Ģimenes formas, monogāmija un jautājuma plašākais konteksts

Citkārt prātīgais, bet varbūt dažkārt rezignētais un mazspējīgais kaut ko patiešām mainīt tiesībsargs Juris Jansons nācis klajā ar savai līdzšinējai stājai neatbilstošu paziņojumu, kuru daudzi tūliņ metās tulkot kā valsts amatpersonas (tātad Latvijas Valsts) atzinumu, ka jāatbalsta daudzas vienlīdzīgas ģimenes formas un ka vīrietis + sieviete + bērni esot tikai viena no tām – https://www.satori.lv/article/tiesibsargs-valstij-jaatzist-dazadas-gimenes , ne ar ko ekskluzīva. Mēs, protams, nekad neuzzināsim, kas Jansona kungam licis pievērsties šai, manuprāt, nepavisam ne sāpīgākajai ģimeņu vajadzībai. Jautājums par ģimenes definīciju ir ideoloģiskā kara sastāvdaļa un tās ierakstīšana tiesībsaraga darba plānos nozīmē kreiso liberāļu nometnes panākumu, diemžēl, neatkarīgi no tā, kā viss turpināsies un kā beigsies.

Šāds paziņojums civilizētas diskusijas rangā paceļ būtisku cilvēku sabiedrības pamatu apšaubīšanu. Līdzīgi būtu, ja prokurors ar slepkavu smaidīgi tērzētu, vai slepkavības tomēr nav respektējams pašizpausmes veids, kas sniedz arī virkni citu labumu, tajā skaitā planētas pārapdzīvotības problēmas risinājumu. Es nemaz nepārspīlēju, jo kreiso liberāļu politika uz demogrāfiju atstāj daudz lielāku ietekmi kā slepkavības, tās ietekmē līdzīgi karam.

Interesanti, ka neilgi pirms tiesībsarga paziņojuma tīmeklī parādījās autoritatīvs konservatīvo nometni pārstāvošās jurisprudences doktores Baibas Rudevskas raksts par šo pašu tēmu un tās juridiskajiem, politiskajiem un kultūras aspektiem – https://www.gimenetautavalsts.com/raksti-1/viendzimuma-p%C4%81ru-kopdz%C4%ABves-regul%C4%93juma-ties%C4%ABbpolitisk%C4%81-problem%C4%81tika?fbclid=IwAR1BAXrQpKbGNnAdqES5efilnnDbZtY1YNIplO3dk609eUfapg7Dk5Uqz4s . Tātad laikam aizkulisēs kaut kas gruzd un rosās – vieni Kopdzīves likuma līķim mēģina iepūst dzīvība, bet otri – to droši un uz visiem laikiem apglabāt. Jaunajā politiskajā ciklā ir vismaz divi spēki, kuri kaislīgi alkst pēc monogāmijas pazemošanas, vai arī – aiz tiem stāv onkuļi, kuru hobijs un izklaide ir pasaules pārveidošana saskaņā ar megabiznesa interesēm un kas politikāņiem sola mazu, bet taisnīgu samaksu par pūlēm ģimenes un sabiedrības pamatu graušanā. Pragmatiskākais, pieredzējušākais un viltīgākais no abiem jaunajā Saeimā ietika. Teorētiski ar to būtu daudz par maz, jo visi pārējie Saeimā ietikušie politiskie spēki vismaz uz papīra ir tradicionālo vērtību aizstāvji. Bet – ne reizi vien esam jutuši visādu noslēpumainu organizāciju ietekmi uz parlamentu (nu kaut vai Parex – Citadeles afēra), starp kurām dažu valstu vēstniecības ir tās vislabāk afišētās, tādēļ par to, kā šī šļura beigsies, nevaram būt droši. Tas ir tāpat kā ar Stambulas konvenciju, kuras stāsts arī nav beidzies, tikai pieklusis.

