Svētki beigušies, gana pūsties! Lai gan ne tikai gulšņājis esmu, arī pamatīgi svīdis pie nākamās grāmatas, kas nu jau aizdota tālāk, pie literārās redaktores, grāmatniecības konveijers kustās, nekas neapstājas. Tā būs grāmata par Māti/Meitu – no senākajām Dzemdes un Dievietes nākam tuvāk mūsdienām un apziņai. Vai mums bieži ienāk prātā, ka Mātes/Meitas loma ne tikai nav mūžīga, tā pat ir diezgan jauna. Esam taču redzējuši sievietes, kam labi padodas dzemdēšana, bet ar audzināšanu iet kā dzeguzēm. Tas notiek ne tikai tur, kur sociālais risks, arī ar annām kareņinām tā notiek.
Jaunā grāmata būs Aspazijas zīmē, viņai taču šogad jubileja, 150 gadi. Liela atbildība man, gan jau atkal kāds bļaus un trakos. Jo Māte/Meita – tas taču arī Slepenais līgums, incests un Pirmās nakts tiesības. Arī tie ir jautājumi, kas mani ne sevišķi labi pazīstošām dāmām liks kliegt un ārdīties un gribēt to Rudzīti krustā sist. It kā es to incestuāli vardarbīgo vēsturi būtu izdomājis un uzradījis tādu, kāda tā ir. Šodien, šajā ierakstā arī par šādu kliegšanu un bļaušanu. Taču nevis balsī, šeit un tagad. Bļaušanu, kliegšanu un šnākšanu „no iekšām”, tātad arī arhetipisku un vēsturiski radušos.
Kāds kolēģis pastāstīja, ka arī ir ticis aicināts iesaistīties manis profesionālajā tiesāšanā, taču neesot to darījis. Jo jutis, ka šī lieta „nelabi ož”. Tātad tā ir tāda, kur liela iespēja tikt pretēji savai gribai ievilktam, kur pazūd robežas, un kur viegli zaudēt savu neitralitāti citu acīs. Kur pastāv liela iespēja tikt apvainotam, iesaistītam drāmas trīsstūrī un kur nav nekādu iespēju „sausām kājām” atgriezties savās robežās emocionāli neskartam, ar mēsliem neapsmērētam.
Vēl kāda cita situācija. Šad tad palīdzu sievai viņas biznesā. Biju iebraucis kādā noliktavā, tur sēž puisis, tāds nedaudz hiperaktīvs, bet družnijs un ģelovojs. Saku, ka sieva mani atsūtīja, jo kaut kā gribējās būt bišķi ne savējam šajā nesmalkajā preču/naudas pasaulē, gribējās neiesaistīties, izdarīt kas jādara un punkts. Bet puisim tā negribējas, laikam viņam kaut kādā ziņā sirds bija pilna. „Tā jau tām bābām …”, šeit viņš uzmeta acis manai sejas izteiksmei, kura laikam kaut kā bija noreaģējusi uz šo „bābām” un steidzīgi palaboja, „… tām sievietēm vienmēr izrādās taisnība”. Mana vēlme neiesaistīties noveda pie pretējā – uzjokošanas par tipiskām vīriešu sāpēm, solidāras apcelšanās un prognozējamas anestēzijas priekš puiša.
Saņēmu arī kādu ziņojumu no frontes: Vakar man bija īsa, bet spraiga “kauja” kādā biedrībā ar vienu no turienes Lielmātēm (vārdu aizmirsu un šķiet tas nav būtiski). Visa starpā viņa pēkšņi nokliedzās:”…un tas Rudzītis!” Kad pajautāju, ko tad tas Rudzītis, sekoja visa vecā dziesma par aicinājumu u.t.t.. Uz jautājumu vai ir izlasījusi kaut vienu Tavu grāmatu – nē, tikai To vienu blogu. Atļāvos aizrādīt, ka tādā vietā strādājot jau nu vajadzētu būt lietas kursā, nevis izplatīt svešus, tendenciozus un sakāpinātus viedokļus. Tālāk sekoja daudzi un dažādi BET uz kuriem reaģēt būtu bijis nesaprātīgi. Tā ka Tava/mana “cīņa” ir tikai sākusies 🙂. Labu darbu jau viņas dara, bet mani nez kādēļ sagrāba nāves bailes, sajūta bija tāda, ka esmu nokļuvis Ziemeļkorejas koncentrācijas nometnē (savējiem) un nupat tikšu atmaskots. Uzelpoju tikai uz ielas.
Es kaut ko no šādām izjūtām sāku sajust pagājušā pavasara LPB konferencē – tas bija jau pēc intervijām par sievietēm biznesā un politikā, kad bija jau pamodušies feministiskie aktīvisti un tviteris ārdījās nedēļām. Tad nu, lūk, konferencē es parādījos fon Trīra kreklā, man bija uzstāšanās. Skaidrs, ka gluži „mierīgs kā jūra” jau nejutos, taču tas bija tāds diskusijas un cīņas nemiers, diezgan konstruktīvs. Es meklēju argumentus jautājumos par psihoterapeita ētiku un pats sevi centos izvērtēt visā šajā sarežģītajā kontekstā: kā padarīt savu iecerēto darbu – pateikt kaut ko jaunu par sievieti un vīrieti – bet izdarīt to tā, lai pats netiktu anatomiski aplīdzināts un saīsināts „universālās psihoterapijas ētikas” Prokrusta gultā?
Tajā konferencē savas uzstāšanās laikā pirmoreiz sadzirdēju šņākšanu zālē un tādu vēl bailīgu naidīgumu (vai ir vispār iespējams sacelties pret VR autoritāti?), kaut kur bija sadzirdams čuksts („vai viņš to visu no savas dullās galvas ņem? „), kas šņākšanu pastiprināja, bet tā tālāk neturpinājās ne konstruktīvā, ne nekonstruktīvā virzienā. Tomēr mana sajūta bija līdzīga tai, par kādu runā trīs augstāk pieminētie vīrieši.
Ko man ar to bija darīt? Es, protams, varēju būt pieklājīgs, uzmanīgs, politkorekts un ziedojošs – kāds esmu bijis visu savu līdzšinējo dzīvi. Taču es izlēmu, ka turpmāk tāds vairs nebūšu. Tieši „izlēmu”, nevis „man piegriezās”, vai „es apvainojos”, vai „man apnika”. Mani bija ieinteresējusi šī šņākoņa un tās spēja tā iedarboties uz mani kā uz vīrieti. Es zināju, ka tam ir sakars ar manām publikācijām un pētījumiem – tās šo šņākoņu izvelk, izprovocē. Taču manu pētījumu mērķis jau nav aizskart kādu, tajā skaitā sievietes. Mērķis ir saprast to, kas pastāv, bet vēl nav saprotams. Varbūt ne visur nesaprotams, varbūt tikai Latvijā. Ar vārdu sakot, es nolēmu iet konfliktā dziļāk, nevis atkāpties.
Tādēļ nākošreiz, kad „sadzirdēju šņākoņu” un sajutu „nāves bailes, it kā būtu Ziemeļķorejas koncentrācijas nometnē” (tas notika interneta grupas sarakstē ar kolēģiem) es nevis atkāpos un cik nu vien pieklājīgi un izlīdzinoši iespējams, teicu „kuš kuš, būs jau labi” bet taisni otrādi. Es apvainoju šņācējas neatļautu un neprofesionālu (tradicionāli ne vīrišķīgu) paņēmienu izmantošanā, kas iznīcina diskusiju. Un es to darīju analoģiski šņācoši, it kā atspoguļojot, manuprāt, nepieļaujamo komunikāciju, nevis mēģināju komunicēt no neitrālas un objektīvas teritorijas. Es metos cīņā ar šo šņākšanu – nevis lai to uzvarētu (noliktavas puisim taisnība, tā nav uzvarama), bet lai izvilktu gaismā, izpētītu. Tas arī izdevās, šņācējas izlīda saulītē un publiski parādīja, ka Blaumanim tiešām taisnība – „žogam, ko prāts uzceļ, jūtas viegli kāpj pāri”. Būtībā visi šie notikumi lieliski ilustrēja manas teorijas – daudz labāk, kā to spētu es pats.
Tam, protams, ir sakars ar psihodrāmu un tai jau no savas dzimšanas raksturīgo sociālo aktivitāti un salīdzinot ar daudzām citām psihoterapijas metodēm atšķirīgo priekšstatu, kas ir terapijas klients un kas ir kontrakts ar šo klientu, kā arī kas ir terapeitiskais lauks, terapijas sesija, terapijas mērķis un tamlīdzīgi. Moreno par to visu ir rakstījis, taču viņš ir bijis slikts rakstnieks, diemžēl. Daudz ko no viņa rakstītā var pārprast un daudz ko var saprast tikai no tuvāko skolnieču darbiem. Psihodrāmas teorija un prakse rada īpašus izaicinājumus tās ētikai. Raugoties no psihodrāmas teorijas un ētikas viedokļa, mana publiskā darbība varētu izskatīties arī novatoriska un tajā pašā laikā – tradicionāla. Nekā ļoti jauna, apmērām visu to jau ir darījis Moreno, kā jau vairāk par rakstu iepriekšējā bloga ierakstā. Un raugoties no psihodrāmas teorijas viedokļa, manas pagājušā gada akcijas vēl nav nobeigtas. Tām vēl nav nobeigts šerings (dalībnieku dalīšanās, kas ar katru noticis akcijas laikā) un procesings (procesa analīze, kas gan parasti tiek veikta nevis terapeitisku, bet apmācības mērķu sasniegšanai).
Visa šīs šņākšana, uzkliedzieni, apvainojumi seksismā un cilvēktiesību pārkāpumos, Upura lomas piesavināšanās un prāta „aizbraukšana”, protams, ir tipiski Dievietes triki. To efektivitāte un izpausmes vīriešu psihē spilgti parāda Dievietes varu arī šodien. Dieviete ir matriarhāli agresīva, bet prot panākt tādu apziņas aptumšošanos notikumu zonā, ka uz šo agresivitāti ir ļoti grūti lūkoties objektīvi kā uz interesantu psihes spēku izlaušanos. Ļoti viegli ir tikt emocionāli iesaistītam, kas attiecībā uz vīriešiem parasti nozīmē risku tikt vainotam un sodītam. Tādēļ – „nelabi ož” un tādēļ labāk neiesaistīties. Vardarbības pret sievietēm iemesls visbiežāk ir Dieviete, kas cenšas vēsturiski notikušu vardarbību projicēt šodienas attiecībās. Dieviete pati ir ļoti vardarbīga un katrs, kas daudz maz emocionāli neitrāli spēj palūkoties kaut vai uz tās nodarījumiem pret mani, to viegli var ieraudzīt. Tomēr šeit arī problēma – cik ir to, kas spēj palikt „emocionāli neitrāli”?
Visā šajā Dievietes lietā svarīga ir tipiska projekcija – „nevis Rudzītis izprovocē/parāda Dievieti un tās matriarhālo agresivitāti, bet otrādi – Rudzītis to rada. Viņš izveido kaut ko seksisku, ar to uzbrūk sievietēm un kāds tad tur brīnums, ka tās sievietes ieslēdz savas aizsardzības un dod pretim”. Lai ieraudzīto šo projekciju, ir vajadzīgs laiks. Un vajadzīgs visu manu pagājušā gada akciju aplūkot kā vienotu, nevis vienu notikumu vai vienu teikumu izraut no konteksta. Vajag manas intervijas, grāmatas, bloga ierakstus un sarakstes ar kolēģiem aplūkot kā daudzlīmeņu akciju, kuras mērķis ir psihodramatiski izpētīt un parādīt, kā Dzemde un Dieviete komunicē ar vīrišķo un kā tas izpaužas šodienas pasaulē. Vajag šeringu, vajag procesingu. Vai tie sekos? Nezinu, varbūt. Bet varbūt sekos jauni matriarhāls agresivitātes izvirdumi līdz ar manām nākošajām grāmatām.
Dievietes mērķis jau nav aizsargāt sievietes vai palīdzēt sievietēm orientēties modernajā pasaulē. Dieviete cīnās ar Dievu un visām tām izpausmēm, kas vīrietim liek izaugt no Dēla lomas, kļūt Tēvam un patriarham, dalot varu ģimenē ar Māti un uzņemoties pilnu atbildību par notikumiem ārpusģimenes telpā (bizness, politika). Skaidrs, ka manas akcijas tā nevar ignorēt un nevar atstāt nesodītas, jo mani mērķi ir tieši pretēji – veicināt vīriešu izaugšanu un palīdzēt tiem atbrīvoties no šķēršļiem, kas tam traucē.
Tas nozīmē, ka „cīņa nav galā un nebeigsies”, bet vai „Lāčplēsim Spīdola palīgā ies” mēs vēl nezinām. Jautājums – cik masveidīga būs tā sieviešu reakcija, kas spilgti izpaužas mana bloga komentāros un kas pauž apzināšanos, ka mana pozīcija nav izdevīga tikai matriarhāliem spēkiem, pie kādiem jāpieskaita arī feminisms, kāds nu tas Latvijā ir. Sievietei, kas meklē sevi kā Sievieti, es esmu labs partneris un manas Tēva un Vīrieša meklēšanas un audzināšanas akcijas ir tieši tas, par ko šāda sieviete ne reizi vien ir aizdomājusies un par ko sapņojusi. Tātad daudz kas izšķiras cīņā starp šādām divām latviešu sievietēm – augstāk aprakstīto Lielmāti un mana bloga regulāro komentētāju.
Šajā sakarā – vēl viena pieredze. Kādā sarunā dalījos ar domām par cilvēku, kuru augstu vērtēju viņa erudīcijas, valodu prasmes un oriģinālā skatījuma uz savu pētījumu objektu dēļ. Man atbildēja – „bet viņš taču ir tik odiozs! Ko tu iegūsi, ja pozicionēsi sevi blakus viņam?” Es, protams, atbildēju, ka arī es skaitos odiozs, pavisam noteikti. Un ka arī mans sarunu biedrs tāds ir. Man atbildēja ļoti labi – „es neesmu odiozs, es esmu grēcīgs un nevainību zaudējis. Bet tos, kas tādi nav, uz dzemdību namu neved!”
Laikam jau nav nekādas starpības starp „odiozs” un „nevainību zaudējis”. Man šī saruna palika atmiņā dēļ apjausmas par bailēm būt atšķirīgam, kas laikam ir gana izplatītas LV. Nevis – forši būt citādam, bet baisi nebūt kā visiem.
Es par to stāstu tādēļ, ka Dieviete turpinās mani marginalizēt. Tas izpaudīsies cilvēku iekšējos dialogos. Piemērām – „nu ir jau tam Rudzītim sava taisnība, bet vai man akurāt jālien ar viņu nobildēties vienā kadrā? Ko par to domās X un ko – Y?” Vai – „ja es iešu pie viņa konsultēties/terapijā, vai es drīkstēšu par to kādam stāstīt? Ko par mani padomās?”. Un – „ja es citēšu Rudzīti savā rakstā/studiju darbā, vai tas neizsauks pasniedzējas/Lielmātes dusmas uz mani?”. Visbeidzot – „vai mana intervija ar Rudzīti netiks izbazūnēta kā atbalsts vardarbībai pret sievietēm?”. Šie jautājumi skan arī manu kolēģu galvās, kuri līdz šim šajā šņācošajā ārprātā nav iesaistījušies to iemeslu dēļ, kurus aprakstu. Es arī no viņiem neesmu prasījis publisku izšķiršanos – „vai nu ar mani, vai pret mani”. Neskatoties uz to, ir vairāki, kas atrakstījuši man atbalsta vēstules, un ir arī tādi, kas atbalstījuši mani publiski.
Tas viss ir un būs. Neko darīt – Gaisma dzimst Tumsā un sākotnēji nav redzama, tā pilnībā iekļaujas Tumsā. Bet Gaismas atdalīšana ir darbs, kas nebeigsies nekad. Tajā skaitā psihoterapeitu sabiedrībā.
Komentāri
Tomēr tā sāpe nerimst, nerimst. Vēlme pierādīt savu autoritāti, “uzveikt tos tumšos” , nevis iet savu ceļu, kuram pats un līdzgaitnieki tic.
Protams, ka nerimst – kā lai viņš tagad kļūst par atzītu klasiķi, ja “provokāciju” rezultātā pat atbalstītāji izvairās Pravieti citēt? Var tikai apbrīnot autora naivo cerību saglabāt nopietna speciālista reputāciju pēc tam, kad sabiedrība vairākkārt ir pamatīgi iznerrota. Pats tagad brīnās, kādēļ par viņu runā “dullās galvas” un “odiozās personas” kategorijās.
