Skatīt komentārus

 Velbeks

Sen nebija gadījies gūt tik lielu baudu no lasīšanas! Gan intelektuālu, gan valodas baudu, bet vēl arī tādu, kas rodas, sajūtot savām līdzīgas vērtības, domas un perspektīvu. Bet man vēl augt un augt līdz tādai provokāciju mākslai un imunitātei pret liberāļu un feministu lāstiem, nemaz nerunājot par izteiksmes smalkumu, ar kādu autors runā par visu ko, tajā skaitā karjeras, bezģimeņu un bezbērnu sievietēm. Tālākajā izklāstā būs ne mazums citātu, kuros to varēs just. Nu piemērām šis – man pat nebija vēlēšanās redzēt viņu kailu, labāk lai man kas tāds tiek aiztaupīts, es klusi cerēju, bet tas tomēr notika un tikai apstiprināja mans priekšnojautas – viņa bija apdauzījusies ne tikai emociju līemenī, arī viņas augumam bija nodarīti nelabojami bojājumi, viņas pakaļa un krūtis tagad bija tikai saplakušas, sarāvušās, ļenganas un ļumīgas miesas laukumi, viņu vairs nevarēja un nekad vairs nevarēs uzskatīt par iekārojamu. Vēl labāks ir šis, par austrumniecēm, islāma sievietēm – … pilnīgs pretstats rietumniecēm, kuras pa dienu bija stilīgas un seksīgas, jo to prasīja uz spēles liktais sociālais statuss, bet vakarā, atgriežoties mājās, nozvēlās uz dīvāna spēku izsīkumā un, uzvilkušas vaļīgus un bezformīgus kankarus, pat nedomāja par kaut kādu pavedināšanas perspektīvu.

Tomēr ne jau feminisma kritikai veltīts šis teksts, runa ir par ko daudz plašāku – liberālisma (kura sastāvdaļa femnisms ir) pārņemtās Francijas un līdz ar to – Rietumu kultūras galu. Tik dīvaini neloģiska, tajā pat laikā – fascinējoša ar saviem mērogiem ir šī globālā katastrofa. Nevar teikt, ka islams Franciju iekaro. Tā pati tam atdodas…

 

Hedonisms

 

Ak jā – es runāju par Mišela Velbeka “Pakļaušanos”, kuru nesen klajā laidis Jāņa Rozes apgāds. Pirms manis šo to un pārsvarā – ļoti interesanti – ir pateicis Arno Jundze – http://nra.lv/kultura/182920-par-misela-velbeka-romanu-paklausanas-velbeka-gara-velbeka-stila.htm . Svens Kuzmins arī interesanti raksta, bet viņam es varu piekrist mazāk, sevišķi tajā, kā viņš meklē Velbeka islamofobiju – http://www.satori.lv/raksts/11773/Svens_Kuzmins/Neticu Arī grāmatas tulkotājs Dens Dimiņš (ekselents darbs!) paudis savas domas par Velbeka tekstu. Pēcvārdā, kas gan vairāk atgādina recenziju, viņš par grāmatu runā bez tāda patosa kā es, šķiet, viņam šis Velbeks diez ko nepatīk. Tomēr jāsaka, ka kaut ko svarīgu viņš varbūt neievēro, bet varbūt nepiefiksē, par to kaut ko pateikšu es. Labs papildinājums Pēcvārdam ir tulkotāja saruna ar Andu Buševicu, kura izsaka ļoti interesantas domas un gundus jautājumus – http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/studija-tulkotajs-dens-dimins-ari-par-misela-velbeka-jaunako-rom.a71326/

Protagonists – franču literatūras profesors Fransuā, kurš sevišķi specializējies 19.gs. beigu rakstnieka Vismansa daiļradē un visai iecienīts sav kolēģu vidū, dzīvo dzīvi, kas no kristīgi katoliskā skatu punkta ir grēcīgāka par grēcīgu. Viņš no sabiedrības tikai ņem, neko nedodot pretim, ja neskaita viņa intelekta mirdzumu, protams. Tomēr arī to – ierobežoti. Kaut kā dīvaini izklausās, ka visus savus pienākumus Sorbonnas universitātē viņš spēj paveikt vienā dienā, starplaikos pagūstot vēl papusdienot ar kādu no kolēģiem, dažreiz vairākiem. Līdz saviem 45 gadiem Fransuā nav nodibinājis ģimeni un tas, ko viņš dara tajās sešās nedēļas dienās, kad nav jābūt universitātē, ir – lasa, drāžas ar studentēm vai eskorta meitenēm, lieto smalku alkoholu, parasti visai daudz, gandrīz kā Hemingvejs. Un kā jau kārtīgam intelektuālim pienākas, viņš ir skumīgs, ja ne depresīvs, viņš īsti neredz savai dzīvei jēgu, pat aizdomājas par pašnāvību, tomēr tiklīdz parādās draudi iekļūt pilsoņkara maltuvē, paklausa saviem refleksiem, glābjas un dara to prasmīgi.

