Nedzimušu bērnu balsīs

Kasparam Dimiteram ir ģeniāls teksts: …nedzimušu bērnu balsīs

Ģenerāļi raud

Pasaule ir paradīze nāvei

Profesors nesaprot neko

Deg uguns un apledo[1]

Ja Dievs vienai devis Dzemdes un Mātes talantu desmit, bet otrai – vienam bērnam, tad sanāk, ka pirmajai viena bērna dzemdēšana ļauj realizēt savu talantu par 10%, bet otrai par 100%. Pirmā joprojām būs pilna ar tukšuma sajūtu, bet otrā jutīsies piepildīta, realizējusies un laimīga (ok, ne vienmēr, bet par to tālāk).

Otrā doma ir par ģimenes trīsstūri, kas nāk medusmēnesīgā divstūra vietā, kurā nav nekā cita, kā tikai divi mīļākie. Pārējā pasaule ir izslēgta, pārstājusi eksistēt. Tiklīdz rodas bērns, tā tēvs tiek izdzīts no divstūra un viņa vietā nāk bērns. Citādi nevar, tas ir dabiski un pareizi, bērnam Mātes resurss ir vajadzīgs, jo tikai viņas sejā ir dzimtaskoka un pasaules stāsts un līdz ar to uzdevums bērnam visai viņa dzīvei. Un tikai viņai ir krūts, kuru zīžot var raudzīties šajā sejā un noorientēties visā, kas bijis un būs. Droša piesaiste.

Trešā doma par momentu, kad bērns sāk staigāt. Mātes seja un viņa pati vairs nav vienīgais objekts, kuru viņš redz un no kā ietekmējas, lai gan vienmēr paliks pirmais un galvenais. Brūk mātes – bērna paradīziskais divstūris. No bērna attīstības interešu viedokļa – jāveido trīsstūri, jāiet tālāk, pasaulē. Jāiepazīst citi objekti, arvien retāk un retāk atgriežoties pie pirmā – mātes.

Tomēr – tas ir iespējams vien tad, ja māte piekrīt bērna iziešanai no abu kopējā divstūra. Lai tas notiktu, jābūt vismaz vienam no šiem – 1) Mātes talants izbeidzas, viņa ir dzemdējusi pēdējo bērnu, kas viņai ierakstīts Dieva grāmatiņā; 2) dzimst jaunāks bērns, uz kuru pārslēgt vēl neizlietoto talantu, atlaižot vecāko; 3) tēvs ir stiprs, neatlaidīgs un par daudzo ģimenes trīsstūru īsāko malu veido attiecības ar sievu; 4) mātei ir kas tāds, ko tā izjūt kā svarīgāku par bērnu un vīru – modernā sabiedrība kā tādu piedāvā izglītību, darbu un karjeru; 5) māte dziļi mīl sava bērna tēvu, uzticas viņam un paļaujas uz viņu; 6) māte tic Dievam un viņa grāmatiņai. Tomēr – tas viss tik viegli nerullē. Manā praksē ir bijis milzumdaudz gadījumu, kad mātes tur un pārtur savus bērnus pie sevis un bērni daudzu iemeslu dēļ tam nepretojas, tādēļ esmu daudz domājis par to, kā gan tā.

Atceros gadījumu, kad vecākais brālis no desmit bērnu ģimenes bija atvedis pie manis jaunāko, kam nu jau 20 gadi un kas nemācās, nestrādā, vienīgais no visiem dzīvo kopā ar māti (tēvs pievienojas šim divstūrim nedēļas nogalēs), sēž savā istabā, spēlē datorspēles un ja māte viņam kaut ko aizrāda, kļūst agresīvs. Tie ir tādi paši simptomi, kādi nereti novērojami vienīgajiem dēliem, kas auguši bez tēva un kam līdz pubertātei attiecības ar māti bijušas pārāk tuvas. Tātad gan vienīgais, gan desmitais dēls var netikt palaisti. Dzemdējot, atdalot no sevis bērnu, sieviete izveido sevī savdabīgu tukšumu. Ja tas nepiepildās ar ko citu, tad velk dzemdēto bērnu atpakaļ pat tad, ja tas ir pēdējais Dieva grāmatiņā.

