Mācītāja Neikena nespēja

Pirms kāda laiciņa sarakstījāmies un sazvanījāmies ar rakstnieci un draudzeni, Ingunu Baueri – izrunājāmies par viskautko (kartupeļu panūkām), bet galvenais temats bija mācītājs Juris Neikens (1826 – 1868), kurš Dikļos organizēja pirmos dziesmusvētkus Baltijā[1], 1864. gadā, un par kuru Inguna patlaban raksta savu kārtējo vēsturisko romānu. Dikļi ir mana tēva dzimtā puse, ar ko lepojos un kas ir manī – tur dzimuši ne tikai dziesmusvētki, bet arī pirmā latviešu teātra izrāde Latvijā – 1818. gadā Dikļu muižas šķūnī tika uzvesti muižas kalpa Jāņa Peitāna pārtulkotie Šillera “Laupītāji”. Kaut kā aizdomājos par visu to un joprojām domāju. Par Dikļiem, par Neikenu, bet ne tikai[2].

Ne jau tikai kulturoloģiskas tās pārdomas, jo Inguna vedināja paizsvērt, kas varētu būt noticis Jura Neikena ģimenē. Viņa bija izbrīnīta par divu vecāko, vēl neprecēto dēlu agrīnajām nāvēm psihiatriskajās slimnīcās. Par diagnozēm un nāves iemesliem nekas daudz nav zināms – varbūt pagaidām?, dažreiz slimnīcu arhīvi nav pazuduši laikmetu griežos un varbūt tikai no motivācijas un resursiem atkarīgs, vai pie tiem tiekam klāt. Ingunas savāktajā dzimtaskokā iedziļinājos pamatīgi, daudz vairāk nekā tas vajadzīgs šim rakstam, laikam Dikļi uzrunāja. To šeit tomēr nezīmēšu, jo gribu pateikt vien tik, cik var uzvert izlasot.

Juris ir ceturtais bērns ģimenē, dzimis neilgi (dažas nedēļas vai mēneši) pēc vai pirms otrā bērna – piecgadīgā brāļa Jāņa nāves, tātad “nāves ēnā”. Varbūt ne gluži tik dramatiskā kā Rainis[3], tomēr ļoti iespējams, ka daudz siltuma un drošības sajūtas no mātes pirmajā dzīves gadā viņas pārdzīvojuma dēļ nevarētu būt saņēmis. Māte Made tiek raksturota gan kā īstena kristiete[4], gan dabas dziedniecības un folkloras zinātāja, kas turklāt runājusi brīnišķīgā latviešu valodā[5] – un ja viņa nav varējusi dot, tad ne jau tādēļ, ka bijusi slikta māte vai slikts cilvēks[6]. Es par to tādēļ, ka jautājums – kādēļ Jurim Neikenam vajadzēja par sievu izvēlēties baltvācieti, kādas muižas[7] guvernanti Konstanci Brimmeri (1830 – 1903)? Ir bijušas arī citas opcijas – kaut vai Valmieras mācītāja un vēlākā Vidzemes (luteriskās baznīcas) ģenerālsuperintendanta Valtera meita Vilhelmīne. Talantīgais Neikens pie viņas tēva kādu laiku ir bijis par palīgmācītāju, uztverts gandrīz kā dēls. Un Vilhelmīnei viņš paticis.

Jautājums, kas vadījis Jura Neikena sievas izvēli, droši vien meklējama ne jau publiski zināmajās un populārajās versijās, par kurām Ignuna grāmatā gan jau pieminēs vairāk. Tās nav nesvarīgas, bet grāmata to var atļauties lielāka atvēziena dēļ, šeit mums jābūt koncentrētākiem. Cik tās un šitās pamatotas, mēs varam spriest vien post faktum – cilvēka būtība izpaužas uzvedībā, kura ir apspriežama vien tad, kad tā notikusi, nevis tad, kad kā potencialitāte slēpjas tā dzimtaskoka un dvēseles dzīlēs. Katrs ir gan Kristus – jaunais, spontānais, gan viņa tēvs Dievs – vecais, nemainīgais. Ar faktiem es domāju bildi, kuru skopos vārdos ir uzzīmējis Neikena vecākās māsas dēls Juris Kalniņš (dz.1847), kurš arī atstājis redzamas pēdas latviešu literatūrā un kultūrā.