Savus šķirtos vecākus profesors nav apmeklējis vairākus gadus. Tā tomēr varētu būt arī vecāku nevēlēšanās satikt savu dēlu. Ģimenes saites nenozīmētu pilnīgi neko, ja ne kāds patīkams sīkums – mantojums no tēva, kas gan jādala ar viņa otro sievu.

Tomēr nekur nejūt profesora paškritiku par šādu dzīvesveidu, ir jūtams, ka tāds tiek arī sociāli atbalstīts un gan jau arī apskausts. Modernā franču sabiedrība uzskata, ka šādi – hiperhedoniski – ir jādzīvo, ka uz to jātiecas. Ir normāli, ka par četrām darbadienām mēnesī var saņemt trīs ar pus tūkstošus eiro, 45 gados pensionēties un turpināt saņemt to pašu, vispār nestrādājot. Turklāt profesors ienīst studentus – varbūt vēl ļaunāk bija tas, ka man nepatika jaunieši – nekad nebija patikuši, pat tajos laikos, kad mani varēja uzskatīt par viņiem piederīgu.

Šis ir punkts, kurā es solidarizējos ar feministēm – ir netaisnīgi, ka viņam savos četrdesmit piecos viss vēl čikiniekā, bet meitenēm jau pirms četrdesmit viss ļum un nekad vairs nebūs iekārojams. Profesors, mērkaķis tāds, dzīvo tik pat stulbi un grēcīgi kā viņa vecuma liberāliski feministiskās sievietes, kādēļ tad viņām daba liek ciest vairāk? Iekrāmēt pa ģīmi tam profesoram! Arī tāpēc, ka grāmatas beigās uzzinām, ka vēl daudz lielākiem un vecākiem intelektuāliem egoistiem tiek piešķirtas, nu labi, ne jau deviņgadīgas aišas kā pravietim Muhamedam, bet piecpadsmitgadīgas, kurām vēl ilgi nekas neļumēs!

Ar vārdu sakot, man tādi tipi kā Fransuā šķiet nodevēji dezertieri un vārguļi, kuri nevis cīnās un varbūt mirst, bet sava vārguma dēļ ir krietni matriarhāta sabiedrotie, kuriem tiešām vajadzīga islāma stingrā roka, lai atgrieztos pie Tēva.

Matriarhāta atkalizniršana zem progresa vīģes lapas

… viņš mielojoties pie mātes Delūzas pāksts. Var jau būt, bet tas likās neticami. Parīzes III-Sorbonnas universitātes prezidente Šantāla Delūza ar saviem stūrainajiem pleciem, sirmā ezīša sariem un akadēmiski nežēlīgo gender studies ievirzi man likās 100% azbesta lezbiete, bet ir pilnīgi iespējams, ka es kļūdos, varbūt viņai bija tāds kā zobs uz vīriešiem, kas izpaudās dominētkārās fantāzijās, varbūt tas, ka maigo Stīvu ar pievilcīgo, nekaitīgo seju un pusgarajiem, cirtainajiem un smalkajiem matiem var piespiest mesties ceļos pie viņas platajām gūžām, sniedza viņai vēl nepiedzīvotas ekstāzes piedzīvojumu – vai nav skaisti, kā Velbeks apraksta ne tikai Fransuā kolēģi Stīvu, bet arī zīmīgas, izplatītas un “modernas” attiecības starp vīrieti un sievieti? Skaidrs matriarhāts, forši lasīt, bet ja kas tāds jāpiedzīvo?

Velbeks arī, līdzīgi man, iezīmē Dzemdes aktīvo lomu, tādējādi izgaismojot Fransuā padošanos matriarhālās vilkmes priekšā: Lieciet vīrietim priekšā erotiskus stimulus (kas, starp citu, ir ārkārtīgi standartizēti, dekoltē un minisvārki iedarbojas vienmēr), tā ir pārbaudīta vērtība, tetas y culo, kā trāpīgi saka spāņi, un viņš izjutīs seksuālu iekāri; atņemiet viņam šos stimulus, un dažu mēnešu laikā, dažkārt pat pēc dažām nedēļām viņš šo iekāri vairs neizjutīs, viņš pat vispār aizmirsīs, kas ir seksualitāte, un tas patiesībā nekad nebija radījis ne mazākās grūtības ne mūkiem, ne arī man pašam, kopš jaunais islāmistu režīms bija ieviesis sieviešu apģērbā vairāk piedienības, es pamazām jutu, ka mani dzinuļi apsīkst. Un vēl šis – vienalga, vai runa ir par valodas filozofu, matemātiķi vai komponistu dodekafonistu, viņš vienmēr un visur savu bērnu māti izvēlēsis tikai un vienīgi pēc fiziskiem kritērijiem, un tie gadu tūkstošu gaitā nav mainījušies.

