Sieviete un sievišķība

Šeit – kāda no manām lekcijām Mansardā[1]. Tā ir viena no četrpadsmit šajā “mācību gadā” plānotajām. Bet no kaut kāda viedokļa īpaša. Laikam tamdēļ, ka sabiedrības sievišķā daļa daudz aktīvāk kā vīrišķā meklē sevi. Un tādēļ te tā enerģija.

Šovakar mūs gaida kaislīga tēma par sievietēm… par sievišķību, un, vārdu sakot, par šo te aspektu arhaiskajām un modernajām daļām… Ar galveno akcentu – kas tad ir Modernā sieviete un vai tāda vispār eksistē. Vai sieviete var kaut kādā veidā distancēties no kaut kādām programmām vai arhetipiem, kā mēdz teikt, kuras ir radušās nezin cik tūkstošus gadus atpakaļ un kuras no racionālā viedokļa, vairs nav vajadzīgas. Bet kuras tomēr automātiski darbojas. Un… darbojas un turpina, teiksim, veidot attiecības arī tādā aspektā, kas nosaka arī to, kas notiek arī starp sievietēm un vīriešiem[2].

Parasti jau ir tā, ka, ja kāds ar mani diskutē, vienalga vai par vīriešiem vai par sievietēm, tad arguments ir – bet mēs taču esam moderni cilvēki! Ja? Un tad man jānoplāta rokas vienmēr… jo es to galīgi tā neredzu. Bet cilvēki ir kaut kā pieņēmuši (aizsargājas?), ka tā tas ir… un ir viegli sevi apmānīt, ka tā tas ir, tāpēc, ka tās modernās vai apzinātākās daļas atrodas tuvāk uztverei. Ja, un iznāk tāds pašapmāns bieži vien, ka mēs kaut kā redzam tikai to, ko mēs vieglāk uztveram. Bet, teiksim, to, ko varbūt nākas grūtāk ieraudzīt – pašam, nevis citiem, citiem bieži vien ir viegli to ieraudzīt, sevišķi ar trenētu aci – ka mēs to uztveram par vienīgo īsto patiesību, ja? Un tas galīgi nepalīdz, lai kaut kā sevi vadītu, lai sevi attīstītu un vispār lai kaut kā orientētos situācijā.

=====

Tātad, mūsu šodiena saruna būs veltīta tam, lai saprastu, vai vispār ir iespējams sievietei būt atdalītai no savām arhaiskajām un šodien nevajadzīgajām daļām. Tas, ko mēs šodien darīsim, kaut kādā mērā būs balstīts uz to, kas šeit jau veikts visu gadu. Šodien ir divpadsmitā laikam, šajā gadā, lekcija. Tā, ka – šeit ir jau kaut kas darīts un runāts. Bet šodien es redzu arī diezgan daudz jaunu seju, tādas, kas ir pirmo reizi. Centīsimies darīt tā, lai nebūtu neskaidrību arī tiem, kas ir pirmo reizi. Terminus paskaidrošu, sevišķi, ja tiks uzdoti jautājumi. Ja?

Tātad šeit jūs tiekat aicināti jautāt vai komentēt, vai iebilst tajā brīdī, kad tas impulss rodas. Tāpēc, ka tas jūsu iebildums vai komentārs, viņš pieder pie šī notikuma, kuru mēs veidojam. Viņš pieder arī pie tā momenta, kurā tas ir radies. Ir svarīgi… ir svarīgi to momentu noturpināt tik daudz, cik tas šai kompānijai ir svarīgi. Un to, kas te notiks, veidoju ne tikai es, bet arī jūs, un tad tā jūsu dalība ir noteikti lielāka, nekā varbūt tie, kas šeit ir pirmoreiz, varētu gaidīt. Jo…. jautājums, vai, teiksim, tas ievadījums no sava skatupunkta, no sava, unikālā skatupunkta… katrs jūs nākat ar unikālu skatupunktu… ir tikpat vajadzīgs un nozīmīgs kā atbildes uz jebko, par ko mēs šodien runāsim.

Šis notikums tiek arī audiāli ierakstīts, tā, ka… pagājušoreiz mūs tehnika pievīla, šodien, cerams, ka nepievils… pārbaudi [puisim, kas ieraksta], vai tev rakstās vai nerakstās… tātad tā doma ir, ka varēsim arī tekstualizēt to, kas te notiek. Respektīvi, pārvērst tekstā un tas parādīsies manā mājaslapā. Tas mēģinājums, kas bija par aizpagājušo lekciju, kad mēs runājām par šķiršanos, izdevās diezgan interesants, manuprāt. Tas gan man prasa daudz darba, bet man tas patīk. Ka tas notikums, kas šeit ir bijis, ka viņš parādās arī tekstā. Tad viņš man arī pašam… es viņu uztveru citādāk… ja, jo, kamēr mēs šeit esam klāt… atmiņa ir ļoti selektīva… mēs atceramies kaut ko, nezin ko. Ja? Bet kad vēlreiz pārlasa, kas tur ir noticis, tad nāk visi tie konteksti. Un ja tu esi arī piedalījies, tad tu atceries arī varbūt, kurš cilvēks to teica un ko viņš vēl teica. Tajā tekstā netiks atšifrēts, kas to teica, es centīšos, lai tur nevar atpazīt nevienu tie, kas nav šeit nav bijuši. Tā ka, arī no tā viedokļa ir svarīgi, ka izskan kaut kādi komentāri vai jautājumi vai, vai replikas.

Es balstos uz to, kas šeit ir bijis, es balstos uz to, kas ir manās grāmatās – gandrīz visas tur ir, viņas ir arī iegādājamas, nav tikai „Dieviete”, kuru es jau trešo reizi pēc kārtas aizmirstu paņemt līdzi[3]. Lai papildinātu, tā ir izpirkta. Ok, bet grāmatnīcās ir, tā, ka ja vajag, tad nevajadzētu būt lielai problēmai cilvēkiem, kas… Bet šajā šīvakara notikuma gatavošanā, sveiki, sveiki [kāds nokavējies ienāk], šodien es arī diezgan daudz esmu ietekmējies no šitādas grāmatiņas, kura, nu Latvijā laikam viņu būs grūti nopirkt, viņa ir krievu valodā, bet ir tulkota no spāņu valodas. “Vai eksistē sieviete?” Vai ir sieviete. Krievu tulkojums ir šeit… un, to grāmatu uzrakstījis ir tāds Dario Salass Sommers, viņš ir filozofs, bet arī psihoanalītiķis, un viņš ir arī savulaik bijis Čīlē izglītības ministrs. Tāds kungs, ļoti tāds interesants, ja, teiksim, spēj apvienot filozofiju, psihoanalīzi un politiku, nu tas ir kaut kas tāds nebijis.

0. zīmējums

Teksts ir diezgan vecs jau. Grāmata ir iznākusi astoņdesmit trešajā gadā. Bet ļoti interesanti, ka viņš tur lieto tādus terminus, kādus es arī lietoju, ja. Piemērām – dzemde. Viņš runā par dzemdi un viņš lieto tādu vārdu kā „mātīte”, tādu es nelietoju, bet principā tas kaut kā saistās ar to dzemdi. Un viņš veido tādu terminu kā Psihiskā Dzemde. Es tādu nelietoju, bet tas tomēr ir izprotams arī no manas terminoloģijas raugoties.  Jo būtībā jau var teikt, ka acīmredzot Dzemde ir bijis kas tāds, ap ko sieviete ir veidojusies. Nezin no kādiem tur aizvēsturiskiem laikmetiem. Tas dzemdes musturs, tas pamats, viņš vienkārši attīstās jaunos, nu tādos attīstības slāņos, arvien tādā komplicētākā un neredzamākā veidā, bet arī psihiski, psihiski eksistē kaut kāda sievišķība, kas darbojas ļoti līdzīgi kā dzemde. Ar gravitāciju. Tā, it kā tur iekšā būtu tukšums, kam vajadzētu it kā ievilkt no ārpuses kaut ko, lai kaut kas rastos. Un šim te kungam ir ļoti interesantas idejas, kuras dažas es ņēmu vērā tajā, ko es šodien teikšu.

Ja…? Varbūt šeit jau gribas kaut ko teikt? … [klusums] Labi. Tad darīsim tā. Mums vajag, Edij, uz šitā krēsla Moderno sievieti un šeit [pretī] mums vajag Vienkāršo vīrieti. Kas, teiksim, ietver sevī visu, jo mums vīrietis būs tikai viens šobrīd. Viņš pārstāvēs pilnīgi visu vīrišķību, no augstākās līdz zemākajai.

Edijs: sieviete, nu dzeltenajā kreklā…

Modernā sieviete. … Nu, ja ir par karstu [krāsns ir netālu no piedāvātās vietas], tad var pavirzīties nu kaut kā…

Edijs: Vīrietis R. varētu būt.

Vīrietis, parastais. (Smiekli.)

Vīrietis: paldies!

Tad mums vajag Māti un Meitu.

Edijs: tā, tu būsi Māte…

Mums vajag krēslus… Māte, ja. Mums jau te tādas iestrādātas tās pozīcijas ar krēsliem … Nu, Meita… (troksnis, klusinātas sarunas) Meita?

Edijs: Meita… jūs… jā (Smiekli)

Dieviete?

Edijs: … tā, nu… Dieviete, nu – jūs…

Un, beidzot, beidzot – Dzemde… (Smiekli) …

1. zīmējums

Ja, tātad šāda tad ir tā mana teorija. Tajā brūnajā grāmatā „Pilni pagrabi partizānu”[4], viņa ir kaut kur pašā sākumā, man liekas divdesmit trešajā lappusē, ir uzzīmēta šāda te bildīte. Modernākā sievietes daļa ir šeit [Modernā sieviete] un visarhaiskākā ir šeit [Dzemde]. Bet attiecībās, attiecībās jau tas notiek tā – cilvēki satiekas ar arhaiskajām daļām. Un vīrieti mēs detalizētāk skatīsim nākamajā lekcijā … šeit mums tagad viņš ir apvienotais, bet… Sievietes arhaiskākā daļa ir tas, kas pieder pie vairošanās. Gan bioloģiski, gan psiholoģiski.

Tas, ko es saucu par Dzemdi, un tas, ko Salass par to saka – ka šī Dzemde veido to daļu, kas saucas Mātīte. Ko tad šī daļa dara? Protams, viņas funkcija ir – būt pievilcīgai. Ar vārdu sakot… izstarot tādus impulsus, kā rezultātā šī sieviete var tikt pie bērna. Turklāt, pie tāda bērna, kas ir radīts ar vislabāko iespējamo sēklu. Vislabāk, bērnu no Karaļa. Ja… no kaut kāda izcila vīrieša. Tāpēc, jo lielāka ir sievietes pievilcība, jo viss kas var notikt. Pievilcība nāk no Dzemdes… nāk no Dzemdes. Protams, ka, ja mēs skatāmies tā bioloģiski, pie dzīvniekiem, tad dzīvnieku mātītes ir pievilcīgas ovulācijas laikā. Ja – viņas ir pievilcīgas, viņas ir neatvairāmas, un… un… un, protams, ka viņas rada visu to riesta šurumburumu, ja, kas dabā notiek, kad nu attiecīgajai sugai ir tas riests. Kaķiem pa vienam, rubeņiem pa otram, alņiem pa trešam. Bet nu tas viss ir, balstoties uz tiem signāliem, kas no Dzemdes nāk.

Cilvēks ir sarežģītāka būtne un… tā problēma ir nevis vienkāršāka, bet sarežģītāka. Jo šķiet, no šī gala [Modernās sievietes] skatoties šķiet, ka sievietei ir vieglāk, nekā kaut kādai tur pērtiķienei, ja, regulēt savu dzīvnieciskumu. Bet. Kas ir – pērtiķiem Dzemde ieslēdzas tikai uz riestu, ja. Bet sievietes Dzemde strādā visu laiku un šeit piedalās ne tikai vairošanās gribēšana, sieviete cenšas būt pievilcīga ne tikai tad, kad viņai vajag bērnu. Viņa cenšas būt pievilcīga visu laiku. Tas nozīmē – ja pērtiķiem ir jāsaspringst dažas reizes gadā, un … teiksim, runčiem vispār divreiz gadā tikai, ja… alņiem, man tā liekas, ka vienreiz gadā… Nu tas nozīmē, ka vīriešiem ir jāsaspringst visu laiku. Jo viņa taču ir skaista! Ja… (smiekli) Nevar neatskatīties, nevar paiet garām.

Ja tu viņai paej garām, gribas atskatīties. Vai ne?

