Ģimene un monoteisms

Bija domāts, ka mana psihodramatiskā lekcija 16.03.17. Albertielas Mansardā ar tādu pat nosaukumu kā šim rakstam, tiks ierakstīta audiāli un es to varēšu pārvērst tekstā, līdzīgi, kā tas bija ar iepriekšējo lekciju, par šķiršanos. Tomēr tehnika pievīla. Nolēmu, ka mēģināšu tomēr rakstīt – kaut ko vidēju starp teoriju, kas šajā lekcijā, un atmiņām par notikumiem tajā. Taču – nav nekā viltīgāka par cilvēka atmiņu – tā patur tikai to, ko tai iepatīkas paturēt. Manējā nav izņēmums, tādēļ lūgums – tie, kas bijāt šajā lekcijā un atceraties ko citu, sev droši vien svarīgāku – neturiet sveci zem pūra, papildiniet šeit teikto komentāros! Pāris vēstules par to esmu jau saņēmis un to teksts ir jau iestrādāts šajā rakstā.

Ja es saku: ģimene – tad es domāju monogāmu ģimeni, nevis kādas skrandas no tās, vai poligāmu, kas arī saucas ģimene. (Arī visādas dažādi orientētu ļaužu dīvainas partnerattiecības tā grib saukties!) Un tādā, monogāmā, ģimenē visi notikumi raisās ap melodiju, kas skan vecāku starpā. Respektīvi – no mātes un tēva attiecībām atkarīgs, kas notiks ar bērniem un ne tikai. Arī bērnubērniem, ka tik ne līdz septītajam augumam.

Nesākšu še atkārtoties par ģimenes trīsstūri un bērna ceļu no mātes pie tēva – par to esmu daudz rakstījis, sevišķi izsmeļoši grāmatā “Pie tēva”. Tur arī par likumsakarībām, kā veidojas bērnu ģimenes lomu struktūra, ja šis ceļš iekavējas. Šajā rakstā ne par bērniem, bet par to, kā veidojas melodija starp vecākiem un kas ir tie instrumenti, uz kuriem tā skan. Tomēr es uz vecāku diādi lūkošos kā uz iekļautu triādē, nevis tādu, kur ir tikai divi – kā medusmēnesī vai pēc sudrabkāzām. Respektīvi, te bērni kaut kur ir, bet par tiem šeit nerunāsim.

Sāksim ar ieskatīšanos zīmējumā, kas manas grāmatas “Pilni pagrabi partizānu” 23. lappusē:[1]

1. zīmējums

Šajā grāmatā es lūkojos uz šo (moderno) Sievietes un Vīrieša nesatikšanās stāstu no sievietes pozīcijas. Taču ir arī vīrieša pozīcija un mūsu šībrīža vajadzībām tā ir interesantāka. Katrs vīrietis nāk no savas bērnības, kurā Mātes/Meitas un Dievietes imperatīvi ir ļoti stipri. To prasību gaitā vīrietim jābūt paklausīgam un jāziedo. Nemitīgi, jo vairāk, jo labāk un tāpēc ka nekad nav gana, šis vīrietis nekad nav pietiekoši labs. Ar pubertāti klāt nāk arī Dzemdes ietekme, jeb – sievietes dzemdes cikls ar savām apzināti nesajūtamajām smaržām (feromoniem) ovulācijas dienās. Mūsdienās ovulācija nereti nav tik viegli atdalāma no citām dienām, jo kosmētika, friziermāksla un apģērbs palīdz tām izskatīties tik kārdinošām, it kā viņas ovulētu katru dienu. Tādēļ vīrietim šais laikos nav laika atslābt, atgūt spēkus.

