Domājot par Rubeni

Esmu iekļauts kādā konservatīvi domājošu cilvēku sarakstes grupā, kur liela daļa, šķiet, ir kristieši. Nesen tur tika apspriesta Jura Rubeņa intervija “Annas Psiholoģijā”, un saskatītas pazīmes kaut kam bīstamam. Sāka likties, ka dažiem tajā ir man ne īsti labi saprotamas attiecības ar genderismu. Visiem tur ir kritiska attieksme pret Stambulas konvencijai, bet varbūt tā izpaužas dažādos veidos. Man pieņemama tā, kuru minētajā publikācijā pauž Juris Rubenis – dzimumu lomas (tajā skaitā, piemērām, Mātes vai Tēva lomas) mainās un vienmēr ir mainījušās pašas no sevis līdzi laikam. To arī neslēpu. Šīs izmaiņas nav iepriekšnosakāmas un tajās atklājas Dieva griba. Tāds uzskats radikāli atšķiras no Stambulas konvencijas un daudzu pašmāju liberāļu un feministu pozīcijas – dzimumu lomas ir jākonstruē pašiem, jo psihē nekas nevar būt bioloģiski vai arhetipiski determinēts, viss ir sociāli konstruēts un pārkonstruējams. Dieva vai nu nav, vai cilvēks pats kļuvis par Dievu un labāk zin, kā vajag. Šie prātā jukušie par cīņas lauku izvēlējušies valodu, “dzimuma (vai kultūras, kā saka Rubenis) lomu” vietā lieto apzīmējumu “dzimte”, spriedelē par to, cik dzimšu varētu būt cilvēkam, plūstoši un rotaļīgi no “dzimtes” pārejot pie “dzimuma” (tātad pretendējot dekonstruēt jau bioloģiski determinēto) un publicējot internetā tabulas ar desmitiem kaut kur it kā jau eksistējušu vai vēl radāmu cilvēku (nu jau) dzimumu.

Minētajā sarakstes grupā iestājās klusums, bija jūtams, ka kaut kas neštimmē, ka ir cilvēki, kam genderisma sakarā ir citi uzskati vai aizspriedumi nekā man. Noskanēja, ka Rubenis jau tā kā budists tagad gandrīz vai. Tomēr – ak vai, viņam ir TĀDA autoritāte, ka tai pretim nostāties nav iespējams. Šai komunikācijai bija dīvains turpinājums attiecībā uz mani – es sāku sekot visam, kas dažu pēdējo nedēļu laikā notika saistībā ar Juri Rubeni, jo likās, ka salīdzinoties un saskaņojoties, varēšu nonākt pie svarīgiem secinājumiem par saviem jautājumiem. Un ar Rubeni notika daudz – tika atvērta viņa pēdējā grāmata “VIŅA UN VIŅŠ. Mīlestība, attiecības, sekss”, bez jau pieminētās intervijas Annai Peipiņai
“Annas Psiholoģijā” – https://www.manizurnali.lv/product/639200/  bija intervija arī Andai Burvei – Rozītei žurnālā “Ir” – http://www.irlv.lv/2016/9/14/gaisma-caur-plaisu , lekcija augstskolā “Turība” – http://www.veritweet.com/event/132297/Jura.Rubena.vieslekcija.22.09.2016 un intervija Laumai Spridzānei un Tomam Bricim – http://www.diena.lv/dienas-zurnali/sestdiena/attiecibas-ir-vienkarsas-14157260

Juri Rubeni nemainīgi esmu uztvēris kā “stabilu vērtību”, kurš dzīvo kaut kur paralēli, dara labas lietas, domā, meklē, cīnās. Man viņš vienmēr ir bijis tāds, kas rūpīgi veido savu stāstu, nepieļaujot, ka tajā ienāk kas pārprotams un provokatorisks, nerunājot nemaz par to, ka – nepiedienīgs. Šajā ziņā esam atšķirīgi. Torņkalna baznīcā vienmēr ir plūdusi dzīvības sula un cilvēki tai ir balsojuši ar savu uzmanību, klātbūtni un ziedojumiem. Kad Juris izvēlējās īpašo meditācijas un konteplācijas skolotāja ceļu, pie sevis nodomāju – re kā! – meklētājs! No citas puses – pulkveža otrā dzīve, tāda, kurā viņam “raksta” gan un daudzi!

Mūsu ceļi ir krustojušies vien kādas divas reizes, kad uzstājāmies vienos un tajos pašos pasākumos, un kad paspiedām viens otram roku un pārmijām pa kādai frāzei. Personiskāk griezos pie Jura ar lūgumu uzrakstīt 4. vāka anotāciju manai grāmatai “Dieviete” un viņš neatteica. Nelaimīgā kārtā šī grāmata nāca klajā tad, kad mana persona bija nonākusi konfliktējošas publiskās uzmanības degpunktā. Bet tas nozīmēja, ka grāmatas anotēšanu būtu varēts uztvert kā “nostāšanās manā pusē”, bet tas jau būtu kā mana kredīta galvošana… Par to jutos drusku vainīgs, ka biju viņu tur ievilcis… Juris anotāciju uzrakstīja, ļoti īsu – “Vīrietis, kurš iedomājies, ka saprot sievieti!”

Tomēr dīvaina lieta, līdz šim es nebiju rūpīgi izlasījis nevienu Jura Rubeņa grāmatu. Un esmu tikpat kā pārliecināts, ka viņš tāpat attiecībā uz manām grāmatām (man šķiet, arī “Dievieti” viņš ir tikai kārtīgi izšķirstījis). Tomēr diez vai tas runā par vienaldzību vai savstarpēju necieņu, drīzāk par tādu nepareizu pagaidu tradīciju latviskajā kultūras telpā – tie, kam ir ambīcijas, un kurus sākts uzskatīt par viedokļu līderiem, komunicē ar saviem faniem un savām ārpuslatvijas autoritātēm, nevis ar citiem vietējiem līderiem. Veidojas tādas kā monocentriskas intelektuālas valstiņas. Manuprāt, tas ir arhetipiski sociāls reflekss, kas vērsts uz feodālo attiecību atjaunošanu, kas tautai, kurai nav bijis sava karaļa un stabilas, attīstītas feodālas aristokrātijas, nozīmē tādu kā neizdzīvota attīstības posma izniršanu. Sekojot šai loģikai, tas, ka viens līderis sāk lasīt otra grāmatas, varbūt nozīmē tāda procesa sākumu, kura rezultātā nonāksim līdz vienotai valstij un karalim kā leišiem savulaik? Varbūt kas līdzīgs notiek vai varētu notikt citās kultūras un ekonomikas sfērās? (Es ceru, ka visi saprot šīs rindkopas fantastiski, hipotētiski, metaforisko raksturu!)

Kopā ņemot – es sāku vairāk interesēties par Juri Rubeni tādēļ, ka sajutu virmojam viņam apkārt ko tādu, kas ir vairāk nekā Juris Rubenis. Man šķiet, kaut kādi šķībie pīlāri šajā sabiedrībā sāk šķobīties, Jurim šajā procesā varētu būt svarīga vieta, mani tas kaut kādā ziņā gan interesē, gan uztrauc. Uzrakstīju viņam un mēs vienojāmies, ka es rakstīšu “jautājošu recenziju” par jauno grāmatu, bet viņš to komentēs, atbildēs vai tamlīdzīgi. Rezultātā vajadzētu sanākt kaut kam vidējam starp recenziju, interviju un diskusiju. Man tā būs arī “pulksteņu salīdzināšana”, vai – manu izpratņu pārbaude, aplūkojot tās caur, kā man ilgi ir licies, līdzīga, tomēr arī atšķirīga domātāja prizmu.

Diemžēl šī iecere nerealizējās. Man izskatās, ka es eju turp, no kurienes Juris nāk. Bet viņš – uz turieni, no kurienes nāku es. Mēs skatāmies dažādos virzienos un mēs abi esam amatieri tur, kurp ejam, bet profesionāļi – tajā, no kurienes nākam. No Rubeņa intervijas Sestdienai: “No visa laika pastorālajā darbā apmēram 70% laika ir jāvelta attiecību krīzēm. Un tikai 30 procentu visiem pārējiem jautājumiem – traģēdijām, nāvei utt. Protams, tu nevari vienlaikus nedomāt arī par sevi.” Man savukārt, šajā savā attīstības posmā interesē kolektīvais, vēsturiskais, tajā skaitā individuālā un attiecību pieredze, kuru apziņā un zemapziņā sakrājis homo religiosus. Un lasot un klausoties Rubeni šodien, mani jādomā, no kurienes viņš atnācis un ar kādu bagāžu, ja redz to, ko raksta.

Vēl man jāpasaka, ka rakstot par otru cilvēku vai viņa darbu, īsti nevar iztikt bez cauraudoša jautājuma pašam sev – vai viņš neapvainosies, ja viņam nepiekritīšu? Kaut kādā ziņā šis jautājums saplūst ar iekšējo cenzūru un mēģina nogremdēt visinteresantāko – diskusiju. Centos tam pretoties un ceru, ka neiebraucu otrā – aizskaršanas, skaudības un necieņas grāvī.

