Psihoterapija un ideoloģija

Zinu kolēģus psihoterapeitus, kuri droši vien saviebsies, izlasījuši šo virsrakstu. Tie ir vai nu ideālisti, kuri domā, ka iespējams dzīvot un strādāt ārpus ideoloģiskām izvēlēm, vai laimīgie, kam tas joprojām izdodas, lai gan es tam īsti neticu. Visticamāk, viņi nav vēl pamanījuši, uz kādas ideoloģijas balstās savā profesionālajā darbā – nav vēl radies iemesls, lai par to padomātu. Par ideoloģiskiem jautājumiem nerunā psihoterapeitu kongresos un man šķiet, ka pat nepajautā sev – kāpēc. Par politiku mēdz teikt – ja tu ar to nenodarbosies, tad tā nodarbosies ar tevi. Par ideoloģiju, uz kuras politika parasti tiek būvēta, to var teikt vēl vairāk pamatoti.

Lieta tā, ka mūsdienu galveno ideoloģisko sistēmu – liberālisma un konservatīvisma uzmanības fokusā nav tikai ekonomika, iekšpolitika, ārpolitika un viss pārējais, kas vienkāršo pilsoni skar vien pastarpināti, kaur arī nereti sāpīgi. Šodien ideoloģijas ir formulējušas savas attieksmes pret ģimenes, bērnu audzināšanas un dzimumu attiecību jautājumiem, un regulāri translē tās publiskajā telpā, tādējādi pavisam burtiski ielaužoties katrā mājā un būtiski ietekmējot indivīdu un ģimeņu dzīvi.

Par psihoterapeitiem saka, un arī viņi paši to uzsver, ka “psihoterapeits nedod padomus”. Manuprāt, tā ir vēlamība, nevis realitāte, ētisks princips, kas palīdz “sekot klientam”, nevis “savām domām par klientu”. Padomu nedošana palīdz darboties “šeit un tagad”, cenšoties piepildīt tādu kā eksistenciālu maksimu. Bet vadīšanās tikai no tās nozīmē arī atzīt vien pofesionālo terapeitisko tehniku nozīmi, bet noliegt daudzpusīgas izglītības par cilvēka psihi vajadzīgumu un iespaidu psihoterapeita darbā. Tomēr, pirmkārt, kaut kāda izglītība jau katram ir – ārsta, psihologa, sociālā drabinieka un tamlīdzīgi. Un otrkārt, jebkuras teorētiskas zināšanas par cilvēku un ģimeni neizbēgami ietver sevī arī priekšstatus par normu. Varbūt tikai par normu attiecīgās teorijas gaismā, relatīvu normu tātad. Tomēr normu – kas nozīmē, ka pat ja psihoterapeits par to klusē, viņam ir priekšstats par to, kas klientam no terapeita zināšanu viedokļa būtu labāk, kurp viņam virzīties.

Jebkura izglītība par cilvēku mums palīdz izveidot, vai, pareizāk, atrast arī normalitāti sevī. Vai to, ko par normalitāti uzskatīt un ko no nenormalitātes atšķirt. Kas attiecas uz psiholoģijas teorijām – piemērām, piesaistes vai psihoseksuālās attīstības teoriju zināšanas taču sašaurina cilvēka iespējas pieņemt visu kā labu un noderīgu. Ar to es gribu teikt, ka terapeits neizbēgami pozicionē sevi kaut kādā pasaules vērošanas punktā, kas nevar neietvert sevī arī vērtēšanu un diagnosticēšanu. Psihoterapeits nevar būt visupieņemošais Dievs, kas redz visu visu no visiem skatu punktiem un stāv ārpus jebkuras subjektivitātes vērošanā un domāšanā. Turklāt spēj to visu sakonektēt kopā…

