Paseklas mocības pieņemt zaudējumu

Uzdūros kādam manuskriptam – spiest šeit, lai lasītu. Tajā esmu minēts un citēts gan es, gan cilvēki, kuri ir mani domubiedri un uz kuriem bieži atsaucos. Raksta autors ir Mārtiņš Kaprāns, komunikācijas zinātņu doktors kopš 2012. gada – http://www.fsi.lu.lv/?sadala=210#Kaprans LU Filozofijas un un socioloģijas institūta pētnieks. Kādu dieniņu pasvārstījos, pārdomājot, vai man ir vēlme tērēt savu laiku, lai kaut ko bilstu par šo darbu, un viss iesvārstījās tā, ka gribu.

Manuskriptā ir vairākas saistošas un pat negaidītas domas, vairāk gan intonācijas un zīmes – tādēļ arī dažas stundas par to parakstīšu, ir interesanti. Sākšu ar sadaļu, kuru autors sauc par Epifāniju un kurā stāsta par savām emocijām, apmeklējot viņa bērnības skolu un atrodot to laikmetu griežos izpostītu. Viņš izdara secinājumu, ka šīs emocijas (tukšums un nedrošība) nav reakcijas uz izpostīto vidi un pārdomām par visa šī posta objektīvajiem kontekstiem. Viņš grib mums un sev iestāstīt, ka šīs viņa emocijas ir tikai viņa psihes iekšējo kustību rezultāts, kam nav nekāda sakara ar objektīvo – izpostīto skolu un kontekstiem, kas saistīti ar šo postīšanu. Un tā viņš viegli un nekritiski nonāk pie secinājuma, ka tālāk aprakstītā liberālisma kritika arī nav objektīvu notikumu vērojumu izraisīta – es un citi cienījami ļaudis esam iespaidojušies tikai no savas nabas pētniecības.

Kaprāns raksta: Ontoloģiskajai nedrošībai ir subjektīva sākotne. Kad nedrošības subjektīvās pieredzes sāk mijiedarboties, rodas pamats vienojošam nedrošības diskursam. Mana pieredze ar Zaļenieku pamatskolu izgaismo nedrošības subjektivitāti, kas, atklāti sakot, ļoti pietrūkst sociālo realitāti objektivizējošajā Latvijas tradicionālistu publiskajā diskursā.

Redz cik prasta manipulācija! Un tai tūliņ seko nākamais komunikācijas zinātņu doktora patiesībā prognozējamais un kreiso liberāļu patronsomā vienmēr esošais spēka paņēmiens – manipulācija ar valodu. Lieliski saprotot, ka bez valodas nav iespējama domāšana un līdz ar to pasaules pārveidošana, viņš izdomā, ka pārējai tautai tagad būtu jādomā, ka konservatīvā doma būtu jāsauc par nedrošības diskursu… Vispār jau šis prastums šokē tāpat kā citas komunikāciju doktores un profesores Sandras Veinbergas https://sandraveinberga.com/about/ pēdējā laika histēriskās aktivitātes, loģikas trūkums visos šajos burtu savirknējumos laikam nav nejaušība.

Miglas pūšana aplūkojamajā rakstā iespējama arī tādēļ, ka ir tikuši ignorēti tādi spilgti konservatīvie latviešu domātāji kā Juris un Baiba Rudevski un viņu terminoloģiskie piedāvājumi. Kā mēs varam runāt par liberālismu un konservatīvismu, vispirms nevienojoties par terminiem? Jura Rudevska lakoniskais, katram – ne tikai speciālistiem saprotamais piedāvājums http://www.la.lv/liberalisms-vai-tiesam-cina-par-brivibu skaidri vēsta, ka galvenā konservatoru pretstāve šodienas Latvijā ir nevis ar klasiskajiem, bet gan kreisajiem liberāļiem, kuri nav ne brīvības, ne demokrātijas kā patiesu rūpju par sabiedrības attīstību atbalstītāji. Tiek noklusēts, ka šodienas konservatīvie lielā mērā paši ir klasiskie liberāļi un tikai ļoti nedaudzi sevi varētu nosaukt par paleokonservatīvajiem.

