Avots: getintravel.com
Kāda meitene izstāstīja tādu gadījumu. Dēls rotaļājies ar savām mantiņām un viņa to puiku vērojusi. Kā pati jutusi – ar lielu mīlestību, maigumu un labvēlību. Nevarējusi atraut no dēla rotaļām acis, gribējies tā sēdēt un sēdēt. Kādas viedas nejaušības dēļ pret viņu bijis pagriezts spogulis. Uzmetusi tam skatu un piedzīvojusi šoku – tur redzamā būtne ar piemiegtām, spīdošām acīm, siekalu uz lūpām, iesārtušu seju – gatavā ragana, spējīga to puiku apēst.
Kanibālisms, visticamāk, vēsturiski ir cēlies no vēlmes saplūst ar apēdamo personu, dabūt to sevī uz mūžīgiem laikiem vai iegūt tās apskaužamās īpašības. Kādu apēst no primitīvo kanibālu kultūru viedokļa nozīmē arī izlīgt ar to un apvienoties, varbūt pat izrādīt cieņu. Šāda vēlme ir arī Nāves dziņas izpausme – māte kā dzemdētāja un arī kā atpakaļ paņēmēja un apēdāja (Nāve). No otras, dēla, puses – ļaut sevi apēst var būt kā iespējamā atkarības izpausme „vēlmes piedzimt atpakaļ”. Kā arī bailes un pretestība šādam liktenim, kas var izskatīties kā dzīves alkas, bet kas tādas nemaz nav. Kas tās par alkām, kas apsīkst apjausmā, ka esi aizbaidījies prom no mātes, un atjēdzies aukstā tukšumā…
Taču interesantākais šajā stāstā droši vien ir milzu atšķirība starp „kā es jūtos, kā redzu sevi” un „kādu mani redz citi”. Tā kanibālismu taisa par mīlestību. Tā nezina, ka pasaka par Ansīti un Grietiņu ir par viņu, māti, kas tā mīl savus bērnus, bet, izrādās, ir kanibāliska ragana.
Ja ir tāda atšķirība sevis un savas ietekmes uztveršanā no iekšpuses un no ārpuses, tad sev faktiski nemaz nevar uzticēties. Un vajadzētu atrast kādu vēl efektīgāku spoguli kā tas, kas nejauši pagadījās tās meitenes tuvumā.
Es viņai ieteicu uz stundu ieslēgt videokameru, kas fiksēta tikai uz viņas seju un šīs stundas laikā vai nu sarunāties ar dēlu, vai aplūkot viņa fotogrāfijas, zīmējumus, skatīties filmu, kurā dēls uzņemts. Varbūt vienkārši domāt par viņu. Var aizsargājoties slēpties un „rādīt seju” piecas minūtes, nu desmit varbūt. Bet ne ilgāk, iestājas pierašana pie kameras. Un tad tā sāks fiksēt patiesību. Varētu iznākt izcila kinomāksla, ja vien meitenei būtu drosme publicēties.
Ideja gan nav jauna – Hercs Franks ar Juri Podnieku taču savulaik uzņēma slaveno filmu – „Vecāks par desmit minūtēm”, kurā kamera fiksēta uz puisīša seju kinoteātrī, kurš skatās multiplikācijas filmu. Tikai seja, nekas vairāk. Tajā vēstījumā ar puiku notiek brīnumainas lietas. Mātes seja būtu vēl interesantāka.
Kopš izgudrots video, psihologi daudz filmējuši mātes un bērna attiecības, bet neesmu dzirdējis, ka kāds būtu filmējis tikai māti, bez bērna. Taču šo divu mātes telpu pētīšanas dēļ, tas būtu ārkārtīgi interesanti. Tikai nezinu, vai tas jādara psihologiem vai māksliniekiem, varbūt abiem.
Tas, ko še saku, būtībā jau nav nekāds jaunums priekš manis. Esmu jau stāstījis par savu pārliecību, ka māte tieši bērnam rāda savu seju, kāda tā ir, bez kādas slēpšanas un aizsardzības. To viņa nedara, esot kopā ar vīru, ar māsām vai savu māti. Tam ir svarīga nozīme – „īstās sejas” vēstījums ir neverbāla, parasti neverbalizējama informācija. Bērns tādā veidā „uzpildīts” ar kolektīvo zemapziņu pa taisno no mātes, viņš uzzina to, kas pasaulē ir noticis vissenākajos vēsturiskajos laikmetos, neapzinādamies, ka to uzzinājis. Bet šīs senās arhetipiskās programmas ietekmēs bērna uzvedību visā viņa dzīves gaitā.
Pateicu, ka tikai bērnam māte rāda savu „īsto seju” un aizdomājos. Varbūt ar to seju nav tā, ka tā ir tikai ieslēgta vai izslēgta? Varbūt ir kaut kā nedaudz ieslēgta un nedaudz izslēgta? Varbūt arī citi cilvēki skatoties sievietes sejā, nedaudz redz to kā „īsto”. Sevišķi ticami tas tādēļ, ka mēs visi jau esam bijuši bērni, kam tā caur māti nākošā translācija ir bijusi jāpiedzīvo un varbūt arī mēs nespējam tā radikāli „izslēgt māti” un „ieslēgt citu sievieti”. Tā noteikti ir, sevišķi ja atceramies „mother – other” principu. Tas, kas senāk bijusi māte, nosvītrojot tam pirmo burtu, kļūst par „citi” vai visi, pasaule.
Šādi mēs no kādas citas puses esam nonākuši turpat, pie Dievietes esamības pierādījuma. Katrā sievietē ir Dieviete, kas vēsta, ka spēj gan sasildīt gan apēst. Tas, ka Dieviete ir sievietē, liecina, ka maza meitene ļāvusi sevi tai upurēt ļaujot apēst un padarīt par savu Priesterieni. Un vienlaikus arī apēdusi un dabūjusi sevī Dievieti, apliecinot Mātes un Meitas nešķiramības principu. Mūsu kolektīvā zemapziņa apliecina – jā, tā vēsturiski ir bijis. Kādreiz ģimenes lielums un bērnu skaits nevarēja tikt regulēts ar kontracepciju un abortiem, to varēja darīt tikai „liekos” bērnus nogalinot, vai atstājot bez aprūpes. Tie laikmeti nevar nebūt palikuši kolektīvajā zemapziņā. Bailes no tās senās Mātes, kuru pārstāv Dieviete, tiek projicētas uz katru sievieti. Tieši bailes tikt nogalinātam, kuras ir arhi stipras, kamēr nav apzinātas.
Sievietes, kas vēl nezina par Dievieti, šajās bailēs redz it kā pašsaprotamo „cieņu pret sievieti”. Vīrietim vajag tikai nebaidīties un tā jau būs necieņa. Bailes no Dievietes tiek regulāri pārbaudītas. Piemērām, runājot visādas muļķības par dzimumdiskrimināciju, feminisma gaismu nesošo lomu un vienlaicīgi vērojot – ja vīrieši piekrītoši māj ar galvu, jeb vismaz klusē, tad bailes no Dievietes tiek pierādītas, tā ir saņēmusi ziedojumu, nomierinās uz kādu laiku, lai atkal pieprasītu kādus „cieņas pret sievieti” apliecinājumus. Ne jau tikai ziedus vāzē, ne jau tikai apskāvienus un skūpstus. Neatraidāmus lūgumus apmaksāt kādus blondīņu festivālus, tusiņus, kuros krutākie čaļi met tūkstošus un miljonus zem Dievietes kājām. Tas skaitās skaisti un neizbēgami.
Par neizbēgami varu piekrist – šis ir mehānisms, ar kura palīdzību sievietes dabū Dievietes sūtītu enerģiju. Viņas kā kulta Priesterienes ir piesaistījušas Ziedotāju, tādēļ Dievietes arhetips pasaka paldies.
Nevaru piekrist, ka šis ir neapzināmi. Ja sievietes un mātes redzēs sevi spoguļos un videomateriālos, viņas redzēs Dievietes patieso seju un iepazīs to. Ja tas notiks, tad ziedošanu Dievietei var organizēt tā, ka tā jūtas gana atzīta arī bez tā, ka kādam jāiet bojā. Ja es nopērku ziedus, pasniedzu tos sievai ar vārdiem – tas tavai Dievietei! – viņas sejā parādās ziedojuma pieņemšanas zīmes un es jūtos atvieglots no bailēm.
Dieviete, protams, par to škrobējas un varbūt sūta sievai kā Dievietes Priesterienei signālus, ka viņa kaut kā „pa lēto” devusi ziedojumu pieņemšanas signālu. Tomēr varbūt tā nav, varbūt tās manu baiļu druskas, kas veido tādas fantāzijas, ka es esmu mūžīgs Dievietes parādnieks.
Atceros kādu pāri pie sevis terapijā. Vīrs – ļoti uzmanīgs, tēvišķīgs un tai pat laikā – acīmredzami zem sievas – mājsaimnieces tupeles. Bet sievas sejā nolasījās spēja ļoti niansēti un smalki „uzmest lūpu”, ko vīrs smalki nolasīja un tūliņ pat sāka par sievu rūpēties. Vienlaicīgi bija redzams, ka viņam šitā kalpošana ir apriebusies. Un bija redzams arī, ka tā, kaut ļoti salda un patīkama, neļauj sievai iegūt savus pašapziņas stiprināšanas mehānismus. Viņa bija gan varena kā Dieviete, gan nevarīga kā maza meitene. Vecumā ap četrdesmit tas jau mēdz izskatīties groteski.