Ar vārdu sakot, vīrietis sievietes klātbūtnē izjūt nemitīgu spiedienu, kura izcelsmi tas vairumā gadījumu izprast un apzināties neprot. Un ja šī klātbūtne ir jāsajūt kopā ar dāmas pretenzijām par to, ka viņš ir tāds, kāds viņš ir (to es saistu ar Mātes/Meitas lomas niķi visus vīriešus uztvert kā mazus puikas, kuras tai ir pienākums pāraudzināt, nevis cienīt tādus, kādi tie ir) tad vīrieši ne tikai tālā vēsturē, bet arī mūsdienās mēdz neizturēt un kļūst vardarbīgi. Un mūsdienu vīrietim ir īpaši grūti tādēļ, ka viņa izjūta par šo situāciju kā spiedienu, necieņu un pazemošanu – netiek sadzirdēta un ņemta vērā. Ja viņš sit sievietei, tad jūtas iesitis arī sev, nezin kam vairāk, jo tas nu gan viņam ir ieskaidrots, ka tā nedrīkst.

Psiholoģiski tomēr šī situācija vīrietim nav jauna, viņš to ir iepazinis kopš senseniem laikiem un kas pats būtiskākais – arī atradis sev risinājumu un aizsardzību. Viņam ir sava vīrišķa teritorija, kurā sievietes nedrīkst nākt un kurā viņš var justies brīvs no Mātes/Meitas, Dievietes un Dzemdes spiediena. Vīrietis ir radījis savu sakrālo telpu un izdarījis to, pagriežot sievišķajam muguru.

2. zīmējums

Šis zīmējums ir ņemts no manas grāmatas “Nebeidzama varonība jeb Trāhīnietes” 203. lappuses[2]. Tajā notikušas izmaiņas – tas, kas bija Varonis un Ziedotājs Dzemdei un Dievietei, kļuva par Svēto Garu (seksuālās ziedošanas garīgais komponents) un, pagriezies pret Tēvu un Dēlu, – par Svēto Trīsvienību – tātad Trīsvienīgo Dievu.

Tātad – Dievu rada vīriešu motivācija atrast patvērumu no Dievietes un, ja viņi to rada, tad Dievs kaut kādā teritorijā kļūst stiprāks par Dievieti. Tātad motivācija būvēt Dieva tempļus parāda pretēji vērsto spēku Dievietes spēkam. Tātad Dieva Gaisma ir bijusi paslēpta Dievietes Tumsā, bet vīrišķās jaunrades aizsargāta, izlauzusies un tagad pati to vīrišķo spēku aizsargā. Baznīca ir svētīta teritorija, Dieviete tur ieiet nedrīkst. Ilgu laiku arī sieviete nedrīkstēja, tad iedrīkstēja, bet ar noteikumiem. Viņai vai nu jāsēž sieviešu pusē, vai jābūt ar galvassegu, drānu nosegtiem pleciem un tamlīdzīgi.

E: pirmais komentārs ko minēju lekcijā, bija par Svēto Trīsvienību, ka tā ir savā ziņā vīrieša sievišķā daļa. Un lai noturētu šo Svēto Trīsvienību, viens no paņēmieniem varētu būt – Dievietes izaicināšana uz cīņu, kā zaudējuma rezultātā, vīrietis atgriežas savā Trīsvienībā. Piebilde: principā tiek inscenēts aizvainojums, jo zemapziņā ir vēlme saglabāt savu brīvību.

Man šķiet, monoteisms ir radies šādi, kā aizsardzība. Un tikai ar laiku ticis papildināts gan ar sakrālu piedzīvojumu, gan filozofisku meklējumu, gan mitoloģiskas attīstības pildījumu, aizmirstot primāro motivāciju. Ja paskatās šādi, tad arī garāža, kurā vīrs paslēpies no piļījošas sievas ir Dieva templis un teritorija. Jo tā viņu aizsargā…

Tomēr ne pēdējā vietā ir svarīgums, kuru šodienas Svētajam Garam – vakardienas Varonim un Ziedotājam piešķīrusi sieviete. Iepriekšējā lekcijā[3] ir tāds aplītis, trešais zīmējums, kurā parādīts, kā, sākot no bezdzimumvairošanās laikiem, kad viss bija sievišķs, trīs svarīgas funkcijas pakāpeniski pārgāja pie vīrišķā un no tā brīža (tajā mēs atrodamies patlaban) sāka parādīties teorētiska iespēja tām funkcijām atgriezties pie sievišķā. Es runāju pirmkārt – par Apaugļošanu, otrkārt, par Apsardzību, treškārt, par Sagādi.

