Skatīt komentārus

Pēc nedēļas (28. 05.  17.00. Teātra muzejā) būs manas jaunākās grāmatas “Pirmais Templis. Sievietes ķermeņa simbolika” Atvēršana, kura notiks vienlaicīgi ar tematiski saistītās un jau labu laiku tirgotās, bet dažādu iemslu dēļ neatvērtās “Abpus Pārejai” Atvēršanu. Visi interesenti laipni aicināti! (vairāk – https://www.viestursrudzitis.lv/pirmais-templis-atversana/#comment-92857 ) Kā jau parasti, bet ne tik lielā mērā kā ar iepriekšējām grāmatām, kad biju vairāk jauns un enerģisks, viss teksts un kopīgais vizuālais tēls vēl maļās pa galvu un, nav tak nekāds brīnums, ka rodas kas tāds, kas varēja būt, bet netika ieticis grāmatā. Tad nu tagad pierakstīšu šeit, sanāks tāds kā iesildījiens un ceļa vārdi.

Impulss radās, ieraugot šo ierakstu feisbukā – https://www.facebook.com/photo?fbid=906595064551501&set=a.105728591304823 . Šī bilde, man asociatīvi saistās ar Lāsmas Oltes zīmējumu, kurš jau šeit, blogā, publicēts – https://www.viestursrudzitis.lv/demografija-vesture-un-transcendentalais/ . Taču tās nav identiskas, ir atšķirības. Feisbukā atrastais, manuprāt, ilustrē samsāras ratu, bezgalīgo reinkarnāciju virkni un abas Pārejas, kas saistītas ar sievietes ķermeni – kāpēc tā, stāstu grāmatā. Interesanti, ka abu sieviešu galvas atrodas Tur – tā, kas dzemdē, galvā ir mirusi, bet tā kas ievada nāvē, ir dzīva, domā par jaunu dzimšanu. Lāsmas darbs attiecas uz daļu no samsāras rata un vienlaikus šķērsām visiem tiem ratiem – no šodien dzīvojošas meitenes “līdz pat Ievai” – katra sieviete tajā ir savā samsāras ratā.

Tā ir diža, varbūt pat līdz galam neaptverama, transcendentāla ideja – dzīve un nāve iet caur fizisku un asociatīvu sievietes ķermeņa iesaisti un viņas psihe nemīt Šeit, bet Tur. Tas liek iedomāties slaveno tuneli, ar kuru sastopas daudzi klīnisko nāvi pārdzīvojušie. Varbūt šāds tunelis ir arī šajā pasaulē, ne tikai ceļā uz To. Varbūt tas ved no Dzemdes uz Dzemdi kā Nāvi – vispirms piedzimstot šurp un tad piedzimstot atpakaļ. Cilvēka ceļš sievišķajā, matriarhālajā mugurkaulā, no Mātes uz Meitu, viss nāk un aiziet tālumā…

Grāmatā izvirzu hipotēzi, ka, iespējams, slavenā zemapziņa nemaz nav uzinstalēta smadzenēm, pēc analoģijas ar datoru dzelžiem, kuros dzīvo kompjūterprogrammas (kā mēs varētu stādīties priekšā tādu instalēšanu?). Varbūt tā instalēta sieviešu ķermeņos un tiek uztverta caur to simboliem pa diviem ceļiem.

Pirmais ceļš varētu būt vainas sajūta, kas ir vienīgā no cilvēka sajūtām, kas nav bioloģiski determinēta. Tā veidojas, bērnam ievērojot, ka dažas viņa darbības mamma neatbalsta, tā krata galvu un saka – nenenē. Citas tā atbalsta, smaida un bērnu uzliela. Tādā neverbālā veidā pie bērna pārceļo mātes ļoti deferencētā vērtību sistēma, kura viņu pavadīs visu mūžu. Tā būs kā iekšējā māte, kuru cilvēks nēsās visur sev līdz un kas iekšēji komentēs visas viņa darbības, neatkarīgi no tā, vai viņš klausa (nostiprina mātes vērtības) vai neklausa (rada jaunas, iet savu ceļu). Mātes vērtības (pieredze, tajā skaitā traumatiskā) ir etalons, ar kuru tiek salīdzinātas visas pārējās. Mātes vainas sajūta ir kopēta no viņas mātes un tā līdz pat Ievai. Vainas sajūtu iemesli un traumas sen ir aizmirstas, bet to nospiedumi uzvedībā turpinās. Tas notiek neapzināti.

Otrais ceļš varētu sākties caur vēlamo uzvedības programmu nokopēšanu no mātes cilvēka zīdaiņa vecumā un agrīnā bērnībā. Vēlāk, sastopoties ar citām sievietēm un to, ķermeņiem, tās tiek aktivizētas. Tātad sieviete un tās ķermenis var būt staigājoša instrukcija – kā jājūtas un kas jādara. Varbūt tā ir mazvērtības sajūtu diktēta lielummānīga paštaisnība, teikt un domāt “es pats”. Varbūt jāsaka – es esmu tas, ko esmu uzņēmis ar mātes pienu, kas savukārt ir uzņemts ar mātes mātes pienu. Ja nezini ko darīt – paskaties uz sev tuvāko sievieti un šis jautājums atbildēsies.

Šī ir ļoti radikāla doma, daudzi bļaus – nē, tas nevar būt, jo tas nevar būt. Jo, ja tas tā ir, tad nepastāv ne individuāla griba, ne izvēle. Pat indiviuāla doma nepastāv, vienīgā domāšanas funkcija – saprast, kas nāk no mātes (Dievietes, sievietes) ķermeņa valodas. Vienīgā dzīves jēga – gleznot sievietes, apbrīnot, izspēlēt uz skatuves, apzināties, kas to ķermeņos ierakstīts.