Necitējot, bet īsi pārstāstot – kļuvis par Dikļu mācītāju, Juris Neikens uz mācītājmuižu dzīvot aicinājis gan savus, gan sievas vecākus. Mācītāja vecāki piedzīvos Zelta kāzas (1866), bet gadu pēc tām mirs tēvs Jānis (1792 – 1867), vēl pēc gada dēls Juris un kā pēdējā – māte Made (1800 – 1877), tur izjūtama tāda kā trīsvienība, māte – tēvs – dēls, bet māte ir pāri visam, kā tāda Mikelandželo Marija ar Kristu uz ceļiem. Pilnīgi citādi ir ar Konstances vecākiem, kuri līdz uzaicinājumam uz Dikļiem dzīvojuši šķirti – māte Trikātas muižā, bet tēvs bijis pavārs Lubānā. Juris Kalniņš raksta, ka Konstances māte pazemojusi savu vīru un kopā ar meitu nostājušās (ieslēgušās savās istabās, kur arī ēdušas) arī pret mājas saimnieku, mācītāju, dēļ kura labā nodoma visi vispār šeit bija un kura maizi ēda. Juris Neikens dēļ tā ļoti cietis, bet nav meklējis glābiņu savu vecāku istabās[8], vien vientuļi pārdzīvojis šo situāciju un strādājis. Tātad kultūras dekonstrukcija, matriarhāts, no vienas puses, no otras – laulība, kas piedzīvos Zelta kāzas.

Šī ir ļoti smaga situācija Neikenam, jo 19.gs. vidū iezīmējusies kauja – vācbalti pret krieviem – latviešiem liek nostāties vienā vai otrā pusē, abām solot vien pārtautošanu. Neikens ir izteikti probaltvācisks, viņš nostājies tajā pusē, kas zaudēs un kas izpelnīesies arī latviešu nacionālistu nievas. Un viņa paša sieva – baltvāciete, gan ne ar sevišķi zilām asinīm (Ingunai romānā par to būs krāšņa, asprātīga un tikai nedaudz izdomāta ģeneoloģiska versija), viņu nicina[9] “dēļ viņa latviskās izcelšanās”, kas, visticamāk, ir bijis tikai iegansts. Viņa, tāpat kā māte, ir ienīdusi savu vīru. Un tas nav nekas personisks, kā jau daudzkārt esmu teicis – matriarhāta uzniriens, tādi notiek un pa pusotra simta gadiem šajā ziņā latvju ģimenēs nekas daudz nav mainījies.

Skaidrs, ka objektīvo patiesību šodien neviens neuzraks, es šeit varu runāt un runāju tikai par savām asociācijām. Un no citām grāmatām – maģiski sagadījies, ka tieši tad, kad Inguna zvanīja (tā bieži sagadās), pārlasīju Bertu Hellingeru[10] – un daži viņa komentāri, kuri dziļi atsaucas arī manā ārsta pieredzē un pārliecībā, turpina nelikt mieru. Nu piemērām: Cilvēks var kļūt atkarīgs no narkotikām, ja māte ir viņam likusi manīt: tas, ko dod tēvs, ir nekas, un viņam viss jāņem tikai no mātes. Tad bērns atriebjas mātei, ņemot no viņas tik daudz, ka tas viņu [bērnu – VR] iznīcina. Tātad narkotiku lietošana ir bērna atriebība mātei par to, ka viņa liek šķēršļus kaut ko saņemt no tēva… Ja māte ciena tēvu, tad dēlam nav nekādu iemeslu kļūt alkoholiķim… Vīriešu nozīme modernajā rietumu pasaulē samazinās. Sievietes arvien biežāk izjūt pret tiem nicinājumu un tāpēc palielinās narkomānu skaits.[11]

