Turpinot meklēt nevardarbīgus risinājumus

Skatīt komentārus

Nekad jau nevar paredzēt visu, kas varētu notikt. Bet, ka manas prognozes un gaidas varētu Tāāā atšķirties no sagaidītā, tas ar mani tik bieži nenotiek. Es runāju par reakcijām sociālajos tīklos un citos mēdijos uz savu iepriekšējo bloga ierakstu „Vai ir izdomāts kas labāks par vardarbību?”. Tomēr ir arī draisks vilinājums tagad sameloties un stāstīt – es visu biju sīki un smalki izplānojis kā sociālu eksperimentu un mākslas darbu! Un kā pētnieks esmu apmierināts ar iegūtajiem rezultātiem!

Nemelošu par izplānošanu, un šoreiz centīšos būt, cik iespējams, neprovokatīvs. Viss iznāca spontāni, apzināti es nebiju gribējis panākt redzamu to, kas sabiedrības reakcijās parādījās. Tagad saprotu, ka kaut kur neapzināti es biju ne tikai jutis, ar kādiem spēkiem rotaļājos, bet tomēr arī vēlējies tos dabūt gaismā un savu pētījumu fokusā. Tādēļ nevaru nesajust piesardzīgu gandarījumu par tik krāšņu Nelaimīgās Dievietes iznākšanu uz skatuves.

1. Ārprāts. Dieviete vēlas ziedojumus un dāvina enerģiju savām Priesterienēm, ja pēdējās tos piesaista. Ja ziedojumu ne tikai nav, bet to vietā atnāk kaut kas kā pretēji izjusts, tad Dieviete transformējas par Nelaimīgo savu daļu un ir gatava sodīt, brist pa asinīm, neapstāties nekādu šķēršļu priekšā, kamēr izbeidzas trakais ienaids un aizvainojums. Dieviete, kas ir vēsturiski veidojies arhetips, ir katras sievietes „komplektācijā”, tādēļ katra sieviete sevi izjūt un arī ir Dieviete un tās Priesteriene vienlaicīgi (vairāk par to – grāmatā „Dieviete”, kas iznāks šomēnes). Ja es sievietei izsaku kaut samocītu, bet tomēr komplimentu, tā enerģiju dabū, jo esmu atzinis Dievietes varu, bet ja pasaku skaudru patiesību, kas neizrādās kompliments, tad tas nekādu enerģijas apmaiņa nenotiks. Bet mēs ieraudzīsim Nelaimīgu Dievieti, visā tās aizvainoti trakojošajā diženumā.

27.09. šeit, blogā, tika publicēts ieraksts – „Ārprātam būtu jābeidzas”. Tur kopā ar cerībām uz apzinātāku nākotni ir arī Nelaimīgās Dievietes izpausmju apraksts, kura galvenais metaforiski, nevis psihiatriski, aprakstītais simptoms – ārprāts – minēts jau virsrakstā. Šeit es varu tikai atkārtoties – tas, kas notika pēc iepriekšējā ieraksta publicēšanas sociālajos tīklos, bija ārprāts, līdzīgi kā spilgti tā uzplaiksnījumi visa šī gada garumā. Vismaz 90% no reakcijām – nevis racionālas, bet emocionālas. Turklāt starp emocijām dominēja tieši agresīvie toņi – policija, tiesībsargs, sankcijas! Arī daudz asiņaināki – piekaut, iedzīt naglu pierē… Un ārkārtīgi daudz virtuālajā telpā izkliegtu fantāziju, kas nemanāmi, anonīmi un kolektīvi pārvēršas par meliem. Viens spilgts piemērs – virsraksti portālos ar Rudzīti kā „sievu sitēju” – http://www.slavenibas.lv/zinas/256/skandalozajam-sieviesu-sitejam-viesturam-rudzitim-atnem-psihoterapeita-sertifikatu/. Tur ļoti bieži netika uzrādīti linki uz manu tekstu, tikai izrāvumi no konteksta, strīdīgi apgalvojumi un meli. Acīmredzama inversija – šī ārprāta izraisītāja lomas pierakstīšana man, nevis vēsturiskajai, no kolektīvās psihes neatdalītajai Dievietei. Lai gan es neizdarīju „neko daudz” – nepakomplimentēju sievietēm (ziedojums Dievietei), lietoju metaforiskus izteicienus (kuru daudznozīmīgums bija ne tikai pārprotams, bet arī informatīvi svarīgs, taču par to vēlāk), tajā skaitā atgādināju par kādreiz vēsturiski pielietotu vardarbību pret Dievietes izpausmēm ģimenēs – šis atmiņas daudziem kaut kā ļoti grieza kaulā laikam, jo uztverē vēsture saplūda ar tagadni… Nepārrakstīju visas savas jau publicētās domas par Dievieti. Nekur neuzsvēru, ka pavisam noteikti esmu pret jebkuru vardarbības izpausmi ģimenēs šodien, vienlaikus pastāstot par šīs parādības formulēšanas knifelīgumu, par ko arī – šajā rakstā tālāk.