Rakstot par Juri Rubeni un viņa darbu, arī man pievienojas kaut kas līdzīgs tam satraukumam, kurš, šķiet, bija iesācies sākumā minētajā vēstuļu grupā. Ja sabiedrībā notiek asa konfrontācija starp “liberāļiem” un “konservatīvajiem”, kura raksturojas arī ar otra neuzklausīšanu un, kā man liekas, ļiberāļiem vairāk raksturīgu augstprātīgu ņirgāšanos, tad parādās asums, kas ir raksturīgs karam – ja tu neesi par mani, tad esi pret mani. Parādās bailes piedzīvot vilšanos vai pat nodevību. Bet tas, savukārt, pie fantāzijas – nodevība jau ir notikusi. Pie cerības – varbūt tomēr nē, varbūt es kļūdos. Lielā mērā saku to par sevi – man šķiet, ka esmu konservatīvs, par ģimenes vērtībām stāvošs un man šausmīgi gribas, lai Juris arī tāds būtu. Bet bailes čukst ausī – paskaties uzmanīgi, ko viņš saka! Kaut kā ļoti liberāli izskan!

Izskatās, ka Juris Rubenis centīgi izvairās no visiem tiem asajiem jautājumiem, kas pēdējā laikā uzvilnījuši mūsu sabiedrībā un kuri faktiski liecina – reliģijas loma ir strauji augusi. Viņš, kā jau teicu, iet no tiem prom – man tā izskatās. Bet tas ir liels zaudējums un es to, pašam par lielu brīnumu, izjūtu personiski. Kaut kā sēroju un dusmojos brīžiem. Droši vien tas līdīs ārā turpmākajā tekstā. Bet neuzskatu to par trūkumu, drīzāk otrādi. Tas pieder pie Rubeņa ietekmēm.

Man neliekas, ka es vienīgais ar šādām jūtām raugos uz Juri Rubeni un viņa tekstu. To pieminu gan tādēļ, ka tā ir tēma pati par sevi (ko domājis autors un ko tajā izlasījis lasītājs), gan tādēļ, ka arī man vajag instrumentu, kā atdalīt savas projekcijas no tā, ko lasu. Varbūt tas kaut kur nebūs izdevies, bet par to jau tad modrie komentētāji signalizēs.

Attiecības un atkarība

Pirmais, par ko prasījās parunāt pēc Jura Rubeņa lekcijas, ir intonācijas. Vēl no Tautas frontes laikiem atceros, ka mācītāji, kas tolaik pēkšņi parādījās publiskajā telpā (tas bija tik kontrastējoši ar padomju laiku, kad vairums ļaužu nekad nebija redzējuši dzīvu mācītāju runājam) runājot izmantoja tādas dīvainas, mākslīgas, piepaceltas intonācijas. Toreiz tās tika uztverta kā Dieva kalpu verbālās atšķirības zīmes – tā, it kā viņi runātu no citādas eksistences telpas, kurā pārējie – laji, nekad nav bijuši, jeb vismaz gana labi neorientējas. Atmodas laikā tas tika bez ierunām pieņemts, jo patiesi – cik gan bija tādu, kas varēja līdzrunāt un teikt, ka viņi kaut ko saprot no reliģijas, baznīcas lietām un tamlīdzīgi?

Klausoties Rubeņa lekciju tagad, pēc gadiem, atkal dzirdēju tās pašas intonācijas un sajutu, ka attiecos pret tām citādāk – varbūt tādēļ, ka mana kompetence reliģiju lauciņā ir augusi, bet visticamāk tādēļ, ka ievēroju tagadējās publikas reakciju uz šīm intonācijām. Cilvēki it kā sastinga un bez ierunām pieņēma – tas, kas pateikts šādā veidā, nav diskutējams, tas ir gandrīz vai svēts. Bet šī pieņemšana nebija, kā krievi saka – “čerez sebja”, tieši pretēji – tāda viegla un pat pašsaprotama autoritātes bezierunu respektēšana.

Es padomāju – jā, Jurim ir milzu pieredze runāt lielās auditorijās, viņš tās izjūt kaut kā dziļi un organiski. Varētu teikt – izcils orators, bet varbūt tomēr – pieredzējis sprediķotājs. Jo nevarēja nepamanīt, ka Juris nespēj (vai negrib) izvairīties no duālisma – labs/slikts, tātad no moralizēšanas. Un minētās intonācijas nereti tika izmantotas argumenta vietā, tāpat kā kariķējoša ironija, ilustrējot kādu līdz tam varbūt publikas atšķirīgi uztvertu jēdzienu, piemērām “īsts vīrietis”.

Ja runā ar apjukušiem, atkarīgiem, siltumu un atbalstu meklējošiem cilvēkiem, kādi, iespējams, vairāk nekā citur pulcējas dievnamos savu iekšējo krīžu brīžos, tad šāda oratora tehnika droši vien ir tieši tas, kas vajadzīgs. Bet vai tādiem vārdiem var raksturot arī pārsvarā vitālu 30-gadnieku auditoriju, kas man izskatījās pēc neklātienes studentiem, un kura kuplā skaitā (ap 1000 cilvēku) bija pulcējusies ar šo lekciju? Dīvainā kārtā, bet jā – klausītāji uzvedās paklausīgi, bez ierunām pieņemot lektora autoritātes neapšaubāmību. Jautājumi, kuri tika uzdoti, bija tādi izplūduši nekonkrēti, dažkārt, lai padižotos, kas, protams, nenozīmē, ka galīgi nederīgi.

Par šo es tik plaši izpaužos tādēļ, ka paralēli domāju par Rubeņa grāmatas tēmu – attiecības. Kādas attiecības autors piedāvā publikai un kādas no viņa pieprasa tauta? Ko tā viņā redz? Un ko šis saredzētais tēls, jeb projekcija vai transference stāsta par varbūt tautu, ka klausās tagad un klausījās arī toreiz?

Katram jaunam vīrietim ir liels pagodinājums kļūt par tēvu. Un arī par sociālo Tēvu, kura lomu spēlē arī mācītāji. Piemērām, katoļu priesteri, dažreiz varbūt vēl trīsdesmit gadus nesasnieguši, ikdienas saziņā draudzē tiek dēvēti par Tēviem. Viena no Tēva lomas priekšlomām manā domāšanā ir Varoņa loma, katrs vīrietis grib būt varonis – sievietes (Mātes) par tādu iecelts. Un parasti vecākais dēls atkarīgā – matriarhālā ģimenē (jo tajā nav pietiekošas Tēva aizsardzības pret Dievieti) ir Varonis. Tās ir lomas, kas nereti veido lielāko masu no vīrieša Personas, kura (saskaņā ar Jungu) ir jāatīsta jaunībā un uz kuras pamata vēlāk jābūvē tas Ego, kas top tikai dzīves vidusposmā. Viena no svarīgākajām vīrieša iniciācijām – aiziet no Varoņa/Tēva lomas un kļūt par tik nepazīstamo un mīklaino Vīrieti. Arī es par to esmu rakstījis.

Es domāju par iespēju, ka galvenais, ko Juris Rubenis aplūkojamā grāmatā un to pavadošajās intervijās vēsta par iniciāciju, ir tieši šī – no Varoņa/Tēva par Vīrieti, nevis tā, kas jāveic pusaudzim, lai kļūtu pieaudzis. Bet tas nozīmē arī aiziet no jaunības, ar kuru te saistu it kā ne tik svarīgās intonācijas un aiziešanu no publikas gaidām pret Varoni/Tēvu. Ai, ai, ai cik nevienkārši…

Attiecības = mīlestība = Dievs?

Grāmata “VIŅŠ UN VIŅA. Mīlestība, attiecības, sekss” sākas ar daļu, kas saucas “Attiecības un es”. Apmērām puse telpas veltītas “attiecībām” (autora domas par kurām mani interesē vairāk), otra puse – “es”.

“Attiecības ir kas dzīvs, augošs, tas stimulē dzīvot un augt arī mūs. Attiecības ir neparedzamas kā pati dzīve”, tā Rubenis (16.lpp.) Viņš atzīmē, ka attiecības būvējas vairākos stāvos (gars, dvēsele, ķermenis). Autors runā par godīgumu, mācīšanos no kļūdām attiecībās un par mīlestību: “Es nespēju formulēt mīlestību. Tas ir tikpat bezcerīgi kā mēģināt definēt Dievu. Zinu tikai, ka mīlestība ir vienīgais dzīves apgaismojums, kurā atrodu jēgu savai esībai un iedvesmu ceļam. Mīlestību nevar saprast, to var tikai piedzīvot.” (19.lpp.) Turpat tālāk mīlestība tiek saistīta ar mistisku pieredzi. Un vēl tālāk Dievs, mīlestība un attiecības tiek sasietas kopā: “… kristīgajā tradīcijā Dieva uztverei bijušas nozīmīgas divas metaforas: Dievs ir mīlestība un Dievs ir trīsvienīgs jeb, mazliet vienkāršojot – Dievs ir mīlestība, un Dievs ir attiecības.” (24.lpp.) Bet trīsvienība tālāk tiek definēta un arī uzzīmēta (26.lpp.) kā “dažādība, attiecības, vienotība”, kas man patīk un kur es redzu dziļu domu. Vēl man patīk atgādinājums par biblisko vārdu “atzīšana” kā attiecību aprakstu (“Un Ādams atzina Ievu, savu sievu, un viņa kļuva grūta” – 1.Mozus 4:1).