Tagad es nedaudz vairāk gribu pievērsties mehānismam – kā tas iespējams, ka “vājais dzimums” tā spēj vadīt stipro? Kā iespējams, ka pieaudzis vīrietis ir psiholoģiski tik ievainojams, ka nereti vienīgais, kas spēj to aizsargāt, ir tā fiziskais spēks. Un ja to izmantot nedrīkst, tad iestājas bezpalīdzība un izmisums…

Tur ir vairāki mehānismi. Pirmais – ja raugāmies objektīvi, tad vienīgā sieviete, kas drīkst pavēlēt pieaugušam vīrietim, ir viņa nepilngadīgā meita. Un tad tētim ir jāklausa – tas loģiski, jo bērnu vajadzībām jābūt prioritārām, kā citādi. Ja meita grib uz zoodārzu, tad jāatliek viss un jāved. Ja viņai vajag jaunas kurpes, jāatrod iespēja tās nopirkt. Ja rodas kādas grūtības ar mammu vai draudzenēm, jāpalīdz. Būtībā tēvs nedrīkst atteikt, tādēļ katru reizi, kad viņš tomēr to dara, izjūt vainas sajūtu par kāda sena likuma pārkāpšanu. Bet meita šādos gadījumos krāj sievišķas mazvērtības un “nesmukuma” punktus. Viss meitas skaistums atrodas pie tēva, tā es saku. Ja tēvs izturas pret meitu kā pret visskaistāko, tad meita tāda arī jutīsies, kā tāda iemācīsies uzvesties un visskaistākās attieksmi pret sevi sabiedrībā izpelnīsies. Un neviens pat neuzdos jautājumus kā skaistumkonkursā – par viņas objektīvo (tāda nav) skaistumu.

Tomēr praktiskajā dzīvē nav iespējams, ka visas meitas vēlmes līdz 18 gadu jubilejai varētu tikt izpildītas. Es mīlu teikt, ka maksimāli iespējamais ir – 50% no visām vēlmēm. Jo – ja tēvs prot strādāt, tad parasti viņš neprot atpūsties un otrādi. Tātad meitai var iemācīt tikai vienu vai otru nevis abus. Ja viņš vedīs meitu uz daiļslidošanu, tad nevarēs vest uz mūzikas skolu. Un – ja viņam būs labas attiecības ar meitas māti, tad viņš meitai rādīs, ka ir viena sieviete pasaulē, kas viņam ir svarīgāka par meitu un tādējādi to sāpinās, atraidīs. Bet ja viņam meita tuvāka par sievu, tad viņš ļaujas bīstamām incestuālām dejām, kas apgrūtinās meitas ceļu pie vīra…

Katra meita 18. dzimšanas dienas rītā pamostas ar viņai svarīgo lietu sarakstu, kuras tēvs nav iedevis. Un skaidrs, ka viņa ar šo sarakstu dosies pie vīriešiem savā dzīvē un aicinās – esi mans Tēvs, atķeksē kā izdarītas vismaz dažas lietas no šī saraksta! Viņa saka – īstam vīrietim ir jābūt “tādam un tādam” (nolasa neatķeksēto daļu)! Dabiski, ka tur sanāk apvainojums, uzbrauciens vai kā nereti to sauc – piļīšana vai borēšana. Domāju, Hellingers, runājot par cieņu pret tēvu, domāja tieši šo nepiļīšanu. Pieaugušai sieviei būtu jāsaprot – mans vīrs neko man nav parādā, man nekas no viņa nepienākas tāpat vien, kā Dievietei piedraudot viņam ar vīrišķības atņemšanu. Ja man ko vajag, tad ar viņu jāsarunā, jāvienojas, nevis jāpieprasa tam realizēt savas fantāzijas un idejas. Viņš var nepiekrist, mēs varam nevienoties, bet tā jau dzīvē gadās daudzās attiecībās, pieaudzis cilvēks ir pieradis ar to samierināties un mēģināt no jauna citādos veidos. Bet ģimenē kaut kā daudzi aizmirst, ka jābūt pieaugušiem tādā nozīmē kā – jāciena citi pieaugušie.