Taču viss nav tik vienkārši. Jo kad es sievai kaut ko interpretēju, viņa arī man mēdza „uzmest lūpu”, ja tas nebija kompliments, ko tobrīd izteicu. Es sajutu, ka sāku baidīties, ka viņa nākošreiz varētu neatnākt. Tas man lika sākt par viņu cīnīties, bet bez lieliem rezultātiem. Vīrs sēdēja nobijies, jo tik daudz uzmestu lūpu īsā laika sprīdī viņš nebija radis izturēt. Mana cīņa ar Dievieti viņu gan iedrošināja gan baidīja vienlaikus. Turklāt bija manāma arī gatavība aizstāvēt savu sievu no terapeita uzbrukumiem, apjukums.
Es pateicu, ka jūtu bailes par to, ka pāris var neatnākt nākamreiz. Un par citām savām reakcijām, kas izrādījās analoģiskas tām, kuras attiecībās sajuta vīrs. Es izstāstīju sievai to, ko viņa nezināja par savu seju. Sākumā klausījās neticīgi – protams, ka viņai ir cita sajūta par to, kā viņa izskatās! Bet vīrs māja ar galvu – jā, jā tieši tā tu izskaties. Pieņemt, ka sievietes sejā redzama Dieviete, pašai sievietei ir pirmais, vieglākais uzdevums. Taču atteikties no Dievietes varas, iemācoties nedraudēt, ka nelabvēlīgas attieksmes rezultātā nākamreiz neatnāks – tas ir kas pavisam cits, daudz grūtāks darbs.
Dievietes iepazīšana var dot lielu ekonomisko efektu. Lai arī nedaudz smieklīgi naudā vērtēt tik svētas lietas, tomēr tieši tas varbūt atvēsina un atbrīvo no liekām svētulīgām bailēm. Ja vīrietis pazīst Dievieti, tad viņam uz ziedojumu altāra nav jāiet bojā agrāk, kā pienācis viņa laiks. Un viņš var izrādīt cieņu Dievietei kā dižam mūsu arhetipiskās vēstures piemineklim, neliekot bankrotēt savām vīriešu pasaules iecerēm. Bet ja sieviete pazīst Dievieti, tad viņa var ievērot, ka tā viņai sūta salīdzināma lieluma enerģiju gan tad, kad saņēmusi ziedus (pats vārds cēlies no ziedošanas vai otrādi) un kad Ziedotājs pie viņas kājām būs nolicis miljonu. Bet ar miljonu tie kreņķi ir tādi, ka pēc kāda laika vajadzēs atkal miljonu. Ja būs mazāk, Dieviete bļaus un sieviete sāks justies veca un vairs ne tik veiksmīga Dievietes priesteriene, nesaņemdama Dievietes enerģiju.
Komentāri
vienkārši gribu “grāmatu nosaukumu,izdevniecību,gadu”,kas ir par pamatu sievietes- slepkavas attaisnošanai…
un vispār šo rakstu pamatotu ar avotiem
Priekš kam tev veselu bibliogrāfiju? Ja šaubies — vienkārši izlasi savu komentāru.
Ha. Spēcīga meitene – ar pāris uzmestām lūpam, nokautēt tāāāādu profi kā Rudzīša kungs
“Es sajutu, ka sāku baidīties, ka viņa nākošreiz varētu neatnākt.”- jābaidās? Kādēļ?
a honorars?
tas nav bailes, tas izklausas pec izmisuma.
Oho, šitas gan bija ietekmīgi. Ieraudzīt… Laikam attiecas ne tikai uz sievieti, kura spogulī var ieraudzīt Dievieti, bet arī uz vīrieti Dievietes klātbūtnes kontekstā. (Vai tu būsi tas, kurš viņu iegūs? Vai tev būs tā goda vieta? Ja nu cits ir izveicīgāks?) Tas taču ir Dievietes klātbūtnes konteksts, kurā mērīšanās ar daiktiem notiek. Dieva Vīzijas transcendencē (ja to tā varētu nosaukt) nav ne jēgas, ne vajadzības sacensties, jo jebkuram priekšā ir bezgalīgi tāls attīstības ceļš.
Nu lūk, tāpēc man arī ar attēliem ir bijis visādi. Pie spoguļa var šķobīties visādi un piepravīt, tādējādi panākot vēlamo purnu un stāju, bet fočenē vairs ne. Vienreiz gadījās, ka nepatika fočene, bet draugs teica: “Kas par problēmām? Mēs uz šito mūli katru dienu dabonam skatīties.” Vienu citu reizi vairākus gadus atpakaļ kāda mācību kursa ietvaros trenējāmies uzstāties. Vairs pat neatceros, vai tur tika lietota videokamera vai tikai bija nodoms to darīt, bet atceros efektu, ko piedzīvoja daudzi: pašam liekas, ka esi baigi skaļš un izteiksmīgs, bet no malas sevi ieraugi kā klusu un biklu. Un tad mums mācīja to ārējo pielabot, lai atbilst iekšējam. Briesmīgi gan toreiz tajā visā neiedziļinājos, bet man šķiet, ka arī secināju, ka to koriģēto uzvedību grūti noturēt uz ilgu laiku.
Par tiem ziediem kā ziedojumiem — nu bet protams, ka tie ir aizstājēji paša ziedotāja sevis atdošanai nāvē, lai augšcēlušais varētu fiziski būt tas pats, kas nogalinātais. Bet vēsturiski tas ir cits jaundzimušais. Es domāju, ka lielos vilcienos visu reliģiju upuri simbolizē (un tādējādi aizvieto) kādu aspektu no šī arhetipiskā notikuma. (Kristietība, protams, nav izņēmums, bet gan ļoti verbalizēta versija, ja vien to to nesačakarē ar objektivizēšanu un intelektualizēšanu.) Vot. Un tas strādā, citādi jau netiktu turpinātas gadsimtiem ilgas tradīcijas. Strādā emocionālā, ne tikai intelektuālā līmenī. Man liekas, tur ir kāds āķis: Dieviete ir gan liela, gan varena, gan nepieciešana, tomēr viņa nav visvarena: viņai ir vajadzīga sieviete, jo pašai viņai nav prāta. Un tad sieviete Dievietei var pateikt, ka pienestais upuris pa īstam ir Viņš. Sanāk drusku šmaukšanās, bet tas strādā, un ir daudz praktiskāk nekā nogalināt pa īstam.
(Vai tik aiz Pirmdienas likuma arī nestāv kāda Dieviete, ka to tik grūti atcelt:))
Kaut kā jocīgi skan iekavās minētais it kā paskaidrojošais jautājums – Vai tu būsi tas, kas viņu [Dievieti] iegūs.
Dievietei var tikai ziedot. Iegūt varbūt var sievieti, bet ne jau Dievieti, par ko runā autors.
Nevajadzētu jaukt jēdzienus.
Ar “iegūšanu” bija jāsaprot “atzīšanas, statusa” utt. iegūšana. Nepiesienies pie vārdiem. Labāk padomā, vai tā tava sievietes iegūšana ir tik objektīva lieta.
Bet vispār var paskatīties arī tā: Dievieti var un vajag iegūt — pārdalot uz pusēm, t.i., nogalinot viņu, labo daļu (Sievieti, līgavu) paņemot sev (tikai tā šoreiz nebija tēma). Līdz ar to labs jautājums par seksu, kas tas ir: Dēla kastrēšana/nogalināšana vai Dievietes pārdalīšana uz pusēm/nogalināšana. Jau agrāk minētā varas spēle — kurš kuru. Iekšējās pasaules attīstības vēsturē senāka ir kastrēšana; tas notika tad, kad vīrietis netika tālāk par tāda pusaugu Dēliņa stāju, bija Mātes pavadonis, riņķoja ap to. Bet tad viņš kļuva stiprāks, uzvarēja un savos priekšstatos radīja Sievieti, atdalīja to no Mātes un aizgāja kopā ar to. Un cepiens ir par to agrāko, pavadoņa stadiju, ka baigi populāra un “labais tonis”, un tiecas atgriezties arī vēl pēc uzvaras.
Bryuvers – tas posms, kad noteik mērīšanās kurš tad to Dievieti – sievieti iegūs, man šķiet, ir pats neobjektīvākais visā dzīvē kopumā. Tad ir sacensība, centība, izdoma, izlikšanās, iemīlēšanās… Līdz ar to man kā sievietei tas šķiet pavisam sekundārs pasākums. Un domāju, ka to īsto sievietes – Dievietes seju var ieraudzīt ilgā laika posmā, tad ir skaidrs, cik tur ir kaut kas gaišs, labestīgs, cilvēcīgs; cik ir sievišķīgi valdonīgs, prasīgs, u.t.t.
Tieši tā — neobjektīvs, jeb subjektīvs. Kāpēc tu domā, ka tam subjektīvajam ir mazāka nozīme?
Dieviete gan dzemdē un pasargā, gan nogalina un apraud; un nogalinātais ir sēkla nākamajam, kurš dzims. Vai tev, sievietei, neprasās iejaukties? Ja vien tu pazīsti šo subjektīvo kontekstu (kurš, kā izrādās, ir intersubjektīvs). Nosaucot subjektīvo par sekundāru pasākumu, tu riskē šo to palaist garām.
Kaut ko tur sapinies, otro rindkopu nesapratu. Manā izpratne tam neobjektīvajam posmam ir maza nozīme. Varbūt cita sieviete no tā posma laimē staro vismaz pirmo 10 gadus, cik tas ir bijis skaisti un barojis viņas pašapziņu (Dievieti?) 🙂
He, pat aterējos kādu bijušo kolēģi, diezgan parasta sieviete, bet lepojās ar to, ka vīrs pie viņas ticis ciešā konkurencē ar citiem kursa biedriem. Un visi to labi atceroties (laikam ar ne mazsvarīgi).