Tomēr jāsaka, ka tā vietā, lai iegūtu skaidrību par autora priekštatu par attiecībām un to saiknēm ar citiem piesauktajiem fenomeniem, dabūju diezgan lielu sajukumu. Un man sāk šķist, ka autors gribētu, lai es klausītos viņā atvērtu muti un ticētu. Reaģētu uz balss intonācijām, modulācijām un citām autoritātes izpausmēm, un brīžos, kad kaut kas nepielec, padomātu – tas tādēļ, ka neesmu pietiekami zinošs tajā, par ko Juris runā, jāuzticas, jātic uz vārda. Ja tā darītu, tad saiknes “attiecības – mīlestība – Dievs” uztverē garantēti ienāktu visādi vēl mazāk skaidri apgalvojumi – par adekvātas uztveres traucējumiem: “… pirmais bauslis brīdina no Dieva tēliem, kuri mājo mūsu pašu galvās. Dievs ir radījis cilvēkus pēc sava tēla, tāpēc mēs cenšamies izveidot Dievu pēc sava tēla.” (22.lpp.)

Lai gan par mīlestību un dažādajiem grieķu vārdiem, kuros tā mēdz tik saukta, autors sākot no 136. lappuses runā daudz detalizētāk, nav tomēr īsti nekā skaidri un stabili definēta, nav kur droši atsperties. Un tad neizbēgami jāvērš skats uz mentoru un viņa vārdos jeb intonācijās jāsaklasa, “kā ir pareizi”? Vai šādas skolotāja – skolnieka attiecības neizskatās atkarīgas, bez cerībām kādreiz tādām nebūt, ja jau turamies pie tikko citētajām definīcijām? Bet kā ir ar paša skolotāja attiecībām ar fantāziju par savu attiecību objektu? Vai tas, par ko Rubenis raksta, nav attiecības, kas balstās uz ticību kādai dogmatiskai jābūtībai un paļaušanās, kas ir skolotājam zināma un no viņa lūpām nolasāma recepte, kādas attiecības ir pareizas?

No kā sākas attiecības?

Šajos bīstamajos jautājumos skaidrību, manuprāt, ienes tas, ko esmu ņēmis par pamatu domāšanai par attiecībām un kas, iespējams, teorētiski nedefinētā un varbūt pat neapzinātā, bet praktiski pielietotā veidā iekļaujas arī Jura domāšanā.

Manuprāt un arī daudzu attīstības psihologu prāt, pirmās attiecības cilvēkam ir nevis ar Dievu, bet ar māti vai kādu citu galveno aprūpētājpersonu, kas ir mātes vietā. Turklāt šīs attiecības ir ne tikai pirmās, bet arī skolojošās, tām līdzīgas būs visas citas, kas ienāks bērna dzīvē (mother = other + m). Un šajās attiecībās no bērna viedokļa noteicošais ir atkarība, nevis mīlestība, kas parasti (ne vienmēr) dominē arī no mātes puses. Atkarība kā mātes dotā drošība un iedrošinājums izdzīvot šajā briesmīgajā pasaulē, kāda tā, visticamāk, izjūtas katram, kas tajā tikko ienācis. Atkarība kā psihes funkcija, kas palīdz sadziedēt zaudējumus, tajā skaitā pirmo, vislielāko – piedzimšanas zaudējumu.

Uz mātes dotās drošības sajūtas un pirmās, atkarīgās, attiecību pieredzes pamata veidojas cilvēka attiecības ar Dievu un tās gan var saukt par mīlestības attiecībām. Taču jāievēro, ka šī Dieva mīlestība ir kā pretstats atkarībai (no mātes kā dzīves pirmā atkarības objekta) un glābšanās no tās pāraprūpes riska kā draudiem tikt “piedzemdētiem tajā atpakaļ”. Vai Juris Rubenis atkarību, māti un līdz ar to – Dievieti nav iekļāvis mīlestībā un līdz ar to Dievā? Šajā sakarā arī jautājums par tālāk grāmatā minētu jautājumu – vai Dievam ir dzimums? Un atbilde – “Dievam nepiemīt dzimums, bet viņā ir reprezentēts gan vīrišķais, gan sievišķais aspekts.” (111.lpp.)

Baidos, ka vairumam ļaužu Dievs tomēr ir vīrietis un man šķiet, ka kristietības un jūdaisma tēvi to tieši tā ir domājuši. Turklāt Dievs ir vīriešu dzimtē, nevis nekatrā (Dievo?) un gan Siksta kapellas griestu gleznojumi (Mikelandželo), gan neskaitāmās pareizticīgo un viduslaiku katoļu ikonas ar Dieva attēlojumiem arī tēlo to kā vīrieti.

Es teiktu, ka Dievs ir vīrietis un Dieviete ir sieviete, bet ja Dievieti iekļauj Dievā, tad sanāk, ka tam ir abi dzimumi… Tomēr, kā man liekas, šāds nostādījums ir pašu Vecās derības pamatu šūpošana, jo Dievs ir Gaisma, kuru viņš pats atdala no Tumsas (Dievietes). Bet tad, ja tos abus atkl sapludina kopā, diez vai tad sanāks kas cits kā stāvoklis pirms pasaules (apziņas) radīšanas. Visticamāk, tā pati Tumsa vien sanāks. Un ja mīlestību sajauks līdzīgās devās ar atkarību, sanāks atkarība! Diskutējot par tik teoloģisku tēmu, ne mirkli neaizmirstu, ka daru to ar teoloģijas doktoru, taču man tas nozīmē nevis nepietiekamu cieņas izrādīšanu, bet gan cerību par lielāku pievienoto  vērtību galaiznākumam.

Tas, starp citu, bieži notiek, mīlestības jaukšana ar atkarību. Piemērām, cilvēki bieži saka: “Es tevi mīlu” tādā nozīmē kā – “es bez tevis nevaru”, nevis – “es tevi gribu”. Pilna jūtūbe ar dziesmām par šķiršanās sāpēm, kas ir skaidra atkarības izpausme, bet kas tiek sauktas par mīlestību. Šādus izpratnes sajaukšanas trikus ar mums veic tā pati Dieviete, no kuras visiem no savas mātes dzemdētajiem ir bail, tādēļ tā jāpielūdz, tai jāziedo, tajā skaitā ar vārdiem par mīlu.

Kur palikušas triādes?

Man šķiet, par attiecībām nevar runāt kā tikai par diādiskām – starp diviem mīlētājiem, sievu un vīru, māti un bērnu. Jo praksē tās nevar būt mūžīgas, vienmēr parādās kaut kas, kas tādas attiecības triangulē – izveido trīsstūri, triādiskas attiecības. Rubenis šajā sakarībā atstāsta: “R. Rors pamatoti uzsver, ka sirdij vismaz vienreiz jātiek salauztai un tādējādi atvērtai, lai to varētu uzskatīt par sirdi.” (19.lpp.) Bet turpinājums neseko, kaut gan vajadzētu, jo tas darītu pāreju uz iniciācijas tēmu loģiskāku un novērtu tās izklāstā būtiskus trūkumus.

“Sirds salauztība” un lekcijā lietotais termins “mazā nāve” izklausās kā neprognozējama nelaime, kuras neizbēgamību tomēr iekšēji izjūtam kā netaisnīgu un kā teorētiski novēršamu. Taču triādes izveidošanās no diādes ir neizbēgamība – jebkurš apskāviens, acu kontakts un saruna beidzas vai nu paši no sevis vai tos pārtrauc kāds trešais ar savu attiecību piedāvājumu, kas līdz tam bijis lieks. Vēl būtiskāk uzsvērt “sirds salauztības” nenovēršamīgumu, neizbēgamību un vēl vairāk – vēlamību ir tad, kad runājam par to, kā mūsu diādiskajās attiecībās ar vakardienu ielaužas rītdiena un saikne ar vakardienu tiek salauzta. Bet – tas taču ir jebkurš attīstības process, kad vakardienu nomaina rītdiena!

Man šķiet, neizbēgami lietot manu terminu – zaudējums. Un uztvert to nevis kā nelaimi un likteņa sitienu, bet jebkuras attīstības otru pusi. Lai attīstītos un iegūtu rītdienu, ir jāzaudē vakardiena.

Tomēr zaudējums nozīmē psihisku traumu, kam ir konkrēti simptomi, kurus esmu aprakstījis savā grāmatā “Bendes meitiņa un viņas tēvs” un konkrēta prognoze. Tas ir jāsadziedē un šī sadziedēšana nav tikai skaidra prāta un labas gribas jautājums, tie tikai motivē pievērsties dziedināšanai. Par šiem procesiem Rubenis nemin ne vārda. Taču tas rada pārrāvumu un nesaista kopā attiecības ar iniciāciju.

