Psihologu zinātniskā nelietība

Vispirms šokējošais Satversmes tiesas lēmums, pēc tam šis – https://jauns.lv/raksts/zinas/420643-lemjot-par-to-kas-ir-gimene-aicina-valdibu-konsulteties-ar-psihologiem-nevis-baznicu?utm_source=inbox.lv&utm_medium=export&utm_campaign=Links-in-partner-sites&fbclid=IwAR3IJ51S6VWXtiWESsCPD6NcflUv3wyaxtanYd9k9Qu_iBVsEJwDJ5l3R7M Nevaru atturēties, kaut ko par to neuzrakstot. Lai gan daudz kur atkārtošos (esmu daudz par šīm lietām rakstījis), tas laikam būs attaisnoti. Tāds laiks…

Josifs Brodskis teicis apmērām tā – “esmu kristietis, tajā nozīmē ka ne mežonis”. Tātad arī kristietību nepraktizējošam domājošam cilvēkam tā tomēr nozīmē daudz – jo atšķir kultūru no mežonības. Tāpēc kristietība ir cilvēku radīta sociāla, antibioloģiska konstrukcija, kuru radījuši cilvēki, kas saklausījuši Dieva  vārdu. Arī monogāma ģimene ir sociāla konstrukcija, kas augusi un attīstījusies paralēli jūdaismam un kristietībai. Sociālas konstrukcijas ir arī dekonstruējamas, iznīcināmas, vismaz teorētiski. Taču kopā ar kultūru, kas veidojusies ne tikai pēdējo divu tūkstošu gadu laikā, jūdaismam ir vismaz četri tūkstoši, bet monogāmijas idejai vēl vairāk.

Kas ir zem šīs kristietības/monogāmijas konstrukcijas? Kas notiktu dekonstrukcijas gadījumā? Atklātos tīrs dzīvnieciskums un mežonība, kas praktiski nozīmē ģimeni bez sociāla tēva, tāda, kas dzīvotu kopā ar saviem bērniem, tos audzinātu un par tiem rūpētos. Ģimeni bez Dieva, bet ar Dievieti. Ģimeni, kurā ir tikai māte ar bērniem, katrs no kuriem ir no sava bioloģiskā tēva.

Tā tas ir dabā, starp dzīvniekiem un tā tas ir ASV melnādaino iedzīvotāju vidē – tur teju 90% bērnu nepazīst tēva audzināšanu. Taču cilvēks atšķiras no dzīvnieka ar to, ka bērni aug ilgi un to izaugsme prasa tik lielas rūpes, uz kurām nav spējīgs viens vecāks – parasti 18, bet ļoti bieži arī 23 gadi ir vajadzīgi, lai bērni kļūtu patstāvīgi. Tas ir viens no iemesliem, kura dēļ cilvēki spēra šo soli – poligāmijas vietā izvēlējās monogāmiju. Bet otrs iemesls – mātes un tēva lomu dažādība, tās nav savstarpēji aizvietojamas, kas kreisajiem liberāļiem ļoti nepatīk.

Protams, vienmēr pastāvēs kaut kāds balanss starp poligāmijas un monogāmijas piekopējiem, pēdējā tikpat kā nekad nav ideāla. Tomēr jāuzsver tas, ka izvēloties monogāmiju, cilvēki atsakās no seksuālajiem un emocionālajiem motīviem kā noteicošajiem, veidojot attiecības un ģimeni. Un atsakās tādēļ, ka 1) tie nav patstāvīgi motīvi, uz visu mūžu; 2) ļoti reti seksuāli un emocionāli interesants mums ir tikai viens cilvēks – tātad, ja ļaujas visām seksuālajām izvēlēm, neizbēgami nonākam pie poligāmijas un haosa dzīvē.