Ja nepievēršam uzmanību šim ārprātīgajam emocionālajam fonam, tā grandiozumam, manai tikko minētajai tā izcelsmes hipotēzei un nepadomājam par šī ārprāta ietekmi uz cilvēku prāta spējām, tad varam izdarīt līdzīgu secinājumu kā Godo 25.1 un ABR 25.1.1. komentāros – ka nav jau tie ļaudis diez ko gudri, tikai izglītoti. Bet – vai tiešām tādu varētu būt TIK daudz? Man vairāk šķiet, ka arī spriestspējīgam cilvēkam prāts var nosēsties no tik masīva Dievietes sūtītā ārprāta, kas dāmām vairāk izpaužas kā akls niknums, bet kungiem – bailes no soda par Dievietes neaizstāvēšanu. Visticamāk, komentāros neizpausties nespēja tieši tie, kam bija visnepatīkamākās jūtas, nākošas no attiecībām ar Dievieti. Tie, kam tikai domas, daudzviet mierīgi paklusēja, paraustīja plecus. Un vēl man ir hipotēze par pilnmēnesi, kaut kā asociatīvi saslēdzoties ar Vienotības dāmu dīvainajām agresijas izlādēm dienu agrāk. Varbūt te vispār gaisā kādi smagi mākoņi, saistībā ar daudz plašākām satraucošām agresīvām norisēm mazajā un lielajā politikā… Lai nu kā – šīs emocijas neko nesaka par aplūkojamo tēmu, bet tikai par to, ka Dieviete aizskarta.

Es nezinu, cik ilgi Dieviete trakos un izplatīs cilvēkiem nespēju domāt un dzirdēt, ko es patiešām saku, nevis ko viņi dzird, Dievietes ietekmēti. Ceru, protams, ka cilvēkus patiešām interesē jautājuma dziļums un tā praktiskie, uz ģimenes un sabiedrības funkcionēšanu vērstie aspekti, nevis tikai piedalīšanos tādā kolektīvā bezpreģelā.

2. Monogāmijas dziļumi. Ja nu tomēr ir iespējas nomierināties un padomāt (pēdējo dienu notikumi virtuālajā vidē par to liecina), tad aicinu salikt kopā dažas manis jau izteiktas domas par ģimeni. Tas varētu būt noderīgi, lai saprastu attieksmi pret ļoti daudzveidīgām problēmām – šķiršanos, alkoholismu, bērnu tiesībām.

Tipiskā Dievietes kultūrā, kurā eksistē bailes Dievietes varenības priekšā un kur nav vēl parādījies pieaudzis vīrietis Tēvs, jo cilvēki vēl nezina par saikni starp dzimumattiecībām un bērnu dzimšanu, ģimene ir matriarhāla, ar vienu varas centru – Lielo Māti. Šādā ģimenē sievietes kontrolē, ar kuru vīrieti veidot kādas attiecības un uz cik ilgu laiku. Tās vienmēr bija šķirtas no bērnu audzināšanas, ar kuru nodarbojās tikai sievietes – māte, meita, vecmāmiņa.