Es nesapinos vis; man likās, ka otrā rindkopa tieši ir ģeniāla, jo vienā teikumā nodefinēju faktiski visu Dievietes cikliskās dinamikas rāmi — to, ko sieviete mācās no Zemes (→ Gajas) un kas redzams zemkopībā.
Bet subjektīvās lietas ir un būs, atliek vienīgi prast izmantot. Ok, varbūt tevi nefascinētu piecu inteliģentu tēviņu savstarpējs cīniņš par tevi vai vismaz šādas atturīgas nostājas ieņemšana šķiet prātīga vai pat cienījama. Bet subjektīvo lietu nozīmīgums ir nevis iekš tam, ka viņas kādam interesē vai patīk, bet iekš tam, ka viņas eksistē neatkarīgi no tā, un bieži vien arī neatkarīgi no tā, vai tu viņas apzinies. Ja neapzinies, tad varbūt sapņos nerādās, ko viņas ar tevi dara (par to arī šodien minētais pārsteigums pēc ieskatīšanās spogulī).
Manuprāt doma diezgan skaidra, un ikdienā novērojama, gan pašas, gan citu attiecībās. Publiski visai bieži novērojama… No sievietes viedokļa, un racionālā viedokļa nav saprotamas bailes kuras izjūt vīrietis.. Kāpēc viņam ir vajadzīga sievietes(Dieviete) atnākšana? Vai vīrietis kaut ko spēcīgi zaudēs, ja nereaģēs uz “uzmesto lūpu”…? Viņa viņu var “nogalināt”.. nu loģiski.. Bet vai vīrieti var nogalināt tādā veidā, vai tomēr tā galina tikai Dēlus.
Pedējā laika interese man būtu pafilmēt pusaudžu dēla seju, kad viņš runā ar savu tēvu. Dēla, kurā atspoguļojas tā pati viņa Māte, kas caur Dēlu tagad kontaktējas ar Tēvu, mēģinot to, kaut no attāluma ievainot. Un domājams, ka stāsts nav par Dēla vēlmi nogalināt Tēvu, bet gan pat Mātes vēlmi atriebties vīram par to, ka tika nelietīgi nereaģēts uz vienu ļoti “uzmestu lūpu”.. Aš tik precīzi.. Bet tas jau ir cits stāsts.
Esmu mēģinājis ar sievietēm runāt par vīriešu bailēm no sievietes un esmu sapratis, ka tas viņām ir pilnīgi nesaprotami. Pat vairāk, sievietes dažkārt uzvelkas un atteic “nu ko tur ko baidīties” stilā.
Esmu mēģinājis skaidrot šīs bailes kā kaut ko līdzīgu bailēm no augstuma. Cilvēks var droši pāriet pa baļķi, kas guļ mežā, bet nevar, ja tas pats baļķis pacelts 50 metru augstumā. Respektīvi, bailes no sievietes it kā nav racionālas. Tās ir kaut kur tik dziļi iekšā, ka nav pārvaramas ar prāta konstrukcijām. Tāpat nesaprot. No sejas var redzēt.
1. Ar prāta konstrukcijām to nepārvarēsi, vienīgi ar mēģinājumiem, kuri dažreiz būs neveiksmīgi un liksies pazemojoši, bet citreiz būs “skola rokā!”. Ir jārīkojas, bet tu mēģini pretinieku pataisīt par draugu. Tā sievietes daļa, kura šeit raksta, var būt mums draudzīga, bet tā, kura klusē, ir mūsu uzbrukuma objekts, kur mums ir sava misija. Godo, tu nevari ar viņu apspriesties par to, kā šo misiju veikt! Lai cik viņa laba un forša būtu. “Бабы — они звери,” šeit ne pārāk sen atgādināja Dabaszinātnieks, un lai viņa iespaids šeit nezūd.
Hmm, un kā būtu tulkojumas vīriešu uzmestās lūpas, kas arī gana bieži sastopamas?
Reiz jau minēju, ka īsti nesaprotu, kāpēc mātes baisajai īstajai sejai būtu tik dažādi jāiepaido dēlu un meitu, jo tad, ja tas bērniņs ir aprijams, tad ir. Kaut gan ragana tomēr Ansīti baroja ēšanai, bet Grietiņai pagaidām tikai lika kastroļus berzt 🙂
Un īpaši latviešu pasakas ar saviem: “Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko” un pūķiem ar deviņām galvām, kuras kā vienu nocērt, cita vietā, tiešām izklausās pēc perfekta teorijas pamatojuma.
Bet vispār interanti, ka to abpusēji uzmeso lūpu rezultātā, arī pašpietiekamība reizēm tiek uzskatīta par manipiulāciju – tāda kā sienas laušana izmisumā, ka durvju nav, kaut durvis turpat blakus un pat neaizslēgtas.
Beidzot arī es tieku pie pirmā komentāra jaunajā blogā. Biju pavisam nevaļīga pēdējās nedēļās.
Pirmkārt, par blogu pašu un tā veidolu. Man ļoti patīk bildīte ar VR guļošu uz soliņa. Patīkama pārmaiņa pēc visām tām standarta bildēm visādās oficiālās fotogrāfijās – pie galda, ar pildspalvu rokās un zem tās pagrūstas kaut kādas (svarīgas) aprakstītas lapas. Un vispār visi tie portretfoto apnīk, ja ir skaidri zināms, kā cilvēks izskatās. Par pārējo – man jāpalieto, lai varētu pateikt, kā patīk, jāpierod. Tas ir tāpat kā ar jaunu telefonu – nopērc jaunu, krutāku par veco, bet kamēr pierodi, liekas, ka ar veco bija ērtāk, taču, kad esi pieradis, tad vecais liekas baigais krāms.
Otrkārt, es vēl gribēju pateikt par efektīgajām sievietēm un Agnesi Zeltiņu. Man ir jautājums – ko nozīmē “efektīga sieviete”? Kur ir tas viņas efekts? Iekš atbilstības mūsdienu skaistuma kanoniem, ko viņa ir izpildījusi uz teicami? Agnese Zeltiņa, neapšaubāmi, atstāj efektu pat uz mani, lai gan ne tik lielu kā uz vīriešiem, īpaši tiem, kas jau pārsnieguši 50 gadu slieksni. (stipri šaubos, vai 20gadīgam sienāzim Zeltiņa liksies tikpat efektīga kā VR, varbūt viņš balsos par kādu jaunāku, kaut tagad neviena nenāk prātā). Taču kopš otrās grūtniecības man sāk likties, ka tas efekts un efektīgums nav meklējams žilbinošā ārējā izskatā, jo notika pati būdama grūtniece, vairāk ievēroju citas grūtnieces gan uz ielas, gan gaidot uz pieņemšanu pie ārsta. Un, lūk, lielākā daļa no viņām bija sauc to kā gribi, bet tikai ne efektīgas Agneses Zeltiņas stilā. Un puse bija nevīžīgas un es pat teiktu – nesmukas. BET. Problēma radās ar to, ka viņas gaidīja bērnu. Kāds bija viņas iekārojis un apaugļojis. Bet ko mūsu skaistuma ikona? Vienu bērniņu tikai iznēsāja un to pašu dabūja sagadīšanās pēc studiju laikā. Un es aizdomājos, ka skaistām, izcili skaistām sievietēm nav bērnu, vai arī ir viens. Kur tad ir tas efektīgums? No bioloģiskā viedokļa – viņas ir pilnīga nulle, efektīgas, bet neefektīvas. Un man šķiet, ka šīs skaistās sievietes ir jaunais vecmeitas tipāžs. Pagājis laiks, kad vecmeitas staigāja brūnās adītās jakās, biezās zeķubiksēs un copē savītiem matiem. Tagad vecmeitas un ālavas ir skaistākas par precētajām. Nu un vecmeita jau arī ir citāds jēdziens, tā vairs nav mimras stila biedrene Kalugina, tā ir sieviete, kas vīriešus spēj pievilkt, bet negrib/nemāk paturēt un negrib/neļauj, ka viņu apaugļo. Ālava.
Agrāk es daudz cepos par savu ārējo izskatu. Tagad, protams, es arī to daru, bet mans lepnums ir pārvirzījies no mana izskata uz maniem bērniem. Esmu lepna, ka man ir bērni, nevis ka esmu efektīga. Tas ir otršķirīgi. Neesmu nekāda Agnese Zeltiņa, protams, bet jūtos pārāka un efektīgāka par viņu, spēcīgāka dzemdes ievelkošajā skaistumā, nevis sejas. Par dzemdes skaistumu domāt mani uzvedināja ginekoloģe, kas pēc dzemdībām man taisīja sonogrāfiju, lai pārliecinātos, ka viss kārtībā. “Kāda jums skaista dzemde!” viņa man teica tik sirsnīgi un ar domu, ka viss ir kārtībā. Skaista no medicīniskā viedokļa, protams, nekā estētiska tur nav. Bet man tas patika. Skaista dzemde. Re, vot, te mans skaistums!
