Laulība un ģimene kā skola

Nesen savā kārtējā psihodramatiskajā lekcijā Albertielā[1] runāju par divām dzīvēm, kuras dzīvo cilvēks – pirmo, kas noris dzimtaskokā, un par ko ļaudis parasti neaizdomājas un otro – individuālo, kas, īpaši neaizdomājoties, nereti tiek uzskatīta par vienīgo. Taču tieši dzimtaskoka dzīve dažreiz mēdz būt vienīgā, ja cilvēks līdz pats sevim neizaug. Laulība un ģimene ir dzimtaskoka kodols un man šķita interesanti pastāstīt šeit par to, ko runājām lekcijā. Galvenonākārt jau – kā un pie kādiem nosacījumiem ģimene ir dzīves attīstošais pamats pieaugušajiem un bērniem.

Sajukums. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā valda sajukums par dažādām attiecību formām, kuras daļa sabiedrības gribētu saukt par laulību ar visām no tā izrietošajām civiltiesiskajām, kultūras un ģimeniskajām sekām. Šī sabiedrības daļa grib izprast laulību kā ne vairs tikai tradicionālu – viņuprāt, ģimene var nebūt dibināta tikai starp pieaugušu vīrieti un sievieti. Tā pieprasa, lai par ģimeni tiktu sauktas visādas dīvainas konstrukcijas. Ne tikai homoseksuāli pāri pretendē uz ģimenes nosaukumu, par ko ir dzirdēts diezgan plaši, bet arī veidojumi, kas ir tādas kā daļējas ģimenes, atliekas pēc šķiršanās. Piemērām, māte un viņas bērni – tipisks matriarhāts, kuru var papildināt arī mātes māte, vēl tipiskāk. Taču tiek piedāvāts legalizēt un ģimenes godā celt visādas poligāmas struktūras, kurās uz vecāku lomām var pretendēt trīs un vairāk dažādu dzimumu pārstāvji.

Dzimumu izpratne. Arī pati dzimumu izpratne tiek apšaubīta. Tiek pieprasīts dzimumu uztvert kā sociālu konstukciju, ko iespējamas arī dekostruēt un izvēlēties. Turklāt dzimumu skaits saskaņā ar šīs grupas uzskatiem nav tikai divi, ar plānu no cilvēkiem ar neskaidru dzimumidentitāti sastāvošu starpslānīti. Dzimumu skaits esot bezgalīgs…  Līdz ar to ar Mātes un Tēva lomas nedrīkstētu būt stabilas un ar vecāku dzimumu saistītas un tiek piedāvāts pāriet uz vecāku numurēšanu – Uno, Duo un tamlīdzīgi.

Laulības izpratne. Sajukums arī jautājumā par laulības mūžīgumu, kā arī – vai laulība ir cilviltiesisks darījums, jeb reliģijas principos (lasi – psihes vajadzībās) balstīta un nostiprināta savienība, kuru noslēdz Baznīcā. Un atkal jautājums – kurā? Jo atbildes uz jautājumiem par laulību katoļiem un protestantiem ir dažādas, nerunājot nemaz par atšķirībām kristiešu, musulmaņu un jūdaistu starpā. Dažuprāt, laulība nav pārāk atšķirīga no attiecībām. Tā Ļeņins pēc Oktobra revolūcijas proponēja, ka laulība ir sekss, savukārt sekss ir kā izdzert glāzi ūdens. Citi domā, ka laulība ir mīlestība – dažādi atbildot uz jautājumu, ko darīt kad tā beidzas, vai arī laulība tad beidzas? Tas, protams, atkarīgs no tā, ko sauc par mīlestību, bet gandrīz visās laulībās tā kādreiz beidzas…

Mani patlaban vairāk interesē jautājums – ko cilvēkiem dod tā sauktā tradicionālā ģimene, kādēļ tieši tāda ir izveidojusies kā galvenā sabiedrības pamatšūniņa un vai tā spējīga būt noderīga arī nākotnē.