Šāda ģimene var funkcionēt tikmēr, kamēr eksistē resursu pārbagātība. Jo – nav saprotams, kas kuram pieder (nav privātīpašuma) un līdz ar to – nav motivācijas strādāt. Tādēļ ka – kam paliks sastrādātais? To kāds cits no ģimenes atņems.

Krīžu laikos, kad iestājas resursu trūkums, ekonomiskais faktors iegūst lielu nozīmi ģimenes organizācijas veidošanā. Tos nosaka tādu ģimenes formu attīstību, kurās robežas ir skaidras un kurās radītais un sastrādātais paliek ģimenē – izveidojas privātīpašums, mantošanas tiesības un pirmie civillikumi. Ģimenes forma, kuras robežas ir visskaidrākās, ir monogāma ģimene – viens vīrs un viena sieva, kas devuši viens otram laulību solījumu – mēs paliekam kopā uz mūžu, priekos un bēdās. Bez pozitīvām ekonomiskām konsekvencēm šāda ģimenes forma izveidoja ar citas – monogāmā ģimenē izauga stiprāki un uz attīstību orientētāki bērni. Pēc laulību līguma parauga varēja turpināt robežu nostiprināšanas darbus lielākā sociālā mērogā un veidojās valstis kā līgumi starp to dibinātājiem.

Atgriežoties pie laulības – nepietiek, ka tā vienreiz jaunībā noslēgta un tās jēga neizprasta. Laulība ir jāatjauno katru dienu – ar cieņas apliecinājumiem vienam pret otru. Tādiem kā skūpsts, apskāviens un kompliments, nauda ģimenes tēriņiem sievai. Siltas vakariņas un pasniegtas čības vīram. Cieņu var apliecināt ar vārdiem, bet labāk tomēr ar darbiem. Kristus saviem mācekļiem mazgāja kājas – laikam taču arī tādēļ, ka uzskatīja darbus svarīgākus par vārdiem. Viņš bija tālu no domas, ka tādējādi pazemo pats sevi.

Ja mūsdienu ģimenē paceļas jautājumi – kāpēc man viņai jāpelna nauda? un kāpēc man viņam jāpasniedz čības?, tad laulības līgums tiek nopietni ielauzts. Vēl trakāk ir, ja viens kļūst otram par tiesnesi – tu tāda un tu – šitāds! Tā ir neuzticības izteikšana un mazā šķiršanās. Un tā ir sevis ievilināšana fantāzijā, ka problēmu var neizrunāt un nerisināt divatā. Ka eksistē spēka risinājumi vai kāds no ārienes varētu piespiest to otru darīt to, kas izdevīgs pirmajam. Bet ja tā, tad var teikt, ka monogāmas laulības ir neizprasta.

Laulībā galvenais ir saprast, ka visi sēž vienā laivā, no kuras nevar izlēkt. Atliek tikai sadarboties, lai sasniegtu kaut ko visiem vēlamu. Laiks, kad vēl bija iespējams izvēlēties – sēsties vai nesēsties tajā laivā, ir 1) pirms laulību ceremonijas; 2) pirms bērna ieņemšanas; 3) pirms kopīga īpašuma iegādes. Ja ir notikuši vismaz divi notikumi no šiem trim, atpakaļceļa vairs nav, var būt tikai ilūzija par to.

Tas nozīmē, ka dažreiz būs sajūta, ka esi „gultā ar ienaidnieku”. Tā notiek laulībā, medusmēnesis beidzas ātri! Bet arī ar ienaidnieku ir jāsadarbojas, ja esiet vienā laivā, citādi noslīksiet visi. Un – ja 25 gadus esiet sadarbojušies, ļoti bieži izrādās, ka esiet sadraudzējušies. Reizēm vajag tik daudz laika, lai iemācītos būt kopā viegli. Un lai iemācītos šo vieglumu pārvērst par vieglu dzīvošanu.