Monogāmijā galvenie kopdzīves motīvi ir 1) ekonomiskie – dzīvi un ērtības sev un saviem bērniem nevar uzbūvēt vienā dienā, tādēļ rītdiena ir šodienas turpinājums, kas veido dzīves perspektīvu un priekšstatu par attīstību, pareiso un nepareizo. Un 2) bērnu intereses – jau senie cilvēki ievēroja, ka pilnās ģimenēs, ar māti un tēvu, bērni izaug spējīgāki dzīvē sasniegt vairāk. Seksuālie un emocionālie motīvi, veidojot ģimeni, ir svarīgi, bet subordinēti minētajiem diviem. Jeb – laime ir kopdzīves uzdevums, nevis priekšnosacījums. Tur, kur monogāmija sabrūk, iestājas poligāmija, mežonība. Un parasti tas notiek tādēļ, ka tiek prioritēti emocionāli seksuālie motīvi, kas sagrauj divus pamatus, uz kuriem balstās monogāmija. Bet šādas norises mūsdienu kreisā liberālisma gaisotnē mēdz iztulkot nevis kā regresu un kultūras kapitulāciju, bet kā nezin kādu progresu.

Palasīsim, ko raksta abas “speciālistes”: “Katrs, kas dzīvo mūsdienās, zina, ka realitāte ģimenēs pēdējās desmitgadēs ir mainījusies gan Latvijā, gan lielā daļā pasaules kopumā. Salīdzinot ar laiku pirms simts gadiem, šīs pārmaiņas ir būtiskas. Tikai dažas no tām – sieviete, kura ir stāvoklī, neesot laulībā, nav “grēciniece”; bērniem, kuri dzimuši neprecētiem vecākiem, ir tādas pašas tiesības kā laulībā dzimušiem; laulību var šķirt, un bijušie partneri var veidot jaunas ģimenes; ir bērni, kuri aug audžuģimenēs vai ir adoptēti;  pāri arvien biežāk veido divi indivīdi no atšķirīgām kultūrām vai reliģiskajām pārliecībām;  dažkārt pārī ir divi viena dzimuma cilvēki. Pāriem, kuri ir neauglīgi, ir iespēja radīt bērnu mākslīgās apaugļošanas ceļā, un sievietēm nav jāveic nelegāls aborts, ja grūtniecību kādu iemeslu dēļ nav iespējams saglabāt. Un arī viendzimuma pāri audzina bērnus. Tomēr šīs pārmaiņas nav mainījušas vienu – cilvēki vēlas būt laimīgi, lai kādā ģimenes modelī viņi dzīvotu (izcēlums mans – VR). Tāpēc ir svarīgi, ka šie dažādie ģimenes modeļi tiek akceptēti, nevis aizliegti vai nosodīti. Tas ir svarīgi bērniem, lai viņi būtu vidē, kurā tas ģimenes modelis, kurā viņi aug, tiek atzīts, nevis diskriminēts (ar atrunu, ka bērni saņem vecāku mīlestību, fizisko un emocionālo aprūpi).” Vai šeit var neredzēt “laimīguma” prioritātes pieprasīšanu attiecībā pret pienākumiem pret bērniem un vispārēju attīstību? Vai šeit var neredzēt poligāmijas priekšrocību sludināšanu attiecībā pret monogāmiju?

Kristieši šajā aprakstā redz kultūras regresu, mežonības izniršanu, bet psiholoģijas “speciālisti” – dažādus ģimenes modeļus. Grib sevi iztēlot kā gaismnešus, bet patiesībā ir cilvēces progresa iznīcinātāji, kas paši neredz tālāk par savu degungalu. Viņi pieprasa, lai valdība uzklausa viņus, nevis kristiešus. Ja sekosim šādu psiholoģijas plānprātiņu padomam, tad dažu desmitu gadu laikā sabruks visa Rietumu kultūras celtne, ieskaitot ekonomiku.