Es nekādā ziņā neatbalstu sievietes nevīžību. Man nepatīk visas tās neglītās un nekoptās grūtniecies. Tomēr, kad skatos uz daudzbērnu mammām (sākot no 4 uz augšu) viņas visas izskatās briesmīgi. Izņēmums ir vienīgi Una Gavare (es viņu nepazīstu personīgi, tāpēc rakstu te vārdu, manas zināšanas par šo sievieti veido tikai publikācijas presē). Tā ir skaista sieviete un viņai ir 7 bērni, taču viņas skaistums nav salīdzināms ar Agnesi Zeltiņu. Viņa ir pārākā. Viņa skaistumā ir kaut kas pārpasaulīgs. Viņas skaistums ir viņas bērni, kas izstaro uz seju. Bāc, vot efektīga sieviete!
Un vēl par lūpas uzmešanu. Man šķiet, ka ir tā kā saka Marī, ka arī vīrieši uzmet lūpu. Un kā vēl uzmet. Bet no sievietes viņi to lūpas uzmešanu gaida. Ja vīrietis uzmet lūpu, tu vari uz to nereaģēt, un viņš sēdēs un pūtīsies. Bet uzmet lūpu pati, un uzreiz būs – zaķīt, nu beidz! Un visa problēma atrisināta. Un te nu man arī VR iedeva atslēgu – visu var atrisināt sapūšoties. Ja mēģināsi kā ar pieaugušu cilvēku, tas neies krastā. Sapūties – un viss nokārtosies. Tizli, bet fakts. Varbūt vīrietim vajag tās bailes? Kā sievietēm – alkoholiķus vīrus? Tāda līdzatkarība.
Un vēl par izskatu un kā mēs izskatāmies, kad skatāmies uz bērniem. Interesants stāsts par meiteni-raganu, kas siekalojoties skatās uz bērnu. Vai viņa tā izskatījās? Vai viņa pati sevi tā interpretēja? Es to domāju šādā sakarā, ka es skatos uz sevi spogulī un vienādvien redzu sevi resnu. Es saprotu, ka tā nav taisnība, visi apkārtējie apgalvo vienā mutē, ka esmu ļoti tieva, esmu izrēķinājusi savu ĶMI un tas ir uz apakšējās robežas, ja man būtu vēl 2-3kg mazāk, man būtu nepietiekams svars. Es saprotu, ka es neesmu resna. Ar galvu. Bet spogulī, es redzu resnumu un taukus. Es nespēju to izskaidrot. Tas sākās pēc šķiršanās. Citas meitenes to pārdzīvo 14 gadu vecumā un tā rodas anoreksija. Man ir vairāk gadu, lielāka pieredze un es nemuļķojos ar vemšanu un caurejas līdzekļiem. Arī ēdu. Bet tas resnums galvā paliek. Šovasar ieraudzīju vienu savu bildi peldkostīmā un tur man šķita, ka es esmu šausmīgi resna. Tāpēc filmēšana stundas garumā mums nepateiktu neko citu, kā tikai to, kas jau ir galvā. Varbūt tā meitene bija īsti raganiska galvā un to viņa sevī ieraudzīja. Raganu.
Sorry, ka mans komentārs tik garš. Tas bija par četriem pēdējiem bloga ierakstiem.
Nu nezinu gan Bryuver, vai “babi eto zveri” un ar kādu no tās daļām nevar apspriesties. Drīzāk, ka kāda Tava daļa nevar apspriesties ar kādas konkrētas sievietes kādu daļu.. nu kas tālāk projecējas uz visām sievietēm apriori.. Ja uz “uzmesto lūpu” nereaģē, tad nekas slikts9vismaz vīrietim) nevar notikt, ja vien viņš nav vairs Dēls, jo teiksim teksti par to, ka nekas neesi, nekam nederi, esi tāds un šitāds, slikts un dumjšs, vienkārsi ir kā lielās Medūzas raganas izmisuma vājprtāts, nesaņemot ziedojumu, nevis objektīvas cilvēka domas. Vai vīrietim nekad nav kārdinājums sievietei, kaut dusmās pateikt, ka viņa atbaidoši izskatās, it sevišķi kad dusmojas. Vai, ka viņai vajadzētu būt sievišķīgākai, teiksim…. Jeb tādi kārdinājumi piemīt tikai Raganām?
Tas teiciens nāk no filmas “Мой нежный, ласковый зверь” — nosaukums principā līdzīgs jaunā saita pirmā bloga nosaukumam “Skaistas un bīstamas”. Es biju domājis, ka šādi epiteti tevi sen vairs neuztrauc. Runa ir par Dievietes pretrunīgo dabu, kas ik pa laikam izpaužas sievietē; tie ir tie partizāni. Bet vīrietis, lai cik viņš nobriedis, stiprs un drosmīgs, nekad nevar atļauties aizmirst, ka tāda lieta vispār eksistē. Un to “Mein Teil” liec mierā, citādi sanāk tā: “Ja nespēj būt man par Tēvu, tad esi impotents, neesi vecis” vai “Neņem nopietni manas kaprīzes, tev kā Tēvam jābūt pieaugušākam” Un ja nu es savai sievietei esmu līdzvērtīgs partneris, nevis Tēvs vai Dēls? Ģimenes simbols ir “viena miesa” jeb viens organisms ar savu vīrišķo un sievišķo pusi — pašpietiekama, uroboriska vide. Jā, brīžiem ir varas spēles ar Mātes/Dēla un Tēva/Meitas lomām, bet pēc tam iestājas “viena miesa”.
Par to jautājumu beigās — neņemos spriest par visiem vīriešiem, bet man dusmās parasti neprasās sievietei pateikt, ka viņa nesmuka; es tad drīzāk cenšos uzrādīt viņas “grēkus”. Gan nepretendēju uz to, ka tas ir obligāti labākais, ko darīt.
Čehovam gan tas nežēlīgais maigais bija Kamiševs, bet protams, protams, Dievietes inspirēts 🙂
Jā, mēdz būt arī tā…
Un kādi ir sievietes gŗēki? Nopietni… Man ir pēkšņa interese par to, un tieši Tu ar šādu formulējumi.. Kā Tu domā?
Nu, kā: tie tak ir tie partizāni, par ko Viesturs visu laiku raksta. Šonedēļ, piemēram, ir par bērnu apēšanu. Ļoti nelabs grēks.
Let my heart go
Let your son grow
Mama let my heart go
Or let this heart be still
Rebel my new last name
Wild blood in my veins
Apron strings around my neck
The mark that still remains
Left home at an early age
Of what I heard was wrong
I never asked forgiveness
But what is said is done
/“Mama said” – Hetfield, Ulrich/
(https://www.youtube.com/watch?v=4FKYsUEuvIo)
Vai ar “sievietes grēkiem” tu domā kādas konkrētas rīcības? Ik palaikam kāda reliģiska kopiena uztaisa kādu slikto darbu sarakstu, bet pārsvarā tāda pieeja neattaisnojas. Labāk vispār teikt nevis “grēki”, bet “grēks” — princips, ko šajā saitā saucam par atkarību. Un veselīgās devās atkarība ir pat vajadzīga; tā ir māte. Bet vot to, vai kādā konkrētā kontekstā deva ir veselīga, jānovērtē pašam. Ja vērtētāji ir divi, tad gadās, ka vērtējumi atšķiras. Un tad mēs sākam kasīties, un tad es, piemēram, varu pateikt, ka viņa mētā učeni (jo man, teiksim, šķiet, ka ir par daudz mātišķi-pamācošā/nosodošā toņa).
Ak tā. Nu tad sanāk, ka vīru grēki ir vērsti uz darbību vai bezdarbību, nu tie kas aprakstīti Bībelē. Bet sievu grēki tie, kas var aizsākt Bībeles grēku, ne? Nu taS ir skaidrs, ka “partizāni” nav bez grēka, jebšu Partizānu pavēlniece nav bez tā.. taču.. nu ja mēs te runājam par skaistām sejām, spoguļošānos, ne tik skaistām dusmu izpausmēm, un vīriešu bailēm no tā utt., vai tomēr nevarētu būt tā, ka sievas gŗēks ir tas, kas viņa iz sākuma ir gērēcīga, nu kā sieviete.. tā teikt izdzīvošanas vārdā. un šobrīd, kad izdzīvošana jau sāk būt atkarīga no Dieva Tēva, Dēla un Svētā gara noteikumu ievērošanas, Partizāni un viņu pavēlnieces grēki sak devalvēties, sāk rasties runas, “viņa sāk domāt” kādā veidā apiet to vīru no flangiem.. kas var tiešām izskatīties pēc “vienas miesas”.. Nu tas ne par ko konkrēti, tikai no Tava teiktā – “Babi eto zver”… Možet biķ.. vsjo možet biķ.
Zverji gan, un tas ir arī seksīgi. Tak što bez grēka nevar, tikai jāprot izmantot.
Un kad es saku “reliģija”, tad ne vienmēr domāju ar Bībeli saistītās. Pārliekas pareizības centieni ir sastopami arī citās reliģijās un pat ārpus reliģijām.
Gladiola ir ģēnijs, saku no sirds. No ikdienas rutīnas un it kā sīkumiem izdarīti grodi un precīzi secinājumi par mūsu laiku, cilvēkiem un attiecībām. Gan par skaistajām vientulēm, gan par vēlamā sasniegšanu caur apvainošanos (ka tas dīvainā kārtā patiešām darbojas labāk nekā racionāli argumenti). Bet par 4+ mātēm kā nepievilcīgām gan nepiekrītu. Uz dažām pazīstamajām skatos ar baltu skaudību – viņām nav laika ne novecot, ne apvainoties. Un viņas nav pārņemtas ar sevi – daudzas mūsdienu sievietes ir mīlas un apbrīnas attiecībās ar sevi (tāds zināms auto-erotisms) – un tām jau nevienas citas attiecības nespēj nostāties līdzās.