Tāpat skaidrs, ka kaut kādu sistemātisku, skaidru un zinātniski pamatotu ideju izklāstu no šī autora nesagaidīt, jo neklājas taču Pravietim pazemoties līdz tam, lai ņemtos rūpīgi pierādīt savu taisnību. Vai nu tici, vai netici! Jo īsteni ticīgais pats pratīs atrast visā notiekošajā neapgāžamas zīmes, ka Pravietim taisnība. Pravietis to zina un uz to paļaujas. Aleluja!
Īsteni ticīgajiem ir skaidrs, ka visas šķietamās komunikācijas neveiksmes, dēļ kurām ar atzinības „krūšu nozīmīti” apbalvoto biedru pēkšņi un ar skandālu izmeta no biedrības, patiesībā ir visspožākās veiksmes. Jo Pravietis, gluži kā smalkais Kremļa stratēģis Putins, allaž ir visus pārspēlējis – arī gadījumos kad „prognozes Tāāā atšķiras no sagaidītā”, ka ir jāatceļ klientu pieņemšana un pa galvu pa kaklu jāmetas skaidroties ar visiem iespējamajiem medijiem par to, kas tad īsti ir pateikts tajā „provokatīvajā” ierakstā. Jo daudz būtiskāka par komunikācijas kvalitāti ir tās kvantitāte, bet, ja kāds nesaprot, ko Pravietis saka, tad tā ir viņa, nevis Pravieša problēma. Tieši tāpēc Pravietis ir Pravietis, ka vienmēr visu saka pareizi gan saturā, gan formā. Idioti ir visi pārējie. Aleluja!
Pravietis veselu gadu (patiesībā ilgāk, bet nebūsim sīkumaini) ir nevis primitīvi trollējis un tracinājis, bet gan smalki psihodramatiski eksperimentējis un ģeniāli pētījis. Problēma ir tikai tajā, ka viss šis spožais veikums nav saņēmis vajadzīgo šeringu un procesingu. Pat paša nozares pārstāvji visi kā viens neko no tā nav sapratuši, tādēļ jūsmīgās atsauksmes uz grāmatas vāka ir nākušas no psihoterapijā neapšaubāmi daudz kompetentākiem ļaudīm – žurnālistiem, rakstniekiem, uzņēmējiem. Pilnīgi loģiski, jo jau izsenis īsta Pravieša pazīme ir būt neatzītam dzimtenē. Tāda nu šim darbam „garoziņa”.
Tikai Pravietis jau nebūtu Pravietis, ja viņam tomēr negribētos pēc iespējas vairāk sekotāju un atzinības. Uz to viņam ir visas tiesības, tikai nav skaidrs, kā to tagad panākt. Jo krustā tak neviens nesitīs, runāt arī neaizliegs, pat prakse nav jāver ciet. Vienkārši vairs nedrīkst saukties par „psihoterapeitu”. Un nav vairs tās sīkās un nenozīmīgās lietas kā zinātniska autoritāte vai “publiska reputācija”, par kuras uzturēšanas nepieciešamību nezin kādēļ kladzina tie stulbie ētikas kodeksi. Bez šīm lietām Pravietim atliek tikai “konsultēt” un čūskulīgi šņākāt savā blogā par to, cik maz viņam tas viss nozīmē. Laimīgu Jauno gadu!
Ģeniāls ( precīzs) komentārs!
Nezinu, nezinu, viltus Moreno kungs/kundze, Jūs sakāt, ka sabiedrība esot vairākkārt pamatīgi iznerrota? Kāds ir Jūsu pieminētās sabiedrības mērogs? Tas svarīgi, jo pie sabiedrības piederu tādi/as kā es, vienkārši cilvēki, kas ir guvuši izglītību ar psiholoģiju, psihiatriju vai psihoterapiju nesaistītās jomās. Jūs acīmredzot par sabiedrību uzskatāt tikai “savējos”, proti tos, kuri jūtas iznerroti. Tādas emocijas rada to “šņākšanu”, par kuru raksta VR. Bet Rudzītim mierinājumam varu pateikt vienu – skat, skat, Jums protams, nav ne viegli, ne patīkami, ne arī īpaši ērti, ka Jūsu profesijas kolēģi – vismaz to organizētā daļa, ierādījusi Jums grēkāža lomu. Bet, kā saka, neķeriet kreņķi, nav sliktuma bez labuma, un izpūtiet aizturēto elpu, neļaujiet spriedzei sevī krāties, pasmaidiet un papriecājieties par to necerēto blakus efektu Jūsu izraisītajam skandālam – jūsu kolēģi iemācīsies sakarīgi runāt, vairāk piedomās pie tā, ko un kā viņi saka, jo, taisnību sakot, līdz šim esmu vienmēr vairījusies no dīvaini pusartikulētajiem, bezformīgajiem, bezveidīgajiem un tāpēc nepārleicinošajiem psiho lauka darboņiem un darbonēm. Viņu inteliģences un izglītotības līmenis man vienmēr ir licies stipri apšaubāms, lai Dievs piedod man tādu rakstīšanu. Vienmēr mani ir mulsinājusi un kaitinājusi psih-ologu, -iatru, -terapeitu, lai kā viņi arī kuro reizi nesauktos, nespēja pateikt neko skaidri, saprotami, un arī ja viņi teica kaut ko skaidri, tad tas man šķita neargumentēts, manipulējošs apgalvojums, kas mani padarīja niknu. Droši vien manī trakoja dzemde vai dieviete. Tikai tās visas ir bijušas sievietes, ar kurām man darba gaitās ir bijušas darīšanas. Kāpēc tad mans niknums vērsās pret viņām? Kāpēc, lai kā man varbūt negribētos atzīt Dzemdes visvareno spēku un Dievietes agresivitāti, bet VR grāmatās un emuāros klāstītais mani spēj pārliecināt, un nav manī ne dusmu, ne naida, ne šņākoņas pret VR, bet es šņācu pret Moreno viltvārdi.
P.S. man gan ļoti riebj tādi vārdi kā blogs, sērings un procesings. Tā ir valodnieciska kūtruma pazīme vai arī profesionāla kretīnisma (piedodiet par skarbumu) simptoms. Jūs taču protat ļoti labi rakstīt, VR, tad atbrīvojieties no šādiem švauksismiem.
Man, kādu laiku sekojot VR blogam, rodas arvien vairāk un vairāk praktisku jautājumu:
1) kādā veidā mums, sievietēm, – Dievietēm un Dzemdēm – tik lielā mērā izdevies pārņemt (nevar īsti saprast, oficiālo, neoficiālo vai abas divas) varas, ka nabaga, nabaga, nabaga vīriešiem jāatsitas teju pēdējiem spēkiem visās frontēs, i publiskajā, i privātajā;
2) saistīts ar pirmo: ja reiz tie briesmīgie sievieši, kuri paši, psihoterapeiti būdami, neapzinās savas tumšās dzīles, pārņēmuši varu, sacīsim, Psihoterapeitu biedrībā, kāpēc psihoterapeiti vīrieši nesaceļas varenā emancipācijas vilnī un nemaina esošo iekārtu?
3) galīgi nesaprotu VR sāpi – ja reiz viņš sevi ir pozicionējis kā neatzītu ģēniju, kuru saprot tikai izredzēta sabiedrības daļa, tad viņam taču vajadzētu būt gana inteliģences, lai zinātu, kā plebss visos gadsimtos izturējies pret neatzīstiem ģēnijiem…
4) galu galā tīrās ziņkārības dēļ būs jāaiziet pie augšminētā ģēnija uz konsultāciju un jāpaskatās, vai viņš arī tajās izmanto tikpat briesmīgu Freida un Junga putrojumu…
4) Varat mēģināt, ja nav kur naudu likt 🙂 Viņš jau speciālists pa to līniju, kā apčakarēt gan klientu, gan valsti. Šķiet, ka savā bezkaunībā viņš ir aizmirsis par tādu valsts iestādi, kam patīk skaidrot jautājumus par nodokļu nomaksu. Ļoti gribētos, lai cilvēks, kas tik ļoti sevi tura par vienīgo pareizo, tāds arī būtu visās lietās. Bet diemžēl ne tikai nodokļi. Gadās arī pamatīgi sabojāt cilvēkam veselību, par to neizjūtot ne vismazāko savas vainas apziņu, bet uzskatot, ka klients pats vainīgs.
Jā, šī publiskajā telpā notikusī Rudzīša “atspārdīšana” mani personīgi ļoti šokēja. Gaidīju, ka kāds cits psihoterapeits vai pret vardarbības speciālists šo visu nokomentēs, bet nekā.
Lai vai kā – Viesturs visiem, ne tikai vīriešiem, rāda piemēru, ka vispār to visu var izturēt. Un šīs rejošās dievietes tiešām kļūst arvien smieklīgākas 🙂
Viss var būt gluži vienkārši.
“Some of us aren’t meant to belong. Some of us have to turn the world upside down and shake the hell out of it until we make our own place in it.”
(Ann Charters Maxwell aka Elizabeth Lowell and A.E. Maxwell)
Aptuvenā tulkojumā: “Daži no mums nav paredzēti tam, lai piederētu. Dažiem no mums ir jāapgriež pasaule otrādi un jāizkrata no tās visa elle, līdz beidzot mēs sev tur iekārtojam vietu.”
vai apmēram tā…
P.S. Bumbulīt, par psihoterapeitu saukties mierīgi var. Diploms nav atņemts, visus arī neatņems, čuriņas par zemu 😛
Pirmkārt, laimīgu Jauno gadu visiem! Otrkārt, ar mani nesen notika kaut kāds brīnums – spēju savienoties ar savu galvu, nevis tikai riņķot Dzemdes orbītā, un no galvas man radās, lūk, kas.
Kad studēju un bija jāraksta pirmais kursa darbs, tad īsti vairs neatceros detaļas, taču sarakstīju savas domas par izvēlēto tēmu uz nezin cik lapām un apmierināta aiznesu kursa darba vadītājai. “Kas tas tāds? “viņa man jautāja, “Kur ir atsauces? Kur bibliogrāfija? ” Es biju šokā. Kā – kas tas tāds?! Tās ir MANAS DOMAS. Vai tad tām var būt bibliogrāfija? Studēju filozofiju. Nebiju ievērojusi, ka Aristotelim vai Kantam būtu kaut kāda bibliogrāfija, viņi vienkārši pierakstīja SAVAS DOMAS, man arī tādas ir, es pierakstu savējās, vai tad ne tāpēc iestājos filozofijas fakultātē??? “Jūs vispirms iemācieties strādāt ar tekstiem,” man teica kursa darba vadītāja, “un tad vēlāk varēsiet rakstīt savas domas. Te varat tās pierakstīt noslēgumā.” Lieki teikt, ka “vēlāk” nenozīmēja atļauju paust savas domas kaut bakalaura darbā, nē, es drīkstēju vienīgi sakompilēt par pašas izvēlēto tēmu svešas domas. Vilšanās. Bet es skatos uz tiem, kas bija mani pasniedzēji un ir sarakstījuši grāmatas. Tādas bibliogrāfijas, tādas atsauces, bet viņu oriģinālās domas kur?! Kur ir kaut viena? Vai tad man ir jābūt par tādu kā milzu datoru, kas apstrādā info, bet pats neko neģenerē?
Uz ko es tēmēju? Uz to, ka visa tā VR knābāšana par nezinātniskumu ir pilnīgs murgs. Re, cilvēks izdarījis to, ko man gribējās 20 gados – uzrakstīt savas domas, savu pieredzi ( ar to atšķirību, ka pieredzes man nebija nekādas, bet VR tāda ir). Nu i jupis ar viņām, ar tām atsaucēm! Skaidrs, ka no nekā nekas nerodas, ex nihilo nihil, kā saka, bet, kad es pavēroju, kā manī rodas manas domas, tad jāatzīst, ka tas notiek tāpat kā ar ēšanu (šo līdzību es aizguvu no kādas grāmatas par vīna labvēlīgo ietekmi uz mūsu dzīvildzi, varu vismaz šo atsauci nocitēt) – tu apēd vistu, to asimilē un šī vista tev dod enerģiju, bet tagad parādi, kur tevī tā vista palika. Nu kur palika, tā vista zināmā mērā jau esmu es pati! Ar cilvēkiem, kas daudz lasa, un VR tāds ir, notiek tas, ka idejas tiek izlasītas, pārstrādātas un iestrādātas sevī, krustojot ar savu pieredzi, bet nevar tā vienkārši pateikt – te, lūk, jums citātiņš no Aristoteļa “Nikomaha ētikas”, bet te no Hēgeļa. Tā nenotiek. Tāpat kā vista, tas jau ir kļuvis par mani pašu.
Nu lūk, cilvēks nopublicē savas domas, un viņu grib nograuzt par nezinātniskumu. Phe! Tās domas var patikt, nepatikt, bet vismaz nav garlaicīgi! Vismaz droši zinu, ka VR kaut kādas domas galvā ir. Paldies Dievam!
Jaunajā gadā aizdomājos vēl par kādu vienpati, kurš gana daudz plūkāts un zākāts, gan ne psiho- vidē. Uldis Tīrons. Viņš arī bija sava ceļa gājējs. Mūžiņ manu, ko par viņu domā visas akadēmiskās autoritātes. Bet viņš vienkārši gribēja rakstīt savas domas, dzīvot to, par ko bija lasījis. Tas nenozīmē, ka viņš ignorēja filozofijas korifejus, bet viņš aizgāja uz savu Rīgas laiku un lai tie pārējie viņu aprej cik grib. Tagad gan laikam viņš jau vietu zem saules ir izcīnījis, varbūt ka tagad lasīt Rīgas laiku ir jau stilīgi, bet kādreiz tā nebija. Un Tīrons man vienmēr ir paticis.
Viss šis referāts ir par to, ka cilvēkam ir labāk domāt pašam nekā atreferēt svešas domas un ka varbūt Tīrons (kaut arī bez skandāliem, bet tas tāpēc, ka viņam nav klientu ar konfidenciālu informāciju) ir filozofijā tas pats, kas VR psihter.
Vēlreiz – laimīgu Jauno gadu, Viestur! Fakultātes izlaidumā vairs neatceros kurā saņēmām kāda pasniedzēja vēlējumu iet nevis pa iestaigātu ceļu, bet atstāt ceļu aiz sevis. Diez kādēļ tad tāda panika, ja kāds cenšas ceļu aiz sevis atstāt? Var taču vienkārši pateikt – es vēlos iet pa citu ceļu, un viss.
Lūdzu, žēlīgi pieņemiet šo īso apskaidrības mirkli, kas man tika dāvāts, jo drīz jau atkal ieslīdēšu Dzemdes orbītā…
Atsauču lieta mani vispār neinteresē, bet tā izraušanās no dzemdes orbītas tiešām ir Dāvana! Sveika, Gladiol, Jaunajā gadā! Kaut rādās, ka dzemdes zvaigznājā – tāpat kā man.
Skandinu sarkanvīna glāzi!
Jā, šī oriģinalitātes “slīmība” piemeklē daudzus pirmkursniekus, it sevišķi tos, kuri skaitās gudrāki par vidējo, un kuriem vidusskolā skolotāji pareģoja lielu nākotni. Atnāki viņi tādi pašpārliecināti un unikāli uz augstskolu, un tur pēkšņi sastopas ar to, ka viņu izcilās zināšanas un saprašana ir tikai pats pirmais pussolītis ceļā uz jomas apgūšanu un zinātniskuma izpratni (un tas notiek ne tikai filozofijā, bet arī daudzās citās jomās). Un tad nu ir tā, ka daļa no šiem nekad nespēj tā īsti saprast, ko tie pasniedzēji no viņiem grib, kas tie par garlaicīgiem kursiem par teoriju, metodoloģiju un bibliogrāfiju, un kam vispār kaut kādas atsauces vai kas vajadzīgs. Daži aiziet uzreiz, daži izmuļļājas cauri bakalauriem, bet nesaprašana un aizvainojums saglabājies. Un tad šie otrie tā arī visu mūžu grābstās pa iedomātiem augstiem plauktiem, un nesaprot, kādēļ viņu gara lidojums tiek saukts par daiļliteratūru, nevis par nopietnu pētījumu.