===

Viss šis jukums stimulēja vārdiskā formā saķert jaunākās domas, kuras mani vajā jau vismaz pāris mēnešus un kuru pamatā ir secinājums un vizuāls tēls – cilvēki vienmēr ir mēģinājuši atrast savu vietu starp divām galējībām – grupu laulību un monogāmiju. Tas, kas nav monogāmija, psihē kā aizvēsturi fiksējušā bibliotēkā tomēr eksistē kā vienlīdz stipri spēki, jo tie kādreiz bijuši atzīti un šis “kādreiz” bijis gana ilgi. Domājot par grupu laulību, mēs nevaram neiziet ārpus cilvēku sugas vēstures robežām – tai pamati ir meklējami bioloģijā. Ne tikai visaugstāk attīstītajiem zīdītājiem, kā cilvēkveidīgie pērtiķi piemērām, bet pat kukaiņiem (skudrām, bitēm) ir tādas kolektīvās sadzīvošanas formas, kuru pamatprincipi ir līdzīgi cilvēku veidotajām grupu laulībām.

Manuprāt, visiem dzīvajiem organismiem, lai dzīvotu, vienmēr un visur ir jāatrisina trīs pamatproblēmas. Pirmkārt, kā vairosimies ātrāk kā izmirsim?, otrkārt, – kā sevi aizsargāsim? un treškārt, – kā apgādāsim sevi ar dzīvošanai nepieciešamo? Visas dzīvās būtnes, atkarībā no vēsturiski mainīgajiem ārējās vides apstākļiem, izveido tādas kopdzīves formas, kuras tajā momentā vislabāk palīdz risināt šīs trīs pamatproblēmas. Tad, kad viņi to aizmirst darīt, sākas bojāeja. Lai pamatproblēmu risināšana notiktu efektīgāk, daba vai/un Dievs ir radījuši divus dzimumus, starp kuriem darbojas gan savstarpējās pievilkšanās, gan atgrūšanās spēki. Tie ieslēdzas un izslēdzas atkarībā no nepieciešamības risināt nosauktās pamatproblēmas.

Runājot pavisam vispārīgi, sievišķais dzimums uzņemas nodarboties ar “iekšlietām” , bet vīrišķais ar “ārlietām”. Abiem dzimumiem atšķirīgos veidos jānodarbojas ar trim minētajiem darbiem. Manuprāt, vīrišķais ir atdalīts no sievišķā, jeb piedzimis tam, ar virsmērķi – nostiprināt un paplašināt sugas dzīves telpu. Es saku, ka vīrišķais var atdalīties un veikt savu uzdevumu tad, ja dēls jūt gana stipru riebumu un šausmas pret māti. Daži to sauktu par incesta aizliegumu. Ja tas nedarbojas, tad mēs redzam sabiedrību, kas līdzīga bišu saimei vai matriarhālai ģimenei bez tēva, ar vāju tēvu vai daudziem tēviem kas nāk un iet, neuzņemoties nekādu sociālu atbildību un nelīdzsvarojot mātes ietekmi. Tādā sabiedrībā svarīgāka par bioloģisko ir sociālā jeb Lielā māte. Tādā sabiedrībā nav robežu starp dažādu māšu bioloģiskajiem pēcnācējiem, tēvi vispār netiek pieminēti. To, ko visas ir sadzemdējušas, audzina dažas. Tāda struktūra labi attēlota Raiņa “Pūt vējiņos”.

Ja incesta aizliegums darbojas, tad veidojas sabiedrība, kas līdzīga augošai piramīdai. Tās pamatnē atrodas tikko aprakstītais matriarhāts, kur incesta aizlieguma, riebuma un šausmu pret māti nav. Zīdaiņa puika atrodas seksuāli incestuālās ķermeniskās attiecībās ar māti un tur nav saskatāms nekas aizliegts. Bet iedomāsimies, ja tādas pašas ķermeniskas attiecības saglabātos arī pusaudžu puikam ar viņa māti? To vērojot, mēs sajustu šausmas un riebumu.