Laulības subjekti un jēga. Galvenais vēstījums šajā rakstā un manas pieredzes kopsavilkums – laulība un ģimene ir vieta, kur attīstīties, dzīves skola. Un tas attiecas ne tikai uz bērniem, bet arī pieaugušajiem – cilvēkiem kā pretēju dzimumu pārim, kas viens otrā lūkojas un kas no otra mācās. Tiem savā attīstībā ir jānoiet garš ceļš (skatīt zīmējumu).

Šo ceļu nevar noiet bez audzinošas un informējošas palīdzības, kas nāk no pretējā dzimuma puses, jo tas otrs katalizē mūsu iekšējās attiecībās ar animu/animusu, vai iesaista tās “otras pusītes” meklējumos, kas ir iekšēja, nevis tikai ārēja! Bez kontakta ar iekšējo pretējā dzimuma pārstāvi nav iespējama individuāla attīstība. Dzīve un pārbaudījumi ģimenē ir dabiska skola, kurā mācāmies par to, kas ir cilvēks, kas – viņa ceļš, un kas ir pasaule.

Manuprāt laulība ir cilvēku un Dieva priekšā apstiprināta savienība starp sievieti un vīrieti, bet ģimene – abi vecāki un viņu bēni. Laulība ir viena, izņemot gadījumus, kad kāds no laulātajiem mirst. Tā vienmēr ir tīrraksts, kaut arī svītrots un daudzkārt pārlabots, tas ir kā divu indivīdu un pāra attīstības protokols. Ja mēs tajā atrodam visus pieturas punktus, par kuriem runāsim tālāk, tad secinām – jā, cilvēks ir devies savā ērkšķiem pilnajā attīstības gaitā, pie Dieva un tas viņu ir svētījis ar ģimeni, kas ir veselīga un kupla. Traģiska Nāve un ceļš cauri matriarhālajam un patriarhālajam tajā tiek pieveikti. Par attīstību liecina arī patiesas rūpes par Bērnu kā par ģimenes un indivīda radošāko daļu, kurā jāinvestē, nevis kurš jāizmanto. Jāpalīdz tam izveidot īstu filiokrātiju (demokrātiju) kā atbildīgu pieaugušu cilvēku dzives organizācijas formu, kurā matriarhālais un patriarhālais elementi vairs nav vajadzīgi. Un varbūt tieši šādi izprastu laulību kristieši uztvert kā laulības sakramentu[2].

Drošības loki. Varbūt cilvēka un sabiedrības attīstība ir lineāra, cirkulāra vai spirāliska, kas būtu kompromiss starp abiem pirmajiem. Taču skaidrs, ka šai attīstībai piemīt īpatnība nostiprināties kaut kādā vienā līmenī, un kad tas ir piepildīts, pāriet nakamajā (spirāle), kas varbūt ir tas pats iepriekšējais (aplis). To var iedomāties arī kā koncentrisku, vienu otrā ievietotu dzemžu sistēmu, kura veido drošības/piedzīvojumu šķēršļu joslu un tās pārvarēšanu – cilvēkam piedzimstot no vienas, viņš iekrīt nākamajā, no kuras tam atkal kādreiz vajadzēs “pārdzimt” vēl nākamajā. Tā ir mācīšanās – attīstības skola, kuru cilvēkiem piedāvā laulība un ģimene.

Viss, par ko tālāk, ir priekšstati par šādām “pārdzimšanām” jaunās dzemžu sistēmās. Es gan nerakstu par to pārrāvumu, kurš veidojas no miršanas līdz jaunai piedzimšanai vai reinkarnācijai, kas man ir simpātiska ideja, bet ne pārliecība. Reinkarnācija ir hipotēze, turklāt tāda, kam piemīt arī trūkumi. Jo, ja jau mēs dzīvojam mūžīgi, tad kaut kas var nenotikt ar atbildību – kādēļ gan lai dažas no savām bezgalīgi daudzajām dzīvēm nedrīkstētu sačakarēt? Aizmirstot par to, ka sačakarējam ne tikai savējo…

Pirmais Drošības loks – Nāve[3]. Par to, kā Nāve ietekmē ģimeni un dzimtaskoku, esmu rakstījis gan Raiņa[4], gan Aspazijas[5], gan Marijas Stjuartes un Eiropas karaļnamu ģenealoģijas[6] sakaros. Šeit negribu atkārtoties, tikai strukturēti izteikties par būtiskāko.

