Tā ir Ļaunā skaudība

Pastkastē atradu grāmatu. Tā bija no Gladiolas – ilggadējas manu bloga ierakstu komentētājas, trīs puiku mammas. Saucās “Jā ģimenei!”, autors itāļu sociologs Masimo Introvinje. Rakstīju Gladiolai, pateicos par dāvanu un interesanta saruna mums sanāca. Jautāju – kas tie tādi KALA Raksti, kuru apgādā grāmata iznākusi, izskatās pēc kaut kāda pagrīdes izdevuma! Viņa apsmējās – tā esot lielākā katoļu izdevniecība Latvijā!

Aprunājos ar mammu Googli – http://www.mieramtuvu.lv/?view=pas_gr&i=1 – jā, grāmatas, kuras es nepamanu Jāņa Rozes vai Zvaigzne ABC grāmatnīcās, kur parasti iepērku savu dvēseles maizi. Tomēr šī grāmata ir arī tur – http://www.janisroze.lv/lv/gramatas/akademiska-un-profesionala-literatura/citas-nozares/ja-gimenei-manifests-institucijai-kas-nonakusi-briesmas.html . Nu un tad sanāk man daļēja taisnība par to pagrīdi, kuru pats izveidoju. Varbūt var arī runāt par citiem, kas rīkojas līdzīgi – par sabiedrības diferencēšanos vai noslāņošanos. Laikam jau Latvijā blakus var eksistēt tādas informatīvās telpas, kuras viena par otru pat nenojauš. Varbūt dažos gadījumos tas nav nekas slikts – visiem nevar interesēt viss. Bet apskatāmais tomēr nav šāds gadījums, paldies Gladiolai par rūpēm!

Saku to tādēļ, ka runa ir par ģimeni, un tās izaicinājumiem modernajā laikmetā. Tātad par to, kas tā vai citādi skar ikvienu. Inga Bite, juriste, 12. Saeimas deputāte, grāmatai uzrakstījusi Priekšvārdu: [..] Itāļu sociologa Masimo Introvinjes grāmata “Jā ģimenei!”citu pēc cita atmasko, apraksta un analizē tos ieročus, kas šobrīd tiek izmantoti sabiedrības morāles un ģimenes lomas sagraušanai, ļaujot mums tos pamanīt, atpazīt un atmaskot, tādējādi mazinot to redzmo un neredzamo kaitējumu. Grāmatā vēsturiski un hronoloģiski izskaidrotas un aprakstītas tādas mūsdienu ideoloģijas kā feminisms, dzimuma jeb gender ideoloģija un homoseksuālisma propoganda. [..] Kāds sens latviešu sakāmvārds vēsta: “Ielaid velnu baznīcā, tas kāps uz altāra.” Grāmatas autors ļoti precīzi parāda, kā tas darbojas morālo vērtību jomā, kad vispirms pieļaujam partnerattiecības ārpus laulības, kas turpinājumā prasa homoseksuālu “laulību” legalizāciju, pēc kā vairs nav argumentu, lai nepieļautu poligāmiju, poliandriju, incestu, pedofīliju, zoofīliju un citas cilvēkam nepieņemamas novirzes. Līdzīgi autors norāda, ka tā sauktajai dzimuma jeb gender ideoloģijai, saskaņā ar kuru dzimums ir cilvēka paša izvēlēts, nevis bioloģiski noteikts fenomens, neizbēgami sekos arī iespēja brīvi izvēlēties vecākus, radīt bērnus mēģenēs un kā veikalā izvēlēties viņu dzimumu, ādas, acu, matu krāsu un citus parametrus. [..] (5-8.lpp.)

Kad runājam par visām šīm feminisma un genderisma lietiņām, liela problēma ir tā, ka parasti neredzam “pilnu laukumu” – ar mani tā ir noticis vairākkārt. Sastopam tikai kādu detaļu, piemērām, homoseksuāļu grūtības dažas valstīs mantot mirušā partnera īpašumu – pat tad, ja tas kopīgi iegādāts. Tas šķiet netaisnīgi un mēs iekšēji nobalsojam, ka ir vajadzīgs kāds “partnerattiecību” likums, kas šīs civiltiesiskās lietas sakārtotu. Mēs gribam būt cilvēcīgi pret gejiem un lesbietēm, tādēļ nostājamies pret tā sauktajiem “naida noziegumiem”, kas vērsti pret tiem.

