču intervijas turpinājumā profesors Taivāns min to, no kā man aizrāvās elpa – cilvēka un ģimenes tiesību pretnostatījumu, pēdējās pierakstot kā tikai musulmaņiem raksturīgas. Manā uztverē gan arī kristietībai ir raksturīgas patriarhālas ģimenes vērtības, kuras tomēr (atšķirībā no islāma, iespējams) netiek pretstatītas indivīda vērtībām un tiesībām. Tomēr Leons Taivāns interesanti dalās ar savu erudīciju un argumentiem [3]: „…Krievijas agresīvajā ārpolitikā ir saskatāmas līdzības ar «Islāma valsts» ekspansīvo politiku. [..] Krievija pārstāv citu civilizāciju, kura nodēvēta par krievu jeb slāvu pareizticīgo civilizāciju, un tās ceļš ir ievērojami atšķīries no tā, kādu gājusi Eiropa.[…] modernais Eiropas ceļš sākās renesanses laikā, kad sabiedrība atgriezās pie romiešu un grieķu kultūras, un šajā laikā viduslaiku kristietība būtībā tika «atstumta» malā, tādēļ vēlāk sekoja reformācija, kas bija mēģinājums kristietību pielāgot jauno laiku prasībām. Tam sekoja apgaismības laikmets, kura galvenais uzdevums bija «izravēt» no cilvēka jebkādu sasaisti ar kristietību. Apgaismības gala produkts bija Lielā franču revolūcija [..] Šī revolūcija iezīmēja jaunu laikmetu – sekulāro laikmetu, kad baznīca ir nobīdīta malā, taču radās jauna reliģija. Tā ir apgaismības reliģija, tas ir Eiropas ceļš, kas rezultējās kā cilvēka tiesības, demokrātija, likuma vara, individuālisms un pārējās mūsu vērtības. Kas attiecas uz Krieviju, tad tā gāja citu ceļu. Krievijā nebija ne apgaismības, ne enciklopēdistu, ne franču revolūcijas. Krievija šajā procesā nepiedalījās, un par to dzirdēja tikai pa ausu galam.”
Būtībā šī profesora Taivāna argumentācija vērsta nevis uz Rietumu kristietības vai visas sabiedrības izmaiņu raksturošanu pēdējā tūkstošgadē, bet kā norāde uz izteiktu sekulāras, ārpuskristīgas subkultūras veidošanas tendenci ievērojamā daļā sabiedrības. Viņš norāda, ka šodien kristietības ietekme Rietumu sabiedrībā jau vairs ir tikai minimāla [1]: „…pašlaik ir vērojama tendence, ka uz baznīcām iet arvien mazāk cilvēku – visā Eiropā vidējais rādītājs ir 6% iedzīvotāju, kuri apmeklē baznīcas, savukārt atsevišķās vietās, arī Latvijā, šis rādītājs ir nulle. Manuprāt, aktīvu baznīcu apmeklētāju skaits nevar raksturot civilizācijas „kristīgumu”. Es arī neesmu aktīvs kristietis, bet šīs tradīcijas kultūra mani ļoti inspirē un ietekmē. Tāpat kā grieķu mitoloģija, renesanses māksla, reformācijas un apgaismības laikmeta idejas. Man patīk cilvēks kā vēsturiski veidojusies „kārtainā kūka” – „Es esmu bagāts. Man ir viss, kas ir ar mani noticis.” (M. Čaklais) Tādēļ es nevaru piekrist, ka mēs nevaram runāt par kristīgo civilizāciju tagadnē, tāda joprojām ir. Bet vienlaikus ir arī ļoti spēcīga „jaunā agresīvā ticība, kura nosaka, ka turpmāk tikai un vienīgi cilvēks tiks uzskatīts par Dievu un Dabas pavēlnieku virs šīs zemes”[2].
Man tomēr liekas, arī profesors Leons Taivāns dziļi sirdī balstās uz kristīga pamata, jo tad, kad viņš runā par islāma izredzēm Eiropas kontinentā[1]: kristietība nav dzīvotspējīga, un Eiropā to agri vai vēlu nomainīs islāms,cauri skan arī sāpes un nožēla par „mirstošo kultūru”, dusmas par „neizmantotajām iespējām” un ironija par mūsu jauno „īsto”, sekulārisma un tā saukto cilvēktiesību reliģiju. Man liekas, viņš, raugoties no sava erudīcijas un dzīves pieredzes torņa, jūtas arvien vientuļāks un eiropeiski, kristīgi antikulturālas neprātības ieskautāks – no turienes arī tāda retorika. Man – saprotama, simpātiska, bet tulkojama.
To, ka mēs Latvijā kaut kādā diezgan lielā, kaut arī nepietiekamā mērā stāvam uz kristīgas klints, man apliecina arī Ingūnas Rībenas rakstītais [4]: Nekad neesmu slēpusi, ka man šīs fundamentālās, neapšaubāmās, absolūtās vērtības ir desmit Mozus baušļi, Kristus mīlestības evaņģēlijs un dainu ētika.
Man ir iebildumi pret kristietības pamatu maisīšanu ar dainu ētiku, tomēr ne nepārvarami. Pēdējā nepārstāv ne monoteisku, ne monogāmu priekšstatu sistēmu, tomēr daudz kas tāds ir arī Romas katolicismā, nemaz nerunājot par grieķu mitoloģiju, tāpat kā daudz kam citam „kas ir ar mums noticis”. Taču šie smalkumi varbūt nav tik būtiski, ja oponējam „jaunajai agresīvajai ticībai”.
Ingūna Rībena turpina: „Es vienkārši esmu pārliecināta, atteikšanās no Mozus baušļiem, Kristus evaņģēlija un dainu ētikas kā fundamentālām, absolūtām vērtībām mūsu sabiedrību morālā ziņā atsviež tālu atpakaļ laikā pirms Kristus un pat pirms Mozus. Mēs strauji kļūstam par tehnoloģiski attīstītu mežoņu sabiedrību. [..] Vēl autore [Signe Mežinska -VR] negrib man ticēt, ka Eiropas civilizācija piedzīvo pašu dziļāko identitātes krīzi savas pastāvēšanas vēsturē. Lai tā būtu! To es arī nevienam negribu un nevaru pierādīt. Tur jau tā lieta, ka garīgu krīzi pamanīt ir daudz grūtāk nekā ekonomisku. Naudas trūkumu savā maciņā pamana ikviens; bet ideālu trūkums, kauna trūkums, prāta trūkums diemžēl ir pamanāms tikai no malas…
Šiem vārdiem varu pilnībā pievienoties. Un atkal, kā lielāko aktuālo draudu mūsu eiropeiskajai kristīgajai identitātei, es ieraugu ne jau islāmu, bet „jauno, agresīvo ticību”. Neesmu iedziļinājies Signes Mežinskas uzskatos, bet izklausās, ka Ingūna Rībena viņu ar šo ticību asociē. Vai to var vienkārši nosaukt par bezdievību? No vienas puses – tas būtu vislakoniskākais vārds, bet diez vai mūsu sabiedrībā tam joprojām ir gana liels spēks – aktīvu baznīcas apmeklētāju tak ir tik maz! Profesors Taivāns augstāk minētajā citātā lakoniski apraksta šī fenomena simtiem gadu ilgo vēsturi, kuru diez vai zina Latvijas 21. gadsimta bezdievji, esot ļoti aktīvi un pārliecināti par savas jaunās ticības nemaldīgumu. Tālāk vēl viens Ingūnas Rībenas citāts […]: Mežinskas kundze man netic, ka veidojas paaudze bez jebkādas absolūtas vērtību orientācijas. Mans agrāk minētais piemērs viņu nepārliecināja. Minēšu vēl vienu. Pirms gadiem trim gadījās runāties ar patīkamu jaunu cilvēku. Jautāts par savu nodarbošanos, viņš teicās lasām vikipēdiju un no iegūtās informācijas veidojam pats savus prāta spriedumus. Puisis izteica kategorisku apgalvojumu, ka laulības uzticība ir amorāla. To viņš tūdaļ “spoži” argumentēja: sabiedrībā, kur sieviešu ir vairāk nekā vīriešu, monogāms attiecību modelis tīri matemātiski liedz seksuālās dzīves iespēju zināmam daudzumam sieviešu, un tas pēc jaunekļa domām ir amorāli. Par savu “taisnību” viņš bija stipri pārliecināts, un es nešaubos, ka viņš to īsteno arī savā dzīvē. Tātad ar bausli “tev nebūs laulību pārkāpt” viņa kritiskais prāts jau bija ticis galā. Toreiz es nodomāju: tas vairs ir tikai laika jautājums, kad viņš būs ticis galā ar bausli “tev nebūs nokaut”.
Tagad prasītos kaut kā precīzāk identificēt šo „jauno, agresīvo ticību”. Vispirms jāsaka, ka jaunais ir gan kas tāds, kas mūžam atkārtojas un vienmēr noveco, pāriet pats no sevis. Vēl jāatkārto pazīstamais teiciens – „kas jaunībā nav sociālists, tam nav sirds, bet kas pusmūžā nekļūst konservatīvs, tam nav prāta”. Profesors Taivāns iezīmēja simtus gadus, kā „jaunais” dažādos veidos pārveidojis Eiropas kultūrtelpu. Taču – tā ir tikai virsbūve, fasāde un kosmētikas kārta. Interesanta, svaiga. Bet iespējama tikai tad, ja ir pamati, uz kuriem uzbūvēties pa jaunam. Bet pamatos ir vecais, dziļākās kārtas.