1. Cilvēka attiecības ar Nāvi ir kaut kas tāds, kas ir pirms attiecībām ar Māti. Vai – Nāve ir pirmā Māte pirms mātes. Respektīvi – piedzimstot cilvēks tiek atrauts Nāvei, viņš to pamet (uzvar!), pāriet jaunās attiecībās. Bet tas nav pašsaprotami un daudzi nedzimst, nespējot no Nāves atrauties, pietrūkst spēka. Nāve izrādās stiprāka. Idejas par pēcnāves vai pirmsdzimšanas telpu varam atrast gan ēģiptiešu, gan tibetiešu Mirušo grāmatās. Taču par šo ir sākts runāt arī moderni zinātniskā līmenī, izvirzot ideju par ārpusķermeņa apziņu[7]. Saskaņā ar šo ideju mūsu apziņa nav īsti mūsu, tā eksistē kaut kur kādā pagaidām nezināmā “mākonī”, kurā viegli saskatīt Dievu, un ķermenis tad ir tikai uztvērējs vai ekrāns, kurā tā projicējas vai iemiesojas. Šādus pieņēmumus ļauj izteikt klīniskās nāves vai tā saukto nāvei tuvo stāvokļu pētījumi.
2. Tā kā mēs paralēli dzīvojam visos vecum- un attīstības posmos, kuros esam dzīvojuši, tad arī pēc piedzimšanas attiecības ar Nāvi turpinās. Notiek tāda kā sacensība starp to un citiem attiecību/attīstības objektiem, kuri uzrādīti zīmējumā. Ir iespējama Nāves uzvara, arī “piedzimšanas atpakaļ” veidā. To var saprast kā attiecību ar nākamjiem objektiem relatīvu vājumu vai attiecību ar Nāvi relatīvu stiprumu.
3. Attiecības ar Nāvi stipras dara traģiski, “neizārstēti”, apziņā nepietiekoši integrēti nāves gadījumi ģimenē. Tipiskākā situācija – bērna nāve (vai krimināls/legāls/spontāns aborts) mātei un bērna, kas dzimis pēc siblinga nāves attiecībās ar sērojošu, Nāvē raugošos, tādēļ jaunāko bērnu piesaistīt mazspējīgu māti. Šāda pieredze nosaka dzīvu cilvēku intensīvās iekšējās attiecības ar Nāvi, kuras relatīvi pavājina pārējās attiecības, par kurām runāsim tālāk.
4. Kā speciāls gadījums jāizdala slepkavība ģimenē, par ko daudz materiāla domāšanai ir Karaliskajā dzimtaskokā. Tā, piemērām, pusaudžu vecuma karaļa Edvarda V (1470–1483) un viņa jaunākā brāļa Ričarda (1472–1483) nogalināšana nākamajā Tjūdoru paaudzē, manuprāt, izpaužas kā milzu nāves bailes dēliem. Vecākais dēls Arturs (1486–1502), iespējams, šo baiļu vai cita veida attiecību ar Nāvi dēļ priekšlaicīgi mirst, neatstājis pēcnācējus. Bet nākamais dēls, kļuvis par karali Henriju VIII, izceļas ar slepkavošanu – viņa laikā ar nāvi sodīti 72 000 pavalstnieku, tajā skaitā divas no karaļa kopumā sešām sievām. Iespējams, viņš izjutis stipru trauksmi un baiļu fantāzijas pašam tikt nogalinātam. Nākamajā paaudzē dēlu ievainojamība ir vēl lielāka, tie mirst nesasnieguši pilngadību un troni spiestas mantot vienmēr gatavās meitas.
5. Vēl viena situācija, kas noslogo dzimtaskoku ar Nāvi, ir kāda tā dalībnieka piedalīšanās karadarbībā[8] vai tām pielīdzināmās operācijās, sevišķi slepenās, tādās, par kurām nodots klusēšanas zvērests. Nereti tas nozīmē pieredzi, par kuru ir bailes, vaina, kauns un aizliegums ar kādu par to runāt. Un nereti tas nozīmē ciešanas, kuras tagad apzīmē kā posttraumatisko stresa sindromu (PTSS), bet kuru var vienkāršoti saprast kā pārdzīvojumu afekta “netikšanu ārā no ķermeņa” un stresa somatizāciju. Šādiem cilvēkiem raksturīga autodestruktīva darbība, pastiprināta alkohola lietošana, desocializēšanās, traumatisms, nāve nelaimes gadījumos. Tomēr, iespējams, PTSS ir relatīvi vajāks pavadonis uz mirušo valstību, nekā slepkavības un traģiska nāve ģimenē. Lai gan atkal jāsaka – kā gan to izmērīt un objektīvi pierādīt?
6. Manuprāt, ja ģimenē eksistē faktori, kas attiecības ar Nāvi atjauno un pastiprina, tad samazinās dzimstība, pieaug spontāno abortu skaits, bērnu mirstība un saslimstība. Respektīvi, notiek tas, par ko runāja gan Freids, gan senie grieķi – Erots cīnās ar Tanatu un šīs cīņas rezultātu bezkaislīgi un objektīvi redzam demogrāfiskajās tabulās. Tas nozīmē, ka bērna dzimšana jau ir uzvara pār Nāvi, bet ne galīga. Jo šim bērnam būs jāsastopas ar iekšējiem pārdzīvojumiem attiecībās ar Nāvi, tādēļ vēl viens no svarīgākajiem kritērijiem – vai arī viņam dzims bērni. Katra nākamā paaudze arvien vairāk un vairāk no Nāves gravitācijas var attālināties, ja ir spējusi to uzvarēt un neatkārtot.