Lieta tā, ka parasti jau uz šīm funkcijām ļaudis skatās no Meitas lomas – cik labi, ka ir vīrieši, kas apaugļo, sargā un apgādā. Kaut kāds īpašs sargājošs spēks skan krievu teicienā par Tēvu – кто ебёт и кормит. Taču tā nav dziļākā arhaiskas, pašpietiekamas sievietes – Mātes izjūta par šo situāciju. Šī sieviete izjūt Fallusu kā savējo, ar kuru tā kādreiz pati sevi apaugļojusi utt…, bet kuru ir bijusi spiesta atdot vīrietim. Un tagad ar sāpēm skatās, kā tas vīrietis nemaz vairs nepaklausa attiecībā uz Fallusa lietošanu vai nelietošanu, dara, kā grib pats, nekonsultējas. Un tas attiecas gan uz apaugļojošo, gan sargājošo, gan apgādājošo Fallusu… Un, manuprāt, Freids nav bijis gana precīzs, nosaucot šo vēlmi par skaudību uz peni. Ja kāds redz, ka cits nozadzis tam automašīnu, likumīgi piereģistrējis uz sava vārda, un tagad publiski ar to dižojas, tad diez vai tā būs skaudība, kuru jutīs iepriekšējais īpašnieks. Tas būs naids, zvērīgs un nogalinātgatavs naids.  Tomēr primāri sieviete grib dabūt savu Fallusu atpakaļ, nevis nogalināt par katru cenu – taču nedaudz pacietīsimies, nonāksim arī līdz tam…

Sieviete savā apzinātajā dzīvē vienmēr dzīvojusi apmēram tur, kur lekcijā par šķiršanos iezīmējām to cilvēcisko analogu, kas atbilst pērtiķu sabiedriskās uzbūves 1. stāvam. Nosacīti to var saukt par Māju. Tajā ir gan mazi bērni, gan večuki – visa pasaule, izņemot pieaugušus vīriešus un viņu dēlus, sākot no skolas vecuma aptuveni. Tā ir teritorija, kurā sieviete ir izveidojusi ģimenes civilizāciju un kā Māte vai Lielā Māte to arī vada. Un tā ir Pirmā izvēle, kurā viņa var virzīt savu sievietes dzīvi un enerģiju. Šajā stāvā (sievietes Mājā) atrodas arī Guļamistaba[4] un reizēm tajā ieklīst vīrietis, varbūt pat bērnu tēvs. Tumsā atnāk un pa tumsu aiziet, galvenokārt reaģējot uz signāliem, kurus sieviete nevar nedot ovulējot. Ja guļamistaba atrodas Mājā (1. stāvā), tad sieviešu un vīriešu pasaules ir labi nodalītas un viena otrai netraucē. Nav arī nepieciešamības pēc seksa ārpus Dzemdes noteiktajām vairošanās vajadzībām.

