Pilni pagrabi pārpratumu

Izlasījis Venta Sīļa nesenās pārdomas „Ētika un psihoterapeits” http://satori.lv/raksts/7792 , ilgi apsvēru, vai uz tām vispār vajag reaģēt. Viņam raksturīgais augstprātīgais komunikācijas veids, kas izpaudies arī agrāk, uz ko es ne vienu reizi vien esmu norādījis, diskusiju no viedokļu apmaiņas par kādu interesantu tēmu, šajā gadījumā ētiku psihoterapijā, pārvērš personiskā un subjektīvā cīniņā, kas ne ar ko jēdzīgu nevar beigties. Mēs sēžam katrs pie sava datora, nevis kaujamies ringā, kur cīņas nobeigumā tiesnesis vienam piešķir uzvaru. Šādā cīniņā katram no sava datora nav uzrakstīti noteikumi un nav arī tiesneša, tādēļ tas var būt bezgalīgs…

Ar kādu mērķi tiek lietoti šādi nicīgi izteikumi kā – „speciālists”, autora izdomājumi un pašizgudrotas definīcijas, ezotēriskā pārliecība, savas iedomas, savi subjektīvie priekšstati? Vai ārstam ar 30 gadu darba stāžu, vairāku grāmatu autoram, žurnālistu iecienītam sarunu biedram un sabiedrībā populāram cilvēkam būtu mazākas tiesības uz savām domām un priekšlikumiem, kā pajaunam filozofam? Vai viņš pārstāv kādu Patiesības ministriju, vai varbūt ir kādas Ētikas policijas šefs, kuras priekšā citiem būtu pazemīgi jāklusē?

Pēc ilgākām pārdomām tomēr izlēmu padalīties ar savām domām. Jo tā nu ir sanācis, ka uz mana gadījuma bāzes, jeb „ar manām asinīm” gan es pats, gan mani kolēģi mācās, tajā skaitā lai varbūt kādreiz attīstītu LPB ētiku reglamentējošos dokumentus. Turklāt viena lieta ir vārdi un teikumi Ētikas kodeksā, bet ja aiz tiem nestāv konkrēta cilvēciska situācija, tad tos vārdus nav nemaz tik viegli uztvert un, kā rāda prakse, tos var arī dažādi interpretēt.

Latvijas Psihoterapeitu biedrībai šobrīd ir savs Ētikas kodekss un savas tradīcijas tā pielietošanā. Tas tika izmantots arī mana gadījuma sakarā. Nu jau krietnu laiku atpakaļ LPB Ētikas komisija pieņēma lēmumus, kuri tika izkomunicēti biedrības iekšienē, tajā skaitā ar mani. Es pieņēmu šos lēmumus un respektēju to.

Šā gada jūlijā, iznākot manai grāmatai „Pilni pagrabi partizānu”, gribējās tomēr papildus paskaidrot savu pozīciju ētikas jautājumos, kas arī tika publicēta manā mājaslapā 07.08.14. – https://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/etika-nekrofila-vai-dinamiska-sveta-govs-vai-attiecibu-instruments/ To es nepaudu ar vienīgās patiesības paudēja pārliecību, ko raksta ievadā arī norādīju: Turpinu cerēt, ka ir kāds patiešām speciālists šajā nozarē, kura grūtās studijās veidoto un praktiskā pieredzē stiprināto teorētisko viedokli varētu cienīt un uz tā balstīties savās turpmākajās ētiskajās izvēlēs. Viņš varētu pieteikties un paskaidrot, kur tālāk sekojošās, manā pieredzē balstītās pārdomas ir nepareizas. Un mani par to pārliecināt.

Diskutētāji gan nepieteicās, bet pie raksta parādījās daži vērtīgi komentāri, kas ļāva saprast cīņu par ētiku iespējamo plašāko kontekstu. 26.08.14. parādījās augstāk pieminētais Venta Sīļa raksts. Tajā viņš apgalvo: Savā mājaslapā ievietotajā publikācijā V. Rudzītis kritizē gan savu ētisko novērtējumu, gan arī medicīnas ētiku kā nozari. Vēlreiz pārlasīju savu rakstu, bet nekur neko tādu neatradu. Es kritizēju un uzdevu jautājumus par viņa slēdzienu! Taču tā ir Sīļa taktika šajā rakstā – pirmkārt, aktualizēt pusgadu vecus notikumus, kuri ir noslēgti saskaņā ar LPB ētikas priekšrakstiem, radot maldīgu iespaidu, ka tie vēl ir aktuāli, un otrkārt, izliekoties neredzam skaidri saskatāmo – es šajā rakstā jautāju un polemizēju, nevis kritizēju un noliedzu. Aklums, negodīgums, vēlme pašapliecināties uz citu rēķina?