Piramīda ir gan patriarhāla ģimene ar vienu stipru tēvu augšā, gan pērtiķu bars ar alfa tēviņu. Tādu piramīdu mēs redzam arī feodālo muižu dzīvē ar pirmās nakts tiesībām, vai feodālu valsti ar karali kā galveno alfa tēviņu. Un droši vien piramidāla ir bijusi arī Āraišu ezerpils sabiedrība, par kuru runāsim tālāk. Piramīda ir armijā un uz polārpētnieku kuģa. Demokrātiska valsts, kurā nav monarhiskā mugurkaula, ir stuktūra, kas vairāk atgādina matriarhālu tendenci, tajā nav noturīgas, nemainīgas piramīdas autoritātes. Demokrātijā vīrišķais tiek iespiests atpakaļ sievišķajā, izvirzot tādus līderus kā Emanuēls Makrons, kam incestuālais riebums un šausmas nez kādā veidā nobloķējušās.

Incesta aizliegums rada vīriešu pasaules piramīdu un vienlaicīgi risku, ka vīrieši aizliegumu attiecinās ne tikai uz asinsradiniecēm, bet uz sievietēm vispār un aizmirsīs par visām trim sabiedrības pamatproblēmām, sevišķi pirmo. Piramīdas virsotne atrausies no pamatnes. Lai tas nenotiktu, ir jāierobežo homoseksuāla uzvedība starp vīriešiem, un arī starp sievietēm, ja tā izslēdz heteroseksuālas attiecības. Tātad uzvedībā jāaizliedz kaut kas tāds, kas dabā un psihē ir. Jāstimulē cilvēku griba vairoties un atbildība par to, lai viņi par saviem bērniem labi rūpētos. Lai tie nemirtu un izaugtu tādi, kas ir efektīvi kopējā labuma vairošanā. Ar vārdu sakot – piramīdas tipa sabiedrībā nevar neparādīties prasība pēc monogāmijas, kura minētās vajadzības apkalpo vislabāk.

Sabiedrības piramīdveida attīstībai un vienlaulības dominēšanai ir bijuši rezultāti Zemes civilizācijā – visi trīs pamatuzdevumi ir risināti sekmīgi. Mēs esam kolonizējuši visu planētu un kļuvuši par “dzīvības kroni” dabā.

===

Vēsturnieki lēš, ka 13. gadsimtā tagadējās Latvijas teritorijā (64 000 kvadrātkilometri) varētu būt dzīvojuši aptuveni 300 000 cilvēku, tātad kādas 7 reizes mazāk nekā tagad, apmērām 5 cilvēki uz vienu kvadrātkilometru. Ja pieņemam, ka viņi varētu būt mituši apmetnēs kas līdzīgas Āraišu ezerpilij – https://jaunagaita.net/jg145/JG145-147_Apals.htm , kurā, pēc arheologa Jāņa Apala domām, varētu būt dzīvojuši līdz 100 cilvēkiem, sanāk, ka viena tāda apmetne bijusi uz kādiem 20 kvadrātkilometriem, jeb aizņēmusi taisnstūri ar 4 x 5 kilometrus garām malām. Kaimiņi diezgan tālu, tomēr kājām diezgan viegli sasniedzami.

Vai Āraišu ezerpils apdzīvošanas laikā 9. – 10. gadsimtā, kad Latvijā jau bija dzelzs, nevis vairs bronzas vai akmens laikmets, šādas apmetne bija strukturētas monogāmās ģimenēs? Vēsturniekiem nav skaidras atbildes uz šo jautājumu. Tāpat nav skaidrs, vai pastāvēja kaut kāda apmaiņa starp apmetnēm ar līgavām vai līgavaiņiem – brīvprātīga vai piespiedu – laupīšanas vai cilvēktirdzniecības veidā. Ja šāda apmaiņa nebūtu bijusi, tad neizbēgami, ka apmetnē incests vai vismaz endogāmija bijuši atļauti.