Saskaņā ar manu priekšstatu par Dzemdi (tā es saucu sievietes vairošanās instinktu), tā ir laimīga tad, kad piepildīta – grūtniecības laikā. Viss, kas nav grūtniecība, liek justies nepiepildītai, tukšai. Dzemde atrodas Pārejā starp Dzīvību un Nāvi – tur no nebūtības atnāk bērns, kas dzemdē kā orgānā sagatavojas dzīvei. Interesanti ir tas, ka sievietei jāapkalpo šis process – caur savu Dzemdi un Pāreju jālūkojas Pirmsdzīvē vai varbūt Nāvē – telpā, kurā lidinās vēl nepiedzimušās / nereinkarnētās dvēseles. Manuprāt, šis sievietei dot tādu garīgu pieredzi, kas nav iespējama vīrietim, par ko vīrietis sievieti varētu apskaust vai nesaprast un kas praktiski lokalizējas visā, kas notiek ap dzemdībām. Bet arī “skriešanā ar vilkiem” (Pinkola Estesa), klīšanā pa tīreli mēnesnīcā un citos neverbalizējamos pārdzīvojumos, mistērijās un ritos.

Vēl 200 un vairāk gadu atpakaļ un senāk, kad nebija nekādas dzemdību palīdzības, sieviešu vidējais dzīves ilgums Latvijas teritorijā bija 33 gadi (vīriešiem 37). Vidējais aritmētiskais sieviešu nāves cēlonis – sarežģījumi piektajās dzemdībās. Līdz gada vecumam mira katrs ceturtais bērns. Bet tad iedomājieties šo garīgo stāvokli, kļūstot grūtai – tas ir kā iesākot spēlēt krievu ruleti. Iespēja, ka mirsi tu vai tavs bērns ir ļoti liela. Grūtniecība – tā ir gatavība mirt. Manuprāt, šis arhetips sieviešu psihē joprojām strādā, tāpat mēģinājumi no tā atbrīvoties, kontrolējot iespēju palikt grūtai, attīstot feminismu. Un neredzot, ka šodien bērnu un māšu mirstība dzemdībās ir kļuvusi par kazuistiku. Līdz ar to nedzemdēto bērnu balsis skan arvien skaļāk…

Manuprāt, tukšums no nedzimušajiem, bet Dieva grāmatiņā ierakstītajiem bērniem ir rada tam tukšumam, kas izpaužas kā premenstruālais sindroms (PMS). Atšķirība tikai tajā, ka PMS ir viena mēneša tukšums, bet tukšums no nedzimušajiem bērniem – visas dzīves tukšums.

Kā izpaužas PMS? Ar bēdām un niknumu, runājot vienkāršoti. Šie bēdas un niknums parasti projicējas uz sievietes vīru, jo tas tak tuvākais un vienmēr “pa rokai”. Un savā ziņā tas varbūt ir taisnīgi un Dieva plāns – vīram taču kaut kā ir jāatbild par to, ka viņš nav padarījis sievu grūtlaimīgu! Un viņš nevar neatbildēt pat tad, ja sieva kā pieaudzis un neatkarīgs cilvēktiesības baudošs subjekts lieto kontracepciju un abortus, kaislīgi nododas darbam, bauda pašas nopelnītās naudas priekšrocības, vērpjot savus sievišķos tukšumus un kā kaisls garnējums visam – piedalās feministu kustībā, kas vēršas ne tikai pret patriarhātu. 21. gadsimta feminisms jau vēršas pret vīriešiem kā tādiem. Un savās ziņā pat tas varbūt ir taisnīgi un Dieva plāns un sods par to, ka vīrs nav spējis sievu pie prāta vest. Kas nenozīmē, ka prāts sievā neatrodas. Vīram jāatbild un viņš to dara, ne/izturot feministes un to daudzslāņainību. Tomēr nevar nepamanīt, ka feminisms ir krāšņs pierādījums šo (visu?) sieviešu nespējai un negribai redzēt pilnu laukumu un atbildēt pašām par sevi visos savas eksistences līmeņos.