Savā rakstā Vents Sīlis informē par bioētiku un to, ka tā ir evolucionējoša zinātne: Jaunās medicīnas zināšanas un tehnoloģijas fundamentāli ietekmē gan sabiedrību kopumā, gan arī medicīnas praksi, un šīs izmaiņas ar laiku padara neadekvātas iepriekš pastāvējušās ētikas normas. Tas jau ir interesanti, jo arī psihoterapijā daudz kas attīstās. Mans raksts galvenokārt bija veltīts jautājumiem, kas saistīti ar iespējamu LPB Ētikas kodeksa attīstību nākotnē. Jo saskaņā ar Venta Sīļa tā interpretāciju, kurai gan nepiekrītu, sanāk, ka praktiski visu, ko esmu uzrakstījis, var uzskatīt par ētiski nepieņemamu.

Viņš raksta: Intervijā NRA ir lasāms šāds Viestura Rudzīša izteikums: “Sieviešu pasaule ir citāda – caur skatieniem, simpātijām, antipātijām. Tā ir neobjektīvāka. Ētiskā pārkāpuma būtība: tas ir dzimumdiskriminējošs izteikums, jo sieviešu objektivitāte tiek apšaubīta tikai tādēļ, ka viņas ir sievietes, nevis kādu citu iemeslu dēļ. Ja pateikt, ka sieviete ir citādāka kā vīrietis, vairāk vērsta sevī, subjektīvajā un iekšējā pasaulē, atšķirībā no vīriešiem, kuri ļoti aizraujas ar ārējo pasauli un objektiem tajā, ir sievietes diskriminēšana, tad kaut kas nav kārtībā ar Sīļa kunga spriestspēju. Un viņš arī izliekas nesaprotam intervijas veidošanas noteikumus – žurnālists atspoguļo to, ko dzird un ko uzskata par būtisku uzrakstīt. Varbūt man pašam rakstot es to pateiktu tādiem vārdiem kā tikko paskaidroju. Lai nu kā, šeit notiek tāda piesiešanās, inkriminējot man to, kas man pat domās nenāk prātā. Un nenāk arī daudzām manām lasītājām. Kāda no viņam nesen feisbukā rakstīja – Paldies par intervijām! Tas ir atbalsts maniem “partizāniem”. Lai dzīvo Primaveras laikmets ! Un es atbildēju – Paldies par paldies! Tas dod tiesības runāt to, ko runāju!

Es tiešām nezinu, kas Ventam Sīlim ir devis tiesības interpretēt manus vārdus pēdējā instancē, kā viņš, izskatās gribētu uzskatīt. Es viņu uztveru, kā vienu no iespējamiem ekspertiem, kura kompetence nemaz tik neapšaubāma tomēr nav. Un viņam neizdosies man ieskaidrot, ka es diskriminēju sievietes.

Es vienkārši esmu tādā situācijā, ka manu grāmatu dēļ man ir jāinteresējas par to iespējamo ētisko novērtējumi. Es uzskatu to par sava atbildīguma izpausmi, nevis par pārkāpumu. Tādēļ arī es domāju par to, vai ētika ir nekrofīla, sastingusi, jeb evolucionējoša. Ja Vents Sīlis apgalvo, ka evolucionējoša un nober sarakstu ar grāmatām, kas to apliecina, tas maz ko līdz. Ja es savam klientam, tā vietā lai izskaidrotu viņa jautājumu, iedotu psihoterapijas grāmatu sarakstu, viņš būtu apmulsis, vismaz. Ne psihoterapiju, ne ētiku nevar apgūt no grāmatām un es sevi par ētikas speciālistu neuzskatu un nedomāju, ka spētu tāds kļūt, izlasot šo literatūru.

Venta Sīļa kolēģis Ivars Neiders kaut kur teica, ka mani uzskati ētikā atbilstot 20-tā gadsimta sākuma domāšanas veidam. Tas jau ir interesantāk, iespējams, Neidera kungs kādreiz izvērsīs savu domu. Tāpat gribētos zināt, kā LPB Ētikas kodekss iekļaujas evolucionējošajās bioētikas kopējā bildē. Lai saprastu tā attīstības potenciālu un virzienu, ir vajadzīgs teorētisks pamatojums un speciālista rekomendācijas. Vai Sīļa kungs uz tādām ir spējīgs?