Tomēr laikam visticamāk, ka kaut kādās proporcijās ir bijis pārstāvēts viss – gan dzimumattiecības tuvu radinieku starpā gan arī “līgavu tirgus”. Tāpat visticamāk, ka vienlaulība būs bijusi, tomēr vairāk kā izņēmums. Cilvēki ilgi nedzīvoja – vidēji 33 gadi sievietēm un 37 vīriešiem, kā to izpētījusi vēsturniece Gunita Zariņa (“Demogrāfiskā situācija aizvēsturē un vēsturiskajos laikos”, krājuma “Latvieši un Latvija” 1. sējums, Latvijas Zinātņu akadēmija, Rīga, 2013.) un poligāmiskas attiecības nevarēja neveidoties, kaut vai vienam no pāra nomirstot – otram jāprecas vēlreiz. Tomēr grūti iedomāties, ka tādā Āraišu ezerpilī varētu būt pastāvējusi legāla homoseksuāla laulība, tad tāda apmetne nevarētu pastāvēt simts gadus. Jo tādās attiecības nedzimst bērni un rodas iekārojama disproporcija rūpēs par sabiedrisko labumu – heterosekuālas uzvedības rezultātā rodas bērni un pienākumi, kas homoseksuālu uzvedību piekopjošiem nebūtu saistoša. Homeksuāla uzvedība ļautu mazāk strādāt. Diez vai mūsu klimatiskajos apstākļos tāds luksus būtu konkurētspējīgs. Tomēr, atskaitot homoseksuālu laulību, gan vēsturiskajai izpētei sasniedzamos laikmetos, gan aizvēsturē gan jau būs eksistējusi pārējo laulības formu daudzveidība.

Attiecībā uz Āraišu ezerpils kultūru labs jautājums ir arī – kuras saites toreiz tikušas izjustas kā ciešākās – tās, kas vienoja visu apmetni, jeb vienlaulība, ja tāda pastāvēja. Ja tuvākās bija lielāko kolektīvu kopā saturošās, tad tas ļoti atgādina pērtiķu bara struktūru, kurā vienlaulības nav. Par to ir vērts padomāt, vērojot šodienas procesus – kādas kolektīvās struktūras kļūst noteicošās, ja monogāmija irst? Vai pērtiķu baru varam saukt par ģimenes formu, kas būtu jāatbalsta ar Kopdzīves likumu?

===

Cik zinu, vēsturnieki un filozofi ir diezgan vienprātīgi, ka monogāmijas izveidošanās saistīta ar turības palielināšanos un privātīpašumu, kā arī mērķtiecīgu darbu, kuram tak vajadzīga motivācija. Visdabiskākā – vēlēties uzkrāt, lai stiprinātu patīkamo fantāziju par turpināšanos bērnos un tādējādi dzīvojot mūžīgi. Un lai iegūtu varu ietekmēt savu bērnu dzīvi ar mantojuma palīdzību. Bet lai nodotu sakrāto tālāk, katram turīgam vīram ir skaidri jāzina, kuri ir viņa bērni. Tas nosaka, ka daudzvīrība un matriarhāts varēja eksistēt tikai retumis un slepeni. Daudzsievība gan jau pastāvēja biežāk, tomēr tās izplatību nevarēja neierobežot divi apstākļi. Pirmkārt, ja ir bērni no vairākām sievām, tad jāizveido mantošanas hierarhija un tas ir sarežģīti – būtībā vesels civillikums. Un otrkārt, daudzsievība liedz apprecēties daļai vīriešu, kas gan jau būs pret to gana skarbi iebilduši.