Iniciācija kā process vai kā notikums

Vissvarīgākā tēma, cik to var saprast ne tikai no tā, ko Juris Rubenis izvēlējās pateikt lekcijā par godu jaunās grāmatas atvēršanai, ir inicācija. Šīs tēmas izsvēršanā, pārdomāšanā un izklāstā autors balstījies uz franciskāņa Ričarda Rora darbiem, kas pēdējā laikā, droši vien lielā mērā pateicoties Rubeņa ieteikumiem, ieņēmuši itin redzamas vietas mūsu grāmatveikalu plauktos.

Iniciācija Rubeņa grāmatā un arī Rora darbos tiek definēta kā “cilvēka sagatavošana pieaugušo dzīvei un arī nāvei”. Man nepatīk tāda definīcija, jo tā iniciāciju rāda kā procesu nevis kā notikumu, bet tad tā kļūst tik vien kā par sinonīmu tādiem terminiem kā “attīstība” vai “mācīšanās”. Pat tad, ja procesa izpratne netiek noraidīta, būtu tomēr jāuzsver arī iniciācija kā notikums, tajā skaitā kā rituāls. Lai gan aplūkojamajā grāmatā netieši tiek runāts galvenokārt par iniciēšanos pieaugušo kārtā (saglabājot intrigu jautājumā – ko nozīmē būt pieaugšam?), nevis par citām iespējamām dzīves iniciācijām, to var uztvert ne tikai kā kristīgajām iesvētībām līdzīgu notikumu, bet gan mūža uzdevumu, kas var būt arī iztiepts laikā, un kam nav īsti drošu piepildīšanās kritēriju.

Manuprāt, iniciācijas jēdziena izpratne uzlabotos, ja tā tiktu papildināta ar priekšstatiem par zaudējumu un tā piepildīšanu, par ko tikko ieminējos. Tad iniciācija nozīmētu 1) zaudējuma pieņemšanu, atvadīšanos no vakardienas, piemērām, pusaudža identitātes, un 2) pieaugušā atbildības uzņemšanās. Šāda iniciācija pieugušo kārtā var būt kā notikums – iesvētības, bet var būt arī kā šo notikumu sagatavojošs process – iesvētes mācība. Dažos gadījumos šī pāreja notiek it kā nemanāmi un tikai attiecīgie svētki un rituāli iezīmē attiecīgās robežas. Bet dažreiz tas ir ļoti komplicēti – piemērām, Aspazijas lugā “Zeltīte” mēs redzam meiteni, kurai būtu jābūt pieaugušai un gatavai laulībai, bet kura tāda nav – viņai gribas rotaļāties ar lellēm un citiem bērniem.

Iniciācijas kā notikuma akcentēšana ļauj mums runāt arī par citām, ne mazāk svarīgām iniciācijām – tām pašām kāzām, vai pirmā bērna dzimšanu. Arī par 40-gadnieku krīzi, vai pensionēšanos un tās attiecībām ar ieiešanu vecumā. Visos šajos notikumos ir jāzaudē, jāiekrīt tukšumā un liminālajā telpā, par kuru arī runā Rubenis, un tikai tad var atnākt jaunais, kurā arī būs daudz vērtīga. Taču to var sastapt tikai pēc vecā, zaudētā atlaišanas un zaudējum traumas sadziedēšanas, kas ne tuvu nav pašsaprotami.

Vīrietis/Sieviete vai Tēvs/Māte?

Man negribētos vairāk iedziļināties grāmatā apskatītajā tēmā par vīrieša un sievietes iniciācija – veids, kādā par tām izvēlējies runāt autors, ne tuvu nav vienīgais iespējamais, bet svarīgi, ka tas viņu pašu acīmredzami uzrunā un šķiet metaforiski dziļš un izskaidrojošs. Tomēr diez vai tā notiks ar visiem lasītājiem, jo šķiet, ka lai pilnībā saprastu Rubeņa un Rora simboliem un metaforām pieblīvēto tekstus, ir ļoti labi jāpazīst ne tikai Svētie raksti, bet arī teoloģija un kristīgās draudzes prakse, rituāli un to nozīmes. Es iespaidojos no tā, cik ļoti Rubeni uzrunā Rors, kurš mani diez ko neuzrunā, un tad es jautāju – kādēļ? Atbildes vēl nav un varbūt nemaz nevajag, pietiek ar jautājumu.

Nedaudz vairāk, bet arī neko daudz jāsaka par Ego attīstības jautājumiem, kas tikuši skarti grāmatas pirmajā daļā. Man patīk Kena Vilbera teorija, kuras kaismīgs popularizētājs ir arī Juris Rubenis. Tomēr, nekatoties uz to, ka tajā esot integrētas 200 citas teorijas, kaut kas man būtisks taja integrēts nav. Es ar to domāju grieķu mītu par Reju, Kronu un Zevu, jeb par matriarhāta, patriarhāta un filiokrātijas (demokrātijas) kariem un varas sadalīšanas, jeb miera līgumiem. Manuprāt, 1. un 2. apziņas attīstības pakāpes attiecas uz matriarhātu, 3. un 4. – uz patriarhātu, bet 5. un 6. – uz filiokrātiju. Ja uz to paskatās šādi, tad īpaši nozīmīga šķiet 7. pakāpe – integrālā. Šajā pakāpē piederība kādai konkrētai reliģiskajai tradīcijai vairs netiek izjusta kā ļoti būtiska, tā skola ir absolvēta, tomēr absolventu ir ļoti maz. Šis aspekts man šķiet svarīgs, domājot par Jura Rubeņa personīgo attīstības ceļu, dažas detaļas no kura ir publiski zināmas un grāmatā, kā arī intervijās pieminētas.

Gribas diezgan asi iebilst tam, ko autors saka par patriarhātu: “Vīriešu dominēšanu pār sievietēm parasti sauc par patriarhātu” (103.lpp.) Šķiet, šis ir punkts, kurā Rubenis pakļāvies liberālisma un feminisma saldajai indei. Turklāt iekritis sociālā konstruktīvisma lamatās: “Pietiek visus vecos modeļus pasludināt par ko dievišķu tikai tāpēc, ka tiem ir gara vēsture! Tāpat kā patriarhāts senatnē izveidojās savstarpējas dzimumu vienošanās rezultātā, mums mūsdienās jāatrod jauna savstarpēja vienošanās.”

Pirmkārt, jauna vienošanās jau ir atrasta – vispirms filiokrātijas un pēc tam Vilbera integrālās apziņas attīstības 7., integrālās pakāpes izskatā. Bet otrkārt, tā jau neatceļ iepriekšējās, tajā skaitā patriarhālās pakāpes, bet slāņojas tām virsū. Visas tās varas turpina darboties, bet viena ar otru hierarhiski mijiedarbojas. Un, treškārt, patriarhāts nav vīrieša, bet gan tēva vara, kas ir būtiski un kas atspoguļojas jūdaiski kristīgajās baznīcās un to mācībās, ko lakoniski izsaka Tēvreize. Šī Tēva vara (3. un 4. apziņas attīstības pakāpes) slāņojas virsū Mātes varai (1. un 2. pakāpes), kas izsaka cilvēka attīstības ceļu – mātei dzimušais dodas pie tēva…

Man izskatās, ka mūsu sabiedrībai noteikti, bet Jurim Rubenim vietām šķietami, ir kaut kādas grūtības domāt “gan, gan” kategorijās, kaut kā ļoti gribas “vai nu, vai nu”. Kaut kādu daļu mūsu psihē un attiecībās spēlē matriarhāts, kādu – patriarhāts, bet vēl kādu – filiokrātija. Viss ir dinamiskā līdzsvarā, kas nenozīmē – neizprotamā bardakā. Tālāk citēju vietu intervijā Annai Peipiņai, kas ilustrē minēto problēmu. Tā ir arī vieta, kas tā satrauca šī raksta sākumā minēto vēstuļu grupu un pret kuras interpretāciju Rubeņa izpildījumā man nav pretenziju. Izņemot varbūt ironija (baisā Stambulas koncencija [..] sagraus visu labo un skaisto) nav īsti vietā – arī manuprāt ST ir baisa, bet ne to iemeslu dēļ, kas tālāk uzskaitīti.