Kas attiecas uz ticību nesavienojamību – man tomēr gribētos arī tā kā sašaubīties par neiespējamību kopā sadzīvot kaut vai šai trijotnei –„jaunā agresīvā ticība”, kristietība un islāms. Kaut kādā ziņā šķiet, ka tās ir ticības, kas raksturīgas attiecīgi jaunībai, dzīves vēlīnam un agrīnam vidusposmam (islāms arī kādreiz bija „jauna, agresīva ticība” pret jūdaismu, bet pirms tam tāda bija kristietība). Bet tāpat kā katra cilvēka dzīvē šie vecumposmi, ticības un ideoloģijas kaut kā (ne bez konfliktiem) sadzīvo (arī ģimenē un dzimtā starp dažādu vecumposmu cilvēkiem) tad varbūt tik galīgi neiespējami nav arī, ja tas notiek sabiedrībā. Bet tur ir vajadzīgi kaut kādi „spēles noteikumi” visiem, zināšanas par spēlēšanas vēsturi. Domāju, tā ir galvenā problēma, arī ģimenēs. Mums taču ir arī pasakas par vectētiņa vešanu uz mežu.
Man šķiet, šeit jautājums ir par demokrātijas subjektu, jeb vienkāršoti – pilsoņu, valsts dibinātāju loku, par ko ne reizi vien jau esmu izteicies. Vai jauniešus, kuri vēl nav apguvuši vēstures mācības, tajā jāieskaita? Vai tie vispār jālaiž pie vārda? Šeit mums jāatceras tā SKDS aptauja, kas konstatēja, ka gan mūsu sabiedrība, gan visas politiskās partijas ir kreisas ideoloģiski, neskatoties uz retoriku, kuru tās izmanto. Tātad visi ir jaunieši, sociālisti. Bet, kas uzkrītoši, „jauno, agresīvo ticību” asociē ar liberālismu, kas psiholoģiski nav jaunu cilvēku ideoloģija, pavisam noteikti. Tā var būt Sorosa kunga ideoloģija viņa astoņdesmit gados un tā var būt daudzu intelektuāļu ar sirmām galvām ideoloģija. Bet – lai kļūtu par sirmu liberāli, ir vai cik daudz sevī jāiegulda! Mūsējie jaunie, par liberāļiem sauktie, to nav izdarījuši, bet noslēpušies, tajā skaitā paši no sevis, sev nedabiskā, svešas identitātes nišā. Sanāk tāda kā mānīšanās un arī sevis apmānīšana – pasniedzu sevi kā labējo un liberāli, patiesībā esmu kreiss un sociālists.
Demokrātija nozīmē valsts varas un atbildības par valsti pāriešanas plaša pilsoņu loka rīcībā. Bet kāda ir šī pilsoņu loka kvalitāte? Un kā tie savu kvalitāti apzinās? Kā tā spēj reflektēt par procesiem, kurus mums še liek priekšā profesors Taivāns? Bēdīgi, teiksim kā ir, nespēj diez ko. Izņemot Delfu komentētājus, viņu līmenī.
Turpināšu ar vēl vienu profesora citātu [1]: „Rietumu kultūras konstanta īpašība ir uzspiest savas vērtības. Viduslaikiem beidzoties tā bija kristietība, bet nekas šai uzvedībā nav mainījies. Šodien mēs bāžamies virsū ar savām jaunajām vērtībām. [..] … [kristiešu] reliģiskā uzvedība arī izraisa daudzus jautājumus. Vai šāda kopaina ļauj mums runāt par kristīgo civilizāciju? Taču nē.” Man šķiet, eiropieši un amerikāņi uzspiež ne tikai visai pasaulei, bet arī mums, latviešiem, demokrātiju, tādēļ, ka no vienas puses, identificējas ar mums – domā, ka mēs esam tādi paši kā viņi, ar tādu pašu pieredzi un tādiem pašiem sabiedriskās kultūras mehānismiem. No otras puses – viņi to dara, jo uzskata, ka demokrātija ir arī vislabākā demokrātijas un starppaaudžu komunikācijas mācīšanās metode. Vai tiešām? Varbūt labāka metode būtu – atstāt pilsoņu tiesības 10% no tagadējā pilsoņu loka un pakāpeniski šo loku paplašināt uz individuālu iesniegumu un nokārtotu pārbaudījumu pamata? Pat ja atbilde būtu „jā”, politiski tas nav iespējams, tādēļ eiropiešu un amerikāņu piedāvājumam nav alternatīvas.
Ja jauniešu sociālisms noslēpjas aiz sirmgalvju liberālisma, tad sanāk, ka vidējā, konservatīvā paaudze tiek apkarota ar jauniešu enerģiju tādā ideoloģiskā noformējumā, kuru saprast viņi vēl nav gatavi. Beidzamais profesora Taivāna domu grauds[1]: Un ar tām brīvībām var aiziet līdz pilnīgam neprātam.
Islāms ir stiprs ar to, ka tur nekas tāds nevarētu notikt. Un vājš ar to, ka ja tiem jauniešiem aizbāž muti un neļauj runāt, tad nav arī iespēju tos audzināt. Tiem tiek piespiests pieņemt dogmas, kas saprotamas tikai viņu skolotājiem – veciem, pieredzējušiem un izglītotiem cilvēkiem. Tas, ka šāda pieeja globāli zaudē, atspoguļojas cilvēku personiskās izaugsmes un individuācijas rādītājos un pēc tam arī ekonomikā. ASV senators Makkeins nosauca Krieviju par benzīntanku, kas mūs tuvina tai asociācijai, ar kuru dalījās profesors Taivāns – pareizticībā ir daudz islāma elementu. Un tie ilgstoši var pastāvēt nevis sava vieduma dēļ, kas tajos arī ir. Naftas dēļ, uz kuras tie dzīvo. Bet tie islam- un pareizticīgie, kas uz naftas nedzīvo, spiesti migrēt un kļūt par savas ticības kareivjiem. Krievi Ukrainā, sīrieši Francijā. Bet tas jau ir cits jautājums.
Gribu nobeigt ar lietu, kuru nemitīgi atgādinu: cilvēks dzīvo vismaz divās telpās. Jaunībā vairāk dzimtaskokā, kolektīvajā telpā, kur „katra balss ir svarīga” un katrs ir vien daļa no visa. No šejienes arī sociālisms, vienotība. Bet dzīves otrajā pusē parādās dzīvošana individuālajā telpā un konservatīvisms. Šīs telpas savstarpēji jāsakomunicē – tas ir tikpat svarīgi, cik sakomunicēt sievišķo un vīrišķo.
[2] –https://www.viestursrudzitis.lv/wp-content/uploads/2015/01/IMG_20141231_0002-page-001.jpg
[4] – http://www.delfi.lv/news/comment/comment/inguna-ribena-katrs-pats-sev-mozus.d?id=45444654
[5] – http://nra.lv/latvija/129495-leons-taivans-islama-paradigma-nav-vietas-demokratijai.htm
Komentāri
Varēja jau autors tomēr Latkovska uzvārdu pareizi uzrakstīt. Ja tik pavirši izturas pret savu tekstu, tad ko domāt par pārējo…?
Ja jāmirst, tad jāmirst. Viena ticība nomaina citu, vieni laiki, citus, vieni cilvēki, ģimenes, tautas, valstis – nomaina citas. Tā tas ir, kāpēc par to bļaustīties? VR idejas šķiet tādas atrautas no realitātes – aizliegt šķirties, sievietes biznesā nemaisās.. gribas teikt – turpini sapņot! Vieni profesori saka – “tumšie” viduslaiki, atkritiens attīstībā, citi – laiks, kad cilvēki visvairāk praktizēja, domāja par attiecībām ar Dievu. Nu, nevar dabūt vakardienu šodienā. Nav ko zūdīties, ka “laiki mainās, laiki jūk, laika daudz vairs nava..”
Jap, interesanti, ka tieši kristīgās pasaules mantinieki dzemdē “Jauno, agresīvo ticību”. Pietuvinājumā ir grūti saprast, kuri laiki ir tumši un, kuri gaiši. Un visiem večiem šķiet, ka jaunā paaudze ir pilnīgi izlaidusies un tukša. Ka pasaule iet uz galu.
Nez vai “cienījamais, augsti godājamais un visādi citādi apjūsmojamais” profesors Teivāns ir ko dzirdējis par to, ka CIVILIZĀCIJAS ESAMĪBU VAI NEESAMĪBU NOSAKA KALENDĀRA ESAMĪBA… Un pēc vecā Krievijas kalendāra šogad svinam 7523 gadu…Kāds ir gads pēc “apgaismības, uzplaukuma, romas-grieķu dievišķības utt.” kalendāra Eiropā? Kāds pateiks priekšā? Un arī kalendāra nosaukumu?