Tagad mēģināsim atgriezties pie Konstances Brimmeres. Ja meitenes tēvs nomirst vai izšķiras, tad, saskaņā ar Slepenā līguma[12] loģiku, viņa nav izpildījusi savas saistības pret māti un visu ģimeni, kā rezultātā viņām visām būs jācieš, tās tiks pazemotas. Bet ja meitenes tēvs aizraujas ar alkoholu, tad tas tiek uzverts kā tēva mīļākā, kas ir ļoti pazemojoši – kaut kāda ķīmija viņam svarīgāka, skaistāka par mani, tas ir vēl briesmīgāk, ja tēvs krāptu ar kādu supermodeli, kurai zaudēt varbūt nemaz nav tik akpaunojoši! Izveidojas Bendes meitiņas[13] psiholoģija, kas liks meklēt Varoni, kas nu meitiņu glābs – izpildīs iepriekšminētajā sarakstā vēl neatķeksētos darbus. Bet ja tēvs gan dzer, gan ir šķīries no mātes, tad, visticamāk, Jurim Neikenam piestādītais Tēva nepadarīto darbu saraksts būs bijis diezgan pagarš. Mēs nezinām Konstances mātes stāstu (Ingunai tāds tomēr ir, un romānā būs!), bet parasti tādos gadījumos ir kāda problēma pa vīriešu ģeneoloģisko līniju. Nereti tāda, kura grūti saistāma ar vārdu “problēma” – “viņš” ir pārāk labs mātes vīrs, nevis meitas tēvs, piemērām. Vai kāda izcila vīrieša nāve – briesmīga vai traģiska vai smagus sieviešu likteņus izraisoša… Ļoti var būt, ka Konstance daļu no sava uzvedības mustura pret vīriešiem bija pārņēmusi no mātes un pret savu vīru izturas tāpat kā māte izturējusies pret savējo.

Jautājums par vīriešiem, kam ir piļījošās sievas, ir interesants arī šodienas kontekstos. Māksliniecei Katrīnai Neiburgai, cik zinu un atceros kaut kr lasījis, ir bijis tāds projekts, kura ietvaros viņa pētījusi, kā norisinās “dzīve garāžās”. Tātad tādu vīriešu dzīve, kuri sešos atnāk no darba, fiksi kaut ko iekož un skrien uz garāžu, it kā lai darītu kaut ko, skrūvētu autiņu un tā. Bet tajā garāžu kooperatīvā jau vesels pulks tādu pašu, viens otram kaut ko palīdz, pajautā vai izstāsta. Protama lieta, ka katram ir savs bāriņš, ledusskapis un plītiņa, ar vārdu sakot, sava ārpsusģimenes kultūra un republika. Un vēl atceros stāstu par vindsērfingistu apmetni pie Ķīšerezera – vīri tur atbraucot teju katru dienu, bet dažreiz tā arī neatdodoties buru vilinājumam. Uzcepot gaļu, kaut ko iedzerot, patusējot ar citiem “sportistiem”, padarbojoties ap savu konteineru, nemaz nesteidzoties mājās. Kārtību šajā nometnē uzturot 75-gadīga vējdēļa braukšanas instruktore, dāma ar mammīgām krūtīm un polisku vārdu, kas zeļot un plaukstot par sevi jaunāku puišu kompānijā. Un vīriem neesot pret viņu nekādu iebildumu, savā ziņā kundze kļuvusi par tādu kā “ideālo sievieti” vai nekad nedabūto mammu! Bet kādēļ viņa “nesēž mājās” un neada mazbērniem zeķītes? Kas viņai savos solīdajos gados še meklējams?