– “[..] Ir viedoklis, ka vajag atgriezties pie patriarhālām attiecībām, jo tikai tādās viss bijiskārtībā. Vīrietisnes mamutu, sieviete gatavo ēst un audzina bērnus, nekādu jautājumu…

– Domāju, ka patriarhāla sabiedrība noteikti nav lamuvārds un noteiktos apstākļos tas bija vienīgais produktīvais modelis, kā cilvēki varēja izdzīvot. Šis modelis ir darbojies ilgi, un tieši tāpēc, ka tam ir gara vēsture, daudziem šķiet, ka tas ir kas ļoti labs. Jo viss, kas ir vecs, ir labs un pielūdzams. Bet tā nav. Mainoties mūsu dzīves apstākļiem un videi, mainās arītas, ko sauc pardzimumu kulturālajām lomām. Nesen dzirdējām karstu polemiku saistībāar Stambulas konvenciju par baiso genderisma ideoloģiju, kas nu nāks un sagraus visu labo un skaisto. Taču ir jāizšķirsievietes un vīrieša bioloģiskās lomas un viņu kulturālās lomas. Bioloģiski mēs vienmēr būsim divi dzimumi, un būtu vienkārši idiotiski iedomāties, ka turpmāk sievietei jākļūst par vīrieti vai otrādi. Tam ir milzīga jēga, ka cilvēki sadalīti divos dzimumos. Dzimums ir mūsu uzdevums un mērķis, un katram dzimumam ir sava atslēdziņa cilvēces kopīgajā programmā. Tās ir nemainīgas lomas. Bet kulturālās lomas ir mainīgas. Un tās vienmēr ir mainījušās! Tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka viss labais nāk no patriarhāta, vajadzētu teikt: neesiet taču tik liberāli, paraugieties uz kādu  vēl senāku modeli – matriarhātu! Tā taču ir vēl senāka, fundamentālākavērtība! Es, protams, mazliet ironizēju, bet skaidrs, ka lomas ir mainījušās unnepārtraukti mainās, vienīgi agrāk nebija interneta forumu, kuros apspriest un pašausmināties. Tas nebūt nenozīmē, ka mums jākļūst vienādiem, bet pavisam noteikti būsim spiesti mainīties, jo mūsu attīstība jeb evolūcija – tas ir Dieva lemtais process. Nevis mēs to esam iekustinājuši, bet Dievs to ir iekustinājis. Tas mūs nes uz priekšu. Tas nenozīmē dzimumu sagrāvi un nepavisam ne to, ka nu visi būs transgenderi – varbūt tādi būs procenta ceturtādaļa, bet tādi cilvēki vienmēr ir bijuši. Stāsts ir par to, ka varētu veidoties citi akcenti tajā, ko 21. gadsimtā uzskatīsim par vīrišķīgu un sievišķīgu, par dzimumu kulturālajām lomām. Jā, šīs pārmaiņas nes lielu nemieru, nedrošību un bailes, bet nomierināsimies un skatīsimies, kas notiek! Mēs esam paradigmu maiņas laikmetā, bet nav tā, ka iet bojāvīrieša un sievietes identitāte, vienkārši mēs visikopā mācīsimies, ka tas var nozīmēt kaut ko plašāku, dziļāku, smalkāku. Nav visu laiku jāvelk līdzi 17. gadsimta lomas, un, ja kāds izkāpj no tām ārā, viņš ir transgenders. Tā attīstība, kurā mēs atrodamies, ir Dieva gribēta attīstība. Pasaule jau nav izkritusi Dievam no rokām. Tāpēc ir jāmācās saskatīt šā dievišķā procesa dziļāko jēgu.”

Ķermenis, gars un seksuālētika

Vēl viena, jau daudz interesantāka priekš manis tēma ir cilvēka ķermenis. Rubenis par to sāk runāt saistībā ar Ego attīstību un meditācijas praksi, bet turpina grāmatas trešajā daļā, kur skar seksualitāti kā garīgu uzdevumu. No vienas puses, viņš grib ķermeni reabilitēt, citējot Ričardu Roru: “Mēs paliekam iekšēji sadalīti mūsu šausminošajā duālismā – miesa ir slikta, un gars ir labs. Un tomēr kristīgajai reliģijai vajadzētu būt inkarnācijas reliģijai – mīlestības stāstam starp miesu un garu,” (123.lpp.) un apustuli Pāvilu: “Vai gan jūs nezināt, ka jūsu miesa ir templis Svētajam Garam [..]? Tad pagodiniet Dievu savā miesā,” – 1. Kor. 6:19-20 (129.lpp.). Autors citē arī katoļu teologu P. Teijāru de Šardēnu: “… seksuālā atturība sevī ietver vēlmi norobežoties no matērijas. Taču, norobežojoties no matērijas, dvēselei tiek atņemts spēks, tā nīkuļo.” (131.lpp.) un: “Nākotnes cilvēkiem svarīgāka būs nevis dzimstības kontrole, bet gan mīlestības atbrīvošana no vairošanās kvantitātes, lai tā iegūtu arvien lielāku dziļumu” (132.lpp.).

Tomēr autoram neizdodas mani pārliecināt, ka viņš ir pilnībā likvidējis ķermeņa/gara nošķīrumu, jo uz kristietību un tās iespējamo attīstības perspektīvu neattiecina to, kas ir pašsaprotams paša formulētajā Tantras ceļā: “Tantrismā seksualitāte ir dzīvības enerģijas pieņemšanas un kāpināšanas līdzeklis” (142.lpp.) un: “… tantrā seksuālā savienošanās ir identiska ar reliģisko.” (143.lpp.) Par Seksus (anonīmu seksuālu dzimumtieksmi) Rubenis saka – “Tā ir mīlestības zemākā pakāpe, savā ziņā varētu teikt – attiecību dzīvnieciskais aspekts.” (136.lpp.). Autors cildina divu mūku Pias un Nikolausa neķermenisko, bet erotisko mīlasstāstu – “Viņi sev izvirzīja kādu šķietami neiespējamu uzdevumu – izveidot smalkas, mīlestības un intimitātes pilnas attiecības, nepārkāpjot celibātu.” Ja jau ķermenis tiek nostādīts blakus garam un ar to sajaukts, tad kāda vairs nozīme celibātam? Vienīgi kā laboratorijai, kurā atkal un atkal tiek atseperēta Dievam piederošā un uz to vērstā cilvēka daļa.

Svarīga apakšnodaļa ir “Reālistiskas seksuālētikas principi” (166.lpp.), kurā pieminēts pāvesta Franciska 2016. gada apustulisko pamudinājumu “Amoris Laetitia” un tā kopsavilkums 10 tēzēs, kuru veicis jezuītu teologs Džeimss Mārtins:

1. Baznīcai jāsaprot ģimenes un personas visā to sarežģītībā.
2. Morālu lēmumu pieņemšanā sevišķi svarīga ir sirdsapziņas loma.
3. Šķīrušos un no jauna laulātos katoļus nepieciešams pilnīgāk integrēt Baznīcā.
4. Visi ģimenes locekļi ir jāmudina dzīvot labu kristiešu dzīvi.
5. Mums vairs nevajadzētu runāt par cilvēkiem, kas “dzīvo grēkā”.
6. Tas, kas varētu būt pieņemams vienā jomā, var tāds nebūt citā.
7. Tradicionālā mācība par laulību tiek apstiprināta, bet Baznīcai nebūtu jāapgrūtina cilvēki ar nereālistiskām gaidām.
8. Bērni ir jāizglīto par seksu un seksualitāti.
9. Homoseksuāliem vīriešiem un sievietēm jātiek respektētiem.
10. Visi ir laipni gaidīti.

Šajās rindās dominē aicinājums un iekļaušanas solījums visam tam, kas agrāk tika saukts par grēku un kuru es attiecinu Dievietes pielūgšanas kultu. Tur vīd arī palīdzīgās Mātes ambīcija, bet tad ir jautājums – kur paliek Tēva un likumdevēja smagais pienākums? Šeit man nāk prātā varbūt pārmēru asie, nediplomātiskie un pat bezatbildīgie, tomēr svarīgie Mišela Velbeka vārdi no grāmatas “Pakļaušanās”: “[..] žākstīdamās, flirtēdama un apkaunojošā kārtā knakstīdamās ar visādiem progresīvajiem spēkiem, katoļu baznīca bija zaudējusi spēju pretoties tikumu pagrimumam. Tā nespēja skaidri un gaiši pateikt apņēmīgu “nē” homoseksuālajām laulībām, tiesībām uz abortu un sieviešu nodarbinātībai.”

Bet man nāk prātā arī tā paša pāvesta vārdi, kurus viņš rakstījis, kad bija vēl Buenosairesas kardināls pēc tam, kad 2010. gadā Argentīnā tika pieņemts likums par homoseksuālu “laulību” un bērnu adopcijas iespēju tajā: “Tagad notiek tas, ko var dēvēt par pilnīgu atteikšanos no Dieva likuma, kas ierakstīts mūsu sirdīs. [..] Tā ir Ļaunā skaudība, caur kuru grēks ienāca pasaulē. Tā ir skaudība, kas ļoti viltīgā veidā cenšas iznīcināt Dieva plānu, tas ir, vīrietim un sievietei doto pienākumu būt auglīgiem un valdīt pār pasauli. Nebūsim naivi: tā nav vienkārši politiska cīņa, bet ir mēģinājums iznīcināt Dieva plānu. Tas nav plāns vienīgi likuma izpratnē (likums ir tikai instruments), bet arī melu tēva “gājiens”, kurš cenšas novest apjumā un apmānīt Dieva bērnus.” (citēts no Masimo Introvinje “Jā ģimenei!”, KALA raksti, Rīga, 2015., 79.lpp.) Es to saprotu tā, ka kamēr cilvēkam neuzgāžas pāvesta atbildības smagums, viņam ir arī jācīnās, nevis jācenšas iekļaujošākam par pašu pāvestu.