Vīrietis: es saprotu, Viestur, ka tas ko mēs runājam, ka erekcija ir sekas tam, kas jau ir noticis psihoemocionālajā līmenī… tas pats ar atskatīšanos. (Pauze… smiekli)

Būtībā, ja mēs runājam par Moderno sievieti, tad tas jautājums – cik lielā mērā sieviete ir ar mieru atslēgt šo te savu arhaisko funkciju. Iet ārpus bērnu gribēšanas. Ārpus bērnu dabūšanas. Kas notiek, ja, teiksim, tev ir trīs bērni un tev pietiek, vairāk nevajag. Tev šito Dzemdi nevajag, ja. Tas nozīmē, ka tu pārstāj lietot kosmētiku? Tas ir tas jautājums – ja tu esi Modernā sieviete, tad tev tā Dzemde nafig. Ja… vīrs ir, bērni ir, nu … priekš kam tev jānoslogo sevi.

Bet… bet eksistē kaut kas tāds… ka tā sieviete… uz ovulāciju ir skaista… tas ir trīs vai piecas dienas… Ovulācija ir kāda sestā daļa no cikla. Pārējā laikā varētu atspringt, nu, vienkārši nomazgāties, nu lai būtu mati tīri, un… zobi iztīrīti, bet… bez lūpu krāsas, bez meikapa, bez smaržām…

Kaut kas ir tāds sievietē, ka gribas pievilkt, valdzināt… ārpus dzemdēšanas konteksta. Ja, ārpus pat dzimumattiecību konteksta. Tas nozīmē, ja jūs lietojat meikapu… un kāds jums jautā – vai tas tādēļ, ka tu gribi ar kādu svešu vīrieti pārgulēt? Protams, ka vairums no jums teiks, ka jūs par to pat neesat padomājušas. Bet tomēr turpināt to meikapu likt… Un man tas ir signāls, ka šī sieviete īsti nevar iztikt bez šīs te arhaiskās daļas.

Publika: Nu labi, tās sievietes, kam ir vīrs un bērni un tās sievietes kam nav vīrs un bērni.

Nu, tām teorētiski tā kā vajadzētu censties dabūt, vai ne… Viņām tā kā būtu jādodas medībās… un šeit mēs varam uzdot daudzus testa jautājumus. Tos jautājumus, kas saistībā ar dzemdes ciklu. Ja jums ir ovulācija beigusies un mēnešreizes vēl nav sākušās, tad kas ir par sajūtu… Kā jūs, teiksim, izturaties pret savu PMeSu[5]? Kurš dažādām sievietēm dažādi izteikts. Bet – dažām sievietēm tas ir ārkārtīgi izteikts. Tā ir situācija, kad Dzemde saka – tu neesi stāvoklī. Nu, bet ko dara ķermenis, vai tas ķermenis saka – paldies dievam? Ķermenis pārdzīvo, skumst un dusmojas. Tā, it kā tas neiegūtais bērns būtu milzīgs zaudējums.

Tāpat arī situācijās, kad… Dzemde… kad viņai ir gana daudz bērnu. Viņai nav nepieciešams vairāk dzemdēt. Ārkārtīgi lieli pārdzīvojumi…. Un viņi jau izpaužas nevis tādā veidā, ka… nu… nez kas notiek ar dzemdi, bet – es kļūstu nepilnvērtīga. Es neesmu vairs īsti sieviete. Mana sievišķība kaut kādā veidā saistās ar dzemdi.

Ja es.. tā kā… varu dzemdēt, bet nedzemdēju, tad tas ir ok. Bet ja es nevaru dzemdēt, tas ir kaut kas, kam nevajadzētu būt. Tad, ja Modernajai sievietei ir pietiekoši daudz bērnu, viņa ir laicīgi par to parūpējusies, priekš kam gan šie iepriekšparedzamie pārdzīvojumi? Nu, protams, klimakss tak būs.

Arī, nu brīnišķīgi, atkrīt daži sīki izdevumi, … dažas higiēniskas neērtības. Nu, lieliski, dzīve sākas….nez kāpēc tas teorētiski ļoti svarīgi. Bet nav tāda sajūta, nav. Nez kāpēc tieši tā Dzemde un viņas pievilcīgums un skaistums liekas ļoti svarīgi.  Nu, vai par to kaut gribas kaut ko teikt?

Vīrietis: vai nav tā, ka tā psihiskā Dzemde visu laiku bliež. Un viņai ir pilnīgi vienalga. Ir tā fiziskā, nav tā fiziskā…

Salass domā par to Psihisko dzemdi bišķiņ citā aspektā. Ja es saku – dzemdes psihiskais komponents, ja, tātad galva strādā tādā veidā, lai būtu pievilcīga, tad tas nav īsti tas, ko Salass domā ar Psihisko Dzemdi. Viņš domā ar psihisko Dzemdi to, kas ir šai te Modernajai sievietei. Ar kuras palīdzību viņa var atrisināt šīs te problēmas pati. Respektīvi, aizskrienot bišķi pa priekšu – šeit ir arī Māte un Meita. Ja sieviete ir pieaugusi, tad viņa var pati sev būt Māte, tajā daļā, kad viņa jūtas kā Meita. Vai kad viņa teiksim, izmisumā kliedz un… kur ir mans tēvs, kur ir kāds vīrietis, kāpēc neviens par mani nerūpējas? Ja? Tātad – maza meitene tā var kliegt, viņa nevar par sevi parūpēties. Bet pieaugusi sieviete var. Un tātad šajā līmenī Psihiskā Dzemde var darboties kā tāds pašpietiekamības orgāns. Es dzemdēju pati sevi. Es pati sevi iznēsāju. Ja? Jo kādu mēs redzam to problemātiku – šeit, pašā sākumā, kas būtībā visā sievišķībā izpaužas. Visos līmeņos tas notiek. Tātad – es esmu nepašpietiekama. Vai – es esmu tukša. Vai – es esmu nepilnvērtīga. Lai es būtu pilnvērtīga, man kaut ko vajag no ārpuses. Ja? Es nevaru sevi realizēt bez kaut kā[6]. Un dzemdes līmenī tā ir it kā … bioloģiski ja mēs domājam, vīrieša sēkla, lai dabūtu bērnu[7]. Bet Dzemdes līmenī tas ir arī kaut kas vairāk. Es gribu, lai vīrieši uz mani skatās. Es gribu, lai es tieku kaut kā ievērota. Es gribu kaut kā, lai uz mani skatās kā uz pievilcīgu. Es gribu atstāt iespaidu. Šis ir ļoti sievišķīgi un raksturīgi sievietēm. Bet tas ir kaut kas, kas principā, principā tur sievieti kaut kādos arhaiskos laikmetos. Kas neļauj būt kaut kam tādam, ko mēs varētu saukt par Modernu sievieti. Vai te gribas kaut ko teikt?

Vīrietis: tas ir tad, ja tā Modernā sieviete, ja viņa tā kā šo te pārvalda. Viņa spēj savaldīt, ja tās daļas sāk pašas par sevi…

Jā, un tas ir diezgan sarežģīti, viņai ir jāatsakās no tā. Bet mēs tikko konstatējām, cik grūti ir atteikties no meikapa.

Publika: nav tā, ka viņas savā starpā arī tā kā sacenšas?

Šie līmeņi?

Publika: nē, nē – sapucējas, aiziet uz veikalu, pārdevēja daudz laipnāka.

Redz, tas ir tas līmenis, par kuru es varu tikai nedaudz spekulēt. Es neesmu tur iekšā. Bet, protams, ka sievietes ir ļoti jūtīgas. Kura no mums ir skaistākā? Kura no mums ir pievilcīgākā. Jo šī lieta ir ārkārtīgi svarīga… bijusi vēsturiski. Šobrīd tā nav īsti svarīga. Jo tas jautājums ir – ja šī ir viena sieviete [norāda uz visu skulptūras sieviešu daļu] un un jūs esiet šīs vienas sievietes daļas, tad šīs te sievietes Dzemde ir pati pievilcīgākā, tas nozīmē, ka viņa var dabūt karali. Un ja viņa dabūs karali, tad viņas dzīve ies kā pa diedziņu. Jo viņa dabūs augstāk vīriešu hierarhijā stāvošu vīrieti, jo viņa var būt aizsargātāka. Un, tas nozīmē, ka pārējās sievietes, kuras būs saistītas ar šo te karalieni, kļūs par galma dāmām. Vai Meitām. Respektīvi, viņa izveido sev veselu hierarhiju, kura visa atzīst viņu par visskaistāko un veikalā satiekoties kaut kādā veidā nolaiž acis un saka, ka – es jau nē, tu. Tu esi karaliene.

Būtībā, ne tikai tādā galma intrigu līmenī, bet arī tādā ģimenes organizācijas līmenī šis ir vēsturiski bijis ļoti svarīgi. Jo, teiksim, par ģimenes šefieni, par ģimenes Lielo Māti jau tiek izvirzītas, izvēlētas tās sievietes, kuras ir spējīgas manipulēt ar vīriešiem. Un kas spēja manipulēt ar vīriešiem? Visskaistākā! Vispievilcīgākā! Tā ka, tas jautājums šodien ir par Moderno sievieti un moderno sievišķību, ir ļoti svarīgs. Cik tu esi atkarīga no savas Dzemdes. Gribas kaut ko teikt?

Publika: Jā, novērojumi no dabas liecina, ka bieži vien vīriešus notur pavisam neizskatīgas, nesakrāsotas sievietes, riktīgas maitas un tās smukās klejo apkārt. Nu tikai tāds novērojums.

Te ir tā – tas smukums un pievilcība dažreiz nesakrīt[8].

Publika: nu ja, bet tā krāsošanās.

Nu krāsošanās – tā ir ovulācijas simulācija. (Smiekli) Tātad dzīvnieku sievietēm ovulācijas laikā ne tika izdalās feromoni, bet arī kaunuma lūpas kļūst piebriedušas un sārtas, ja. Tie ir kaut kādi tādi signāli dabā, kas dara šo te sievieti neatvairāmu. Viņai nevar atteikt. Un tad tie vīrieši tur klīst bariem riņķī un savā starpā kaujas un mēģina kaut kā tikt tuvāk un izcīnīt to savu vietu.

Vīrietis: ir jau problēma, pie pms ir jāattopas un parasti jau tā ovulācija paslīd garām. Tu vēl neesi attapies… Un tā tu dzīvo tikai pms, pms, pms[9].

Kaut ko vēl šeit gribas teikt?

Publika: Nu Modernajai sievietei ir tāds tēls… [laikam domāts tāds hroniska PMS tēls] tāda motivācija varētu būt?

Jā, objektīvi, ar prātu ņemot, protams, ka nē. Tev jau viss ir.

Vīrietis:: kamēr nav krimināllikums pārkāpts, tikmēr viss labi. Kad likumu vairs nav, tad jau viss.

Tad vajag karaļa varu. Redziet, viena no problēmām, ar ko es sastopos savā praksē, ir tāda – atnāk ārkārtīgi skaista sieviete un var redzēt, cik viņa ļoti no tā sava skaistuma ir atkarīga. Nu sevišķi tajā vecumposmā, kurā skaistums sāk sāk vīst. Un šajā ziņā sievietes, kuras nav tā apdāvinātas, viņas ir laikus trenējušās būt neatkarīgākas. Sasniegt savus dzīves mērķus, ar citiem paņēmieniem. Sevišķi ja tev no visām pusēm saka – vai cik tu esi skaista, vai cik tu esi skaista! Un tad vienreiz nesaka un tad jājautā – kāpēc man vairs nesaka, ka es esmu skaista?

Respektīvi – un šito Salass ļoti uzsver, šo te Mātītes tukšumu, kas nemitīgi liek meklēt atzinību no ārpuses. Kas padara sievieti par tādu kā kaut kā līdzīgu alkoholiķim, kas nav uzlāpījies. Viņām visu laiku ir jāmeklē kaut kāda atzinība. No vīriešiem – sava skaistuma atzīšanas apliecinājumi. Ja, un ja tie netiek saņemti, iestājas kaut kāda krīze. Par šito gan jūs noteikti gribat izteikties…

Neviens neko negrib izteikties…

Publika: negrib izteikties…

Es jau varu tikai pieteikt programmu. Es jau to tēmu no iekšpuses nezinu. Es tikai zinu to, ko man stāsta sievietes, kuras pie manis atnāk konsultēties. Es viņām varu izstāstīt, ko man citas sievietes ir stāstījušas. Viņas jau savā starpā par skaistumu diezgan reti sarunājas. Jo tajā kontekstā viņas ir konkurentes. Tas nav tik viegli…

Publika: es drīkstu pajautāt? Jūs tur runājat par to skaistumu un kosmētiku un pievilcību un tā, bet ja tu esi … es savā ziņā arī esmu atkarīga no kaut kādiem ārējiem signāliem, bet nejūtos pati labi, ja es … izejot vienmēr paskatos spogulī. Ja es sevi nepieņemu tādu kāda esmu…

Jā, var būt. Var būt, ka tas paštēls ir tāds, kas ir uzkrāsots. Un varbūt, ka ir arī otrs aspekts. Ko teiks citas sievietes, ja es neesmu uzkrāsojusies? Tas taču nepieklājīgi, nekrāsoties. Un ļoti svarīgi arī, ko teiks tas vīrietis, kurš ieraudzīs.