Ir autori, kas atzīst klimata izmaiņu (piemērām, leduslaikmeti) ietekmi uz ģimenes formu attīstību. Grūtības sagādāt pārtiku, nevis tikai turības vairošanās, arī varētu būt vienlaulības motivācija, jo vecāki kopā ar bērniem var vieglāk migrēt un ātrāk pieņemt lēmumus, nekā to varētu lielāks kolektīvs veidojums. Bet viņiem grūtāk sevi aizsargāt…

Nekur literatūrā neesmu sastapies ar domām par apdzīvotības blīvuma ietekmi uz ģimenes formu izvēli. Protams, neesmu jau arī ļoti mērķtiecīgi meklējis, iespējams, ka ir autori, kas ar to nodarbojušies. Man nav ambīciju izveidot zinātniski atzīstamus secinājumus, apmierinos ar hipotēzēm, jo tās psihoterapijā var izmantot kā darba instrumentu. Ja hipotēze dod psihoterapeitisku rezultātu, tad vismaz daļēji apstiprinās, kļūst ticamāka.

Manuprāt apdzīvotības blīvums ģimenes formu izvēli ietekmē tādējādi ka, jo tas lielāks, jo intensīvāka komunikācija un jo vairāk sievietes vīrietis satiek un iepazīst dzīves laikā un otrādi. Cilvēcisko interakciju skaits aug vēl straujāk par cilvēku skaitu. Bet tas nozīmē arī lielāku Dievietes spiedienu uz vīriešiem, jo katra sieviete ir arī Dieviete, tās ķermenis ir Dievietes templis un viņa pati – priesteriene, kas to templi uztur kārtībā. Un otrādi – dzīvojot ģeogrāfiski noslēgtās teritorijās, personu loks, ar kurām varētu veidot laulību, ļoti sašaurinās.

Jo vairāk cilvēki kontaktē, jo šķietami lielāka poligāmu attiecību iespēja. Bet tas tikai sākotnēji, būtu jābūt arī “atsitienam”, jo tāda dzīve kā šodienas lielpilsētās, arī daudz skaudrāk noved haosā, kas rodas šķiršanās grūtību un mantošanas sarežģītības dēļ, kas savukārt demotivē ekonomiski. Cilvēks, lielā sugasbrāļu un māsu blīvumā dzīvodams, var izjust arī vēlmi bēgt vienlaulībā, jo tā sniedz skaidru perspektīvu un drošību pret poligāmijas drāmām. Poligāmija ražo milzum daudz riebuma un šausmu, jo visu sieviešu ķermeņos ir tie paši simboli un kultūrzīmes, kas mātes ķermenī. Kurpretim monogāmija vīriešiem sniedz iespēju legāli negribēt visas uz ielas satiktās sievietes un sievietēm – iespēju legāli nejusties atraidītām un gatavām nežēlīgi atriebties par šādu atraidījumu.

Es riskēju pieņemt, ka mazs apdzīvotības blīvums vairāk motivē veidot poligāmas attiecības, bet liels – monogāmas. Manuprāt, jaunāko laiku vēsture apstiprina šos manus pieņēmumus. 19. gadsimts un 20. gadsimta pirmā puse Eiropas kultūrā ienāk ar iedzīvotāju skaita palielināšanos, pilsētnieku dzīvesveida strauju attīstību, izteiktu monogāmijas dominanci, sabiedriskā turīguma pieaugumu, kā arī dinastiju jeb klanu nostiprināšanos, kas ieguva un savā īpašumā uzturēja un pavairoja bagātības. Šodien pasaulē ir liels skaits klanu, kuri ir bagātāki nekā vairums planētas valstu, un par kuriem uztraucas pat superlielvalsts ASV – https://www.youtube.com/watch?v=WcQIxrVwRLs&fbclid=IwAR1INRjpB7hfJVgbTd9AF-55Z2BES6Rwzg6pxQ1sVc-TFzOgK8rXPQKBP0I .