Tomēr – varbūt skaidri un gaiši vajadzētu pateikt – dodiet Dievam to, kas tam pienākas – garu – un Dievietei to, kas tai pienākas – ķermeni, Dieva plāna ietvaros. Jo sievietes ķermenis ir Dievietes altāris, bet vīrieša ķermenis – Ziedotājs uz šī altāra. Viens cilvēks var sevī integrēt gan seno (Tumsas), gan moderno (Gaismas) reliģiozitāti, manuprāt, tas pat ir cilvēka uzdevums – naktī kopā ar laulāto kalpot Dievietei, bet dienā doties uz Dieva baznīcu. Tomēr ne no Jura Rubeņa, ne no pāvesta mutēm Dievietes vārds neatskan un tas man liekas simptomātiski un pat māņticīgi, arī Bībele nerunā par Dievieti, asociējot to ar nelabo, vairoties tā vārdu mutē ņemt. Bet kādēļ gan nedomāt un diferencēti nerunāt par Tumsu, kas kādreiz taču bijusi neatdalītās Gaismas mājoklis? Man ļoti patīk runāt un domāt par Dievieti.

Laulība

Daudz skaistu, bet manuprāt arī lieku vārdu Jura Rubeņa grāmatā sarunāts par laulību. Tā tiek uztverta kā gandrīz tas pats, kas attiecības. Man pietiek, ja palūkojamies, kas teikts par laulības noliegumu – šķiršanos. Autors citē Jēzu: “nav atļauts šķirties katra iemesla dēļ, bet tomēr viena iemesla dēļ to var, proti – netiklības (grieķu vārds “pornoi” – netiklība nozīmē galīgu attiecību degradāciju, to pārvēršanu pretpolā) dēļ.” (216.lpp.) Rubenis tomēr paplašina šo izpratni: “Attiecības var būt savstarpēji vai vienpusīgi tik graujošas un pazemojošas, ka laulības šķiršana paliek vienīgais labākais risinājums un atbilstošākais pastorālais ieteikums.” (216.lpp.)

Laulības vienīgā atšķirība no attiecībām (turklāt diādiskām!) autora izpratnē, šķiet, ir tas, ka laulība tiek apstiprināta kādā garīgā vai laicīgā institūcijā. Izskatās, ka viņu nepārliecina paša teiktais par ebreju laulības tradīciju: “… katra cilvēka pienākums ir apprecēties, lai izpildītu dzimtas turpināšanas pienākumu. [..] katrs, kas nepiedalās dzimtas turpināšanas pienākumā, līdzinās tam, kas izlej asinis un noniecina Dieva tēlu.” (212.lpp.) Rubenis negrib redzēt ne trīsstūrus, ne bērnus, ne citas ģimenes atbildības. Viņam alfa un omega ir attiecības. Man šķiet, tā nav kristīga tradīcija, tā domāt. Drīzāk kaut kas ar Apgaismības idejām un modernismu saistīts. Kaut kas no Aspazijas un Īvandes Kaijas. Bet ne no Ibsena un Strindberga, kuri parāda šāda, “apgaismotā” skatījuma tuvredzīgo traģiskumu.

Tālāk citāts no intervijas ar Annu Peipiņu, kurā, manuprāt, parādās bīstamā liga par laulības vērtīguma kritēriju iezīmēt tās laimīgumu.

– Tomēr fakts: agrāk attiecības bija stabilākas. Cilvēki tā arī dzīvoja – līdz nāve mūs šķirs…

– Nešķīrās tāpēc, ka lielākajai daļai nebija tādu iespēju! Neiedomāsimies, ka deviņpadsmitā gadsimta beigās, kad Rīgā notika divas trīs laulības šķiršanas gadā, visas pārējās bija laimīgas ģimenes. Vienkārši nebija citas iespējas. Bija jāsakož zobi un jāiztur. Tas, ka mūsdienās attiecības arī ārēji sabrūk biežāk, nenozīmē to, ka esam kļuvuši izlaidīgāki vai ļaunāki cilvēki, – mēsvienkārši vairāk sākam uzdot jautājumus par to, kas mums ir attiecības. Cilvēkam beidzot ir iespēja atsacīties no tādām attiecībām, kas sagrauj, pazemo un iznīcina, un uzdrīkstēties jautāt – vai varētu būt kādas patiesākas un īstākas?

Par laimi, Rubenis turpat faktiski nodiagnosticē savu kļūdu, runājot par cilvēku egoismu. Tas ir egoisms, kas uzurpē tiesības no kāda, nevis no sevis paša pieprasīt, lai laulība automātiski būtu laimīga.

– Esat sapratis, kuri ir lielākie maldi par attiecībām?

– Ka attiecības būs tās zelta raktuves, kur es varēšu tikai ņemt, ņemt, ņemt unņemt. Vārdos varbūt pat formulējam bezgala cēli, bet patiesībā attiecības uztveram kā patērētāji. Tu man esi vajadzīgs, lai es justos labi, lai man viss būtu. Taču šāds egocentrisma modelisilgstoši nedarbojas. Nestrādā, un viss. Ja neko no tā nemācos, tad vienkārši nomainu vienas attiecības pret citām. Ja mācos, tad saprotu, ka tā tomēr nevarēs, ka jādomā arī par otru. Sākumā mēs gandrīz visi domājam tikai par sevi. Jā, protams, mēs apgalvojam un arī ticam, ka otrs ir ļoti svarīgs un man ļoti vajadzīgs, bet tieši tā – MAN vajadzīgs. Lai es justos labi, lai man būtu patīkami, lai man būtu ērti.

Intervijā Andai Burvei-Rozītei Rubenis arī uzsver egoismu un paštaisnību. Bet diskutabli ir, vai šādi aprakstīts cilvēks taisīsies mosties, lai iegūtu “plašāku sevis redzējumu”. Būtībā jau autors šajā ziņā ir pesimistisks, bet atļaujas ironisku toni attiecībā uz to, ko gadsimtiem darījusi Baznīca, skaidri un reālistiski lūkojoties uz savu klientu – tā “nodarbojas ar cilvēku morālu dresēšanu”. Kā bez motivējoša spiediena no dabas slinkajam un egoistiskajam cilvēkam iespējams kaut ko iemācīt? Tomēr Rubenis saka:“Esam ļoti centrēti uz sevi. Ja esam gatavi augt, kļūt vērīgāki, tad varam saredzēt ko vairāk par savu ego. Īstenībā visas garīgās tradīcijas ne tik daudz nodarbojas ar cilvēku morālu dresēšanu, kā cenšas pamodināt plašāku sevis redzējumu. Konfrontēt cilvēku ar to, ka viņa iekšpusē un ārpusē pasaule ir daudz lielāka, nekā pirmajā brīdī šķiet. Dzīve ir tā iekārtota, ka neviens no mums nevar nesastapties ar notikumiem, ko mēdz saukt par limināliem jeb sliekšņa notikumiem – tādiem, kas noliek tevi uz kants. Uz robežas. Jūties totāli bankrotējis ar līdzšinējiem priekšstatiem. Tas ne vienmēr automātiski nozīmē, ka ej tālāk attīstībā. Tāpat kā – nav taču tā, ka grūtības cilvēku vienmēr dara labāku, vai ne? Tas atkarīgs no tā, kādā perspektīvā esi gatavs darboties. Vai esi gatavs pārsniegt sevi. Vai arī nocietinies paštaisnībā.”

Bet tālāk šajā intervijā Juris Rubenis pasaka ko tādu, no kura var izsecināt, ka vispār jau var sagaidīt, ka slinkais un egoistiskais cilvēks labosies, ja viņam pieies “no pastorālā, nevis no doktrinālā skatupunkta”. Kāds naivums tā iedomāties! Tad jau var cerēt arī, ka atceļot kriminālsodus, cilvēki beigs zagt un slepkavot!

Diskusiju par to, ka mēdz būt attiecības, kurās vienīgā izeja ir šķiršanās, nesen raisījis pat Romas pāvests. Vai jūs sacītu līdzīgi?
Tur, kur sakrājusies milzīga savstarpējo ievainojumu un rūgtuma nasta, ir jābūt perfektai personībai, lai to atrisinātu. Mēs lielākoties neesam perfektas personības. Vērtīgais, ko rāda Francisks, – viņš pieiet attiecību problēmu risināšanai no pastorālā skatpunkta, nevis doktrinālā. No doktrinālā var sacīt: šķirties ir slikti! To mēs visi zinām! Taču Franciska pieeja ir pastorāla – viņš vispirms redz dzīvus cilvēkus, kuriem ir bezjēdzīgi aizrādīt, «kāpēc jūs nedzīvojāt tā un tā!» Bezjēdzīgi, jo šobrīd viņi nonākuši tur, kur nonākuši.

Tas, ko tālāk žurnālam “Ir” saka Juris Rubenis, gan man ir pieņemams. Bet, šķiet, viņš nepamana pretrunu pats savā teiktajā – problēma ir nevis palīdzības ne/esamībā, bet motivācijā palīdzību pieņemt! Problēma ir nevis burkāna, bet pātagas neesamībā!