Ha… manuprāt “grāda lieta” jau ir tajā fakta, ka cilvēks māk citu pētījumus izmantot savu pētījumu veikšanai, nevis tikai atvemt citu idejas. Pirmkursniekiem reti kad ir pašiem savas domas, ja nu vienīgi draugu vai kāda no vecāku..neapzināt atražotas.. Bet piekritīsiet tak, ka ja pasniedzējam nav savu domu, jeb tās balstās tikai uz teoriju, ko pirms 40 gadiem ir atvēmis kāds doktorants, tad sorry, labāk, ka students kādreiz nolaiž to savu hohmu, un pēcāk saprot, ka viņam nebija visur taisnība, nekā turpina atgremot, bez sevišķas idejas par pielietojumu savos pētījumos, vai pat bez intereses par tādiem, to pasniedzēja pasniegto teoriju, personīgās pieredzes un pārdzīvojumu interpretācijā. Starp citu, uzrakstīt darbu no citu domām, ir normāla augstskolnieka ikdiena.
Starp citu, vai kāds publiskajā telpā vispār lieto atsauces. Teorētiski, cilvēka specialitāte neliek tādas lietot. Kad es eju pie ģimenes ārsta, es viņai neprasu atsauci tam ko viņa runā. Ja vajag atsauci, tas nozīmē, ka nav uzticības tam cilvēkam. Bet uzticību, kā zināms, nevar izpelnīties tikai ar grādiem un papīriem. Tur vēl vajag arī kaut ko citu. Zinātniskajās aprindās jau droši vien ir citādi.. Bet, pēc manām domām, atsauce nav universālais līdzeklis kas pasargās no visa.. neaizmirsīsim, ka cilvēks atsaucas uz cilvēkiem, pat tad, ja aiz tā stāv nopietns pētījums.. Nu kā mēs varam būt droši, ka mūsu prāts nemelo.? Zinātnieki šo tagad nosauktu par demagoģiju…un lai:)
Ar pasniedzējiem gan ir tā, ka viņu primārais uzdevums ir sagatavot studiju kursus (kas nav viegls, toties laikietilpīgs darbs), pasniegt lekcijas, novērtēt studentus, vadīt diplomdarbus, tādēļ tīrai zinātniskai darbībai, saprotams, paliek maz laika. Tomēr, atšķirībā no zaļa studenta, pasniedzējs savā zinātnē ir pietiekami “iekšā”, lai saprastu, ka students laiž “hohmu”, un ka tas nekam neder, pat, ja pats pasniedzējs nav šajā gadā publicējis kādu apjomīgu pētījumu.
Par atsaucēm – tās ir jālieto tad, kad tās ir nepieciešamas. Un ir vajadzīga pietiekami laba izpratne, lai izvērtētu, kad un kur ir nepieciešama atsauce, lai darbam būtu zinātniskuma pretenzijas (šī izpratne veidojas, cilvēkam ilgstoši darbojoties savā lauciņā). Un, atvainojiet, ja tas izklausīsās augstprātīgi, taču es tagad neveltīšu savu laiku lekcijai par to, kad un kādās situācijās ir nepieciešamas atsauces (attiecībā uz šī bloga autoru – viņam, kā izskatās, vispār nav izpratnes par to, kas ir “pierādījums”, nemaz nerunājot par tādu sekundāru lietu kā atsauces).
Par atsaucēm sadzīvē – ģimenes ārstam, starp citu, tādas “atsauces” (kas norāda uz kompetenci jomā) ir kabinetā pie sienas: diploms, sertifikāts utml.
Ko ta nu tik šerpi uzreiz… neveltīšu laiku, vajadzīga izpratne.. Nē, nu skaidrs, ka vajadzīga. Tu skaties kabinetiem uz sienām? Kādi papīri ir teiksim pie sienas mūsu Saeimas deputātiem, bet Tu taču viņiem katru mēnesi kontā naudu ieskaiti, i nebijusi pie viņiem kabinetā.. i ne sienu redzējusi. Kad lasi(ja lasi) tos skribeļus, ko miniatūriem burtiņiem raksta uz precēm, arī pārbaudi, vai tik nečakarē Tevi? A ko Tu teiksi tad, ja pēkšņi hops, cilvēks parādās un saka, ka viņam vot jūtas pret Tevi siltas radušās.. kak biķ? Velkam ārā enciklopēdiju? Teiksi, ka nemāku redzēt pareizus piemērus kur atsauces jāliek.. jā, labi, nemāku.. Bet tev numurs nekāds… ko tas vispār nozīmē?
Balto zeķubikšu meitenes un puiši, kuri mīl runāt par zinātniskumu, kļūst visai stomīgi, kad viņiem pajautā par citējamības indeksiem, kuri latvju humanitāro “zinātņu ekspertiem” ir katastrofāli. Tas, ka ilzīte un ventiņš citē grietiņu, bet grietiņa ventiņu un ilzīti un atsauču vairāk kā domu un teksta, vien par nekādu zinātniskumu neliecina.
Un ta ari shi originalitate tiek apkarota jau pirmaja kursa, ja nu gadijuma nebija paspets jau skolas gadu laika. Un ta ari Alma Mater Latviensis turpina ciest no sterilitates.
5 Gladiola. V jabločko!!! Labāk nepateiksi, prieks par Tavu savienošanos!
Man ne visai patīk VR reakcijas uz it kā viņam izteiktajiem apvainojumiem, bet – tā ir viņa paša darīšana, kā viņš reaģē. Bet ne par to. Divu dienu garumā savā pārī izjutu to, ko VR sauc par neapmierināto Dievieti un vīrieti, kurš atsakās uz viņas dusmām reaģēt un spēlē iesaistīties. Tās bija tādas emocijas, kas aizgāja diemžēl uz dziļu apvainošanas un nesarunāšanos. Lai gan es zināju VR teoriju (tā man tomēr nepalīdzēja tajā brīdī, kad drāma gāja uz pilnu klapi) un ar prātu ļoti labi apzinājos, kas tajā brīdī notiek, tomēr..tas man nepalīdzēja apstādināt graujošās emocijas.
Pēc divām dienām, kad abi atskaidrojāmies, varējām šo situāciju mierīgi pārrunāt un šķetināt, un bija interesanti, ka mans partneris klāsta savas izjūtas kā tīri no VR teorijas nākušas, lai gan viņš nav tajās iedziļinājies.
Teorija tiešām apstiprinās praksē un daudz ko var ar to izskaidrot.
Bet, ko es gribu teikt ar to visu – tajā brīdī, kad emocija nāk virsū un liek šādu spēli vīr + siev spēlēt, kā to apturēt?
Jo kad esmu Dievietē, es esmu ļoti ļoti apvainojusies – mani nemīl un negrib! Patiešām es tā jūtos un neko tur nevaru darīt, man gribas mirt tajā brīdī:( Un pavisam noteikti -šķirties. Par laimi, tas drausmīgais sajūtu kokteilis noplok un es atžirgstu, bet, kaut kam bija jābūt iniciatoram, palaidējmehānisms nebija pie manis, tas bija pie mana vīrieša. Kas tas bija?
Ceru, ka neviens neņems ļaunā, ja atkal padalīšos ar savām pārdomām par redzētu teātra izrādi. Interesantas lietas šodien teātros rāda.. Turklāt, kādā brīdi.. skatoties izrādi, pēc visai izteiksmīga, Viļa Daudziņa attēlota, izbijuša Turcijas kara veterāna, alkoholiķa Mitriča monologa, sev aiz muguras dzirdēju apgarotu izelsienu „Rudzītis!”
Noskatījos izrādi „Tumsas vara” JRT, pēc Ļeva Tolstoja luga „Tumsas vara”, jeb „Nadziņš ieķēries – putniņš pagalam”, Gata Šmita režijā. Ar to arī man patīk teātris, ka nekad nezini tieši kādu dvēseles barību piedāvās šajā reizē, kaut pašu literatūras sacerējumu zini vai no galvas. Tas gan nebija šis gadījums, Jo Tolstoja darbu nepārzināju. Tik vien, ka savā laikā bijis aizliegts, sakarā ar ne visai glaimojošo Pareizticīgās baznīcas un viņu „bērnu” attēlojumu. Parasti pirms izrādēm nemēdzu lasīt profesionālās kritikas, bet šoreiz nejauši sanāca, Normunda Naumaņa vēl rakstītu, diezgan īsu, bet informatīvi bagātīgu… Nedaudz sabijos, ka izrāde varētu būt par vienkārši ļauniem cilvēkiem, kādas tās var iznāk no darbiem, kur patiešam, kā arī rakstīja Normunds – grūti atrast personāžus, kas būtu viennozīmīgi pozitīvi vai negatīvi. Bet tas nebija šis gadījums. Neskatoties uz vispārzināmo, par Ļeva Tolstoja attieksmi pret sievieti un viņas, ne visai augsto morālo.. kā arī, jāatzīst, garīgo vērtību..attiecībā pret vīriešu pasauli.. nākas atzīt, ka Ļevs sievieti ir tēlojis tieši pretēji – kā gudru, izveicīgu, izgrozīties un izdzīvot spējīgu būtni, kas, protams spēj paveikt briesmu lietas.. bet ko tad var gribēt… kas tad šīs sievietes audzina? Tādas pašas sievietes…kas piebāž meitenēm pilnas galvas ar visādām muļķībām.. (kas gan no viņu viedokļa tādas nav, bet gan pati galvenā dzīves gudrība, kas kā izskatās vienmēr nostrādā, tikai aiz tā paliek vīriešu līķu kaudzes, pilnas pavārtes ar alkoholā slīgstošajiem, uz baznīcu vai klosteri aizbēgušajiem, un galu galā, uz katorgu braucošajiem(nu var arī uz trako māju) vīriešiem. Labākajā gadījumā, Viņš dodas pie datora… jo nekāda citas ietekmes pār šo procesu jau viņam nav. Kamēr viņš to nesaprot.. un neapzinās. Arī šajā izrādē..pat Tolstoja piedāvātie „pozitīvie tēli”, ir tik tālu no apzināšanās, ka tikai netīšām – vienam lūgšanu pātaru laikā, otram „na foņe beloj garjačke” , iznāk izvemt kādu gaismas vārdu – „uz Dievu jāskatās”(bet ne jau uz krustu priekšnamā), un no cilvēkiem nav jābaidās, viņi neko nevar izdarīt …(faktiski būtu bijis jāsaka – no sievietēm ..nav jābaidās). Bet kā tad ir…ir vai nav jābaidās no sievietēm? Kā bija redzams lugā, tad jā un nē. Faktiski, Ņikita, kalps, kas paved saimnieka sievu, pirms tam pavedis un pametis bāreni , vēlāk paņem priekšā un uztaisa bērnu arī saimnieces (tajā brīdī jau savas sievas, jo Veco izdevās noģiftēt)pameitai, savu dzīvi vada savas māmiņas paēnī. Viņa ir tā, kas groza tēvu, nemaz neslēpdama, ka par sevišķi gudru viņu netur, viņa arī groza dēlu. Beigās izgroza tik tālu, ka dēls ar dēli nospiež savu tikko piedzimušo bērnu. Māte, pirms tam viņu iegroza arī izdevīgajā (?) laulībā ar saimnieci, kurai pirms tam palīdz noindēt vīru un nozagt naudu. Un nedomājiet, ka ši radītāja ir ļauna..nebūt nē.. viņa ZIN, ko un kam vajag… ja lietas dzīvē neiet – tātad uzlikta ļauna acs, nolādēts.. nu vai mazums.. Ar šo kalambūru viņa saskalo smadzenes saimniecei(kas gan pati jau ir neapzināti paveikusi „lielas lietas”), pie kuras strādā viņas dēls.. saimniecei, kas aiz mantas iepriecējusies pie veca vīrs, turklāt nu jau diezgan slima.. kā jau iepriekš reiz rakstīju – ņekakova kaifa ot žīzņi – odno nasilije.. Nu lūk, un skaidrs, ka viņas vienīgā cerība uz „atzinību” un kādu kniebienu ir Ņikita. (Starp citu tajā visā bija mazliet no Blaumaņa Skroderdienām, tā enerģētika.. vienīgi Blaumanis visam ir „baltu sakšu” pārmetis pāri). Faktiski Ņikitas māte sniedz Aļesjai(saimniecei) labu mācību stundu, varu tikai iedomāties kādus lēmumus un izvēles šai mātei vēl ir nācies izdarīt savas dzīves laikā, lai sevi aizvestu pie tik dziļa un pārliecināta vājprāta. Šeit man negribas piekrist kritiķiem(ne tikai Normundam), ka viņiem tur tā nevilšus viss sanāca – redz līdz kam var aiziet…cilvēks.. Domāju, ka Tolstoja iecere ir bijusi tieši parādīt to, ka tas nav nekāds „cik tālu var PĒKŠŅI aiziet”, bet gan „cik ilgi ir iets, un cik ilgi vēl ies…”. Tāda sajūta radās, jo vecākās sievietes tiešam tika rādītas kā tās, kas māca jaunākās..nu uz visādām gudrībām – kā apčakarēt vīru, kā izlīst no situācijas, kā apmānīt, kā noslēpt, kā apzagt, kā….jā, nogalināt. Un laimes vārdā! Interesants brīdis bija saimniekam mirstot, kad viņš lūdza piedošanu Ņikitam.. šķiet par ko gan(?).. galu galā tieši Ņikita drātēja viņa sievu.. redz, laikam par to, ka sajūtot savu galu, savu izbeigšanos, un redzot to vājprātu, kas tur paliks pēc viņa..un skaidri saprotot, ka Ņikita ir nākamais saimnieks.. viņš viņam atvainojās par to visu nākamo, kas viņu tur sagaida..
Ak, jā, gabals jau tā ir no dzīves. Tolstojs bija braucis pie Ņikitas uz katorgu par šito visu runāt.. kaut viņš jau tā vienīgais uzņēmās vainu.. kas gan arī pareizi – savu vainu būt atkarībā un rotācijā kopā ar māti…nevis tēvu, kas viņam bija tīri foršs.. Bet kā gan tajā vecumā var gribēties identificēties ar tēvu, kurš strādā pilsētā par ateju tīrītāju.. plus vēl, ne visai skaidri un saprotami izsakās.. salīdzinājumā ar patikšanu izveicīgajai mātei, kas sola visādus labumus – baudu, statusu, mantu un iespēju patikt sievietēm, kas ir Ņikitas galvenais apzinātais vadmotīvs. Izrādē vairākkārt izskan Ņikitas vārdi „ko jūs ar mani esat izdarījušas”.. man liekas, ka Tolstojs uz to arī atbild.. „neko”, tur jau tā lieta, ka neko… Kam tu ļaujies, tas ar tevi arī notiek..
Šī bloka ieraksta sakarā.. ja ir cilvēki, kas ļaujas tam, kas ir ērts, pazīstams, drošs, savā ziņā viegls, kolektīvs.. tad nu ar viņiem arī nekas nenotiek.. Bet ir neskaitāmi jautājumi „ne par tēmu”..uzbrukumi un ļaunas acis, noburšana(lasīt projekcija), milzīgi daudz dažādu pārprastu un pārinterpretētu.. no konteksta izrautu teikumu.. Tas jautājums „ ko jūs ar mani esat izdarījušas” jau ir un būs. Un atbilde arī – „neko”..pats ļāvies sevi apjāt! Tas novēlējums tiem, kam „hočetsa, no koļetsa”. Lai šņāc visapkārt… aizrīsies un i neattapsies, ka dzīve tā arī pagājusi.. šņācot un citus uz to mācot…
P.s. Starp citu, šodien Normundam Naumanim dzimšanas diena! Atceroties, un pateicībā par tik daudzām „labām fiškām” ko viņš ir atkodis un pateicis!
Fantastiski. Lasot rakstu+ pirmos komentārus, pilnīgi bija sajūta, ka vienam bariņam samaksāts, lai tie izdvestu skaļus ,,šņācienus”, tādējādi veidojot apļveida kompozīciju ar titula bildi! Bet laikam nē, viņi šņāc i bez atlīdzības.
Un vēl kāds ornamentāls atspulgs, ko izdevās saskatīt te austajā un nemitīgi papildinātajā, neapšaubāmi krāšņajā tepiķī, kura darināšanā iesaistās arvien vairāk ļaužu (lai arī tapināts LV, raksti tādi austrumnieciski):
Pērn Viesturs rakstīja par Artūra K. aktivitātēm Saeimā, nosaucot tās kopumā par mākslas darbu. Viņš jau dara tieši to pašu, pie tam izprazdams notiekošo (dažreiz ar mēneša intervālu, bet tomēr). A. K. ir par zaļu, nepieredzējušu, netrenētu, viņš pārdegs. Bet otrs mustura fragments ne.
