Viesturs Rudzītis: “Sieviete biznesā ir kļūda”

–       Tā ir realitāte – aizvien vairāk sieviešu iet biznesā. Kā jūs to vērtējat?

–  Es uzskatu, ka viņas sajauc spēles laukumu biznesā. Jo līdz ar sievieti biznesā un valsts pārvaldē ienāk fiksācija nevis uz objektīvo, bet uz subjektīvo. Līdz ar sievieti vienmēr ienāk attiecības – viņa uz tām ir orientēta, jo arhetipiski nāk no mājas – no tradicionālas sieviešu pasaules, kurā jābūt kaut kādai hierarhiskai kārtībai, kuras rezultātā izvirzās viena no sievietēm kā Lielā Māte. Tad pārējās saskaņo uzvedību ar viņu. Un te parādās tas, ko es saucu par spogulīt, spogulīt principu – kā es izskatos, ko par man domā, vai ciena? Vai man kāda konkurence, kas ir mani pretinieki? Kā jau teicu – sievietei svarīgs šis subjektīvais faktors, attiecības – vai es patīku, vai mani mīl, ciena. Bet biznesā vienmēr bijis svarīgs objektīvais – klienta intereses. Tā ir vīriešu pasaule – ko mēs saražojam, cik tas maksā, kur ir lētāk, cik varam nopelnīt. Un, ja sieviete iet darbā, tātad viņa mēģina attīstīt sevī vīrišķo daļu. Jautājums – vai tas izdodas un vai tā vietā nenotiek pretējais – vai viņa neienes sievišķo pasauli vīriešu pasaulē. Tas ir ļoti bīstami – tā ir kā seksīga, aizmidzinoša un lēnām nogalinoša skābe vīriešu pasaulē. Kādreiz skolā nebija nevienas sievietes, toties tagad tur nevar vīriešus atrast. Jā, tāpēc, ka skolā drīkst būt zemas algas. Bet ir neizteikta doma, ka skolotājai arī nav jāmaksā daudz, jo skolotājas ir gatavas strādāt par nelielu algu, lai tikai būtu cilvēkos – būtībā viņām ir jābūt apmaksātām no saviem vīriem – kaut vai caur maksājumiem auklēm, dārzniekiem, telpu dizaineriem utt.

–  Jūs gribat teikt, ka sieviete, ieejot kādā profesionālā laukā, pazemina šī lauka vērtību un tāpēc vīrietis aiziet?

–  Jā, jo viņai svarīgāk par vajadzību pelnīt ir būt cilvēkos. Ar to viņa sabojā biznesa ētiku un vīrietis nevar neaiziet, jo sieva un bērni mājās prasa ēst. Jā, vīrieši jau teiks – mums patīk, ka te sieviete staigā un kustina dibenu, bet līdz ar to var gadīties, ka kādā brīdī biznesā uzvar nevis piedāvājums, kurš ir lētākais, bet tas, kur figurē kāds dibens.

–  Vai tad tā tiešām notiek?!

–  Protams. Jau mans vecaistēvs teica – vīrietis ar rokām un galvu nekad nevar izdarīt tik daudz kā sieviete ar dibenu.

–  Bet sievietes tikai tagad biznesā ir kļuvušas sievišķīgākas. Piemēram, septiņdesmitajos viņas pat ģērbās kā vīrieši, lai neakcentētu dzimumu.

–  Sievietes vienmēr grozīs acis un kustinās dibenu – tas notiek neapzināti. Tāpēc viņa var iekarot pozīciju, balstoties nevis uz biznesa pasaules likumiem – kas būtībā ir kara likumi, bet pēc mājas, pēc matriarhāta likumiem, kurā ir cita veida konkurence. Kura no mums ir skaistākā? Kurai vislielākā piekrišana, manipulējot ar vīriešiem un kurai visvairāk pakļautas sievietes? Tā, ko es saucu par matriarhālo Lielo Māti. Un tādas mēs šodien redzam daudz.

–  Bet realitātē sievietes biežāk ir otrajā pozīcijā. Nevis pašā augšā, kur joprojām ir vīrieši.

–  Es nesen lasīju, ka Latvija ir sestajā vietā pasaulē pēc tā saucamās dzimumu līdztiesības. Tas ir tāpēc, ka Latvija ir matriarhāta zeme. Mums no 13. gadsimta te (pāvesta bullā, kas atļāva krusta karus uz Livoniju) stāv rakstīts Terra Matris.