Daudz kas nejēdzīgs notiek (vai tiek apzināti radīts) mūsdienu Krievijā. Tomēr vislielākais pavērsiens Krievijas “debilizācijas un mežonības” virzienā notika Pētera I laikā – pēc viņa atgriešanās no Eiropas turnejas. Baumo jau, ka tas nemaz neesot bijis tas pats, kurš aizbraucis. Bet tas lai paliek krievijas vēsturnieku ziņā. Šodien par Krievijas senvēstures un civilizācijas “kapraci” uzmeties Gundjajevs, tas, kas šamējo – nikoniāniešu – galvenais gans.
Tiktā par “Krievijas mežonismu” 🙂
Otrs – par islāmu. Un te būtu sirsnīgs ieteikums Viesturam – izlasi Korānu! Oriģinālā jau būtu daudz prasīts, bet gluži labi ir sanācis mūsu pašu Imantam Kalniņam. Jaunlaiku izskaloto smadzeņu nēsātāji, visādi “džihādisti” utt. NAV LASĪJUŠI KORĀNU. Jo savādāk neļautu savas smadzenes izskalot ne pašmāju “rakstu mācītājiem”, ne arī specdienestiem.
Reizēm ļoti pietrūkst laika, lai pastudētu avotus (un ne tikai TVnet vai Apollo vai Delfus), bet izteikties TĀ GRIBĀS, TĀ GRIBĀS!!!!! Vai ne?
Varbūt atgādināsiet – kādu oriģinālvalodu pārzina Im. Kalniņš, lai varētu iztulkot korānu?
Piekriitu Lapsai, ka jaapalasa Koraans – es tieshi to pati dariiju prieksh sevis, kaa arii labas lekcijas internetaa paklausos shad tad no labiem lektoriem Zakir Naik vai Mufti Menk, kuri lekciju laikaa arii iedod no Koraana rindas, lai vareetu pats paarbaudiit, paarlasiit un sev saliidzinaat! To daru, jo ikdienaa stradaajot, saskaros ar musulmanju kultuuru arzemees un es negribu, lai manu pratu un attieksmi saskjoba presee lasiitais, ko nu ir paudusi vai sadariijusi Islaama Valsts!
LU KZF profesors Leons Gabriels Taivāns un viņa meita LU TF docente Elizabete Taivāne ir noteikti vismaz divi cilvēki, kuru viedokļos par reliģijām ir ļoti interesanti ieklausīties (ja meklē kādus avotus, tad jāņem vērā, ka dažkārt viņiem ir atšķirības uzvārdu rakstībā, jo tēvs savu uzvārdu raksta ar īso “a” – “Taivans”). Ir lasāms gan tēva un meitas kopdarbs un eksperimentāls mācību līdzeklis “Reliģiju vēsture”, gan nesenā Elizabetes monogrāfija “Reliģijas fenomenologam pa pēdām”. Ļoti žēl, ka Teoloģijas fakultāte nenovērtēja Taivāna kungu, kuram jau pirms tam ir tapušas vairākas grāmatas.
Mazliet komiska, bet patiesībā ļoti saturīga ir no visa “nekristīgā” allaž izbiedētā Latvijas Kristīgā radio šefa Tālivalža Tālberga apmēram pirms trim gadiem tapusī saruna ar Elizabeti LKR televīzijas kanālā (redzams youtube) tieši par korānu, kur T. T. cenšas no Elizabetes izpiest, cik kristietim korāns ir kaitīgs. Google var atrast: “4. Aktuāla diskusija – Vai kristietim vajadzētu lasīt korānu un citu reliģiju rakstus?”
“mazliet komiska” ir maigi teikts 🙂
Man patīk šie vārdi “jauna, agresīva ticība”. Es arī to redzu. Cilvēki vispār ir neracionāli un dzīvo tikai no ticībām. Man, piemēram, patīk iedzert vīnu, tagad lasu grāmatu The wine diet, par to, cik labi un zinātniski pamatoti ir vīnu dzert. Kaut arīī, protams, zinātniski pētījumi, kas pierada, ka alkohola lietošana jebkuros, pat niecīgos daudzumos ir kaitīga. Es ticu tiem, kas attaisno un atbalsta manu rīcību. Kaut arī vïnu dzertu pat tad, ja nebūtu nekādu pētījumu par labvēlīgo ietekmi.
Ticība. Oh, cik liels vārds! cilvēkam ticēšana laikam ir iedzimta. Kam ticēt, to katrs zināmā mērā izvēlas pats. bet agresīva ticība, manuprāt, norāda uz velmi kontrolēt citu ticību.
Daudz man par ticību jādomā. Un jādomā par to, ka pats paliec līdzīgs tam, kam tici.
Un Taivāns ir traki interesants pipars! Es ļoti ceru, Dace, ka Tālbergs intervijā, ko minēji, neizspieda no viņa, ka kristiešiem korānu lasīt ir kaitīgi. Esmu pārliecināta, ka ar Taivānu tādi triki neiet cauri.
Tā bija Taivāna meita Elizabete 🙂 , bet nē, neizspieda. Un neizdevās arī aplikt (kaut viņam ir izstrādātas diezgan rafinētas metodes, kā to izdarīt ar nesektantiem (vai vismaz censties)), Elizabete ir tēva meita, malacis 🙂
Nu malacis Elizabete!
Secinājums – sektantiska domāšana ir kaitīga, šaura un ierobežojoša visos izpildījumos (reliģiskā, gastronomiskā, politiskā). Nebaidīsimies domāt un lasīt grāmatas. Dace, paceļu glāzi šoreiz par Tevi. Tev vajadzēja baigo uznēmību, lai uzrakstītu garo komentāru pie pagājušā bloga un Tavus stāstus bieži lasu kā piedzīvojumu romānu no sava siltā dīvāniņa. Grūti noticēt, ka Latvijā eksistē tādas sektas, kā Tu apraksti.
Dace, pievienojos Gladiolai ar viņas vīna glāzi par Tevi – arī es Tavus reālos stāstus lasu kā piedzīvojumu trilleri. Tev vajadzētu par to rakstīt grāmatu, jo esi nevis iekritusi sektantismam šķietami pretējā grāvī, bet spēj uz to skatīties apjēgti un analizējoši, un pat neaizslēgt jūtas, lai pašaizsargātos. Aiz tā visa jūt ļoti, ļoti cerīgu ceļu, kas var ļoti noderēt tiem, kuriem šäkiet, ka izejas nav.
Paldies, dāmas! Tur vairāk bija vainīgs “sabats”, ko svinēja Viesturs blogs, jo tad komentāru var vairāk pieslīpēt.
Es tiešām labu laiku neesmu baudījusi labu vīnu.
Mjā. Ja kristietības “leņķis” tiek aplūkots caur Leona Gabriela Taivana prizmu, tad globālais “leņķis” tā arī paliek caurlūkots caur Moiši. Kādā apcerējumā minētais kungs ir raizējies par “iespējamo armēņu genocīdu”. Gribas gremdēties pārdomās. Par kopienām.
Ir pats labākais laiks, lai Viesturs ar savu krampi un pamatīgumu, arī ar bezbailību (kas noderēs sfērā, kur bites dzeļ nejauši) papētītu kopienu fenomenu mūsdienu globālajā pasaulē 🙂 Viņam noteikti patiktu. Action pētījumu rezultātā nebūtu mazāks, kā iebāžot koku “feminisma alā”.
Senajās ciltīs zināja to, ko mūsdienu Eiropā šķietami esam aizmirsuši – cilts spēj uzņemt tik daudz ienācēju, cik spēj adoptēt, asimilēt. Aizmiršanas iemesli pētīšanas vērti, sekas – acīmredzamas. Bet intersanti, ka personīgās mājsaimniecības līmenī gan neesam to aizmirsuši nemaz – jo citādi taču katra mūsdienu liberāļa mājā vai dzīvoklī jau sen būtu iemitināta tante, kura vairs negrib dzīvot viena, tēvocis, kurš iepriekšējo dzīvesvietu pārvērtis bomžatņikā, un kaimiņpacani, kuri pilngadības sasniegšanu neuzskata par pietiekamu iemeslu sākt sevi apgādāt pašiem.
Piedāvāju tomēr pieturēties pie termina “KOPIENA”, jo paliekot pie “cilts”, riskējam diskusiju vērst pagātnē. Ne velti šobrīd tas pats restitūcijas fenomens mūsdienu LV ir fokusēts tieši šajā, mūsdienu terminoloģijā – “atdot KOPIENAI”. Vēsture jau tā ir pēc vairāk vai mazāk līka deguna prasībām pārkoriģēta, un ciltis pieder vēsturei.
Mana versija – šos jautājumus, saistītus ar reliģiju (mūsdienu leņķī raugoties) funkciju lielākā daļa ļaudis baidās pētīt. Jo ir liels risks, var sākties milzīga bļaušana un represijas (atklātas un slēptas). Lai gan – tieši Viesturam varētu būt nozīmīgi papētīt, kad, kas un ar kādu mērķi sievieti reducēja uz dzemdi? Varbūt tas nemaz nav tik bioloģiski determinēts un tik “nevainīgs” process? Reliģijas kā ideoloģija masu turēt noteiktā virzienā, noteiktā attīstībā un noteiktu priekšstatu varā – kā Rītiņš saka, “kas gan ir labāks par šo”? Un tās pašas bailes, jauktas ar bezspēcības/dusmu “mērci” liedz vēlēties atbildēt uz šiem jautājumiem.
