Milzu darbs ir padarīts, jūtos gandarīts un lepns. Tas sākās ar Normunda Tiltiņa ideju – uztaisīt grieķu mitoloģisko dzimtaskoku tādā formā, lai katru personāžu ar vienu klikšķi būtu iespējams pārslēgt citā valodā. Tas, kas sākumā šķita vienkārši izdarāms, paprasīja tādas pūles, ka darbs ievilkās uz vairākiem gadiem un īsti nerealizējās sākotnējās ieceres formā. Esam to darījuši, noguruši, nometuši malā, aizmirsuši, atcerējušies, noslaucījuši putekļus no skriptiem un atkal ķērušies tiem klāt. Tomēr tagad esam finišējuši – visa grieķu mitoloģija nu ir vienā plaknē, četros variantos – latviski, krieviski, angliski un sengrieķiski. Gandrīz finišējuši, jo latviešu variantā nelatviskoti palikuši daži mazāk pazīstamie grieķu mitoloģijas dalībnieku vārdi – bet arī tas drīzumā tiks veikts. Kad būs, tad būs, ielabosim.
Sākotnējais iemesls šādam darbam bija manas grāmatas “Pie tēva” angliskošana, kas arī ir ievilkusies. Pagaidām izskatās, ka tā tiks izdota elektroniski un tās lasīšanā būtiski palīdzēs šī jaunā vecā grieķu mitoloģijas ģenealoģija. Teksts elektroniskajā lasītājā, bet mitoloģija – datorā. Modernais laikmets, ko padarīsi. Bet nevar teikt, ka viss, kas nav uz papīra, ir tikai degradācija – jo šāda veida ilustrējošais materiāls uz papīra būtu ļoti grūti lietojams. Lai varētu izlasīt arī vissīkākos burtiņus, shēma vajadzīga vismaz 1,5 x 1.5 metru izmērā…
Ar šo es iešaustu un mēģinu stimulēt sevi – nepublicētais angļu “Pie tēva” teksts ir papildināts un daudz noslīpētāks kā sākotnējie – latviešu un krievu. Tas (tikai) jāilustrē ar bildītēm no šīs Shēmas un jānogādā līdz lasītājam. Tik vienkārši!
Protams, par šo grieķu mitoloģijas ģeneoloģiju nevar teikt, ka tikai tā un nekā citādi – internetā tagad var atrast tādus grieķu mitoloģiskos personāžus un mītus, par kuriem pat dzirdējis neesmu, bet kas nav no zila gaisa grābti. Grieķu mitoloģija ir ļoti bagāta, tajā ir milzums lokālo variantu un tos visus fiksēt ja arī ir iespējams, tad maniem mērķiem diez vai vajadzīgs. Šī ir viena versija ar vispopulārākajiem grieķu mītiem un to dalībniekiem, kura man ilustrē apziņas dzimšanu un attīstību, kā arī ģimenes attīstību no matriarhāta caur patriarhātu pie filiokrātijas, jeb olimpiskās demokrātijas.
Ģeneoloģija nav kā teksts. Tā ir sistēmiska, cirkulāra, telpiska un es teiktu – sievišķa. Teksts – lineārs, loģisks un vīrišķs. Tekstu ir iespējams paskaidrot, lietot atsauces uz literatūru un alternatīviem interpretācijas variantiem. Bet nav iespējams katram ģeneoloģijas subjektam pievienot izmantotās literatūras sarakstu, kuros tas minēts un vienā shēmā parādīt visus atšķirīgos ģeneoloģiskos variantus, to sistēmiskās ietekmes ar pārējo dzimtaskoku un diskusiju par tiem. Ar dzimtaskoku nav iespējams veikt to, kas tekstam piešķir uzticamību un varbūt pat tā saukto zinātniskumu. Tādēļ kaut kādā ziņā jebkura ģenealoģiskā shēma ir interpretācija, mākslas darbs, un šī nav izņēmums. Mēs to redzam tā!
Darbā ar grieķu mitoloģiju man sākotnēji būtiska bija Botviņņika un Co[1] vārdnīca. Tomēr arī krievu akadēmiķu paveiktais[2], Apollodora[3], Higina[4] un Ovīdija[5] darbi. Tāpat, protams, klasika – Homēra “Īliāda” un “Odiseja”, Vergīlija “Eneīda”, Aishila, Sofokla un Eiripīda traģēdijas. Tomēr tapinot šo shēmu, Apollodors kļuva pamatu – tas tika papildināts no pārējiem avotiem. Problēma tā, ka reizumis (un bieži) ģeneoloģiskie varianti nonāca pretrunā viens ar otru un tad jāizšķir, pa kuru Hekates krustojuma ceļu doties. Ja tu dodies pa vienu, tad zaudē citu un tā nu veidojas šī versija. Uzņemties atbildību iet pa vienu Hekaktes ceļu, un neiet pa citu, zaudēt to, pirmo.