Vai jūsu ilggadējā mācītāja pieredzē ir gadījumi, kad par attiecību krīzi jāsaka – jā, šeit, visticamāk, vairs neko nevar labot?
Pastorālajam padomdevējam, līdzīgi kā psihologam, jāievēro noteikums: nepieņemt lēmumu otra cilvēka vietā. Ja sāc pieņemt lēmumus citu vietā, tu kļūsti par tiem atbildīgs. «Jūs man teicāt, ka jāšķiras!» Vai arī: «Jūs teicāt, ka jāprecas!» Mēs varam apspriest scenārijus, bet lēmumi par savu dzīvi jāpieņem katram pašam.

Esmu redzējis situācijas, kad, godīgi sakot, šķiršanās šķiet vienīgais jēgpilnais risinājums. Esmu arī redzējis, kāds milzīgs potenciāls ir divu cilvēku attiecībām, kas nonākušas krīzē, – būtu tikai vajadzīga neliela ego slieksnīša pārkāpšana. Taču cilvēki spītīgi negrib darīt neko un sagāž kaut ko fantastiski skaistu, kas varētu tapt, ja vien viņi pacenstos. Manuprāt, to gan saku uzmanīgi, vismaz pusi no šķirtajām laulībām varētu glābt. Ja cilvēki pacenstos tikt galā ar savu egoismu, vienkāršoto pasaules uztveri, kas liek otram teikt: tu esi vainīgs, mainies! Es negribu mainīties!

Manuprāt, uz laulību ir jāskatās kā tādu, kas ir priekš bērniem un labas attiecības ir nevis nejaušība un “cūcene”, bet laulāto pienākums. Vēl vairāk – šis pienākums ir bērnu tiesības! Laulību krīzēs jālūkojas nevis uz vecāku bieži vien infantīlajām vēlmēm un nevarēšanām, bet uz bērnu vajadzībām. Ne tikai uz bērnu, ar laulību var būt saistītas arī citas atbildības. Piemērām, ja laulātajiem vienādās daļās pieder ģimenes uzņēmums, kurā nodarbināti daudzi cilvēki, tad apsverot laulības šķiršanu, jādomā arī par to, kā tā iespaidos uzņēmumu un citas ģimenes. Tas pats attiecas uz citiem īpašumiem, jo tie ir ieguldītā darba un pūliņu rezultāts, kuru laulātajiem nav tiesību iznīcināt, jo ir gadījumi, ka tas netiešā veidā skar daudzu citu cilvēku intereses. Un pat ja neskartu – ir neprāts iznīcināt to, ko pats esi radošā pacēlumā un sviedriem vaigā radījis.

Ar vādu sakot, man prasās, lai Juris Rubenis pasaka kādu stingrāku vārdu par laulību.

Stingra Baznīcas doktrīna un nauda

Kamēr šīs pārdomas tapa, notika vēl viens svarīgs notikums – https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/02.12.2014-11-gundars-reders–juris-rubenis.id39972/ . Juris Rubenis Gundara Rēdera raidījumā “1:1” sevi apliecināja kā harismātisku, dedzīgu runātāju, lielisku aktieri, kas prot ar visu savu būtību paust kongruentu vēstījumu, starp citu, neizmantojot sākumā pieminētās mākslīgās intonācijas. Ja tā spētu runāt politiķi! Tomēr intervētājam gāja grūti, viņš būtībā tikai nolasīja iepriekšsagatavotus jautājumus, aizmirstot ne tikai saasināt sarunu, pat uzdot raidījuma reklāmā solītos jautājumus par augsto šķiršanās procentu Latvijā, zemo dzimstību un tai pat laikā – diskusijām sabiedrībā par “kaut kādām tur” dzimumu lomām nesanāca. Tomēr varbūt Gundaram Rēderam nebija nekādu cerību:

Arvis Kolmanis ‏@ArvisKolmanis 

@baibastrautmane@1pret1 šaubos, vai pat provokatīvākie jautājumi spētu Rubeni izsist no līdzsvara.

Šeit prasās izdarīt (varbūt negaidītu) vēsturisku atkāpi. Par reformāciju –  https://lv.wikipedia.org/wiki/Reform%C4%81cija . Reformācijas rašanās cēloņi bija daudzi un laikam tikai par daļu no tiem mēs tagad varam kaut ko droši zināt. Bet skaidrs, ka viens no tiem bija morāles krīze – toreiz nevis visā sabiedrībā kā šodien pie mums, bet “tikai” baznīcas augstākajās aprindās. Tomēr arī tauta tika pavedināta, jo indulgences (grēku piedošanas) tika tirgotas par naudu. Baznīcai nauda kļuva īpaši svarīga tādēļ, ka bija jāceļ Pētera un Pāvila katedrāle Romā, par kuru mēs šodien tā priecājamies, bet kas maksāja astronomiskas summas. No šejienes arī otrs reformācijas cēlonis – ekonomiskais. Cilvēki negribēja maksāt par to, ko paši neizmantoja, vai ko uzskatīja par bezjēdzīgu.

Diemžēl te jārunā par tik piezemētu lietu kā par monopolu uz viedokli. Līdz reformācijai katoļu baznīcai tāds piederēja un tas ļāva pilnībā noteikt sabiedrības un ģimenes morāli caur grēka jēdziena interpretāciju. Būtībā katras draudzes mācītājs, balstoties uz baznīcas doktrīnu noteica, kas ir labi un kas slikti. Un ja slikti, tad, protams, visa draudze uz to tā reaģēja, attiecīgais cilvēks vai ģimene tika izstumti, marginalizēti un to nu gan neviens nevēlējās, tādēļ darīja visu, lai tas nenotiktu. Līdz ar reformāciju radās divas morālās telpas, divi monopoli, tātad arī kāda morālās izvērtēšanas izvēles iespēja cilvēkiem, kas nebija mierā ar kādu no tiem. Tā bija arī pirmā iespēja pašam ietekmēt savas rīcības morālo novērtējumu no draudzes (sabiedrības) puses.

Līdz mūsu dienām šis morālā novērtējuma plurālisms ir izaudzis līdz tādai pakāpei, ka par jebkuru, agrāk neapšaubāmi sodāmu rīcību, pārkāpējs var palikt nesodīts un neizvērtēts, vai pat uzslavēts un atbalstīts. Vienmēr atradīsies kāda ja ne reliģiska, tad sociāla grupa, kas kalpos par atbalstu šādam pārkāpējam un tas tai vairs nebūs pārkāpējs. Bet ja tā, tad Baznīca kā morāla autoritāte iepriekšējos gadsimtos ir zaudējusi savu ietekmi un tas noticis tādēļ, ka cilvēki meklē sev izdevīgus morālus novērtējumus, piedalās to tirgū. Piemērām, ja homosekualitāte baznīcā ir grēks, tad geji baznīcā neies, bet meklēs atbalstu LGBT. Un rezultātā – baznīcai nebūs attiecīgas daļas autoritātes un ienākumu, tā tiks sodīta, bet LGBT zels. Būtībā – var teikt, ka kādreiz vienīgais Dievs ir sadalīts mazākos dieviņos, atkarībā no cilvēku vajadzībām tikt atbalstītiem un uzslavētiem. Ir izzudusi Dieva vienīgā, negrozāmā un neiespaidojamā morālā autoritāte.

Baznīca un tās principialitāte šodien, tāpat kā visos laikos, tiek pārbaudīta arī caur naudu. Reāli notiek tas, ka morāla nepiekāpība tiek sodīta, potenciālie draudzes locekļi ar saviem ziedojumiem iet tur, kur iecietības (varbūt – visatļautības) pret viņu grēkiem vairāk. Realitāte ir tāda, ka Latvijā atlikuši vien 30 000 aktīvu luterāņu, no tiem 6000 vienā – Torņkalna draudzē. Diez vai kāds spēj pilnībā novērtēt to enerģiju, kas Jurim Rubenim un viņa palīgiem un domubiedriem daudzu gadu laikā ir bijuši jāiegulda, lai sasniegtu šādu rezultātu uz apkārtējā, visai bēdīgā morālā izvērtējuma tirgus zaudēšanas fona. Droši vien cīņas cena ir arī personiska… Tomēr lai kā arī nebūtu, par ko kaunēties nav, gluži otrādi – draudze ir atstāta labās rokās, tagad tajā ir trīs jauni, perspektīvi mācītāji un vitāla draudzes iekšējā, tajā skaitā ekonomiskā dzīve. Tomēr nevar nepamanīt, ka salīdzinot ar Latvijas luterāņu sinodāļu vairākumu, torņkalnieši ir liberāli noskaņoti – viņiem nekas nebūtu pretim pret, piemērām, sieviešu ordināciju. Bet kas ir liberālisms – tā ir tirgus ideoloģija, kuras ideāls ir panākt, lai nekas netraucētu ekonomiskiem spēkiem realizēties un piedāvāt labākas un lētākas preces patērētājiem. Vai Baznīcas gadījumā tas nav – lētāku un pieejamāku morālo izvērtējumu?