Gaidīju gan – kad Rudzīša raksts par Kaimiņu nesīs augļus pašam autoram. Beidzot kāds pamana, kāds satriecošs mākslas darbs ir Vieturs Rudzītis. Rezultāts ir, protams pieticīgs, bet tomēr. Mani mulsina ar kādu skepsi VR runā par Kaimiņa iespēju darboties politikā raidījumā “Suņu būda” un dāsnajiem cildinājumiem atbilstošajā bloga ierakstā. Duras tas viltības un liekulības īlens no maisa laukā. Katram ir skaidrs, ka ar Kaumiņa uzstājību un tiešumu ir par maz lai kļūtu par izcilu politiķi.
Lamīgu visiem jauno gadu. Lai mums visiem radošas un produktīvas domas arī turpmāk.
Pēdējo kaislību sakarā nudien nobrīnījos par cilvēkiem, kurus tik kaislīgi spēj sadusmot domāšana.
Par uzturēšanos šņācošā vidē šeit ar konkrētiem un visai baisiesm piemēriem izteicies gan Viesturs , gan Dace. Pati esmu izmēģinājusi dažādas stratēģijas, bet vislabāk, šķiet, darbojas pilnīga ignorance + kāda dzīvesgudra kolēģa citēts aforisms: “Keep your grass cut so you can always see when the snakes crawl.”
2Linda neesmu es.
Sveiciens visiem Jaunajā gadā.
Tas tak pat zirgam skaidrs. Mums te bumbuļs sen uz klizmu nav bijis, labākā vēsturiskās psihiatrijas metode ever 😛
Es tak teicu, ka eksistē viltus Linda!
Jautājums Viesturam: kā būs šogad ar grāmatu par Raini?…
Jā, dvēsele cieš… Plūdons kādreiz jau rakstīja par vācbaltiešu grāmatām, ka tās “pielīdzināmas augiem,kas nav piemēroti ne mūsu zemes dabai,ne mūsu klimatam”. Šodien tā kliedz biedrības sievas…
Un dvēsele cieš… jo mēs citi nespējam saredzēt,cik veiksmīgi VR domās saplūst sekularizētās “kultūras” pasaules modelis ar arhetipisko pasaules modeli. Modernās sievietes negrib to netveramo mitoloģisko slāni iepīt, vēl ar tādu lingvistiski gandrīz vai tabu vārdu “dzemde” ik uz soļa…
Lasu VR grāmatas jau gadiem.Pārlasu. Par pirmajām biju vistāvākajā sajūsmā…Nu jau pieradu…Tās man škiet kā cita veida latviešu tautas dziesmas. Vērīgāk ielūkojoties koncentrētajā tekstā ,sāk izgaismoties citi slāņi, parādās citas reālijas, pat cits sižets, bet kodols ir pamatīgs…
cienījamā Viestura grāmatu lasītāja! vai drīkstu Jūs aicināt padalīties savā pieredzē – kurš aspekts Rudzīša daiļradē, Jūsuprāt, visspēcīgāk raksturo moderno sievieti? Un vai dziļā iepazīšanās un Rudzīša daiļrade ir devusi Jums praktiski pielietojamus impulsus, kurus esat realizējusi praksē un ilgtermiņā plūkusi to augļus?
Jau iepriekš – pateicos!
Jautājums gan nebija adresēts man, bet atbildēšu, kaut esmu lasījusi tikai vienu VR grāmatu un tajā pašā neiebraucu. Visspēcīgāk moderno sievieti raksturo dzemdes noliegums. Doma, ka slikti viņai ir tāpēc, ka visādi ārēji apstākļi, kaut patiesībā tās ir vienkārši noliegtas ilgas pēc bērniem. Tas viens. Otrs, nekad neesmu uztvērusi VR kā cilvēku, kura domām manā dzīvē būtu jānes kaut kādi augļi, bet gan kā cilvēku, kas mani pagrūž domāt savējās, varbūt spirinoties, bet kustināt savas pelēkās šūniņas un tas manā dzīvē vienmēr ir nesis augļus. VR jau nav arī vienīgais cilvēks, kas mani mudina domāt. Kā grāmatā Prāta dzīve rakstīja Hanna Ārendte – viss ļaunums ceļas no nedomāšanas. Nedomāšana, lūk, atslēgas vārds idiotiski pavadītai dzīvei.
Visu cieņu Viesturam Rudzītim! Vismaz beidzot kāds drosmīgais atrodas un kaut nedaudz sašūpo šo mūsu aizaugušo pīļu dīķi!
VR tepat saka tā: “Moreno par to visu ir rakstījis, taču viņš ir bijis slikts rakstnieks, diemžēl. Daudz ko no viņa rakstītā var pārprast un daudz ko var saprast tikai no tuvāko skolnieču darbiem”
Diemžēl tā ir arī ar pašu VR, jācer, ka viņam gadīesies kāda laba skolniece :)))
aha aha, psiholoģijas valis – citā redzu savu baļķīti :)))
Ar nepacietību gaidu šī milzīgā eksperimenta – provokācijas turpinājumu un ceru kādreiz arī redzēt rezultātus …. VR kāp uz pašām strutainākām varžacīm katras sievietes mātes, sievietes sievas ( mīļotās), un sievietes meitas kājām. Apzināti un neatvainojoties.
Un rezultāts ir tāds kāds tagad ir…. Šņāc, skrāpē, kož…aizstāvas… Kura tad vēlas sev atdzīt, ka lietojot hormonu tabletes, citus līdzekļus un cīnoties par neatkarību no vīra, tēva, brāļa, varbūt pat mātes un ģimenes kopumā, ar zobiem un nagiem, negulētām naktīm, darbā un nomodā sasniegtā uzvara materiālā plānā tiek vienā mirklī sašūpota. Sieviete ir varbūt aizmirsusi būt sieviete nevis vīriešu vietas (darba ) aiz(iz)pildītāja un piemirsusi dzemdēt, būt māte …. Un, lai neviens neatgādina Viņai par bijušo vīriešu skaitu, par laulībām, ja tādas ir, kur ar grūtībām var noturēt vīru, kas skatās uz visām citām atkailinātām un jaunākām un šausmīgiem vecāku jautājumiem ”Kad tad būs mantinieks, mantiniece? Un ja piesakās negaidīts mazulis, tad tam nav laiks, jo darbs, kas nodrošina līdzšinējo dzīves līmeni, un regulārie operas apmeklējumi, jauni tērpi, kāds bērns? Vai kāds zin, kur ir laba aukle? Cik labi, ka nav jābaro ar krūti ir maisījumi…. Protams, ne katrā ģimenē un ne katrai Sievietei ir tieši šādas vai savādākas varžacis uz kurām uzkāpjot, tās šņāc….”un tomēr viņa griežas…”
Redz, kā vīrietim prieks, ka cits vīrietis kāpj sievietes pušumos. Tas tiešām par jums liecina labu. Visā garajā apsūdzību sarakstā vīrieti nemana – kā šeit jau ierasts – vainīga ir sieviete.
Visus sievietei adresētos jasutājumus vispirms uzdodiet sev. Būs mazāk pārmetumu.
Mīļa, labā sirds, Tu kas strādā ”neatkazna” un tikai šad un tad iesāpies un vēl reizēm sāc straujāk pukstēt….tad ieklausies….
Nav nevienas apsūdzības, neviena pārmetuma pret Sievieti vai Vīrieti … nav pat aizspriedumu vai baiļu …. ir tikai prieks, par to ka Jūs esat un vēl ir prieks, ir VR, kas liek Jums aizdomāties par lietām, kas Jums liekas jau pašsprotamas un varbūt pēc darba ar sevi , kāda no Jums ar vai bez Vīrieti kļūs laimīgāka….
Ja VR vērstos, stimulētu, provocētu Vīriešus, es rakstītu gandrīz to pašu, jo katram no mums ir jāsper soļi, lai kļūtu laimīgāki sevī un apkārt, lai mēs mīlētu un mūs mīlētu…
Kas, Sirsniņ, attiecas uz jautājumiem par darbu ar sevi, tad katrs sirdspukst un katra doma ir darbs ar sevi, varbūt ne katram ” un tomēr Viņa griežas”…
Bumbulīt, vai tad Tavos grāfeņu laikos bija mākslīgie maisījumi un hormonālā kontracepcija? Kāda vešeriene gan grāfa gultā varēja ievelties, kamēr Tu pa bodēm vazājies vai pie šneiderienes spicainu apakšbiksi pasūtināji – tās jau nu kā likts Tev bija…
Vai tiešām nav neviens, kam šitā vārna ir apriebusies???????
Bumbulīšiem noteikti ir… pat negasos derēt.
(Tas par tiem labumiem no pašas pieredzes? 🙂 )
Es tak ļauju Tev ar sevi sarunāties dienām, tikai reizēm iemaisos. Vai arī to Tava trauslā sirds netur? Cik bieži drīkst?
Un Tu tak galīgi nemāki ar veča niku komentus rakstīt… bļāviens…
Veči tak neraksta par autiņiem.
Pat nekaunos būt vārna, nav dumji putni.
Apakšveļa un vēl skaista dažiem ir pat aicinājums vai pat fetiš. Bet par tiem laikiem, kāpēc domā, ka laiki ir pagājuši, viņi ir šodien un būs rītdien. Varbūt mainījusies ir forma, taču gultas ir palikušas vietā. Arī Tu vēlies ietērpties skaista Viktorijas laika kleitā un izlocīt kājas kādā deju placī, varbūt tava kleita būs Gotiska un mūzikas ritms nebūs Austrijas trīssolis un tomēr apģērba gabals, mūzika, partnera plecs vai acu skatiens un deja….
Pilnīgi aplam! Es tīri labi zinu, kam to “Bumbulīti” velti. Un pamatīgi aizšāvi greizi, domādama par mani. Tāpēc ka esi dura duroi. Un tur nekāda zaļā tēja un asprātības nelīdzēs. Klonējies kā gribi, bet galvē Tev ir ķīselis.
Šeit ir vairāki bumbulīši, man nav viedokļa par kaut kādu “mani” vai “vienu”.
Gribu vēl uzrakstīt par šņākšanu un zinātniskajiem pierādījumiem.
Vispirms par šņākšanu. Man ir kāda paziņa. Šķita patīkams un sakarīgs cilvēks. Mums bija jaukas, kaut arī ne pārāk tuvas attiecības. Un re, kā gadījās kā ne, uzzināju, ka viņa ir svaigēdāja. Es līdz tam nebiju pārāk lielu uzmanību pievērsusi šim ēšanas veidam, man šķita, ka tā tāda modes lieta, nu tas pats veģetārietis tikai vēl atsakās no termiskas dārzeņu apstrādāšanas. Bet paziņa sāka man tur palēnām stumt virsū demagoģiju par dzīvnieku turēšanas apstākļiem, es tā ar humoru atgaiņājos, bet viņa iekarsa, un tad es apvainojos, ka man tā bāž virsū savus uzskatus, toties uzzināju pēc pilnas programmas, kas ir svaigēšana. Tas, ka inteliģents cilvēks mani nosauca par līķēdāju, kas ēd pūstošas miesas, būtu vēl sīkums. Mani pārsteidza viņas runas veids un argumenti. Viņa balstījās zinātnē! apgalvoja, ka ar svaigēšanas palīdzību ir izārstējusies no vēža (nu man – visēdājai vēzis nemaz nav bijis, bet tas nu tā), draudēja, ka no termiski apstrādātiem produktiem man sabruks imūnsistēma, ka es dabūšu rīt čupu ar tabletēm, ka es neko nezinu par pēdējiem zinātniskajiem pētījumiem, ka es riju ķīmiju… Ak vai, tā runa bija tik kvēla, ka daudz neatpalika savā dedzībā no visādiem sektantiem, bet te centrā bija tā kā zinātne. Kad sacīju, ka arī es esmu lasījusi grāmatas un nedzīvoju pirmo dienu pasaulē, viņa sacīja, ka es lasot makulatūru, ka lūk, viņa man pateikšot, kādas grāmatas jālasa…
Ar šo gadījumu es gribu pateikt, ka jebkuram cilvēkam var atrast vietas, kur uzminot viņš sāk šķākt un ārdīties, tiem nav obligāti jābūt kaut kādiem dziļiem psihes slāņiem. Vairāk gan vēlēšanās pierādīt savu taisnību, TICĪBA kaut kam un pārliecība, ka, ja otram nav tādas, tad viņam tā ir jāuztiepj. Man arī ir punkti uz kuriem es reaģēju jūtīgāk nekā citi.
Bet par zinātni. Zinātne ir mūsdienās nonākusi Dieva vietā un zinātnieki kā šķīsti priesteri, kas veltījuši sevi lietai bezkaislīgi veic zinātniskos pētījumus. It kā pētījumi nebūtu atkarīgi no pieejamā finansējuma un no pētnieka paša pārliecības. Re, kad par homoseksuālismu te runājām, tad tika iztirzāts zinātnisks pētījums par homoseksuālās ģimenēs uzaugušiem bērniem, un tā kā tas nebija gejiem labvēlīgs, tad viņi tūliņ sāka kliegt, kāpēc šīs pētījums nav objektīvs. Objektīvs zinātnisks pētījums – vai kaut kas tāds maz pastāv? Ja zinātnieks ir subjektīvs? Ja viņam vajag algu, ja pētījumu pasūta liels koncerns, jo tam vajag pētījumu par to, ka … Un cik tie pētījumi ir pretrunīgi! Ja jau sākām runāt par ēšanu (lai tāds neitrālāks temats), tad kas tik viss tagad nav zinātniski izpētīts! Agrāk vajadzēja ēst olbaltumvielas no ogļhidrātiem, bet tagad izrādās, ka produkti ir skābi un sārmaini, bet arī tas vēl nav viss, tie var būt arī ar augstu un zemu glikēmisko indeksu, nē, ar to nav gana, vēl ir produkti, kas pie visa vainīgi, jā, mūs nobendē cukurs, nē, raugs, nē, produktu termiska apstrāde un gaļa. Un tas viss ir zinātniski pierādīts. Bŗīnums, visu mūžu esmu ēdusi visu un nekas mani nav nobendējis. Zinātniski pierādīts tas, protams, nav bet kaut kā dzīva esmu.
Ja jau ar procesiem, kas ir viegli konstatējami, ir tik grūti veikt zinātniskus pētījumus, tad kā gan lai to veiktu psihē? Tur var būt tikai minējumi. Un tad, kad ir slikti, tad neviens nemeklē zinātnisku pētījumu, kas ir pierādījis, ka šī problēma ir bijusi konstatēta un atrisinājusies vai atrisināma. Tad vajag iedvesmu, lai no sava strupceļa izkļūtu. Vai mana laulība balstās uz zināniskiem pētījumiem? Ai, neticu es nekādiem pētījumiem. Un diplomi ir gan visiem dakteriem, bet ne visi var izārstēt. Vai tad nav gadījies izstaigāt vairākus ārstus un neviens tā arī neatrod, kur ir vaina? Ar visiem diplomiem?
Mani akadēmiskā vide garlaiko. Tas ir tik šaurs krātiņš, kurā noteikti negribu uzturēties, un nevajag arī censties tur ielīst.
Un jā, Lāsma, laimīgu Jauno gadu īpaši Tev un paceļu glāzi! Par Tevi iedzert man divkāršs prieks! 🙂
Es kaut kā šais dienās tieši tā sēri nodomāju, nu jā, neviens jau savu lodi nedzird, Latvijas galvenā svaigēdāja un bērnu nevakcinētāja… viss… esot viņsaulē, jauna tak vēl.
Nekad viņas rakstus pat nesāku lasīt, tas bija tik liels izmisums, ka nē, nē un nē…
Nu sirds esot uzdevusi.
Bet droši vien, ka citādi un citāda nespēja būt.
Nu ko lai dara… es, ja vien iespējams, no svaigēdājiem, veģetāriešiem un vegāniem turos pa gabalu (to bija vesels birums manā bijušajā draudzē, Tev, Gladiola, ir izdevies ekstraordinārs tādas sektantes raksturojums, es šito saglabāšu).
Tagad astoņi gadi pagājuši, kopš mēs prom. Kādreiz, kad tomēr gribas paskatīties, kā vecajiem kadriem iet, tad redzu, ka viņi visu laiku tāpat pa vecam ir ar visu dibenu iekšā citu cilvēku ledusskapjos.
Es vispār izlaistu garu vienu tādu vegānu kūku uzmūrējot, kur pusi dienas jāņemas. Tad es labāk nopērku kauču to pašu konditorejas kūku ar visiem transtaukiem.
Otra pasaules traģēdija tagad ir kažokādas. Ok, man arī nepatīk tas bizness, bet viņas jau tev uzreiz noraus to kažokādas strēmeli ar visu kapuci.
Tad vēl visiem ir jāiet arī uz suņu patversmēm.