Šajā pašā mājas lapas lappusē iekopēju arī 2007. – 2008. gadā veidotās shēmas latviešu un krievu valodās, kuras tolaik tika pievienotas grāmatai “Pie tēva”, un ir publicētas arī “vecajā” mājaslapā[6]. Dažos gadījumos tās izmantot ir ērtāk. Piemērām, lai pētītu mitoloģijas Htonisko (Sakņu) vai Titānisko (Stumbra) daļas, pārskatāmākas varbūt būs “vecās” – I. un II. Shēmas. Bet lai saskaitītu Zeva, Poseidona un Appollona bērnus, varbūt labāk izmantot IV. un V. Shēmas. Tomēr – kas attiecas uz Olimpisko (Lapotne) dzimtaskoka daļu, tad šeit gan es ieteiktu izmantot jauno Shēmu, kurā kopā sanāk teju 2000 personāžu. Protams, ir nedaudz neērti ceļot pa to, redzot uz datora ekrāna vien mazu daļu no visa kopējā un brižiem zaudējot orientēšanos kopējā kosmosā. Tādēļ periodiski jāatgriežas uz sāktnējo palielinājumu, jāiedziļinās Shēmas leģendā, kas tās labajā pusē – tajā parādītas krāsas, kurās iekrāsots attiecīgais dzimtaskoka zars un subzars.
Protams, ideāli ir projicēt šo dzimtaskoku uz ekrāna. Tomēr jābrīdina – tam vajag projektoru ar labu izšķirtspēju, citādi sīkie burtiņi nenolasīses. Ar vārdu sakot – paņēmieni, kā šo ģenealoģiju lietot, ir vairāki un katram jāatrod savs.
Kādiem nolūkiem šī grieķu mitoloģija var noderēt? Protams, vispirms tad, ja to studējat – filoloģiju vai varbūt mākslu. Bet arī ja vienkārši atjaunojat zināšanas vai vakaros lasāt priekšā bērniem vai mazbērniem un gribiet pie viena arī paši “iebraukt dziļāk”. Mūsu teātros ne tik reti parādās klasikas iestudējumu – pēdējos gados bija veselas divas “Antigones”. Šī Sofokla traģēdija ir lielisks piemērs, kas māca, ka protagonistes liktenis atšifrējas, ja pētam viņas senču likteni – nu vismaz līdz Tēbu dibinātājam Kadmam un viņa sievai Harmonijai, divu dievu – Afrodītes II un Areja meitai. Būtiski pievērsties arī Pelopa dzimtai.
Ne vienmēr dzimtaskoku vajag lasīt ļoti analītiski, izmantojot zināšanas par ģimenes sistēmām. Lielisks paņēmiens ir arī darīt to asociatīvi, līdzīgi kā vērojam ģimenes albumu, paralēli pašķirstot kādus pierakstus (mitoloģisko vārdnīcu), lai atsauktu atmiņā “kas tad viņš bija”. Vismaz man tieši šādā veidā ir radušās daudzas iedvesmojošas hipotēzes, kuras ir bijis interesanti pārbaudīt un izvirzīt atkal jaunas. Šādā veidā “dzīvojot” nereti notiek tā, ka kāda ideja iešaujas prātā tikai ilgāku laiku pēc kāda intensīva meklējumu perioda – tas rāda savdabīgu procesu, kā psihe izmanto šo Shēmu par instrumentu savos darbos.
Eiropiešu kultūra ir uzbūvēta uz grieķu mītiem un daļēji to var teikt arī par mūsu psihi. Tādēļ katram inteliģentam eiropietim nebūtu slikti kādreiz atgriezties pie saknēm. Visādā ziņā – es esmu tāds eiropietis, kuru šāds darbs ļoti iedvesmo.
Normunds Tiltiņš, kuru pieminēju jau sākumā, ir mans ilgstošs partneris dzimtaskoku konstruēšanā. Bet šajā projektā viņš iegrima dziļāk kā parasti un aktīvi darbojās pa avotiem, lai atrastu kļūdas un novērstu nesakritības. Kad kāds no mums pagura, otrs pamodināja, pastimulēja. Konsultatīvu palīdzību neatteica docente Brigita Cīrule, klasiskā filoloģe Latvijas Universitātē, ar kuru sadarbojos jau kopš “Pie tēva” laikiem. Tomēr, visticamāk, Brigitai šeit vēl darbiņš priekšā, jo kaut kā neticas, ka būsim iztikuši bez kļūdām. Pavisam labi būtu, ja par tām ziņotu studenti – varbūt šis nav tas sliktākais materiāls, lai diskutētu par pareizu grieķu īpašvārdu rakstību citās valodās, ieskaitot latviešu. Tur ir dažādas tradīcijas bijušas un viss galīgi nav tik vienkārši.
Šo Shēmu gatavošanas procesā ir gadījušās kļūdas, kuras esam atraduši un novērsuši. Bet dažas ir palikušas. Visspilgtākā – “vecajās” Shēmās Tētija ir parādīta un nosaukta par Tetīdu. Šī tiešām ir kļūda, bet daudzviet kaut kas jauns var nozīmēt arī citu ģeneoloģisko variantu. Bet jebkurā gadījumā – būšu priecīgs, ja komentāros norādīsiet un uz iespējamām kļūdām un palīdzēsiet darīt šo darbu pilnīgāku.
Tas arī viss, ievadam – tagad pie baudīšanas!
[1] Иллюстрированний мифологический словарь, Калининград, “Янтарний сказ”, 2001
[2] Мифологический словарь, Москва, “Советская энциклопедия”, 1991
[3] Apollodorus “The Library of Greek Mithology”, Oxford University Press, 2008.
[4] Хигин “Мифы”, под редакцией А.А. Тахо-Годы, Санкт-Петербург 2000
[5] http://www.e-reading.club/book.php?book=40813