Pavisam citāda melodija skan, Fransuā tiekoties ar kolēģi Marī Fransuāzu un viņas vīru, kuriem ir svarīga jēga visā grāmatas konstrukcijā. Šis pāris neuzbāzīgi reprezentē vecās Francijas vērtības – ģimeni, bērnus un cīņu par valsti. Tomēr protagonists tikai vaļīgi izmet – man patika šī izklaidējošā vecā varkšķe. Tomēr viņš nez kādēļ neatgriezeniski negrimst šajā patikā, bet tūliņ saindē kosmosu ar visādiem ciniskiem saukļiem – mīlestība cilvēkā nav nekas cits kā pateicība par sniegto baudu, vai – katra atsūkāšana bija tāda, ka ar to pietiktu, lai attaisnotu cilvēka esamību. Tomēr Fransuā diskusijās ar šo pāri iezīmējas zaudējuma apjoms, kuru piedzīvo kristiešu kultūra šajos Grēku plūdos.

Monogāmija

 

Praksē Fransuā ir absolūts ģimenes noliedzējs, taču tas netraucē viņam patriarhāli teoretizēt – man nekad nav licies, ka balsstiesību piešķiršana sievietēm bija laba doma, ka viņam vajag ļaut studēt tās pašas lietas, ko vīriešiem, ieņemt tos pašus amatus utt. Tā ir tā baisā nekonsekvence un gļēvums, kas vijas cauri visai grāmatai, – pļāpāt, nevis darīt. Savai jaunajai ebreju mīļākajai viņš skalo smadzenes: “…patriarhātam bija savs pamats pastāvēt, īsi sakot, kā sociāla sistēma tas bija spējīgs atražoties, bija ģimenes un bērni, kas lielos vilcienos pārradīja vienu un to pašu modeli, īsi sakot, viss notika, līdz aptrūkās bērnu, un tad šī sistēma iznīka.

Jā, Velbeka tēlotajai katastrofai ir tikai viens rezultējošais cēlonis – demogrāfija. Taču apbrīnojami, un to mēs redzam arī diskusijās Latvijā, – cik ļaudis ir spējīgi aizsargāties no šīs elementārās patiesības, kuru saprata katra kuharka 19. gadsimtā, bet kā savu pienākumu vairs nesaprot universitātes profesors 21.gadsimtā?

Vīriešu lieta

Man ļoti patika šis – Alise vērās mūsos ar mīlīgu un vienlaikus izsmējīgu skatienu, kāds raksturīgs sievietēm, kuras seko vīriešu sarunai, kas ir dīvaina lieta, jo vienmēr svārstās starp pederastiju un dueli. Protams, patriarhāts var iet bojā tikai tad, ja vīriešu saruna izvēršas duelī. Un vēl tas var iet bojā tad, ja savairojas tāds profesoru dzīvesveids – … tagad pārim ir saprātīgi sākt kopdzīvi drīzāk piecdesmit sešdesmit gadu vecumā, kad novecojušie, sāpīgie ķermeņi jūt vien vajadzību pēc pazīstama, iedrošinoša, tikumīga kontakta, kad lauku virtuves virsotnes, piemērām, tādas kā ik svētdienu slavina raidījums Escapades de Petitrenaud, gūst uzvaru pār visām citām baudām.

Fransuā nav draugu, domāju, ar citiem vīriešiem viņš vairāk atrodas dueļa, nevis pederastijas stāvoklī, ar ko es, protams, domāju metaforu, nevis burtisku šo vārdu izpratni. Šādā nozīmē, vairāk pederastijas derētu, jo tieši vīrieši taču ir atbildīgi par to, lai matriarhāts tiktu līdzsvarots ar patriarhātu.

Islāms kā kristietības glābējs

Norietošajai franču kristietībai un tās tradicionālajam dzīvesveidam, kurš sastopams arvien retāk, ir radies stiprs oponents – islāma kultūra. Taču Velbeka grāmatā tā tēlota nevis kā noliegums, bet gan kā pastiprinājums, tradīcijas atjauninājums – attiecībā uz ģimenes institūta, tradicionālās morāles un netieši arī patriarhāta stiprināšanu viņam ir vaļā daudzi un dažādi ceļi, kas nav pieejami ne labējiem, ne Nacionālajai frontei, jo tad tos ar reakcionāru vai fašistu birkām apkarinātu pēdējie “sešdesmit astotnieki”, mirstošās progresīvistu mūmijas, kas tikpat kā vairs nepiedalās sabiedrisko procesu asinsritē, bet ir patvērušies mediju cietokšņos, no kuriem raida gaudas un vaimanas par šiem posta laikiem un šķebīgo atmosfairu, kas izplatoties pa visu valsti… Jā ģimenes krīze ir visam pamatā. Ja ģimene tiek uztverta kā baudas avots, tad tā nevar būt ilglaicīga un sķiršanās ir loģiskāka par precēšanos. Tomēr tā taču nav bijis vienmēr, savulaik bauda ģimenē ir bijis pienākums un darāmais darbs, nevis priekšnoteikums – lai arī līdzīgas tēzes par to, ka ģimene nav nekas romantisks, agrāk bija veiksmīgi sacēlušas ne vienu vien skandālu, pirms Da Silvas tās tikpat kā neguva atbalsi medijos, jo tur galvenokārt valdīja vienprātīgs atbalsts indivīda brīvībai, mīlestības mistērijai un tamlīdzīgām lietām.