Jau kādreiz šeit jautāju: vai kāds no šitiem noziedotu kādam psihiski traucētam bērnam un viņa mammai psihologa vizītes? Zinu, ka ir ļauži, kas saprot: viņiem kaut kas ir jādara gan ar sevi, gan ar to bērnu, citādi beigas, bet naudas nav…
Ā, un bez Amway (u.c. ķēdes izplatītāju) ziepēm un zobupastas vispār nekur. Tad tu esi beidzamā sušķe. Amvejam pat ir tādi ekstra vitamīni, kas taisīti no ķiršiem, kuri auguši kādās tur Alpu pļavās, kur tuvumā pat ekoloģiskā govs nav drīkstējusi nopirsties.
Ir ļauži, kas grib pilnībā nonest psihiatriju. Esmu teikusi: davai, provējam kaut ko bišķiņ uzlabot. Nē, viņam vajag tikai gadiem sēdēt un bļaut, cik viņš tur ir ebjūzots.
Tās visas ir ņemtnes, kas vienkārši apēd cilvēku.
Un šitie visi arī ir tie, kas šņāc, ja tu neej tai ņemtņu korī kopā ar viņiem.
P.S. Lāsma, Tev arī laimīgu! Negribi kādu virtuālu transkūku kopā apēst?
Dace, no Tava komentāra man bija acis uz kātiņiem. Redz, kā mani dzīve līdz šim bija no svaigēdājiem pasargājusi, bet tagad – vari būt droša – es tāpat kā Tu sākšu raustīties no tiem ļautiņiem, jo viņu runāšanas stils daudz neatšķiras no Benesa Aijo. Es vēl paskatījos vienu video, ko paziņa man piespēlēja (komplektā ar svaigēdāju kūkas recepti, ko gan neapskatījos, jo man šķiet, ka ar tādu filozofiju vispār nekādas kūkas nevajag, lai ēd rīvētus ābolus), un tas runātājs man šķita nu izliets Ļeģajevs, kaut arī runa, protams, bija par ēšanu. Bet mana svaigēdājas ilustrācija bija domāta, lai aprakstītu šņākšanas mehānismu. Jautājums ir, vai VR saceltā šņākšana apliecina viņa teoriju patiesumu vai arī tas mehānisms vienkārši tāds ir arī daudzās citās situācijās? Pie tam interesanti, ka vīriešu reakcija, nav šņākšana, vīrieši paņem plinti un babah, (Charlie Hebdo gadījums, kaut musulmaņi diezgan vienaldzīgi izturētos pret VR rakstu par varmācību, viņu mehānisms nostrādā citos apstākļos). Mēs visi par kaut ko šņācam vairāk vai mazāk. Tā man šķiet. Un es domāju, ka starp medaļoto RSU profesori A (kāds bija viņas uzvārds?) un manis minēto svaigēdāju nav nekādas starpības. Tas pats mehānisms, tā pati situācija – pārliecība, ka viņas/viņi zina labāk, kā jābūt.
Bet interesanti Tu piemini Latvijas galveno svaigēdāju. Kas tā tāda? Vai var par viņu kaut ko palasīt? Man jau gan liekas mazticami, ka cilvēks no svaigēšanas var nomirt, patiesību sakot ne pārāk ticu, ka tas, ko cilvēks ēd, ļoti ietekmē viņa dzīvildzi. Kaut kā jau mēs visi bendējam veselību, bet kāda jēga nomirt veselam?! 🙂 Labāk izbaudīt dzīvi. Un virtuālās transkūkas ēšanā arī es ņemu dalību. Par skādi nenāks virtuālas kalorijas 😀
Gladiol, kamēr Tu pacēli, es jau no sarkan’ tiku pie baltvīnglāzes! Priekā!
Dace, Tu arī priekā! Tikko gardi nosmēju par Tavu transkūkas šķēli!
Tulīt padalīšos ar savu recepti!
Cik pazīstama situācija, cik pazīstama agresivitāte. Tieši tādai “apstrādei” arī es tiku pakļauta, ja spirinājos pretī pa labam, ar jokiem un vienkāršu izvairīšanos, uzmācība kļuva pārvarīga. Man nekas cits neatlika, kā ar skarbiem vārdiem šo labi domājošo pasaules lāpītāju nolikt pie vietas un pateikt, ko es par to visu domāju. Kaktu dakteres atradušās. Taču , manuprāt, tur ir kaut kādas biznesa intereses. Man ar saviem pakalpojumiem un apokaliptiskām biedēšanām ir uzmācies arī vīrietis, kad viņa sievai nebija izdevies mani pierunāt “nākt pie prāta”. Neizdevās arī viņam. Tagad abi tādi saplakuši staigā ar mugursomiņām plecos.
Es esmu tik tālu no zinātnes, ka tā spēj būt ilustrācija manām fantāzijām. Un tas man patīk.
Psihe kā Visums.
Par pelēkajām domājamām šūniņām- izrādās man ir tādas, kuras mazkustinātas. Un diezgan grūti nākas nošķirt, kas vispār kustina to pelēko matēriju. Tas dzinējs, kas dzemde vai tas, kas šķeļ mēli? Vai kas cits. Kad pārņem ārprāts un pāri veļas tumsa, kas rauj bezdibenī, ir kaut kas tāds, kas cīnās pretī. Tāds svētais karš sanāk. Tumsa ņirdz, jo tā pilsēta, kurā notiek kauja tiek postīta un mocīta. Sāpes. Rodas tāds spiediens, kas spētu kosmosā saspiest gāzi un putekļus radīšanas pīlāros, kuri tad kļūst par gaismas ģeneratoru- par zvaigzni. Kā tā dimanta oliņa, kurai nolobas melnumi.
Un vairs negribas sevi slānīt, bakstīt un griezt. Negribas beigties, jo Pilsēta ir skaista.
Tajā mājo mīlestība.
Kaut niecīga kā tikko dzimusi un plika.
Un katru dienu spodrināma, līdz melniem nagiem.
Tik vienkārši!
Nošķirt, sadalīties, lai sakausētos.
Jeb apzināties sava Visuma daļas.
Un tomēr Visums ir prātam neaptverams.
Šis te viss zem Viestura zvaigznāja!
Esmu pateicīga!
Lāsma, Tevi glābs tas, ja rakstīsi dzeju vai jebko. Tu labi savas sajūtas izsaki vārdos. Es tā nemāku, toties es savu dzemdi piekukuļoju un tad jau kaut kā…
Gladiol, man patīk Tavs atzinums.
Esmu pamanījusi, ka varu uzrakstīt domu jeb sajūtu, kas jau ir atnākusi.
Pie plikas lapas es neko izsaukt nevarētu. Nespētu būt kā balerīna, kas gatava katru izrādi vienādi skaisti puantēs notipināt gulbja deju.
Kad Tu paver muti, Tev jau arī rupuči laukā nelec. Varbūt reizēm pa kādai zaļai vardei ar rubīna acīm. Tu raksti par sevi jeb no sevis. Tas aizrauj. Tu nebaidies nepatikt, pasakot, piemēram, ka no Viestura grāmatā rakstītā neko nesaprati.
Es gan Tavā vietā palasītu arī viņa pēdējās trīs. Tur pilns ar Gladiolas citātiem! Taisni vai greizsirdīga!
Tev pašai jāraksta ar dzemdes reaktora sparu!
Es nesaprotu vienu. Ja mani audzināja vientuļā māte, kura mira agri, mantojumā atstājot vien parādus, kā man pēc Rudzīsa teorijas jāved sava dzīve? Nestrādāt? Dzīvot bez naudas un cerēt, ka uzradīsies kāds, kas man ļaus no viņa dzemdēt? Par ideālu lietu kārtību mēs katrs varam ko bilst, bet ko darīt, kad viss nav ideāli? Srī tagad nevienam nevajag, lai viņam dzemdēju… Cik ilgi man vainot sevi, kamēr uznāk nepārvarama vēlme pašlikvidēties?
Nevajag vainot sevi. Nevienam viss nav ideāli. Es nezinu, vai pareizi saprotu VR, taču manā interpretācijā viņš runā par to, kā apzināties savas patiesās vēlmes, nenoliegt tās, lai nav jātērē sava enerģija cenšoties atrisināt lietas, kuru atrisināšana neko neatrisinās, jo tās ir tikai mūsu patieso sāpju pārnešana uz tām. Kā sadzīvot ar sāpēm, ka viss nav ideāli? Ļoti labs jautājums, es arī to gribētu zināt. Pati uz to aktīvi meklēju atbildi. Pagaidām esmu to atrisinājusi ar tādu ļaušanos dzīvei, kā ir tā ir, samierināties, ka ne vienmēr spēju izdarīt tās labākās izvēles, esmu pieļāvusi arī lielas kļūdas, par kurām maksāšu līdz kapam, jā, bet tāpēc jau nav jālikvidē sevi, varbūt vienīgi savu perfekcionismu.
Darbs droši vien ar sevi un VR. Taču, ja atļausi, uzrakstīšu to ko izlasīju; Māte nomira, bet atstāja, varbūt pašu dārgāko, kas mātei ir – Tevi un Tu esi kāda esi un vari pat uzrakstīt un domājams, esi arī paēdusi un siltumā un pat uzdod jautājumus, kas nav par primāro eksistenci un tas jau ir ļoti daudz…Tieši darbs, neatlaidīgs darbs ar sevi un savā un citu labā sakārto gan telpu ap Tevi gan Tevī. Kad iekšējā Telpa ir sakārtota, Tas mīļums, siltums un viss labais, kas no tās izstarojas noteikti piesaistīs kādus, kas vēlēsies saistīt savas dzīves ar Tevi, ar vienu no viņiem Tev būs simbioze un sāksies darbs pārī. Un ja abi vēlēsieties varēsiet ar savu mīlestību pieaicināt bērnu vai bērnus un tas viss ir smags, grūts darbs … Tev taču ir ko dot citiem un Tu to vari, kādēļ runā par padošanos un bēgšanu…ar to taču varbūt nekas nebeidzas….
Vakar sirdī iekrita Džilianas Andersones (aktrises) filmā par maniaku (vīrieti, viņa bija izmeklētāja, maniaks – sērijveida slepkava, kuru viņa ķersta) teiktais:
Vīrieši baidās no sievietēm, jo tās viņus var izsmiet, bet sievietes no vīriešiem – jo tie viņas var nogalināt.
Diemžēl tās bailes tiešām ir – no vīriešu smagās rokas un vardarbības ir cietušas sievietes daudzus jo daudzus gadu simteņus un tas turpinās..
Protams, var nepatikt, ka kāda dāmīte uzšņāc, bet nogalināt jūs, mīļie vīrieši!
Gladiola ar saviem komentāriem un stāstu par vegāni manī sakustināja daudz domu un atmiņu, turklāt blogs arī pāris dienas svinēja sabatu, un es tai laikā šo to vienkārši pierakstīju.
Manā iepriekšējā sarunā ar Gladiolu minētajai sievietei calis.lv bija niks „aizkrauklīte” (mammas noteikti zina), īstajā vārdā – Aelita Folkmane. Viņai bija daudz sekotāju, it sevišķi cīņā pret bērnu vakcinēšanu un svaigēšanas propagandas jomā. Ir skaidrs, ka Aelita bija savu ļaužu mīlēta, ap viņu vienmēr pulcējās tauta. Ja viņa tagad jau nebūtu aizgājusi pa nekad nebeidzamo ceļu, es varbūt vēl kaut ko pateiktu, bet tagad lai laiks apklāj visu bijušo. Domāju, ka viņai pašlaik ir vairāk miera nekā šīszemes takās.
Bet viņas meitenes joprojām turpina radīt pamatīgas galvassāpes pediatriem. Ir dakteri, kas dabū diezgan smagi trūkties, kaut vairums no viņiem ir gana saprātīgi un neskrien līdzi visiem jaunākajiem farmpiedāvājumiem – pašiem taču arī ir savi bērni un tuvinieki. Tur reizēm nav tālu līdz babah. Ja kādam nepatikšanas taisa cilvēks ar trīsgadnieka līmeņa dusmu izpausmēm, tad mēsli garantēti. Piemēram, ja gribu VIDā noskaidrot kādu konkrētu jautājumu, tad jāzvana tikai noteiktās stundās un par zvanu jāmaksā, bet sūdzībnieku telefons („mamma, palīgā!”) darbojas visu diennakti bez maksas (tur gan laikam tikai ar sevi var runāties, bet tože hļeb). Citu cilvēku prāta un darbību kontrole (obsesīva vajadzība pēc tās), represijas par nepaklausību un, ja pats „netiek galā”, tad sūdzēšanās valsts iestādēm – vai nu mazums mums tāda līmeņa domāšanas. Gunta Ancāne saistībā ar „Rudzīša lietu” esot iesniegusi sūdzību (jebkurā gadījumā – kaut kādu papīru) Veselības inspekcijā. Kāda ģimenes ārste pirms pāris gadiem esot radījusi diezgan lielas nepatikšanas vienai zīlniecei, „jo tas ārstam ir absolūti nepieņemami, ko tādi magi dara, un to mēs tūlīt izbeigsim un nokārtosim”. Pēc tam visi, kas pie viņas bija gājuši, dabūjuši doties uz policiju, Valsts darba inspekciju, VID, Patērētāju tiesību aizsardzības biroju un citām līdzīgām iestādēm. Ļaudis savā bērnišķīgumā nesaprot, ka savās „rotaļās” ar varu ierauj pilnīgi nevainīgus cilvēkus un viņu ģimenes locekļus, kuri nemaz nav gribējuši tajās „piedalīties”. Un viss tikai tāpēc, lai viena džīpīte (GP) gūtu īsu baudas mirkli par savu izfantazēto varenību. Un sūds vien esot iznācis – cik esmu dzirdējusi, tad zintniece velti laiku nav tērējusi un ir apguvusi vēl citas jaunas prasmes.
Tā pati nupat minētā bērnu vakcinācija, manuprāt, ir nopietns jautājums, bet runa ir par veidu, kā visu kārtot. Ja ārsts uzreiz ir „ļaunais vakcinētājs” tikai tāpēc, ka ir ārsts, tad kāda vairs saruna. Kaut gan jāteic, ka šais debatēs ir nācies manīt arī babah tipa pediatrus – domāju, ka farmindustrijas pienesuma dēļ viņu privātajam maciņam, – un tagad šitās trakās to apdraud – vai arī tāpēc, ka vienkārši stīva domāšana, viņiem viss pieļaujams tikai saskaņā ar priekšrakstiem (Veselības ministrija un tamlīdzīgi).
Manā dzīvē bija laiks, ko psiholoģijas terminos laikam varētu dēvēt par adaptāciju. Tas ir apmēram tas pats, kad cilvēks aizbrauc dzīvot uz pilnīgi svešu zemi ar citu kultūru, klimatu, ieradumiem. Gladiola mums ir tāda meitene, kas laikam ceļo diezgan bieži, bet tas, ko pašlaik domāju, ir mazliet citādi: var iedomāties kaut vai galīgus džungļus bez atpakaļceļa, ēdiena, tīra ūdens un elementāras higiēnas – pamazām būs kaut kas jāizdomā, bet sākums…? Man pēc brīvprātīgās ekskomunicēšanās bija brīži ar ļoti lielu apjukumu un arī izmisumu, bet tad pamazām iedrošinājos skatīties, ko dara citi pilnīgi parasti šīs pasaules cilvēki, – t. s. neticīgie vai nepareizi ticošie (manas bij. kopienas skatījumā, jo tur bija stingrs dalījums divās grupās). Gladiola ar savu „vissenāko” Baznīcu viņu melnajā sarakstā ir pirmajā vietā, jo no šīs Baznīcas nāvīgi baidās viņu praviete.
Sākumā gāju pa ielu, skatījos uz gājējiem un domāju: kā tie cilvēki vispār izdzīvo? Līdz šim man bija tikai „mēs-mūsējie” un „neticīgie”, kas ,Kristum atnākot, piedzīvos mūžīgu bojāeju, vai varbūt labākajā gadījumā „visi kristieši” un „visi pārējie”, bet pēdējais dalījums bija raksturīgs tikai ļoti retam turienes iemītniekam. Es sevī arī biju ielaidusi tādu „ķecerīgu” domu. Tas bija pirmais taustāmais solis. Cilvēki reizēm saka – „melnbalta domāšana” –, bet man tad vienmēr ir jautājums, vai viņi tiešām zina, kas tas ir.