Otrais drošības loks Māte/Tēvs. Nākamais objekts, attiecībās ar kuru pārslēdzas tikko piedzimušais un it kā no Nāves atrautais, seperētais bērns, ir māte. Taču būtiska ir mātes saistība ar Nāvi, viņas ģimenes stāsts. Ja māte it iekšā Nāvē, tad bērns, fiziski piedzimis, garīgi aiziet kaut kur atpakaļ. Un viņš nevar pats izlemt – māte kā dzimtaskoka stāsts viņu noorientē vai nu vairāk Nāvē vai vairāk Dzīvē.

Ir mātes, kas man stāstījušas par saviem pāragri mirušajiem vai nogalinātajiem tēviem, kas nozīmē arī Tēvu saistību ar Nāvi. Un ir skaidra šī mātes neaizsargātība šajā pasaulē, saskaņā ar Matriarhālo mugurkaulu[9], viņa jutīsies ne tikai neaizsargāta, bet jau ķermeniski varmākota, jo Tēva aizsardzības vairs nav. Un skaidrs, ka viņa grib pie tēva, Nāvē, tā asociējas ar aizsardzību. Un skaidrs, ka viņa apzināti grib, lai dēli viņai neseko, bet kā gan tas iespējams?

Daļa un būtiska daļa no šādas mātes ir Melnā māte un neviens nav vainīgs ka tā. Tomēr problēma tajā, ka cilvēkiem patīk moralizēt, nevis konstatēt realitāti un kā tā izveidojās. Melno māti vajag cienīt, varbūt pat kā sava veida Dievieti pielūgt, atzīt. Jo viņa jau nav nekāda savtīga reketiere, viņa ir dzimusi no dzīves. Viņa jāpabaro.

Bet ir jau arī baltā Māte, tāda, kura pret Nāvi, kurai pašai nekādu nenokārtotu rēķinu ar Nāvi nav. Tā velk dzīvē un biedrojas ar Erotu. Tā dod bērnam dzīves enerģiju, iespējami daudz, lai neizsīktu līdz Nāvei “tajā” galā.

Par šo Māti mums jārunā kā par “piesaistītāju”[10] un iedrošinātāju dzīvot. Kā par tādu, kas iedos enerģiju ceļu turpināt uz citiem piesaistes objektiem, nākošajām Dzemdēm.