Publika: tā ir Dzemde…

–          Vai es neesmu slima?(Smiekli.)

–          Nezinu, man tas liekas mazlietiņ dīvaini. Nu es nevaru nodzīvot atvaļinājumu un neuzkrāsoties. Es neeju ārā ar domu, ka tagad es izskatos sliktāk vai labāk. Bet divdesmit gados tādas sajūtas man nebija. Bet man nav šī te kompleksa, ja tā to var saukt. Tā ir kaut kāda… kaut kas pašai trūkst? Vai pieredzes trūkums?

Saki skaļi!

Publika: veikalā tās kasieres ir nelaimīgas.

–          Bet man komentārs. Atvaļinājumā jau jebkuram vieglāk. Bet darbā kā ir?

–          Es arī atvaļinājumā varu nekrāsoties.

–          Kā ir darbs, tā es uzkrāsojos. Bet ir laiks, kad es neesmu pabeigusi krāsoties. Nu es neesmu tāda pati… Bet ir bijušas reizes, kad es pusceļā attopos, ka es neesmu pabeigusi krāsoties. Es braucu tāda pati. Bet man tiešām nav domas, ka tagad šausmas, zeme atveries…

–          Bet tad aizej darbā un uzkrāsojies…

Vīrietis: Es nezinu, kā ir ar citām sievietēm, ar šo sievieti… Viss, ko tu runā par pucēšanos, krāsošanos, tas komandcentrs ir tā nākošā – Dieviete. Tas ir tas templis, kurš visu to skaita un darās. Un ok, viņi ir tandēmā, ja Dzemde ar viņu sarunā un padod signālu… It kā komandcentrs tam visam, par ko mēs runājam…

Es varu, teiksim, izstāstīt vienu piedzīvojumu, tas bija kādus divdesmit vai nedaudz mazāk gadus atpakaļ[10]. Es biju ar vienu profesionāļu kompāniju, kurā vairums bija sievietes, aizbraucis uz Vāciju un tur mēs satikāmies ar kolēģiem, no kuriem vairums bija arī sievietes. Un tās mūsu sievietes, latviešu sievietes, ievērojami atšķīrās no vācu sievietēm. Un toreiz man bija ap četrdesmit gadiem, es biju ļoti lepns, ka mums tik ļoti skaistas sievietes. Bet bija tāds iespaids, ka tās vācietes ir vienkārši niknas uz to, ka viņām tagad … ir atbraukušas latvietes un viņas tagad izaicina sacensties kaut kādā tādā sporta veidā, kas pie viņiem ir aizliegts. (Smiekli.) Viņas tā kā nu, speciāli, viņām tur kaut kāda riepa izaugusi, kas varētu nebūt, un staigā tādās kā tādās trennūzenēs vai kaut kādos palagos ietinušās. Nu mati ir tīri, bet – lai viņus veidotu – nu priekš kam? Par kosmētiku vispār nerunāsim, ja. Un man likās, vai dievs, cik labi, ka mums ir tādas latviešu sievietes. Tās vācietes galīgi nesmukas.

Publika: viņas vienmēr saka, ka svarīgāks ir iekšējais skaistums.

Jā, svarīgāks, tas ir Modernajai sievietei.

Publika: es gribēju pajautāt – tad vācietes ir uz pareizā ceļa, vai ne?

Nu, labs jautājums, labs jautājums.

Publika: bet svarīgi ir abi divi.

–          Bet vai tad vienīgais ja tā Modernā sieviete ir, ja viņa nekrāsojas?

Modernā sieviete ir šitā [norāda uz Moderno sievieti]. Viņa nekrāsojas, krāsojas šitā [Dzemde].

Publika: bet nu nevar būt tāds līdzsvars, ka krāsojas arī … kā tu jūties par visu to, ka nav obligāti jāstaigā, kāda esi piedzimusi un varbūt…

Šo [skulptūru] mēs uztveram kā vienas sievietes dažādas daļas. Ja? Šī daļa [Dzemde] ir tā, kas ir pievilcīgā. Kas atbild par pievilcīgumu. Tām [aiz Dzemdes] ir citi uzdevumi. Ja?

Publika: jautājums, es bišķi laikam pārpratu. Man likās, ka tā Modernā ir tā, kas to modernāko kosmētiku lieto. (Smiekli.)

–          Tā ir tā vāciete. (Smiekli.)

–          Jā, es negribu būt vāciete[11]! Vai uz to jāiet?

Mēs tā to arī varam uztvert, ja. Ka jūs esiet piecas sievietes, jūs vienkārši esiet dažādi specializētas. Ja? Viena ir specializēta kā Dzemde, otra kā Dieviete, trešā kā Meita, ceturtā kā Māte un piektā kā Modernā sieviete.

Publika: tad vajag citu terminu Modernajai sievietei. Jo tiešām sievietes domā – kurai modernāka kosmētika, tā ir modernāka.

Var izdomāt jebkuru terminu, pārpratumi būs tāpat. Tāpēc ir svarīgi, ka mēs trīs stundas ap to ņemamies, un tad daudz maz tā terminu uztvere tuvojas.

Publika: Bet vai Modernā sieviete nevar nosvinēt savu Dzemdi, pucējoties un krāsojoties, bet zinot, ko dara…

Nosvinēt savu…

Publika: Dzemdi, skaistumu.

–          Skan labi! (Smiekli)

Pamatproblēma jau ir tā atkarība. Tā ir tā pamatproblēma.

Publika: bet kosmētika ar vārdiem tiek aizstāta – svinēt Dzemdi!

Ja, un tas ir… es vēlreiz saku… ir kaut kāda paralelitāte, ja, man liekas, ka vīriešu dzeršana ir kaut kādā veidā veids, kā vīrieši mēģina konkurēt ar sievietēm. Ja, jo viņi kļūst atkarīgi, tas nozīmē, ka viņiem tukšums. Lai viņi justos tā kā pilns rublis, viņiem vajag kaut ko… iedzert. Vai palietot.

Vīrietis: ja viņa svin Dzemdi, tad man ir jāsvin arī kaut kas. (Smiekli) Tu nosvini Dzemdi, es nosvinu sevi!

Bet, protams, pie vīriešiem viss ir redzamāks, pie sievietēm ir mazāk redzams. Ja vīrietis grib uzlāpīties, tad tā ir problēma visam rajonam. (Smiekli.) ja sieviete grib izskatīties skaisti, tad, nu…

Vīrietis: …arī (Smiekli.)

Tā tiks pasniegta kā problēma visam rajonam, kurš skrien šai te vienai sievietei pakaļ. (Smiekli.)

Vīrietis: nu kā, viņa trīsreiz izies pa to rajonu. (Smiekli.)

Publika: Diez vai. Purvciemā… ar otro riņķi beigsies.

–          Man ir stāstiņš par sarkanajām lūpām. Studiju laikā es liku eksāmenu, ļoti labi atbildēju, tāda vecāka pasniedzēja ieliek man atzīmi zemāku un pēc tam, kad es biju vīlusies, viņa teica – nu… Kolēģi, nevajadzēja tik sarkanas lūpas krāsot!

–          Pie vīrieša būtu otrādi.

–          Jā, viennozīmīgi.

–          Es vienmēr paskatos… un domāju, kāds sakars lūpukrāsai ar atzīmi.

Jā. Tā konkurence visu laiku darbojas… Spogulīt spogulīt…

Te mums ir jāparunā vēl par tādu lietu, par ko mēs šeit neesam runājuši. Bet par ko diezgan argumentēti un arī atsaucoties uz psihoanalīzes autoritātēm, runā Salass. Mēs tikpat kā neesam runājuši par seksuālām izjūtām…, par izjūtām dzimumakta laikā. Un, tātad, simboliski tiek atdalīts orgasms, kas ir klitora orgasms un orgasma kas ir vaginālais. Un, teiksim, Salass ar šo aspektu saista arī sievietes briedumu vai sievietes atdalīšanos no savām arhaiskajām, infantilajām funkcijām. Ideja ir kāda – sievietei ir orgāns, klitors, kurš domāts, domāts!:), kurš kalpo tikai priekš vienas lietas – lai radītu seksuālu baudu. Vīrietim tāda orgāna it kā nav. Bet ja mēs skatāmies embrioģenēzi, tad, būtībā tas, ka sievietei ir klitors, tas ir viena trešā daļa no vīrieša dzimumlocekļa. Un divas trešās daļas ir tas, kas sievietēm ir lielās kaunuma lūpas. Ja, tātad, var teikt – sievietēm… tas, kas vīrietim ir apvienojies vienā orgānā no trim daļām, no kurām divas atbild par erekciju, par to, lai būtu, tā teikt, stīvums. Divas no tām daļām atbild par to, trešā atbilda par to sēklas transportu, ja. Bet tā daļa, kas atbild par sēklas transportu, tā sievietēm ir klitors.

Bet, kas ir. Ja…

Vīrietis: paga, es es netiku līdzi tev [Smiekli]. Vēlreiz, kas tur bija? Klitors, kaunuma lūpas bija kas, salīdzinājumā ar dzimumlocekli?

Tas, kas ir dzimumloceklis vīriešiem, vīriešiem viss ir saaudzis kopā.

Vīrietis: Divas daļas saaugušas kopā…

Trīs.

Vīrietis: Un trešā kas bija?

Nu kā – nu lūpas ir divas.

Vīrietis: Divas.

Tu uzskati, ka viena? (Smiekli.)

Vīrietis: un kā tas iet kopā ar tiem mērkaķiem, kuriem dzimumloceklī ir kauls?

Kāds kauls?

Vīrietis: kauls. Nav pērtiķiem kauls? Man liekas, ka ira.

–          Suņiem arī ira.

–          Skrimslis.

Es par to neko nezinu, kā viņiem tā embrioģenēze attīstās.

Vīrietis: nav. Viņiem nav jāgaida erekcija, viņi bliež tad kad vajag. Viņiem ir tas kauls. Es kaut kur lasīju.(Troksnis)

To es nezinu. Bet kādā sakarā tas ir tik svarīgi? … tātad, ja tiek kairināts tikai klitors vai ar klitoru tiek saistītas cerības uz orgasmu, tad faktiski tā ir tāda, nu masturbatīva[12] bauda, kuru, teiksim, Freids ir nosaucis par tādu primitīvu. Kurpretī, lai sajustu kaut ko vaginālu, tiek prasīts psiholoģisks briedums, kas tiek saistīts ar spēju dot un atdoties. Ja, respektīvi…, kaut ko tādu, ko tu saņem dodot. Tātad kaut kādu sievišķīgu dāsnumu un iekšēju drošību, ka tu ar šo te vīrieti vari būt kopā un dodot saņemt. Bet ja sieviete ir neattīstīta, tad parasti prevalē šīs te pirmais, klitoriskais orgasms.

Tas nozīmē, ka teiksim, to otro veidu var trenēt. Vienkārši psiholoģiski – kā tas ir – dot un atdoties, būt dāsnai. Un otra lieta ir tas, kas arī tiek popularizēts šodien – ir kaut kādi treniņi, šodien es arī Twitterī redzēju sludinājumu[13]. Tātad – par starpenes muskuļu treniņu. Ja, tātad, ir sievietes, kuras nekad nav sajutušas orgasmu, bet vienkārši tādēļ, ka viņām nav trenēti muskuļi. Ja viņas sāķ nodarboties ar šiem te specializētajiem treniņiem, tad pirmoreiz dzīvē izjūt orgasmu. Tas mēdz būt. Un tāpēc šī daļa ir tā kā, kur var uzrakstīt, kas man jādara, pirmais otrais trešais. Tur, kur ir tā psiholoģiskā attīstība, tur varbūt tur nav tik viegli to izdarīt. Jo sieviete kļūst neatkarīgāka seksuālajā ziņā… teiksim, šī neatkarība nevar saistīties ar „es dabūju baudu sev pati”, nevis es dabūju baudu kopā ar savu vīrieti, bet es to dabūju daudz nobriedušākā veidā[14].

Nu, ok. Vai par šito gribas kaut ko teikt?

Vīrietis: Ņems, kas atdos, veiks, kas zaudēs, pastāvēs, kas pārvērtīsies… Šai sievietei [Dzemdei], kas sēž še pretim… es uztveru viņu kā vienu… un Rainis, tikai Rainis… (Smiekli.)

Parasti tu esi nobijies, kad tu šitā kādu skaistu sievieti pretī…

Vīrietis: nē, nu šitādu sievieti ja man nosēdina priekšā, tad ir labi! (Smiekli.) Es reti satieku tādas. Šitādas… paldies tev! Pieredze tāda ka…

Edijs mums spēlē Dievu.

Vīrietis: jā!

Ok. Bet par to tēmu, vai kaut ko gribas teikt. (Klusums.) Īsti nē, laikam nav pietiekoši drošības?

Publika: man viena paziņa ir aizgājusi uz tiem kursiem.