–  Bet visā pasaulē sievietes iet iekšā vīriešu pasaulē. Tas ir objektīvs process.

–  Tas paradokss ir, ka šādā veidā sieviete cīnās pret tradicionāli sievišķo. Viņa nodod sevī to sievieti. Un vienlaikus konkurē ar vīrieti, simboliski – ar savu vīru. Ne vienmēr tas notiek saprātīgi, ar loģiku. Dažkārt tas nāk ārā ļoti arhetipiski – no laikiem, kad viņas mēģinājušas vadīt vīriešus. Un, ja mēs nemitīgi nestrādājam ar sevi, mēs krītam atpakaļ savos arhetipos. Tā vietā, lai būtu mājās un dzemdētu bērnus, viņas dara pavisam ko citu. Tāpēc jau ir tik slikta demogrāfiskā situācija. Dzemdēt – to var izdarīt tikai sieviete, bet viņa tā vietā iet uz kaut kādu biroju pārcilāt papīrus. Un patiesībā sieviete nav pārņemta ar darbu, viņa ir pārņemta ar attiecībām. Viņa jūtas ļoti pagodināta, viņas iekšējā Dieviete saņem ļoti daudz, toties ģimene nemaz nesaņem. Ir maz sieviešu, kas strādā, lai (izjūt) grūtniecību un dzemdības izjustu kā skaistu dabisku procesu. Nevis izbauda grūtniecību, bet līdz pēdējam mirklim strādā. Un pēc tam atkal skrien uz darbu.

–  Bet tikai vienam pelnot, nevar vairs nodrošināt tādu dzīves līmeni, kā bijis.

–  Tas ir jautājums par prioritātēm. Šodien nav tādas naudas, ko nevar iztērēt. Protams, ja gaidīs savrupmāju, bērnu nekad nebūs. Bet tas nozīmē, ka tātad māja ir svarīgāka.

–  Pasaulē ir veikts pētījums, kurš liecina, ka sievietes laimes sajūta 48 gadossatiekas ar vīrieša un pēc tam viņam līkne iet uz augšu, bet viņai uz leju. Kad bērni palaisti dzīvē, vīrietis uzelpo, bet sievietei parādās liels tukšums. Tātad bērns nav vienīgais, kas viņai dzīvē jāizdara.

–  Pasarg, Dievs – protams, ka ne. Runa ir par ko citu. Jūs redzat, man ir divi gredzeni. Tas nenozīmē, ka man ir divas sievas. Viens gredzens ir par pirmajiem divdesmit pieciem laulības gadiem – tas ir laiks, kad mēs strādājām, lai izaudzinātu bērnus. Jo kas ir laulības kontrakts – kopdarbība, lai kaut ko uzbūvētu. Bet tad, kad tas ir izdarīts, bērni izaudzināti, būtībā jābūt jaunam laulības kontraktam. Jo laulības saturs mainās. Vīrietim rodas jautājums – kas man kopīgs ar viņu? Bet sieviete bieži domā no upura pozīcijas – kāpēc es tik slikti jūtos? Bet tieši tad viņai jāpiepilda sevi citādi.

Būtībā, ja runājam par sievieti un biznesu – tu vari strādāt, attīstīt savu vīrišķo daļu, bet vispirms jāpiepilda sievišķā. Ja tu vispirms nepiepildi savu sievišķo daļu, tas nozīmē, ka tev kaut kas pašai ir pret sievišķo. Un, ja tu ej tajā vīrieša pasaulē tad, kad esi piepildījusi sievišķo, tas ir brīnišķīgi. Tev ir varbūt piecdesmit gadi, tu mācies kādu jaunu profesiju, tu apzinies, ka nesasniegsi tik daudz, cik var sasniegt vīrietis, kas ir trīsdesmit gadus priekšā, bet ir profesijas, kur sievietei pat var būt priekšrocības. Viņa savu hobiju var pārvērts biznesā. Un, arī, audzinot bērnus, daudz iemācās – arī to var pēc tam izmantot.

–  Sievietes, kas pēc bērnu audzināšanas aiziet biznesā, starp citu, labi vada kolektīvus.