Gadi ir ritējuši, un ir parādījušies jauni ļaudis, kas uzskata, ka drīkst būt arī citas filosofijas un reliģijas un ka tās praktizējošie cilvēki arī ir tiesīgi dzīvot, bet uz tādiem „bezdievjiem” iekšpusē kāds pulks šņāc tā, ka maz neliekas. Daži no nākamās paaudzes ķeceriem joprojām ir mani draugi. No vienas puses – jūtu līdzi, bet, no otras, ir zināma interese, kā tas beigsies. Nav viegli būt gandrīz vienam. Cik ilgi tā var? Vēl trakāk, ja ģimene izraida. Un starp viņiem ir daudz jaunu, gudru un talantīgu cilvēku, kas varētu izdarīt labas lietas. Ja domas maina mācītājs, tad burtiskā nozīmē var iet zemi rakt, jo konfesijas savstarpēji mēdz neatzīt citu konfesiju augstskolas un tur piešķirtos akadēmiskos grādus. Man stabilitātes iegūšanai ir bijuši vajadzīgi gadi. Visi salīdzinājumi, kas nāk prātā, lai raksturotu šādu virziena maiņu, pagaidām izklausās par vājiem, bet literatūrā un kino noteikti kaut ko esmu manījusi, tikai uzreiz neatceros.
Tas pats bija arī ēšanas jautājumos, jo ēst gaļu („praviete” to „it kā” neatļauj, kaut Bībeles rakstīšanas laikos ebreji pavisam droši vico iekšā gaļu ar ķiplokiem un sīpoliem, turklāt diezgan lielos apjomos) un dzert kafiju un melno tēju skaitījās būt teju vai atkritējam (nebija atļauts nekas stimulējošs, gandrīz tikai kumliņtēja). Daži liegumi mūsdienās ir atcelti, bet domāšanas sistēma saglabājusies tā pati. Agrāk domāju, ka varbūt laiki mainīsies un jaunā paaudze pamazām sāks gribēt kaut ko citu, bet sektām ir viena tāda fīča, ka tās pievilina līdzīgi domājošos no ārpuses. Neba viņus tur burtiski velk iekšā (tāda teorija ir, bet tas ir pārspīlēti), viņi paši skrien, jo saož domubiedrus, bez kuriem nespētu nodrošināt sev eksistenci. Ir viens birkavs, kurus jau sen gaida psihiatrs. Arī pusaudžu un jaunu meklējošu cilvēku saskriešana sektās nav gadījums, kad viņus „ievilka”, bet drīzāk ģimenes situācijas atspoguļojums. Pēcāk visi kopā varēs ņemties ap ņemtnēm, klausīties, ko „tas Kungs saka” un kopā baidīties.
Viestura sistēmiskais skatījums uz ģimeni man ir devis iespēju sakārtot domas par šo situāciju. No sākuma it kā neko nevar saprast, tikai to, ka daļa ļaužu ir galīgi aptrakuši ar savu uzmācību un ar varu cenšas uzspiest savu dzīvesveidu. Un viņu nav maz – kur tik skaties, no kaktiem lien ārā arvien jauni un jauni, bīdot arvien stulbākas un trakākas idejas. Ja tur piederi, tad nevari tik vienkārši izlikt viņus aiz mājas durvīm kā uzmācīgus Jehovas lieciniekus. Gana labi zinu arī šo cilvēku biogrāfijas, jo viss kā uz delnas jau no bērna kājas. Katrā dzimtā (ja ne ģimenē) ir vismaz viens diezgan nopietni slims psihiatrijas pacients. Nerodas jautājumi? Rodas. Vairākās paaudzēs nav notikusi izaugsme, nav brieduma. Cilvēki tādi bailīgi, ar fantāzijām pilni, it kā reizēm pat ļoti laipni, bet tikai līdz TAM mirklim. Dīvaini arī, ka viņi neko citu negrib un nepieņem, jo, man šķiet, katrā cilvēkā ir dzīvības dīglis, kas dzen, purina, neļauj atslābt un ir nepiekāpīgs. Tāpēc arī visas šādas struktūras veidojas kā kopienas ar ciešu savstarpējo saikni – kopā muļķī sēdēt ir vieglāk un arī kolektīvi baidīties ir pārliecinošāk, jo veiklāk var sev iestāstīt, ka stāvi par principu Sola Scriptura. Tāpat cilvēki ir arī fiziski diezgan vārgstoši (nezinu, no kurienes tās pasakas par zālēdāju izcilo veselību), bet, tiklīdz rodas mazākā iespēja atvērt muti, tā „vegānisms”, „vegānisms”. Vecākajā un pat vidējā paaudzē ir daudz ļaunu slimību. Es reizēm arī bažījos par sevi, jo domāt citādi ir viena lieta, bet ar visādām bailēm no bērna kājas burtiski piedzītas šūnas ir kaut kas cits. Teju vai jāizveic kāds šamanisma rituāls.
Protams, ir cilvēki, kam jebkura kopiena (arī mana bijusī) vai kaut kādi specifiski uzskati un ieradumi vienkārši ir ģimenes tradīcija, kas tiek praktizēta privāti, miermīlīgi un ne pārāk izteikti. Viņi liek pārējos diezgan lielā mierā un neraizējas par citu privāto dzīvi. Visam un visur ir dažādas pakāpes.
Būdama mazliet saistīta ar medicīnu, pamanīju tās pašas izpausmes ļaudīs, kas ar multi-level marketing (MLM) metodēm izplata visādus vitamīnus un citus „veselībai ļoti nepieciešamus produktus” (kaut vai tas pats iepriekš minētais „Amway”), kurus izglītotam un saprātīgam cilvēkam būtu jākaunas nepirkt. Tur arī ir šņākšana, ja nepērc, vai gandrīz babah, ja skaļāk iebilsti pret pasludinātajām neaprakstāmajām vitamīnu spējām ārstēt to, to un vēl šito. Es nemaisos, ja man sveši cilvēki pērk kaut ko tādu, ko uzskatu par muļķību (domāju, ka ikdienas dzīvē neviens nemaisās), bet pāris reižu esmu mēģinājusi atrunāt slimus un tiešām nabadzīgus ļaudis, kam tikko diagnosticēti ļaundabīgi audzēji, multiplā skleroze vai kam patiesībā labāk doties pie psihes aprūpes speciālista, un nauda tāpēc noderēs citur. Savā izmisumā viņi ir tik apjukuši, ka nav īsti adekvāti. Un man tagad noteikti nav jāsaka, ka uz mani šņāca un arī visādi draudēja, pūlējās atrast manas vājās vietas, lai salauztu utt. Tas bija savdabīgs treniņš, kura laikā diezgan daudz sapratu gan par sevi, gan par vidi, kurā biju uzaugusi, un arī par šādām vidēm kā parādību kopumā. Ja runa par kādiem nopietnākiem vai mazāk nopietniem dvēseles krēslas stāvokļiem, kad cilvēks sāk baidīties no sevis, no sava dzīvokļa, no veikala, no trolejbusa, no ēšanas sabiedriskā vietā un domāt, ka visam beigas un viņam jāmirst, tad vienam otram pietiek tikai ar dažiem antidepresantiem par pāris naudiņām vai pat bez maksas iz daktera slepenajiem krājumiem, kādus viņi vienmēr tur priekš maznaudīgajiem. Daži cilvēki tādā situācijā attopas paši un sakārtojas apbrīnojami ātri, bet citi iekrīt krāpnieku nagos. Visas sektas grib Tavu naudu. Viegli manipulējamie un izmisušie MLM darboņiem ir pirmais ātrais kampiens, turklāt reizēm ļoti veiksmīgs. Dakteru durvis pa laikam ir diezgan plānas, un reiz pret savu gribu dzirdēju stāstu, kā jauna sieviete, būdama pilnīgā pārliecībā, ka viņai ir kāda nedziedināma, neatklājama slimība, no savas minimālās algas un mātes pensijas iekrājumiem par kaut kādām brīnumzālēm bija atdevusi tādu naudu, kādu nekad vienā čupiņā nebiju redzējusi. Tagad viņām nebija, ko ēst. Daktere, vienmēr mierīga un jauka sieviete cienījamos gados, plosījās kā Belcebuls un zvanīja visām kolēģēm un zināmajām sociālajām darbiniecēm pēc kārtas, lai noskaidrotu, vai notikušo vēl kaut kā var vērst par labu. Beigās mēs tur bijām kādas piecas sievietes, kas uzvedāmies kā kaķenes, kam kāds grib atņemt mazuļus. Tāpat kādai tantītei no laukiem jaunības atjaunošanas vārdā savulaik šitāds kretīns bija uztirgojis vitamīnus un citus uztura bagātinātājus par 85 latiem, par visu viņas pensiju. Pēc tam dēls gāja „parunāt”. Ko gan citu šim bija darīt… pēc tam tai apkaimē neesot manīti.
Kad lasu vai klausos Guntas Ancānes un Andra Veselovska tekstus (pašlaik divi pamanāmākie), tad man tas viss ir līdz kaulam pazīstams, un es izjūtu dziļu riebumu, jo tās ir manas nelāgās atmiņas par lētticību, bailēm, finanšu, prāta un pat ledusskapja kontroli. Man nevajag, lai kāds šai ziņā kaut ko skaidro vai par kaut ko pārliecina (piemēram, kas ir vai nav Rudzītis un kas ir vai nav psihoterapija). Ja esi šais ļaudīs, tad nekad nedrīkst eksistēt cits, ar Māti nesaskaņots viedoklis. Ja kāds tomēr iedrošinās, tad izmest, aizdzīt un vēl suņus uzrīdīt. („Kāpēc es neesmu Tavas grāmatas zinātniskā redaktore?” Šis tekstiņš no pasena Viestura bloga man ir kļuvis par sakāmvārdu, kad esmu kašķīgi neapmierināta un dzīve nav iedevusi kaut ko baisi sagribētu.)
Cilvēks, kas pērk ziepes „Drogās” vai, nedo’ Dies’, „Maximā”, ēd ceptus kartupeļus vai lasa Rudzīti, šīs „MLM filozofijas” skatījumā ir izslēdzams. Starp citu, sektās ir izteikta daudzslāņu kontrole pat ar noklausīšanos aiz sēžu telpas durvīm un īsziņu sūtīšanu iekšā sēdošajiem 🙂 . Nebrīnītos, ja arī LPB, LĀPA un RSU būtu sargsuņi ar dažādiem piekļuves kodiem un „sistēmas administratora” vai tikai „lietotāja” tiesībām. Tas man asociējas arī ar karalaika likumdošanu, kad par mazāko nepaklausību var piespriest nāvessodu nošaujot.
Iebildumu gadījumā svaigēdāja, iespējams, zaudē kontroles un varas sajūtu (parasta atkarīga cilvēka smadzeņu ķīmija ar draudošām lomkām), kas viņu uztur pie dzīvības (un Gladiola šo drošību apdraud), bet nomenklatūras psihoterapeits riskē gan ar līdz šim garantēto neierobežoto varas sajūtu (tā pati ķīmija), gan milzīgo valsts algu, ar kuras palīdzību ir radīts sev paklausīgu cilvēku loks. Un tāds aitiņu bars arī droši vien smuki izskatās un ir sirdij tīkams. Ja parasti ikdienas cilvēki pa īstam saprastu, ka viņi maksā šīs algas, domāju, ka daudzas lietas varētu mainīties. Mums maz vajag tādu Psihoterapijas katedru? Mums vajag tur skolotus psihoterapeitus? Sazubrīties diagnozes un to, kā sviest atpakaļ pārnesumus, var apgūt arī par daudz mazākiem līdzekļiem. Tālākais ir paša izglītošanās, par kuru var arī nevienam nemaksāt, jo vismaz bibliotēkas ir bez maksas.
Nesen tīmeklī debatēju ar vienu RSU skolotu un tikko no rezidenta par ārstu-psihoterapeitu kļuvušu jaunu vīrieti (viņš man centās pierādīt, cik Rudzītis ir bīstams, tieši tā: bīstams). Tik daudz diagnožu, cik no viņa dabūju, pat neatradīsi visā psihiatrijas DSM diagnožu rokasgrāmatā. Mūsu saruna bija saglabāšanas vērts šedevrs, bet viņš pamanījās laikus izdzēst – ja nu kāds „ar nestabilu psihi” ((c) Andris Veselovskis youtube video Rīga 24 kanālā) izlasa, ko uzrakstījusi šī ļaunā Rudzīša fane, un tomēr aiziet sist savu sievu (par kuru viņam patiesībā galīgi ir pie kājas). Vai Andra Veselovska nepārtrauktā vēlēšanās parādīt savu vīrieša augumu profesionāla fotogrāfa izpildījumā ir cienījamāka par Viestura Rudzīša vēlēšanos parādīt savu jauno grāmatu? A. Veselovskis iespārda visam citam, ko vien muļķīgu iz psihoterapeitu mutes līdz šim ir nācies dzirdēt. „Vardarbība ir, visi savā dziļākajā būtībā ir agresīvi, bet, ja par to runās, tad būs vēl šausmīgāka vardarbība, tāpēc, davai, klusējam, lai tā vardarbība paliek tāda pati, kāda ir. Būs ok. Bailes ir svēta lieta. Ielejam!” (Mana (D.) parafrāze.) Ģeniāls psihoterapeita mērķis, bet viņa pravietotais agresijas vilnis bija manāms vien pašu dvēseles ārstu kopienā, turklāt dažu cilvēku izpildījumā. Interesanti arī, ka cita starpā nule minētais psihoterapeits šai video min, ka tagad tautā pieaugs agresija pret psihoterapeitiem. Tāda patiesībā jau sen ir, bet tas, kas ir gribējis, ir gājis un neklausījies. Ja kādam psihoterapijā nav noticis viss, kā cerēts, uzreiz var iesēsties kādā forumā un dabūt pārējās „cietušās” tautas atbalstu, kaut īstenībā neviens nezina, kas terapijā notika. Tagad par agresiju pret psihoterapeitiem vairāk vajadzētu uztraukties gan pašam A. Veselovskim (ļoti krāsainas fantāzijas par iespējamo agresijas vilni un izvērsti stāsti par pašā mītošajiem destruktīvajiem spēkiem), A. Stabingim (hroniska truša uzvedība), G. Ancānei („tikai MANA biedrība” un galvas jaukšana tiem, kas iet pie psihoterapeitiem ar psihologa u. c. pamatizglītību) un B. Purvlīcei („bailēm lielas acis” un rezultātā atompogas spiešana). Ar katru lasītāju nevar manipulēt, cilvēki paši redz, kur agresija tiešām ir un kur runas par to ir piesegs bailēm no konkurences. Visbeidzot ikviens cilvēks par saviem nakts murgiem var „parunāt” visādās virtuālās vides pļāpātavās, neminot nedz vārdu, nedz nodarbošanos. Arī psihoterapeiti. Vismaz pārītis līdzjutēju noteikti būtu pieteikušies, un viss sen būtu sakārtojies.
Gribētu atpūsties iespējami tālu no tādiem ārstiem, pat ja viņi būtu vienīgie pieejamie un man tuvumā esošie, kad es tiešām vēlētos un man vajadzētu ar kādu parunāt. Uzskatu tos par toksiskiem cilvēkiem, no kuriem jāstāv tālu, jo cilvēka resursi ir ar ierobežojumiem.
Ja savā vecumā šie ļaudis vēl ir tādi, tad viņi nekad neizaugs, jo viņiem šāds stāvoklis ir absolūti nepieciešams varas un baiļu nodrošinātās ķīmijas uzturēšanas dēļ. (Ja vien nebūs kāds ļoti spēcīgs satricinājums.) Par sevi nākas ļoti daudz rūpēties, un neviens cits to nedarīs. Zinu cilvēkus, kas „ētikas kodeksu” vārdā ir grauzti un ēsti, kamēr pilnībā tā vai citādi sabrukuši – un tā pa īstam (un laikam nebūtu gudri iedomāties, ka uz to netiek cerēts arī tagad). Reizēm var stāvēt un tikai noskatīties. Man zināmajos gadījumos tā ir noticis, ja „vainīgais” kaut mazliet ir demonstrējis pazīmes, ka „tiešām” vai „varbūt” ir bijis ļauns un vainīgs. Kaut kas ir jāizdomā, lai tos, kas ir izredzēti tikai paši iz sevis, var reāli kaut kur pasūtīt un aizmirst. Ja viņi nesūtās, uzprasās uz ko sliktāku un neļauj elpot, tad, protams, par beigtu arī neizliksies, jo par savu vietu ir jācīnās. Tāpat ir nepieciešams dialogs ar sabiedrību, lai cilvēki, kas patiesībā jau sen visu redz un saprot, tik ļoti nebaidās runāt un arī rīkoties tais vietās, kur viņi ir. Varbūt pašlaik, šai mirklī, kaut kāds mierinājums ir tai faktā (zinātniski pierādīts! 😛 ), ka varas turētāji ar laiku apēd paši sevi, cits citu, jo totalitārās sektas ir ļoti plaši pētītas, pietiekami, lai šī situācija būtu skaidra. Varētu gribēt dziļāk, bet kas nu ir, tas pagaidām ir. Starp citu, viena cilvēka dzīvildze sektā vidēji esot apmēram septiņi gadi. Reizēm iedomājos, cik gan ilgs katram no viņiem ir laiks no pirmās domas, ka kaut kas nav kārtībā, līdz pirmajai rīcībai, lai savu situāciju mainītu. Saskaņā ar tiem pašiem principiem var pētīt arī biedrības, augstskolas un patiesībā jebkuru struktūru, kur kādam ir uzticēta autoritāte, piešķirta vara un tiesības lemt par citiem, kā arī risks kļūt par restriktīvu kopienu. (Tikai nez’ kura būs tā augstskola, kur šādu pētījumu varēs aizstāvēt? 🙂 ) Ja drosmīgākie un neatkarīgākie izstājas vai tiek izmesti („nošauti”), ar laiku wanna be „zinātniskajām redaktorēm” sāk trūkt ēdiena. Un tad ir jāapēd tie, kas pirms tam domājās esam savējie, bet patiesībā izrādījās vienīgi sargsuņi ar gauži minimālām „lietotāja” tiesībām.