Nu, un ko viņa teica?

Publika: viņa teica, ka vēdera presi nevajag trenēt. Jābūt mīkstam vēderam. Kaut kā visi baigi trenējas, tas nav īsti labi.

Nu, un ko vajag trenēt?

Publika: Mazo iegurni.

Jā.

Publika: ir speciāli trenažieri. Jānopērk, jāievieto un tad tur ir… trenerīte varot bumbiņu aizšaut pāri telpai. (Troksnis.)

Vīrietis: es par Latvijas neatkarību lasīju, tur ar gurķiem šāvās, kura aizšaus tālāk… [troksnis]

Vai viņa [par sievieti kursos] kaut ko stāstīja, ka viņai kaut kas mainās ar seksuālām izjūtām?

Publika: Nē, viņa ir pati daktere. Viņa ir šķīrusies, bet draugs, es saprotu, ir… un tad viņa teica, ka tās sievietes čīkst, ka orgasma nav, bet pašām jāstrādā. Tā viņa izteicās.

Meita: Es šajā sakarā atceros kaut kādu žurnālu, sieviešu. Vairākus mēnešus atpakaļ bija ginekoloģes raksts par šo tēmu. Un tur tā kā bija atspēkots tas, ka tas viens orgasma veids esot kaut kāds vienkāršāks un otrs – nobriedušāks. Es neatceros komentārus, tikai atausa atmiņā, bija raksts, bet neatceros, kurā no žurnāliem.

Tur ir visāda polemika, piemērām, Džonsone un Māsterss, viņiem tie klasiskie seksoloģiskie pētījumi viņiem. Viņiem tāda laboratorija Amerikā, divi pētnieki, vīrietis un sieviete. Un viņi pētīja, nezin kā tur viņiem tā tehnoloģija, es nezinu, bet viņi faktiski pierādīja to, ka maksts sienās nav nekādu receptoru, kas atbildētu par seksuālām izjūtām. Un tad viņi it kā secināja, ka tāds vaginālais orgasms neeksistē. Ja, bet ir citi argumenti, ka tie receptori atrodas muskuļos. Ja, kas… es neesmu ļoti dziļi tajā visā iedziļinājies, ja, bet par šīm lietām psihoanalītiķi runā un darbojas un par to var šodien arī katra sieviete pati, cik viņai tas interesē, sameklēt informāciju.

Vīrietis: Padalieties [sievietēm]… viņš taisnību runā, vai ko… [troksnis]

Publika: Nē es esmu dzirdējusi, ka …

Vīrietis: Ja es dzirdu – baigi būtiski ir klitorālais un vaginālais. Nu, ir izdevies, nav izdevies?

Publika: gan viens, gan otrs.

Vīrietis:… Un atšķirība? (Smiekli.)

Atkal neapmierināts?

Vīrietis: Nē, es tagad iestrēgu. Es tagad pārdomāšu.

Ok, bet mums ir tas galvenais jautājums tagad. Ja, kāda ir sajūta, vai mēs to Dzemdi varam atkabināt?

Vīrietis: vairs nevaram. (Troksnis.)

Kāda sajūta? Nu, tūlīt viņu ņemsim nost.

Publika: kaut kur viņu vajag un kaut viņa tā kā bišķi paverdzina.

Paverdzina?

Publika: mhm.

Un kāda ir attieksme pret to paverdzināšanu?

Modernā sieviete: nu tas ir kaut kāds spiediens. Es atceros, ka Vaira Vīķe-Freiberga kādā intervijā teica, ka viņa ļoti labi jutās, kad viņa novecoja, jo nebija vairs spiediena nekāda. No vīriešiem un visas tās spriedzes. Nu, tā kā brīvs esi.

Tev kā Modernajai sievietei šajā skulptūrā, tu arī jūti atvieglojumu, ka mēs to Dzemdi tagad ņemsim nost?

Modernā sieviete: bet mēs vēl viņu varam paturēt! (Smiekli, troksnis.)

Publika: Nu bet Freiberga tak krāsojās.

–          Bet tā ir politika, viņai jākrāsojas, lai turētu līdzi, lai ar kaut ko izceltos…

–          Man liekas, krāsošanās, tā ir etiķete. Tu nevari…

–          Bet kā Merkele, krāsojas? (Troksnis.)

–          Protams, viņa tā sapošas, viņai šitāds dekoltē. Un viņa ir vāciete.

–          Nu bet es vienmēr domāju, vai tad mūsdienu sieviete ir tā, kas vispār nepucējas? Vai nav par traku? Tāda pilnīga atteikšanās no tā visa? Nu tāds gandarījums pašai sev arī no tā visa. Nu nav tā, ka tikai melns vai balts.

Nu, bet salīdziniet to pašu Vīķi-Freibergu ar to Merkeli vai to britu premjeri[15].

Publika: bet viņas visas cenšas, man liekas, ka ir tā, ka ne katrai izdodas, ne katrai ir labs konsultants. Visas aiziet un sataisa to frizūru, tikai varbūt citas labāk māk, labāk saprot sevi un cita vienkārši neprot…

Vīrietis: tās lūpas, lūpas. Bet par to bikini zonu runājot, ja. Tas ir, man liekas daudz būtiskāk un daudz smeķīgāk, runāt. Palaist visu, vai tomēr kopt. Man personīgi (smiekli) – kopt… es baidos, ja šī Dzemde būtu šitāda – ššššš… es baidītos[16]. Reāli, es nevarētu, pieņemsim, man vajadzēja jau laiku, lai es kaut kā sevi nepazaudētu… (Troksnis.) Bet ja es iedomājos, baidītos.

(Dzemdei) Kāda tev ir sajūta par šo Vīrieti, kas tev sēž pretim?

Dzemde: Es apstulbu. (Smiekli. Troksnis.) Es nezinu… man viņš liekas apjucis (smejas). Nē, nu vispār, kāda man vispār šeit ir sajūta, tad – es jūtos laikam tāda varena? Tur [aizmugurē] es vispār neko neredzu, man vispār tā kā neinteresē. Cik tur ir, kas tur ir, vai … un te man tā liekas, ka es te varu visu ko panākt (Smiekli.)

Vīrietis: es nezinu vai da jebko, bet daudz. (Smiekli.)

Tev tāda bīstamības sajūta nav? Apdraudējuma nav?

Vīrietis: Domā!

Dzemde: Nē! (Smejas.) Nē.

Drīzāk tev ir varas sajūta, ka tu šeit varēsi virzīt visu tā, kā tu pati gribēsi. … Šī ir ļoti svarīga lieta, ja. Jo kas notiek bieži vien – ja sievietei, kad viņa tuvojas menopauzei vai kad tā menopauze iestājas… Viņa pēkšņi konstatē, ka vīrieši vairs ne tā pievērš uzmanību.Tas nozīmē, [Vīrietim] – apgriezies otrādi!… Smiekli.) Kas tagad notika ar Dzemdi?

2.zīmējums

Dzemde: Ā,… nu laikam tāda sajūta, ka viss beidzies. (Smiekli, troksnis.) Ka viss… Es nezinu, tāda garlaicīga sajūta… Es jūtos tā kā viena, kaut kur tukša, pazudusi.

Un kas notika sistēmā, šajā sieviešu sistēmā, kad Vīrietis pagrieza muguru?

Publika: Gribās griezt atpakaļ viņu.

–          Visām to gribas, arī tai Modernajai sievietei gribas griezt Vīrieti atpakaļ.

Jā, tāda ir sajūta?

Sieviešu sistēma: Viņš ir tās funkcijas izpildījis.

–          Nu man, kāda man sajūta? Man liekas, ka viņu interesē tikai Dzemde.

Ahā! (Troksnis.) Ok.

Sieviešu sistēma: un kad vairs nav, tad tas viņu vairs neinteresē.

Tas nozīmē – ja viņš ir aizgriezies, tad Tevi tas nekādi neskar.

Sieviešu sistēma: tas tā kā uz periodu – bija un vairs nav. Tad tā likumsakarīgi, laika apstākļi ir nomainījušies.

–          Bet ir jau tādi vīrieši, kurus interesē tikai tā Dzemdes daļa… ja mēs tā atklāti runājam[17].

Vīrietis: ja?

Dieviete! Varbūt ir greizsirdīga Dieviete?… ok, bet, ir iestājusies menopauze. Tev [Dzemde] jāiet prom. Nu, bet, tagad, kad tu esi prom, kas ir par sajūtu?

Dzemde: Nuu, laba.

Ir tāda sajūta, kā par Vīķi-Freibergu tika teikts – atvieglota?

Dzemde: Nē, nē. Drīzāk laba, nekā slikta. Tā kā atstāju kaut kādu kuģi. Es dodos tālāk.

Ok, tu esi savu padarījusi, tu esi apmierināta. Paldies! Ņemsim tagad krēslu arī nost!… kas tagad notiek? Kas tev ir mainījies, Vīrieti?

Vīrietis: man? Nu tagad es esmu aci pret aci ar visu to komandas centru, kas visu to spēli spēlē. Priekš manis… visu to pucēšanos, krāsošanos, to…

Viņa ir tā, kas vadīja to Dzemdi?

Vīrietis: jā. Visu to pasākumu.

Ok, visu to pasākumu… Kas jums [sieviešu sistēmai] mainījās, kad Dzemde pazuda?

Māte: Nu man tā kā liekas, kas ir tāds tukšums. Tā kā liekas, ka kaut kas ļoti būtisks pietrūkst. Tai sistēmai vairs nav tāda… tā sistēma vairs nav tāda…

Meita: es piefiksēju, ka es uzreiz skatījos uz Dievieti un domāju, ko tagad darīs viņa.

Viņa tagad pārņem vadību?

Dieviete: es tā arī jūtos, ka es pārņemu vadību.

Un kā tas tevi ietekmē? Tev tas patīk, jeb tev tas nepatīk?

Dieviete: man tas patīk.

Ja, Modernajai sievietei?

Modernā sieviete: man liekas, ka tie tikai objekti, Dzemde var būt jebkas, ja to vada kāda Dieviete. Nekas personisks, tikai Dzemde, citiem vārdiem.

Tātad, tātad tu arī saki – Dzemde. Tātad tā Dieviete tagad viņai ir …Tas tevi kaut kā nepazemo?

Modernā sieviete: nu, mani pazemo tas, ka es esmu pašā rindas galā, bet es saprotu, tas, ka īstenībā tie, kas ir pirms manis, ka tie tā kā – lapas nokrīt pirmajiem.

Tas nozīmē, ka tu dzīvosi visilgāk?

Modernā sieviete: Nu, laikam tā izskatās. Nu man jau nav menopauze, tāda sajūta…

Publika: kāpēc tas vīrietis no tās Modernās sievietes ir tā…

Tā ir tā mana teorija, kas izriet no manas pieredzes. Es redzu, ka Modernais vīrietis, Modernā sieviete, viņiem liekas, ka viņi satiekas. Bet viņi nesatiekas, satiekas viņu arhaiskās daļas.  Sieviete pa priekšu brauc ar savu skaistumu, ar savu pievilcību… nevis ar savu gudrību, un teiksim, vispār, izglītību un savām idejām. Tev var būt nezin kādas idejas, ja. Pirmajā kontaktā sevišķi. Bet ļoti bieži arī pēc tam… kāda tava Dzemde, kas ir ar tavu pievilcību?… To visi zin.

Publika: bet tad jau tas nozīmē, ka viņa arī pirmā mirst!

Viņas dzīves laiks ir apmērām trīsdesmitpieci gadi. Trīsdesmit pieci reiz divpadsmit ovulācijas. Cik tas ir, trīssimt piecdesmit, četrsimt divdesmit. Četrsimt divdesmit olšūnas[18]. Četrsimt divdesmit olšūnas ir tās, kas iziet caur dzemdes ciklu. Meitenei, kamēr viņa vēl ir mātes ķermenī…, kamēr viņā vēl ir auglis, ir pusmiljons olšūnu. Kad piedzimst, tad vairs tikai divsimts tūkstoši. Respektīvi, olšūnas visu laiku iet bojā. Ir tādas olšūnas, kas iet bojā, neizgājušas to dzemdes ciklu. Tikai pašas laimīgākās četrsimts divdesmit spēj pretendēt uz šo te godu – tikt ovulētām. Ja, bet dažām, dažām sievietēm nav tik daudz. Dažām sievietēm menopauze sākas stipri agrāk. Daktere Matule stāstīja, ka arī divdesmit četru gadu vecumā var iestāties menopauze. Nepilnus desmit gadus ilga auglība.

Publika: Bērni ir?

–          Viņa ir sakaista, kas notiek pēc tam?