Nav iespējams, ka terapeitam nebūs savas personiski profesionālas pozīcijas, uzzinot, piemērām, ka viņa kliente strādā divos darbos, bet tās vīrs algotu darbu nestrādā, jo “sēž mājās” un audzina bērnus. Terapeits taču arī savās zināšanās meklēs atbildi uz jautājumiem – kā šāds ģimenes lomu sadalījums ietekmē bērnu attīstību / laulāto attiecības / sievas un vīra personisko attīstību? Skaidrs, ka identisku atbilžu uz šiem jautājumiem nebūs arī cilvēkiem, kas guvuši vienādu izglītību. Taču mani šajā rakstā vairāk interesē atbildes uz jautājumiem – vai pihoterapeitisko izvērtējumu ietekmē tikai terapeita profesionālās zināšanas un darba, kā arī personiskā pieredze? Kāda nozīme šajā izvērtējumā ir ideoloģiskajam fonam un cīņai, kas valda sabiedrībā, un vai psihoterapeits apzinās, kāda tā ir attiecībā uz viņu pašu?

Tālāk – tabula ar, manuprāt, svarīgākajiem indikatoriem, kas atšķir liberālos un konservatīvos ideoloģiskos uzskatus. Diezin vai daudz būs tādu cilvēku, kas pašdiagnosticēs sevi kā 100-procentīgi vienā vai otrā pusē esošus un varēs to apgalvot, raugoties uz izvēlēm savā dzīvē, nevis tikai patreizējām domām. Tomēr man šķiet, ka vairums psihoterapeitu atskārtīs, ka ir vairāk konservatīvi, nekā bija domājuši līdz šim.Domāju, viena lieta, kas nav viegla tiem psihoterapeitiem, kas nav aizdomājušies par ideoloģiju jautājumiem – kā redzēt kopējo aiz savstarpēji it kā nesaistītām parādībām. Piemērām, vai tiešām ir saikne starp sieviešu nodarbinātības un karjeras veicināšanu un nekontrolētas ekonomiskas imigrācijas pieļaušanu? Vai tik šo lietu saistīšanā nav kādas nepamatotas sazvērestības teoriju veidošanas pazīmes? Un vai ir pamatoti saskatīt saistību starp vardarbības mazināšanu ģimenē un cīņu par Upura lomu?

Domāju, šodien ne tikai vērīgākajiem ir redzams, ka šie secinājumi ir izdarīti par sistēmu, kuras ziedu laiki aiz muguras un kuras komforta pamatus ielikušas iepriekšējās paaudzes, ne tās, kas tos bauda. Kura vairs neattīstās, bet inerces dēļ joprojām izskatās neslikti. Rietumi ir pārāk daudz aizņēmušies paši no sevis, tādēļ brūk kopā. Turklāt – neokoloniālsma faktors, aizņemšanās no citiem, kura gaismā mums jāskatās ne tikai uz “revolūcijām” arābu valstīs, kā uz migrācijas sūkni, kam būtu jākompensē Eiropas demogrāfijas drāma. Manuprāt, neokoloniālisma izpausme bija arī tas, ka Dižķibelē mēs nezin kādēļ izglābām zviedru bankas & Zviedrijas pensiju sistēmu, bet simtus tūkstošus latviešu pakļāvām ekonomiskajai migrācijai – deportējām un britu šampinjonu audzētavām. Globalizācijas slengā tas nozīmē – brīva darbaspēka kustība…Man šķiet, šodienas Austrumu un Centrālreiropas psihoterapeitu izglītībā lielu lomu ir spēlējuši neprofesionāli faktori. Piemērām, doma, ka ja jau Rietumu valstis ir sasniegušas tik ievērojamu ekonomisko labklājību, tad tām vienmēr ir taisnība, no tām jāmācās. Arī izglītība, veselības aizsrardzība un sociālais darbs ir nostādīts uz pareiziem pamatiem, tādēļ nav pareizi kaut ko tajā visā apšaubīt.

Taču, pats galvenais – raugoties no Latvijas, bet tāpat arī no citām nerietumu valstīm, kas globālajā informācijas apritē iesaistījušās samērā nesen, ir liels risks liberālajā ideoloģijā ieraudzīt loģiskas un dabiskas, demokrātiskā diskusijā balsītas attīstības izpausmi. Taču ir autori[1], kas parāda, ka liberālisms nav uzvarētājs attīstībā, tas ir vien pagaidu uzvarētājs ideoloģiskā karā.