Manuprāt, uz šo procesu jāskatās no kopējā labuma viedokļa, kā to dara Tramps. No vienas puses – privātīpašnieks saimnieko labāk nekā valsts vai kolhozs. Bet no otras – pie kaut kāda turības līmeņa, pieaugošajam nuļļu skaitam zūd spēja ekonomiski motivēt. Bet pieaug varas motivācija – miljardieru saraksti faktiski atspoguļo feodālo impēriju reinkarnēšanos, kam jākaro savā starpā, gribi vai negribi. Manuprāt, šo aspektu uztvēra Frankfurtes skolas domātāji, paziņojot, ka autoritāra personība noved pie diktatūras un kara. Tādēļ arī stiprs tēvs ģimenē esot riskanta padarīšana.

Frankfurtes skola kā profilaksi pret karu ieteica visplašāko pasākumu kompleksu, kas jauktu monogāmiju un nacionālu valsti – šis komplekss šodien saucas dažādi, bet manā terminoloģijā – kreisais liberālisms. Jaukt monogāmiju var, pieprasot homoseksuālām attiecībām līdzīgas tiesības ar heteroseksuālu laulību. Tas notiek, slēpjoties aiz demagoģijas, ka vientuļā māte, viņas māte un meita taču arī ir ģimene, tāpat kā nelaulāti vīrietis un sieviete. Un ģimene var būt arī sieviete ar viesiem saviem trim vīriem un pēdējo vīru, kam trīs sievas un viss šis bērnu pulciņš, kopā gan jau ne mazāks kā Āraišu ezerpilī. Jaukt monogāmiju var, paziņojot, ka stipra un atbildīga tēva varas pazīmes ir vardarbības pret sievieti definīcija. Tiem, kas to paziņo, sieviešu aizsargāšana pret īstu vardarbību ir vienaldzīga, bet šādi var sievietes izmantot, ārdot piramīdu. Var stimulēt laulību šķiršanas procesu, kaut vai popularizējot ārlaulības dzimsakarus un atvieglojot šķiršanās procedūru. Var stimulēt sieviešu kļūšanu vīrišķīgām un vīriešu – sievišķīgiem, nivelēt dzimumu atšķirības. Var attīstīt industrijas, kas iesaka sievietēm ikdienā izskatīties tā, it kā viņām būtu nepārejoša ovulācija. Var tās rādīt kā mednieces “Sekss un lielpilsēta” stilā. Var veicināt marihuānas un citu narkotiku legalizāciju pasaulē. Daudz ko vēl var, lai vājinātu monogāmiju un nacionālu valsti. Censoņu fantāziju pagaidām neviens ierobežot netaisās.

Taču kreisā liberālisma filozofijas gaidītā konsekvence – sauklis “make sex not war” nav iestājusies un Džona Lenona dziesmā “Imagine” paustā utopija utopiska arī palikusi. 21. gadsimtā nacionālās un it kā demokrātiskās valstis karo nemitīgi, bet dara to transnacionālo kompāniju uzdevumā. “It kā” tādēļ, ka nekādas tautas varas nekad nav bijis un nekad nebūs – demokrātija vienkārši ir ērts veids, kā reālo varu pārņemt oligarhiskajām piramīdām, bet publiski spēlēt teātri, ka pilsoņiem ir kāda teikšana. Vēlēšanas kļuvušas par socioloģisku aptauju, sporta veidu un teātri.

Mums Latvijā šī pasaules tendence nozīmē – pasaules superbagātnieku spēlīšu rezultātā atgriezties tajā sociuma organizētības laikā, kāds varētu būt bijis Āraišu ezerpils pastāvēšanas laikā un vēl daudz senāk. Apmaiņā pret Eiropas fondiem un aizsardzību pret Krieviju, mums piedāvā demontēt nacionālo valsti un monogāmiju. Mums piedāvā izglītību, kas neļaus cilvēkiem šos procesus gana labi analizēt un likumdošanu, kas vērīsies pret to sabiedrības daļu, kas šādu plānu nepieņems.