Vispār jau šeit par Māti/Tēvu es runāju tādā kontekstā, ka rakstā Četri[11]. Galvenā doma tajā – dzīve ir arī kā ceļš, kurā mēs pretējā dzimuma lomas sastopam noteiktā kārtībā – sākot no Mātes (zēniem) un Tēva (meitenēm) lomām, kā tādām, kas māca mums apieties ar iekšējo drošību vai drošības sajūtu (Māte) un ārējo drošību jeb aizsargātību pret nedraudzīgo sociālo vidi (Tēvs). Pirmie trīs lomu pāri šajā sarakstā ir tie, kas veidojušies matriarhālajā pasaulē un kas balstās uz tagad arhetipiski fiksēto, bet savulaik praktizēto incestu ģimenē, no kura patlaban atlikušas incestuālās attiecību prakses ar psiholoģisko pamatu, bet bez seksuāla kontakta.

Trešais drošības loks – Meita/Dēls. Arhetipiski no vecāku lomām skatoties uz bērniem, mēs skatāmies uz tiem kā uz izmantojamiem, kā uz resursiem. Meita/Dēls kā maizes devēji vecumā vai kā atkarīgie, kas spiesti uzklausīt visu to, ko vecāki neuzdrošinās izkliegt uz cilvēkiem, pār kuriem tiem nav varas. Darbaspēks, vai nodokļu maksātāji, vai nacionālās kultūras tālāknesēji. Senos vēsturiskos laikmetos un šodien cilvēkiem, ka joprojām dzīvo šajos laikmetos – bērni kā vecāku seksuālo vajadzību apmierinātāji, pretī saņemot drošības vajadzību realizēšanos.

Ir tipiski kaut kādā savā attīstības posmā neredzēt bērnā Bērnu, bet tikai kaut ko, kas dod vai nedod vecākiem kādu labumu. Piepildītas un realizējušās Dzemdes sajūtu, lepnumu par savu spēju radīt bērnus un ne vienu vien varbūt. Sociālus labumus, ko dod bērni. Mātes varu, utt.

Man šķiet, homoseksuāļiem ir dziļa arhetipiska mazvērtības sajūta un skaudība par to, ka dzīve neļauj tiem izmantot meitu/dēlu tā, kas tas dots un atļauts heteroseksuāļiem. Tā sajūta ar kaut ko līdzinās dzemdes tukšumam, nu vajag tos bērnus ļaut adoptēt, citādi sanākot homoseksuāļu diskriminācija…

Šis ir līmenis, kurā sieviete vīrieti iepazīst kā Dēlu – ja iepazīšanās nebeidzas, tad viņai visu mūžu būs darīšana ar atkarīgiem un nepieaugušiem vīriešiem. Un vīrietis sievieti iepazīst kā Meitu – to sievieti, par kuru var rūpēties, var ar to pašapliecināties un var arī izmantot savu varu, tajā skaitā kā iekšējas nedrošības konsekvenci. Šajā līmenī mīt ne tikai tirāni, arī pedofīli – visi tie vīrieši, kuri nespēj izturēt vienlīdzīgas attiecības ar sievieti. Iespējams tādēļ, ka traumējušies iepriekšējos drošības lokos!

Ceturtais drošības loks – Māsa/Brālis. Šīs ir pirmās nosacīti līdzvērtīgās, horizontālās attiecības starp sievieti un vīrieti. Tomēr – ar māsas incestuālo virsuzdevumu atbildēt par brāli mātes vietā un papildinot māti. Jo tas taču viņu abu kopīgi audzinātais vīrietis, kurā vajadzētu ieprogrammēt to, kas Mātei un Meitai vīriešos pietrūcis un izravēt citu – no kā viņas vīriešos cietušas.

Māsas un brāļa attiecībās ir ieprogrammēta senākā laulības pieredze, vēl vecāka ir tikai tā, kas starp māti un dēlu. Šo – endogāmisko laulību pēdas nereti var redzēt dzimtaskoku izstādījumos, kur tās mēdz parādīties arī kā jaudīgākas par it kā īsto laulību – starp sievu un vīru. Bet ja tā, tad diagnosticējam nepietiekošu iekšēju drošību, lai dotos prom no endogāmijas un spētu būt kopā ar svešu sievieti/vīrieti.