Šai sakarā atcerējos vēl vienu notikumu, kura lieciniece zināmā mērā esmu bijusi. Precīzi viss minētais, tikai citā intensitātē, notika arī Deivida Koreša (David Koresh) vadītajā sektā 1993. gadā. Es tai laikā biju ASV.
Cilvēki viesnīcā un ielās ir pilnīgā šokā, televīzijā knapi paspēj nostāstīt laika ziņas, visi ziņojumi ir tikai par notikumiem ar un ap šo sektu. Lielveikalos ļaudis kaut ko haotiski krāmē groziņos un baiļpilnu skatu raugās tur izvietoto televizoru ekrānos. Sekta bija izveidojusi savu midzeni kādā fermā Teksasā un uzcēlusi kaut ko līdzīgu barikādēm. Specvienību iebrukuma laikā gāja bojā 76 cilvēki, no tiem 17 nepilngadīgi jaunieši un bērni, ar kuriem D. Korešs gulēja un kam bija sasolījis nez kādus debesu labumus. Bija kristiešu ģimenes, kas zaudēja pilnīgi visus bērnus. Pēc tam vecāki plēsa matus un nesaprata, kā viņu bērni bija varējuši kļūt tik viegli manipulējami. Iebrukums notika tāpēc, ka iekšā visu laiku atskanēja atsevišķi šāvieni, – ir uzskats, ka Korešs esot nogalinājis tos, kas gribējuši bēgt, bet drošu informāciju tā arī nekad nav izdevies iegūt, jo AFT vienību iebrukuma laikā sākās ugunsgrēks, un iekšā esošie cilvēki sadega. Ir tikai ziņas no tiem, kas aizbēga laikus, bet arī tais ģimenēs pēc tam ir bijuši šausminoši notikumi: slepkavības, pašnāvības un pilnīgs sabrukums. Vairāku gadu gaitā daudzus savus sekotājus D. Korešs sagrābstīja pa visu pasauli manā bijušajā reliģiskajā kopienā, kurai viņš kādu laiku piederēja. Zēna gados viņš bija mācījies speciālā izglītības programmā, jo viņam bija mācīšanās grūtības. Skolā viņu nepārtraukti izsmēja. 2009. gadā, daudzus gadus pēc dēla bojāejas, Deivida māti noslepkavoja viņas māsa. Pēdējie trīs teikumi ir ģimenes sistēmas īsā vēsture.
Bet šķiet, ka Amerika joprojām nekā nav sapratusi un izliekas par beigtu.
„Vardarbība ir, visi savā dziļākajā būtībā ir agresīvi, bet, ja par to runās, tad būs vēl šausmīgāka vardarbība, tāpēc, davai, klusējam, lai tā vardarbība paliek tāda pati, kāda ir. Būs ok. Bailes ir svēta lieta. Ielejam!”
Psihiski slimi un pirms tam izsmieti bērni nu jau vairs ne tikai ASV joņo pa skolām ar automātiem, un valsts tai pašā laikā samazina gultu skaitu psihiatriskajās dziednīcās, jo, lūk, tas izmaksājot dārgi nabaga nodokļu maksātājiem. Kāds noteikti apraudājās par šādām rūpēm.
Šņācošās un pagaidām vēl ar muti babahojošās vidēs ar laiku var notikt daudz negantākas lietas – arī apmēram kā īsajā Krievijas seriālā „Banditskiy Peterburg”. Tur diezgan labi var redzēt, kā čūskas īpašības nobriest, kā attīstās nesavaldīti refleksi turēt varu un ar ko tas beidzas. Jautājums ir tikai par intensitāti – LPB, LĀPA vai Koreša līmenis. Ņemot vērā to, ka psihoterapeiti (saskaņā ar maniem līdzšinējiem priekšstatiem) sevi pazīst un prot vadīt labāk nekā citi vidusmērā cilvēki, grūti teikt, vai pašlaik cunftes biedri „darbā ar sevi” ir sasnieguši ko vairāk par Gladiolas un manis sastaptajiem vegāniem, „Amway” izplatītājiem or whatever. Deivids Korešs te tikai tā starp citu, krāsu spilgtināšanai.
Paldies, meitenes par interesantiem komentāriem.. No sevis varu piebilst, ka neskatoties uz to, KA pat Freids atzina, ka cigārs reizēm ir tikai cigārs.. “mutē bāšanas ” kultūra, kas mūsdienās ir uzņēmusi apgriezienus vairs, nevis ar šķovētiem kāpostiem, cepeti un pa virsu vēl desiņām, bet nu ar spinātiem, brokoļiem un citādiem visādiem hidrātiem.. nav nekas cits kā “ņam, ņam , nām” un emociju vairs nav! Dažkārt diātu pārņemtie ļaudis, ievērojot kādu tur gremošanas sistēmas tīrības kursu, caurām dienām ņemas gar to ēšanas kultu.. no priekšas un no pakaļas.. Par Amway nemaz i neizteikšos.. Bet dienu tā var pavadīt.. un diezgan mierīgi.. nedomājot, vai teiksim nejūtot precīzāk, galva ir nodarbināta ar “tīrības saglabāšanu”, ja “uzpeld” kāda “netīra” doma, to var noskalot ar amway trauku mazgājamo līdzekli, kas saglabās dzīvību Ziemeļpola mītošajam leduslācim Nr. 17. (Ironija gan nebūtu tā lieta, kas noderētu šādās diskusijās, bet tomēr.. dažkārt kļūst dusmīgi.. un tālāk jau skumji)..Un cieš no tā cilvēcīgās attiecības.. ir grūti aizlauzties līdz šo cilvēku emociju kanāliem, jo tie vienmēr spēj izdomāt kādu jaunu līdzekli vai diētu ko uzspīlēt tam emociju kamolam pa virsu..
Tāpēc man, kopš zināma laika ir diezgan rezervēta attieksme pret ēšanas paradumu popularizēšanu.. un visādu citādu sevis pozicionēšanu kā “ietekmīgu izglābt Planētu”.. Kā var izglābt Planētu, ja nevar izglābt vienu stundu dienā pašam priekš sevis un savām jūtām?
Dace, es uzmanīgi izlasīju Tavu garo komentāru un tas bija ļoti informatīvs. Daudzas lietas man bija jaunums. Godīgi sakot, mati gaisā sacēlas. Es par laimi nezinu, kas ir Amway, ar svaigēšanu arī sastopos pirmo reizi dzīvē. Man šķiet, ka ēšana, ekoloģija utml. jautājumi visi pilda reliģijas funkcijas. Es gribu teikt – to, ko agrāk cilvēki darīja baznīcās, tas tagad tiek pārnests uz citu sfēru. Zelta teļš vārdusakot. Un mani pārņem kaut kādas transcendetālas bailes.
Bet mans jautājums bija par to, vai Folkmane un Ancāne darbojas pēc viena un tā paša mehānisma vai ne? Lūk, ko es cenšos saprast. Man liekas, ka jā.
Katrā ziņā pavadīt savu dzīvi, mēģinot panākt to, lai citi rīkojas/ēd tā, kā es uzskatu par pareizu… Lauzīt galvu par ēšanu tā, it kā es būtu kāds ortodoksālais jūds, kam jāizpilda miljoniem priekšrakstu attiecībā uz ēšanu… Man nav tam laika. Ir daudz interesantākas lietas.
Ļoti interesanta domu apmaiņa.
Gladiola, ir taču starpība, vai Tev garšo auglis un Tu to vienkārši ēd, vai arī ej ar to pie visiem kaimiņiem un saki, ka arī viņiem tas tagad obligāti jāpērk (vai jāaudzē), citādi viņi nekad negūs tādu baudu kā pirms dažiem mirkļiem Tu, pat nepieļaudama domu, ka viņi drīkstētu gūt baudu no citiem augļiem, cauraugušas krūtiņas vai lielas, treknas kūkas.
Tāpat var notikt, ka pie Tevis atnāk draudzene un Tu uzcienā viņu ar šo augli, bet viņa teic, ka šai par skābu. Nu un tad Tu, protams, svētās un taisnās dusmās vai nu izmet viņu pa durvīm, vai arī piedāvā citu augli, karstmaizi, kādu kūciņu, konču vai ko nu viņa izvēlas, un Jūs pļāpajat tālāk.
Deivids Korešs bija pievienojies manai bijušajai kopienai, bet viņu no turienes izmeta par pārāk lielu uzmanības pievēršanu sieviešu dzimuma bērniem, tai skaitā arī mācītāja meitai. Viņš pārskaitās un uztaisīja pats savu sektu, viņaprāt, pareizāku, jo tur viņš visu sev vēlamo varēja darīt bez kādiem ierobežojumiem. D. Koreša avis bija gana vārgas, lai pretotos. Viņš paņēma arī visu vīriešu kārtas avju (aunu) sievas un gulēja pat ar tām, attaisnodams savu rīcību ar īpašo Jēzus Kristus misiju, kurš viņā iemiesojies. Bija tātad ļaudis, kas kaut kā vārdā kļuva viegli manipulējami.
Kas vispār ir vajadzība kontrolēt citu ļaužu prātus un kā tā cilvēkā rodas?
Psihoanalītiķi uzskata (es šoreiz ļoti vienkāršoti), ka tas rodas tāpēc, ka māte ir bijusi haotiska, neprognozējama un bailīga. Mazam bērnam no tā ir ļoti bail (izdzīvošanas risks), un viņš attīsta un demonstrē attiecīgu uzvedību, lai māte kļūtu mierīgāka (mazulis to piesaista sev), un pēcāk vēlākajā dzīvē neko nemaina, jo nesaprot, ka sākumā īstenotā uzvedība bija krīzes izdzīvošanas minimums, pēc kura vairs nav vajadzības.
Es nezinu, vai viņiem ir pilnīga taisnība, bet sliecos piekrist vismaz daļēji, jo ir jau arī arhetipi, kuru kategorijās var domāt. Psihoanalītiskās teorijas, kā zināms, zinātniski var pierādīt visai nepilnīgi, bet ir vērojumi praksē un rezultāti darbā ar cilvēkiem, kam, manuprāt, ir lielāks spēks.
Tāpat ir teorijas par to, kā veidojas un izaug viegli ietekmējami un manipulējami cilvēki, kādas ir šo ģimeņu sistēmas utt.
Pirms gadiem dzirdēju un lasīju stāstu par vienu Latvijas psihoterapeiti, kura esot mācījusies kādā psihoterapijas augstskolā kopā ar citiem kolēģiem, bet tad pēkšņi, pat nepabeigusi visu mācību programmu, esot dzemdējusi ģeniālu domu, ka viņa varētu pārtraukt šo muļķīgo atsēdēšanu un uz karstām pēdām sākt mācīt citus, jo jau jutusies gana gudra.
Par to bija pāris raksti medijos, pirms gadiem desmit apmēram. Viņai kaut kā viss cerētais esot izdevies un rullējot ne visai peļami, vismaz ienākumu ziņā. Es nezinu, cik tur taisnības un cik maldu, bet viņa šos rakstus nekad nav apstrīdējusi (vismaz es neesmu redzējusi). Ja minētais nav tiesa, tad turpat, šais medijos, viņai visu vajdzēja pieklājīgi izskaidrot.
Ja pareizi atminos, tad runa bija par nepabeigtu terapiju. Daudzās psihoterapijas skolās ir stingra prasība pabeigt personisko terapiju pirms studiju beigām, jo skolotāji uzskata, ka studentam, lai saņemtu atļauju darboties ar citu cilvēku grūtībām, ir jābūt diezgan labi pazīstamam ar savām, lai nejauktu sevi ar klientu. Droši vien, ka skolotāji ir arī tie, kas šos gatavības kritērijus nosaka. Vēl augstākas prasības tiek izvirzītas tad, ja kāds psihoterapits vēlas kļūt par citu topošo kolēģu skolotāju. Psihe ir ļoti trausls instruments, un ir pilnīgi saprotams, ka pieredzējušākie kolēģi jaunajiem izvirza prakses kaitā radušos noteikumus.
Pat negrasos tagad apspriest dažādas psihoterapijas skolas, to idejas, prasības pret studentiem vai pat psihoterapijas nozīmi un jēgu (tas ir tikai piemērs), bet tās ir liecības, kā cilvēki izvēlas neiepazīt un nepārvaldīt sevi, bet tā vietā kontrolēt citus.
Gluži nesen tīmeklī meklēju tautas domas par kādu veļas mazgāšanas līdzekli. Pirmās viedokļu apmaiņas bija konstruktīvas (kāds kuram ūdens, kāda veļa mazgājama, kāda mašīna utt.), bet drīz vien gāja vaļā pastardienas scenārijs tiem, kas šo līdzekli pirks un nepirks Amway 🙂
Kāda man mazliet zināma neatliekamās palīdzības ārste reiz iztiecās, ka tas, viņasprāt, notiek tāpēc, ka citu kontrolēšanas brīdī savi tarakāni (kas ir diezgan mokoši) ir aizņemti ar šo kontroli un “nav jāadresē”. Es sliecos viņai piekrist, jo neatliekamo palīdzību bieži sauc cilvēki, kam ir panikas lēkmes, un ārsti ātri iepazīst šadu personību struktūru, kuru ņemtnes visu laiku liek ņemties ap citiem, kamēr teju vai infarkts klāt.
“..jo dabaszinātnēs vēl ir iespējams paveikt ko svarīgu(es nesaku “izcilu)arī cilvēkam bez vieduma un personības dižuma pazīmēm, turpretī visparastākie uzdevumi jomās, kas skar personisko un vēsturisko, pieprasa viedumu, un psihoanalītiķis, kurš nav ar to apveltīts, nevar uzrakstīt piecu minūšu referātu, nenododot sevi ka vulgāru pajoliņu.”
Odens V.H. citāts no “Veltījums Zīgmundam Freidam”, ko var lasīt šīmēneš RL.
Šī citāta ievetošanas kontekstu jau…savējie sapratīs
Uz visu pērngad notikušo var paskatīties arī vēl no viena skatupunkta, kurā iesaistīta nauda. Proti, ja rūpīgi izpēta portālos un citos medijos parādījušos rakstu u.c. materiālu parādīšanās brīžus, to, vai ir uzrādīti autori, stilu,pieaicinātos “ekspertus” un citas lietas, cilvēkam, kurš ilgi darbojies politikā, it viegli ieraudzīt, ka viss tiek labi koordinēts tā, kā to dara augsti profesionālas un labi apmaksātas PR firmas. Tās, kuras publiski sevi nereklamē, jo šīs zemes varenie un ietekmīgie viņas labi zin un prot sameklēt. Es atpazinu rokrakstu, kurš varētu būt raksturīgs kādām divām vai trim no šādām organizācijām (darbinieki mēdz migrēt un arī šo firmu vadoņi mēdz sadarboties). Tad jau bija tīri viegli izdomāt iespējamo darbības shēmu un atrast tos ar psihoterapiju/psiholoģiju/socioloģiju saistītos konsultantus, kuru padomus šī PR firma izmantoja. Daži no viņiem savu viedokli (vairs neslēpjoties) publicēja tikai tad, kad sabiedriskās domas un LPB valdes viedoklis jau bija pārliecinoši noliekts pasūtītajā virzienā. Arī hipotēze par pasūtītāju veidojās it vienkārši.