Īsumā – pēc Otrā pasaules kara Rietumvalstu valdības, ne bez savu visbagātāko pilsoņu īpašas ieintersētības, strādāja pie jautājuma – kā tas var būt, ka 20. gadsimta totalitārie režīmi guva tik lielus panākumus sabiedrības konsolidēšanā un ideoloģiskā pakļaušanā. Bija vilinoši ieekonomēt uz smago dažādi domājošas sabiedrības pārliecināšanas darbu. Taču izrādījās, ka visgrūtāk manupulēšanai ar masām pakļaujas nācija, baznīca un ģimene, tādēļ saprotams, ka tieši pret tām tika vērsti visasākie un mērķtiecīgākie uzbrukumi. Tas nenācās grūti, jo pēc fašisma un nacisma automātiski diskreditējās tieši tas, ko vadoņi ne tikai Vācijā un Itālijā, bet visā Eiropā, ieskaitot Latviju, cēla visaugstākajā godā – nācijas vienotību, ģimeni, saimniecisku uzplaukumu, demogrāfiju. Svārsts novirzījās uz otru pusi.

Izrādījās, ka anarhistiski komunistiskais 1968. gads kapitālistisko valstu valdībām bija īsta medusmaize – studenti demonstrēja aizkavējušos pusaudžu vecumu ar tam raksturīgo autoritāšu krīzi (aizliegt aizliegumus!) un seksuālo revolūciju, kura ietvēra sevī arī seksuālo minoritāšu iznākšanu uz skatuves. Bet viss šis noderēja cīņā pret baznīcu un ģimeni, būtībā notika tas pats, kas PSRS agrāk – par atdarināmu ikonu kļuva Pavļiks Morozovs. Vai – valsts atbalstīja Dēla cīņu pret Tēvu. Vai – jaunāko nostādīja pret pārbaudītām vērtībām, nevis meklēja, kā Dēlam savā ceļā balstīties uz Tēva sasniegto.

No mūsu – autrumeiropiešu voedokļa raugoties, tā ir tīrā krāpšana – ļaut mums noticēt, ka ejam prom no totalitārisma un nebrīvības, bet faktiski nokļūstot vēl rafinētākā totalitārismā. Tam visam ir bijis iespaids uz psihoterapijas ienākšanu telpā iekš Dzelzs priekškara. Tā, piemērām, mana psihodrāmas skolotāja Ināra Erdmane ir bijusi aktīva 1968. gada dalībniece, ar zviedru komunistu idejām aizrāvusies. Kad to uzzināju, uztvēru to kā amizantu sīkumu, neietverot to plašākā novērojumu rāmī. Šodien redzu viņas, šķirtenes, komunikatīvās grūtības ar tādiem vīriešiem, “kas izskatās pēc vīriešiem”, kā viņa pati tos sauc. Tāpat viņas attieksmi pret sievietēm kā Upurēm, kuras izlēmīgi (agresīvi) no kaut kā jāaizsargā.

Interesanti arī, ka Nordic&Baltic Board[2] sastāvā ir bijis relatīvi daudz abu dzimumu homoseksuāļu, un maz (ja vispār ir bijuši) vīriešu, “kas izskatās pēc vīriešiem”. Starp izglītību beigušajiem vairāk kā 90% ir sievietes un jau tā mazskaitlīgie vīrieši kaut kur izzūd, neizceļoties ar aktivitāti profesionālo interešu kopšanā. Ierodoties kādā no starptautiskajiem pasākumiem, acīs krīt ne tikai homoseksuāļi, relatīvi daudz arī sieviešu ar savdabīgi seksualizētu uzvedību – seksuālās vardarbības upuri… Ja ieraugi kādu vīrieti, “kas izskatās pēc vīrieša”, tad, visticamāk, tas ir no Vācijas vai Izraēlas.