Cilvēku muļķība ir laikam bezgalīga. Un liekulība. Kā var mūsdienās neredzēt, ka vismaz puspasaules ”dievlūdzēji” baro tikai ”jūdu” ”egregoru”. Un līkdegunis aiz stūra ņirdz un berzē rokas! Ēū! Prātin, nāc mājās!!!
Šeit ir viens links, par tēmu, https://www.youtube.com/watch?v=kW6MqHe5UOU . Dienas gaitā mēģināšu pati to noskatīties pati.
Lai jebko vairāk uzrakstītu man būs jāpadomā, cik daudz es esmu gatava mainīt savu viedokli, cik daudz man tas vispār ir jādara, un kāda ziņa.. Jo šobrīd es varu teikt, ka sāk parādīties pretrunas manā pārliecībā, kas man rada diskomfortu un nespēju “redzēt” aiz šo pretrunu robežas.
Vai cienījamais Tālbergs ir gana drosmīgs, lai spētu atbildēt uz jautājumu – “kas, ar kādu mērķi un kāpēc radīja kristietību”?
Vissaprotamāk, manuprāt, jautājumu, kas un, ar kādu mērķi radīja kristietību, skaidroja padomju laika ateisti. Proti, reliģiju kā cilvēces pieredzes apkopojumu. Caur teikām, pasakām un nostāstiem cilvēce nonāca pie atziņām, kas dogmu veidā tiek formulētas gatavai lietošanai. Saglabājot uzskatu, ka reliģiju pamatā ir cilvēces pieredze, cilvēks neesot ticīgs nenonāk pretrunās ar reliģiju un līdz ar to cilvēces pieredzi. Manuprāt, tā vēl aizvien dzīvo lielākā daļa civilizācijas.
Dažādas baznīcas jau drīzāk ir stāsts par reliģijas adaptāciju konkrētām tautām, vai dzīves vietai un apstākļiem. Ir būtiska atšķirība starp tautām, kas cīnās par izdzīvošanu izkaisītas pa pasauli, vai tautām, kuru miljardiem jāsadzīvo saspiestībā.
Vispārcilvēciskās vērtības visās ticībās ir praktiski vienas un tās pašas.
Jauna zinātniska teorija ir plašāka par veco. Iepriekš zināmais netiek neatmest, bet ir daļa no jaunā. Manuprāt, ticības vēsturē ir līdzīgi- pat, ja vairs nav n-to dievu, bet ir tikai viens, atziņa, ka zagt nav labi nemainās.
Pēc analoģijas ar zinātni, ir ļoti apšaubāmas mācības, kas neizskaidro, neiekļauj sevī veco, bet to kā traucējošu vienkārši atmet.
Ja runā par „jaunās ticības” pamatvērtībām- cilvēktiesības, minoritāšu tiesības, vārda brīvība un tml., tās parasti nonāk pretrunā cilvēces pārbaudītajām pamatvērtībām, tādēļ ar dažādām atrunām tiek ierobežotas.
Es šo video noskatījos jau tad, kad tas tikko parādījās. Kaut arī TUR vairs neesmu, mani tomēr pa laikam interesē procesi, kā viņiem visiem klājas un ko viņi dara.
Tālis kristīgajās draudzēs bija jauniešu elks astoņdesmito beigās un arī vēlāk, jo daudziem pusaudžiem un jauniešiem garlaicīgo ērģeļu vietā sāka spēlēt sintezatoru un dziedāt dziesmas ar sinkopēm, kas kristīgajās draudzes pārsvarā nebija pieņemams. Man pat ir divas vai trīs viņa kasetes. Tas bija manas opozīcijas sākums, man tā nebija jaunības komunisma fāze, kas kaut kad beidzas, bet tas bija izlaušanās signāls. Ļoti lielā mērā.
Tāpat viņš izveidoja Kristīgo radio, kaut daudzi īdēja: baptists, baptists (it sevišķi luterāņi). Bet tagad tas ir privāts viņa domubiedru klubs ar stingru prāta kontroli. Nu labi, ok, tas ir viņa bizness, bet sākumā viņam ziedoja ļoti daudz cilvēku (un ļoooti lielas naudas), kas cerēja uz atvērtības turpināšanos. Viņi ir vīlušies.
Kad tagad viņš tur muld, es reizēm domāju: jā, tā arī var notikt. Esam atraduši katrs savu ceļu.
Guntis ir mans draugs, jo, toreiz, pats vēl nebūdams kristietis (jauns filosofijas students), kādā situācijā mani aizstāvēja, kad mani, pusaudzi, ēda čekisti par to, ka man nav materiālistiskais pasaules uzskats. Viņš ir izsūtījumā bijuša tēva dēls. Viņiem visiem ir tādas īpašas sāpes. Bet esmu ar viņu runājusi (un ne tikai ar viņu). Īstās bailes ir no tā, ka homoseksualitāti varētu pieņemt par normu (ar kādu likumu vai citādi) un ka baznīcās droši varētu nākt cilvēki, kas dzīvo attiecībās ar sava dzimuma partneri, ja vien viņi to gribētu.
Reāli ir tā, ka viņiem visiem ir šausmīgi bail tieši no tā. Var būt arī no transseksuāļiem un citām īpatnībām. Es zinu, ka TUR šis viss drīkst būt, bet ir jāslēpj, un tikai tad Tu vari nākt. Tāpēc man tas nav pieņemams.
Klusē, turi muti, cieties… kamēr pakaries. Visās baznīcās tādi gadījumi ir bijuši, un, tā kā esmu bijusi tiem pietiekami tuvu (šie cilvēki bija ar kaut kādu citādu seksualitāti, ne akurāt ļoti redzamu, bet nojaušamu), tad es noteikti atturos. Pati toreiz biju dažādos sevis meklējumos, un šīs nāves bija ārkārtīgi biedējošas.
Bet par to, kas attiecas uz dženderismu, es noteikti piekrītu, tur pat nav vērts tērēt laiku. Pat homoseksuāla butch tipa sieviete ir sieviete un nevar visu to pašu, ko vīrietis. Tāpat viņa savā būtībā uzvedas kā sieviete. Varbūt viņa mākslīgi grib turēt tādu fasādi, bet agri vai vēlu iekrīt. Citas varbūt neko netēlo, bet viņas tik un tā ir sievietes, ne jau kaut kādi pusvīrieši. Sievietes ir dažādas, tāpat kā vīrieši.
Taču ar visu kopumā, manuprāt, ir tā: baznīca pārspīlē briesmas (viņi ir sacerējuši trakus šausmu stāstus un papildinājuši tos ar 19. g.s. dzīvojušu traucētu cilvēku idejām) un liberālisms (feminisms) izliekas labāki, nekā ir. Baznīcās nav veselīgas seksualitātes un rāma skatījuma uz to: tur koncentrējas cilvēki, lai saspiestos kopā un kopā baidītos un šausminoties arī par šo tēmu.
Domāju, kā bērnu grāmatiņas nebija par transkultūras popularizēšanu, bet tiešām par to, kā labāk saprast pretējo dzimumu jau bērnībā. Iespējams, ka šādā procesā tiešām parādītos kāds bērns, kas grib piederēt vai pa laikam ģērbties kā pretējam dzimumam piederošs. Varbūt tā būs fāze, bet kādam citam nē.
Taču es neticu, ka kāds Latvijas bērnudārzā zinātu, ko ar to iespējami gudri rīkoties, lai tas būtu šim bērnam par labu.
Vēl ir “labie”, kas sola nokārtot visas LGBT problēmas, bet mammojas vairāk, nekā tas būtu nepieciešams. Un ir tie, kas viņos saskata šausmīgu apdraudējumu.
Tur ir ņemtnes no abām pusēm, jo tas viss tikai tāpēc, lai ir troksnis un nav jādomā par sevi.
Bet, no otras puses, lai nu kā būtu ar tām bailēm, sabiedrībā mums ir gan tādi, gan citādi cilvēki, un galīgi ignorēt to nedrīkst, jo viņi, galu galā, arī šeit pieder. Un es arī pilnīgi droši zinu, ka viņi kaut kāda mērā, kaut kādās izpausmēs, spēj vairāk nekā es.
Un, ja es domāju par vienu otru agresīvu liberālisma Lielo Māti, tad nez vai kāds cits bez šiem ticīgajiem iedrošināsies viņai ko bilst. Viņi, redz, diezin ko nebaidās 🙂
Es patiesībā vēl īsti neesmu nodalījusi liberālismu no, piemēram, karojošā feminisma (man tie vēl tādi kā sinonīmi), jo viņi (feministi) paši vēlas saukties par liberāļiem un to ar lepnumu dara.
Acīmredzot ir pienācis laiks sākt atdalīt un norādīt uz maldiem, vismaz Viesturs to skaidri parāda, un man nav ko iebilst.