Paplašinot domu par PMS izpausmēm un tā saikni ar tukšumu no nedzimušajiem bērniem – iespējams, ka feminisms ir sieviešu bēdas un niknums uz vīriešiem, kas pieļāvuši (aizbēguši), no tā, kas Dieva grāmatiņā. Bet ja tā, tad arī tas ir savā ziņā taisnīgi. Turklāt taisnīgi būs arī tas, ja Dievs šādus nespējīgus vīriešus nomainīs ar vīrišķīgākiem pārstāvjiem no citām kultūrām, kas turēs sievietes Dieva noteiktajos rāmjos un neatdos tās Ļaunā tīkojumiem. Bet ja tā, tad mūsdienu Eiropas vīriešu vienīgā fiziskās izdzīvošanas iespēja būs tā, kuru Mišels Velbeks apraksta romānā “Pakļaušanās”, vienlaikus arī Eiropas nāve.

Te atkal atgriežamies pie dziesminieka vārdiem – “ģenerāļi raud”. Nu, protams, Rietumeiropā viņi raud, nevis stājas pretim tai neapbruņotajai vitalitātei, kas spiežas iekšā bariem, lai nomainītu pārapbruņotos, bet raudošos ģenerāļus viņu sievu gultās. Bet vispirms jau no laulības gultām tiks izmesti “profesori, kas nesaprot neko”, mācītāji, kas pieļāvuši baznīcu tukšošanos un politiķi, kas nespēj aptvert Dieva plānu. Un atkal – nevar noliegt, ka šādā vīriešu nomaiņā ir dziļa loģika un taisnīgums. Un tas, ka Merkele sirds dziļumos grib redzēt “īstus vīriešus”, krutākus par viņas tēvu – mācītāju, kas bija, padomājiet tik cik vīrišķīgs un svēts, no Rietumvācijas brīvprātīgi devās uz Austrumvāciju sludināt Dieva vēsti. Nu tad padomājiet par meitas latiņu, kas jāpārlec domājamajam vīram viņa vīrišķībā! Iespējams, ka Makrons grib imigrantus, lai tie pārņemtu viņa skolotājas tukšuma pedofīlo vilkmi, lai tiktu no viņas brīvs. Jo pats taču tāds, nekāds, pārāk diādiskots, okupēts, vājš, salīdzinot ar Kundzes vēlmēm, tomēr arī tas ir Dieva plāns.

Manās konsultācijās un terapijās ar atkarīgajiem ir divi virzieni. Pirmais ir atkarīgais – tāds, kas sākas ar zaudējumu, turpinās ar Glābēja meklējumiem, viss saskaņā ar to, kā rakstīju “Bendes meitiņa un viņas vīrs” (ne tikai). Bet ir arī līdzatkarīgais virziens – vīrietis kā puika nav saņēmis gana laimīgu Māti un tagad to meklē citos objektos, tipiski – seksā, alkoholā, azartspēlēs, darbā. Viņš atnāk pie manis tad, kad nepietiek, tomēr – ir duka atnākt, kaut arī tas vairs objektīvi nedod to, kas gaidīts. Izmisums un gulēšana zem detoksicējošās sistēmas, smacējošās mātes, kuru piedāvā narkologs; nevarīgums, tāda pirms Nāves/Mātes atpakaļuzņemšanas stadija.

