Cepiens par Rubeni turpinās

Es par Juri Rubeni un viņa jaunāko grāmatu jau esmu izteicies – https://www.viestursrudzitis.lv/domajot-par-rubeni/ – kas nenozīmē, ka domāšana beigusies un viedoklis akmenī iecirsts. Gan raidījums Kristīgajā radio, gan šis vakardiena TV24 ar Tālberga, Cālīša un Ozola kungiem kaut ko turpina virzīt. Mēģināšu formulēt, ko man pēdējā laikā izdevies saprast no jauna.

Kolektīvā apziņa. Tālberga kunga reakcijās uz Rubeņa grāmatu es ieraudzīju kaut ko no sevis – ļoti stipru emociju, kas līdzinājās iekšējai zemestrīcei un kuru nevar negribēt kaut kā slāpēt. Bet šai emocijai prātā gribas izskatīties kā tādai, kuru izsaukusi izlasītā literatūra. Tomēr tas nav tiesa – tā ir saistīta nevis ar Jura Rubeņa uzrakstīto, bet gan ar vietu, kuru lasītājam šis autors līdz šim ir ieņēmis viņa kolektīvajā apziņā, un šīs vietas maiņu. Riskēšu ar dažiem vārdiem aprakstīt šo “veco” vietu – mācītājs, domātājs, Atmodas līderis, lielas draudzes izveidotājs, viedokļu ietekmētājs tautā, ģimenes galva utt. Lasot Rubeņa darbu, autors šajā katra varbūt dažādi sajustajā kolektīvajā apziņā sāk it kā pārvietoties un ieņemt jaunu vietu, iespējams – sava ceļa gājējs, izaicinātājs, vērtību pārvērtētājs, kristietības disidents. Vecajā vietā paliek tukšums un tas kliedz, tracinoši spārdās un to nevar nejust!

Bet šie kliedzieni ir mūsu psihes reakcija, nevis Rubenis. Un faktiski arī tie liecina par autora darba garainisko iedarbīgumu – pagaidām gan nezinām, iedarbīgumu kurā virzienā. Man šķiet, ka Tālberga kunga spontānās reakcijas izrietēja no sajukuma viņā pašā, ar kurām viņš mēģināja tikt galā, izmantojot tam nepiemērotu rīku – grāmatas analīzi, šķietami kompetentu. Tā nebija iespējama kā gana kvalitatīva, tajā skaitā stipro emociju dēļ.

Teoloģiska analīze, diskusija. Tālberga kunga oponents, Juris Cālītis, neizskatījās ļoti satricināts, viņš aicināja izrunāt un caur izrunāšanu tuvoties labākai, plašākai un dziļākai vēstījuma uztverei. Domāju, ka daļēji tas viņam pat izdevās, kas nav pašsaprotami, ņemot vērā raidījuma mazo formātu un emocionālo pielādētību – šeit es domāju Cālīša kunga alternatīvo viedokli par Rubeņa grāmatā reproducētajām Ērika Gila un Marka Šagāla gleznām. Domāju, tas ir ļoti svarīgi, – šis nav vienīgais jautājums, kurā mūsu sabiedrībā analīzes un savstarpējas ietekmēšanās vietā dominē cīņa un deklarācijas. Smalka teoloģiska analīze par Rubeņa piedāvājumu būtu tas, kas vajadzīgs un Juris Cālītis parādīja, ka viņš būtu spējīgs uz emocionāli neietekmētu bet, protams, tikai savu analītisku piedāvājumu. Un tas man patika.

Tomēr arī Cālīša kunga pozīcija attiecībā pret Tālberga kungu nebija gluži neitrāla – tajā jutās gan vieglas augstprātības, gan vērtēšanas, gan neizpratnes apakštoņi. Par neizpratni gan lielā mērā atbildīgs arī Tālberga kungs – jo viņš bija tik emocionāli sajaukts, ka lēkāja no viena piemēra uz nākamo, tā arī nespējot formulēt, kādu viedokli tad viņš ar šiem piemēriem vēlas ilustrēt. Tāpat Cālīša kungs nekādi neparādīja, ka saprot bažas par viņa diskutēšanas un analizēšanas piedāvājuma negatīvajām konsekvencēm – mūs varam nonāk bezrobežu amorfitātē, kur viss ir saprasts un viss pieņemts. Un Cālīša kunga iepriekš paustā pozīcija kaut vai tajos pašos LGBT jautājumos un tās sabiedriskās konsekvenes šīs bažas pastiprina.

Robežas. Kristīgā Baznīca vēstures, sabiedrības, ģimenes un indivīda attīstību ir veicinājusi ne tāpēc, ka tā bijusi kāda universitātes auditorija vai lidojošā sala, kur var nebeidzami diskutēt. Baznīcas ietekmes un autoritātes pamats tomēr ir bijusi rīcība – nostāšanās konkrētu vērtību sardzē pret citām vērtībām. Un to mēs gaidām arī šodien, ja tādas nav vai tās mainās, tad ne tikai izjūtam tās kā sākumā minētās kustības kolektīvajā apziņā, bet mums ir arī grūti projektēt savu nākotni, izvēlēties, kurp jāiet un kā katra individuālais ceļš iekļausies plašākas sabiedrības attīstības gaitā.

Par šīm lietām deg Tālivaldis Tālbergs un šajā es gribu viņu atbalstīt. Sabiedrībā ir par daudz nevis viedokļu plurālisma, bet realitīvisma, kad viedokļi saplūst un nav vairs neviena. Un tad nav mērķa, nav rīcības un nav Baznīcas vēsturiskās lomas. Arī Dieva vairs nav, cilvēks paliek viens un pamests. Arī es daudz esmu izteicies par tā lauktā modernā liberālisma kaitīgumu un cerējis uz Baznīcas aktīvu pozīciju šajā jautājumā. Bet ja es domāju tā, tad man patīk arī Kaspara Dimitera vārdi – “labāk grāmata liesmās nekā dvēsele briesmās”.