Tur ir uz komunismu tendētas meitenes (labi izglītotās Meitas), viņu Lielās Mātes feministes (var būt arī pilnīgi dumjas), kuras aizdzen visus Tēvus, un paklausīgie Dēli (piemēram, tie [neirotiķi], kas bļauj, cik stulbs ir Rudzītis).
Kaut kur ar sajūtām esmu to meiteņu pusē, jo man riebj, ka Lielās Mātes aizdzen Tēvu un kūda Meitas pret viņu. Bet Meitām pagaidām vēl viss nav atļauts, un visu notiekošo viņas vēl arī nesaprot, jo ir taču vēl Meitas (meitenes?). Ui, bet kad viena otra sapratīs… tur daža laba sarkanā Mātes parūka var lidot.
Redz, man tik daudz neinteresē visa tā viņu virtuve.. tās attiecības, ko viņi tur viens ar otru dara vai nedara, bet izlobīt par ko vispār tiek runāts, un cik daudz tas, kādos vārdos sauc lietas, atbilst tam kas tās lietas ir īstenībā. Pie velna visus mācītājus un viņu baznīcam.. te ir runa par svarīgākiem jautājumiem nekā viņu draudžu klačas un tusiņi..
Mazliet zinu Ingūnas Rībenas ģimeni, un man ir iespaids, ka viņa ir gājusi pareizajā virzienā savā dzīvē.. ko nevarētu teikt par daudziem”liberāļiem” vai “feministēm” ko pazīstu. Tā teikt, parādi man augli no sava dārza, un es tev pateikšu kāds ir stāvoklis tavā dārzā. Nekādas citas pieredzes kā pārbaudīt lietas man nav.. Rībenas kundze savu viedokli ir izklāstījusi tik jēdzīgi, šajā pēdēja reizē, kad es(gandrīz kā ebrejs) aizdomājos.. par šo jautājumu.
Es sapratu, Zane. Gluži manas domas. Tāpēc savā prātā praktizējošus kristiešus kaut kā mazliet dalu pēc tā, kas funkcionējošs tur ir iznācis. Guntis iz Tava video, piemēram, cik es viņu pazīstu, arī pie pirmā strīda neskries sev citu sievu meklēt, lai nu bērni apstrādā to, kā grib. Konservatīvi kritieši pa laikam ir ļoti rūpīgi vecāki. Un atbildīgi. Turklāt tur tādu ir daudz. Piemēram, baptistu bīskaps Pēteris Sproģis. Oi, viņš ir izteicis veselu atziņu krājumu par ģimeni.
Ja man nenāk virsū ar viņu ēdieniem, svētku dienām un rituālu negrozāmo pareizību, tad mums daudzas lietas sapas. Un reizēm viņi nevainojami labi jūt, ko ar mani nevajag mēģināt pārspriest, un es tāpat. Un viņi arī to respektē. Tas taču ir forši. Kā jau Gldiola iepriekš teica, katram kaut kur var uzbrist. Bet tas, ko tagad redzu, ir situācija, kad ir jāmeklē domubiedri pamatvērtībās, lai kas viņi būtu.
Maniem vecākiem bija dažādi reliģiskie uzskati, es daudz neizteikšos, bet domāju, ka mana tēva stāvēšana par mani, cik vien iespējams, un nepavilkšanās uz tēmām, kas, viņaprāt, nebija savienojamas ar veselīgu domāšanu, ir panākusi to, kas es tagad visu dienu nešūpojos uz gultasmalas.
Stabils, sevī pārliecināts kristietis paklusēs, ja arī viņam nepatiks, ko Tu saki, bet feministe…. o, viņa var būt draudzene tikai līdz tam brīdim, kamēr nav pieminētas dzīvnieku patversmes vai geji, kas visi vienmēr ir tik brīnišķīgi, bet vajāti cilvēki. Ja es teikšu, ka daudzi paši vajājas, tad viņa vismaz paliks sarkana.
Prof. Taivāns uztraucas, ka cilvēki neiet baznīcā. Bet ir jau izaugusi paaudze, kas rituālus tver simboliski, un viņiem tos nevajag izpildīt butrtiski. Un kur cilvēkam, līdzīgam kā viņš, tagad iet, ja baznīcā ir tie ar piecām receptēm padusē (no vegānu pavārgrāmatas vai psihiatra izdotām) vai tikai karojošās feministēs talārā?
Ir jāveido citi saskarsmes punkti, domātavas kā šī un tamlīdzīgas vietas.
Jā, izklausās diezgan jēdzīgi:)
Dace, es nezinu, ko Tu ēd, bet Tavus pēdējos komentārus lasīt baigais prieks 🙂 Man patika par tām feministēm. Man nav tik daudz lsika, lai varētu paskatīties jūsu (ar Zani) minētos video, bet komentāri patīk.
Domāju, ka starp kristiešiem un feministēm atšķirība ir tāda, ka tie kristieši, kas piekopj savu kristietību kā ideoloģiju, var (bet ne obligāti to izdara) to pāraugt un sākt piekopt kristietību, bet ar feminismu tas nav iespējams, jo tā ir ideoloģija, to nevar piekopt kā… Tur nav citu variantu.
Ir viens tāds franču filozofs Žaks Maritēns. Savā darbā Integrālais humānisms (redziet, man pat atsaucītes parādījušās, kļūstu zinātniska 🙂 )viņš pasaka divas lietas, kas ļoti precīzi raksturo ticības lietas (es nedomāju tiksai reliģisku ticību, bet arī ticību kaut vai tai pašai svaigēšanai, kā mēs te runājām). 1) Ir kristieši, kas domā, ka viņi ir krustieši, bet uzvedas kā ateisti un ir ateisti, kas domā, ka ir ateisti, bet uzvedas kā kristieši; 2)starp to, kam cilvēks patiešām tic, un to, kā viņam pašam liekas, ka viņš tic ir liela atšķirība.
Es saprotu, ka te tieši par ideoloģijām (jauno, agresīvo ticību) runa.
Jautājumi pašai sev: kam es ticu? kam es domāju, ka ticu? kā es uzvedos? kas ir mana ideoloģija?
Oi, cik interesanti!
Ja paskatās, nav grūti ieraudzīt, ka lielo reliģiju, izņemot jūdaismu, vidējais mūžs ir ap 2000 gadu. Tā skatoties, islams šodien atrodas tajā cikla vietā, kur kristietība atradās krusta karu un inkvizīcijas laikā. Redzam arī, ka hinduisms, sintoisms, budisms u.c. jau ir pazaudējuši savu sākotnējo satvaru, atstājot vien idealizētus priekšstatu fragmentus, kurus kāri tver eiropieši. Kur ir Jūdaisma fenomens? Jau 3.g.s. jūdaisms ar valsts varas (imperatora Konstatntīna) svētību fundamentāli iefiltrējās kristietībā. 11. gadsimta mēģinājums no tā atkratīties bija ne pārāk sekmīgs. 16.g.s. reformāciju varētu raksturot ar Ļeņina teikto par Feierbahu – “līdz ar netīro ūdeni no vannas izlēja arī bērnu. Tukšo vietu bez ārišķīgas manifestācijas luterticībā klusi aizpildīja ar baznīcu šķietami nesaistīti ordeņi. Henrija VIII reformācija patiesībā bija medusmaize jūdaistiem. Un ja paskatāmies uz Islamu šodien ar visām tā konfesijām – līdzīgo elementu ar jūdaismu ir ļoti, ļoti daudz. Neesmu tik daudz studējis, lai pateiktu, kā tas notika, bet rezultāts pārliecinošs.
Tad ko mums īsti darīt ar tiem Mozus baušļiem, kurus proponē mana senā draudzene Rībena? Latvju Dainas ir saglabājušās pārāk fragmentāri, lai no tām būvētu pilnvērtīgu, šodienai derīgu vērtību sistēmu.
Man patīk Tavi pārspriedumi. Izskatās, ka esi lasījis Kenu Vilberu. Kādēļ necitē arī viņu? Domā, lielākā daļa latviešu, pat intelektuāļu viņu īsti neuztver? Varbūt tad tomēr doma labāk virzītos uz priekšu…
..droši vien neuztver..varbūt tāpēc, ka Vilbers ir kosmopolīts, kas latvietim vēl nav pieejams.. Liberālisms, kā to redz arī Viesturs ir “laba brieduma” pazīme, kurā, Latvijas vidējais sabiedrības “smaguma centrs” vēl neatrodas.