Es teiktu, ka visa psihodrāmas izglītība un vide ir ideoloģizēta, izteikti liberāla. Taču ne uzsākot apmācību, ne tās gaitā neviens netiek brīdināts – mēs nepārstāvam konservatīvās vērtības, tadēļ, ja kādam tās svarīgas, izdariet izvēli! Tiek radīts iespaids, ka ir tikai viena pasaules uztvere – liberālā, un ka tas, kas konservatīvs, ir “ārpus”. Pat ne patoloģisks, tā vienārši nav. Mēs par to nerunājam. Un ja kāds aizķer ko konservatīvi būtisku, piemērām, tēva “pēdējā vārda” tiesības ģimenē, tiek “savilkti deguni” un jautājuma uzdevējam šajā vidē jājūtas kā pateikušam un pajautājušam ko nepieklājīgu. Protams, nākamreiz viņš šos jautājumus neuzdos. Šāda gaisotne sakausē kopā profesionālo ar ideoloģisko un līdz ar to – risku profesionālos jautājumos pieņemt ideoloģiski motivētus lēmumus. Piemērām, ja kliente stāsta, ka necieš savu vīru un bērnu tēvu un grib šķirties, liberāli ideoloģiska pozīcija, ko klients var uztvert arī tikai no terapeita neverbālā vēstījuma un uzskatīt par profesionālu, ir – apsveicoša. Bet konservatīvi orientēts terapeits varbūt piedāvās klientei izpētīt, kas ir šī “neciešana”, vai kā tā ir saistīta ar pāra dzīvē notikušo, varbūt ar kaut ko dzimtas stāstā, bet varbūt ar kaut ko arhetipisku? Šāds terapeits būs gatavs interesēties par alternatīvām emocionālām izejām klientei un par iespējamās šķiršanās konsekvencēm uz visiem sistēmas dalībniekiem. Psihodramatiski audzināts terapeits diez vai tā rīkosies.

Daļēji apzināti, bet daļēji neapzināti esmu vēlējies šo situāciju kaut kā ietekmēt. Manas grāmatas, sākot no “Pie tēva” (2008) tika rakstītas ar mērķi ienest profesijā kaut ko, kas ārpus ideoloģiskā mainstrīma, taču izrādījās, ka tam piemīt aizsardzība pret profesionāliem, bet ideoloģiski “neesošiem” izaicinājumiem. Sistēma uzvedās tā, it kā tas uz viņu neattiektos, un it kā mani pētījumi būtu hobijs ārpus profesijas. Kad notikš šķiršanās un kā tā tiks dizainēta, vairs bija tika laika jautājums.

Ne tik reti klienti konsultācijā uzsver, ka gribējuši atnākt “pie vīrieša”, jo “pie sievietes” bijuši un vīlušies, vai arī nespēj iedomāties, ko jaunu tur varētu uzzināt. Citreiz saka, ka “sievietes” viedoklis to interesējot vai patīkot vairāk. Man šķiet, ka šajā dalījumā ir ietverta tieši ideoloģiska šķirtne, kas neiet pa profesionālās izglītības, psihoterapijas virziena vai konsultanta dzimuma līniju. Riskēšu apgalvot, ka sievietes šajos gadījumos tiek asociētas ar liberālo, bet vīrieši – ar konservatīvo. Vai – sievietes ar mātišķo, matriahālo, bet vīrieši – ar tēvišķo, patriarhālo. Bet ja tā, tad patiesībai atbilst mana šeit izvirzītā tēze – psihoterapijas praksē ideoloģiskajam ir risks saplūst un tikt asociētam ar profesionālo, kā arī caur nesalīdzināmi lielāko sieviešu skaitu psihoterapijā, šķietami demokrātiski vēstīt sabiedrībai nevis profesionālas patiesības, bet ideoloģiskas tēzes.

Cik nejauši ir tas, ka psihoterapija “salīp” ar ideoloģiju? Vai iespējams, ka tas nav tik raksturīgi citiem psihoterapijas virzieniem un šeit svarīgs ir tieši psihodrāmas īpašais stāsts? Atstāšu šo jautājumu atvērtu, bet stāstu īsumā pastāstīšu.