Taču Introvinje mums parāda plašākos kontekstus šiem jautājumiem, kā arī dalās ar pieredzi, kā tie tikuši risināti citās valstīs – tas ir iemesls, kādēļ arī es iekritu šajā tekstā un nolēmu par to pareflektēt vairāk. Ieraudzīju, ar kādu perfektu organizāciju izceļas uzbrukumi ģimenei, tālu pārsniedzot vajadzības nodrošināt dažu mazākaizsargātu sabiedrības grupu novārtā palikušās intereses. Ar ko izskaidrojama šāda dinamika visas pasaules mērogā – tas ir visinteresantākais jautājumus man. Autors uz to neatbild pilnībā, tomēr būtiski ieskicē.

Viņš citē pāvestu Francisku: Tagad notiek tas, ko var dēvēt par pilnīgu atteikšanos no Dieva likuma, kas ierakstīts mūsu sirdīs. [..] Tā ir Ļaunā skaudība, caur kuru grēks ienāca pasaulē. Tā ir skaudība, kas ļoti viltīgā veidā cenšas iznīcināt Dieva plānu, tas ir, vīrietim un sievietei doto pienākumu būt auglīgiem un valdīt pār pasauli. Nebūsim naivi: tā nav vienkārši politiska cīņa, bet ir mēģinājums iznīcināt Dieva plānu. Tas nav plāns vienīgi likuma izpratnē (likums ir tikai instruments), bet arī melu tēva “gājiens”, kurš cenšas novest apjukumā un apmānīt Dieva bērnus.” (79. lpp.)

Ļaunais kā sātans, vai kā Dieviete manā terminoloģijā un tās skaudība uz Dievu un tā plānu – ļoti labs izskaidrojums, man tas patīk. Bet grāmatā tiek minēti arī citi iemesli – paštīksmināšanās, sevis identificēšana ar citiem, pseidobrīvība. Tātad – faktiski – tāds varas reibonis, kurā iekļuvis vakardienas likumpaklausīgais cilvēks. Viņš izbauda graušanas baudu un patiešām tic, ka dara ko vērtīgu.

Kas ir laulība?

Masimo Introvinje formulē, ko viņš saprot ar laulību – runā par trim līmeņiem:

–        Venus – seksuālā pievilkšanās, aizrautība;

–       Eros – emocionālā un sentimentālā saskaņa (mēs šodien lietojam vārdu eros attiecībā uz seksualitāti, bet klasiskajā pasaulē tā nebija);

–       Sakramentum – gatavība stabilai savienībai, kas ir atvērta bērniem, bet kas vēl nav sakraments kristīgajā šī termina izpratnē, tomēr vedina uz domu, ka arī antīkajā pasaulē laulībā ir kaut kas svēts un ka tā attiecas uz visu cilvēku – viņa intelektu un gribu, nevis tikai jūtām un emocijām. Kristietībai, paceļot laulību līdz sakramentam, izdodas izveidot cilvilizāciju, kuras pamats ir ģimene. Tā ir jauna civilizācija – kristietība. (26.lpp.)

Praktiski visiem uzbrukumiem laulībai un ģimenei raksturīgi sacramentum līmeņa ignorēšana. Tiek citēts ASV prezidents Obama, kurš par ASV Augstākās tiesas 2013. gada 26. jūnija spriedumu (skat. Tālāk) teicis – “love is love”. Cilvēkiem ir raksturīgi visu izskaidrot ar mīlestību, dažreiz vispretējākās lietas, tādēļ ir vajadzīgs kas daudz precīzāks. Introvinje acīgi norāda: Obamam šķiet, ka kritērijs ir mīlestības “īstums”, bet tas ir elements, kura akceptēšanai valstij nav nepieciešamo instrumentu. (87.lpp.)

Ģimenes dekonstruēšanas vēsture

Ļoti interesanti autors raksta par vairākpakāpju “revolūciju pret ģimeni”, atsaucoties uz brazīļu teologu Plīniju Korrea de Oliveiru (27.lpp.). Manī šīs pakāpes uzšvirkstina aizraujošu ideju – monogāma ģimene ir izveidota ilgstošā kultūras celtniecības darbā (skatīt – https://www.viestursrudzitis.lv/gimenes-rasanas-un-tas-petisanas-klasiki/ ) un tad pienāca laiks, kad process pagriezās atpakaļ – visa uzbūvētā dekonstrukcijas virzienā, kur turpina virzīties joprojām. Laiks, tātad, ir ne tikai vīrišķi lineārs un skaidri attīstības virzienu iezīmējošs. Tas ir arī sievišķi cirkulārs – viss iet uz riņki, viss, kas kādreiz bijis, atkārtosies.