Protams, traki ar mums ir, bet vai tiešām TIK traki? Tomēr – Latvija nav Francija, kaut gan – ja krīt Francija, vai Latvija var noturēties? Velbeka grāmatā islāms tiek reklamēts – viņš gandrīz nemaz neaplūkoja Rietumu civilizācijas, jo tās viņam šķita lemtas galīgai iznīcībai (liberālā individuālisma uzvaras gājiens turpinājās vien tik ilgi, kamēr tas aprobežojās vien ar to, ka noārdīja starpniecības struktūras, piemērām, dzimteni, korporācijas un kastas, toties, kad tas ķērās klāt pēdējai struktūrai, proti, ģimenei, un līdz ar to arī demogrāfijai, tas piedzīvoja pilnīgu un galīgu sakāvi; tad nu, loģiski, bija pienācis islāma laiks).

Es teiktu, Velbeks atklāj ļoti saudzējošu izeju no mūsu šodienas pata situācijas. Viņš samierina Grāmatas reliģijas, vispirms jau filozofiskā līmenī – musulmaņu patiesais ienaidnieks, tas, no kā viņi baidās un pret ko vērsts viņu spīvākais naids, jau nav katolicisms – drīzāk sekulārā, laicīgā materiālisma mācība, ateisms. Tomēr arī pret kristietību ir iebildumi, Velbekam tā esot sievišķīga reliģija – patiesais viduslaiku dievišķums, viņa padevības dzīvā sirds ir nevis Tēvs, pat ne Jēzus Kristus, bet gan Jaunava Marija. Par šo tiešām jādomā, nevaru apgalvot, ka bez iebildumiem varu pieņemt arī citu Velbeka teikumu – pareizi Nīče, šis vecais mauka, bija uzodis – kristietība dziļākajā būtībā ir sievišķa reliģija. Nav jau grūti par savu bezdarbību un grēkošanu vainot kristietību, bet vai tas ir korekti? Kaut kas jau tur ir, jo tā Kristus māte arī manu prātu ir nodarbinājusi un es esmu domājis par Kristu kā Varoni – tātad savas mātes ilgu piepildītāju. Vēl arī šādi vārdi – kristietības dibinātājam patika uzturēties sieviešu sabiedrībā un tas ir jūtams. Turklāt arī tālākā tradīcija ir bijusi kļūdaina – žākstīdamās, flirtēdama un apkaunojošā kārtā knakstīdamās ar visādiem progresīvajiem spēkiem, katoļu baznīca bija zaudējusi spēju pretoties tikumu pagrimumam. Tā nespēja skaidri un gaiši pateikt apņēmīgu “nē” homoseksuālajām laulībām, tiesībām uz abortu un sieviešu nodarbinātībai.

Grāmatas piekto daļu autors sāk ar ajatollas Homeinī vārdiem – ja islāms nav politisks, tad tas nav nekas. Tomēr lietas nav tik vienkāršas, islāms ar sievietēm tā necimperlējas kā kristietība – viņš kaismīgi pauda savas skumjas par to, ka neracionāls naids pret islāmu liedz viņiem saskatīt acīmredzamo – svarīgākajās lietās viņi un musulmaņi taču ir pilnīgi vienisprātis – par ateisma un humānisma noraidīšanu, par nepieciešamību pakļaut sievietes, par atgriešanos patriarhātā.

Kultūras dzīves cikls

Fransuā faktiski atkārto sava pētniecības objekta, rakstnieka Vismansa dzīvi – tas viņam ir kā Tēvs un padomdevējs. Taču Vismanss dzīves beigās apskārtis, kādā ārprātā dzīvojis un kādu ļaunumu sējis. Viņš atgriežas katoliskās baznīcas klēpī un tās svētīts mirst. Viņš spēj atgriezties, bet Fransuā nespēj, kaut arī mēģina. Te arī tas baisums un Shizma, nav ceļa atpakaļ, tikai uz priekšu – nāvē.