Visspilgtāk līdzatkarīgais atkarības virziens izpaužas vīrietim pieņemot piedāvājumu būt “zem tupeles”, tātad pazemot sevi un pieņemt Dēla lomu iepretim miskasti iznest liekošajai Mātei, kura pārstāj vīru cienīt tad, kad šis piedāvājums pieņemts. Pazemojums tālākattīstās kā vēlme virtuāli norobežoties “no visa” ar alus pakas un televizora (datora) palīdzību. Otrā rītā viņš nevar izlīst no dīvāna un sākas otrs pazemojumu vilnis, ne pēdējais.

Tagad, kad šo rakstu, feisbukā uzzibsnījusi neliela diskusija par obligāto karadienestu. Redz, ko ierakstījusi kāda man līdz šim nepazīstama dāma, kurai gan ir, gan nav taisnība. Un kura, visticamāk, neredz to, kur ir konstatējuma cēloņi. Bet man viņa patīk vienā no daudzajiem patikšanas slāņiem:

Ilze Rozīte Mūsu 18 gadīgie Vīrieši nav vīrišķīgi vispār un valdības lēmumi atjaunot obligāto dienestu tos tādus nepadarītu, mums būtu balerīnu armija nevis vīrišķīga paaudze. Problēma pamatā ir sabiedrībā un audzināšanā, pietiekami spilgts piemērs ir vīrieši paaudzē ap 40mit kuriem vīrišķības netrūkst, bet obligātajā dienestā nav bijuši. Mēs audzinām vīriešu paaudzi kuriem līdz skolas vecumam slaukam dibenus un degunus, uz skolu nesam somas, jo pārāk smagas un neļaujam braukt ar velosipēdu, jo var nokrist. Mēs audzinām paaudzi kas kariņu spēlē telefonā un vīrišķību izrāda rakstot komentārus soc tīklos. Aizliedzam kendamas, jo var tikt pie ziluma?! Darām vēl virkni lietu, kas mums nemaz neļauj domāt par armiju, jo esam izaudzinājuši puņķutapu paaudzi kas nedrīkst pat nošķaudīties pārāk stipri, ka tik ribas nesalauž. 18 gados ieliekot šo būtni obligātajā dienestā neradīsies “vecis”… Tos mēs… Sabiedrība.. Mammas un tēti varam izaudzinat paši. Un tad kad to spēsim šie jaunie vīrieši dienēs armijā paši nevis ar varu.[2]

Kā to atkarīgo un mātei pārāk pietuvināto puiku pārtaisīt par piepildītāju, kas Dieva grāmatiņas gan saprot, gan sievieti rokās paceļ kā tādu mazu meiteni un nes tālāk, mākoņos, pie Dieva plāna? Kā nejust bišu dzēlienus un doties tālāk, savā ceļā? Kā nedzimušo bērnu tukšumu pārtaisīt un piepildīt?

Ja pēc jaunākā bērna neviens vairs nedzimst, sievietes tukšums ir iespējams joprojām. Pat tad, ja tā piepildījusi Dieva grāmatiņas prasības. Tā man liek domāt nebūt ne vienīgā pieredze ar ģimenēm, kurās mazāk spilgtā veidā notiek tas, kas minētajā desmit bērnu ģimenes piemērā. Var jau būt, ka šīs ģimenes mātei Dieva grāmatiņā ir ticis ierakstīts vēl lielāks bērnu skaits un tādēļ viņa turējusies divstūrī ar jaunāko bērnu, jo vēl jaunāks nav ticis dzemdināts, kaut Dieva grāmatiņas pieprasīts. Tomēr grūti iedomāties, ka pēc desmitā bērna sieviete pēkšņi sāk darīt kaut ko tādu, ko nebija darījusi līdz tam – pielietojusi kontracepciju vai abortus. Visticamāk, resurss izbeidzies, un tad gan jau kā Dieva plāns.