Guste, es nepaģēru, ka visas daudzbērnu māmiņas ir nevīžīgas. Neesmu nekādu statistiku apkopojusi, bet grūtniecības laikā man ar grūtniecēm bija darīšana un es redzēju, apžēliņ, ko tik es neredzēju būtu jāsaka… Varbūt tā ir sagadīšanās. Vai arī varbūt Tu neesi redzējusi, kas notiek ārpus Rīgas, kur ir pavisam cita dzīve, patiesībā – cita Latvija.
Bet Tu precīzi pateici, ka daudzām skaistām sievietēm ir mīlas un apbrīnas attiecības pašām ar sevi. Žetons.
Starp citu, reiz VR stāstīja, kā pie viņa atnākusi sieviete, tik skaista, ka viņam pēc konsultācijas vienmēr bijis grūti attapties. Un es domāju par sevi un savu nelielo pieredzi psihoterapijā un sasodīto vēlēšanos patikt visiem vīriešiem, bļin, nu goda vārds. Vai tad nu psihoterapeitam ne? Skaidrs, ka viņam arī! Tikai es nejūtu nekādu pienākumu ne attiecībā uz psihoterapeitu, ne attiecībā uz kādu citu, izņemot savu vīru, šo vēlēšanos piepildīt. Es pucējos, kad kaut kur eju ar vīru, jo viņam patīkt stumt mani sev pa priekšu kā tādu greznumlietiņu, lai jau būtu. Bet uz tikšanos uz psihoterapeitu es gāju kā tikko no gultas izvēlusies un nekad, Dievs pasargi, nekad nevilku augstpapēžu kurpes. Iešļūcenes, maisveida tunika/kleita vai sazinkas un šā tā sasprausti mati. Reiz tā ieradusies es paziņoju psihoterapeitam, ka esmu skaista. Viņš gandrīz aizrijās. Pacēla vienu uzaci, bet pie sevis nodomāja, ka šitai vajadzētu pret savo ārējo izskatu izturēties drusku paškritiskāk 😀 Man patika vērot kā uz sekundi pārsteigumā samirkšķinājās viņa acis un pacēlās viena uzacs. Bet es pie sevis hihināju – tu vecīt, neredzi, ko es zem tā maisa slēpju! 😀 Tagad nožēloju vienīgi to, ka redzot viņa reakciju, neatkārtoju vēlreiz, ar vēl lielāku pašapziņu – jā, esmu ļoti skaista! 😀
Gladiola, prieks Tevi lasīt. Zeltiņai ir divi bērni, nu ja kas. Vēl arī puika:). Bet tas ko Tu raksti par efektīgumu… tur var piekrist.. bet nepiekritīšu par grūtnieču neefektīgumu.. Vispār jau sievietes arī var vērtēt pēc gaumes. Pēc manas gaumes Zeltiņa nav etalons, skaistākas ir tumšmates, vēlams ar tumšu ādas krāsu. Manuprāt Klūnijam ir efektīga draudzene, tobiš līgava. Bet interesanti ir tas, ka ja kāds vīrietis kādu sievieti nosauc par efektīgu, tad pārējās sievietē(dievietēs) tas izraisa “sajūtu”, ar jautājumu – kur ir mīkla, kas tur efektīgs, kā to nokopēt? Un tad secinājumi un atbildes, ka to un to nokopēt nevar, tāpēc ir alternatīva. Manuprāt efektīga sieviete ir tāda, kas ir sievišķīga. Nu piemēram Anna Netrebko.. Bet pat bez piemēram… tas ir noslēpums, kas ir daudz dziļāk par ārējo un iekšējo skaistumu, par skaistu seju vai skaistu dzemdi.. tas ir Tas….
Ā, divi bērni Tu saki? Nu to otro būšu palaidusi garām. Pietiekami nesekoju klaču žurnāliem līdzi. Visa tā spriedelēšana par efektīgumu… nu jā, patiesībā jau tas ir jautājums par to, vai ES esmu skaista, kā nu ne, kā nu ne…
Un par tumšmatēm… Prieks dzirdēt. Tad mēs ar Lāsmu Tev patiktu. Viņa reiz par sevi teica, ka izskatījusies pēc čigānbērna vismaz bērnībā. Un es arī kā čigānam no ratupakaļas izkritusi. Mati melni un vijīgi lokaini, āda arī tāda brūnīgāka, acis kā prožektori pa pusģīmi… Jā, Zane, vienīgā Tava iespējamā atbilde uz manu komentāru ir – ak, Gladiola, Tu nu gan esi skaistule! 😀 Citas atbildes nepieņemu! 😀 ;D 😀
Ak, Gladiola. Tu Esi Skaistule!
Jā, un zoss arī kārtīga.
Bryuver, Tu taču tikko apgalvoji, ka “neņemos spriest par visiem vīriešiem, bet man dusmās parasti neprasās sievietei pateikt, ka viņa nesmuka; es tad drīzāk cenšos uzrādīt viņas “grēkus””. Vai būt par zosi ir mans grēks? Vai arī Tavuprāt tas ir kompliments? Vai arī hrestomātisks gadījums tam, kā vīrietis uzmet lūpu, kaut Tu ar viņu gan šā, gan tā mēģini runāt kā ar pieaugušu cilvēku? Un pūšas nedēļām? Sviests!
Čau, Gladiola. Tas bija kompliments un sveiciens jaunajā saitā 😀
Komplimenti smaržo kā spirts:
“Cik labi jums iznāk!
Cik solītis tvirts!”
Ok, lai tu nepārprastu — man nav uzmesta lūpa par to, kas bija pirms mēneša, bet gan izbesīja tava plātīgā un nievājošā runāšana par “vecmeitām un ālavām” (ja gribi — te ir tas tavs grēks). Nu, tev jau ir vīrs, un pat jau otrais, un bērni divi — nu tev jau gan atrašanās tajā “kategorijā” nedraud, vai ne? Esi domājusi, kāpēc daži neapprecas un nerada bērnus? Tāpēc, ka stulbi, paši vainīgi, vai ne? Un tu vari salīdzināt sevi ar viņiem, un būt vērtīgāka, vai ne? Kā tu jutīsies, ja šādu salīdzināšanās iespēju tev atņems?
Pazinu vienu vecpuisi, kādus 15 gadus vecāks par mani bija. Kad satikāmies, šad tad parunājāmies, stulbs nebija. Dzīvoja kopā ar kādu salīkušu večiņu, kas bija viņa māte. Kad večiņa nomira, drīz nomira arī viņš. Kāda tā večiņa vija — nezinu, jo nekad nebija iznākušas darīšanas. Varbūt bija maita, ragana, vai vēl kāda tur, bet droši vien neviens no viņiem tā arī neuzzināja, kāpēc dzīve izvērtusies tieši tāda.
Zinu par kādu citu vecpuisi, kurš (40-gadnieks) pēc mātes nāves nonāca pansionātā, un tur pēc 2 gadiem nomira.
Pazinu arī kādu sievieti manas mātes vecumā, kas nebija apprecējusies, bet bija simpātiska, inteliģenta, izpalīdzīga.
Byuver, tas viss ir Tavā galvā. Mans stāsts bija par to, ka pašām skaistākajām sievietēm nav bērnu, kaut vajadzētu būt otrādi, bet Tu kaut ko mal par salīdzināšanu un tiem, kas palikuši vieni. Atslābsti, iedzer kādu šņabi un neieciklējies uz mani!
Nu, redzi, Gladiola, tev tak tas nāk pa visām porām laukā: tu man iesaki šņabi; labi, ka vēl odekolonu neieteici.
Vai tiešām viss būtu tikai manā galvā… Tomēr aizdomīgi. Kāpēc tad tu vecmeitas vēl sauc arī par ālavām? Tas termins tak attiecas uz govīm. Nu, jā, govs, zoss, visādi dzīvnieki jau ir. Spogulīt-spogulīt spēle no vienas puses ir aizraujoša, bet žēlastības nepazīst.
Tu saki, ka tev ir pastiprināta interese par patikšanu no vīriešu puses. Iedomājos sevi tava psihoterapeita vietā, kā tu ierodies pie manis maisveida kleitā, ar matiem kā no gultas, tapkās (pļek, pļek, pļek) un paziņo, ka esi skaista. Nu, kādu vīrieša reakciju tu sagaidīji (vēl zinot tavas prāta spējas un, ka vari arī labāk apģērbties) — ja ne “zoss”, bet psihoterapeits varbūt atturēsies, un tad vārds jānorij. Tad tu vēl komentē: “Bet es pie sevis hihināju – tu vecīt, neredzi, ko es zem tā maisa slēpju!” Ko tālāk tu sagaidi? Lai tas vīrietis uzzina, kas zem maisa? Bet tu tak to nerādīsi un nedosi. Bet tad tak neuzzinās. Tu dzen strupceļā: vai nu viņam jājūtas pazemotam, ka nedabūja, vai jāpaņem ar varu. (Izvarošanai, tātad, ir ļoti arhetipiska, “dabiska” dinamika.) Ja ir arī prāts, tad tas dod iespēju trešajam variantam — ignorēt tavu spēli un dusmas par vēlēšanos pazemot izpaust kādā apzīmējumā. Tā ka ņem vien par labu:)
Es meitiņa kà puķite,
Man lietiņa kà rozite;
Ja jūs, zēni, neticiet,
Pagāziet, apraugiet.