Vislabākais kritērijs ir, kas notiek Dzemdes ciklā. Tātad, ja tā sieviete ovulācijas laikā zaudē galvu, nu tad tā Dzemde viņu stūrē. Ja. Ja ir tā, ka viņa, teiksim, ovulācijas laikā ir nejauši ieklīdusi kaut kādā ballē, satikusi kaut kādu puisi, viņa palikusi stāvoklī, tas puisis ir pazudis, un viņai tagad būs bērns, nu tas ir ļoti tipisks stāsts, nu, ka tā Dzemde ir aizgājusi pa priekšu. Tātad… un arī tas, ja sieviete pati pamana un citi pamana, ka ovulācijas laikā viņa ir citāda. Viņa ir aktīvāka. Vai – viņa pamana, ka vīrieši ir kļuvuši skaistāki. Vai – ka vīrieši vispār ir parādījušies. Tas ļoti bieži tā, ka sievietes… ir bērni un viņa vispār nepamana, ka kaut kāds vīrietis ir. Un viņa arī aizmirst krāsoties, un viņai pilnīgi nav svarīgi, vai tur kāds lieks kilograms, vai nav. Un tad bērnam paliek pusotra gada, divi gadi, un viņa kaut kā iet pa ielu un viņa skatās – o, vispār jau ir arī vīrieši parādījušies. Ja, tas nozīmē, ka atkal runā Dzemde.

Otrs kritērijs ir PMS izteiktība. Jo izteiktāks PMS, jo stiprāka Dzemde. Vēl viens kritērijs ir – ja meitenei, ja, meitene, kas ir līdz septītajai klasei ir bijusi teicamniece, pēc tam, kad sākas dzemdes cikls un aug krūtis un tamlīdzīgi, pēkšņi krasi pasliktinās sekmes. Sevišķi eksaktajos priekšmetos. Ja viņa ir līdz tam tīri labi rēķinājusi un bijusi nu, teiksim, matemātikā ļoti apķērīga un sekmīga, un tad ir tā, ka pēkšņi, kad sākas fizika un ķīmija, viņa neko vairs nevar saprast, tas visticamāk, ir simptoms, ka Dzemde tā abstraktās domāšanas funkcijas nosēdina. Ar vārdu sakot, viņa saka – tev tās nevajadzēs! (Smiekli.)

Ja tomēr šī te meitene spēj apgūt matemātiku un ja viņa spēj iestāties fizmatu fakultātē, tad, piemērām, ar tādu funktieri, ka tur ir vīrieši, tad tas liecina, iespējams, par ne pārāk stipru Dzemdi, vai arī tas liecina par ļoti lielu iekšēju spriegumu un tā saukto sievietes Vīrišķo daļu. Kuru mēs tūlīt uzliksim.

Nu, lūk, par Dzemdes stiprumu vēsta arī tas, kā tiek panesta kontracepcija. Ir sievietes, kam sākās endometrīts no spirālēm. Ir sievietes, kam ieliek spirāli un kas ovulācijas laikā neuzmanīgi nostājas ar platākām kājām, tad tā spirāle izkrīt.

Vai, teiksim ir sievietes, kas, nu, lieto hormonālo kontracepciju, kas nozombē, ka viņas vairs nav sievietes viņas neiet cauri dzemdes ciklam un viņas neredz visu to skaistumu un briesmas, kas tur. Ja, visu to sievietes… būtībā tās sievietes ciešanas un to dzīves sulu. Nejūt. Arī mēnešreižu nav, viss ir tāds kā vienāds. Ir sievietes, kas tīri labi to pieņem, tad viņas tā uzresnē, ja, no aizmugures īsti nevar pateikt, vai sieviete vai vīrietis. Nu, protams, tad jau nav arī tik ļoti svarīgi, vai tu ēd kaut kādus hamburgerus un tu to nepārdzīvo, vai ne? Bet ir sievietes, kas to nevar, kas nevar to atļauties. Kam tā ļoti svarīgi, kāda man ir figūra, kā es izskatos, ja. Tātad, vai tā komplekcija mani kaut kādā veidā ietekmē – nē, nekādā gadījumā.

Ir arī tādi kritēriji, ka Dzemde stāsta – kā caur tevi runā bērni? Kā Tev gribas palikt stāvoklī? Kāda tev ir fantāzija, tāpēc, ka ir sievietes, kam grūtniecība ir skaistākais laiks dzīvē. Protams, ka tas ir saistīts arī, kā viņa ir psiholoģiski sagatavota šīm lietām. Cik viņai ir sakārtoti visi jautājumi… Bet ir sievietes satiktas, kam dzīve galīgi nav sakārtota. Ja, bet kuras ir īsti laimīgas, esot grūtniecībā un dzemdējot. Un mēdz būt tā, ka viņas piedzemdē, tad viņas vairs nav tik laimīgas.

Publika: tas bērns ir tāds kā ļoti, nu…

Par tomēr runāsim bišķi vēlāk, par Mātes lomu. Bet gribas atkal… palikt stāvoklī…

Publika: par ko liecina tas, ka sievietei negribas tieši to grūtniecību?

Tad, es teiktu, ka ļoti ir jāpadomā par sievietes Vīrišķās daļas ietekmi. Tātad, mēs dzīvojam tādā laikmetā, kad valda ideoloģija, ka nevajag sievietei būt sievietei. Ka sievietei jābūt vīrietim. Jo viss labais jau ir tikai vīrietim. Ja, tas nozīmē, ka vīrietim ir izglītība, vīrietim ir karjera, vīrietim ir nauda, vīrietim ir iespējas, to sievieti apgādāt, dot viņai naudu, iespējams, nedot. Vīrietim ir vara. Respektīvi, mūsu laikmetā ir tāda ideoloģija, ka sieviete, ja viņa neiet vīrieša ceļu, tad – par to mēs pagājušoreiz daudz runājām[19], tad viņa faktiski bija tā kā nevērtīga. Respektīvi, tiek celts, mākslīgi celts šīs Vīrišķās daļas svarīguma aspekts. Ja sieviete attīsta sevī Vīrišķo daļu, tad… un tad, ja tā Dzemde viņai nepretojas, tad tas var būt tā, ka laiks starp divdesmit un trīsdesmit palido vienkārši. Mācoties, un attīstot karjeru, un pēc trīsdesmit tikai tās sievietes domā, pag, pag, pag – tad tā Dzemde vairs nespēj klusēt. Viņa sūta kaut kādu signālus, izlaužas. Pag, nu ģimene, bērni… Bet trīsdesmit vairs nav … tas ir bišķi par vēlu. Ja, jo, iespējams, ka tā nav, bet nu tomēr liekas, ka ir, ka daba dara tā, ka viņa līdz trīsdesmit gadiem liek ķermenim izmantot tās labākās olšūnas. Tās labākās pirmās ir gājušas cauri ciklam. Ja, varbūt tā nav, es prasīju to dakterei Matulei arī – viņa teica, nu, mēs to nevaram zināt un korekti pierādīt. Bet viņa saka – es arī skaļi neiebilstu, ja tā tiek teikts.

Bet būtu diezgan loģiski, ka jaunība, kad ir vairāk, teiksim, spēka un mazāk prāta, tiek piedzemdēts. Tas materiāls priekš tā ir. Bet ja ir pārāk attīstīta Vīrišķā daļa, tad mēdz būt, ka tā sāk dominēt.

Kas būs sievietes Vīrišķā daļa?

Edijs: Jūs.

Publika: es negribu, es gribu paskatīties… (Troksnis…)

Edijs:[tiek izvēlēta cita]

 

3. zīmējums

Jūs parasti skatāties uz sevi kā uz Komandieriem savā dzīvē, bet tagad jūs skatāties, kā tā Vīrišķā daļa varētu būt darbojusies kā Komandieris.

Jūs skatāties uz šo te lomu sadalījumu un ja jūs viņus atradīsiet sevī, tad jau jūs kļūstiet par komandieriem sev. Ja es saprotu, kā tā vīrišķā daļa ir darbojusies, ja, un ja ir skaidrs, ka man tas nepatīk, tad viņu var stumt nost. Ja tu saproti, ka pie vīrišķās dzīves pieder karjera, nauda un dzīve ārpus mājas, un tu saproti, ka tu gribi arī to sievišķo daļu, kura ir šī te Dzemde, Dieviete, Māte/Meita un Modernā sieviete, tad tu vari viņām dot vairāk telpas. Tas ir apzināti regulējams process. Šodien tas nav tā kā uz sitienu ieviešams, bet to var izdarīt. Jo ir tādas sievietes, kas atnāk pie manis un kuras ir investējušas savā Vīrišķajā daļā pārāk daudz un kuras nesaprot, kādēļ viņas ir tā pārgurušas. Jo viņas ir tik neapmierinātas ar dzīvi. Un kad viņas saprot, ka nav novirzījušas gana daudz enerģijas šeit [sievišķajā sistēmā]… tad, reizēm  nokrīt no acīm kaut kādas zvīņas.

Publika: tā otra puse kļūst vīrišķīga un tad tu pats kļūsti sievišķīgs…

Nu jā. Te ir tas, ko mēs, teiksim, šeit ir tas, ko mēs pagājušajā lekcijā runājām. Būtībā, ja sieviete iet vīriešu dzīvē, tad viņa vienmēr uzvar, vienmēr vīrieti izkonkurē.

Publika: Jā?… pirmoreiz dzirdu… bet viņa jau netiek atpakaļ… Un ja viņa izkonkurē vīrieti, un viņa vairs negrib būt sievišķīga?  (Troksnis.)

Ir daudz sievietes, kuras tā kā saprot, kur viņas ir iemānītas, pamet karjeru un, teiksim, izdara tos sievišķos darbus, un pēc tam skatās, cik paliek laika, un cik ir patiesas vēlēšanās būt tajā vīriešu pasaulē. Jo kas šeit ir par lietu… Ja, mēs noņēmām Dzemdi.

Vīrietis: tu noņēmi. (Smiekli, troksnis.)

Redz, viņš jūtas zaudējis!… Ļoti bieži ir kā, ka tā vīrišķā daļa ar to Dzemdi iet kopā. Jo ir tāds teiciens – „es negribu sēdēt mājās”. Ko tas nozīmē? Nu nekad jau reāli neviena nesēž… tur jau notiek, ja tu esi tajās mājās… vienmēr kaut ko dari. Bet, protams, ka tur Dzemde nedabū pietiekoši daudz uzmanības. Jo mūsu sabiedrība ir iekārtota tā, ka cilvēki diezgan maz satiekas tādos sabiedriskos pasākumos. Es nezinu, baznīcā vai draudžu sapulcēs. Vai hobijpasākumos.

Cilvēki galvenokārt satiekas darbā. Tas nozīmē – kur tu vari, teiksim, dabūt savai Dzemdei kaut kādu apmierinājumu? Darbā! … dzīve sociāli nav pareizi organizēta. Bet arī individuālā līmenī tā nav pareizi organizēta.

Jo, jo, ja tev ir hobijs, jebkāds, sievišķīgs hobijs, vīrišķīgs… un tu ieej šajā hobijā, tad tu arī piedzīvosi to, kā tu spēlē kā sieviete vai kā vīrietis… Vai kā Ddzemde. Tad bieži vien tā vīrišķā daļa ir kā piejūgta Dzemdei klāt. Un tāda Dzemde stūrē to Vīrišķo daļu.

Publika: tad jau tā sanāk arī savstarpēji konkurējoša ar Dzemdi?

Arī konkurējošas. Bet viņas ir arī … sabiedrotās. Jo, kas ir – tev bij brīnums, ka sieviete vienmēr uzvar. Tāpēc, ka tā darbojas ar vīriešu pasaulē aizliegtiem paņēmieniem. Jo kas ir – nu atnāc bišķiņ [sievietei, kas bija Dzemdes lomā] (Smiekli)

Vīrietis: paldies tev!

Jo kas ir – ja jūs esiet vienā darba kolektīvā, jeb ja tu pat esi priekšnieks, tu jau nespēj pieņemt lēmumus, kuri ir racionāli.

Vīrietis: attiecībā uz ko! Uz darbu noteikti, ka ne.

Nu ja. Tas darbs jau vienmēr tiek ievirzīts tādā gultnē, lai šīs acis tev signalizētu – ka nu, forši!

Vīrietis: kāds tur darbs! (Smiekli!)

Paldies! Tradicionālā sievietes psihe ir radusies mājās. Un mājās, ģimenē visi ir vienlīdzīgi. Zīdainis ir vienlīdzīgs ar to, kas nes mājā medījumu un tas, kas nes mājā medījumu ir vienlīdzīgs ar to, kas ir večuks vai vecenīte, kas guļ gultā un gaida nāvi. Jo viņiem ir katram sava funkcija ģimenē. Un ne večuku drīkst vest uz mežu ar ragaviņām, ne kaut kā pazemināt bērnu nozīmi tikai tāpēc, ka viņš vēl nestrādā. Viņš ir mūsu nākotne! Un tas večuks ir pagātne un gudrība. Tas, kas ir mūsu pagātne, uz kā mēs balstāmies. Ģimenē viss ir vienāds un visi ir nozīmīgi un svarīgi, tikai specializēti. Tas nozīmē ko – ģimenē kā sievietes teritorijā vissvarīgākais ir attiecības. Lai būtu attiecības, lai būtu sarunas, lai būtu komunikācija, lai visi būtu kolektīvā procesā, kā lielāka organisma daļas. Un ja visi ir procesā, komunikatīvi, tad viss ir labi. Viss ir pareizi. Ir kaut kāds sievietes iekšējais mērinstruments, kas saka – vai viss ir labi? Vai viss nav labi?