Vērojums: viena daļa to, kuri dažādās aptaujās, visdrīzāk, sevi uzrāda kā ticīgus, pret reliģiju attiecas apmēram kā pret apdrošināšanas polisi: paskatīsimies, ko katra piedāvā, un cik tas maksā? Vai jāpērk uzreiz, vai var pa daļām? Visērtāk, ja var skaisti salaulāties (noteikta summa), bērnu nokristīt (arī takse zināma), krustvecāki nesīs dāvanas (daļēji atpelnīts), aiziet svētkos uz dievkalpojumu (ziedojums), piedalīties kādā labdarības pasākumā ( drusku iztērēts, bet bonusi pašam). Regulāri apmeklēt baznīcu- ai, laika nav. Gavēnis- nu, iztikšu bez tā šašlika, nav ne vainas arī lasim! Ja nu gadījumā pēcnāves dzīve tiešām pastāv, būs man pārdesmit punkti ieskaitīti! Ko piedāvā citas firmas? Re, viena sola nosūtīt taisnā līnijā pie paša Priekšnieka…. Tiesa, ar nosacījumu uzlaist gaisā bariņu sliktticīgo, komplektā ar sevi pašu. Nē, mana polise ļauj vēl laiciņu pagrozīties šajā bēdu ielejā!
Vai es mirtu par savu ticību? Nezinu, es mēģinātu atkāpties. Līdz robežai. Man tā robeža ir brīvība.
Kāds islāmvalstists (IV-ists) intervijā klāstījis, viņi iekarošot Eiropu un atļaušot kristiešiem un jūdiem kopt savu ticību, ja tie samaksāšot ticības nodokli. Ķecerus (nekādi nespēju atcerēties, kuri viņiem ir ķeceri – šīiti vai sunnīti) gan viņi nogalināšot. Pragmatiski.
Mans jautājums bija, vai pagāni ir ķeceri? Mani nogalinās vai man atļaus ticēt (pie samaksāta nodokļa)?
IV-istiem nav pretenziju izmantot demokrātijas labumus un brīvības. Un tad labi noauguši nomaļā vietiņā (vēlams, lai naftas lauki tuvumā) izveido apmetni un ar uguni un zobenu (cik pazīstami!) nes pasaulei pareizo ticību. Ar varu uzspiests labums (līdzīgi kā pārmēru labums) kļūst par ļunumu. Un pārmēru ļaunums apēd pats sevi (pirms tam gan visus citus).
Manuprāt, ticība IV-istiem ir tik deķis ar ko piesegties – iekarot, pakļaut un iekasēt ticības nodokli.
Vai es spēšu aizstāvēt savu ticību, nogalināt aizstāvot un mirt aizstāvot? Vai dzīvošu maksājot ticības nodokli? Ir izvēle un brīvība izvēlēties. Tik vienkārši.
Esmu pagāns, kristīts gan.
Tātad Taivāns saka, ka Reformācija ir atkrišana. Nu, tā jau abas lielās baznīcas runā. Daži ar lepnu atslābumu paredz, ka gan jau nāks atpakaļ pie Īstās Baznīcas. Bet redz, ka nenāk vis, un pat no protestantisma iet projām. Nu, un par to jau tas niknums un drūmums. Citi, savukārt, sūdzas, ka Rietumu universitātēs aizvien mazāk ir teoloģijas fakultāšu. Johaidī, ja uz to tavu baznīcu neiet, tad domā, kas par lietu! Varbūt tolks samazinājies! Nevis moralizē.
Ja paskatās uz jūdu/kristiešu tradīciju, tad tur ir attīstība gadsimtu gaitā, uzskatu un priekšstatu maiņa pat Bībeles ietvaros. Esības maiņa — no autoritātes un atbildības turētāja ārpusē uz autoritāti un atbildības turētāju sevī. Negribu tagad nodarboties ar citēšanu, bet evaņģēliji un Jaunā Derība ir pilni ar individuācijas dīgļiem, ja ne pat jau ar pieteikumiem. Kāds tad brīnums, ka vienudien (pēc nieka 15 gadsimtiem) priekšgala gājēji nokrata visas ārējās autoritātes citu pēc citas? Ok, ar pārspīlējumiem, bet tā jau tā vēsture rit. Šī īpatnējā tradīcija pati sevi nojauc — jo viņa ir drīzāk ceļš, nevis tradīcija. Mūsdienu zinātniskais pasaules uzskats netieši, bet izriet no Bībeles, kaut arī Bībelē pašā vēl ir redzams reliģisks/mītisks pasaules uzskats.
Bet par to konservatīvismu/liberālismu — manuprāt, galīgi nevienkārši.
Konservatīvisms gan tiek saprasts dažādi, tomēr šī vārda sakne asociējas ar “konservēšanu”, t.i., saglabāšanu. Un tad tālāk ir jautājums par to, kas tad tiek saglabāts. Pats senākais, ko var gribēt saglabāt, ir Mātes valstība, Mātes kopiena, drošā un siltā vieta. Lai to izdarītu, jāaizstāv ārējās robežas, un tam vajadzīga vara. Šeit katra jauna ideja tikai nevajadzīgi traucē, dažkārt apdraud.
Cita konservatīvisma definīcija varētu būt tāda, ka saglabāta tiek attīstības ceļa iešana. Nepadošanās, arī izaicinājumu, grūtību un draudu priekšā. Nesākšana nicināt šo ceļu neveiksmes gadījumos. Nekurnēšana. Ticēšana (=ticība), ka šo ceļu ir vērts iet, kaut arī pašreiz, pieņemsim, ir galīga žopa.
Arī šī turēšanās pie ceļa kā konservatīvisma izpausme ir dažādi visos laikos tikusi sargāta, arī ar retoriku, piemēram, “nenogriezies ne pa labi, ne pa kreizi”. Un vispār nenogriezies… Mauc tikai. Un lai būtu vēl DROŠĀK, ka no ceļa netiks noiets, dažs labs ceļa vidū pamanās vēl arī uzcelt māju! Hren pa to ceļu vairs kaut kur tiksi. Es vienreiz burtiski redzēju šādu ceļu. Mežā ieiet normāls ceļš — kā jau meža ceļš. Iet kādus 2-3 km, un tad atduras pret viensētu meža vidū ar riktīgu žogu apkārt. Nevis kā parasti, kad ceļš iet garām, un no tā nogriežas pievadceļš uz māju, bet atduras pret žogu. Painteresējos, kas tur dzīvo, un kto bi mog padumaķ? Konservatīvie sektanti. Redz, robeža starp konservatīvismu un reakciju ir plāne.
Pagājušā blogā (nelietošu vārdu “emuārs”, pazīstu to, kurš to izgudroja) bija par šņākšanu — no liberāli noskaņoto puses (vispār tur arī ierakstīju kom. nr. 30). Es vienreiz dabūju tādu kā rūkoņu (korveida elpu aizraušanos) kādā konservatīvo tusiņā, jo biju apspēlējis kādu vispāratzītu nostādni — pat ne uzbrūkoši, drīzāk pētījoši un ar interesi, un ne ar tālejošiem nodomiem. Esmu pieredzējis, kā pie konservatīvajiem pētīt un rakt nedrīkst! Viņiem paliek bail! Daži ir taisni tā arī pateikuši. Vai arī vēl viens veids, kā pateikt, ka bail, ir pateikt, ka tas, ko es saku, ir murgs. Matriarhāts un patri-matriarhāts, kad tas tā labi ieņēmies, uzvedas līdzīgi.
Nu vo. Un Liberālisms. Atkal vis kaut kas ar to var tikt saprasts, bet sakne asociējas ar brīvību.
Un te pirmais, kas man nāk prātā, ir brīvība iet. Iet ceļu. Iet savu ceļu. Tikai tas, kurš ir brīvs no Mātes varas, var iet tur, kur grib pats, un, ja grib, var iet attīstības ceļu. Kurš nav brīvs un baidās kaut vai apvainot Māti, nekur nevar aiziet. Starp citu, lai īsteni atbrīvotos, vajadzīga ticība! Un, kā jau komentārā pie iepriekšējā bloga teicu, Exodus Mozus vadībā ir ticības un brīvības ceļš! Šinī gadījumā strādā tas, ka es ticu, ka drīkstu iet, un es ticu, ka Māte mani nepaturēs ciet, un es ticu, ka viņai nav arī tiesību to darīt. Tātad, brīvība, lai ietu savu ceļu, savu attīstības ceļu.
Runājot, piemēram, par Bībeles teoloģiju, tikai zināma mēra liberāļi pieļauj, ka Bībeli drīkst pētīt (nevis kak čitaju, tak i poņimaju), ka tā nav objektīva Dieva atklāsme, kas burtiski nodota attiecīgo daļu autoriem, ka tā nav uzskatāma par neapšaubāmu Autoritāti, ka tur ir iespējamas prerunas un kļūdas, ka tā nav vēsture, ka tā ir literāru dabu antoloģija (konservatīvie no literārās pieejas reāli baidās), kur nu vēl, ka šiem darbiem ir kāds sakars ar Seno Tuvo austrumu mītiem (pasarg dies!), un tikai liberāļi to atļaujas pētīt, iesaistot dzīļu psiholoģiju.
Nu vo. Redz, manā pieredzē viss sanāk apgrieztā secībā, salīdzinot ar Viesturu. Jo tikai pēdējā laikā esmu pamanījis, ka liberāļi prot arī šņākt. Biju gan manījis agrāk, ka daudziem no viņiem nav, ko teikt; viņi tikai apkaro reakciju/fundamentālismu, tomēr nu jau var redzēt, ka fundamentālisms tiek piedēvēts arī ceļa iešanas izaicinājumiem. Matriarhātu, izrādās, nedrīkst pieminēt, piemēram. Tātad liberālismā mēdz būt arī brīvība, lai nekur nebūtu jāiet, he. Te nu pilnīgi piekrītu Viesturam: šādi brīvību var lietot tikai tie, kam zem pakaļas silts naftas vads vai kas tamlīdzīgs. Silts pups valsts iestādē, un nav kauna būt memmesdēliņam. Un bailes, nevis brīvība, galu galā… Un no tā izrietošā mamm-aizstāvnieciskā agresivitāte pret ceļa gājējiem.