Bet var jau arī sapucēties un rādīties ar domu, ka neviens to nedabūs. Ja vien nepārkāps likumu.
Bet liekas – re kā nav neviena drosminieka.
Tur jau ir arī gradācijas. Ja tu esi uzpucējusies, es kaut kādā mērā esmu dabūjis caur to, ka ir, uz ko paskatīties. Seksualitāte jau nav tikai dzimumakts.
Bet Gladiolas prezentācijai, man šķiet, ir vēl viena nianse: nevīžīgie mati, maisīgā tūnika/kleita jeb, kā viņa pati izteicās, “sazin kas”, iešļūcenes — tā varētu izskatīties kāda, kas tikko izkāpusi no gultas. Gatava kāpt atpakaļ gultā? Kopā ar to, kam paziņoja, ka ir skaista?
Turklāt šajā gadījumā gan dabūt var, tikai iekāpjot gultā, jo acīm tur nav, ap ko mieloties. “Bet tu jau to nedrīksti, jo esi psihoterapeits. Bet tu jau neesi vecis, ja to nedari.” Vīrietis uzvarēts, un lepnums par to, un tagad visām stāsta. “Re, kā viņus vajag! Un manējais mani visur stutē pa priekšu.”
Elementāri. Tas pats mesidžs, kas tika dots psihoterapeitam, tiek dots arī citviet: davai mani gultā un izdrāziet.
Nē, nu es jau neko nesaku, bet pēc tam sievietes sūdzas, ka gadās pa rokai kādam maniakam, jo tas to ir tulkojis pa taisno.
Kad juristi norāda uz kopsakarībām iz saviem vērojumiem, tad ir seksisms un “āāā, vajā sievietes, palīgā!”. Eku pēdējā teicēja gan bija sieviete prokurore, tai nezināja, ko piesiet, tā i patrakoja, pat tiesībsargu piesauca, bet laikam feministēm MR beidzās, un dāmas norima 😀
Bryuver, esmu pārsmējusies ar Tavām interpretācijām. Pilnīgi asaras acīs saskrēja! Tas man šitajā blogā patīk – ka var dabūt kārtīgi izsmieties, nekur citur man tādas iespējas nav. 😀
Es pucējos, pucējos… Bet ne jau kura katra dēļ iešu piepūlēties… 😀 Piepūlos es tikai vienam. Viņš ir šo pūļu vērts. 🙂
Āhā, pārējie nav tā vērti, lai pucētos. Bet tu nenormāli gribi viņiem patikt. Vienlaicīgi vilinājums un noraidījums, vešana strupceļā. Vispār tava gultas uniforma jau arī ir sava veida pucēšanās (gultas simbols) — tu to pasniedzi ļoti detalizēti un ar baudu. Turklāt, viņš nav tā vērts, un tomēr, pateikdama, ka esi skaista, aicini viņu painteresēties, vai zem tā maisa nav kaut kas ļoti iekārojams apakšā, ko arī apstiprināji, atklādama savu hihināšanu klusībā.
Vērts ir tikai viens. Jā, viņš tev tiešām ir ļoti vajadzīgs, daudz esi stāstījusi. Viņš tevi visur stutē pa priekšu — izklausās, ka tev ir liela vara pār viņu. Kādā ziņā vajadzīgs? Vai tik viņš nav tas ziedotājs, un, kā tagad Viesturs apraksta jaunajā blogā — auns uz šauras laipas, kas lemts nokaušanai. Tas tad arī izskaidrotu, kāpēc pirms dažiem mēnešiem rakstīji, ka daudz gribēji seksu, bet viņš izvairījās. Un, ja iepriekšējais vīrs, kā rakstīji, bija gatavs skūpstīt ceļu, pa kuru esi nogājusi, tad arī viņš izskatās pēc šāda nokaujamā auna — kuru tu arī nokāvi, aizraidot pavisam. Sanāk, ka tava pozīcija vēl nav mainījusies.
Bryuver, vienīgais auns esi Tu pats. Velti Tu te uzstājies. Esmu stiprāka par Tevi.
Kādā ziņā?
Izklausās, ka nekādā ziņā neesi stiprāka. Sievietei pat arī nav labi censties būt stiprākai par vīrieti, bet visas iespējas būt skaistai. Par to jau arī viss kasiņš.
Bryuver, esmu stiprāka tai ziņā, ka varu nekasīties, bet Tu nevari. Un kasiņš ir Tev. Mani Tavas dusmas un analīze tikai smīdina. Bez tam – Tev ar mani viss ir skaidrs, Tu mani esi izanalizējis krustu šķērsu, sapratis visas manas problēmas un grūtības, ko tad Tu gribi, lai es tagad rakstu? Nu, āmen! Tev jau manus tekstus nevajag, Tu pats ar sevi vari sēdēt un par mani fantazēt. Lūdzu, lūdzu! Neliecies traucēties. Vai tad man žēl?
Un vēl – man dzīvē ir daudz lietu, kas sagādā prieku. Viena no tām ir zināt kaut ko, ko sarunbiedrs nezina un priecāties, ka man ir tādas zināšanas, bet viņam nav. Esmu diezgan ilgu laiku nodzīvojusi ārpus Latvijas Eiropas dienvidu galā. Reiz kāds paziņa, kurš to nezināja, bija tur aizbraucis brīvdienās, un pēc tam man stāstīja, kā tur ir tas un šitas, kā tai valodā ir labdien un paldies utt. Un es teicu tikai o! un ā! kaut arī pati zināju, kā tur ir un tajā valodā brīvi runāju. Bet nejutu nekādu vajadzību to atklāt. Cilvēks tik aizrautīgi man to visu stāstīja, lai jau stāsta, bet es hihināju.
Un vēl. Mēs izjūtam dažādas vēlmes. Esmu, piemēram, jutusi vēlēšanos dusmās iesist tam cilvēkam, uz kuru man ir dusmas. Tomēr tas nenozīmē, ka šai vēlmei būtu akli jāseko. Pietiek, ka to apzinies un savaldies.
Ja nesaprati, uz ko es mērķēju, tad nekādi paskaidrojumi nepalīdzēs. Un ko Tu man te vispār par tiesnesi uzmeties? Ko Tu par visu cepies. Ja es saku, lai iedzer šņabi, kas man šķiet tāds vīrišķīgs dzēriens, ko franciski vispār dēvē par eau de vie – dzīvības ūdens, tad Tu apvainojies, ka gandrīz odekolonu Tev liku dzert. Nu tad padzer tēju ar bulciņām! Ja tik cimperlīgs esi. Un tad vēl apgalvo, ka neesi uzmetis lūpu. Tāds uz mani sapūties esi jau labu laiku, visu, ko saku, nointerpretē, lai mani grauztu. Bet Tu man neko nevari izdarīt. Tādā ziņā esmu par Tevi esmu stiprāka. Grauz, cik gribi, tas man neskādē.
Atkal hihināji pie sevis? Cilvēki tā var nodomāt, ka smejies bez iemesla.
Var jau būt, ka man ir uzmesta lūpa, nu bet Tu esi uzpūtīga. Un mani besī ārā, ka Tu tik plātīgi raksti. Tagad pat, par to Dienvideiropu. Tu to to mini kā piemēru, ka Tev ir daudz patīkamu lietu dzīvē. Kārtējo reizi Tava patīkamā lieta ir sajusties par kādu pārākai. Kāpēc Tu tam cilvēkam neteici, ka esi dzīvojusi tajā zemē un zini to valodu? Būtu varējusi sanākt interesanta padalīšanās; tad es saprastu, ka ir patīkama lieta dzīvē. “Nejutu vajadzību…” Kā tad. Ja pateiktu, tad vairs nevarētu fantazēt par 1:0, tad būtu vismaz 1:0.14.
Ok, iešu dzert tēju ar bulciņām… Olu Bryuvers dzer, na tū ryugtū brandaveinu!
Ai man vispār riebjas visi tie “efektīga sieviete” jēdzieni un centieni to izprast, kopēt un tā tālāk. Ok, izskats nosaka daudz ko un rullē tā ka maz neliekas… bet es turpini naivi cerēt, ka tas labākais ir sirdī, būtībā un īstais vecis to arī saskata… bet garāmgājējs uztver tikai Zeltiņas ārieni.
Pēdējā piebilde no manis šodien. Ar sirdi dzīvot nav vērts, večiem patīk, ka viņus dancina. No vienas Viestura intervijas – Sievietes skaitums ir kā duncis pie vīrieša rīkles. Viņš tad ir nevarīgs.
Piekrītot šai domai arī var daudz ko mācīties. Ak šīs visas stulbās tīšanas ap pirkstu, dažāda veida manipulācijas.. Lūpas uzmešana?? Nu, nezinu, uz ko tā iedarbojas. Skaidra valoda? Pārāk skaidri, ja negribēs, ignorēs. Manipulācija, skaistums – to gan labprāt, vienmēr. Un darīs visu, ko prasīsi….
Tāda tuva tēma un līdzīgs piedzīvojums.
Tas notika PMS laikā – tad sievietes psihe esot vaļā.
Man mājās vienas skapja durvis ir liels spogulis. Aizverot tās, es mēdzu sevi aplūkot. Citreiz sev patīku un man šķiet, ka esmu gaiša, bet citreiz redzu sevi īgnu un neglītu. Reiz es spogulī skatoties, aizdomājos un mans skatiens pievērsās manam mazajam dēlam spoguļattēlā. Viņš rosījās turpat man aiz muguras. Skatījos uz viņu ar prieku un mīļumu. Spogulis ļāva viņu vērot it kā no malas. Kādu brīdi priecājusies un kususi mātišķā mīlestībā uz savu dēlu, es pacēlu acis un ieraudzīju spogulī vēl kādu. Spīdīgām acīm, kas labrāt būtu ievilkusi mazo zēnu savās tumšjās acu zīlītēs kā melnā vakuumā. Viņa grib sev pilnīgi visu mazo vīrieti. Sagrābt un savākt sevī. Bet kaut kāda iemesla pēc viņa vēl nevar. Viņa gaida.