3.zīmējums

Šajā zīmējumā ir attēlotas jau daudz diferencētākas gan sievišķā, gan vīrišķā telpas. Sievišķā ir papildinājusies ar diviem pagrabstāviem – pirmo, kurā atrodas sievietes mitoloģisko piedzīvojumu telpa. Tā, par kuru tik labi raksta Klarisa Pinkola Estesa savā bestsellerā “Skrienošā ar vilkiem”, un kurā vīrietim īsti nav ko darīt. Man arī tur neprasās, un mana psihoterapija šo teritoriju neietver. Tā ir strukturēta burvēm, zintniecēm un bērnu ķērājām saprotamā, intuitīvā kārtībā, kura slikti pakļaujas verbalizācijai filozofijas un zinātnes, bet gana labi – mītu un pasaku valodai, toties ir gleznojama, izdziedama, izšujama, izadāma, iztamborējama, rotas lietās izgatavojama. Šī telpa veidojusies, sievietēm satiekoties ar nākošo dziļāko – Nāves telpu. Satikšanās notiek, gan dzemdējot bērnus – vēsturiskajos laikmetos dzemdībās bija liela iespēja nomirt gan mātei, gan bērnam – gan arī dzīvojot savā dzemdes ciklā, kurā reizi mēnesī nākas dzimt un reizi arī mirt. Un sievietes dzīves ciklā, kur tā pati dzimst pubertātē un mirst menopauzē. Tāda cirkulāra jušana un piedzīvošana, par kuru vīrieši kaut ko var uzzināt tikai tad, ja ļoti par to interesējas. Bet parasti jau neinteresējas un varbūt arī nevajag.

Vīriešiem šis pirmais un divi pagrabstāvi asociējas ar visu to, kas tos motivēja meklēt un atrast Dievu. Un kā mēs redzam zīmējumā, šī motivācija ir likusi tiem izveidot ne tikai pusaudžu telpas divus stāvus, kas analogi pērtiķu pasaules augstākajiem stāviem, bet arī pieaugušu vīriešu pasauli, kas radusies kā sabiedrības struktūra, jeb to, ko es saucu par ārpusģimenes civilizāciju.

Ar pusaudžiem ir interesanti – turpat 30 gadus atpakaļ, kad es sāku nodarboties ar pusaudžu narkoloģiju, nācās iepazīties ar Ļeņingradas Behtereva vārdā nosauktā psihiatrijas institūta profesora Ļičko darbiem, viņa īpašā interese bija pusaudži. Un viņš bija pētījis pusaudžu grupas, uz kurām kā augstākajām autoritātēm mēs visi (mūsu vīrišķās daļas) savulaik esam pārslēgušies no saviem vecākiem kā autoritātēm. Šajās grupās vienmēr ir viens līderis, kas reprezentē visas grupas vērtības un veicina to diferencēšanos, attīstīšanos. Un cilvēku pusaudžu grupas ir ļoti dažādas – muzikālas, sportiskas, noziedzīgas, politiskas, narkotiku lietotāju utt. Caur šo grupu dzirnavām jāmaļas, lai izaugtu un ietiktu pieaugušo pasaulē ar tās ļoti komplicēto hierarhiju un sāktu tajā augt. Pieaugušo vīriešu grupas atšķiras ar to, ka Dēls atzīst Tēvu un pakļaujas tā autoritātei, bet Tēvs uzņemas Dēla aizsardzības un izglītošanas rūpes.

No Mātes/Meitas, Dievietes un Dzemdes pie Dieva bēgošie pieaugušie vīrieši katrā kultūrā izveido sarežģītu sabiedrību. Zīmējumā es paņēmu modeli, kas izveidojies vēdiskajā kultūras telpā (varētu ņemt citu) – patlaban klausos lekciju kursu pie filozofa Valda Svirska un viņš ļoti smalki par to runā. Katra no sabiedrības kārtām – šudras (vienkāršo darbu darītāji), vaištiji (amatnieki, tirgotāji), kšatriji (valdnieki, karavīri) un brahmaņi (garīdznieki, priesteri, apgaismotie, filozofi) ir diferencēta vēl sīkāk.

Sevišķi apbrīnojama ir vēdiskās pasaules augstākā kārta (citās kultūrās augstākie parasti ir valdnieki, nevis garīdznieki…) – brahmaņi. Katrs no viņiem dzīves laikā iemācās no galvas vairāk kā desmit tūkstošus lappušu teksta un spēj to jebkurā laikā citēt. Apbrīnojama tā kolektīvā vīrišķā disciplīna un aizrautība, kas spējusi radīt šādu kultūru, paliekot pilnīgi vienaldzīga pret vilinājumu radīt materiālo (mātišķo) kultūru. Tikpat apbrīnojama ir motivācija to darīt, bet tā nāk no Dievietes!!! Tā nāk no vēlmes būt garantēti aizsargātiem no visa tā, kam Svētais Gars kādreiz pagrieza muguru.