Bet Tu, Viestur, mēģini runāt tikai par tiem cilvēkiem (pārsvarā dāmām), kurus šīs akcijas organizētāji izmantoja kā manipulāciju objektus. Nedaudz pieminot tos, kuri radušos troksni izmantoja. lai spodrinātu paši savas spalviņas, pie viena metot pa akmentiņam Tavā virzienā.
Bet tā jau ir politika. Un mūsu politiķu ideoloģija arīdzan. Ar to arī esi saķēries.
Nebeidzu brīnīties par milzum garajiem komentāriem. Ļaudis, vai neprotat izteikties lakoniski? Paši lasat tādus palagus?
Jā, lasam. Un?
Howdy. Simply just planned to ask a quick problem. Now i’m degdgdggebfdaebb
Sveiciens visiem Jaunajā gadā!
Tātad par čūskām drusku…
Un teica Dievs Jahve:
Tāpēc, ka taisīji šo
Nolādētākais tu no visiem dzīvniekiem
Un no visiem lauka zvēriem;
Uz vēdera tu līdīsi
Un putekļus ēdīsi visu mūžu,
Un naidu taisīšu (t.i., mākslīgi) starp tevi un sievu,
Un starp tavu sēklu, un sievas sēklu.
VIŅŠ tev satrieks galvu,
Un tu viņam satrieksi papēdi.
(Genesis 3:14-15)
Daudziem kristiešiem šajā populārajā Bībeles rakstvietā viss šķiet skaidrs un objektīvs: Dievs (reāla persona, dzīvo kaut kur pietiekami tālu, lai nebūtu zinātniski detektējams), atklāja Mozum, kurš ir 1. Mozus grāmatas (Genesis) autors, kas noticis pēc radīšanas, kura burtiski notikusi 6 dienās. Čūska īstenībā ir Sātans, kurš licis krist cilvēcei grēkā, bet sievas sēkla (pēcnācējs tālā nākotnē) ir Kristus, kurš cilvēci mūsdienās ir jau izglābis “de jure” (grēki piedoti), un nāks otrreiz, lai izglābtu “de facto”. Kad viņš nāks otrreiz, uz zemes viss tiks iznīcināts ar uguņiem un katastrofām, un tie, kas nebūs palikuši uzticīgi Kristum, tiem — sorry, bet pizģec būs.
Bet, ja paskatās drusku zinātniskāk, tad stāsts par čūsku ir leģenda, kurai līdzīgas dažādās variācijās ir cirkulējušas Senajos Tuvajos Austrumos. Šis un līdzīgi nostāsti ir vēlāk tikuši pierakstīti, apkopoti, rediģēti, un kas to zina, vai tāds Mozus tur vispār piedalījies, kur nu vēl, ka šis būtu uzskatāms par Kristus notikuma iepriekš zināšanu — notikuma, kurš ir tik pat mītisks kā Ēdenes stāsts, ne jau vēsturisks.
Lūk, tā ka mums ir brīvas rokas ļauties sajūtām, kas rodas, šo incidentu lasot, un skatīties, kas tur nāk laukā. Čūska — spēcīgs simbols šajā bloga ierakstā, un diez vai tā tiešām būtu cita čūska — ne tā, kas Ēdenes dārzā. Necaurspīdīgums, puspatiesības, manipulācija — vai nav apspriesta tēma jau veselu gadu Viestura intervijās? Šņākšana un gatavība nāvējošam kodienam.
Un tad iejaucas Jahve. “Tāpēc, ka tu šo taisīji [seko lāsts, kas turpmākajās rindās paplašinās/pastiprinās], es taisīšu naidu.” (Kaut arī `āsāh un ‘āsāh ir atšķirīgi ebreju vārdi, tie skan līdzīgi, atbalsojas).” Jahve nedos mieru, viņš, vot, speciāli sačakarēs (tas izriet no ‘āsāh nozīmes) visas Lielmātes draudzības ar dēliem. Bet tas notiks caur kādu Sēklu, pēcnācēju, dēlu. Pavisam noteikti. Ebreju valoda ir tā ērti iekārtojusies: lai pateiktu “viņš satrieks tavu”, pietiek ar vienu vārdu (pronominālais prefikss + darbības vārds imperfektā + pronominālais sufikss), tomēr šeit teicējs ir papūlējies pielikt klāt atsevišķu vārdu “VIŅŠ” (hū’) — acīmredzot, lai uzsvērtu šīs lomas svarīgumu. Arī secības “un” šajā rindā ir pārtraukts.
Ok, var jau arī nelekties, un, kā jūdu/kristiešu tradīcija ir radusi, to uzskatīt par pravietojumu. Pravietojumu tādā ziņā, ka incestam ar čūsku seko varoņstāsts; tas ir neizbēgami un vienkārši ir cilvēka liktenis.
Pēdējā laika jezgā ir arī citas varoņstāsta pazīmes. Piemēram, Anda, laikam nojauzdama, ka runa ir par Kristum līdzīgu varoņstāstu, uzliek Viesturam ērkšķu vainagu galvā. Viesturs no sākuma sakautrējas, pēc tam plēš jokus:), tādējādi cenzdamies izdzēst šo pazīmi. Varonim ir tipiski noliegt savu misiju, cik vien iespējams. Dažos mītos šāda liegšanās liek visai situācijai izvērsties vēl tikai ļaunāk, kamēr neiet varoņa ceļu kļūst neiespējami. Varoni var saprast, jo misijas pirmais posms līdz pat katarsei ir neprāts; zūd kontrole, tas ir riskanti, un neviens negarantē rezultātu. Klāt nāk arī līdzjutēju padievinājumi, kas no vienas puses ir atbalstoši, bet no otras šķiet neatbilstoši. “Ko tad es — es jau tik tā drusku.” Man pat vēl šeit ir arī drusku jautājoša attieksme: varbūt tur ir klāt arī tas, ka īstam Varonim svarīgāka par visu ir misija, viņa mērķis, kas viņam jāsasniedz, nevis identitāte (kas es esmu — Varonis), lai cik lielu to līdzjutēji neceltu.
Nākamā pazīme: Viesturs piemin nāves bailes — lielākas, nekā būtu atbilstoši objektīvi reālajam riskam, kurš taču ir definējams un izmērāms. Jo notiek tuvošanās bīstamajai/aizliegtajai zonai — zemapziņai, templim, Briesmoņa mežam, Pūķa alai, elles vārtiem. Lai cik kāds pazītu zemapziņu, nezināmā vienmēr paliek vairāk. Tāpēc jau risks, un pašā dziļumā Varonis paliek viens pats. Piemēram, mītā par Kristu visi sekotāji kaut kur aizlaižas.
Un tā ir arī nākamā pazīme: domubiedru/līdzgaitnieku grūtības. Bailes atzīt, ka piekrītu Rudzītim. Arī es to pārāk neafišēju, kaut gan nu jau sāk gribēties nospļauties un beigt baidīties. Tik un tā to, ko gribu dabūt, neviens ar labu nedos. Kristietībā pat ir izveidojies termins “liecināšana”. Šobrīd tas vienkārši nozīmē stāstīt par savu kristīgo pārliecību un, kā tā radusies, bet sākotnēji, kad kristiešus vajāja, šis vārds nozīmēja tiesā apliecināt/atzīties, ka esi Kristus līdzgaitnieks, un par to saņemt publisku nāvessodu. Grieķiski “liecināt” ir “martyreō”, no kā cēlies “martyr” (angl. “moceklis”).
Nākamais: “gribēt to Rudzīti krustā sist”. Nevis vienkārši nosist, bet krustā gan, upurēt. Varoņa liktenis. Dažiem paveicas (man ir aizdomas, ka tur nav receptes), un ir iespējams arī vēl augšāmcelties. Varbūt vienīgā recepte ir (drīzāk vēlējums) — be careful, be wise.
Nākamais: “šņākšana zālē”. Par ko līdzīgu var lasīt evaņģēlijos (farizeji, sadukeji, jūdu vadītāji: Kā viņš uzdrīkstējās? Viņš zaimo Dievu! Tikai Dievs var piedot grēkus! Tātad tu esi ķēniņš/Dieva Dēls? Kādu liecību pret viņu mums vairs vajag? utt., utml., utjpr.) Arī visādi likumu pārkāpumu meklējumi (dziedināšana sabatā). Bet šodien — ētikas kodekss!
Bet Viesturs šajā rakstā laikam mēģina teikt, ka nē, viņš neiet nekādu varoņa ceļu. Viņš neiesaistās emocionāli, bet provocē Dievieti, pēta, analizē. “Es jau tik tā drusku…” Kā tad nu psihoterapeits pēkšņi vairs nelieto savas emocijas? Tas tak ir viņa instruments! “Emocionāli neitrāli” un tomēr “cīņa nav beigusies”. Kā tas iet kopā? Nav emocionālas iesaistes bet ir interese izpētīt? Nez, kā tad viņa tomēr izrādās tik motivējoša? Un vai tad tas ir tik nevainīgi — ieskatīties zemapziņā, Dievietes aizliegtajā zonā? Kā liecina Vecā Derība, dažos gadījumos saskarei ar svētajiem priekšmetiem seko tūlītēja nāve. Starp citu, Mozus ceļš arī sākās ar interesi: krūms tuksnesī deg, bet nesadeg. Neliels interesants pētījums, bet kas no tā iznāca… Exodus! Brīvības maršs! Tautas radīšana!
Un kādēļ tad to visu pētīt? Lai būtu labums. Sabiedrībai. Bet Sabiedrība pieder pie Mātes simbola izpausmēm. Glābt Māti — varoņa misijas sākuma definīcija.
Nezin kāpēc man vislabāk patīk pēdējais simbols: Tumsa/Gaisma. Viesturs ir pāris reizes pieminējis babiloniešu bezdibeņa dievieti Tiamatu, un šī paralēle labi parāda, kas notiek Bībeles 1. nodaļā — varoņa karagājiens pret Tumsu/Bezdibeni/Haosu jeb radīšana. Ja varoņstāsts beidzas veiksmīgi, tad tā nav vis Dievietes aplaimošana ar sēklu. Tā ir Dievietes izdrāšana, pārdalīšana uz pusēm. Tajā mītā par Tiamatu ir arī Marduks, viņas uzšķērdējs. Marduks pārdala Tiamatu uz pusēm; no vienas puses uztaisa zemi, no otras — Debesis! Šajā procesā arī pats Marduks, acīmredzot, pārtop, jo tagad viņam ir jauna pasaule. Īsta uzvara ir iekšējs process. Bet tad uzvarētājs uzceļ pilsētu kalnā; tā pakājē ir avots, kur ir pavēnis vēl daudziem citiem. Lūk, te, manuprāt, ir tā iztrūkstošā agresija. Bez tās — haoss, mūžīgs mijkrēslis un depresija.
Un, ja varonisms šķiet kas pārāk primitīvs vai brutāls, tad varu teikt, ka esmu pamanījis 2 veidu varoņstāstus: vieni vairāk velk uz militāru cīņu, citi — uz reliģisku tradīciju dibināšanu. Filozofiskas skolas un zinātniski atklājumi varētu būt vēl mūsdienīgāka un smalkāka modifikācija. (Un tomēr viņa griežas)
Bryuver, a Bryuver (GL) !
A kāpēc Tu vienādiņ raksti ar pseidonīmu?
Paklau, Jāni Ozol, es vienādiņ pīpēju Geņeral Skoboļev. Vispār te katrs raksta, kā katrs grib. Ar pseidonīmu, ar pirmo vārdu, vai kā. Es rakstu ar pseidonīmu tāpēc, ka cenšos turēties pie tā, ko Viesturs jau pirms kādiem divarpus laikam gadiem te teica: viņu interesē, ka mēs te dalāmies ar savām sajūtām par to, ko viņš pateicis. Ja kāds raksta par sajūtām, tad tas viņam ir risks — un Viesturs tāpēc teica, ka mēs taču varam lietot nikus. Lūk, tāpēc es lietoju niku. Bet es neesmu tas GL, jo tas no šitiem tekstiem, ko uzrakstīju, pats paģībtu, jo tie taču neiederas viņa fundamentālismā, un vispār viņa konteksts viņam nemaz neļauj tik tālu spriest.
Domā, es ofigenno oponēju Viesturam? Es no viņa esmu mācījies. Mums vienkārši domas dalās par Varoņa lomu. Viesturs, cik esmu no viņa sapratis, līdz šim to viennozīmīgi vērtē negatīvi kā tādu ņemšanos ap Lielo Māti. Bet man šķiet, ka ņemšanās ar Lielo Māti ir Varoņa lomas tikai pirmais posms (plus vēl tas, ka LM ir dažādas formas); pēc tam nāk jauna (Tēva) atklāsme, bet tā nebūtu nākusi bez šī pirmā posma, un tas notiek arvien augstākos līmeņos. Ok, par to varētu daudz runāt.
Es arī domāju, vai tiešām man šito visu rakstīt… Man bija viena brīva diena, kuras laikā to tā arī neuzrakstīju, jo, tāpat kā Tev likās, arī man likās, ka es te, sanāk, pārāk oponēšu. Tikai vēlāk es nospriedu, ka tomēr būs labi, jo arī es esmu pētnieks, un zināmā mērā darbojos paralēli Viesturam; arī es skatos, kā tas darbojas praktiskajā dzīvē; Viesturs gūst daudz pieredzes savā praksē; es, savukārt, šo tēmu studēju akadēmiski un apzinos savu vajadzību to darīt; arī redzu, kā visa šī dinamika strādā reālajā dzīvē. Vienīgi neesmu darbojies ar tik plašu vērienu kā Viesturs. Es, piemēram, esmu šad tad sajuties kā varonis, un zinu, kādas visādas konsekvences tad ir. Un zinu, ka tieši tagad daži nopietni varoņdarbi man stāv priekšā. Ja es saku, ka Viesturs veido varoņdarbu, tad tas nozīmē — “Redzi, man bija taisnība. Un tā taču vajag, un lai Tev veicas.”
Un vēl. Viesturam te komentē pārsvarā sievietes — varbūt atbilstoši tam, ka tieši Sievieti Viesturs visvairāk pēta. Lai arī cik psihologi un psihoterapeiti nerunātu par to, ka arī vīriešiem vajadzētu būt atklātākiem, es redzu, ka tas nestrādā! Pat šeit ne! Piemēram, es reiz naivi atklāju, ar ko man asociējas mans niks, un tiku kārtīgi apdirsts. Un ir vēl daudzas citas reizes. Man ir nelabas aizdomas, ka vienīgā vieta, kur vīrietis tā īsti var atklāties, ir 1:1 ar kādu citu uzticamu vīrieti, ar kuru pēc tam nebūs jākonkonkurē. (Vispār Tu jau arī neko daudz par sevi nestāsti — tikai nosauc savu atpazīstamo vārdu. Bet kā Tu šeit jūties? He, tur jau ir tā štelle.) Es redzu, ka man kā vīrietim ar savām sajūtām jādalās kaut kā citādāk, nekā viņas to dara. Šī citādākā dalīšanās tad arī izraisīja to, ka Tu mani pārprati, un tur neko daudz nevar darīt.
Oi, Dīveņi, soldons ols,
Pamaduota mysa bej…
Bryuvers savu ļaudaveņi
Pī kūbula nūbučuoj…
Kam maņ sieti teirumeņi
Ka jam zaļam nazaļuot…
Kam maņ jemti ļaudaveņi
Ka maņ meiļi nadzeivuot!
m
Sveiki,
Vai jums ir nepieciešams steidzami aizdevumu, lai notīrītu savu parādu vai jums ir nepieciešama kapitāla aizdevumu, lai uzlabotu savu biznesu?
tu esi ko tika noraidīts
bankas un citas finanšu iestādes?
Vai jums ir nepieciešams konsolidāciju aizdevumu vai hipotēku?
meklēt ne vairāk, jo mēs esam šeit, lai visas jūsu finanšu problēmas pagātnē. Mēs aizdevumu fondiem, lai personām,
nepieciešama finansiāla palīdzība, kas ir slikta kredītu vai nepieciešama nauda
samaksāt rēķinus, ieguldīt uz uzņēmējdarbību ar likmi 2%. Es vēlos izmantot šo mediju, lai informētu Jūs, ka mēs padarīt uzticamu un saņēmēju palīdzību, un būs gatavi Jums piedāvāt aizdevumu. Tātad, sazinieties ar mums jau šodien pa e-pastu: emmanueljustina536@gmail.com
Vai jums ir nepieciešams steidzami aizdevumu ieguldīt uz jūsu uzņēmumu vai nomaksātu rēķinus, sazinieties ar mums nekavējoties šodien un saņemt jūsu problēmas atrisināt vienreiz un uz visiem rakstiet mums uz: johnwilliamstrustfirm@gmail.com