Es nobijos, tomēr nenovērsos no tās sevis, kas nu vērās manī. Tumša un bez naida ļauna. Griboša un izbadējusies. Tīksmīgi nogaidīdama, kad Ansīša pirkstiņš būs paaudzies.
Ragana, es nodomāju.
Apēšana noteikti ir vissenākais no iegūšanas, iedabūšanas sevī aktiem. (var palasīties arī Eliasa Kaneti “Masa un vara”)
Kādās mājas viesībās skaista sieviete pusmūžā apvaicājās, cik viecs ir kādas viešņas zīdainītis. “Tāds ēdams izskatās”, viņa noteica un mīļi pavicināja mazuļa balto, mīksto rociņu. Var tikai noelsties, cik gadu tūkstošus vecs varētu būt šis izteiciens un kā tas iemitinājies un izlien laukā vēl tagad.
Manai vecaimammai ir cits sakāmais – “Tik mīļš, ka pakaļā var iebāzt”.
Šī ideja, noteikti seko pēcāk apēšanai.
Sevī iedabūšana atpakaļ. Atpakaļdzemdēšana.
Tā ragana manī drīzāk bija seksuāla ne kanibāle. Bet vienojošais abām ir dabūšana sevī.
Pasakā par Ansīti un Grietiņu Ragana negaida, kad pirkstiņš būs treknāks – viņa gaida, kad Ansītis būs pieaudzis, kad “pirkstiņš” būs derīgs.
Grietiņa ir darbiniece. Ragana viņu izmanto un seksuāli barojas caur Grietiņu. Mazā meitene manī ir mānījusies, izdzīvojusi un tagad viņai jāglābj arī mazais Ansītis. Lai varētu abi atgriezties mājās pie Tēva… Pie apzināšanās.
Es, iespējams, jau agrāk biju novērsusies no tās drausmīgās sejas spogulī un nodomājusi, ka re, kāda es īstenībā nesmuka un drausmīga izskatos, kad “nepiepravīju” savu seju.
Un kāda es briesmone dusmās, ka dēls slēpjas no manis zem galda.
Un cik jauka un jautra mums spēle, kurā dēls ir ezītis, kuram lapsa “izēd” vēderiņu, kamēr ezītis neatzīstas, ka ir lapsēns – tad lapsa izbīstas un samīļo savu lapsēnu un jautā “kur, tu, lapsēn biji?”
Varbūt ieelpojot ar pilnu krūti savu bērnu smaržu, es jau dabonu kaut nedaudz viņus sevī atpakaļ?
Un vai mana vēlme paņemt opā, lai samīļotu dēlus, ir tīra? Varbūt es gribu, lai viņi samīļo mani un iemīļojas manī?
Varbūt bērni ir jāsamīļo tikai tad, kad viņi nāk paši?
Un ko lai dara Ragana bez Ansīša un bez Grietiņas? No kā lai viņa barojas? Kur lai liek to spēku un vilkmi?
Es sev izdomāju spēli – ejot pa ielu, es garāmejošos vīriešus dalīju divās grupās – puisīšos un vīriešos. Ļoti veikli varu atpazīt nepieaugušos – puisīšus vīriešu tēlā, bet pieaugušus, spēcīgus vīriešus uz ielas tā arī neieraudzīju. Kur nu vēl vīrieti – Velnu, kurš varētu kaut vai teorētiski derēt Raganai par spēles dalībnieku.
Iedomājos – Varbūt sievietes vīriešos meklē pazudušos Ansīšus – iesprostot un barot, un gaidīt. Varbūt Ragana audzēja Ansīti par Velnu?
Bet varbūt Ragana manī nemaz vēl nav tik gatava Velnam? Varbūt tas potenciālais Velns jau ir tepat man blakus mājās? Katrā gadījumā ragana jānovirza savam vīrietim, lai atbrīvotu bērnus. Tā es nolēmu.
Tikko mazais dēls pienāca un teica – “esmu tētis”.
Kaut kas manī gavilē.
Tiešām interpretācijas par interpretācijām, tajā piekrītu Gladiolai. Nepozētiem momentuzņēmumiem bieži varētu likt dzejisko nosaukumu – es izskatījos laimīga -, bet tajos ar sataisīto seju – it kā skaistāka, bet saspringtāka un ne vienmēr mierā ar lomu, kaut pašai šķiet, ka vajadzētu būt otrādi. Ja visu uztver pārāk burtiksi, tad sanāk patētiska klaigāšana un nepareizā meklēšana kā Gradosvka augstskolas mācībspēkiem. Bet ja nepareizā nav, tad atliek tikai sevis un savu lomu un citu un viņu lomu ignorēšana vai apzināšanās.
Kā Smiļģis teica par ideālo teātri – Skaidrība.Vienkāršība. Kaislība. Ja atņem kaislību – raganu, tad īsts teātris vairs nesanāk. Un jāspēlē publikai, kura pieejama, bet mazu bērnu mammai, protams, bērni vispieejamākie. Publikai nav jābaidās, ka aktrise neatnāks. Atnāks. Bet ja pamanīs, ka baidies, sāksies cita luga 🙂
Marī un Gladiola, es piekrītu jums abām. Skaidrs, ka tas viss ir galvā! Kur tad citur? Ja nu vienīgi dzemdē! Protams, ka aktrise, bet viņa nevar nospēlēt neko, ja nav no kā smelties.
Atklājot Viestura mājas lapu un blogu, es salasījos par raganu, kuras loma piesola ceļu uz tapšanu par Sievieti. Nospriedu, ka tas man. Manā iztēlē Ragana arī asociējās ar kaislību – tāpat kā Marī. Ar viedumu. Ka slota, ja ne lidošanai, tad vismaz gleznošanai ir vispiemērotākā. Un tad, kad spogulis rāda to, ko tu nevari neredzēt, negribi redzēt, bet redzi, ir šoks un vilšanās. Ragana nav nekas romantisks. Tas nav nekas izdomāts vai izfantazēts. Tāpat kā Gladiolas “resnums”. Vēlēties būt tievai ir vēlēties būt mazāk. Es arī esmu tieva – manis nav daudz. Bet ragana ir. Un pagaidām es nevaru izstāstīt recepti vai scenāriju, kam būtu jānotiek vā jānenotiek tālāk. Tik redzu, ka mani pirksti kā zirnekļu kājas taustās pa tastatūru….
Un tam visam tiešām varētu nebūt sakara ar fizioloģisko dzemdi – pirms mirkļa aiz loga skanēja kaķu riesta dziesmas, un tikko mana sterilizētā kaķe pārradās mājās ar sānos izrautiem spalvu kumšķiem…
Man patīk Tava analīze – būt tievai, lai manis būtu mazāk. Es padomāšu.
Vispār par apēšanas tēmu runājot, pirms apēst bērnu gribas apēst savu dzīvesbiedru un tas tiek “ēsts” vēl tad, kad bērns jau sen ir izaudzis no vecuma, kurā viņam bučo dupsi.
Šodien sajutos apmānīta. Man kāds vīrietis izdarīja negaidītu pakalpojumu, kuru izjutu kā ziedojumu, bet tas izrādījās bija tikai iemaksa ceļā uz kādu vērtīgāku ziedojumu citai Dievietei, kuru realizēt, sanāk, ka jāpalīdz man. Es tiku pazemināta priesterienes kārtā. Nepatīkami.
Bet cilvēks manī saka, ka es jau ar prieku varu viņam izpalīdzēt… bet kapēc viņš nerunāja ar mani skaidru valodu? – Dieviete manī turpina vest uzskaiti. Garām netiek palaists ne sīkumiņš.
Aizvakar pie vīna runājām par servisniekiem. Mans vīrietis teica, ka “būtībā jau viņi ir labi – ja arī appiš, tad tikai tāpēc, lai parūpētos par savu ģimeni”.
Lai aiznestu lielāku ziedojumu savējai. Bet līdz ar to manējam tiks mazāk, ko ziedot man.
Starp Dievietēm ir sacensība. It kā ziedojumu daudzums un apjoms būtu nemainīgs – bet kura dabūs vairāk un biežāk?
Kaut kādā žurnālī izlasīju, ka nimfomāniskās nekad netēlojot orgasmus, lai paglaimotu vīrietim. Tātad godīgas mātes meitas tēlo, ka saņēmušas labu ziedojumu. Vīrietis priecīgs – gatavs ziedot vēl un vēl. Un noteikti atliek spēka pārnest mājās arī krietnu žūksni. Kādi vēl zelta auskari un miljoni, ja vīrietim jānocīnās, lai skaitītos ziedojis?
Apsveru domu sākt tēlot orgasmus. Ātrus un varenus kā devītais vilnis.
Dieviete skalda matus un es atcerējos kādu jaunekli, kurš mani appisa kā servisnieks. Cik toreiz biju pārsteigta, tā nebeidzu brīnīties vēl tagad. Viņš notēloja orgasmu – jeb precīzāk – izlikās, ka lieta nodarīta un viss.
Kurai viņš nesa īsto ziedojumu?
Kāpēc ne man?