Šajos Ziemassvētkos arhibīskaps Vanags nāca klajā aicinājumu vīriešiem – appreciet savu bērnu un audžubērnu mātes un veidojiet ģimeni pēc Svētās ģimenes parauga! Vai kaut ko tādu esam dzirdējuši no psihologu vai psihoterapeitu profesionālo asociāciju vadībām? Vai ar kaut ko tādu ir nākušas klajā minētās psiholoģes Zande un Kalniņa? Un vai ir noticis kaut kas pretējs – vai baznīcu vadības ir griezušās pie savām draudzēm ar aicinājumu – neejiet pie tiem psihologiem un psihoterapeitiem, nāciet pēc padoma pie priesteriem!

Šeit es lūgšu Latvijas Sistēmiskās ģimenes psihoterapijas asociācijas biedrus atcerēties – kā sākās šīs psihoterapijas disciplīnas attīstība Latvijā. To organizēja un vadīja Linde fon Keiserlingka, baltvāciešu pēctece, bet kas apmaksāja? Pareizi, viens no sponsoriem bija Vācijas evanģēliski luteriskā baznīca. Ne tikai naudu tā deva, arī uzņēma mūs Štutgartē, izguldīja un daudz kur aizveda, parādīja. Bet vācu luterāņiem bija viens noteikums – apmācību grupā jābūt arī kādam Latvijas baznīcas cilvēkam. Kad tai pievienojās luterāņu mācītājs Sandis Ratnieks, viss varēja notikt.

Tātad – mēs redzam praksē to, ka kristieši neredzēja un turpina neredzēt psihoterapeitos konkurentus, bet sadarbības partnerus, šaurākus speciālistus, kas daudzos gadījumos var palīdzēt arī kristīgo draudžu locekļiem. Manuprāt, šis ir īstais brīdis, kad mācītājam un psihoterapeitam Sandim Ratniekam un Sistēmiskās ģimenes psihoterapeitu asociācijai būtu pienākums atdot parādu vācu un latviešu luterāņiem un ar visu nopietnību jāvēršas pret tādiem destruktīviem paziņojumiem, ar kādu klajā nākušas divas psiholoģes. Pret tādu paziņojumu būtu jāvēršas arī psihologiem un psihoterapeitiem, kas ir praktizējoši kristieši. Tādi noteikti ir.

+++

Monogāma ģimene, kam svarīga attīstība ilgtermiņā, ir ieinteresēta veidot sociālu virsstruktūru – valsti, kas apkalpo un atbalsta ģimeni, pirmkārt jau garantējot tai ārēju drošību un tālāk – organizējot atbalsta programmas bērniem un mātēm, sevišķi grūtībās nonākušiem. Skolas, slimnīcas, sociālās palīdzības struktūras. Tādēļ ģimene valstij deleģē noteiktus resursus – sabiedriskā darba un nodokļu veidā, bet kara gadījumā – vīrus un dēlus, kas gatavi krist nevis par abstraktu valsti, bet tādu, kas efektīvi aizsargā karavīra vecākus, sievu un bērnus. Veidojas dabiska sadarbība ģimene – valstij un valsts – ģimenei.

Bet kā tad ar homoseksuāļiem – modernais jautājums. (Jau pats fakts, ka tas tiek uzdots, liecina par seksuālo motīvu prioritēšanu attiecībās, kas ir mežonības pazīme. Uz seksa nevar būvēt kultūru un ilgtspējīgu attīstību!)  Atbilde – tie ir cilvēki, kuriem daba nav paredzējusi vairoties, tādēļ to attiecībām nav nekāda sakara ar ģimenes – valsts dabisko sadarbību. Turklāt divu homoseksuāļu attiecības tikai ļoti retos gadījumos ilgst visu mūžu – jo nav jau iemesla palikt kopā, ja seksualitāti prioritējošās attiecībās iestājas tas, kas notiek arī daudziem heteroseksuāliem pāriem bez bērniem – seksuāls un emocionāls atsalums. Veidojas dzīve, kurā ir tikai tagadne, tikai hedonisms. Un kurā pilnīgi citādā veidā risinās jautājums – kam es atstāšu to, ko būšu dzīvē sapelnījis? Kas būs manas dzīves turpinājums?