1. Revolūcija – šķiršanās

Sākot ar Reformāciju un Renesansi daudzās Eiropas valstīs tika ieviesta šķiršanās. Šķiršanās teorētiķi tiecās likt iekavās vārdu “sacramentum”, kas ir viens no laulības institucionālajiem elementiem, aizstājot to ar “eros”, kas ir vienošanās un saskaņa starp laulātajiem. Karalis Henrijs VIII (1491 – 1547), kurš noveda Angliju pie šķelšanās ar Romu, apgalvojot, ka viņam ir tiesības uz šķiršanos, precoties sešas rezies, bija patiess “sērijveida šķiršanās” piemērs. [..] (27.lpp.)

2. Revolūcija – ģimene iekavās

Ar Apgaismību un Franču revolūciju jaunajās valstīs tika ieviesta šķiršanās un tika izteiktas teorijas par “starpinstitūcijām”, kas nostājas starp indivīdu un valsti, tostarp ģimenes otršķirīgo, pat kaitīgo raksturu. Tika atbalstīts viedoklis, ka laulības pamatā ir “eros”, kuru vairs nesaprata kā saskaņu, bet gan kā sentimentālu pieķeršanos. 1792. gada likumā laulība tika definēta kā vienkārša “vienošanās”, un arī Francijā tika ieviesta šķiršanās, “demokratizējot” to, tāpēc buržuāzijai un jebkuram, kurš varēja atļauties advokātu, tika parādīts viegls ceļš, kā atstāt savu laulāto un rīkot jaunas kāzas. (27.lpp.)

3. Revolūcija – Ļeņina “ūdens glāze”

Ļeņins (1870 – 1924) skaidroja, ka, lai panāktu šķiršanos, nav nepieciešams juridisks process. [..] laulība esot instinkta apmierināšana, tāpēc neatšķiroties no vajadzības dzert, kad slāpst. [..] 1920. gadā Padomju Krievija kā pirmā valsts pasaulē legalizēja abortu (1936. gadā demogrāfisku un militāru iemeslu dēl šis lēmums tika atcelts). (28.lpp.)

4. Revolūcija – 1968. gads

Tā sākās ar 1968. gada studentu nemieriem un [..] bija kultūras revolūcija, kura pasludināja, ka ir aizliegts aizliegt un ka vēlmes ir pārākas par aizliegumu. Par studentu kustības saukļiem kļuva tādi jēdzieni kā aborts un brīva pieeja kontracepcijai, legālas narkotikas, jebkādas seksuālas morāles noliegšana. [..]

1970. gadā, vairāk kā četrus gadsimtus pēc Lielbritānijas un gandrīz divus gadsimtus pēc Francijas, arī Itālijā tika ieviesta šķiršanās; to atbalstīja 1974. gada referendums. Aborts tika ieviests 1978. gadā, bet referendumā atbalstīts 1981. gadā. Arī plašā kontracepcijas izplatība veicināja revolūciju ieradumus. Tā 21. gadsimtā Itālija, kuru vēl 1950. gados ārvalstu sociologi raksturoja kā sabiedrību, kuras stiprais pamats ir ģimene un kura ir lielām ģimenēm bagāta, kļuva par vienu no tām pasaules valstīm, kurās ir viszemākie dzimstības rādītāji. (28.lpp.)

“Par sievietēm nedzimst, bet kļūst”

Sākot ar 1968. gadu un ceturto revolūciju, ienāca arī “gender” ideoloģija. Franču feminisma filozofe Simona de Bovuāra [..] piedāvāja saukli: “Par sievieti nepiedzimst, par sievieti kļūst.” Sievišķība un vīrišķība vairs netika uzskatītas par dabas dotām. Sāka uzsvērt, ka tās ir tikai lomas, kuras līdz šim uzspieda sabiedrība.[..]

Geju kustība

1968. gada revolūcijas laikā radās arī modernā geju tiesību aizstāvības kustība. [..] ja jau cilvēks nepiedzimst par vīrieti vai sievieti, bet pēc saviem ieskatiem var izvēlēties dzimumu, tad jau var brīvi izvēlēties arī – būt heteroseksuālam vai homoseksuālam. Līdz ar to nav jēgas apgalvot, ka eksistē laulība tikai starp vīrieti un sievieti un ka valstij jāatzīst šī savienība. Sākās runas par viendzimuma “laulībām”.