Psihodrāmas dibinātāja Jakoba Levi Moreno (1889 – 1974)[3] māte Paulina piedzima pareizticībā pārgājušu jūdu ģimenē tajā pašā gadā (1873), kad mira tās tēvs, – izsmeļoši neatkārtošos, ko, manuprāt, no arhetipiskā viedokļa meitenei nozīmē tēva nāve[4]. Tikai īsumā – iekšēju nedrošību, fragmentētu pašvērtību. Vecākie brāļi Paulīnu 15 gadu vecumā izdod par sievu tobrīd 32 gadus vecajam jūdaisma skolotājam (jidišā – morenu) Nissimam Levi. Nākamajā gadā dzimst Jacobs Levi un pēc viņa vēl 5 bērni. Tomēr – tam laikam un vēl jūdu ģimenei, turklāt tik bērniem bagātai, neraksturīgi – 1808. gadā, kad Jakobam ir 19, bet jaunākajam bērnam Nobertam tikai 9, ģimene šķiras.

Tas ir spilgts un tipisks stāsts par Varoņa dzimšanu un Mātes glābšanu un tajā pašā laikā milzu “siltās un dodošās” mātes vai – labās Dievietes deficītu un vienlaicīgi – par konfliktu ar tēvu, tajā skaitā kā Tēvu un Dievu. Četras laulības to spilgti ilustrē, turklāt vienīgā laimīgā – ar 28 gadus par sevi jaunāko Cerku – Holandes ebrejieti, kas bēgusi no kara Eiropā un pie Doktora atvedusi savu psihiski slimo māsu. Cerka ir modes dizainere, bet vīra vadībā kļūst par viņa darba turpinātāju un psihodrāmas Karalieni visā pasaulē. Arī Moreno redzamākās skolnieces ir sievietes – kā Anna Anselina Šutcenbergere vai Grēte Leica.

Es Jakobu Levi redzu kā Varoni, kas cenšas un kam daļēji izdodas izskatīties un uzvesties kā Tēvam, tādēļ viņš centīsies savienoties ar sievietēm, kas rāda sevi kā Meitas, audzināmas, lolojamas un glābjamas. Bet viņiem būs slepenā dzīve un daudz intensīvāka, pa otru diagonāli – Dēls un Meita. Izskatās, ka Moreno izveidotajā skolā viss ir otrādi – tas, kas bijis apakšā, tagad izpeldējis augšā.

Vispār jau Moreno stāsts ir ekstremāls tāda vīrieša stāsts, kam var būt no ģimenes situācijas veidojusies interese (vajadzība) par psihisko un vienlaikus – maz resursu, lai to aptvertu un izstrādātu. Freida stāsts ir līdzīgs, bet ne tik ekstremāls – viņš dzimis 18-gadīgai mātei, kad tēvam bijuši četrdesmit, abi bijuši diezgan attālināti. Arī Freids ir vecākais (Varonis) mātei un viņam ir 5 jaunāki brāļi / māsas, kā arī divi vecāki pusbrāļi, bet no tēva puses. Psihoanalīzē tomēr terapeita – vīrieša un Tēva tēls ir tradicionālāks. Tomēr publiskā Tēva/Meitas un slepenā Dēla/Mātes līnija iezīmējas arī tradīcijā – Freida jaunākā meita Anna, kurai nemaz nebija augstākās izglītības, kļuva par nozīmīgu tēva darba turpinātāju, bet tajā pat laikā arī par pietiekami autonomu domātāju.

Cerka Moreno Eiropā ir vadījusi vienu apmācību grupu – Zviedrijā un tajā mācījusies arī jau minētā mana skolotāja Ināra Erdmane. Bet vēl viens psihodramatists, kas atstājis pēdas arī Latvijā un kuru vērts pieminēt apskatāmajā kontekstā, ir Marks Tredvels, uzskatāms par Karalienes audžudēlu (viņš vairākus gadus mitinājies pie Cerkas) un tādēļ tādu kā psihodrāmas princi. Marks ir gejs, citos kontekstos to neuzsvērtu, bet šajā tas ir svarīgi, turklāt ļoti mīlošs būt Upuris. Savulaik man ar viņu kopā bija jāvada psihodrāmas Līderu grupa Rīgā, taču mūsu attiecības uzsprāga jau pašā sākumā, un šodien es domāju, ka citādi nevarēja būt.