Bet tagad atgriezīsimies pie sievišķā. Jau minēju, ka sievietei ir Pirmais ceļš – Mātei un nodzīvot dzīvi pirmajā stāvā ar bērniem un večukiem, šad tad sagaidot kādu vīrieti savā guļamistabā. Bet ir arī Otrais – Burves, Raganas ceļš. Tas pārvalda ne tikai pirmo, bet arī abus pagrabstāvus. Tajos sieviete satiekas ar pašu Dabas Sirdi. Jeb Dabas Garu.

Bet ir arī Trešais – Vīrieša ceļš un arī tam psihē jau ir gatavas arhetipiskās programmas, tur nekas nav jāizdomā. Jo vēsturiski sievietei bija jārēķinās, ka viņas vīrietis vai bērnu tēvs pazudīs, kritīs karā vai aizies pie citas. Tādēļ viņai jāprot būt arī vīrietim. Sievietei jāprot būt visstiprākajam vīrietim[5].

4.zīmējums

Šis Trešais ceļš ir interesants arī no moderno aktualitāšu viedokļa. Tas ir ne tikai sievietes emancipācijas un potenciālā feminisma ceļš. Pats svarīgākais – šo ceļu sieviete iet, lai atgūtu “savu” Fallusu. Lekcijā bija aizraujoši skatīties, kā, pašai negaidot izmainījās “aktrise”, kura dabūja šo lomu[6]. Acis uzmirdzēja un pieplūda milzu enerģija un spēles prieks jau tad, kad viņa nokļuva pusaudžu telpā. Taču puišiem, kas tur mita, tieši otrādi, viss nošļuka. Tie teica – viss ir izmainījies, tagad te ir citi spēles noteikumi. Līdz tam viņiem vissvarīgākais bija kauties, sportot, “mērīties krāniņiem” (varbūt aiz trauksmes un bailēm no iepriekšminētā sievišķā?), bet tad, kad “uz augstākiem stāviem” pakāpās sieviete, iestājās depresija. Varētu būt arī agresija, tas noteikti parādītos citādos izstādījumos, šajā ne.

R: Es nebiju pusaudžu pulciņā, sēdēju malā, bet sajūtas man bija. Galvenokārt dusmas uz vīriešiem par neizlēmīgu un nefokusētu pozīciju, depresivitāti, kā jūs teicāt. Sevišķi dusmīgs biju uz valdnieku, kurš, manuprāt, arī nebija pietiekoši valdonīgs. Tā tas izskatījās no malas.

Man jāatgādina – vīrietim un sievietei, bet sevišķi jau pusaudža puikam un pieaugušai sievietei ir neizturami grūti būt kopā, tas spiediens uz nenobriedušo vīrišķo ir pārāk liels. To var izturēt tikai ar seksa palīdzību. Bet nevis ar tā seksa, kas tikai ovulācijas laikā, bet tā, kas arī visās citās dzemdes cikla fāzēs, ieskaitot menstruācijas. Sekss kā vīrišķa aizsardzība, jo citas aizsardzības nav. Pie puikām, kas aizbēguši sportā, kāda atnāca ar savu guļamistabu. Citiem vārdiem sakot – beta un alfa stāvi tika norauti atpakaļ – uz pirmo stāvu. Process, kas pretējs diferenciācijai un ceļam prom no Dievietes. Maza Dieva pasaules bojāeja. Puišu seksuālā izmantošana, ar to nedomājot tiešu seksuālu kontaktu, bet “vienkārši” blīvas sievišķības izpausmes. Tādas, kura tipiskā veidā nezina, kā izskatās no malas un kādu ietekmi atstāj. Tādas, kuras, tiekot godinātas un pielūgtas, uztver to kā viņai personiski, nevis Dievietei domātus ziedojumus. Un kad Dieviete vairs nevar tikt izturēta un vīrišķais tai izmisumā uzbrūk, tad sieviete to arī tā personiski uztver.