Saistībā ar islāmu un notikumiem Francijā atceros to pašu jau še minēto savas mātes dzimtas vēsturi un savas vecāsmātes pievienošanos nelielai, noslēgtai reliģiskai kopienai. Šoreiz sliecos lietas mazliet vienkāršot.
Islāmā arī, galu galā, var konvertēties jebkurš, un es arī šodein noteikti varētu. Un man pašlaik ir tāds pilnīgi nezinātnisks mājsaimnieces viedoklis, ka tur tagad iet visi, kas grib šaut un spridzināt, jo viņiem kaut ko neiedalīja un atņēma, ko būtu bijis godīgi iedot. Tas tā vienkāršoti, bet nu apmēram. Vēl var mesties arī uz Ukrainu, protams, – kā mūsu Beness Aijo. Domāju, ka arī viņš ir no izmestajiem.
Es iedomājos savu vecomāti kara sākumā, kad viņai nogalina vīru un visi radi no viņas novēršas, jo ir kaut kādas neskaidrības ar vīra politisko viedokli. Cilvēki, kaut paši tuvākie, ļoti baidījās no tādām “neskaidrībām”, jo brāļošanās ar “nepareizo” cilvēku varēja beigties ar to, ka tevi aizved mežā un vienkārši nošauj. Daudzi karu pieredzējušie cilvēki ļoti uzsver šīs bailes.
Bet ēst vajag, ir trīs mazi bērni, strādā mātes instinkts, un viņa pieslienas pirmajam, kas ir gatavs kaut nedaudz palīdzēt. Turklāt tas “nedaudz”, cik mana tante ir teikusi, nemaz tik “nedaudz” nav bijis, ņemot vērā kara apstākļus un vispārējo nabadzību.
Tikai pēc tam vienkāršu un pārsvarā nabadzīgu lauku un pilsētas ļaužu kopienas, kur cits citu stutē (bija grupas visā Latvijā) pamazām pārtop par sistēmu jeb astoņkāji, kur daži redz iespēju dabūt sev glītu algu un ietaisīties par mācītājiem vai citiem nomenklaturščikiem. Parādās juristi, finansisti un citi birokrāti, kas vienmēr zinās norādīt uz pareizo tekstu Bībelē, lai pamatotu savu darbību. Esam jau pārlēkuši gadu desmitiem, un mums ir moderni dievnamu biroji ar labu un dārgu datortehniku, baznīcas apmaksātām automašīnām, gadžetiem (pilnīgi liekiem – tās ir tikai Dēlu spēļmantiņas) un visu, ko parasti savējiem dod mātes pups arī valsts iestāžu izpildījumā. Ir kasiņi par algām, visādi notikumi un jautājumi par to, kā tērēt kopīgo naudu, ir līšanas un pielīšanas, intrigas un draudi, pilnīgi bezjēdzīgas komitejas komitejai galā, kuras tikai imitē darbību (sava amata pēc esmu tādās sēdējusi un sprāgusi nost, šais muļķībās klausoties: pilnīgi nieki un izšķiests laiks), aktīva Māšu un Dēlu darbošanās, viss kā pie Lielās.
Un tauta aktīvi ziedo, reizēm pat pēdējo, un it kā domā, ka dod tāpēc, lai pasaulē izplatītos Evaņģēlijs…
Bet ir arī negribētie Dēli un Meitas, kas uzdod visādus neērtus jautājumus, bīda idejas, neliekas mierā un nejauši sēj šaubas arī citos. Un sistēma viņus izmet, jo aplamrunātāji apdraud drošību pie Lielās, ienākumus, pensijas, cienīgas vecumdienas, statusu un visas lietas vēl nepamanījušo ļaužu uzticību sistēmai. Citiem vārdiem, te atkal redzam aizvešanu uz mežu un nošaušanu.
Vairs nav nekā no pirmatnējās panaivās kopienas, kurā ļaudis pārsvarā rīkojās kā labi un paklausīgi bērni – ja nu vienīgi pa kādai pankūkai nočiepjot, bet tiešām ne vairāk.
Islāmā tātad, kā izrādās, visi nedabūja naftasvadu.
Un ko var gaidīt un gribēt no tā, kas sākumā it kā bija piederīgs, bet beigās nedabūja neko?
Kā mājās uzvedās tēvs, kurš nebija dabūjis šo vadu? Es viņu te Latvijā negribētu satikt.
Virtuālajā vidē ir tādas vietas, kur cilvēki ienāk un, piemēram, interesējas, vai tas un tas psihoterapeits ir labs vai slikts, cik tas maksās, kā tauta domā, vai no tā būs kāda jēga utt. Interesanti, ka tās pārsvarā ir sievietes. Un kādas? Ne vienmēr, bet pa laikam tādas, kuru mātes ir saukušas viņas par muļķēm, viņu dzīves nelaimēm, ģimenes kauna traipiem utt. Cita starpā viņas kaut ko pasaka arī par saviem brāļiem. Ja arī tie ir šie negribētie, tad bieži jau dzīvojas pa psihiatrisko slimnīcu, dzertuvi, narkomānu pritonu vai cietumu, jo ir gribējuši to vadu dabūt ar varu. Vienīgais, ko viņi reizēm no Lielās “izsit”, ir valsts invaliditātes pabalsts. Mammas mīlulīši tai pašā laikā jau arī kandidē uz slimnīcu, jo 25 gadu vecumā vēl nav iestājušies nevienā darbā. Ja Mamma būs gana gudra un iestums viņus pareizajā vietā, tad viņi dabūs gadžetus, algu un turēs muti.
Tā tas izskatās mūsu platuma grādos.
Citur ģimenes sistēmas taču darbojas saskaņā ar tiem pašiem principiem.
Par katru sevis nupat uzrakstīto teikumu es varētu uzrakstīt vismaz kādus desmit, lai bildi izkrāsotu spilgtāk un skaidrāk, bet es te redzu negribētā bērna situāciju.
Atstumtais, nodotais, uzmestais, negribētais – sauciet kā gribat.
Bet es domāju, ka ielas puikām un meitenēm Latvijā ir viens labs piemērs – Ainārs Šlesers. Viņš kuļas visādi, es tagad nesaku, ka man tas viss vienmēr ļoti patīk, bet viņš rāda, ka atstumtais un izmestais arī var sakult sviestu, nospļauties par izmetējiem un vēl Lielajai (valstij) šo to pamatīgi atkampt atpakaļ.
Kāds narkomāns pirms gadiem man reiz teica, ka cilvēkiem kā es un viņš ir vērts aprunāties ar bomžiem (lietojoši vīriešu kārtas narkomāni psihoterapeitus nemeklē (vai meklē ļoti reti), jo tas viņiem ir pazemojums: izmestais neies lūgties Lielo, un psihoterapeits viņa skatījumā ir Lielās ieregulēts memļaks). Un kaut kur par to bomzi viņam ir taisnība, jo runādams tu pats sāc šo to saprast, kas tev darāms, un vienlaicīgi būsi mazliet palīdzējis kādam citam, ar kuru neviens sen nav runājis. Un izmestais nebīdīs otram kaut kādus stulbus politkorektumus, bet pateiks, kā ir, jo laika šādās situācijās parasti nekad nav atliku likām, ļoti daudz jau ir pazaudēts.
Tā kā lielie portāli sev zināmu iemeslu pēc dzēš šo video, iespējams, ka šeit tas kādu var ieinteresēt.
Somijas cilvēki, kā rādās, neslimo ar dažām mums piemītošām kaitēm. Ar kādām – uzzināsiet noskatoties. Un, iespējams, jums radīsies kāda ideja, kāpēc mēs slimojam aizvien vairāk ar šo kaiti. Rietumos un ASV ļoti daudziem tā piemīt, un aizvien izteiktāk. Noskatoties video, arī uz Rudzīša uzdotajiem jautājumiem gan viņam pašam radīsies vairāk un skaidrākas atbildes, gan arī kādam komentētājam.