Domāju, ir svarīgi ieraudzīt šīs grūtības – atraut Dēlu no Mātes, kas ir realitāte vienmēr, ne tikai tik nevienlīdzīgās ģimenēs, kā psihoterapijas pamatlicējiem. Mūsdienu liberālismā tās parādās kā abu ģimenes lomu dabiski veidoto ideoloģiju sakausējums, kas abām palīdz labi noslēpties.

Matriarhāta dabiskā ideoloģija ir (pirmatnējās kopienas) komunisms, bet Dēla, jeb filiokrātijas – (olimpiskā) demokrātija. Ja palasām manu tabulu vēlreiz, vai ir tik grūti ieraudzīt, kur uravņilovka vai cīņa pret Tēvu un viņa monogāmajām reliģijām kā ideoloģijām noslēpjas aiz šķietami nevainojamās demokrātijas? Un kur demokrātija kā efektīva pārvalde kapitulē kārdinājumam vienkārši pārdalīt un gūt no tā labumu? Un vēl šis lieliskais nosaukums – gluži kā karogs brīvībai, bet kas patiesībā ir politkorektums, visaptveroša cenzūra, ieskaitot pašcenzūru!

Mani nebeidz pārteigt, ka joprojām nav labākas teorijas par grieķu mītu par Rejas, Krona, kā arī Zeva un viņa brāļu un māsu ģimeni, kas varētu izskaidrot un no drošāka attāluma ieraudzīt šīs ideoloģiju sadursmes. Jo, pirmkārt, mīts parāda, ka demokrātija strādā tad, ja sadarbojas bērni – olimpiskie dievi, kas nedrīkst ignorēt viens otra lēmumus. Un kuru valdīšanas efektivitāti eksaminē vecāki – Māte un Tēvs, kas darbojas vienā pusē, abi kopā, atšķīrušies no visiem bērniem, uzsākot titatomahiju. Tur, kur Dēls ir kopā ar Māti vai Tēvs ar Meitu, nekāda demokrātija būt nevar, šīs saikne kā vēsturiski spēcīgāka izstumj attiecības starp brāļiem un māsām (pilsoņiem, kolēģiem).

Un otrkārt, šis mīts parāda, ka tā darbībai nav beigu – neviena no ideoloģijām nevar uzvarēt galīgi un neviena nevar tikt satriekta uz mūžiem. Tām visām kopā un katrai atsevišķi ir svarīga jēga. Kas nozīmē – neviena nav slikta un tas, ko mēs – cilvēki varam – palīdzēt tām komunicēt un neignorēt vienai otru. Man šķiet, psihoterapijas profesionālā vide to īsti nav spējusi un gan jau dažu tās virzienu  reakcija arī uz šīm manām domām būs – nedzirdēšana vai “pārklausīšanās”. Vai noraidījums, “savai” ideoloģijai izdevīgi interpretējot ētiku un tādējādi attaisnojot savu nedzirdēšanu. Bet ja tā, tad psihoterapija turpinās būt atšķaidīta ar ideoloģiju un klienti ar to baroti. Būs “sieviešu” un “vīriešu” psihoterapijas, nevis viena, pa īstam profesionāla.

[1] http://www.vixri.com/d2/Goldberg%20Dzh.%20%20_Liberalnyj%20fashizm.pdf

[2] Vēsturiski – Ziemeļvalstu psihodramatistu pašizveidota institūcija, kas uzrauga izglītības kvalitāti.

[3] Рене Ф. Марино. История Доктора. Независимая фирма “Класс”, Москва, 2001.

[4] Skatīt kaut vai manu grāmatu “Meita un Māte”