Homoseksuāla “laulība”

[..] Holandē no pirmajiem homoseksuālas laulības priekšlikumiem līdz likumam, kas to atļauj un kas tika pieņemts 2001. gadā, pagāja tikai 30 gadi. Holandei sekoja Beļģija, kur homoseksuālu laulību ieviesa 2003. gadā, Kanāda (2003 – 2005), Spānija (2005), Dienvidāfrika (2006), Norvēģija un Zviedrija (2009), Portugāle, Islande un Argentīna (2010), Dānija (2012), Brazīlija, Francija, Urugvaja un Jaunzēlande (2013), vairāki ASV štati, kā arī Mehiko federālais apgabals (2010) un Kintana Roo apgabals (2012) Meksikā.[..] (29-30.lpp.)

Kur atrodas revolūciju smadzeņu centrs?

Saprotot, ka procesi pret ģimeni kā sakramentu un sabiedrības pamatšūniņu ir sākušies jau simtiem gadus atpakaļ, varam atslābt, meklējot kādu vienu cilvēku vai partiju, kas to visu ir izdomājis un vada. Nekādas sazvērestības teorijas šeit nedarbosies. Toties paveras ļoti plašs lauks domāšanai, kādēļ vēsturei, Dievam vai Dievietei nepieciešams ģimeni vispirms uzbūvēt un pēc tam izjaukt. Kā mūsu acīmredzot jau kolektīvā psihe šīs patiešām tektoniskās izmaiņas organizē? Vai tiešām tā ir cilvēces būtības pamatos ierakstīta cirkulāra procesa programma, kuras darbības rezultātā mēs kaut kad atkal atgriezīsimies pie ģimeniskām vērtībām un pēc tās atkal aizmirsīsim?

Tiek citēts kardināls Baņasko: Krīzes situācijā ir nonākusi audzināšana, ko ietekmējusi kāda hroniska problēma, kuras saknes meklējamas “tēva nonāvēšanā”, kas, sākot ar 1968. gadu, raksturīga Rietumu sabiedrībai, pārdefinējot attiecību koordinātas ne tikai ģimenē, bet arī skolā, Baznīcā un visā sabiedrībā. (94.lpp.) Šis jau izsklausās saskaņā ar maniem terminiem un domāšanu – aplūkotā dinamika izskaidrojama ar cīņu pret patriarhātu, ko tādas feministes kā Džūdita Batlere paziņo tiešā tekstā. Atliek tikai atrast “vainīgo” – un kas gan cits tas varētu būt, ja ne matriarhāts, kas šo noziegumu paveic ar paklausīgā dēla rokām…

Varbūt tomēr mums jādomā “uz priekšu” un jāpieņem, ka nekādas ģimenes rekonstrukcijas nebūs? Tā domāt nozīmē pieņemt ideju, ka cilvēks nav ne bioloģiski, ne arhetipiski determinēts, un ka tas ir sociāli konstruēts. Tātad tas pats sevi izveido, saspiežot visu cilvēces attīstības vēsturi vienas paaudzes apgūtspējas ietvaros. Un ticot, ka mēģenē radīts un vecāku audzināšanu nepiedzīvojis bērns būs tikpat kompetents dzīvot dzīvi uz planētas Zeme kā viņa ģimenes audzināšanu izbaudījušie priekšteči? Ja man tam jānotic, tad jāizmet visas manas grāmatas, kuras stāsta par “dzīvi dzimtaskokā” kā kolektīvās psihes veidošanos, un “individuālo dzīvi” kā kaut ko, kas var sākt dominēt tikai tad, kad cilvēki izaudzinājuši savus bērnus. Protams, es to nespēju, un ne tikai tādēļ, ka grāmatas ir mani “gara bērni”. Es neredzu loģiku idejās par sabiedrību bez ģimenes, kā tā var pastāvēt un funkcionēt. Tādēļ es turpinu turēties.

Pat ja ģimenes dekonstruēšana ir kaut kāds pagaidām ne līdz galam skaidrs cilvēces kolektīvās psihes fenomens, nevaram tomēr neredzēt atsevišķus cilvēkus un organizācijas, kas tam palīdz būt. Kas to uztur, apmaksā un gūst no tā labumu.