Savā ziņā tas izklausās kā brīdinājums tautai, kas izskanēja caur Vismansa dzīvi. Brīdinājums, kuru tā nesaklausa un turpina izaicināt Dievu. Fransuā vairs netiek apžēlots tā, kā tika apžēlots Vismanss. Otrā iespēja nācijai, kas noslepkavojusi savu karali un dzemdinājusi Apgaismību, vairs netiek dota.

Būtībā jau tie ir Grēku plūdi, par kuriem mūs brīdina Bībele, bet kuru mēs negribam dzirdēt. Laikam jau jānotic, ka katra tauta un arī katra kultūra, tāpat kā cilvēks, piedzīvo gan savu piedzimšanu gan nāvi. Un pa starpu – visus vecumposmus. Un varbūt par to nav ko izmist – nekas nav mūžīgs, visam jāiet bojā! Tomēr šādu apokalipsi nevar vērot vēsā mierā, kā katra nāve tā satricina.

Optimisms

Arī Latvijas presē ik pa brīdim parādās tādi formulējumi kā – “III Pasaules karši ir sācies”, vai – “Francijai draud pilsoņu karš”. Salīdzot ar šādu perspektīvu Velbeka vīzija ir atvieglojoša – kara nav, tikai daži upuri, par kuriem skaļi netiek runāts un kas mediju uzmanības centrā nenonāk. Islamisti – Musulmaņu brālība mierīgā, demokrātiskā ceļā ir pārņēmuši ne tikai Prezidenta posteni, bet veikuši žilbinošas izmaiņas, kas skar katra francūža ikdienu. Sievietēm tiek aizliegts strādāt algotu darbu, varbūt ne totāli, bet vismaz universitātē tās pasniegt vairs nedrīkst. Tiek atļauta daudzsievība, kas nozīmē, ka daļa “nealfa” vīriešu paliks bez iespējas apprecēties un radīt pēcnācējus. Tiek atļautas precības ar nepilngadīgām meitenēm, kas nozīmē, ka neprecētās trīsdesmitgadīgās feministes kļuvušas absolūtas zaudētājas – tām nav ne iespējas strādāt, ne tikt apprecētām. Francija tiek papildus finansēta no Sauda Arābijas un Kataras šeihu naftas dolāriem (kas mēdz savstarpēji sakonfliktēt), tātad faktiski kļūst par koloniju. Šī arābu nauda lielā mērā aiziet, lai finansētu patriarhāta stūrakmeņus un papildinātu tādu tipu kā Fransuā maciņus – viņš atgūst profesūru Sorbonnā, trīskāršu algu, un viņu gaida precības ar kādām trim tīneidžerēm, kas viņam pēc statusa pienākas. Tas, neskatoties uz to, ka izglītības sistēma tiek radikāli pārveidota – par vadošajiem virzieniem kļūst pamat- un arodizglītība. Augstākā izglītība – kaut kas ekskluzīvs un vienkāršajai tautai neiesakāms.

Lasu un domāju – bet šādas reformas taču iespējamas tikai tad, ja neprotestē, pirmkārt, izglītotās, sevišķi vientuļās sievietes, un otrkārt – vienkāršie vīrieši, bet izcilām izglītībām, personiskajiem talantiem un naudas. Kā gan bez kara šīs skaitliski apjomīgās grupas tik vienkārši padotos? Bet varbūt Velbeks parāda, ka sievietēm tieši ir apnikuši tādi vārguļi kā Fransuā un islāms ir izeja arī viņām?

Un vēl man šaubīga šķiet musulmaņu iedzīvotāju spēja iekļauties demokrātiskā procesā. Velbeks raksta par Musulmaņu brālību – neesmu neko par tādu dzirdējis, atšķirībā no citām franču partijām, kuras savā darbā piemin Velbeks un kuru nosaukumi cirkulē arī mēdijos. Un arī par tādu muslmaņu politiķi ben Abesu neko neesmu dzirdējis – Velbekam tas ir 2022. gadā ievēlēts Francijas prezidents.

Rakstniekam jau, protams, nav jābūt gaišreģim. Pat tad, ja viņš paredz notikumus, kas neietver sevī visbriesmīgāko – karu. Tomēr jāatzīst – Pakļaušanās islāmam teorētiski var būt kā palīdzība kristietībai un patriarhālajām idejām. Bet tikai teorētiski – man kaut kā neizskatās, ka pat otrās un trešās paaudzes iebraucēji būt spējīgi uz politisko cīņu demokrātiskā sabiedrībā. Tomēr lai nu kā – kārtējo reizi jāpadomā par liberāļu tuvredzību. Tieši viņu politika novedīs pie tā, ka viņu intereses cietīs visvairāk. Par feministēm vispār sāpīgi iedomāties, islamiskā sabiedrībā viņas jutīsies izvarotas katru dienu. Tos pāridarījumus, kurus viņas piedomājušas kā rietumu vīriešu paveiktus, viņas izjutīs kā reālus no musulmaņiem.