–       Nē, te jau kritēriji te ir samuļļājušies. Cik privātā biznesā ir vadītājas sievietes? Lielākoties mazajos uzņēmumos. Bet tajos, kur apgrozījums ir miljonos? Ļoti maz. Toties budžeta iestādēs vadībā ir daudz sieviešu – jo tur tu neesi tirgus apstākļos, tur tev nav jācīnās par klientiem. Tur viss vairāk ir attiecības – kam uzsmaidīsi, lai tiktu pie naudas, ar ko runāsi… Tā ir īstā sieviešu stihija.

–      Ir neskaitāmi pētījumi, kas apliecina, ka tur, kur sieviete pie varas, ir mazāka korupcija. Bet varbūt viņas var padarīt labāku pasauli?

–       Kā viņas to var izdarīt labāk nekā vīrieši, ja runājam par biznesu? Kā? Var jau sievietes būt labākas svarcēlājas, bet kāda tam jēga? Un korupcija ir kaut kas, kas kapitālismā un brīvajā tirgū atlicis no feodālām, antimatriarhālām, bet tajā pat laikā patrimatriarhālām attiecībām. Tas ir vasaļa lēņa maksājums suverēnam. Sieviete neienes biznesā korupcijas izkropļojumus, bet seksualitātes pārdošanu kā cita veida piemaksāšanu, cita veida korupciju bez naudas.

–       Bet sievietei ir savas dotības biznesā. Un. ja viņa strādā kopā ar vīrieti, viņi papildina viens otru. Arī bizness varbūt var palikt cilvēcīgāks, piemēram, ne tik alkatīgs.

–       Skan ļoti labi, bet praksē tā nenotiek. Tur, kur ir vīrieši, tur ir tikai matemātika. Izdevīgi, neizdevīgi. Un tā biznesā jābūt. Bet sieviete var manipulēt, darīt visu, kas sajauc tirgu. Pieņemsim, priekšnieks ir nulle, visu dara sekretāre. Tātad nevis vienosimies ar priekšnieku par to, kas ir izdevīgi, bet aiznesīšu viņai rozes, uzaicināšu uz operu un panākšu savu. Un tas skaitīsies bizness.

–       Tādu pieredzi nu gan es neesmu dzirdējusi. Tiesa, ir tā, ka vīrieši pieņem lēmumus, bet izpilda sievietes.

–       Jā, biznesā, kas ir brīvajā tirgū, to neredz. Bet budžeta iestādēs, kurās arī būtu jābūt biznesa ētikai – cik uziet. Esmu redzējis, ka sieviete īstā biznesā kļūst unisex. Nesen biju vienā transporta firmā, viņi cīnās pārvadājumu nišā par savu vietu, un sieviete, īpašniece, runā kā vīrietis – ar skaitļiem, ar argumentiem. Viņa atstāja iespaidu kā īsts vīrietis.

–       Bet jūs jau ar viņu runājāt šādā kontekstā. Varbūt ballītē vai mājās viņa būtu pavisam citāda?

–       Jā, teorētiski tas ir iespējams, tikpat teorētiski, ka sievai un vīram darbā ir tikai darba attiecības un ka arī citi to tā uztvers.( Tāpat kā sievieti var uztrenēt svarcelšanā. Bet kas ir mērķis?) Lai būtu cilvēkos, sievietei jau nav obligāti jāiet biznesā. Un nav jābojā biznesa vide. Jo, ja sievietei ir stiprs matriarhālais reflekss, to viņa ienesīs tur. Jums varbūt šķiet, ka es pret jums izturos tāpat, kā izturētos pret vīrieti, kas mani intervētu, bet tā nav. Ja es būtu pret jums izturējies kā pret vīrieti, jūs būtu aizgājusi. Jūs būtu pazemota un nikna, neatzīta, nepagodināta, atraidīta. Jo gribam to vai ne, bet mēs neapzināti izturamies citādāk atkarībā no dzimuma. Šī spēle starp dzimumiem notiek, un dažreiz tā kļūst daudz svarīgāka. Šajā mūs sarunā tā nav ļoti noteicoša, bet, ja jūs būtu kaut kādā ziņā nelaimīga vai ar varaskāra Dievieti sevī, vai PMS vai ovulācijas aktivizētiem dzemdes spēkiem, šajā sarunā tie aspekti spēlētu milzīgu lomu. Un mūsu bizness, kura produkts ir šī saruna, pabīdītos nost. Iznāktu koķetērija, samulsums par to vai bēgšana no tās. Bizness nesanāktu.