Te mums jāatceras tēvs, kurš visus šos gadus ījabiskā pacietībā raudzījies sievas mugurā un viedi rūpējies par visiem viņas divstūriem ar bērniem, kuri aiziet. Viņš ir tas, kam būtu jāpiepilda sievas finālais tukšums un gadījumos kad tas notiek, ir brīnišķīgi raudzīties, vecļaužu tango. Bet šeit ekstrēmi svarīgi ir ne tikai tas, vai viņš pats to grib un spēj. Svarīgi ir arī – vai sieva pret viņu pavēršas un sevi ar vīru piepilda. Bieži tā nenotiek, jo sievietēm ir raksturīgs arī vīrus “izlikt pārdošanā”, padalīties ar jēdzīgākajiem eksemplāriem ar citām sievietēm. Ja tā nenotiktu, pēc kariem, kuros iet bojā galvenokārt vīrieši, cilvēce neatjaunotos, jo daudzas sievietes netiktu pie bērniem. Jāpadalās.

Īsāk sakot – ja tēvam, kas izturējis n-tos eksāmenus ar sievas divstūriem vēl jācīnās par to, lai sieva pret viņu pagrieztos un pamestu pieaugošos bērnus, tad parādās ģimenes vardarbības risks. Izšķiroši svarīgi, lai sieviete būtu tik izglītota un dzīvesgudra, ka pati izvēlētos savus tukšumus piepildīt ar šādu – objektīvi lielisku vīru, bet subjektīvi nekad par tādu neizjustu vīru. Tad viens ģimenes vardarbības risks tiktu likvidēts.

Šajā sakarā – raksturīgs incidents tviterī ar Ingu Spriņģi (laikam Dievs man to atsūtīja). Kaut kad jau stipri agrāk esmu aicinājis vīriešus kādam šo skaisto sievieti beidzot apprecēt, turēt līdz mūža galam un pagriezt pret sevi. Visu viņas “žurnālistisko” darbību uztveru kā “īstā vīrieša” meklējumus un vienlaicīgi – vīriešu sodīšanu, ka viņi tādi (it kā) nav. Objektīvi varbūt ir, bet Ingas subjektīvajā uztverē – nē, hļupiki. Tādēļ viņai it kā jāiet darīt tas, kas jādara vīriešiem – jāveido sabiedriskā doma, nevis tas, kas sievietēm – atmosfēra ģimenē.

Bet – kā būt, ja sieviete griež muguru? Daudzi precinieki braukuši, taču karaļmeitu sasmīdināt nevienam nav izdevies. Jeb izdevies uz neilgu brīdi. Neveiksmīgie pretendenti guļ brāļu kapos. Te atkal iznirst jautājums par vardarbību pret sievieti.

Vai vīrietis spēj piepildīt sievietes nedzimušo bērnu tukšumu ne tikai tad, kad viņa to apzināti vēlas, pieprasa un lūdz, bet arī tad, kad laužas ārā kā bioloģiskā un neapzinātā PMS klasika – bēdas un niknums un to projicēšana, turklāt tādos ļoti maskētos veidos kā “analītiskā žurnālistika” un tamlīdzīgi? Parasti jau tie ir jautājumi, vai vīrs grib un spēj samaksāt sievastēva, sievasmātestēva, nedzimušo bērnu utt. sataisītos parādus, tukšumus. Tajā skaitā tādus, kas radušies zaudējot karus simts un piecsimts gadus atpakaļ. Bet labi, pietiks, būtu ļoti daudz tiltiņu, pa kuriem doties tālāk savās un jūsu asociācijās…

Galu galā – māte jau var ticēt arī Velnam vai neredzēt, kā tas izliekas par Dievu, liekot tieši sevi uztvert par visuvareno Pasaules iekārtotāju un Valdnieku. Daudzas mātes ir nokļuvušas Ļaunā ietekmē. Daudzas ir pievienojušās kreisajam liberālismam, ar daudzajiem tā nosaukumiem un kultūrmarksistiskajiem izpausmes veidiem, neredzot tur Velnu un ir pārņemtas ar saldajām dziesmām – “mans ķermenis, mana izvēle”, “katram bērnam jābūt gaidītam un apzinātam”, “es izvēlos bērnu, nevis viņš mani” la-la-la.