Nonākot pie tādām domām, neviļus jāaizdomājas arī par tik slidenām lietām kā sievišķās domāšanas cirkularitāte. Nu kā var liet ūdeni uz savu ienaidnieku un tiesību ierobežotāju dzirnavām? Domāju arī par latviešu kultūras darbiniecēm, kas ir tik aktīvas islamistu velkamētājas un, protams, feministes. Ok, ne visas un paldies dievam ka tā. Bet – tik daudzas, kas kā tāds aitu bars vienotā meinstrīmā dodas uz kautuvi.

Paldies dievam, ir arī Alvis Hermanis, kurš šo Velbeka darbu ceļ uz JRT skatuves un cerams, viņam tas būs izdevies sulīgi un mākslinieciski piepildīti. Cerams, ka izrāde un arī grāmata radīs rezonansi Latvijas sabiedrībā! Mēs vēl varam daudz ko nepieļaut no tā, ko franči un citi rietumeiropieši vairs nevar padarīt par nebijušu. Mums jānosargā mūsu kristīgā kultūra un mums jāapklusina savā vidū tie spēki, kas tam pretojas. Šodien diemžēl jau vairs nebūs pārspīlējums, ja teiksim – liberāļi ir latviešu tautas ienaidnieki. Jāpanāk, ka vai nu viņi, to saprasdami, konvertējas mūsu kultūrai draudzīgākās ideoloģiskās kustībās vai vismaz kaunās plātīties ar saviem hunveibiniskajiem pašiznīcināšanās plāniem. Mums jānosargā mūsu Atmoda un tās ideāli! Latvija ir valsts, kura pirmkārt aizsargā latviskās un kristīgās vērtības, cita mērķa tai būt nevar.

Save

Komentāri

OMG

Līdz raksta beigām bija grūti tik. Pēdējā rindkopa atsauc atmiņā bildes ar Ļeņina runu no bruņutransportiera. Tomēr doma, ko atbalstu ir – “jo tieši vīrieši taču ir atbildīgi par to, lai matriarhāts tiktu līdzsvarots ar patriarhātu.”
Mans priekšlikums – daram savas lietas, nevis apsmejam sievietes par nošļukušajiem mīkstumiem. Rūpējamies par savu tvirumu.
Rudzīša kungs – dariet , lūdzu, savu darbu, nevis aizvien atkaujieties vai publiski laiziet vātis. Vienkārši dariet savus vīrieša darbus. Tie nesīs augļus. Jūs taču saprotiet, ka izskatās smieklīgi, kā no pasaules literatūras biežņas izvelkat un slavinat grāmatas, kas saskan ar Jūsu idejām. Man kaut kā tuva ir doma, ka ne jau tas ir varonis, kas aizsedz ar krūtīm ložmetēju, kā Matrosovs, bet tas kurš iztura. Tas kurš sīksti dara savu darbu un iztura par spīti visādām nejēdzībām un muļķībā. Jūsos ir nepatīkami daudz ārišķības, kas traucē uztvert arī labās idejas, ko mēģinat pavēstīt .

    Manu

    Ar to darīšanu büs par maz. Viņš ir trauksmes cēläjs. Ir par ko padomāt.

    Anita

    Jūs jau pierakstāt Rudzītim to, ko pauž Velbeks! Lasiet rūpīgāk abus!

Marī

Paldies, Viestur!
Velberks trāpīgi raksta par šļaugano meinstrīmu, pats uzvelkot Persona non grata kreklu. Priecē tas, ka vīru ar šādiem krekliem kļūst vairāk, un viņi nebaidās nostāties viens otram blakus.

Izlase

..svarīgākajās lietās viņi un musulmaņi taču ir pilnīgi vienisprātis – par ateisma un humānisma noraidīšanu, par nepieciešamību pakļaut sievietes, par atgriešanos patriarhātā.

Šis teikums vēsta būtisko par dr. Rudzīti. Un kad viņš runā par sievietes un vīrieša līdzvērtību, par māti un tēvu, kā diviem varas centriem ģimenē, tad dzirdiet skanam šo teikumu, jo sevišķi beigu daļu.

..Bet man vēl augt un augt līdz tādai provokāciju mākslai un imunitātei pret liberāļu un feministu lāstiem, nemaz nerunājot par izteiksmes smalkumu, ar kādu autors runā par visu ko, tajā skaitā karjeras, bezģimeņu un bezbērnu sievietēm.

Jūsu ideāli – prastums, zākāšanās – akadēmiskā vidē nekad netiks atzīti par labiem līdzekļiem sava viedokļa aizstāvēšanai. Nu, jauki, ka galvenie ienaidnieki ir identifeicēti.

..ir netaisnīgi, ka viņam savos četrdesmit piecos viss vēl čikiniekā, bet meitenēm jau pirms četrdesmit viss ļum un nekad vairs nebūs iekārojams.