Vents Sīlis savā rakstā nekur nav parādījis, ka pamanījis manu svarīgāko jautājumu – vai medicīniskā un psihoterapeitiskā ētika ir identiskas? Tas, iespējams, tādēļ, ka viņš strādā augstskolā, kurā pasniedz tādu psihoterapiju, kas ir medicīnas apakšnozare. Taču LPB apvieno speciālistus, kas psihoterapiju uztver kā neatkarīgu specialitāti, tajā skaitā arī no psiholoģijas. Turklāt mēs arī uzskatām, ka psihoterapija vairumā gadījumu nav zinātne, respektīvi, ne visu psihoterapijas prakšu iedarbību un rezultātus var aprakstīt ar medicīnā vai psiholoģijā, nerunājot nemaz par eksaktajās zinātnēs, pierastām metodēm. (Tomēr tas nav nekas unikāls, kā zinām, ir gana nopietni zinātnieki, kuri, kā to lasām „Rīgas laikā”, par zinātni neatzīst pat ekonomiku, lai gan šajā nozarē tiek pasniegta Nobela prēmija.) Šis jautājums ir plašs, tas tiek nemitīgi cilāts daudzu valstu psihoterapeitu sabiedrībās, bet tā praktiskais risinājums ir apmērām tāds pats kā Latvijā – psihoterapija ir daudzveidīga un katram tās veidam ir tiesības attīstīties un pierādīt sevi praksē.

Taču V. Rudzītis nav sagādājis nekādus zinātniskos datus, kas neapstrīdami pierādītu, ka sievietes tiešām ir neobjektīvākas par vīriešiem. Līdz ar to saskaņā ar LPB kodeksu viņa izteikumi ir neprofesionāli, raksta Sīlis. Man prasītā augstākās profesionalitātes pierādīšana diez vai var izskatīties tādā veidā, kā to iedomājas Sīlis. Turklāt viņam kā filozofam būtu jāzina, ka arī viņa zinātnē patiesība ne vienmēr tiek pētīta un pierādīta objektīvi. Arī no psihoterapijas vēstures zinām, ka K. G. Jungs savus pētījumus psihoterapijā sāka ar spiritisma seansiem un mitoloģijas studijām, bet J.L. Moreno, attīstot psihodrāmu, bez bērnu rotaļu vērošanas parkā, iedziļinājās Aristoteļa „Poētikā” un Staņislavska teātra teorijā. Viss nav tik vienkārši ar šo Sīļa kategorisko nošķīrumu „zinātne vai ezotērika”. Psihoterapijas vēsturē daudz kas sācies kā ezotērisks un vēlāk atzīts par zinātnisku, ja autori ir bijuši medicīnas vai psiholoģijas izglītību ieguvuši, vai kā psihoterapijas prakses, ja to izglītība bijusi cita.

Tāpat ne sevišķi saprotama un godīga ir Venta Sīļa prasība zinātniski pamatot to, kas pateikts intervijā, nevis atsevišķā autorrakstā un šo pamatojumu pagūt ietvert pašā intervijā!

Tāpat Sīļa kungs spītīgi nedzird aicinājumu saskatīt atšķirību starp psihoterapeita publiski izteiktu fantāziju un psihoterapeitisku slēdzienu. Ja es, Venta Sīļa mazajā tvitterbildītē ieraugu garmatainu blondu pajaunu vīrieša seju ar pasīku bārdiņu, tad man ir tiesības iedomāties, ka šī seja man atgādina Atosu no „Trim musketieriem”. Ventam Sīlim šī mana fantāzija neko sliktu nevar nodarīt, jo, gadījumā, ja viņam tā nepatīk, viņš vienmēr var no tās norobežoties – tā ir tikai Rudzīša fantāzija. Vai nenorobežoties. Vienīgi, ja viņš ir Vudu ticīgais, viņš ir neaizsargāts jo ar saviem izteikumiem šis maģiskais vai kāds cits tur Rudzītis viņam ir uzlicis Atosa lāstu.

Es, ziniet, tādā nozīmē esmu zinātniski domājošs cilvēks, un nepieļauju, ka man jārēķinās ar Vudu ticīgo prasībām mūsu modernajā sabiedrībā. Tādēļ es vēlreiz apliecinu, ka Sīla kungs man izskatās pēc Atosa.

Tomēr ja Vents Sīlis atnāktu pie manis uz konsultāciju un lūgtu sevis psihoterapeitisku izvērtējumu, mums tam būtu vajadzīga vismaz stunda kopīga darba, bet varbūt arī vairāk. Šādu izvērtējumu es nedotu ne viņa sievai, ne mātei, ja tās par to interesētos un kas šad tad arī notiek – tas paliktu tikai starp mums. Ar to es gribu teikt, ka ētiskajos izvērtējumos pielietotie termini nedrīkstētu tik interpretēti, kā nu katram, kas sevi uzskata par ekspertu, ienāk prātā. Ja šie termini nav paskaidroti, tad tas, kurš tiek vainots ētikas pārkāpumā, nevar sevi aizstāvēt, bet apvainotājs iegūst gandrīz tādas tiesības kā Jūdejas prokurātors.