Lekcijas laikā tika izmēģināta absolūti ekstremāla situācija – sieviete ar visu savu guļamistabu nokļuva līdz pat brahmanim, iejaucoties tā attiecībās ar Dievu – Ātmanu. Nu, tādu varas apziņu! Un brahmanis pievērsās viņai, kaut kas nedzirdēts.

E: Sēžot ar skatu pret Dievu un neredzot tautu, palika neizturami, neiespējami nosēdēt. Krēslu pagriezu pret tautu, vienlīdz paturot redzes leņķī Dievu, šī pozīcija bija viskomfortablākā.

Pārdomas esot lomā: it kā vērojot šaha spēli, laukums ar figūrām manā priekšā, laimīgā kārtā man ir iespēja to novērot un analizēt. Protams, vislielākā interese ir par galējo figūru, lomu “ Nāve “, kas no manas pozīcijas ir visinteresantākais un dzīvākais pretinieks.

Pirmā piebilde, komentējot savu lomu: Esmu distancēts, interesanti vērot, kā mainās izkārtojums un nosacījumi.

Otrā piebilde (kad Mātes loma pievirzījusies vistuvāk brahmaņa pozīcijai): šeit ir stikla siena. Fiziski sieviete ir manā klātbūtnē, bet mani ar Dievu no sievietes norobežo caurspīdīga stikla siena. Es pat neskatos uz sievieti, zinot, ka viņa ir blakus. Visu uzmanību veltu pārējam laukumam, cenšoties saglabāt savu koncentrāciju uz notiekošo. Varētu teikt, ka es ignorēju dievieti, saglabājot sevi.

Pēc tam izmēģinājām ēģiptiešu variantu – brahmanis – priesteris tika pārsēdināts starp valdnieku un nākamo kārtu – kšatrijiem. Dievs ieguva tiešu saikni ar valdnieku un nu jau valdnieci, jo sieviete – Māte palika turpat… Sievišķas ekstāzes virsotne, Falluss ir dabūts atpakaļ… Gandrīz.

E: Trešā piebilde (atrodoties starp tautu un valdnieku, kurš cīnās ar savu sievieti): Esmu filtrs, starp varu un tautu. Nekas, kas ir ārpus Dieva likumiem nevar caur mani izfiltrēties. Esmu nemainīgs, iespējams, pat lietderīgs šajā pozīcijā.

Ceturtā piebilde (sievietei pametot valdnieku): Savu eksistenci vairs nevaru šeit saglabāt, tapšu iznīcināts. Valdnieka ego mani nogalinās.

Šeit ir vietā atcerēties ēģiptiešu mītu par Ozīrisu, kuru tā ļaunais brālis Sets, sadalīja 13 gabalos un izmētāja pa visām malām Ēģiptē. Māsa un sieva Izīda savāca kopā visas Ozīrisa daļas, izņemot trīspadsmito – Fallusu… Un brāli/vīru atdzīvināja. Bet dēlu Goru viņi ieguva kaut kādā sarežģītā ceļā, jo Falluss laikam caur priekšstatiem par auglību, bija pārtapis par koku. Nu tad ar to koku arī Izīda izrīkojās…

Šo skulptūru es nobeidzu ar to, ka “atdevu” sievieti – Māti šudrām. Bet viņai arī tas tīri labi patika. Viņa bija riktīgi izdzīvojusies arī pa pieaugušo vīriešu stāviem, viņa bija tos panākusi ar savu guļamistabu transformācijām. Tātad paplašinājusi savu pirmo stāvu, ietverot tajā pat Dievu. Tātad Gaisma atkal iegrima Tumsā…