Introvinje raksta: [..] daži mediju pārstāvji ir minējuši finansistu Džordžu Sorosu, kurš slavens ar to, ka 100 miljonus dolāru ziedojis grupējumiem, kas atbalsta homoseksuālo “laulību” un abortus. (35.lpp.) Bet aplūkojot Rietumos plašu ievērību guvošo Austrumeiropas sieviešu grupu Femen, viņš norāda: [..] kas rekrutē Femen? Atbilde ir Viktors Svjatskis. Viņš [..] ir viņu īpašnieks un idejas autors. [..] Viņš meitenēm arī draud – ja nebūs panākumu medijos, nebūs naudas. [..] Kāpēc viņš radīja Femen? Atbilde ir brutāla: “Vīrieši visu dara seksa dēļ. Es izveidoju šo grupu, lai man būtu sievietes.” [..] Viņas veic propogandu, kurai seko plaša mediju rezonanse. Un šai propogandai ir konkrēti mērķi: cīņa pret Baznīcu, cīņa par gender ideoloģiju un par homoseksuālu “laulību”. (33-34.lpp.) Arī Latvijas presē ir atspoguļots, kā dažadas intereses un nauda ietekmē uzbrukumus ģimenei lokālā mērogā – http://www.laikmetazimes.lv/2015/06/15/praids-par-sabiedribas-naudu/ Arī šajā rakstā nav varēts iztikt bez Sorosa pieminēšanas, turklāt tur skaidri parādīts, kā pretģimeņu revolūciju uz Latviju eksportē no “attīstītākām” valstīm. Par laimi, mums (vēl?) nav pašiem savu īsti kaislīgu revolucionāru un propogandistu ģimenes graušanā. Tie daži, kurus dažreiz pieminu no Kaņepes centra un feministu aprindām vēl ir gaužām kusli un mazjaudīgi, bez revolucionāriem raksturīgās gatavības uzvarēt vai mirt par savu ideju.

Kas attiecas uz Femen – tā spilgti parāda, ka sievietes tiek izmantotas tādiem mērķiem, kas objektīvi ir pretēji viņu interesēm. Jo konsekvents matriarhāts ir arī nabadzība, nelikumības, haoss seksuālajās attiecībās, robežu izzušana mantisko tiesību jomā… Femen jau sen ir saistīts ar “ietekmīgajiem spēkiem”. Tā ir kļuvusi jau par daudznacionālu apvienību ar aktīvistu skolām francijā, Vācijā, Brazīlijā, kā arī par globālu ikonu feministu un homoseksuāļu aktivitātēm. (33.lpp.)

Bet sievietēm taču vajag naudu! Viņām maksā ne tikai viņu pārstāvētās ideoloģijas, bet arī skaistā izskata dēļ. Tāpat franču veiktie pētījumi liecina, ka dažas no šīm sievietēm pagātnē bijušas saistītas ar studentu pornogrāfijas un prostitūcijas pasauli daļēji amatieru līmenī. (33.lpp.)

Manipulācijas ar likumiem

Introveņje apraksta plašu juridisko izmaiņu panorāmu, kas dīvaini līdzīgā veidā notiek daudzās pasaules valstīs. Ģimenes dekonstruēšana bieži vien netiek veikta demokrātiskā ceļā, tam tiek izmantotas dažādas viltīgas procedūras, kuras, šķiet, veic kopējā lietā ieinteresēti cilvēki visos sabiedrības organizācijas līmeņos.

ASV štatu lielākajā daļā balsotāji referendumā noraidīja homoseksuālu “laulību”, bet ar diviem spriedumiem, kas tika pieņemti 2013. gada 26 jūnijā, ASV Augstākā tiesa izsvītroja federālo likumu, kas noteica, ka laulība pastāv tikai starp vīrieti un sievieti. Līdz ar to tika atvērts ceļš vietējiem tiesnešiem neievērot tautas referenduma rezultātus un, ignorējot vēlētāju gribu, nekavējoties, sākot ar gadījumu Kalifornijā, atļaut rīkot homoseksuālu “laulību” ceremonijas. (30.lpp.) Kā jau augstāk minēts, prezidents Obama to komentēja – “love is love”…

Nedēļu pēc vēsturiskā federālās tiesas sprieduma, [..] kurš liberalizēja poligāmiju ASV Jūtas štatā, 2013. gada 20. decembrī tika nolasīts vēl viens spriedums, kas uzlika par pienākumu valsts amatpersonām vadīt homoseksuālās “laulības” ceremonijas. (35.lpp.)