Veiksmi!
https://www.youtube.com/watch?v=y0dCvQTWIGA
Daina, šādi video, kur kāds, atsevišķs politiķis vai eksperts klāsta savas teorijas, ir tūkstošiem.. Somijas redzes punkts atrodas Somijā, citiem tas atrodas citur – tobiš pie sevis. Ja ir velēšanās skatīties no Somijas redzēs punkta, tad ir jābūt Somijas situācijā. Nevar un nevajag gribēt, lai kāds cits, pieņemtu cita iespējamo redzējumu. Man patīk daži somu redzes produkti, ka piemēram tie, ka mēs esam “ironisti, izsmejēji un kaitinātāji”, un šādu politiku izmantojam pret tām valstīm, kas mums nepatīk, bet izdabājam, cenšamies un pietēlojam ar tiem partneriem, ko uzskatam par svarīgiem. Bet somi atzīst, ka tā ir mūsu, joprojām nesadziedētā trauma pēc kara, kad mēs pret vienu pusi – padomju, tā, kas mūs okupēja, bijām spiesti būt glaimīgi, bet iekšēji izjutām riebumu, un ārēji izjutām riebumu pret ārzemēm, kaut iekšēji jutām gan cerības gan dusmas par viņu kavēšanos un pamestību. Tagad tas viss laužas laukā pa pusei neapzināti, un ir jāpaiet laikam kamēr tas augonis iztīrīsies un izsāpēs. Un nevajag domāt, ka Krievijas puse kāds ir baigi “pieaudzis”.. Tomēr Somija drusku ieņem flegmatiskā mūžīgā “prātīgā” viedokli..kas viņus drusku noliek tādās “mīksto” pozīcijās.
Kādā sarunā ar Somijas pamatiedzīvotājiem, man reiz uzdeva neatbildamo jautājumu, par kuru es joprojām domāju..”Ja jums latviešiem būtu bijusi izvēle starp Staļinu un Hitleru kā kara uzvarētāju un Jūsu okupantu, vai Jūs varētu brīvprātīgi izvēlēties Staļinu? ” Tā, protams, ir demogoģija.. bet tomēr
Izvēle ir Jūsu ziņā. Lai gan paskatoties dokumentālos materiālus par to laiku, negribas nevienu, ne “uzvarētāju”, ne “okupantu”. Un te atkal varu uzteikt Somiju, kura,domājot ar savu galvu, izvēlējās vienu otru reizi vēstures griežos, pareizu soli.
Man drīzāk ir interese, kā Somija, nebūdama NATO valsts, var aptaujā dabūt 74% cilvēku, kuri gatavi aizstāvēt savu valsti? Un nebaidoties paniski no kaimiņiem?
Jā, tā arī varbūt ir demagoģija …bet tomēr
Daina, bet somi nemaz nav tik bezbailīgi.. viņi ir prātīgi… un viņi saprot, ka Krievijai nemaz nevajag visu pasauli piebāzt pilnu ar krieviem un Krieviju, jo kurš tad ražos smukos telefonus, labās mašīnas, moderno sadzīves tehniku, normālas ziemas riepas galu galā. Krievija nav ieinteresēta pārvēst Somiju par Krieviju, jo tādā veidā ies zūdībā visi tie labumi ko šobrīd ražo un taisa Somija, arī priekš Krievijas. Viņi izvēlas taktiku – mēs Krieviju saprotam, mēs ar viņiem runājam, mēs nedrīkstam par viņeim smieties, jo viņi ir kaimiņi, un var būt bīstami. Ja mēs viņus apsmejam, tad mēs viņus izaicinam un apdraudam mūsu drošību, tāpēc mēs meklējam veidus kā viņiem nopārdot vēl cik tur savas produkcijas un tādā garā. Protams, ka šobrīd vairs nav tādas bailes kā bija pēc kara, kad Somija un Zviedrija ļoti baidījās no PSRS, bet bailes pastāv, jo nav nu tik viennozīmīgi, ka viss notiks pēc noteikumiem, ja kaut kas vispār notiks. Katrā ziņā tos vīrus ko es zinu.. diez ko izdzīvot bez septiņām kafijas krūzēm dienā un diviem pusdienu snaudieniem viņi nevarētu, bet ja ienaidnieks sētā ienāktu, tad vismaz divreiz no divstobrenes izšaut uzspētu. Un šauj viņi tur labi:)
Daina, kāda tad ir galvenā doma šajā pusstundu garajā video un kā, tavuprāt, tā atbild uz Rudzīša un komentētāju jautājumiem?
Mana versija ir šāda – šobrīd pasaule ir ierauta tādā kā “šaha” spēlē, kur baltie un melnie uz šaha dēlīša izkārtoti, baltie sāk un uzvar. Kur divi spēlē un trešais ir lieks. Kur ir melns-balts, rīts-vakars, diena-nakts. Mūsu ziņas un interpretācija par notikumiem (tajā skaitā, ārpus LV) un citu valstu (piemēram Krievijas ziņas). Un nevar nedomāt par to trešo, kas aiz kulisēm spēlē savu – bridža spēli. Un par to trešo, kurš sit tos divus ar pierēm kopā, nemitīgi,un līdzko kāds no tiem diviem sāk protestēt, tā sit vēl stiprāk un spiedz.
Video pusstundas laikā soms izskaidro sava pētījuma gaitā iegūto rezultātu atšķirību no spiegšanas.
Un par Somiju, kā valsti ar savu mugurkaulu man ir savs, neslēpšu – pozitīvs, viedoklis. Bet kā jau vienmēr, arī šajā situācijā, savu “spēli”- šahu vai bridžu, katrs var izvēlēties pats.
Nu, tā jau ir. Melnbaltās spēles nāk un iet, un ir labi, ja izdodas vienu un to pašu spēli nespēlēt pārāk daudz reižu.
Savulaik ebreju/britu psihoanalītiķe Hanna Sīgala rakstīja par Džordžu Bušu un Irākas karu. Bet precīzi tieši par viņa psihopatoloģiju. Psihoanalītiķi ir diezgan bioloģiski, bet dažreiz citādi nevar.
Protams, viņas mītneszemes Britānijas dēļ pētījumi nekur nekļuva manāmi, jo UK toreiz dziedāja Bušam līdzi un arī skrēja meklēt Huseina bumbas.
Vai tai laikā ASV neko neražoja? Nebija nekāda progresa? Gan jau kādās jomās bija. Bet viņi visi joprojām dzīvo uz parāda. Kā tas radās? Ai, nu traki, tad jau redzēs, Kongress domās, ievēlēsim Obamu… Ievēlēja, un kas no tā?
Putinam vienkārši sen nav bijusi remisija.
Ir tāda psihiatrijas diagnoze kā disociatīvie traucējumi. Sirdzējs pāriet citā personībā un, piemēram, pārdod dzīvokli un naudu nodzer vai izdala. Viņš var atnākt pie sevis atpakaļ kaut kur slimnīcā utt., nodzertais laiks un pārdotais dzīvoklis no viņa atmiņas ir zudis. Citreiz viņš pārtop par bērnu un mēģina nozagt veikalā daudz Lego kluču, ko viņam vajag priekš celtniecības. Tas nāk un iet, bet nav teikts, ka remisijā šis cilvēks neko taustāmu nevar izdarīt.
Vienīgā atšķirība, ka šie sirdzēji ir izmisumā par to, ko viņi ir sastrādājuši, kas iz Putina nav manīts.
Ziemeļkoreja nodabūs nost to tusni, viņiem arī būs juku laiks, bet ir cerības, ka kaut kas var mainīties. Pašlaik katru mēnesi var dzirdēt, cik radu viņš savā paranojā atkal ir nošāvis.
Vadītājs nosaka ļoti daudz, bet te jau ir vesela paaudze, kas krīt viņa priekšā uz vaiga grāvmalē.
Putins ir puisis ar diagnozi, bet visa Eiropa ar viņu ņemas, kā tas parasti notiek mājās ar atkarīgajiem, jo sazin ko viņš var sadarīt. Viena iedod ēst un mierina, kad viņš bļauj par slikto kolēģi vai grūto bērnību, otra izģērbj, tikmēr pirmā jau ir gatava palīdzēt otrajai šo iedabūt gultā, zvanīt uz darbu un kautko samelot. Kaut kas varbūt mainās, ja ģimenē parādās vīrietis, kas viņam vienkārši kārtīgi sadod pa muti un aizdzen.
Visi taču zina un redz, kas ir ar Krieviju, bet pašlaik gudrāk nemāk tikt galā, ko Putins prot šaut. Tur ar aizdzīšanu vien nebūs līdzēts. Tāpat visi zina tikai to, ka teroristiski noskaņotie islāmpuiši un meitenes ir jāmeklē rokā un jāliek čokā kaut kur tālu no acīm (vai it kā “aizturēšanas laikā apdraudēja policista dzīvību”, un tad notika babah). Domāju, ka daudzas šādas situācijas ir falsificētas, bet par to neviens daudz neuztrauksies, jo nav jau viņus kur likt. Kad būs izdomāts kaut kas labāks, tad varēs to likt lietā, bet pašlaik nav.
Atkal bumbulīši ar savām sazvērestībām un ģeniālajām teorijām par “pravdu”, ko neviens cits duraks neredz.
Please teach the rest of these internet hoinogals how to write and research!
Baseball Crusher Detroit Tigers -150 over Cleveland Indians (System Record: 25-1, won last game) Overall Record: 25-24 Hockey Crusher no play (System Record: 109-6, lost last game) Overall Record: 109-94-13 Basketball Crusher Indiana Pacers +3.5 over Miami Heat (System Record: 96-7, won last 3 games) Overall Record: 96-91-5 Soccer Crusher Gremio Porto Alegre + Bahia UNDER 3 This match is happening in Brazil (System Record: 230-11, lost last game) Overall Record: 230-208-21