Viņiem 45 gados ir tā, kā ir 45 gados, tāpat kā viņām. Nemēdz būt tā ka 45 ir tāpt kā 9 , 15 vai 20 gados. Tāpat ceru, ka neiedomājaties, ka savos 56 Jums viss ir tikpat čikiniekā kā 18 gadīgiem puišiem. Visi nolietojamies, un Zemes pievilkšanas spēks dara savu (tas par to nokarenumu un noļukšanu.)

    Lāsma

    Runa jau par to, vai viņas pamanās izbaudīt visu, ko tām daba veltījusi. Vai arī velta tvirtuma laikus, lai noliegtu sevī sievišķo. Un tad kādu rītu pamosties, kad ļum un neko vairs iespēt nevar, bet psihe zvana.
    Ļumēšana ir ziņa, ka šitā mātīte vairs nepiedalās, lai tēviņi lieki nešķiestos. Viņiem tas laiks ilgāks un, ja viņi nav iespējuši radīt pēcnācējus līdz mugura sirma, kāpēc to darīt ar to, kura, acīmredzot, izstājusies no spēles?

    Un tomēr par sievietēm arī mēdz teikt, ka viņas kā vīns – buķete tikai kļūst arvien izsmalcinātāka.
    Varbūt “kļūst” nav pareizais vārds, jo pats no sevis nekas nenotiek.

    Anita

    Rudzītis taču ironizē!

Zane

Oj ku laba raksts! Un apstiprina vienu manu jau pasenu fomu – ja gribi un māki dzīvot “grēkā”, ja gribi būt ārpus meinstrīma, tad nekad nelauzies pozīcija, neprasi tiesības, nežēlojies un netraumējies. vienkārši turpini atbalstīt mierīgi tos, kuriem esi vienaldzīgs un kas tevi liks mierā. Aleluja!!! Paldies par šīs domas noformulēšanu. Turpmāk man būs daudz vairāk iemesla atbalstīt kristīgās vērtības.
Un visai bieži jūtu patiesi lielas dusmas uz tām un tiem, kas ar savu upura lomu un nemitīgo bļaušanu provocē nemierus. Tāda bļaustīšanās traucē mierīgi atrašanos savā komforta zonā un lieki iesaistīt savu prātu trauksmainās pārdomās par to, par ko pašam i ne sāp, i ne deg. Jo kā saka hindusti – karma, baby. Vai tiešām ir nepieciešams visu pārbaudīt uz sevis ar uguni un zobenu? Nelej ūdeni uz sava .. hmm ienaidnieka dzirnavām.. Nelej 🙂

teodors

Grāmatu iegādājos, neskatoties uz augsto cenu, un izlasīju vienā paņēmienā.
Grāmatas varonim, kas patiesībā ir īsts ” mīkstais” nav ne vainas. Tas ļauj
autoram slēpties aiz sava radītā tēla, kā aiz kokiem karojot mežā. Grāmatas
beigās izteiktā doma, kāpēc labējie nemeklē un nav meklējuši sadarbību ar
musulmaņiem, ir vairāk kā pareiza. Mērķis labējiem taču ir apturēt Eiropas valstu izmiršanu un jeb kuri sabiedrotie cīņā ar feminisma ārprātu ir derīgi.

    EL

    Teodor, diskusijā par islāmu un muslimu imigrantiem, feministes nepārprotami ir islāma un muslimu pusē.

Prakse rāda citu

Šobrīd sievietes dzemdē pat ap 60. Tā, ka nevajag par tiem 40 kā robežu, aiz kuras esi negribēta. Nesaku, ka ap 60 dzemdēt ir tas labākais, tomēr man patīk, ka šādi rudzīštipa tēviņi nav pie teikšanas un varu ilgstoši mācīties, strādāt, ko un cik vēlos. Kamēr viņš vaid par pasaules galu, es piepildu savus sapņus.

    teodors

    Jūs piepildāt savus sapņus, bet ziņu portāli raksta par valsts sabiedrības
    strauju novecošanos. Neturiet sveci zem pūra. Atklājiet sabiedrībai kā
    var tikt pie bērniem bez sievietes un mēs vīrieši vairs netraucēsim izpausties
    un baudīt dzīvi. Tiesa.Ja bērni būtu iegūstami no mēģenēm, diez vai
    kāds ražotu meitenes

    Lāsma

    Sārai bērns piedzima 90 gados. Tā, ka nevajag te par tiem 60 kā robežu!