Kādas nejaušas sagadīšanās dēļ šī lekcija notika Aspazijas 152. dzimšanas dienā. Un jāsaka, tas bija lieliski, šo jubileju tā nosvinēt. Jo visi trīs sievietes ceļi, kurus izspēlējām, bija arī tie, kurus Aspazija gāja gan savā dzīvē, gan mākslā. Sevišķi daudz sapratu, raugoties, kā sieviete šīs lekcijas skulptūrā ieiet vīriešu pasaulē un kādas enerģijas tajā attīstās. Šovakar neredzējām, bet varēju iedomāties, kā Latviešu Biedrības vīru kompānija varēja justies un reaģēt, sastopoties ar tematiku, kas Aspazijas “Zaudētajās tiesībās” – tur bija jābūt daudz agresīvu izpausmju. Un arī publikai bija jābūt agresīvai – tas bija iemesls, kādēļ sabiedrība uztvēra dzejnieci kā skandālisti un viņas sieviešu emancipācijas idejas nepieņēma. Aizdomīgi raudzījās, kā uz ne sevišķi tikumīgu. Lai gan viņa godīgi attēloja savus pārdzīvojumus un visticamāk, bija drīzāk kaunīga, nekā seksuāli atraisīta. Lai gan – šis abas lietas mēdz arī kombinēties.

Jāsaka, arī man tagad ir izdevība redzēt Aspazijā ne tik daudz histērijas un seksualitātes izpausmju “vēlmes pēc dzimumakta” izpausmē, cik šajā – dabūt atpakaļ “savu” Fallusu, kas tolaiku terminoloģijā nozīmēja – emancipēties.

Taču sievietei ir arī Ceturtais ceļš. Tam, atšķirībā no trim aprakstītajiem, nav gatavas sievišķi arhetipiskās programmas. Jo kļūt par Sievieti, manā terminoloģijā vai par Moderno Sievieti vai Psihisko Dzemdi kādā citā terminoloģijā vēsturiski nav izdevies. Šīs programmas radīt ir nākotnes uzdevums un gan jau tad ilgākā laika posmā tās nostiprināsies zemapziņā kā automātiskas. Tad būs vieglāk, bet tagad noteikti nav viegli.

Mums ir jāsaglabā tā sievišķās un vīrišķās telpas diferenciācija, kura vēstures gaitā sasniegta, to nedrīkst noārdīt un visu pasauli atkal padarīt par guļamistabu. Un tā vēloties nedrīkst aizmirst par monoteismu kā vīrišķo pūliņu aizsardzības teritoriju. Tā ir jāciena un jāaprūpē. Arī tad, ja šī teritorija ir garāža vai mežs, kurp vīri devušies medībās. Tur nav jābūt sievietēm, nemaz nerunājot par to pretendēšanu uz Dieva priesterieņu statusu. Ja tā, tad Dievs ir guļamistabā…

R: Šī lekcija man palīdzēja pārskatīt dažas pašlaik vispārpieņemtas patiesības par vīrieša un sievietes vietu un lomu sabiedrībā un ģimenē. Biju kaut kā pašsaprotami pieņēmis, ka ideālā gadījumā ģimene ir vieta, kurā vīrietis un sieviete savstarpēji sadarbojoties kā viena komanda uz vienlīdzības pamatiem cenšas sasniegt vai vismaz tiekties uz kopīgiem mērķiem. Realitātē, protams, nav ne sadarbības, ne vienlīdzības, nedz arī kopīgu mērķu. Sadarbībai, vienlīdzībai un kopīgiem mērķiem nav ne vainas, un ik pa laikam šie elementi attiecībās ir atrodami un pat ļoti vēlami. Taču tie drīzāk ir kā izņēmums vai arī smaga un regulāra darba rezultāts, kas nekādā gadījumā nav ne ideāls, ne garantēts vai pašsaprotams, kā to biju pieņēmis. Gluži vienkārši sievietei un vīrietim ir pārāk atšķirīgas psihes pamatprogrammas, lai tie abi varētu jauki sadevušies rokās kopā iet uz skaisto nākotni. Pārāk atšķirīgas, tā nu tas ir. Šis uzskats ir pretrunā ar Apgaismības izauklēto ideālu par cilvēkiem kā par vienlīdzīgām un saprātīgām būtnēm. Nu neesam mēs nedz vienlīdzīgi, nedz saprātīgi, nedz arī pārāk līdzīgi. Atsakoties no nepamatotām ilūzijām, ģimenes dzīve beidzot sāk izskatīties pēc kaut kā pieņemama un pat tīri laba! Lūk, dažas atziņas:

• Attīstības – zaudējuma dilemma sievietei (mātei). Ļoti iespaidīgi bija apzināties šo it kā neloģisko un šķietami paradoksālo, tomēr pilnīgi reālo un pat ikdienišķo parādību. Izrādās, ka mātei ir normāli un pat dabiski neļaut savam bērnam (it sevišķi dēlam) attīstīties. Jo ātrāk dēls attīstīsies, jo ātrāk no mātes aizies un attīstība nozīmē arī garantētu zaudējumu. Tādējādi māte neizbēgami konfliktē ar tēvu un nostājas arī pret bērna ilgtermiņa interesēm. Saprotot šo dinamiku, gan māte, gan tēvs var savu attieksmi tomēr ietekmēt. Man pašam, vientuļās mātes audzinātam un dzīvojošam ģimenē, kurā mātes ietekme uz bērnu (ne)attīstību ir ļoti jūtama, šī principa apzināšanās nozīmē iziešanu no sava veida “murga”, no bezcerīgiem un bezjēdzīgiem centieniem tiekties uz “kopīgo mērķi” – izaudzināt bērnus par attīstītiem un neatkarīgiem cilvēkiem. Izrādās, ka nav tāda mērķa un nemaz būt nevar. Jo, kas vienam ieguvums – citam zaudējums.

• Mājas kā sievietes teritorija. Mājas ir pamatā sievietes teritorija un mani centieni tur ieviest kaut arī saprātīgu un visiem vajadzīgu, bet tomēr savu kārtību, protams, tiek bloķēti. Kāpēc? Visiem taču būs labāk, ja vienosimies par lietu kārtību, kas ilgtermiņā visiem būs izdevīga. Jā, droši vien būs labāk, taču nav ko līst manā teritorijā, manā ietekmes zonā – es te visu nosaku, es esmu Alfa un Omega. Vīrieša uzdevums ir radīt savu individuālu un personisku teritoriju, kas nepārklājās ar sievietes ietekmes zonu – mājām. Tā var būt gan fiziski un ģeogrāfiski cita telpa (darbs, garāža, ceļš), gan arī garīga vai psihiska “telpa” (aicinājums, mērķis, garīga prakse u.t.t.)

• Attīstītas sistēmas ir diferencētas sistēmas.

• Jo kāda sistēma ir attīstītāka, jo diferencētāka. Šis ir ļoti skaidrs princips, bet nebiju tam pievērsis pietiekami uzmanības. Kā vīrietis būtībā izjūtu sevi kā tādu diferenciācijas aģentu. Mana misija ir ienest vairāk diferenciācijas līdz šim viendabīgās sistēmās. Un iemācīt bērniem, ka tādas diferenciētas sistēmas vispār ir (skola, piemēram) un kā tajās izdzīvot. Un gūt panākumus! Viegli tas nav, bet, ja Rudzītis sakarīgi paskaidro, vismaz sāk izskatīties panesami un kaut kā legāli – tāds vienkārši ir tavs uzdevums, vecīt, uz šīs planētas, ja negribi būt lupata.

Man pašam šī lekcija trāpīja pa personiski svarīgiem, jūtīgiem un ļoti aktuāliem punktiem.