Augstākā tiesa [..] kā antikonstitucionālus anulēja 2008. gada referenduma rezultātus, kurā Kalifornijas vēlētāji atteicās no homoseksuālas “laulības”. Arī šajā gadījumā “laulību” procesi starp viendzimuma personām Kalifornijā sākās vien dažas stundas pēc sprieduma nolasīšanas. (36.lpp.)

Ņūmeksikā geju “laulību” aktīvistu izmantotā taktika bija atrast dzimtsarakstu nodaļu vadītājus, kuri būtu gatavi neievērot esošo likumu un vadīt viendzimuma pāra “laulības” ceremonijas. Kad priekšniecība gatavojās šīs personas sodīt, tika celta prasība tiesā, aicinot izskatīt jautājumu par Ņūmeksikas likumdošanas atbilstību valsts Satversmei, jo Ņūmeksikas likums atzīst laulību tikai starp vīrieti un sievieti, bet Valsts Augstākā tiesa šādu rīcību atzinusi par antikonstitucionālu. Tā ir stratēģija, kuru LGBT [..] aktīvisti mēģinājuši pielietot arī citās valstīs. (37.lpp.)

Krievija

Arī Latvijas presē ne mazums sarakstīts par Krievijas it kā agresīvo politiku pret homoseksuāļiem. Introviņje aicina izlasīt Krievijas likumu pašiem, nevis uzticēties “brīvās preses” propogandai.

2013. gada 30. jūnija Krievijā pieņemtais likums atšķiras no tiem likumiem, kas neatzīst par likumīgu homoseksualitāti kā tādu. Patiesībā tas neparedz sodus par homosekuāliem aktiem, bet par homoseksualitātes propogandu nepilngadīgo vidū. (39.lpp.)

Ar propogandu tiek saprastas darbības, kad nepilngadīgajiem tiek sniegta informācija, (1) kuras mērķis ir veicināt netradicionālu seksuālu uzvedību, (2) kura padara pievilcīgas netradicionālas seksuālas attiecības, (3) apgalvo, ka netradicionālu un tradicionālu seksuālu attiecību vērtība sabiedrībā ir vienlīdzīga un (4) rada interesi par netradicionālām seksuālām attiecībām. (47-48 lpp.)

Propogandas cīņa par Krievijas likumu ir izšķirīga. Ja, pateicoties sporta pasaules mobilitātei, tiks attīstīta ideja, ka šāda veida likumus var nepieļaut starptautiskā sabiedrība, tad gender ideoloģija būs veikusi izšķirīgu soli uz priekšu. (47.lpp.)

Latvijas liberālajai presei ir tipiski manipulēt ar to, ka ja kāds Krievijā saskata ko pozitīvu, tad tas tūliņ skaitās bezmaz vai krievu aģents un mūsu rietumnieciskās izvēles ienaidnieks. Cik primitīvi! Tomēr šis krievu likums rāda, ka dažos jautājumos krievi var būt mums paraugs un ka mums būtu ļoti uzmanīgi jāattiecas pret dažām rietumnieciskām “vērtībām”.

Homofobijas likumi

Šodien būtiska loma gender ideoloģijas izplatīšanā un uzspiešanā ir likumiem, kas vērsti pret homofobiju. [..] Ar ieganstu sodīt vardarbību homofobijas likums īstenībā tiecas inkriminēt to, ko LGBT tekstos dēvē par “homonegativitāti” jeb negatīvu attieksmi pret homoseksuālu uzvedību, kas nereti nāk no reliģiskām organizācijām, un heterocentrismu, saskaņā ar kuru heteroseksuālām attiecībām ir augstāka sociālā vērtība nekā homoseksuālām. Te ir runa par viedokļa noziegumiem, tomēr, spriežot pēc būtības, aizliegt paust negatīvus viedokļus par homoseksualitāti ir tas pats, kas pārkāpt vārda, viedokļa un reliģijas brīvību. (52.lpp.)

Pievērsiet uzmanību notikumu secībai, jo tas ir interesanti arī Itālijas kontekstā. Vispirms homofobijas likums tiek modificēts, lai ļautu represīvajam mehānismam apspiest iespējamos protestus, pēc tam tiek dota zaļā gaisma likumam, kas ievieš homoseksuālu “laulību” un adopcijas iespēju. (56.lpp.)

[..] Kanādas Augstākā tiesa noteica, ka tad, ja ir konflikts starp reliģijas brīvību un normām pret homofobiju, priekšroka ir otrām. (58.lpp.)