Raidījumā Juris runāja par “iekļaujošu” attieksmi. Piemērām, ja Torņkalna draudzē tiktu paziņots, ka, tāpat kā iepriekšējos gadsimtos, laulības šķiršana joprojām ir grēks un cilvēkiem nebūs šķirt tos, ko Dievs savienojis, liela daļa baznīcēnu, iespējams, justos izstumti un, skaidrs, zaudētu degsmi nākt uz šo baznīcu un veikt savas iemaksas tās uzturēšanas vajadzībām. Tikai sakiet, ar ko šī situācija principiāli atšķiras no indulgenču tirgošanas? Un kādēļ mums jāuzticas, ka augstāk minētais katoļu pāvesta apustuliskais pamudinājums ar tā attieksmi pret laulību (“tradicionālā mācība par laulību tiek apstiprināta, bet Baznīcai nebūtu jāapgrūtina cilvēki ar nereālistiskām gaidām”) nav ekonomiski motivēta, un tiešām ir teoloģiski morāla? Un vai mums uz “iekļautības”prasību nav jāizturas ar aizdomām, tajā skaitā pret to, ko Juris Rubenis par to teica raidījumā?

Ar vārdu sakot – laulību šķiršanas problēma ir Latvijā ir sasniegusi kosmiskus apmērus ne jau tādēļ, ka šīs šķirtās laulības nebūtu varēts glābt. Un ne jau iespējās palīdzēt šīm ģimenēm ir problēma. Tā ir stingras stājas trūkumā, kura izpaužas gan no Baznīcas, gan valsts puses. Un slikti, ka to nepamana tāda autoritāte kā Juris Rubenis, kurš raidījumā runāja arī par drosmi pieņemt izicinājumus. Svarīga tēma. Bet svarīga arī Baznīcai un valstij, katram domājošam un atbildīgam cilvēkam šodien, nevis tikai laulātajiem krīzē. Tas, kas šodien ģimenes krīzēs notiek, ir ļoti slikti – nedaudz tas parādās kaut šajā ierakstā – https://www.facebook.com/viesturs.rudzitis.1/posts/666991280126689?notif_t=like&notif_id=1475930422332149

Domāju – tā tradīcija un arī materiālās vērtības, kas gadsimtu gaitā tikušas Baznīcai ziedotas, tomēr nedrīkstētu tikt izklakarētas liberāļu spēlītēs. Tie ir avansi, kas kristiešiem savulaik ir tikuši ieskaitīti par to, ka principus nosargā – jo tikai ģimenes vērtību principi ir sabiedrības un kristīgās kultūras pastāvēšanas ilgtspējas pamatā. Manuprāt, ja Baznīca atsakās no morālas un doktrinālas principialitātes, tad – kam tāda organizācija ir vajadzīga? Kā spēlētājs manis aprakstītajā tirgū? Es teikšu – ja tā ies šo ceļu, tad tas ilgtermiņā būs tās kapsētas ceļš. Ja tomēr uzņemsies sargāt principus, sliktākais, kas var notikt – būs atkal jānokļūst katakombās. Bet no turienes atgriežas, garīgi tīrāki un stiprāki!

Interesnti, pēcraidījuma Twitterautoritātes nebija aizmirsušas manu necilo personu, raidot izplatījumā vēlmes, kuras bija ienākušas prātā arī man, diemžēl tām nebija lemts realizēties…

Arvis Kolmanis ‏@ArvisKolmanis 

@baibastrautmane@andrispp@gundarsreders@1pret1@jurisrubenis@vrudzitis varētu nolikt Rubeni un Rudzīti 1:1 bez Rēdera.

Baiba Strautmane‏@BaibaStrautmane

@andrispp@ArvisKolmanis@gundarsreders@1pret1@JurisRubenis nē,jaut. ir, kad redzēšu @VRudzitis …viņam arī ir ko teikt par iņ un jaņ…

Domāšanu par Jura Rubeņa grāmatu un tās radīto auru gribētu turpināt, saistot kopā, manuprāt divas svarīgākās tās tēmas – iniciāciju pieaugušo kārtā ar laulību. Lieta tā, ka pieugušo kārtā iesvētītam cilvēkam, kurš mums jāuzskata par iniciētu ne tikai pēc formāliem, rituālus respektējošiem kritērijiem, nākamā dienā pēc iesvētībām diemžēl nav iespējams pamosties pilnībā brīvam no savām nerealizētajām vajadzībām attiecībā uz pretējā dzimuma vecāku. Bet tas nozīmē, ka sieva no sava vīra gaidīs to, ko viņas tēvs meitai nespēja jeb nepaguva iedot, bet vīrs no sievas – to, ko māte viņam neiedeva. Šis ir neizbēgams katras laulības etaps, jeb tas, ko es saucu par Pirmo laulību.

Šajā laulībā dominē psiholoģiskās vajadzības, gaidas un prasības pret laulāto, nevis realitāte – kāds tas cilvēks, ko tu esi apprecējis patiešām ir. Dominē – kādam viņam jābūt saskaņā ar manu fantāziju! Tātad – vai nu Meitas/Dēla pozīcija – ko es vēlos sagaidīt no saviem Mātes/Tēva? Vai arī Mātes/Tēva pozīcija – par ko es gribu izaudzināt savus Meitu/Dēlu?

Iespējams, ka galvenā Jura Rubeņa grāmatas tēma ir tā, ko autors īsti vārdā nav nosaucis un varbūt pat nav apzinājies, bet ko es dēvēju par Otro laulību. To iezīmē pieaugšana iekšēji un galīga šķiršanās no savu vecāku figūrām un līdz ar to – vecāku projicēšanu uz laulāto. Teorētiski agrākais laiks, kad tas var sākt notikt, ir vecākā bērna pusaudžu vecuma un autoritāšu krīzes iestāšanās – viņš mums tad saka – “jūs esiet veci un nekā nesaprotat. Visu saprot tikai mani draugi!” Kad bērni sāk iet prom no mums, tad mēs varam galīgi aiziet no saviem vecākiem. Ja vecākais bērns dzimst 18 gadus veciem vecākiem, tad pusaudžu vecumā tas ieies tad, kad vecākiem būs Kristus maģiskie 33. Man nešķiet nejauša šāda aritmētika…

Otrā laulība ir tā, kurā darbojas horizontālās attiecības Sieva – Vīrs. Kur abi beidzot saprot, ka neviens no viņiem nav radīts pēc otra pasūtījuma saskaņā ar viņa nerealizētajām vajadzībām. Otrs ir tāds, kāds viņš ir – reāls. Un viņš var iedot tikai to, kas viņam ir. Trūkstošo mums katram pašam jāmeklē sevī un nobriedušā vecumā tas ir iespējams. Vai ko var atrast citās attiecībās! Vienīgais, kas nedrīkstētu iznest ārpus laulības, ir partneru seksuālo vajadzību realizēšanās.

AtcerēsimiesPēra Ginta vārdus Solveigai Ibsena drāmas nobeigumā – “Mana māte, mana sieva, tu nevainība! Slēp mani, slēp savā mīlestībā!” Solveiga kā universālā sieviete visās tās lomās un līdz ar to – nediferencētībā. Pērs Gints nespēj nonākt pie attiecībām ar viņu kā vīrs ar sievu. Neiniciējas nākamajā attīstības līmenī. Mirst, tā ir vieglāk.

Nenobeigums

Jā, grūti nobeigt, jo grāmatā ir vēl milzums visādu domu, kas būtu pelnījušas īpašu uzmanību, sevišķi jau tās, kas vispraktiskākajā, piektajā daļā – Uzdrīkstēties risināt problēmas. Nedaru to vienīgi tādēļ, ka garlaicīgi un vienmuļi tā māt ar galvu un atkārtot – jā, jā, jā… Skaidrs tak, ka šī ir īpaša grāmata, īpašs notikums mūsu kultūrā, par kuru Alvis Hermanis droši vien neteiktu to, ko teica par latviešu intelektuāļiem – ka viņi ar dizainu vairāk nodarbināti kā ar saturu.

Tomēr kaut kam šajā tekstā jābūt pēdējam. Izvēlējos vienu jautājumu un vienu atbildi no Andas Burves – Rozītes sarunas.

Kāpēc ir tik grūti citādi domājošos uzlūkot kā līdzvērtīgus? Es domāju – vispārīgi, mums visiem Latvijā.
Tas ir jautājums par to, kā komunicējam savas vērtības, kā vispār sarunājamies. Tāda ir matrica, kurā dzīvojam. Karojoša. Mums jāaug. Ja neaugsim, vienmēr būs tā, ka vieni ar augstprātību skatīsies uz citiem kā uz muļķiem, bet otri uz pirmajiem – kā svētuma, visu vērtību sagrāvējiem, pret kuriem vēl jānotur pēdējais bastions. Tad jau nav, par ko runāties, – ne reliģiskā, ne sabiedriski politiskā diskursā.

Paldies par izurību! Tiem, kas nav pamanījuši, laipni ielūdzu šeit – https://www.facebook.com/events/1883701275227378/