Tā vienmēr notiek – vīrieši dodas prom no mammām un māsām, izveido kaut kādas vīriešu ārpusģimenes civilizācijas. Bet tad tajās ierodas pirmā sieviete, kura tūliņ izmaina visu skarbo nometnes būtību un sākumā tas ir tik patīkami! Bet pirmajai seko pārējās un vienu brīdi notiek vēstures atkārtošanās – dažiem vīriem kaut kas ir līdz kaklam un viņi atkal dodas prom, tālāk…

Pāriesim pie otrā mehānisma, kas uztur milzu sievas varu pār vīru ģimenē. Lai to saprastu, mums jāiztēlojas, ka glabājam sevī priekšstatus un sajūtas, ar kādām esam skatījušies uz sievietēm un vīriešiem visos vecumos, kuros esam dzīvojuši! Un vissvarīgākie un ietekmējošākie ir nevis tie, kas pēdējie un kas visvieglāk apzināmie, bet tie, kas pirmie un kurus atcerēties un apzināties visgrūtāk. Tas ir priekšstats par piramīdu, kuras virsotnē mēs stāvam.

Svarīgi saprast, ka pēc piedzimšanas mēs visi – gan puikas, gan meitenes kā pirmās šajā dzīvē esam satikuši sievietes, savas mammas. Bet vīriešus – kā brāļus un kā tēvus esam iepazinuši daudz vēlāk, apstākļos kad ne tuvu vairs neesam tik bezpalīdzīgi un atkarīgi kā tūliņ pēc piedzimšanas, tas ir vesels laikmets kas pārdzīvots pirmajā dzīves gadā! Tas nozīmē, ka sievietes esam ieraudzijuši kā daudz lielākas un, savas bezpalīdzības dēļ, potenciāli daudz bīstamākas. Šajos piedzīvojumos senos vēsturiskajos laikmetos ir veidojušies arhetipiskie priekšstati par Dievieti, kas uzsummējas personiski piedzīvotajam.

Sanāk tāds kā acu apmāns – tas mums saka, ka mūsu priekšā ir trausla un vārīga sieviete, bet kāda sena “redze” uztver to kā bīstamu milzeni. Savukārt ar acīm redzot lielu un spēcīgu vīru, agrīnā redze saka – nebaidies, viņš atnācis izglābt tevi no milzu mammas un Dievietes. Acīmredzamais – neticamais. Bet ne uz to jāskatās – šī vīriešu uzmanība, bailes un dusmas, palaišana pa priekšu, iekarošanas fantāzijas rāda izjūtamo realitāti – sievietes ir ļoti lielas, milzenes! Un tas, protams saplūst kopā ar Dievieti un tās varu. Bet sievietēm pašām sevi ir ļoti grūti asociēt ar šādu priekšstatu, jo agrīnā pieredze saka – mamma ir sieviete, tādēļ milzene un ja es arī esmu esmu sieviete, tas nozīmēr, ka es arī esmu milzene. Bet modernā – es esmu vāja, trausla un apdraudēta. Sanāk savstarpēji izslēdzošu priekšstatu apvienojums, bet ja padomā, tas taču tik raksturīgs un pašaprotams sievietes psihei – vienu no šiem stāvokļiem ieslēgt un otru izslēgt. Tad otru ieslēgt un pirmo izslēgt. Un nesaprast – kas tad es īsti esmu?

Trešais mehānisms ir summējošais – piļījošā milzene. Šis faktors uz vairumu vīriešu iedarbojas kā naglu dzīšana aiz ausīm. Vai kāda izsmalcināta spīdzināšana ar elektrisko strāvu. Šis efekts ir pilnīgi subjektīvs, bet dzimumspecifisks un kolektīvs – to tā uztver tikai vīrieši, sievietēm tas izskatās un izklausās pilnīgi citādi. Nekad vēl neesmu piedzīvojis, ka sievietēm par šo stāstot, viņu acīs atmirdzētu sapratnes uguntiņas. Parasatā reakcija ir neuzticīgs apjukums un aizvainojuma tumsa. Esot piļījošajai milzenei ļoti grūti paskatīties uz sevi no malas, kur nu vēl būt empātiskai un mainīt lomas ar piļījamo. Viņas priekšstats par sevi ir kardināli cits – nabaga meitene, kas cieš, jo tētis nav izdarījis to, kas tam, meitasprāt, būtu bijis jāizdara.