Bet vīriešu pasaulē tādām attiecībām ir ļoti sekundāra nozīme. Galvenais ir – vai mēs uzvarējām spēli vai neuzvarējām. Tas nav svarīgi, vai mēs tur salamājāmies vai nesalamājāmies, galu galā – ja spēle ir uzvarēta, tad viss ir super.

Publika: kādu spēli?

Nu, sporta spēli. Vai karu. Vai – ja mēs izgājām jūrā un saķērām daudz zivju. Tad nav svarīgi, vai kāds ir traumu guvis, vai … būtībā, neviens neuzdod jautājumus, kā tu par to jūties.

Publika: uzvarētājus netiesā.

Netiesā. Tās vīriešu attiecības veidojas no tā, cik tu esi ielicis šajā mūsu uzvarā. Nevis cik tu labi jūties, kas būtu sievišķīgs redzējums. Un bizness un sabiedriskā dzīve, tā ir veidojusies uz tādas vīriešu ētikas pamata. Kad nav svarīgi, kā mēs jūtamies, svarīgi, ko mēs saražojam.

Nu, lūk, ja sieviete ienāk šajā vīriešu pasaulē, tad viņa jau ienāk ar to jautājumu – kā mēs jūtamies? Kādas būs attiecības? Un tā ir tāda salda inde! Tāda narkoze.

Vīrietis: Viestur, šinī gadījumā, skaties, tu ieliki Dzemdi, priekš šīs sievietes, ļoti spēcīga, pievilcīga. Skaties, man ir dzīvē bijis, ka tā Vīrišķā daļa ir ļoti spēcīga. Bet tā Dzemde nav tik spēcīga, nav tik pievilcīga. Tad sanāk tā, kad – es uzmetu vēl vienu, satieku tādu sievieti, otru, un tad beigās ir tā, ka es, tā kā uzkrīt, ka es to maigumu jau sāku mēģināt vieglāk viņu dabūt attiecībās ar otru vīrieti. Kurš ir maigs[20]. Un jau pavelkas uz to, ka apmēram tā … Tās attiecības – ja tā vīrišķā daļa ir spēcīgāka par Dzemdi tad ir viens. Tad arī darbā drusku savādāk. Un ja tā Dzemde, kā konkrētajā gadījumā, kad tā Dzemde ir pievilcīga, tad jā, ok. Kā divi ceļi.

Tas arī. Bet vēl svarīgi ir kas – ka tu šo te savu kolēģi – sievieti, tu viņu nedrīksti izlamāt.

Vīrietis: nesapratu…

Tu nedrīksti viņu izlamāt[21]. Tāpēc, ka viņa ir sieviete. Nerunājot par rokas pacelšanu. Ja, bet vīriešu kolektīvā, tas pats par sevi saprotams.

Vīrietis: konkrēti šeit, dotajā brīdī mani attur no nolamāšanas šī daļa, sieviešu – Dieviete. Jo, būtībā, viņa pilnīgi izmainījās, kad tas krēsls [Vīrišķā daļa] parādījās. Pilnīgi izmanījās. Viņa palika aktīvāka. Viņa palika drošāka. Kā es uztveru. Viņa palika tā – nu, papildspēki! (Smiekli!) Vēl tā daļa [Vīrišķā daļa un Meita] visa aizgāja un pačurāja, nomierinājās. (Smiekli!)

Bet tas nozīmē, ka šajā pusē [sievišķajā sistēmā] parādās tāds kā spēles prieks. Izaicinājums, ne?

Dieviete: Jā.

Meita: tad jau iznāk, ka mēs paliekam aizvien vairāk, pret viņu vienu.

Vīrietis: galvenais – pret! (Smiekli.)

Modernā sieviete: kļūst interesantāk, citādi viss tā nolemti. Tagad ir tā – nevar zināt.

Vīrietis: kamēr bija Dzemde, tikmēr nebija pret, tagad Dzemdes nav un pret parādās.

Jā, jā. Modernā sieviete, kāda ir tava sajūta par šo te Vīrišķo daļu, kas starp jums notiek?

Modernā sieviete: nu tā kā tāds, kaut kas svešs, nesaprotams. Es nesaprotu, viņa konkurē vai viņa ir savējais…

Ok. Vīrišķā daļa, kāda tev ir sajūta ienākot šeit?

Vīrišķā daļa: tā sajūta vispirms ir tāda, ka tu vispār nesaproti, kas tur aizmugurē notiek. It kā saproti, ka tie ir savējie. Jo tu viņus īsti, kā lai pasaka, … tu nemāki viņus pieaicināt, lai viņi tev palīdz.

Tu runā vīriešu dzimtē! Savējie, nevis savējās. (Smiekli.)

Vīrišķā daļa: Loma strādā! Man pretī tak sēž vīrietis.

Tev kaut kādā ziņā jābūt līdzīgai viņam.

Vīrišķā daļa: nu ir tā, man ir tāda sajūta, bet vienlaikus man gribas, lai tā sievišķā daļa, lai viņa iet pāri tai Vīrišķai daļai. Man nav tā, ka es jūtos ļoti laimīga un apmierināta ar to, ka tā vīrišķā daļa tā kā dominē.

Tu gribētu pasaukt viņas palīgā.

Vīrišķā daļa: gribētos, ka ir tā sadarbība. Ka es viņas tā kā vairāk jūtu. Tā varētu teikt.

Tu varētu viņas tā kopā…

Vīrietis: lai vienotā dūrē ir tas spēks. (Smiekli.)

Tā?

Vīrišķā daļa: es nezinu… vai lai nomočītu…

Šis pagājušajā lekcijā mums bija ļoti krāšņi parādījās, ja. Varbūt padalīsies? [uz pagājušās lekcijas Sievieti publikā] Tajā brīdī, kad Sieviete, kura bija visu laiku mājās, kura tur arī tīri labi jutās, Mātes un Meitas zonā, ja, un čubinājās un darīja to, ko tur sievietes dara mājās, kad pēkšņi viņu ieveda kaut kādā vīriešu teritorijā – kas uzreiz parādījās par emocijām! Ja? Izstāsti, kā to izjuti!

Sieviete (šodienas Vīrišķā daļa) no pagājušās lekcijas: Kurā tieši mirkli?

Nu tad, kad tu vispirms tajā beta pērtiķu teritorijā nonāci!

Sieviete no pagājušās lekcijas: bija ļoti interesanti… es sapratu, ka es esmu ienākusi vīriešu teritorijā, bet es ļoti labi redzēju, ka viņi piesargās un viņiem ir respekts un ka viņi mani ir pamanījuši.

Un viņi tajā brīdī teica – spēles noteikumi ir izmainījušies… Bet gāji tālāk, tu aizgāji līdz Dievam!

Sieviete: es sajutu līdz Dievam, pie paša Dieva, tā izteikti varēja just, ka – sieviete, tev te vispār nav ko darīt! Bet tajā pašā laikā bija pilnīga pārliecība, ka viss ir kārtībā! Es varu šeit būt. Jā. Tā pretreakcija bija milzīga. Dusmas… tur bija Valdnieks, kurš bija ārkārtīgi nikns par to, ka es tur esmu. Man tas netraucēja. Es biju gatava cīnīties.

Tavs vīrs [viņa kopā ar vīru apmeklē manas lekcijas] bija priecīgs, ka tu dabūji tādu lomu?

Vīrietis: izskatās, ka diez vai. (Smiekli.)

Sieviete: viņš ir vīrietis, viņš nestāsta, kā viņš jutās. (Smiekli.)

Vīrs: galvenais ir uzvarēt, vai ne?

Ok. Jā, tā ka – ja interesē, palasiet manā mājas lapā, tur ir iepriekšējā lekcija[22]. Tā ka, atstāstījums. Tur trūkst šīs te dalīšanās, ja. Bet tagad tā bija.

Vai nav tā, ka caur sievietes Vīrišķo daļu var dabūt kaut kādu baigo enerģiju iekšā? Ko es izskaidroju tā, ka tagad ir iespējams iet kaut kādu ceļu, kur tā dabū atpakaļ “savu” Fallusu. Vakar es biju uz profesora Tumana lekciju – viņš atgādināja man vienu grieķu mītu par to, ka sākotnēji ir bijuši trīs dzimumi. Vīrieši, sievietes un androgīni. Tātad vīrietis un sieviete kopā. Jeb man tā teorija bija tāda, ka sākumā viss ir bezdzimumvairošanās, nu tāda kā…, respektīvi, viss ir sievišķīgs. Un tiklīdz kā no tā androgīna, vai no šīs te bezdzimumvairošanās būtnes tiek atdalīts vīrišķais dzimums, tā tiek atdalīts Falluss. Tātad sievišķajam vairs nav iespējams pašam sevi apaugļot. Un Falluss it kā sāk dzīvot savu dzīvi. Un sieviete nonāk lūdzējas lomā. Viņai jāmēģina to Fallusu ietekmēt. Ar laiku tas vīrietis kļūst arvien nozīmīgāks. Dievs viņam nezin kāpēc kaut ko dod, atņemot sievietei. Atņemot Apsarga lomu, jo, piemērām, bites, darba bites, sievietes, pašas sevi apsargā, viņas lieliski spēj iekost, bet pērtiķiem jau vīrieši apsargā baru. Taču pie pērtiķiem sievietes vēl ir Sagādnieces. Viņas sagādā ēdamo, baram. Bet pie cilvēkiem vīrieši tomēr mēdz nest to mamutu mājās. Ne vienmēr, bet tomēr. Kas ir ļoti svarīgi – jo tu vairāk tuvojies šeit, jo vairāk tu vari dabūt enerģiju – var mēģināt atņemt to Fallusu viņam atpakaļ!

Vīrišķā daļa: man šobrīd ir tāda sajūta, ka man nevajag…

Vīrietis: tā ir par kultūrismu, ja… meitenes. Viņas saslimst ar kultūrismu. Un kas notiek, ka viņas tos hormonus reāli dod iekšā. Un viņas saka, tas klitors jau arī, viņš tādus normālus izmērus sasniedz. Reāli. Tā kā Falluss.

Grūtniecībai iestājoties – testosterons tiek ražots. Ja, sievietes ķermenis ražo testosteronu. Tātad, iestājoties grūtniecībai, viņa jau kļūst arī par vīrieti nedaudz[23]. Sevišķi, ja viņa ir stāvoklī ar dēlu, tad tā testosterona ir ļoti daudz.

Publika: kas tādā situācijā notiek, es kā dēla mamma, ļoti interesanti.

Ir risks atraidīt tēvu. Un, pašai to nepamanīt. Jo tas ir baigais kaifs, nokļūt ceļā, kur tu atkal kļūsti par pašu pilnību, androgīnu. Ka tev nevajag kaut kādu pazemojumu, lūgšanos. Šo te, tā teikt, tipu, lai viņš tev kaut ko atnes no meža, iedod kādu naudu vai apsargā. Vai apsēklo. Ja, jo tu kā sieviete jau patiesībā esi daudz augstākās domās par sevi nekā par viņu. Ja?

Ja, tātad tas ir ļoti bieži, sievietes jau tikai nesaka, ko viņas patiesībā par vīriešiem domā. Bet tā lielummānija ļoti bieži ir. Un vīrieši ļoti bieži jūtas mazvērtīgi dēļ tā, ka sievietēm ir vara, kas nāk no dzemdēšanas.

Publika: bet teiciens – visi vīrieši ir… nu diezgan izplatīts.

Jā, nu bet – visas sievietes arī ir…

Vīrietis: līdz galam lūdzu! Visi vīrieši ir…

Publika: …cūkas. (Smiekli.)

Un visas sievietes ir…

Publika: … stervas. (Smiekli.)

Vīrietis: es sapratu no tevis, ka begemoti.

Tu teici – stervas!

Publika: tas ir vairāk dzirdēts!

–          Tas tak kompliments.

Ok, bet mēs te tagad esam iestrēguši pie šīs te Vīrišķās daļas. Atstāsim viņu, vai ņemsim viņu nost, ko Modernā sieviete teiks… Tu vari ņemt nost, bet vari arī atstāt.

Modernā sieviete: es tagad varu ņemt nost?

Jā, principā, jā.

Modernā sieviete: Man liekas, ka mēs tā kā izdzīvojām to. Bija interesanti. Un viņai pašai negribējās tā kā baigi aktivizēties, bet čalim liekas, ka viņa nemaz arī nav tik aktīva. Nu tad noņemam.

Meita: Man ir komentārs. Kad Vīrišķā daļa apsēdās, radās fantāzija – iedos naudu, nopirks foršas kurpes!