3. Dievietes un Dzemdes ietekme uz monogāmiju. Tikko teiktais par „dzīvi vienā laivā”, un dažreiz „gultā ar ienaidnieku” īpaši aktuāls ir atkal dēļ tās pašas Dievietes un arī Dzemdes. Abas ir arhetipiskas struktūras, kas veidojušās matriarhāta un grupu laulības apstākļos, kad kaut kas tāds kā stingras ģimenes robežas nebija vēl izdomāts. Tas bija pirms Mozus, jo tieši šis pravietis ar saviem vienkāršajiem, bet ģeniālajiem desmit baušļiem novilka robežu starp matriarhālo un patriarhālo. Starp grupu, poligāmo un sievietes un vīrieša monogāmo laulību, sākot būvēt to Eiropas jūdaiski – kristīgi – islamisko kultūras un valstiskuma ēku, kādu to redzam šodien.

Vīrietim, kas apprec sievieti, ir jārēķinās, ka viņa sievā periodiski uzziedēs no poligāmiskajām saknēm izplaukušie ziedi. Un tie vilinās sievu prom, varbūt līdzīgi kā Lata sievai liekot paskatīties atpakaļ uz it kā iznīcināto Sodomu. Šie ziedi var ieaicināt to poligāmijā, katru bērnu dzemdējot no cita vīrieša. Jeb uzskatāmi piedzīvojot senu pārliecību, ka vīrieši ir tikai tādi lieli bērni, kurus jāmāk neuzkrītoši vai uzkrītoši vadīt. Sodot par katru nepaklausību utt.

Bet Dieviete un Dzemde var arī vīru vilināt prom no monogāmiskā pavarda, dažreiz parādoties sievas „labākās draudzenes” izskatā. Ja to zinām, tad jaunā gaismā ieraugām „kopējās laivas” un „gan priekos, gan bēdās” principus. Un saprotam, ka gan sieva, gan vīrs ir jāatdala no Dievietes un Dzemdes, kas praktiski nozīmē to, ka sieva prasa vīram aizsardzību pret tām un vīrs atbild ar to pašu. Mēs abi pret Dievieti un Dzemdi – to nozīmē monogāma laulība. Vai – mēs abi uz nākotni un Attīstību, atdaloties no vēstures, Dievietes un Dzemdes. Vai apzinoties neapzināto, atdalot Gaismu no Tumsas utt. Abi kopā, vīrs un sieva, citādi nevar.

4. Dieviete, Dzemde un vardarbība. Tagad par vardarbību, lai nogludinātu tos negludumus, kas tā uzšūmēja tautu nedēļu atpakaļ. Skaidrs, ka vēsturiskajos laikmetos sieviete tika uzskatīta kā vairāk saistīta ar Dievieti un Dzemdi, tādēļ atbildīgāka par tās izpausmēm. Kā uzskatāms piemērs tam ir čadras nēsāšanas pienākums (pret Dzemdi) un akcentētā vīra varas demonstrācija (pret Dievieti) islamiskajās kultūrās. Bieži tiek aizmirsts, ka tad, ja pārejam uz tādu sievietes vietu ģimenē un sabiedrībā, kā tas ir Eiropā šodien, ir jāatrisina jautājums – kā citādi kontrolēt Dievieti un Dzemdi, ja pa vecam vairs ne?

„Pa vecam” – tā bija arī sievu sišana un raganu dedzināšana, par kuru atbalstītāju mani taisās pataisīt. Un tas nemaz nav tik sen, kad šie skaitījās visumā ok risinājumi. Marī mums atgādina Strindbergu, citējot viņa vēstuli: “Esmu viņu [Strindberga sievu Siri] sitis tā, ka viņa kļuvusi apzinīga māte, un tagad uzdrošinos atstāt bērnus pie viņas, kopš esmu padzinis kalponi, ar kuru kopā viņa dzēra un maukojās”.

Ja es atkal pajautāju šo pašu sāpīgo iepriekšēja bloga ieraksta jautājumu, nedaudz pārfrāzējot – kā citādi ietekmēt sievu, kura „dzer un maukojās” vai kā citādi neskatās uz vīru? Man ir gana daudz klientu, kuru jautājums ir burtiski tāds. Un ir arī tādi klienti, kas jautā – kā ietekmēt sievu, kura izvērsusi veselu karu, lai nedotu man iespēju audzināt mūsu kopējos bērnus?