Cilvēkiem bez bērniem attiecības ar valsti veidojas citādi kā cilvēkiem ar bērniem – caur nodokļiem no vienas puses un valsts pakalpojumiem no otras. Un te nebūtu daudz problēmu, sevišķi, ja pastāv progresējoša atbalsta mehānismi ģimenēm ar bērniem, kā tas patlaban Latvijā ir un kas arvien pilnveidojas. Es gan būtu arī par to, lai tiktu ieviests bezbērnu nodoklis.

Būtībā jau viss ir vairāk vai mazāk humāni un taisnīgi – heteroseksuāļi rūpējas pirmkārt par tautas ataudzi un nākotnes prespektīvu, homoseksuāļi – par valstiski būtiskām ar intelektu vai radošumu saistītām sfērām, kuras, kā rāda pieredze, hetroseksuāļiem attīstīt grūtāk – tas pamatinstinstinkts un bērnu aprūpe paņem tik daudz enerģijas, laika un fantāziju…  Bet nē – šodien kādam vajag šo dabisko sabiedrisko līgumu lauzt!

Homoseksuāļi tiek izmantoti – tiek ieskaidrots, ka viņi ir upuri un apdalītie tādēļ, ka ģimenes vietā Dievs viņiem paredzējis vai nu celibātu, kas ir ļoti cienījama izvēle ne tikai homosekuāļiem, vai attiecības, kurās nav obligāta ilgtermiņa perspektīva. Bet ja tādu ļoti gribās, var veidot civiltiesiskus līgumus, ar kuru palīdzību tādu perspektīvu radīt. Tās ir muļķibas, par tām grūtībām apmeklēt draugus slimnīcās un citām homoseksuālo pāru mokām mūsu sabiedrībā – kad es esmu gājis pie draugiem uz slimnīcām, neviens man nav prasījis, vai es esmu vīrs tam, kuru apmeklēju.

Daudziem cilvēkiem tomēr šķiet, ka būtu jāveido kāds speciāls partnerattiecību regulējums. Juristi ir piedāvājuši tādus risinājums, kas tiesībās un pienākumos skaidri nodalītu partnerattiecības no ģimenes – tās visas ir tikušas noraidītas kā nepilnīgas. Tajās valstīs, kurās tomēr partnerattiecību regulējums eksistē, tas vienmēr ir ticis izmantots kā pakāpiens ceļā uz to, lai homoseksuālas attiecības tiesībās pielīdzinātu pilnvērtīgai laulībai.

Vai homoseksuāļi no tā kaut ko būtisku iegūst? Es teikšu – nē, viņi tiek izmanoti, lai šķīdinātu monogāmiju, kurai jau tāpat Latvijā neiet viegli. Šķiršanās, otrās un trešās laulības, audžuvecāku sarežģītā problemātika – tas viss ir poligāmija. Tas viss ir prakstiski un emocionāli ārkārtīgi sarežģīti, veidojot ģimenes, indivīdu un bērnu perspektīvu un attīstības virzību.

Monogāmijas graušana nāk kopā ar nacionālas valsts un baznīcas graušanu – tā ir globālistu programma. Bet to var izpildīt tikai ar mūsu pašu līdzdalību. Vai tiešām spējam būt tik stulbi un tuvredzīgi – palīdzēt civilizācijas ienaidniekiem graut mūsu pašu valsti, ģimeni un baznīcu? Institūtus, kas gadsmitu gaitā ir uzturējušas mūsu kultūru un dzīvesveidu un kas palīdzējušas izturēt visus tos pārbaudījumus, kādiem ir bijis jāiet cauri mūsu tautai?