Piektais drošības loks – Sieva/Vīrs. Eksogāmijas pirmie mēģinājumi nav izskatījušies labāk kā Romeo un Džuljetas stāsts, visdrīzāk vēl sliktāk. Satikt pilnīgi svešu cilvēku, no svešas ģimenes, dzimtas, pilsētas vai pat valsts un uztvert to kā savu tuvāko uz visu atlikušo mūžu nav pašsaprotami, bet ja tomēr ir, tad mums jau ir darīšana ar attīstītiem un iekšēji drošiem cilvēkiem, kas aizgājuši no iepriekšējiem drošības lokiem (tos piepildījuši) un nokļuvuši šajā, galīgi ne vieglajā.

Katrā laulībā pirmā tās daļa ir pilna ar projekcijām, vai – attiecībām ar pretējā dzimuma cilvēku, atkārtojot savas pieredzes iepriekšējos drošības lokos un dažreiz, kad kaut kas neklapē starp fantāziju, “kā jābūt” un realitāti “kā ir”, bezspēcīgi iesaucoties – “bet vīrietim/sievietei taču ir jābūt …!” Šī laulības daļa ir pilna enerģijas, taču parasti tās izmantošanas lietderības koeficients nav apmierinošs, daudz kas tiek iztērēts bezjēdzīgi.

Tikai otrā monogāmas laulības daļa, ja līdz tai tiek izturēts, nāk ar spēju uzvert otru nevis kā tādu, kādam tam jābūt (fantāziju, kas atspoguļo nerealizētās vajadzības), bet kāds tas ir – realitāti. Šis notikums – sava laulātā kā objektīvās realitātes satikšana būtībā nozīmē galīgu šķiršanos no bērnības narcistiskā egoisma un ārpasaules ielaišanu sevī, kas vienlaicīgi nozīmē arī apliecinājumu šo ārpasauli izturēt.

Parasti jau šādas izmaiņas notiek tikai dzīves otrajā pusē un mēdz būt saistītas (katalizētas) ar bērnu pubertātes izpausmēm vai aiziešanu no vecākiem. Kā saprotams, cilvēkiem, kas nav precējušies un kam nav bērnu, ir liels risks šādu attīstību nepiedzīvot un pat nezināt, ka tāda iespējama un kas viņiem trūkst līdz šādai attīstības pakāpei. Bet tieši šādi cilvēki nereti ir sociāli visaktīvākie “savas patiesības” un laimes formulu priekš visiem citiem izplatītāji.

Man gan šķiet, ka neprecētajiem būtu vērts kritiski palūkoties uz sevi un vismaz jautāt, kas viņiem ir gājis secen, tādēļ, ka nav bijis iespējams gūt laulības dzīves pieredzi un vai tiešām tas ir nekas vai gandrīz nekas. Protams, ja cilvēks nav ieguvis laulības pieredzi, tad tajā laikā droši vien ieguvis kādu citu, ar kuru būtu vērts padalīties

Sestais drošības loks – Bērns. Pretējā dzimuma laulātais var mums iemācīt atklāt, ka pasaule apkārt ir arī pati par sevi, ne tikai kā mūsu vajadzību ne/apmierinātāja. Šausmīga narcistiska krīze! Taču tai var sekot nākamā – atklājums, ka bērns var būt kā pats par sevi un priekš sevis, nevis priekš viņa vecākiem. Un ka par bērnu var rūpēties, izejot no viņa vajadzībām, nevis izejot no vecāku vēlmes bērnu izmantot, ko pieminējām, runājot par trešo drošības loku un Dēlu/Meitu. Un ka šāda, nenarcistiska rūpēšanās ir vērsta uz nākotnes sagatavošanu, nevis pagātnes sadziedēšanu, uzsverot, ka abi ir vajadzīgi, kopā veidojot tādu kā tiltu no pagātnes uz nākotni.

Tikšanās ar Bērnu savā bērnā atraisa tikšanos ar Bērnu sevī. Bet tieši Bērns ir vienīgais patiešām radošā loma mūsos, jo vairums no mūsu psihiskā aparāta nodarbojas ar piemērošanos, sevis pakļaušanu apkārtējam sociumam. Tikai Bērns var palīdzēt visu nokārtot tā, ka sociums nevis apspiež, bet gan rada pamatu vienreizējai, radošai un iekšēji bagātai dzīvei. Bet šī tikšanās ar Bērnu nenotiek pati par sevi, daudziem tā paliek tā arī neiegūta pieredze.