Ja Kaprāna kungs lieto tikai apzīmējumu – liberāļi, tad tajā sajaucas kopā savstarpēji izslēdzošais un kā izskatās, komunikācijas zinātnei pret to nav iebildumu. Mums skaidri parādās orvelisko paradoksu spogulīši – meli tiek veidoti par patiesību un maldināšana par komunikāciju. Skaidrība tiek izsķīdināta kaut kādā duļķainā purva rāvā.

Objektivitātes labad jāsaka, ka aplūkojamā manuskripta autoram tomēr piemīt arī zināma pazemība – viņš nepielieto kreisajiem liberāļiem tik raksturīgo ņirgāšanos par citu viedokļu paudējiem, augstprātību un aroganci. Aprobežojas vien ar konservatīvo domātāju saukšanu tikai par tradicionālistiem un populistiem, kas, protams, arī nav uz dialogu vērsta uzrunas forma, tomēr jāatzīst progress – varbūt tikai komunikācijā un taktikā, bet varbūt arī domāšanā, cerēsim.

Manuskriptā jūtamās tonalitātes gan liek jaust, ka šī jaunā ievirze tomēr nav autora domu slīpēšanas darba rezultāts neskaitāmās bezmiega naktīs. Drīzāk konjunktūra – kreisais liberālisms ir zaudējis savas pozīcijas gan globāli, gan Latvijā – Kaprāns to atzīst. Līdzšinējie citu apņirgātāji un tradīciju grāvēji nav nopelnījuši mūžīgu cieņu un godināšanu visas sabiedrības uztverē. Viņiem tagad jāmeklē kaut kādi izdzīvošanas un pārkrāsošanās varianti.

Ja runājam par manuskripta saturu – izbrīna analīzes virspusējība. Te izskatās pēc tādas projektīvās identifikācijas – ja mūsējie kaut ko muhļī, sociāli konstruē, ideoloģiski cīnās un barojas no visādiem starptautiskiem piebarotājiem un savu interešu virzītājiem, kas aplūko tikai pēdējos 50-60 gadus no pasaules vēstures, tad konservatīvie jau ar ir tikpat sekli un egoistiski. Nevis no savas sirdsapziņas, zināšanu un pieredzes, bet varas dziņas (kā mums) motivēti. Tiem šķiet, ka nevar būt citādi kā vien dziļāko cilvēces un cilvēku vēsturi analizējošie un pārzinošie diskursi tiek lietoti no ideoloģiskās pielietojamības, nevis no godīguma un sabiedrības ilgtspējas viedokļa. Un tā tie kreisie liberāļi ir aizcīnījušies līdz savu projekciju sabrukumam. Kas būs tālāk? Atskurbšana jeb tomēr jauns subjektīvas fantazēšanas, projicēšanas un atkarības no Rietumu kreisi liberālās plūsmas sociopātiskajiem kordiriģentiem loks? Dzīvosim, redzēsim.

Kā es to redzu šovakar – katrs no manuskriptā minētajiem konservatoriem savu komunikāciju balsta nevis aprēķinā, ideoloģisku vai politisku grupu disciplīnas prasībās, bet savās zināšanās, pieredzē un sirdsapziņā. Un katrs to arī argumentē ar instrumentiem, kas ir viņa rīcībā. Kaprāna kungam varbūt raksta apjoms neatļauj, bet varbūt arī nav vēlmes izrādīt cieņu godīgumam, ar kādu viņa oponenti attiecas pret lietām, par kurām polemizē. Tādēļ viņš, it kā būdams uz ceļiem, tomēr vēl mēģina diriģēt parādi, rakstot kaut kā tā un vēl citādi – analizējot Latvijas nedrošības diskursa veidotāju izteikumus…