[..] likums par homofobiju ir nepieciešams tieši tāpēc, lai, piedraudot ar kriminālatbildību un cietumsodu, liegtu iespēju brīvi paust tādas idejas par homoseksualitāti, kas atšķiras no dominējošās homoseksuālisma ideoloģijas. (63.lpp.)

Homofobijas likuma mērķis ir likt klusēt jebkuram, kurš atļaujas paust homoseksuāļu ideoloģijai pretējus saukļus. Vēl vairāk, vispirms likt tiem klusēt un pēc tam izsvītrot viņus no profesionālās aprites un nosūtīt uz cietumu. Lai ko mēs domātu par homoseksualitāti, vissvarīgākais ir paturēt prātā, ka esam liecinieki pirmā akmens ielikšanai tā cietuma pamatos, kurš domāts brīvajiem vīriešiem un sievietēm [kas iebilst pret šo ideoloģiju]. Benedikts XVI to nosauc par “relatīvisma diktatūru”. (65.lpp.)

Žurnālistu vajāšanas ar ētikas likumdošanu palīdzību

[..] Nacionālais rasu pretdiskriminācijas birojs (UNAR) sāka čakli nodarboties arī ar žurnālistiem, 2013. gada 13. decembrī publicējot pārsteidzošu dokumentu, kura nosaukums ir “Vadlīnijas LGBT personas cienošai informācijai”. (67.lpp.)

Žurnālistu vajāšanas nozīmē to, ka par dažiem saviem izteikumiem, tie viegli var zaudēt darbu un tikt izslēgti no profesijas. Bet ar to viss neaprobežojas – šodien, 21. gadsimtā žurnālists par sava viedokļa paušanu var nokļūt arī cietumā. Minētajās vadlīnijās minēti savdabīgi 10 baušļi, kuri jāievēro, ja gribi būt žurnālists. Lasu un saprotu – ja Latvijā būtu tādi likumi (un laikam jau uz to iet) arī man no cietuma neizsprukt…

1. Nejauc anatomisko dzimumu (sex) ar izvēlēto (gender)
2. Cieni un veicini homoseksuāļu drosmi iznākt no skapja, aizliegts runāt par geju ekshibicionismu.
3. Teikt “lesbiete” ir kompliments.
4. Ja kāds jūtas kā sieviete, tad tā pret viņu arī jāizturas. Transseksuāļi ir neaizskarami un uzslavējami.
5. Transseksuāļi nekad nav prostitūtas un prostitūti.
6. Jāparāda, ka laulība dabā nepastāv, bet pastāv homoseksualitāte.
7. Visas laulības ir vienādas, tradicionālā nav labāka.
8. Aizliegts runāt par to, ka bērnam nepieciešams tēvs un māte. Aizliegts runāt par “iznomāto dzemdi” un surogātmātēm.
9. Demokrātija un plūrālisms nav nepieciešami.
10. Iekšējā cenzūra. Pabrīdināts žurnālists – ir jau pa pusei glābts žurnālists. (68-70.lpp.)

Vārda brīvība

Rietumu civilizācija mūsu, sevišķi bijušo padomju pilsoņu apziņā asociējas pirmkārt jau ar vārda brīvību. Augstāk jau aprakstīts, ka tā sen jau ir upurēta tā sauktajiem homofobijas likumiem. Tomēr tie attiecas ne tikai uz skolotājiem, žurnālistiem, izrādās arī uz māksliniekiem.

Homofobijas likumu priekšā arī mākslinieciskā brīvība netiek attaisnota un aizsargāta. Arī labs mākslinieks, kurš par naudu piedāvā gleznot portretus, nedrīkstētu atteikties attēlot divus homoseksuāļus, kas skūpstās, tikai tādēļ, ka tas nesaskan ar viņa reliģisko vai filozofisko pārliecību. (74lpp.)

Antrpoloģisks regress

Pāvests Francisks vēl 2010. gadā, kad bija Buenosairesas kardināls par Argentīnas jauno likumu homoseksuālu “laulību” un iespēju tajā adoptēt bērnus teica: “Tas ir antropoloģisks regress.” (80.lpp.)

Aizvadītajos desmit gados starp pēdējām divām tautas skaitīšanām ir gandrīz divkāršojies šķīrušos un kopā nedzīvojušos pāru skaits – no 1 530 543 līdz 2 658 943. Katrs otrais, kurš ir šķīries, ir vecumā no 35 līdz 54 gadiem. [..] 1971. gadā ģimeni vidēji veidoja 3,3 cilvēki, 2011. gadā – 2,4. [..] Laulību koeficients Itālijā ir viens no zemākajiem pasaulē – 3,6 laulības uz katriem 1000 iedzīvotājiem, Eiropā vidēji 4,7. (85.lpp.)