Šī ir situācija, kurā vīriešiem tradicionāli ir bijušas trīs izejas. Pirmā – aiziet, vai nu pavisam, vai vismaz uz garāžu vai pie vējdēļu instruktores. Otrā – piedzerties un nekad neatiet. Trešā – sadot sievai pa muti un ne tikai. Bet – visas kaut kādas necivilizētas izejas tak! Izskatās, ka Juris Neikens nav varējis izmantot nevienu no tām. Viņš izvēlējies izturēt, jo ir tak trenēts ar savu cietušo un sasalušo māti. Tai nedrīkst pāri darīt, tā gluži kā Antiņam, jāpamodina no septiņgadu miega. Ir milzu atbildība, jo ja tas neizdosies, viņa aizmigs uz mūžiem… Šī izeja izklausās kā viscivilizētākā un vēlamākā. Jo tā it kā rāda – nekas traks jau nenotiek, viss ir labi. Bet no Neikena un “dažu citu vīriešu” psihosomatiskā viedokļa šī izeja ir visstulbākā un neveselīgākā, jo reakcija uz nenormālu un stipru kairinātāju it kā sasalst un paliek ķermenī. Te, protams, viela pārdomām, kādēļ vīrietim jāmirst 42 gadu vecumā…

Skopie avoti par Jura Neikena nāvi man kā ārstam liek domāt, ka tās iemesls bijis asinsizplūdums galvas smadzenēs. Bet to veicinājis augsts asinsspiediens – tur gan uzprasās psihosomatiskas versijas, kuras iepriekšrakstīto izlasījušiem diezgan skaidras. Kaut ko traku neizpaust visas dzīves laikā… Un pavisam nejauši – karsts un sauss laiks, nepieciešamība doties uz tālāku pasākumu dēļ darba pienākumiem – liela fiziska slodze. Un visbeidzot – mīļā/briesmīgā sieva tajā laikā bijusi prom, pie radiem Pleskavā, viņš bijis viens. Atbraukusi uz vīra bērēm.

Tātad galvenais jautājums – kādi ir piļījošās milzenes vīra resursi, cik viņš var izturēt. Un vai viņš spēj šo milzeni, piedošanu par rupjību, turpināt drāzt. Ja nespēj, kas notiek nereti, un saprotams taču kāpēc, situācija kļūst vēl sliktāka – tagad viņa ir ne tikai piļījoša, bet arī nedabūjusi milzene, bet viņas vīrs – nevis vienkārši idiots, bet impotents idiots.

Domāju, ka nopietns latviešu vīriešu alkoholisma etioloģijas stūrakmens ir šis – vajāta puikas sajūta, kam nekur nav siltuma un sapratnes, kamēr viņš to nav atradis ķīmiskajā brīnumā – C2H5OH. Bet no sievas un arī meitas viedokļiem tā atkal ir krāpšana, nodevība un tā uz riņķi vien, uz riņķi vien.

Tagad vēlreiz atgriezīsimies pie jautājuma – kādēļ Jurim Neikenam bija jāizvēlas tieši Konstance Brimmere? Un turināsim iedomāties, ka viņa pieredzē mātes tēls, iespējams, ir kas ja ne identisks, tad līdzīgs Raiņa Saulcerīte Antiņam. Diezgan saprotami, ka viņam varētu būt gribējies šo spēkus atņemošo un potenciāli nogalinošo tēlu līdzsvarot ar kaut ko no zemes nākušu un uz zemes ar abām kājām stabili stāvošu. Kaut ko tādu, kas varētu būt kā tāda mācītāja dzīves ass, stabilitātes avots. Konstance varētu būt viņam tāda izskatījusies – Lielā un Drošā. Bet ja tā, tad kaut kad jau parādās arī Ēna – mazā un no savas mātes atkarīgā.