Parasti jau Ļaunais saka, ka kristiešu (jūdu, musulmaņu) Dievs liek sievietei darīt to, kas ir pret tās būtiskākajām personiskajām interesēm, tādēļ feministiskie lozungi ir gana infekciozi demokrātijā. Tomēr feministes neatbild “za bazar” visā dziļumā, jo ir sievietes, kas paredzētas Velnam. Viņas neatzīst, ka ievirzījušas visu laukumu neredzošās māsas Velna ceļā un likušas tām un viņu dzimušajiem un nedzimušajiem bērniem ciest. Tomēr feminisms nav nekas jauns – palasiet tautas teikas un pasakas un varbūt Andreja Pumpura “Lāčplēša” 2. dziedājumu, kur Lāčplēsis paslēpies bluķī, ar kuru Spīdala lido uz orģijām ar velniem. Tās pašas nedzimušo bērnu balsis.

Atgādināšu Dieva grāmatiņas likumu – ja sieviete nav iztērējusi savu mātišķības talantu, tad tam kaut kur jāliekas. Tas ir tukšums, kas vēlas piepildīties, to ir neiespējami atraidīt. Ja nāk nākamais grāmatiņas bērns, tad ir vienkārši un pareizi – iepriekšējais tiek atlaists, atraidīts (dzīvnieku pasaulē – sakodīts un padzīts). Bet ja netiek dzemdēts tas kas grāmatiņā, sevišķi gadījumos, ka tur stāv skaitlis, kas lielāks par 2,1, ko tad?

Vēl viens svarīgs temats ir sieviešu alkoholisms. Manuprāt, to ir divi. Pirmais – sieviete pārtop par vīrieti un dabū tās pašas vīriešu slimības, kas no tā attiecībām ar māti un Dievieti. Tas ir par to, ka sievietes nedzer, jo tām ir citi ceļi, kā sadziedēt zaudējumus. Otrais – sāpju remdēšana par savu feminismā pazaudēto sievišķību, kas kaut kādā ziņā ir saistīts ar pirmo ceļu. Bet specifiskais ir – tukšums, atkal asociācijas ar PMS un nedzimušajiem bērniem.

Biju Valmierā, dzimtajā pilsētā, apraudzīju māsas pirmo mazmeitiņu un sievas neapzināti virzīts, kopā ar viņu un mīļo meitu Martu apmeklēju šo – https://vdt.lv/lv/izrade/venera-kazokada . Liels (tēvišķs) prieks par Ingu Alsiņu un to, ko viņa izdabūja no savas zemapziņas, neko labāku nebiju redzējis viņai un vispār par pāru, trivializējot – sado/mazo (tās ir visos pāros) attiecībām. Imants Strads talantīgi asistēja. Šis ir tas teātris, kas ir teātra vērts, mans. Tomēr nevaru nedomāt par aktrisi, kas atgriežas savā ģērbtuvē un mēģina noņemt grimu.

P.S. Pēdējā laikā rakstu maz. Tas tādēļ, ka diez kas daudz kaislīgi neizlaužas caur paša veidoto filtru – kas ir rakstīšanas vērts. Šis raksts izlauzās dēļ pieredzes, kuru guvu kādā konsultācijā. Bija atnākušas četras sievietes – kāda vīrieša māte, māsa, māsas gadu vecā meitiņa un sieva. Mēs daudz ko piepildījām un atvieglojums bija liels, tomēr arī mazs. Salīdzinot ar to, ko būtu it kā vajadzējis. Tas nedzimušo bērnu tukšums nav 100%-gi piepildāms, tomēr tas IR Dieva plāns, viņa grāmatiņa un viņa… tukšums.

[1] https://www.dziesmas.lv/d/7?showSend=True&textSize=12

[2] https://www.facebook.com/viesturs.rudzitis.1/posts/1216894508469694?comment_id=1216916438467501&reply_comment_id=1216967378462407&notif_id=1553415453759506&notif_t=feed_comment