Septītais drošības loks – Dievs. Psihodrāmā Dievs ir spontanitāte vai citiem vādiem sakot – tā cilvēka psihes daļa, kas rūpējas, lai notiktu brīnumi. Lai neiespējamais kļūtu iespējams un vakardienas problēma pārtaptu par šodienas risinājumu. Spontanitāte nodrošina radošumu, bet tas ir process, kuram izsekot nevar un varbūt arī nevajag, toties vajag uz to paļauties. Jo pateicoties tam, mēs aizejam gulēt ar jautājumu, bet pamostamies ar atbildi.

Manuprāt, šī došanās cauri ģimeniskajiem drošības lokiem ir arī Dieva meklējumi, savukārt ģimenei, kura to nodrošina, pienākas Baznīcas sakraments. Šādi palūkojoties uz ģimeni un uz tās vajadzībām būvēto kristietību, daudz skaidrāk ieraugām ģimenenes unikālo audzinošo jēgu. Ģimene ir kā substrāts, kurā var izaugt indivīds. Un ja ģimenes nav, kaut kādā ziņā indivīds paliek neieguvis, neattīstījies.

Citas kopdzīves formas. Homoseksuālu attiecību un citu, pagaidām alternatīvo kopdzīves formu, ieskaitot poligāmiju, atzīšana par laulību un ģimeni nozīmētu novienādot tos statusus. Bet – tās ir atšķirīgas parādības, kas katra jāsauc savā vārdā, jo tikai monogāmijas pamats nodrošina to audzināšanu un attīstību, par kuru še rakstu. Nedrīkst pieļaut liberāļu ideploģiskās cīņas praksi izmantot valodu un jauninājumus tajā, lai radītu terminoloģisku haosu un radītu cilvēkiem iespaidu, ka visu, ko saucam par ģimeni ir līdzvērtīgs un labs. Tā nav, viss, kas nav monogāmija, ir sliktāks. Jā, dzīvē bieži ir situācijas, kad monogāmija nav iespējama un kad jāizvēlas labākais variants no sliktākajiem. Var rasties situācija, kad bērnam jāaug kāda no viņa vecāku jaunajās, homoseksuālajās attiecībās un kad nav citas izejas. Bet tad tas jādara, apzinoties, ka bērns kaut ko viņam svarīgu nesaņems un ka šis svarīgais būs jācenšas noorganizēt papildus. To var darīt, vadoties no šājā rakstā aplūkotā, koncentrisko dzemžu modeļa un domājot, kas homoseksuālajam pārim vai citādās attiecībās dzīvojošajiem pieaugušajiem papildus jānoorganizē, lai bērns varētu to “absolvēt”. Ārpusģimenes attiecībās dzīvojošie var arī aizdomāties, ko viņi zaudē (un varbūt var to kaut kā kompensēt) nedzīvojot monogāmijā.

Visādā ziņā – lalība starp vīrieti un sievieti, kā arī ģimene ar laulātajiem un viņu bērniem ir jāuzskata kā augstākā sabiedrības pamatšūniņas forma, kura nav nejauša, ir veidojusies attīstības gaitā un vienlaikus šo attīstību atbalstījusi. Šāda laulība un šāda ģimene ir jāatbalsta un jāaizsargā, nelolojot ilūzijas, ka nebūs spēku, kas vēlēsies tās sagraut. Laulība un ģimene ir kultūras veidojumi un kā jau visu kultūru, arī šo, mežonīgā daba vēlēsies nopostīt un atgriezt mūs atpakaļ primitīvākā attīstības stāvoklī.

Ģimenes graušana. Procesiem, kas vērsti pret monogāmu ģimeni, nav moderna parādība. Tieši otrādi, tādi pastāvējuši visos laikos, jo viss attīstītkais un jaunais pakļaujas nettīstītākā uzbrukumiem. Taču šodienas ģimenes apdraudējumiem ir globāls raksturs, turklāt tie tiek apzināti organizēti un plānoti un tiem ir konkrēti politiski un ekonomiski mērķi. Tā ir ideoloģiska cīņa un jaunais šajā cīņā ir tas, ka tā lielā mērā notiek par valodu. Pamatojums – valoda ir ne tikai dabisks psihes produkts, pastāv arī iespējas to nedabiski pārveidot. Un tas paver jaunas varas iespējas caur publisko komunikāciju. Valoda strukturē domāšanu, tādēļ tas, kurš spēj ietekmēt valodu, tas spēj vadīt masu domāšanu. Tātad – jautājumam, kas saucams par ģimeni, ir ideoloģiska nozīme.