To rakstot, man nāk prātā Henriks Ibsens, kura vecākais brālis nomira pāris nedēļas pēc viņa dzimšanas. Nāk prātā jautājumi par viņa māti, kuru nākamais ģēnijs pēdējo reizi redzēja 20 gadu vecumā un pēc tam pilnīgi izslēdza no savas dzīves visu, kas saistīts ar māju un vecākiem. Un nāk prātā Ibsena pirmais dēls, kuru tas kā pusaudzis uztaisīja 10 gadus par sevi vecākai kalponei (vai otrādi) un kas, šķiet, parādās “Pērā Gintā” kā zaļās sievietes puika, kuru Pērs nepieņem un triec prom. Un Ibsena sieva nāk prātā, mācītāja vecākā meita (arī Vilhelmīne Valtere bija mācītāja vecākā meita), kas piedzemdējusi abu vienīgo kopējo dēlu un uz laiku laikiem iztrieca vīru no laulības gultas, toties skrupulozi organizēja viņa dzīvi. Ibsenam bija nopietni jāstrādā, ja pareizi atceros, līdz vieniem pusdienlaikā, tad viņš drīkstēja iziet līdz tuvākajam bāriņam un ielaist tur pa mēriņam (varētu būt pamats domāt, ka viņam bez sievas kontroles to varētu būt gribējies paveikt agrāk) un izlasīt avīzes. Bet trijos atkal jāsāk strādāt. Un tur bija kaut kas tāds, kas Ibsenam patika, kam viņš pakļāvās. Rakstu par Ibsenu un iedomājos, ka Neikenam varētu būt gribējies šitādu sievu.

Bet – vilšanās. Viņa nevis uzņemas vīra nastas, bet turpina burties ar māti… Tas ir vēl arhaiskāk, nekā palikt pie tēva un neatdoties vīram! Taču no otras puses – tas varbūt saskan arī ar kaut kādu arhaiskumu Neikena uztverē, kuru es, kas nav lasījis viņa literāros darbus[14], īsti nenolasu. Sieva ar pretenzijām, ka viņas asinis zilākas – tātad ar mazvērtības kompleksiem, kas vēršas lielummānijā, būtībā ir kas tik arhaisks kā nekas cits. Un situācija, kad viņš savas mātes tautiskā aristokrātiskuma un tēva hernhūtisma auklēts, ir spiests izvēlēties – vai nu pie baltvāciešiem vai pie krieviem. Un viņš izvēlas pirmos, rakstot, ka latviešu pārvācošanas pienākums, diemžēl, jau nokavēts. Tas nav ne prokrieviskā Krišjāņa Valdemāra, ne latviešu nacionālistu, ne sociālistu stils. Tas ir kaut kas tīrāks un tautiskāks kā Andrievam Niedram vēlāk. Es gribu teikt – baltvācu sieva kā pamāte, kam gribas izkalpoties, bet kas nepieņem un atraida…

Un tagad par to, no kā sākām – no Ingunas jautājuma par Neikena dēliem Kārli Robertu Zamuelu (1858) un Georgu Jozefu Ferdinandu (1860). Pirmajam bija 9 gadi tēva nāves brīdī, otram 8. Viņi bija zaudējuši tēvu kā aizstāvi pret visu to matriarhālo murgu, kas viņu mātes dzimtā un pilnīgi neaizsargāti. Neikens nebija atstājis nekādu mantisku mantojumu, par ko atraitne bija ne tikai izmisusi droši vien, bet arī pārskaitusies uz nelaiķi. Ģimene izdzīvo, pateicoties atbalstam no Konstances baltvāciskā dzimtaskoka, cik var saprast, viņa pārceļas uz Vāciju, no kurienes arī šīs ziņas par divu brāļu dīvaino nāvi. Bet citu ziņu nav, ja neskaita informāciju, ka Konstance mirusi 1903. gadā, 73 gadu vecumā. Vācijai pārgāja šis mūsu tukšums un liktenis.