Komunikācija vai izolacionisms. Kādreiz, kad biju Kristīgajā radio, man tika dots mājiens, ka šeit nedrīkst runāt un atsaukties uz grieķu mitoloģiju, kas ir būtisks manas domāšanas avots. Es protams, zinu, ka grieķu mitoloģija balstās uz citiem pamatiem kā kristietība un man nav nepieciešamības tās sajaukt un apvienot. Respektīvi – man patīk “gan, gan”, nevis “vai nu, vai nu” princips. Tas tiek izmantots arī grāmatā, kuru analizēju šeit – https://www.viestursrudzitis.lv/kas-arstes-bumeritu/ un kuru Tālivaldis Tālbergs nikni kritizēja tajā pašā raidījumā kurā Rubeņa grāmatu, solot kaut kad tai pievērsties vairāk. Un vēl viens piemērs – reiz es kādai aktīvai kristietei, kuru ļoti cienu, lūdzu publiski un rakstiski izteikt savas domas par kādu manu rakstudarbu. Viņa teica nē, jo tas darbs esot pret viņas kristīgo pozīciju.

Es gribu teikt, ka ja kāda kopēja vai lokāla kristiešu pozīcija ir tāda, kas neskaidro savas robežas un neraksturo šo robežu atšķirīgumu no citu sabiedrības grupu robežām, tad tā sevi noved izolācijā. Un nevar teikt, ka kāds viņus ir atraidījis vai ignorējis, viņi paši sevi tur ir iedzinuši. Un tas ir kopējs zaudējums, ja es nezinu kristiešu pozīciju daudzos jautājumos, bet ja zinātu, man noteikti tā noderētu. Un tas būtu veids, kā šie kristieši mani ir ietekmējuši.

Diemžēl tā analīzes un diskusijas kvalitāte un kuru, gribas teikt, šodien ir spējīgs ne tikai Tālberga kungs ar sava raidījuma kolēģiem, gan daudzi citi kristieši un to sludinātāji, liek mums uz Baznīcu raudzīties kā uz pašizolējušos. Bet tas ir liels zaudējums man un, domāju, arī sabiedrībai. Šajā jautājumā, iespējams, varētu palīdzēt Jura Cālīša izlīdzinošais balss tonis, kas varētu palīdzēt Tālivaldim Tālbergam ar savu enerģiju un izlēmīgumu daudz labāk palīdzēt sabiedrībai novērsties no strupceļiem, kuros tā šodien pašnāvnieciski dodas – tāds ir arī mans redzējums.

Un es redzu arī, ka Dievs 9.0 ideja ir kristīgo tradīciju iekļaujoša, tā šai dradīcijai piešķir izšķirošu vietu tālākajā cilvēces ceļā. Tā balstās uz “gan, gan” un aicina gan Tālberga kungu, gan Cālīša kungu, gan Rubeņa kungu būt kopā nevis caur izolēšanos, bet saliedēšanos dažādībā. Tādā, kas rāda ceļu un virza rīcībā un tādējādi iedošina šodienas apmulsušos un apmaldījušos. Un varbūt tā aicina Ozola kungu kā rakstnieku – kristieti palīdzēt ar komunikāciju.

Citi dievi. Kristiešu bauslis par citu dievu neturēšanu savā priekšā ir svarīgs. Bet tā izpildīšanā jābūt līdzsvarotiem, nevis paniskiem. Nu ir citi dievi, mēs par tiem zinām, bet tie nav mūsējie. Ja kāds ar tiem ņemas, tad lai zina, ka mūsu Baznīcā tam vietas nav, bet tas nenozīmē, ka mēs ar viņu nekomunicējam. Mēs formulējam viņam savas robežas un mēs paskaidrojam arī savu teoloģisko pozīciju – mēs esam misionāri savā tautā, nevis kaut kur Āfrikā.

Ja mēs izolējamies, tad parādām savas bailes un nedrošību. Un jo vairāk izolējamies, jo māņticīgāk tas izskatās, kas nenozīmē neko citu, kā šo svešo dienu varu un ietekmi pār mums.

Lieli izaicinājumi modernajā laikmetā? Protams. Es ceru, ka kristieši tos izturēs. Man personīgi ir ļoti svarīgi, lai izturētu.

Rubenis. Pēdējā laikā notikušais nav daudz mainījis manu pozīciju pret Jura Rubeņa grāmatu. Bet es esmu sapratis, ka emocionāli tā mani satricinājusi diezgan līdzīgā veidā kā Tālberga kungu. Man līdz šim ir bijis vajadzīgs tāds Rubenis, kādu biju iedomājies – taču tas jau ir tas, ar ko sāku šo rakstu.

Tas, ko redzu kā grāmatas trūkumus – ierobežotos priekšstatus par ģimeni, bērniem un pāru attiecību būtību un kristīgo pienesumu pazaudēšanos šajos priekšstatos – nemainās. Nemainās arī secinājumi par pieradumu komunicēt ar cilvēkiem kā atkarīgām būtnēm – šajā ziņā, starp citu, viņam varētu būt šis tas kopīgs ar Tālberga kungu. Bet šeit ne par to. Jo faktiski jau galvenais šajā visā ir pats “cepiens” un tas, ko tas parāda par mums pašiem. Par to Rubenim pateicība. Un pateicība arī vsiem, kas piedalījās!