Šodien ir “radušies” virkne sociālantropologu, kas, skaitoties zinātnieki, apšauba ģimenes saikni ne tikai ar pieaugušu cilvēku attīstības vajadzībām, bet pat saistībā ar to, vai bērna izaugšanas vajadzībām nepieciešami abi vecāki! Šokējoši, bet fakts – šodien zinātne daudzviet ir korumpējusies vai pakļāvusies politiski ideoloģiskam spiedienam, tādēļ atbildēs uz jautājumiem, kas skar ģimeni, nereti atgriežamies reliģijas terminoloģijai līdzīgā un vēsturiski izveidotā klēpī, toties tas vismaz ir ar 2000 gadus ilgu pieredzi. Šodien ar referendumiem tiek mēģināts noteikt, kas ir ģimene[12]. Tas diemžēl kļuvis nepieciešami, bet arī absurdi, jo ģimenes definīcija un jēga ir psiholoģiski un arhetipiski fakti, kaut arī ne līdz galam visiem apzināti, tādēļ mēģināt noskaidrot tos ar tautas nobalsošanas palīdzību ir tas pats, kā ar referendumu pētīt, vai kādreiz eksistējusi dzīvība uz Marsa. Tomēr – ja jau tāda cīņa tiek piedāvāta, tad jācīnās.

[1] https://www.viestursrudzitis.lv/lekciju-plans-albertielai/

[2] Šeit atsaucos uz M. Introviņjes uzskatiem, kas pausti grāmatā “Jā! Ģimenei! Manifests institūcijai, kas nonākusi briesmās” KALA Raksti”, Rīga, 2015. par kuriem detalizētāk izsakos šeit – https://www.viestursrudzitis.lv/ta-ir-launa-skaudiba/

[3] Ar Nāvi šeit domāta pirmsdzimšanas jeb pēcnāves telpa, kurai, kā redzam, piemīt aktīva un stipra ietekme uz cilvēkiem un ģimeni. Šeit ar šo vārdu netiek domāti indivīda eksistenciālie pārdzīvojumi, reflektējot par savu nāvi.

[4] https://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/zelta-zirgs-auksts-tuksums/ un http://www.viestursr.ucoz.lv/Rainis_2008.pdf

[5] https://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/ziedet-ne-mirt/ , https://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/veca-budnieka-gals/ un https://www.viestursrudzitis.lv/wp-content/uploads/2016/03/aspazijas_dzimtas_koks.pdf

[6] https://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/monogamijas-apdraudejumu-pirmsakumi/ un https://www.viestursrudzitis.lv/wp-content/uploads/2016/11/Karaliskais-dzimtaskoks.pdf

[7] http://www.saulesjosta.lv/index.php/nave/537-kliniskas-naves-pardzivojumu-pieredze.html , http://apollo.tvnet.lv/zinas/vai-nave-pastav-navei-tuva-pieredze/728935 un http://www.ibook.lv/BD_apzina-vinpus-dzives-pim-van-lommel.aspx?BID=48ff14c1-1497-46d6-9233-0340522bb582

[8] Kāds krievu dzejnieks, kura vārds man pazudis, ir teicis – Я был и жил на той войне, тепер война живёт во мне.

[9] Skatīt manu grāmatu “Meita un Māte”, 29.lpp. “Matriarhālais mugurkauls”

[10] Skatīt literatūru par piesaistes teoriju, piemērām, Dž. Buolbijs “Drošais pamats”, Rīga, Rasa ABC, 1998.

[11] Skatīt http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/cetri/2012-06-04-222 – šis raksts pārstrādātā veidā arī manā grāmatā “Meita un Māte” 126.lpp.

[12] http://asociacijagimene.lv/pirmo-reizi/