Meita tā saka!

Meita: Jā! Tiešām es tā padomāju! (Smiekli.)

Vīrietis: un patiesībā ir tā, ka man bij tā – mani tā vīrišķā daļa uzrunāja un par cik man baigi bija vajadzīga atzinība un man bija svarīga Tēva loma, tad es draudzenei, Meitai arī skaldīju skaldīju skaldīju (naudu)… Jā, tieši tas arī notika.

Meita: Man ar bija sajūta, ka fāters kaut ko man… Pats sev fāters.

Ok, tad mēs tevi ņemam nost.

Vīrišķā daļa: jo es personiski nejūtos komfortabli šeit. Sajūtu līmenī es nejūtos šeit komfortabli. Jo es mēģinu vienkārši to sajūtu saprast… es noteikti dzīvē esmu izdzīvojusi to vīrišķo enerģiju, jo tā spēcīgi… un tas, ko es varētu pateikt, ka, tiklīdz dominē tai sievietei tā vīrišķā enerģija, tu reāli prasi vīrieti, kurš ir vēl, nu vēl vīrišķīgāks. Nu tā kā… man ļoti labi draudzene teica – „A klases vīrietis”. Tā ilgi domāju. Jo tiklīdz, jo tiklīdz ir zemāka klase, nu tu viņu reāli, nu tu viņu nu tā kā apēd. Un šobrīd, es nezinu, es tiešām jūtos, te ir… ka tur jau vairs nav alfa, tur ir woow… Ka ir vēl, vēl spēcīgāks…

Vīrietis: runā, runā!!! (Smiekli. Applausi.)

Vīrišķā daļa: …man reāli raustās sirds!

Vīrietis: nu par piecpadsmit eiro!… Es tūkstošus esmu izmetis un neko tādu neesmu dzirdējis (Smiekli.)

Tad tu tā kā jūties izkonkurēta?

Vīrišķā daļa: es nejūtos… nē izkonkurēta nē. Tā ir kaut kāda… kaut kāda tāda šobrīd man nezināma sajūta.

Varbūt kaut kāda paļāvība? Uzticēšanās šim te vīrietim, ka viņš ar visu tiks galā pats.

Publika: varbūt tā ir nevēlēšanās cīnīties.

Vīrišķā daļa: tā ir nevēlēšanās cīnīties…

Publika: … jo principā jau Vīrišķās daļas pamatprincips sievietei ir tāds, ka šis te princips cīnās ar vīrieti. (Troksnis.) Ka tu negribi cīnīties un līdz ar to tu neesi vajadzīga kā funkcija.

Mērķis ir ne tikai cīnīties, bet pirmkārt, kastrēt, un tad kad ir kastrēts viņš, tad nogalināt. Uzvarēt. Padarīt atkal pasauli par sievišķu.

Publika: pateikt, nu kas tu par vīrieti!

Nu, tā ir kastrācija. Un izstumt viņu no darba vietas, nu faktiski tādas negodīgas konkurences ceļā, ja. Jo viņš nedrīkst sist, viņš nedrīkst lamāties, viņš nedrīkst nolikt šo te sievieti pie vietas tā, kā viņš varētu būt nolicis vīrieti.

Vīrietis: un šķidrumu sistēma liecina cilvēkam par agresiju pret pretējo dzimumu. Kad viņas abas gāja čurāt [divas no sistēmas apmeklēja tualeti, šķiet, Vīrišķā daļa un Meita] viņas… (Smiekli.)

Meita: tu gribi teikt – izplānoja agresiju? (Smiekli.)

Vīrietis: izdarāt pasūtījumu.

Publika: man atkal likās, kas tad tagad runās, kad viņa ies prom. Viņai teica – ej prom, viņa paliek un runā. (Troksnis)

Tagad izej ārā no turienes, ja! Tagad tā ir pagātne. Tu vairs neesi tajā lomā. Kā tu tagad jūties?

Bijusī Vīrišķās daļas lomā: es jūtos labi. Bet man ir ļoti patīkami skatīties uz to pārējo daļu. Zināma bauda. Man šis Vīrietis arī patīk, tajā lomā. (Smiekli.)

Vīrietis: man jau vispār… es te vispār – topā!

Bijusī Vīrišķās daļas lomā: Varētu arī stāvēt viņam blakus.

Vīrietis: Kā ar tām kurpēm?

Bijusī Vīrišķās daļas lomā: Viņš taču nopirka man kurpes!

Un Meitai?

Bijusī Vīrišķās daļas lomā: Visām nopirks.

Publika: Meita grib saprast, ka kuru ceļu tiks pie tām kurpēm.

Bijusī Vīrišķās daļas lomā: tiešam, man ir tāda sajūta, ka viņš var visu izdarīt.

Jā, brīnišķīgi!

Publika: a kā ir, ja tas Vīrietis tā… ja tā Vīrišķā daļa nopērk tās kurpes?

Kā tu par to jūties, ka viņa būtu varējusi nopirkt meitai kurpes?

Vīrietis: (ilgi domā) nu kā? Labi!

Publika: labi?

Tas tev nav tā kā pazemojums?

Vīrietis: par ko pazemojums? Gribu pirkt kurpes, es gribu, es nopērku kurpes.

Publika: nē es domāju vai labāk, ka tā Vīrišķā daļa nopirka, vai ka tu viņai nopirki?

Publika: sieviete pati sev nopirka, vai…

Vīrietis: nē, nu man ir meita vai māte, nu normāli…

Meita: nē, Meitas daļai.

Vīrietis: Meitas daļai? Ā. (Troksnis.) Bet viņa tak forša. Tas ir viņas pasākums, tā ir viņas dzīve. (Troksnis.)

Ok, bet mēs esam, mēs esam tagad pie Dievietes. Sen jau te… jā, Vīrietis nopūšas.

Vīrietis: Nelaimīgā, laimīgā, rēķinvede, anorgasmātiskā, sievišķā un vīrišķā daļa. (Smiekli.)

Mums ir bijušas šeit tādas skulptūras, tādi vingrinājumi, kur Dievieti mēs izspēlējam caur vairākām lomām. Un kur viens Ziedotājs, kam jāizdara ziedojumi, bet tur ir visas šīs lomas, kas tika noskaitītas. Bet tas galvenais, kas šeit ir, … mēs tagad visu to neatkārtosim. Tas galvenais ir, kā – mēs skatāmies ar savām acīm uz vīriešiem un uz sievietēm. Mums dominē tas skatījums, kas mums ir šajā vecumposmā. Apzinātais. Bet, mūsu psihe atceras visus vecumposmus, kuros mēs esam skatījušies uz vīriešiem un sievietēm. Un savās agrīnajās attīstības stadijās, kas būtībā ir mūsu iespaidu pamatā, uz ko viss balstās, ir tas skatījums, ka sievietes ir daudz lielākas. Tātad ar tagadējo skatījumu, ka sievietes ir mazākas un trauslākas un vīrieši ir lielāki un robustāki un spēcīgāki, mēs sevi mānam. Jo zīdainis jau vīriešus neredz. Viņš redz sievietes. Un tā sieviete ir par viņu, es nezinu, divreiz garāka un sešreiz smagāka. Begemots ne begemots, zilonis ne zilonis. Bet vispār – kaut kas tāds, kas var apdraudēt, nospiest. Un kas ir jāpielūdz. Un šeit ir tas, ka vīrietis šo te sievietes daļu, kas jāpielūdz, lai tā nenogalinātu, visu laiku jūt. Bet to jūt arī sieviete. No Meitas lomas. Attiecībā pret Māti. Tātad… vai arī attiecībā pret savu viedokli… viņai ir jāziedo, lai apdraudošā Viņa būtu labvēlīga. Sieviešu ziedojumi ir parasti tādi – es ziedoju pati sevi. Es ziedoju sevi savai mātei. Ja, mans pienākums ir turpināt dzimtaskoku. Mans pienākums ir mātei dzemdēt mazbērnus. Ja, tātad, es sākos no mātes un es turpinos ar meitu. Šī te sievišķā nepārtrauktība. Dievietes pielūgšana kā kults kaut kam sievišķi lielam un bīstamam.

Vīrietis to izjūt daudz burtiskākā veidā, jo ja jūs uzmanīgāk paskatīsieties, katrs vīrietis pret sievietēm sabiedrībā, uz ielas, darbā, restorānā, deju zālē pret sievietēm izturas tā, it kā viņas būtu daudz lielākas. Vajag tik ieskatīties! Ja, pieklājība, vai teiksim, nu nobīšanās, ja sieviete ir nelaimīga, jeb nepamierināta, nespēja palikt vienaldzīgam tad, ja šai sievietei kaut kas nejauks prātā. Ja viņa ne sevišķi labi jūtas. Vīrietis uzreiz izjūt pienākumu iesaistīties. Un tā cena ir kāda – ja tu neiesaistīsies, ja tu neglābsi tagad šo sievieti, … tas nozīmē, ka viņa varētu pateikt – tu neesi nekāds vīrietis.

Tev ir milzīga vara… un katra sieviete to kaut kur sevī izjūt. Tas, ka viņa var iznīcināt vīrieti elementāri. Un lai tas nenotiktu, vīrietis visu laiku maksā. Visu laiku kaut kādā veidā izpelnās, atpērkas. Lai tik viņš netiktu degradēts un pazemots. Jo, tas reāli arī notiek. Piemērām, ir šīs te situācijas… man ir sākuši vīriešu klienti nākt, kur darbojas tie likumi pret vardarbību ģimenē. Kas izpaužas tā, ka kaut kas tur ir noticis, sieviete ir izsaukusi policiju, policija ir atbraukusi, savākusi to vīrieti uz pāris diennaktīm, vai trijām, ielikusi čokā, pēc tam ir bijusi tiesu un tiesa, kā parasti, nolemj, ka viņš nedrīkst tagad tuvoties savai mājai, savai sievai, saviem bērniem. Un kaut kādus tur trīs mēnešus līdz „tālākiem rīkojumiem”.

Šie vīrieši, kas ir nokļuvuši šādā situācijā, nav spējīgi sevi aizsargāt. Viņi to nav spējīgi izjust kā netaisnību. Kā, teiksim, tādu, kur viņiem nav iespējas kaut kā diskutēt. Viņi parasti noliec ausis un pieņem to. Un arī uzvedas kā varmākas, kā tādi, kas ir darījuši pāri, lai gan bieži vien situācijas ir ļoti, ļoti diskutablas. Es nerunāju par situācijām, kur, tā teikt, ir psihopāts mājās, kam tiešām smadzeņu nav, un kur, protams, nav cita ceļa, kā šādu likumdošanu piemērot. Bet tie vīrieši, kas pie manis nāk, viņi parasti dalās par situācijām, kuras ir diskutablas no objektīvā viedokļa. Kur īsti nevar saprast, kurš tur ir bijis vardarbīgāks. Kurš pret kuru ir pirmais fiziski pacēlis roku, ja. Un otrs, kurš kuru ir pazemojis.

Publika: kurš morāli ir pirmais pacēlis… Un to dara Sterva. (Smiekli.)

To dara, es teiktu tā, to dara tā Meita, kurai nav bijis pietiekoši daudz Tēva un kura tagad ir kļuvusi Māte, un kura šīs te Meitas vārdā pieprasa, lai tas vīrietis būtu Tēvs tev [Meitai]. Tā ka, tas, var teikt, ir tā – meita drīkst pieprasīt tēvam visu. Absolūti visu, meitai ir tādas tiesības. Ja, tēvs nevar visu izpildīt, bet meitai ir tiesības visneiespējamākās lietas prasīt. Bet ja viņa ir pieaugusi, tad savam vīram viņa drīkst tikai lūgt. Ja viņa pieprasa, un tas kaut ko nedod, viņa sāk zāģēt. Tas nozīmē, ka viņa neciena savu vīru. Tas nozīmē, ka viņa ir pieaugusi sieviete, kura uzvedas bērnišķīgi. Jo viņa iedomājas, ka viņa drīkst otram pieaugušam cilvēkam pieprasīt, lai viņš dzīvo pēc viņas fantāzijām. Realizē viņas fantāzijas. Kas taču objektīvi tā nav, tā nevar būt. Mums ir divi pieauguši cilvēki, kam vienam otru ir jāciena un jārēķinās, ka otrs var visam nepiekrist, kā tu domā. Bet ja jūs esiet dažādās domās, jums ir jāvienojas. Tāpēc šīs te vardarbības lietas ir ļoti diskutablas, bet kāpēc es to pieminu, man ir tādas bildes atmiņā, ar kādām sejām tie vīrieši nāk. Viņi ir tiešām izjukuši pa šuvēm. Ja, viņiem nevajag lemt nekādus sodus, viņi tā ir sodīti, ka lai viņus salikt kopā – ārkārtīgi grūti. Un to ir izdarījusi Dieviete. (Smiekli.)