Protams, šeit ir simetriski sievu jautājumi – kā lai negāž ar pavārnīcu pa galvu vīram, kurš nospēlējis visu algu? Svarīgais – ja ne viens, ne otrs nesit, tad sitiens paliek iekšā. Ja daudzi sitieni ir palikuši iekšā, tiem palielinās risks pasprukt nekontrolētiem. Ar to es gribu teikt, ka pirmkārt, cilvēki ar augstāku vardarbības risku ir tie, kas paši piedzīvojuši vardarbību un ilgstoši kontrolējuši (aizturējuši) tās impulsus sevī. Otrkārt, sakrāti un ārā netikuši sitieni var radīt psihosomatiskas sekas. Cilvēkiem, kam ir šāds risks, ļoti jāuzmanās no tā, kas varētu provocēt viņu ciešanu izlaušanos vardarbības veidā. Visasākā iespējamā provokācija – Upura varas izmantošana no partnera puses, par ko nedaudz tālāk.

Lai kā mēs arī neatbildētu uz jautājumu, ko likt vardarbības vietā mūsdienu kultūras situācijā, vissvarīgākais ir pats bieži vien pamatīgi nesaprastais laulības pamats, kuru augstāk pieminēju – „kopīgā laivā”, „priekos un bēdās”. Tiklīdz parādās doma par šķiršanos un iespēja to realizēt, tā „kopīgās laivas” princips tiek noārdīts. Un tas, ko 25 gadu laikā varētu atrisināt, paliks neatrisināts un pāries uz nākamo paaudzi kā viņu uzdevums. Muguras pagriešana pret otru, sēžot „kopīgā laivā” arī provocēs cilvēkus ar iekšēji sakrātiem sitieniem. Ja tie izlaužas, par to neatbildēs provokators, bet gan tas, no kura izlaužas. Bet, ja padomājam dziļāk, mēs taču nedosim otram ēst produktus, pret kuriem tas alerģisks. Ja otrs ir alkoholiķis, nepiedāvāsim iedzert! Par to taču var padomāt. Taču nav jau tik vienkārši, ir cilvēki, kas tiecas ne tikai pēc sitieniem kā „pelnīta” soda, ir kas tiecas arī pēc pašnāvības.

Es neredzu citu izeju, kā formulā – mēs abi pret Dievieti un Dzemdi.

5. Feminisms un Upura varas stimulēšana. Še kādas sievietes vēstule, kuru pēc šī raksta publicēšanas un kuru ar viņas atļauju publicēju.

Labdien! Piekritu jūsu rakstam par 100% . Ak Dievs, ne jau par fizisku sievietes klapēšanu ir runa. Skarbāk pateiktu vārdu, dusmu pilnu sabļaušanu uz sievieti mūsdienu advokātes un feministiski noskaņotas psiholoģes uzskata par vardarbību.!!! Mani psiholoģe nosūtīja uz Skalbēm, gandrīz sajuku prātā no smadzeņu skalošanas, ka es piedzīvojot vardarbību. Sākās panikas lēkmes vairākas dienā, psihe saprata, ka kaut kas neiet kopā. Psiholoģe ieteica šķirties un viņa nākšot tiesā liecināt. Murgs. (Vīrs pauda dusmas lamājoties, apsaukājot, bet bija par ko). Mani izglāba homeopāte ar līdzīgu domāšanas veidu kā jums. Paldies tādiem cilvēkiem kā jums! Vīrietis drīkst būt dusmīgs par lietu. Ko viņam darīt, ja ir dusmas, ka kaut kas ir šķērsām??? Un vesela sieviete nav tik bezpalīdzīga, lai nespētu novilkt robežu.
Un tad vēl cita vēstule.

