Atrakstīja Zane Zusta un cita sakāmā starpā atgādināja par kādu svarīgu mūsu sarunu nu jau trīs vai četrus gadus atpakaļ, kuras šajās Intervijās nez kāpēc nav. Cik labi, ka publikācijas pdf saglabājies, nu tad liekam tik iekšā!
Skatījumu skaits: 10327
Komentāri
Pirmo reizi rakstu lasīju tajā 2014. gadā. Biju 25 gadus veca un tikko sāka rasties apjēga, ka varbūt mani vecāki, ģimene nav vainojama visās manās tā brīža grūtībās tikt galā ar dzīvi (oi, kā man patika viņus vainot, stundām ilgi gremdējos pārdomās par to, cik ļoti viņi man bija darījuši pāri, vāja, nelaimīga, agresīva māte, tēvs, kuru nekad nebiju satikusi, mātes-māte – tirāns&pasīvs varmāka&upuris, vectēvs – sākumā alkoholoķis, tad guļošs un neko nesaprotošs, bet tik un tā mīļakais no visiem). Tikt galā ar savu pieaugušā dzīvi likās neizpildāms uzdevums – joprojām nemācēju rīkoties ar naudu (parādi, ātrie kredīti, neapdomīgi pirkumi), nemācēju plānot savu laiku, ļāvu, lai līdzcilvēki dara man pāri, meloju, šad tad zagu šo un to, bija dienas, kad necēlos no gultas u.c. Pilns komplekts.
Paldies V. Rudzītis skarbajiem tekstiem, kurus esmu pārmalusi. Bija tādas domas, kuras man lika apvainoties un aizvainoties pret to pierakstītāju. Es turpināju pētīt savus aizvainojumus. Un mainījās mana attieksme pret sevi un cilvēkiem.
Šobrīd esmu atjaunojusi attiecības ar savu ģimeni un sarunas ar māti, lai gan joprojām ir “Release The Kraken!” noskaņās, tagad ir izturamas un noturamas. Šodien aizsūtīju rakstu mātei, taujājot viņas viedokli par upura lomu (par to esam runājušas daudz).
Viņa atbildēja, citēju: “Man nepatīk tas, ka varmākas nenosoda. Nevajag būt varmācīgam un nebūs upuru.”
Es atkal: “Varbūt varmākas ir nepieciešamas, lai upuri kļūtu stiprāki.”
Redzu, ka manu atbildi viņa ir izlasījusi, bet pagaidām neko neatbild.
Viņa turās pie pārliecības, ka sevi aizstāvēt, rūpēties un zināt par savām robežām ir, hmm, nepieklājīgi.
/
Šis ir mans visu laiku pirmais komentārs par V. Rudzīša rakstiem/domām. Paldies autoram par mugurkaulu un tekstiem, kas manā bezdibenī palīdzēja gaismai atdalīties no tumsas.
Mana dzīve ir kļuvusi vairāk dzīvojama un mazāk izturama.
Laikam visu nesaprotu vai kā, bet nedomāju, ka piedot ir pienākums. Tas ir kļuvis ārkārtīgi populāri un stilīgi – runāt par piedošanu un piedot. Par to daudz raksta un runā, arī reliģijas, un tas viss spiež to arī darīt, nemaz nepamanot, ka tas, kas tiek paveikts, ir pseidopiedošana – kad domājam, ka esam piedevuši, tomēr patiesībā tikai nobēdzinājuši savu sāpi dziļāk, lai ārēji varētu izlikties jauki un pozitīvi. Un tam visam pa virsu vēl apmierinātība, ka ir izdarīts “pareizi”, tā, kā mums gudrie prāti māca. Bet iekšā tā sāpe par pāridarījumu grauž… Piedošana nav tik vienkārša kā šķiet.
Zinu, ko runāju.
Ar to piedošanu ir ,protams,sarežģīti-it sevišķi emocionālā ievainojuma sākumā un ievainojuma dzīšanas procesā, kad ik pa laikam mūsu atmiņa grib atgādināt pārciestās sāpes, bet, lai cik nežēlīgi tas varbūt izklausās, nepiedošana nāk no mūsu pašu augstprātības-ka Man kāds kaut ko tādu ir nodarījis( iedragājot manu redzējumu pašam par sevi un izjaucot relatīvā komforta zonu). Tāpat-es jau varbūt nemaz nezinu, cik ļoti ar kādu vārdu vai darbību arī -pat negribot-esmu apvainojusi kādu cilvēku.Tapēc pilnīgi piekrītu, ka piedot ir stingrs lēmums un pienākums, lai ātrāk pats varētu atveseļoties no saņemtā trieciena un gadiem ilgi nevilktu sev līdzi tās “aizvainojumu tarbiņas” un katrā piemērotā un nepiemērotā gadījumā sāktu tās revidēt.Es esmu rīkojusies tā, ka , ja esmu piedevusi, tad vairs to pāridarījumu savā prātā cenšos necilāt, bet , ja domas par to tomēr mācas virsū, tad sev pasaku:”Viss ,tās ir vecas un bezjēdzīgas ziņas, un es netērēšu tām nekādus savus resursus!”
Man patīk šādi:
pāridarītāju var saprast un piedot,
var nesaprast un piedot,
var saprast un nepiedot,
var nesaprast un nepiedot.
Visi varianti ir pieņemami. Reizēm spēja piedot un saprast ir ārpus mums, un ir par lielu, lai to spētu patiesi paveikt, tāpēc nevajag sevi spiest to darīt.
Sveiki, rakstu lasu pirmo reizi.
Sāpīgi, tieši un pareizi..
Bezgalīgi vecā un joprojām nesaprastā cilvēkiem tēma, bērnības traumas un cik gan pierasti ir uzskatīt sevi par upuri.
Pilnībā piekrītu autoram, būt par upuri ir jauki, īpaši jau sievietes lielākoties sevi par tādām redz. tad ģimene darija pāri, tad klases biedri, darba biedri, tad vīrs… tiešām..
Mums Latvijā diemžēl, vispār tā ir norma sievietes redzēt par upuriem, visur un visamā..Tā ir liela problēma mums. Tas noņem sievietēm pašām atbildību un dot tikai varu,ko realizēt visur, īpaši ģimenē…
Vispārībā tā upura tēma ir neizsmeļama.. V.Rudzītis kā neviens cits ir īpaši daudz par to runājis. ļaujot to izprast parastam cilvēkam.
Par to Jums milzīgs paldies!!
Jūsu blogus, grāmatas un rakstus es lasu ar milzīgu interesi un cieņu.
Sievietēm, jā aŗī man tajā pat skaitā dažreiz, tā patīk saukt sevi par stiprām, (īpašī LV), bet tikai tik līdz nenotiek kādas problēmas, tad mēs esam vājais dzimums, vīrieši ir varmākas, agresori, utt. Vēl arī #MeToo.. tad redz, sievietes ir upuri, dara viņām visi pāri.. khe…
Bēdīgi, ka mēs uzreiz izmantojam upura lomu, kad tas ir izdevīgi, tā ir tāda riebīga lomu spēlīte..
Raksts ir ļoti aktuāls, ! Žēl, ka to neraksta avīzēs, žurnālos, un citur..