Sievietes izliekas, lai dabūtu vairāk. Vīrietis izliekas, lai…?
Kāds labums ziedojot neziedot? Darīt, lai skaitās un varbūt noticēs un varēs palikt dzīvs?
Varbūt tā pa lēto atpirkties kā es, kad klints malā stāvot žigli iemetu jūrā vienkāršu metāla sprādzi, lai Tā Briesmone neņem mani vai kādu citu manējo.
Ja vīrieši, pretstatā sievietēm “zverjiem”, ir jau pamatā un pirmsākumos labi, tad sanāk, ka vīrietis zina, kādus un cik daudz ziedojumu katrai vajag.
Varbūt man vajag ziedot aizvainojumus? Es toreiz notēloju sapratni. Tā bija mana izlikšanās. Sapratne kā orgasms. Kā aicinājums dot man vēl.
Viņš aizbrauca uz ārzemēm pelnīt daudz naudas un solīja vest man dāvanas, bet es tikmēr dabūju īstus ziedojumus no cita. Un arī aizvainojumus pamatīgus.
Apmierināta dodos gulēt.
Bet vai tik šī doma nav matu sprādze atvarā? – Grāmatvede manī jautā.
Simbols nav podjobka, tā ir daļa īstenības, tas dod īstenības piedzīvojumu. Faktiski viņš IR īstenība. Grāmatvedība gan, protams, nekad nav vienkārša lieta.
Jā, tāpēc, kad ziedojiet savus miljonus, neaizmirstiet klāt pielikt ziedu pušķi. Ziedi ir skaisti un tie mirst. Lai Dievietei sāts.
Tēlota sapratne kā tēlots orgasms – ģeniāli, Lasma!
Lētāk sanāk zieds bez miljona:)
Tavi miljoni Tev neko nemaksā. Un iespēja izdzīvot un piedzimt ir tikai vienam no tiem. Ej nu sazin, vai pat tam. Ļoti efektīgs ziedojums. Bet drošs paliek nedroš puķes vajag pa virsu – kaut vai lai atgādinātu, ka šis templis nav mūžīgs.
Braucu garām Latvijas skaistajām baltajām baznīcām un tās man atgādina gulošu vīrieti ar izslietu torni. Sanāk pilna baznīca un tikai viens stāv pie altāra un sarunā ar Dievu. Kāds jau ir tur nokļuvis – lielajā dzemdē un augšāmcēlies. Piedzimšana ir nomiršana un nomiršana ir piedzimšana. Ievilku aplī vai spirālē?
Vispirms ir nogriezts zieds, kurš krīt, bet pēc tam baznīcas tornis, kurš stāv mūžīgi. Ievilki dubultspirālē. Zieds velk lejup, lai smeltu; tornis ved augšā, lai atdotu.
Sieviete uz vīrieša asītes var mūžīgo cirkulāro apli izraut uz augšu spirālē.
Vot, draiskule:)
Vai tiešām tornis ir mūžīgs?
Ja ap to nevīsies sievietes pulsējoša cirkulārā enerģija, vīrieša ass var noliekties.
Sieviešu šlaka ir padomājusi arī par to – lai mūžam vareni un stalti tie koki.
Ja sieviete “aizdzen” no mājas veco vīru un tas, parasti, tiek pie jaunākas – tas tāpēc, lai jauni, vīties griboši spēki stiprinātu torni, saņemtu ziedojumu un dzemdētu.
Bet var jau arī smalkāk.
Vakar biju kādas filmas pirmizrādes vīna sarunās. Kāds vecs kungs smalkās brillēs pienāca pie mums – divām trīsdesmit un pluss sievietēm. Uzdeva sarunu ievadošus jautājumus un turpināja ar gariem, bet gana interesantiem monologiem ar caurvijošu tēmu – “cik es esmu īpašs!”. Ja sākotnēji novērtēju veco, sirmo kungu par stāju un gara skaidrību, tad sarunas gaitā jutu, ka man šis kungs pat sāk šķist seksuāli pievilcīgs – pieķēru sevi prātojam – “vai es varētu ar viņu gulēt?” Atcerējos Kaneti aprakstītos vīriešus, kas pārdzīvojuši citus un līdz ar to iemantojuši īpašu vērtību un tādēļ tiem pienācās cilts jaunās sievietes.
Paskatījos uz savu draudzeni – arī viņā interese par šo veco vīru nebija noplakusi.
Pēc laiciņa pie mums pienāca sieviete sirmā kunga vecumā, pieglauda savu sudrabaino galvu vīra plecam un teica, ka pietikšot šarmēt jaunās dāmas. Viņa uzsmaidīja mums abām gaišu smaidu un mīļā balsī turpināja – “es jums esmu ļoti pateicīga, ka jūs ar viņu parunājāties, bet mums ir jādodas.”
Skaisti.
Vecajai dāmai būs jaunu sieviešu uzmanības uzlādēts vīrietis – mugurkauls ap kuru vīties līdz pašam galiņam – kā Milda.
Tiešām skaisti. Drusku pat apbrīnoju vecās dāmas stiprumu.
Bet par to mūžīgo torni — es jau gribēju precizēt — tas ir individuējies Cilvēks. Tur var būt gan viens cilvēks (kurš sastāv no vīrišķā un sievišķā), gan divi (vīrietis un sieviete), kas veido Vienu. Tie izaug no sievišķās Zemes, kur smeļas resursus, un tiecas pretī vīrišķajām debesīm, kuras (iz)aicina.
Stipra, jo Milda un tāpēc skaista.
Tornis tomēr ir falliska paskata. Tāpēc man vajadzēja izfantazēt, kā lai virsotnē nokļūst sieviete – kā sievietei tiekties izaicinošās debesīs nevis izplūst bezgalīgā plakanumā un pazaudēties. Individuēties kopā ar vīrieti, savstarpēji vienam otru iegriežot kustībā, kas ceļ. Bet gan jau sevī arī var atrast to vīrišķo ar ko vīties. Bet man kaut kā šķiet interesantāk, ja Torņa simbols ir pa rokai.
Protams, tāpēc jau to otru sameklējam.
Cik gan dziļai jābūt kolēģa Rudzīša traumai, lai tā būtu atstājusi tādas mūža laikā nepārvaramas bailes no visa sievišķā un jo īpaši – mātišķā!
Bailes un šausmas, šaušalas un trīsas, kaukšanu un zobu trīcēšanu, ar ko ir pilns viss šis blogs.
Bailes, kas pārvaramas tikai ar racionalizāciju, cenšoties savērpt pseidoteoriju (trūkst pa visām šuvēm, kad paanalizē tuvāk, bet tas nekas, fanuklubiņš norij un sagremo, bet akadēmiskos oponentus var nolamāt un ignorēt), vai izsmiešanu un kariķēšanu.
Tie ir normāli psihes aizsargmehānismi, un principā jau labi, ka dakteris (starp citu, vai sertifikāts atjaunots? Ārstniecības personu reģistrā esat no jauna iekļauts?) cenšas cīnīties ar saviem tumšākajiem dēmoniem, kas pieņēmuši zobainu vagīnu un asinskāru raganu izskatu.
Žēl tikai, ka šī cīņa notiek uz savu pacientu rēķina, kā arī kultivējot nepārdomātas un nezinātniskas (īstenībā traumētas un neveselas psihes producētas) atziņas tautas masām.
Supervizoru Jums, kolēģi, vajag. Sen jau vajag. Varat taču atļauties, bizness plaukst un zeļ.
Jā, tiešām šausmīgas Auzas, joki mazi.
Šis man atgādina tautas kliegšanu: āāāā, kur ir ārsts, kur viņa Hipokrāta zvērests, kaut pats kliedzējs i smago galu no krēsla neatrautu par tādu naudu, kur nu vēl kādu ārstētu. Turklāt neviens sen nekādus “Hipokrātus” nenodod.
Psihoterapeitiem jau gadiem ir tendence iziet no ārstniecības personu reģistirem uz saviem reģistriem, jo arvien vairāk šo pakalpojumu piedāvā cilvēki ar ne-ārstniecības pamatizglītību.
Bet tas nav par Auziņu, tas tāpat, jo es vienkārši zinu 🙂
Tur sen jau bija jānoprasa – kad pēdējo reizi ir sēdēts uz baznīcas torņa? Instrukcija skatāma pie Lāsmas un Gladiolas.
Namejam Auziņam es varētu ieteikt Amerikāņu seriālu Fargo(nevis filmu, bet seriālu). Tajā attēlotās(reālās) personības noteikti spētu iepriecināt(beidzot) un varbūt, ka pat apmierināt Jūsu pārkaitēto skaudības un dusmu jūkli, kas noslēpies(nu jau gan sāk atkal rādīties uz āru) Jūsu profesionālajā galvā. Bet no sevis pateikt, ka nevajag pārāk apbrīnot cilvēkus par tām īpašībām, kas nepiemīt Jums pašam(gan jau, ka pašai, kaut gan nevar zināt), jo kad tā(apbrīna) pāraug skaudībā un dusmās, var rasties nepārvarama vajadzība kontrolēt, izsekot, karoče būt lietas kursā.. Un tas var novest pie Jūsus personības sagrāves.. kas, manuprāt jau tuvojas. Jūs sev nodarat pāri ar to visu…patiešām.
Džīīīzasss, tāds tādu atrod. Jebkurā jomā. Nu galvenais aizbildināties ar pārdabisko, nepiemītošo un vēl visādām figņām personibas kontekstā . Lai saskan un pavelkās 🙂
Bryuveram zhetons. Visu cienju.