Pat skolā mazās meitenītes brēc par vardarbību, kad grūsta puišus un pēc tam dabūn pretim! 🙂 2- 3 klase. Sieviešu vidū upura stāvoklis ir tik izplatīts. Pati eju uz PAB un Alanon grupām pa retam. Ļoti vērtīgi ārstē upura stāvokļus […] Runāju par sava bērna klasi. Interesanti, ka tieši meitenes – cacas – mazas dāmas ir bļāvējas par vardarbību. Un šo meiteņu mammas arī ar augstu pretenziju līmeni, pret skolu utt. (Vienkārši mans novērojums) Dēls gan saka, lielākā daļa ir foršas meitenes – viņa vārdi. Es domāju, ka jaunieši ir brīnišķīgi. Un arī feminisms pāries.

Domāju, šeit skaidri parādās bīstamība, ar kuru jārēķinās tiem, kas nodarbojas ar vardarbības profilaksi. Cilvēkiem jāsaka, ka vardarbību var diagnosticēt tikai, domājot trijos līmeņos:

1) Objektīvajā – vai bija (apzināts) sitiens utt.;

2) Subjektīvajā – vai ir konstatējama trauma (fiziska, psiholoģiska), ne visi „sitieni” atstāj traumas;

3) Traumas sistēmiskā ietekme, t.sk. caur ieinteresētību Upura varā. (Par to vairāk – „Pilni pagrabi partizānu”, „Par histēriju, Upura un Meitas lomu”)

Šajā sakarā man jāsaka, ka iepriekšējā ierakstā es terminu „vardarbība” lietoju nedomājot par šiem visiem līmeņiem, tādēļ to varētu pārsaukt arī citādi – par agresiju, piemērām.
Un vēl es gribētu piezīmēt ļoti svarīgi, citur varbūt vairāk apskatāmu tēmu – līdz ar Tēva ienākšanu ģimenē var rasties telpa bērnam, tā izaugsmes iespēja un Bērnu tiesības, tajā skaitā uz abiem vecākiem. Diagnosticējot vardarbību ģimenē un rekomendējot šķiršanos (piemērs augstāk minētajā vēstulē) būtu ļoti vēlams padomāt arī par tiem un to tiesībām uz abiem vecākiem. Jo bieži ir tā, ka tiek izjusts, ka „taisnība” ir tam, pie kā ir nodots audzināšanā bērns. Tā ir vēl viena motivācija, kas liek mēģināt ieraudzīt vardarbību tur, kur tās nav – kā instrumentu, lai realizētu citas savas intereses, dažreiz visai šaursirdīgas – lai atriebtos, lai pasildītu savu patmīlību utt. Par bērnu tiek aizmirsts…

6. Dostojevskis. Pagājšnedēļ biju Dailē, Kamerzālē, kur Mihails Gruzdovs izveidojis Dostojevska „Lēnprātīgā” izrādi trim aktieriem. Tur arī pāra attiecības starp 41 gadus vecu vīru un 16 gadīgu sievu, kurās var saskatīt vardarbības izpausmes no abām pusēm, ieskaitot sievas pašnāvību ar Dievmātes svētbildi rokās kā vardarbību pret sevi un vīru. Bet arī vēl daudz ko citu tur var saskatīt, ieskaitot to līdzības ar Nastasjas Fiļipovnas un Tocka tēliem no „Idiota”, kurā arī vardarbības vai cik. Bet kā mums skatīties uz viņa Raskoļņikovu?

Par šo visu domājot, man ienāca prātā visādi jautājumi. Ja Dostojevskis dzīvotu arī šodien, strādātu par psihoterapeitu un no darba brīvajā laikā rakstītu to, ko jau uzrakstījis, vai arī viņu LPB izslēgtu no savām rindām par citu, nepsihoterapeitisku, ētisku lineālu piemērošanai savā rakstnieka darbībā? Vai arī Dostojevski apvainotu par vardarbības popularizēšanu un neiejūtību pret sievietēm? Un vai Dostojevskis pats varētu tik viegli nodalīt, ko viņš raksta ar terapeitisku mērķi un ko nē? Nez vai feministes nav kaut kā aizmirsušas ievietot Dostojevski aizliegto autoru sarakstā?

Skatījumu skaits: 59006

Komentāri

Dons Huans tuksnesī 7. Dec 2014

Turpinot meklēt nevardarbīgus risinājumus

Komentāri

Atcelt