===

Tās dažādās kopdzīves formas, kuras mūsu kreisie liberāļi tagad cenšas augšupcelt, uzdodot to kā kaut ko modernu, kaut kādā ziņā ir atgriešanās senos laikmetos ar patīkamu klimatu un plašām mazapdzīvotām teritorijām un slinkiem ļaudīm. Sabiedrībai, kas organizēta uz šādu pamatšūniņu bāzes, nav nekādu izredžu cīnīties par savām interesēm, neatdodot savu zemi un kultūru pasaules superbagātnieku ekonomiskajām izpriecām. Miljardieru karadraudzes – kreisie liberāļi gūst panākumus. Tas izpaužas visur, kaut vai tajā, ka par globālo plānu sīkajām, bet būtiskajām detaļām, kāds ir Kopdzīves likums, ar viņiem kāds, redziet, intelektuēli tērzē, nevis riebumā novēršas. Kāds argumentē, cerēdams, ka globalizācijai vajadzīga patiesība un ka mēs kaut ko tiešām lemjam. Kreiso liberāļu politikāņi ir internacionālas globālas armijas kareivji, kuriem pavēlēts karot, nevis ar kādu diskutēt. Viņi neklausās, tas ir aizliegts, viņi sludina, un soli pa solim panāk savu. Viņi uzdodas par Latvijas patriotiem un kultūras attīstītājiem, bet būtībā ir tās grāvēji, nodevēji.

Monogāmija ir kā kultūras augstceltne, kuru var sagraut itin viegli, ja zina, kurās vietās ievietot sprāgstvielas. Nav šaubu, ka vispasaules kreiso liberāļu koordinējošā sistēma tās vietas zina. Un mērķiecīgi virzās, lai tur savas bumbas ievietotu. Bet ierindas spridzinātājiem parasti nav zināms un saprotams kopējais plāns, viņiem pietiek ar ticību, ka ir progresīvi un viņu “darbs” ir jēgpilns un kaut cik apmaksāts. Tomēr pastāv cerība, ka viņi ieraudzīs savus grēkus un Jūdasa grašus iemetīs jūrā.

===

Šeit rakstītais ir hipotēzes, bet tas varētu būt uzmetums un plāns zinātniskam pētījumam. To varētu gribēt veikt kāds pētnieks ar akadēmisku sagatavotību. Ticu, ka tādi mūsu valstī ir. Bet rezultātus – hipotēzes apstiprinošus vai noliedzošus, tomēr diezin vai izdotos publicēt respektablos lielo Eiropas valstu žurnālos vai izdevniecībās. Tos neņems pretim, bez kādiem paskaidrojumiem, autoram liks justies tā, it kā viņš būtu izdarījis ko nepieklājīgu. Viņa statuss profesionālajā vidē cietīs, kulises par viņu sašutuši čukstēs. Vai viņš mēģinās vēl? Tērēs laiku un spēkus, lai publicētos tikai latviski un krieviski?

Vēsturnieks Harijs Tumans ne tikai privātā sarunā, bet arī publiski ir apliecinājis, ka vēstures zinātnē tiek pieprasīta sīkumpētniecība, detaļas. Un ka sliktais tonis ir gribēt saskatīt pilnu panorāmas bildi, veikt konceptuālus pētījumus. Bet pret tādiem kā es, kas ražo hipotēzes, izturēties vai nu kā pret neesošiem, vai labākajā gadījumā – kā pret sazvērestības teoriju izplatītājiem. Paņirgt, pazemot. Un tieši tāda pati attieksme ir arī pret akadēmiski strādājošiem zinātniekiem, kas “peld pret straumi”, piemērām, jau minēto Baibu Rudevsku. Kādiem vārdiem tik netika apsaukāts viņas juridiskais atzinums par Stambulas konvenciju! Bet par rakstu, kas linkots augstāk, rakstnieks Kolmanis tvitterī izteicās kā par “debilu” un “idiotisku”, bez kādiem argumentiem. Pēdējā laikā viņš sociālajos tīklos kļuvis par tādu kā manu kuratoru, nomainot šajā lomā filozofu Neideru. Viņu metode – sekot manām izpausmēm un atrast tajās kādu vieglāk pārprotamu detaļu vai paradoksu un parādīt to mani diskreditējošā gaismā. Pēc principa – “es labāk zinu, ko tu ar to domāji”. Un tas, ko tu domā patiesībā, mani vispār neinteresē. Tādus kolmaņus un neiderus interesē nevis patiesība, bet iespējas diskreditēt konservatīvi domājošus cilvēkus. Ja viņiem par to nemaksā, tad viņi izskatās vēl nepievilcīgāki, aprobežoti.