–       Ziniet, ir uzskats, ka tad, ja pasaules finansu procesos vairāk būtu iesaistītas sievietes, ekonomiskā krīze nebūtu tik dziļa. Pamatojot ar uzskatu, ka sievietes salīdzinoši vairāk domā par ilgtspējīgām, nevis ātrā patēriņa un peļņas lietām.

–       Nē, krīze būtu tāda pati. Krīze ir ekonomikas sastāvdaļa, un krīze ir arī dzīves sastāvdaļa. Ja pienāk laiks pārmaiņām, nepieciešama krīze. Neviens neko nemaina, kamēr nav krīze. Tad, kad sieviete ir īsti sieviete, viņa pat saprast nespēj, ko nozīmē „ilgtspējība”. Visticamāk, viņa to uztvers kā „mūžīgās jaunības” vai „nevīstoša skaistuma” sinonīmu.

–       Tātad, jūsuprāt, sieviete biznesā neko labu nevar dot?

–       Neko, ja tajā jau darbojas vīrieši un viņu vīrišķās daļas. Vienīgi pašapliecināšanos – ka es arī varu kā vīrietis, vai ka es spēju novērst vīrieti no darba. Mēs šobrīd dzīvojam tradīcijā, kur sievietes lielākoties strādā. Bet tas ir eksperiments, kurš – ticiet man! – pat piecdesmit gadus neizdzīvos. Jo tas saucas: iznīcināsim tradicionālo sievišķību. Māja, bērni, mamma, kas bērnus sagaida no skolas, ģimenes viesības – tas viss tad nav vajadzīgs. Ģimene kļūst par ražošanas piedēkli, kas faktiski ir tāds modernās verdzības veids. Ģimene un māja vairs nav dzīves centrs, no kura vīrietis aiziet mežā un atkal atgriežas. Tagad dzīve lielākoties notiek mežā. Tas nevar ilgi turpināties. Mēs nesaprotam, cik lepni varēja justies sieviete Senajā Grieķijā, kur viņa izmeta veci pa durvīm un teica – ej nodarbojies ar savu politiku! Viņa vadīja vergus, vadīja bērnus, tur bija skola, podniecība, aušana, lauksaimniecība. Tur viss kas var būt! Mājās nevar sūdzēties, ka nav kur sevi ielikt. Protams, ja tev ir divistabu dzīvoklis un divi mazi bērni – tā nav mājsaimniecība, tas ir cietums. Bet tā ir vienkārši mūsu aprobežotība.

–       Bet visiem jau nav un nevar būt mājas ar dārzu.

–       Mums būtu, ja vien mēs gribētu. Mēs taču dzīvojam tukšā zemē.

–       Bet nu realitāte ir tāda, ka sieviete grib būt apritē, grib būt biznesā. Viņa grib arī ģimeni, bērnus. Vīrietim tas arī ir zināms pārbaudījums. Ko jūs teiktu šajā sakarā?

–       Es teiktu, ka viņš nav apprecējis pareizo sievieti. Bet nu katrā gadījumā – nekas gudrāks nav izdomāts kā tas, ka vīrietis ir ģimenes galva. Tā nav diskriminācija – vienkārši vīrietis ir tuvāks apziņai un objektīvai realitātei (prātam). Sieviete tuvāk zemapziņai un subjektīvai realitātei (jūtām). Bet prātam ir jāvada jūtas, nevis otrādi. Līdz ar to, ja sievietei kaut kas nav skaidrs, viņai jāprasa savam vīram. Tas ir pamatprincips.  Bet mums notiek dzimumu karš. Tas gan notiek jau no sākta gala. Kā jūs domājat, par ko liecina vīriešu mirstības rādītājs – un tas īpaši sāk pieaugt pēc trīsdesmit gadu vecuma. Ir sievietes, kurām ir tāds riebums pret vīrieti, ka vispār nesatiekas. Ir tādas, kam riebums parādās tajā naktī, kad paliek stāvoklī. Ir sievietes, kurām riebums pret sava bērna tēvu parādās, kad ir piedzimis bērns. Un ir sievietes, kam parādās pēc otrā un trešā bērna.  Vai tad, kad bērni izauguši.Tā ir matriarhālā inerce, kas nozīmē – man tevi vairs nevajag, tinies. Un ir sievietes, kuras izvēlas t.s. neiespējamos vīriešus – tādus, kuri ģimenē nevar noturēties. Viņš vienmēr būs vainīgs. Tā ir sena inerce, bet tā joprojām strādā un feministiskās lietas ir vienkārši moderns veids, kā to turpināt.