+++

Un nobeigumā par profesionālo. Psihoterapijā var būt daudzi fokusi, kā aplūkot klienta realitāti. Varam uz to skatīties kā uz indivīdu, varam kā uz ģimenes locekli vai grupas dalībnieku, kā uz darba kolektīva sastāvdaļu. Bet neviens speciālists, kas apguvis kādu metodi nedrīkst noliegt un pazemot citus profesionālus redzējumus. Zandes un Kalniņas gadījumos tā ir noticis – viņas faktiski ir paziņojušas, kas sistēmisks skatījums uz cilvēku kā ģimenes un citu lielāku un mazāku grupu (ieskaitot valsti) locekli ir tikai baznīcai raksturīgs, nepareizs un ka zinātniskā psiholoģija to nepieņem.

Tā ir neprofesionalitāte un meli. Baznīcas skatījums uz ģimeni un indivīdu, kristīgās vērtības ir eiropeiskās un latviskās kultūras pamatā, kuras ietvaros ilgtermiņā veidojušies cilvēki un ģimenes. Šis skatījums nav un nevar būt antagonisks profesionālai analīzei un terapijai, kuru veic ar baznīcu darba attiecībās nesaistīti profesionāļi. Ir iespējams cieņpilnas psihoterapeitu un priesteru attiecības mūsu klientu interesēs un daudzviet tādas arī izveidojušās.

Kreiso liberāļu uzbāzīgais naratīvs – ir atzīstama tikai zinātniski pierādāma patiesība. Tās ir muļķības – lielākā cilvēces zināšanu bagāža ir empīriska, nepierādāma, bet acīmredzami efektīva. Atziņas, kas sevi pierāda dzīvē. Zinātniskā pierādāmība nereti vajadzīga kā varas instruments, lai atņemtu baznīcai to varu un autoritāti, kas tai gadu tūkstošus ir piederējusi. Turklāt zinātni iespējams viegli manipulēt ar grantu finansējumu – pētīts tiek tikai tas, par kāds maksā. Bet maksā tas, kam ir liela nauda, bet gribas vēl lielāku un kopā ar neierobežotu varu…

Nevaru nedomāt, kādā vispārējās kultūras situācijā atrodas šīs divas psiholoģes un vēl vismaz 60, kas viņas atbalstījušas/ši un ko vispār psihologam un psihoterapeitam nozīmē vispārējā kultūra. Vai mūsu darbu var strādāt cilvēki, kam nav laimējies iegūt pamatīgu izglītību, tikai kaut kādas kompetences? Vai var būt psihoterapeits, kas nezina ne pasaules, ne kultūras, ne reliģijas, ne mākslas, ne Latvijas vēsturi. Burtakalps, cilvēks, kam Latvijas himna ir tikai vārdi, dzejolis ar notīm. Bet tādi tagad skaitās izglītoti un tādiem tiek piešķirti doktora grādi…

Cilvēks bez dziļas izglītības var nepamanīt, ka ir ievilkts un izmantots ideoloģiskā cīņā tāpat kā homoseksuāļi un citas minoritātes. Monogāma ģimene un nacionāla valsts, arī kristīgā baznīca un tās draudze ir būtisks šķērslis pasaules globalizētājiem. Tādēļ valsts un ģimenes pretnostatījums ir startēģija, ar kuras palīdzību tiek vājinātas visas trīs. Bet – to nav iespējams izdarīt bez vietējo kangaru palīdzības. Nez cik patīkami psiholoģēm Zandei un Kalniņai ir uzlaizīt svešus spļaudekļus? Tomēr tas notiek. Tauta tiek šķelta un nīcināta…

Es, protams, ceru, ka Latvijai un latviešiem ir nākotne, neskatoties ne uz kādām zandēm, kalniņām un osipovām. Lai tā veidotos, mums jābūt skaidriem savā pārliecībā un stingri jāstāv uz savām vērtībām visur un visā, ar ko sastopamies. Jo šo kreisi liberālo nelietību tiek mēģināts iefiltrēt katrā ģimenē, skolā, draudzē, pašvaldībā. Un visur tur vajadzīgi cīnītāji par vērtībām. Tieši tur, nevis tikai demonstrācijās un juridiskajās cīņās Saeimā, kas arī, protams, būtiski.