Gan zinātne, gan vairums mediju šodien nevis cenšas izpētīt realitāti, bet piedalīties ideoloģiskā cīņā. Vairumā gadījumu medijos un zinātnē savu kontroli ir nodibinājuši tieši kreisie liberāļi. Kas nemaz neliecina par viņu patiesības pārākumu, tikai par naudu un ietekmi, kas aiz tiem stāv. To nav grūti ieraudzīt, var papētīt kaut vai Ingas Spriņģes aktivitātes. Uz zinātnes un mediju piemēra var pārliecināties, cik pravietiski izrādījušies Orvela lozungi – “karš ir miers” vai “brīvība ir verdzība”.

Secinājums – jābūt ļoti uzmanīgiem, uzticoties medijiem un zinātnei, vairumā gadījumu tie nodarbojas ar vārda brīvības ierobežošanu un manipulācijām ar patiesību. Tomēr – cilvēkam parastajam šodien bieži vien nav gana daudz instrumentu, lai atlasītu graudus no pelavām. Tādēļ kreisi liberālās manipulācijas darbojas, tās ir efektīvas. Rezultātā pasaule kļūst tāda, kādu vēlas saujiņa superbagātnieku un viņu ideoloģiskās armijas kareivju.

Esmu lauzījis galvu, ar ko superbagātnieku domāšana varētu atšķirties no manējās. Ko var just Marks Cukerbergs, ja vienā dienā Facebook kopējā akciju vērtība nokrīt par 60 miljardiem dolāru, kas ir kādas 7 reizes lielāka summma par Latvijas valsts budžetu un 10 reizes pārsniedz Latvijas iedzīvotāju noguldījumus bankās? Kā tas ietekmē Cukerberga raksturu un izvēļu izdarīšanas paradumus? Vara un nauda taču uzliek arī atbildību un tā var būt tāda, kādu no manas mazās pasaulītes grūti stādīties priekšā. Dena Brauna romānā “Inferno” aprakstīta fantāzija par kāda superbagātnieka veiktajiem pasākumiem pasaules pārapdzīvotības problēmas risināšanā. Cik lielā mērā var teikt, ka viņš ir traks noziedznieks un cik lielā mērā – atbildību uzņēmies indivīds, kurš kaut kā tomēr risina reāli eksistējošu globālu problēmu? To pašu varam jautāt arī par apzinātu kreisā liberālisma veicināšanu pasaulē.

Šodien uz Zemes notiekošais ir relativizējis to, ka mums kā dabas daļai jārūpējas par manis minētajām trim pamatlietām. Nedaudz vienkāršojot, var teikt, ka cilvēcai vairs nav jāvairojas, tā ir tik dominējoša suga uz šīs planētas, ka “no ārpuses” nekas to eksistenciāli neapdraud, nepieciešamība strādāt tiek mākslīgi uzturēta, jo valda pārprodukcija. Tā ir pilnīgi cita aina kā mazajā Latvijā, mums joprojām vairošanās, aizsardzība un sevis apgādāšana ir galvenās aktualitātes. Mūsu zeme joprojām ir tukša, neaizsargāta, un cilvēkiem jābrauc prom, lai sevi pabarotu.

Nu, apmērām tā. Var jau būt, ka pasaules varenie redz ko vairāk par mani… Vērosim, kā notikumi attīstīsies tālāk!