Jau ar pirmo rindkopu savā rakstā Vents Sīlis izveido Drāmas trīsstūri, kurā es tieku iecelts par Vajātāju: Daži savas tiesības uz vārda brīvību saprot kā iespēju atklāti sludināt diskrimināciju un neiecietību pret citiem. Tad viņš pasūkstās par savu nelaimīgo Upura likteni, kam neviens (feministes, sievietes no LPB Ētikas komisijas) nenāk viņam palīgā, neiestājas Glābēja lomā. Veidojas tādā kā kara retorika – kas nav par mani, tas ir pret mani. Sīlis raksta: LPB prezidents Ansis Stabingis tikpat skaidri paudis atbalstu V. Rudzītim; Stabinģa kungs ir attaisnojis Rudzīša kungu, tādā veidā pats uzņemoties daļu atbildības par to nodarīto kaitējumu. Man gan šķiet, ka Ansis drīkstēja domāt un arī domāja pats ar savu galvu, nevis atbalstīja to, kura uzskatus neuzskatīja par sev interesantiem. Turklāt – viņš komunicēja viedokļus LPB, ļāva tiem parādīties arī savā mājaslapā. Tomēr Sīlim tonī ieviešas rūgtums un pat žultainums – nav izdevies LPB prezidentu dabūt Glābēja lomā palīgā savai upurībai: Šāds vērtējums liek uzdot jautājumus par to, cik rūpīgi A. Stabingis ir iepazinies ar paša vadītās asociācijas ētikas kodeksu un kā viņš saprot tā pielietojumu.  Taču retorika, lai aprakstītu mani kā slikto un Vajātāju – bagātīga – Savās fantāzijās V. Rudzītis var iztēloties sievietes tik neobjektīvas, cik vien viņš to vēlas. Ja šīs fantāzijas aizrauj viņa klientes un viņām šāda terapija palīdz, tad tā ir viņu savstarpējā darīšana (nav taču aizliegti citi ezoteriski terapijas veidi, piemēram, ārstēšana ar enerģijām utt.), sabiedrībai gar to nav nekādas daļas. Taču tajā brīdī, kad šīs fantāzijas tiek publiskotas kā profesionāļa viedoklis par kādu sabiedrības daļu, tad, nosaucot sievietes par neobjektīvākām salīdzinājumā ar vīriešiem, notiek diskriminācija un tiek pārkāptas sieviešu cilvēktiesības. Kāds džentelmenis un sieviešu glābējs! Dzimis no pelniem!

Šāds paņēmiens – izveidot Drāmas trīsstūri ideoloģiskām vajadzībām ir plaši izplatīts („krievi – okupanti”, vai „oligarhi pie visa vainīgi”). Tādā veidā viedokļu apmaiņa kļūst subjektīvi virzīta un objektīvi nerezultatīva. Drāmas trīsstūri izmanto atkarīgie, lai neapzināti ārstētu savas zaudējumu traumas – tad šis trīsstūris ir funkcionāls un dara vajadzīgu darbu vairāk par to manā grāmatā „Bendes meitiņa un viņas tēvs”. Turklāt, kā jau teicu augstāk, Sīlis rakņājās notikumos, kas sen jau ir atrisinājušies. Viņam redz, tikai palikusi kaut kāda neapmierinātas asinskāres sajūta, kā izskatās.

Nobeigumā gribu teikt, ka tā rezonanse, kas ir manām intervijām, rakstiem un grāmatām, ļauj man mierīgi raudzīties uz šīm peripetijām. Es zinu, ka palīdzu cilvēkiem, bieži vien tādiem, kas mani nav pat satikuši klātienē. Un šādu manu klientu noteikti ir vairāk nekā to, kas pie manis atnāk. Šie konflikti jau ir ne par to, vai es turpmāk darīšu to, ko daru – mācoties no kļūdām, protams. Tie ir par to, vai darīšu to kā izraidītais vai kā atzītais. Bet pēdējais jau ir jautājums par to, cik sabiedrība grib mani izmantot. Tā ka – viss jebkurā gadījumā būs labi, katrs dabūs to, ko vēlējies.

P.S. Bildē uzņemts VR pie „Dionīsija auss” Sirakūzās