Vīrietis: es domāju, ka tas zāģis jau strādā arī tad, kad viņa guļ. (Smiekli.) Un tad vīri ne tā kā Pinokio, jo nav tas Karloss tēvs… vispār kā tādi baļķēni staigā apkārt.

Profesors Tumans vakar kaut kā teica – ir vienkārši zāģi, bet ir arī Huskvarnas! (Smiekli.)

Publika: kuras naktī neizslēdzas.

Vīrietis: Nē, viņa fiziski guļ, bet zāģē. (Troksnis.)

Kā tu tagad jūties, Dieviete?

Dieviete: es jūtos dīvaini, kad bija tā Vīrišķā daļa, es jutos tā, ka no vienas puses būtu papildspēki, it kā kāds jauns resurss parādījies, bet no otras puses man bija baža, ka viņa sāks dominēt, tā Vīrišķā daļa. Un tagad man liekas, ka tās attiecības ir kaut kādā ziņā līdzsvarotākas. Es arī, attiecībā pret viņu, nav tas vīrišķais aspekts.

Tu jūties kaut kā vīrietis, kaut kā vienlīdzīga ar Vīrieti?

Dieviete: es jūtos pārāka šobrīd. (Smiekli.)

Tas redzams no tavas sejas. (Smiekli.) Bet viņš arī tā jūtas no paša sākuma. Tagad kad nav Dzemdes un tās Vīrišķās daļas, vai viņas, Dievietes vara ir palielinājusies, samazinājusies, palikusi tāda pati?

Vīrietis: es, protams, gudrošu, bet te ir tā Psihiskā Dzemde parādījusies. Jo, jo, jo – tur… jāatzīst, ka reti es sastopu tādas foršas rēķinvedes, kā ir tanī templī, tur tā kā…

[Publikai] Rēķinvede ir tā, kura izrēķina, vai ziedojums, kas tev ir atnests, ir pietiekams. Atbilstošs tavam statusam. Un kura dod atbildi – tiek pieņemts vai nepieņemts.

Vīrietis: un būtībā ir tā, ka es pilnībā piekrītu, ka sanāk tā, ka anorgasmātiska Dieviete ir laimīga…

Tāda, kurai nav orgasms. Kur viņš [Vīrietis] tomēr ir radījis orgasmu.

Vīrietis: un līdz ar to – no manis – normāls ziedotājs.

O, tu esi izsprucis sveikā!

Vīrietis: un cik, cik, nu tā, nu forši. Tur viss notika. Tur tajā smalkajā viss notiek.

Publika: Es atvainojos, tu nejūties labi tad, kad viņa ir apmierināta? Nē, tu jūties labi tad, kad viņa ir apmierināta?

Vīrietis: es jūtos labi, kad viņa ir apmierināta, es tik tālu neeju…

Nu pareizi, tu to, ko tu teici, ka tu jūties labi, tāpēc, ka viņa ir pieņēmusi tavu ziedojumu. Viņai ir orgasms.

Vīrietis: Jā. Ja, ja. Nu bet klitorālais vai vaginālais… (Smiekli.) es teiktu – vaginālais, normāli, uz to pusi, es teiktu – es normāli šansēju, ziedoju, es jau no paša sākuma ziedoju. Tu teici, ka viens komandcentrs… (Troksnis.) Pasaki, ir kāds? Vaginālais?

Kā tu varētu uz šito jautājumu atbildēt?

Dieviete: nu, drīzāk vaginālais, jā.

Nē, es bišķiņ, vai tas nepārkāpj tavas robežas?

Dieviete: Nē.

Vīrietis: Ko tu visu laiku par to runā?

Man bišķiņ par to jāatbild.

Publika: man ir tāds jautājums par to zāģēšanu. Kāpēc tad tas vīrietis dzīvo ar to Husgvarnu? (Smiekli.)

Vīrietis: man meži patīk… (Smiekli. Troksnis.)

Nav jau izšķirīgi, visas sievietes ir Dievietes. Tev ar kādu no viņām jādzīvo kopā.

Publika: un tā Huskvarna ir tikai viena daļa no viņas. Viņam interesē tās pārējās daļas.

Vīrietis: Tādēļ Kristus bij galdnieks.

Te ir arī kaut kas, kas attiecas uz…

Vīrietis: Kristus tēvs, un viņam tie zāģi vajadzīgi…

Publika: zāģis ir tāpēc, ka mēs nepieņemam otru cilvēku tādu, kāds viņš ir.

–          Zini, kas ir pats trakākais, ka vīrieša Sievišķajai daļai arī ir tas zāģis. Nav jau izejas, ar ko tu dzīvo kopā.

Arī varētu teikt, ja. Te ir kas ļoti svarīgi, ja. Tas nav tā, ka tas viņas vīrietis ir tik šausmīgi bezpalīdzīgs, ja. Un mēs varam šeit nolikt arī… noliksim blakus… Tu [līdzšinējai Dievietei] būsi Laimīgā Dieviete. Piekrīti?

Vīrietis: Jā!!

Ok, kur mums ir Dievs palicis? (Troksnis. Aplausi!) Ieliec kādu Nelaimīgās Dievietes lomā.

Edijs: Jūs būsiet Nelaimīgā Dieviete.

 

Šinī vietā tehnika tomēr pieviļ. Ierakstījušās vien divas no trijām lekcijas stundām. Ko lai dara, gadās, šajos kontekstos kaut kā pārāk regulāri… Tomēr vienmēr jau labi defektos meklēt efektu un tamdēļ saražot defektus! J Un viens no tādiem efektiem varētu būt – lasītājs var piefiksēt, kas ar viņu notiek šajā brīdī, kad pēdējo stundu viņam atņem. Iespējams, viņš sajūt kādu tukšuma sajūtu, un ja tā, tad tas varētu būt tuvi sievišķajai Fallusa zaudēšanas sajūtai, vai kam citam sievišķi tukšam. Un ja tā, tad varbūt nav slikta ilustrācija aplūkojamajai tēmai?

Situācija, protams, liek arī lūgt tiem, kas bija lekcijā, un kas kaut ko atceras no šīs zudušās stundas, bet sevišķi tiem, kas bija lomās, dalījās ar izjusto tajās, un nav šīs sajūtas aizmirsuši (tās parasti tik ātri neaizmirst) – restaurējiet to, lūdzu, komentāros! Es neesmu spējis visu atcerēties, man ir bijuši savi atceramie punkti.

Tagad turpināsim no situācijas, kurā palikām kopā ar divām Dievietēm – Laimīgo un Nelaimīgo. Tās atbilst dihotomijai, par kuru ir runājis jau Freids un par kuru es arī šajā lekcijā atminējos – par krustcelēm starp Erotu un Tanatu; starp sievietes dzemdējoši radošo daļu un slepkavniecisko, nāvinošo. Starp dzimšanu un nāvi, kas simbolizē arī cilvēka dzīves galapunktus.

Vīrietis palika aci pret aci ar šīm te Dievietēm – galējībām. Un skaidrs, ka no viņa atkarīgs, kas notiks ar to sievieti, kuras daļas ir šīs te Dievietes. No šī vīrieša sievišķo zemapziņu un vēstures inerci kompensēt spējīgā spēka. Taču tas nav vienkāršs jautājums. Par to runājot, man tūliņ nāk prātā mans tipiskais narkoloģiskais klients, kurā ļoti bieži ir ieraugāms mazs puika, kurš pāragri ir ticis atstāts viens pret savas mātes dominējošo Nelaimīgo Dievieti un ļoti nepietiekamo Laimīgo. Kurš fiziski ir izdzīvojis, tātad kaut kādā ziņā – uzvarējis. Bet kurš pieaugušā vecumā nevar nemēģināt atdabūt zaudēto bērnību ar Laimīgo Dievieti un meklēt nebijušo silto un laimīgo Māti. Un parasti tas izpaužas tādā veidā, ka viņš pamet atbildību par savu bērnu māti dēlam, kurš tam ir tikpat maz gatavs kā tagadējais tēvs savulaik. Un tad tas apburtais loks sāk mest kārtējo riņķi…

Šī te dualitāte – Laimīgā un Nelaimīgā Dievietes – liek mums turpināt šeit jau iepriekš iesāktās asociācijas par klitoriālo un vaginālo sajūtu kompleksiem un to saiknēm ar sievietes Vīrišķo daļu un cīņu par Fallusa atgūšanu. Ir vilinoši tajā iedziļināties, gan jau tur jauni atziņu loki.

Tomēr galvenā aktualitāte šajā sieviešu – vīriešu stāstu virknes posmā tomēr ir ap jautājumu Nelaimīgā Dieviete – Vīrietis. Vai citā rakursā aplūkotu – par došanu un ņemšanu. Nelaimīgajai Dievietei jādod, tai pašai nav ko dot. Laimīgajai ir, bet vai tā dominēs un dos?

 

Nākamais mūsu sarunas līmenis ir par Māti – Meitu. Šeit nespēšu pateikt tik, cik grāmatā, veltītai tieši šai tēmai[24]. Bet mēģināšu uzlikt akcentus tur, kur to dara manis še uzrunātais Mario Salass Sommers. Viņš raksta par “mātes instinktu” un saka, ka tas esot “mīts”. Viņš saka, ka nav nekāda instinkta, kas ir vērsts uz rūpēm par bērniem – tas nozīmē faktiski to, ka instinkts ir būt dzeguzei – piedzemdēt un pamest, nevis mūžīgi noturēt pie sevis. Dzemde sākotnēji stipra, Māte vāja.

Krāšņs piemērs – 1760. gadā Parīzē piedzimuši 21 000 bērnu. Vienu tūkstoti ar krūti barojušas viņu mātes, vēl vienu tūkstoti – zīdītājas, kas pieņemtas ģimenē. Atlikušie 19 000 nodoti zīdītājām ārpus ģimenes. Neticami, bet laikam jātic, ka tā var būt. Un Salass raksta, ka vēlākā situācijas uzlabošanās saistīta ar tālaika ārstu un vecmāšu cīņu par krūts barošanas popularizēšanu, nevis “mātes instinktu”. Tātad – sanāk, ka Mātes loma ir sociāli konstruēta…

Es visumā piekrītu, tomēr saruna ir arī par terminoloģiju. Lieta tā, ka sakot – Māte – nereti tiek domāta ar Dieviete un Dzemde. Atgādināšu, ka pēc manas grāmatas “Bendes meitiņa un viņas tēvs” iznākšanas man bieži tika uzdots jautājums – Viestur, vai tiešām tā Māte vienmēr vainīga? Un es padomāju un sapratu – nē, parasti visu dinamiku taisa nevis personiskā māte, bet arhetipiskās mātes – Dieviete un Dzemde. Un ja tā, tad Salass saka tieši to pašu, ko es – nevis personiskā māte ir “vainīga” (dod galveno ietekmi), bet meitu – māšu rinda, kas iesniedzas aizvēsturē.

Tajā, ka Mātes loma ir vāja, un ka to sociāli nekonstruē, ka māte drīkst pamest un pat nogalināt, ir savi racionālie graudi. Es par to aizdomājos sakarā ar pērtiķmātēm, kas savus četrgadīgos dēlus mierīgi aizdod tālāk uz augstākiem stāviem, pie vīriešiem. Mūsdienu mātes, iespējams, uzkonstruētās Mātes lomas iespaidā, to nedara. Mūsdienu mātēm ir tik stipra tukšumatkarība, ka to nedrīkst… Un tad Māte saplūst kopā ar Dievieti un ar Dzemdi, vēsture kļūst par tagadni…

Un visbeidzot – par Moderno sievieti, kurai būtu jāpaliek, kad “visas pārējās lapas nobirušas”. Te, pirmkārt, ir runa par spēju izturēt tukšumu – sievišķā pamatproblēma – atkarība no attiecībām. Ja šo jautājumu atrisina, tad tiešām notiek kaut kas revolucionārs – sieviete kļūst par cilvēku. Ne tuvu vienmēr tas notiek, patiesībā – tas notiek ļoti reti. Visas pārējās sievišķās sistēmas lomas ir ar tukšumu vidū – atkarīgās…

Te jāatgādina tas, kas jau teikts par Salasa formulēto Psihisko dzemdi. Vai tā spēj paņemt sevī ne tikai sievietes personiski infantilās, bet arī arhetipiski mantotās problēmas? Vai tu spēj iznēsāt, piedzemdēt un izaudzināt pati sevi? Vienlaicīgi saprotot, ka tas var nozīmēt arī vientulību… Un tikai varbūt pašpietiekamu vienatni. Tāds lidojums kosmosā…

Lekcija beidzas ar, no mana viedokļa, gandrīz neiespējamu vēlamību – pretim kā vistuvākie partneri nostājas Modernā sieviete un Vīrietis. Viņi stāsta, kā par to jūtas. Taču galvenā sensācija ir abu neatkarība. Tas vienlaicīgi raisa jautājumu – kamdēļ tad viņiem jābūt kopā?

 

4. zīmējums