Lai cik radikāli, laikam tā tomēr ir. Bet ar nosacījumu – mājā, sievietes un Ģimenes civilizācijas teritorijā. Šiem noteikumiem ir vai nu jāpievienojas un jādievina sievietes vai jāiet prom, jāmeklē un jāveido Ārpusģimenes, pieaugušu vīriešu civilizācija.

Bet kur tad vīrieši, jautāsim? Vai viņiem ir kāda loma un vieta šajā transcendentālajā shēmā? Ir, kā tad ne – dēlam jāaiziet no savas mātes (atšķirībā no meitas, kas paliek rindā līdz pat Ievai kā kolektīvās zemapziņas iemiesotāja un tālāknesēja) un kā resursam jāpievienojas svešas sievietes meitai, kā savai jaunajai zemapziņai, nedaudz atšķirīgai no mātes  ķermeniskās instrukcijas. Un viņam jābūt kā resursam, lai sieva varētu dzemdēt meitas – cilvēku vēstures tālāknesējai neverbālā formā, un dēlus – citu sieviešu resursus grūtajā bērnkopības darbā. Ja dēli šo funkciju veic, tad dzīvnieciskums, kad tēvs ir tikai bioloģisks, nevis sociāls, ir pārvarēts. Ja ir tēvs, nevis tikai māte, tad bērns var saņemt par kārtu kvalitatīvāku dzīves kvalitāti un izglītību plašā nozīmē.

Vīrieši, bēgot no mātēm, bet nesot viņas iekšēji sev līdzi, paplašina sugas (tautas, valsts, kultūras) teritoriju. Ja teritorijā jau dzīvo citi vīrieši, tad ar tiem jākonkurē par viņu sievietēm. Likums, ka sievietēm jāizvēlas tikai “savējie”, nevis “svešie” būtībā ir endogāmijas atbalstīšana – praksē tas pr visiem 100%nestrādā. Pat pērtiķienes dažus bērnus dabū, aizšmaucot pie sveša, naidīga bara. Bet pērtiķu tēviņiem ir indeve šādi radītus bērnus nogalināt – viss kā Aspazijas “Zalša līgava”.

Lielos vilcienos – vīrieši uzvedas kā spermatozoīdi, kas cīnās, lai tiktu pie apaugļojamās olšūnas. Tie ir bioloģiskie likumi, kuri diferencējas arhetipos un tie savukārt – sociālajās konstrukcijās. Tikai pēdējās ir maināmas pārskatāmā vēsturiskā perspektīvā, lai cik ļoti tas nepatiktu kreisajiem liberāļiem, kuri grib ticēt, ka ar viņu propagandu maināms ir viss, ko vien viņiem varētu ienākt prātā mainīt. Tas ir piedodams, ja viņi vēl ir jauni un traki. Bet ja ar jau sirmām galvām, tad pelnījuši Dievietes un Dieva sodus, kas kaut kādā veidā tos piemeklēs.

Nākotnes kultūra sākotnēji ir veidojusies vīriešu klosteros, ievērojot celibātu un izvairoties sieviešu ķermeniskajām instrukcijām. Šodien kādreizējie klosteri ir diferencējušies par citām kultūras formām – kā sporta komandas. Bet pilnīgi izvairīties no sievietēm nav iespējams – te noderīgi izlasīt Tolstoja stāstu “Tēvs Sergijs”.

Nobeidzot – lasiet manu jaunāko grāmatu un atrodiet tajā tieši to katram atšķirīgo puzles gabaliņu, kas jums patlaban ir vajadzīgs, lai atbildētu uz vakar vai šodien radušos jautājumu! To gabaliņu jūs atpazīsiet pēc prieka un atvieglojuma sajūtas, kas atnāks līdz ar to!

Komentāri

Renārs

Pateicos par vārdu “vienīgā” attiecībā uz VAINU, tā kā Tas aktivizēja manas ventromediālās (dvēseles instruments) un dorsolaterālās (saprāta instruments) prefrontālās smadzeņu garozas daļu sadarbību hipotēzes izcelšanā (tās tālākai izpētei) par VAINAS sašķelšanu bioloģiski nedeterminētā (mākslīgā) triādē:

– drošība,

– slava,

– ciešanas (kā cilvēka reakcija attiecībā uz sāpēm).

Jānis Ozols

Interesanti. Arī tāpēc, ka diskutabli. Uz vainas sajūtu man ir savs skatījums, kuru labprāt Tev kādreiz izstāstītu. Tur liela loma atvēlēta neapzinātajiem/pusapzinātajiem t.s. psihes aizsardzības mehānismiem, kuri tiek uzņemti gan ar mātes pienu, gan arī pirms tam. Un manifestēti dzīves laikā.

zumis

Neilgi pirms mātes nāves man atnāca dzejolītis : vai tiešām ir tā, ka atpakaļ, iekšā, jeb varbūt mums zvaigžņotā tāle priekšā ?

    vr

    šis ir ļoti skaisti un gudri, ietviterēju.

      zumis

      Paldies. Un vēl viens, arī, domājams, par uzdoto tēmu : ir tikai apaļš hedonisms, aiz bikšelēm mūs rausta – viss. Sākuma variantā bija kādi četri pantiņi, līdz sapratu, ka būtība ir tieši šajās divās rindiņās.

Renārs

Pateicos par izloloto Skaistdzīvo, Skandziļo Atvēršanu, par “Tu un es, un mēs ar Tevi”, par iespēju citādi atnākt un kopā būt, par, par, par…

Publicēts: 21.05.2024
Komentāru skaits: 6