Bet te ir svarīgi akcentēt to, ko es saku savās konsultācijās vīriešiem, kas pārdomā šķiršanos – ja tu šķiroties nepaņem dēlu sev līdzi un atstāj to dzīvot pie mātes, kaut arī divreiz nedēļā satiec un visādi par viņu rūpējies, tad viņam ir jākļūst par tavas bijušās sievas vīru, grib viņš to vai nē. Viņam nav izvēles un viņš arī nespēj apzināties savu jauno stāvokli, kas no no viena viedokļa izskatās komplimentējošs – mamma ir izvēlējusies mani, nevis tēvu, tātad es esmu par viņu krutāks un viņu uzvarējis. Bet – man mamma ir jāatbalsta un jāpiebalso viņai, kad tā sunī tēvu, nemaz nepadomājot, ka tādā veidā iznīcina pusi no manis, vīrišķo. Būtībā sanāk tā, ka šajā mātes – dēla laulībā mazpieredzējušam dēlam kā tādam Sprīdītim[15] ir jāvar lietas, kuras nav varējis vecāks vīrietis. Un dēls cenšas varēt un iedvesmoties no tā, ka Sprīdīša gadījumā tas arī izdodas, tātad var izdoties katram! Bet vai man? Vai es spēju būt krutais Sprīdītis?

Tēva nāve no vienas puses arī ir šķiršanās no mātes, viņi vairs nav kopā. Un konsekvences arī līdzīgas – dēlam tagad uzkritis jocīgs mantojums – tēva atbildība rūpēties par māti un viņas sievišķi nesaprotamās pasaules trakumiem. Bet tur ir arī cits – tēti, ņem mani pie sevis – tā atbildība, kas man uzgūlās, ir par smagu! Es neesmu tai gatavs. Tikai mātes fantāzijā par Sprīdīti neiespējamais ir iespējams un vīrišķība ir vienkārša, man ir bail, es salstu un man gribas pie tevis, tēti. Vai nu laulība, karš vai kapsēta, tomēr kāda starpība.

Bez visa iepriekš teiktā, te ir vēl viena svarīga tēma saistībā ar Jura Neikena likteni. Tā ir tēma par latviešiem un baltvāciešiem, kurus man gribas uzskatīt (esmu jau agrāk par to rakstījis) par vienu nāciju, kas runā divās valodās. Pieaugušākā, attīstītā – vāciski; senākā, vitālākā, mežonīgākā – latviski. Ir labi, ja vienā tautā ir līdzsvarotas abas šīs puses, nu gluži kā Jeruzalemes – Telavivas ass ebreju pasaulē mūsdienās. Viena dzemdē un uztura tradīciju, otra nopelna, lai to visu finansētu. Bet Neikena ģimenes stāsts it kā simbolizē likteni, kas šajos laikos jau izskatās nenovēršams. Nācijas baltvāciskā daļa ieplūdusi vāciskajā[16], kas tai dziļākajā un ģenētiskajā būtībā ir svešs, tikai valodiski tuvs. Baltvāciskajam tas nav viegli un pašaprotami, vāciskoties. Bet nācijas latviskā daļa lēnām pazūd krieviski tatāriskajā, kurai tas latviskais simts gadus nav vajadzīgs.

Līdz ar to Neikena dēlu likteņiem varētu būt dziļāka simboliska nozīme – kā baltā latviskā vīrišķība pazūd vāciskajā pašpietiekamajā robežškirtņu krustojumu kosmosā. Vai – kā Konstance kā Māte – Nāve paņem savus dēlus atpakaļ, sevī. Par meitām mēs neko nezinām[17], bet tās, visticamāk, turpinājušās. Meitām vienmēr jāturpinās.