[..] Teksasas universitātes sociologs Marks Regaress: [..] jaunieši, kuriem viens no vecākiem sevi pasludinājis par homoseksuālu un sācis attiecības ar sava dzimuma pārstāvi, ir vairāk pakļuti pašnāvības riskam, apjukumam, marihuānas lietošanai, atkarībai no alkohola un noziedzības riskam. Jaunieši no šīs grupas biežāk atzina, ka mājās ir piedzīvojuši seksuālu vardarbību, nekā tie, kuri dzīvojuši ar heteroseksuāliem vecākiem. (119.lpp.)

Introviņje citē Benu Čholu Hanu, Karlsrūes un Berlīnes filozofu: Sabiedrība kļūst arvien narcistiskāka – esam tik ļoti aizrāvušies ar stāstiem par sevi, ka esam zaudējuši spēju veidot patiesas attiecības ar citiem. [..] Modernais cilvēks skatās tikai uz to, kurā kaut kādā veidā var saskatīt pats sevi. [..] ja seksualitātei atņem tās sakrālo raksturu, tā nekļūst par atbrīvotu seksualitāti. Drīzāk neatliek nekas cits kā vienīgi patēriņš, kas vienlaicīgi ir citu izmantošana un arī sevis pašizmantošana. (105.lpp.)

Matriarhālo arhetipu iespaids

Masimo Introviņje savas pārdomas balsta galvenokārt uz reāli konstatētu LGBT daudzveidīgo izpausmju analīzi. Pēc to izlasīšanas man jāsaka, ka esmu bijis pārāk labticīgs un naivs domājot, ka geju un lesbiešu pasaule ir vienkārši jāliek mierā. Ka viņi jāaizsargā no vardarbības un naida noziegumiem (par to, ka ir geji un lesbietes) un jānodrošina to attiecību civiltiesiska aizsardzība un tad viņi būs apmierināti un iestāsies mūžīgs miers starp seksuālajām minoritātēm un majoritāti. Kā mēs uzzinām no apskatāmās grāmatas, tā nekad nenotiek, viņiem vienmēr vajag vairāk, viņiem vajag ko tādu, kas grauj sabiedrību, turklāt nemaz nenozīmē, ka nāk par labu homoseksuāļiem. Un laikam ir taisnība pāvestam Franciskam, kurš runā par ļaunumu un skaudību, kam ir speciāls risks ieperināties homoseksuālu cilvēku dvēselēs, bet kas nenozīmē, protams, ka visās.

Mani mazāk interesē LGBT ļaudis, vairāk femnistes. Tomēr abas šīs grupas parasti turas kopā, jo mērķis jau viens – iznīcināt patriarhātu un līdz ar to – monogāmu ģimeni. Tam piemērs ir augstāk minētā Femen kustība. Tomēr feminismam ir arī savi individuālie vaibsti, kā piemērām, Stambulas konvencija, kura vīriešus padara par potenciāliem noziedzniekiem tikai tādēļ, ka tie ir vīrieši un sievietes par potenciālām upurēm tikai tādēļ, ka tās ir sievietes. Šis intruments neanalizē speciālos sievietēm raksturīgos vardarbības veidus pret vīriešiem (Dieviete!), faktiski tos provocējot, bet pieprasot vienpusēju “atbruņošanos” tikai no vīriešu puses. Tam nevar būt pozitīvas dinamikas uz dzimumu attiecībām un laulību un par to savas domas esmu jau izteicis iepriekšējos blogu ierakstos.

Taču gan LGBT, gan feminisms faktiski izmanto sievietes, lai realizētu arhetipiski nostiprinātus matriarhālus mērķus. Tas izdodas, jo sievietes mēdz būt vairāk uz savu iekšpasauli, uz emocijām, jūtām un instinktiem orientētas. Vīriešiem vieglāk redzēt ārējo, objektīvo – ieskaitot arī tādas plašas informācijas analīzi, ar kādu dalās Masimo Introveņje. Tomēr tas viss ir ļoti relatīvi, un ja informācija pasniegta tik kvalitatīvā veidā kā aplūkojamajā grāmatā, grūtībām ar secinājumu izdarīšanu nevajadzētu būt nevienam.