      Prakse

      Skaidra lieta, ka vecuma robeža, no kuras sieviete sāk ļumēt un vairs nepiedalās vīriešu sēklas pārdalē, ir individuāla. Tēviņi, kas “līdz sirmai mugurai” nav vēlējušies pēcnācējus, īpaši neraujas pēc bērnu bariņa arī dzīves posmā, kad pamazām izkrīt visi īstie zobi.
      Savukārt brālim Teodoram mēģeņu sakarā man tāds sakāmais – gumijas lelles taču jau ir izdomātas, tomēr vīrieši aizvien sievietēm “traucē izpausties un baudīt dzīvi” , un ne jau tāpēc, ka ļoti grib bērnus. Tā ka ražoti tiks abi modeļi.

      Nu

      It kā vīrieši būtu tie lielie, atbildīgie bērnu gribētāji. Ak vai… Savākušies sievietes par bērnu negribēšanu, izklaidēties gribēšanu kritizēt. Vienkārši riet visiem kopā patīk – tas viņiem vienkārši ir veids kā sajust vienam otra plecu. A bērni un cilvēku dzimuma turpināšanās – vienmēr ir bijusi sievietes darīšana, līdz brīdim, kad šiem atkal sagribēsies baru sajust un kopā uz kādu pariet. Tad viņi izrādās esot tēvi. Kur visu laiku bija?
      Tādu atbildīgu, plānotu bērnu gribēšanu nekad neesmu jutusi. No krievu vīrieša puses tikai – kur vīrietis uzreiz nāca un teica, ko viņš darot, lai viņam būtu darbs un viņš varētu ģimeni uzturēt. Un bija atklāts no vīles līdz vīlei.
      Nepietiek ar to, ka visi kā tādi mazi dēliņi paši visu laiku tikai gribējuši izklaidēties, tagad, kad sāk augt, vēl no augšas virsū spļaus tur pat kur iepriekš paši neko negribēja.
      Man šis process atgādina vīrieša dzemdēšanu.

      Nu

      Pārdomājot ko iepriekš uzrakstīju… vienlaikus augšup ceļas sajūta, ka tiem kurus nosaucu par “dēliņiem” pietrūkst kontakta, saites ar/uz Tēvu – kaut kas ar ko savienoties. Kaut kas iekšā sāp saprotot, cik grūts ir tas uzdevums būt par vīrieti, bez tēva mugurkaula pie kura balstīties. Interesanti, ka es to izjūtu, saprotu šādu pārdomu sakarā. Iznāk esmu nonākusi pie tā paša secinājuma, par ko Viesturs runā. Tikai pa kaut kādu savādāku ceļu.
      Centos saprast, kas ir tas Tēvs un kas ir tas, kas traucē tiem “dēliņiem” būt stipriem. Sākšu ar otro. Tā laikam ir tēva neatzīšana par visa labā iemiesojumu. Kaut kādu greizsirdību sevī atpazīstu esot spiestai atzīt Tēvu par to, kas ir “labs” un uz kuru man jārāda ceļu, gan arī jādara viss lai savas greizsirdības dēļ (tās arī nav tik vienkāršas jūtas, kuras drīkstētu vienkārši ignorēt) nestāvētu ceļā uz tēvu. Jo es kā sieviete acīmredzot – pat nerunājot un nedomājot par attiecībām starp konkrētiem cilvēkiem konkrētā ģimenē – ar savu greizsirdību stāvu ceļā tam, lai vīriešiem nebūtu tik GRŪTI savienoties ar Tēva, visa labā ceļu un virzienu.
      Tas man liek domāt (just 🙂 ? )tālāk…, jo gribu zināt, kas būtu tā praktiskā izpausme no manas mūsu sabiedrības sieviešu puses, kas šo problēmu novērstu (risināt jau var no abām pusēm. Šai gadījumā no sievietes puses raugoties mani interesē, kā tas ir darāms). Un secinu, ka pietiktu, ja mēs prastu vīriešus vispār saskatīt, kā visa labā iemiesojumu un tiešām priecāties par to. Un ar savu greizsirdību ko iesākt? Ieraudzīt, ka tā loma kas ir man ir skaista un vērtīga – tik ļoti, ka greizsirdība atkrīt, kā pilnīgi nepamatota un muļķīga. Par šo es varētu, kaut kad vēlāk vēl padomāt. Šobrīd par ļoti svarīgu uzskatu to, ka atslēga ir sievietes spējā ļaut vīrietim būt “labajam”. Viņi jau nevar to tā pa īstam paši “paņemt”, jo tā ņemšana nemaz labi neizskatās 🙂 un tad sievietes rokās atkal ir vara apšaubīt vīrieša “labumu”, Tēva “labumu”.
      Mani interesē, kas darītu šo atzīšanu vieglu? Jo man rūp arī tas, kurš jūt greizsirdību…
      Meklējot sevī atbildi uz šo jautājumu saprotu, ka tā var būt apziņa, ka es arī esmu īpaša. Tiešām īpaša… Un tad man ir jāmeklē, kas ir tas, kas mani dara tik īpašu? Un atbilde, kas pie manis nāk ir – tas, ka tik “labs” vīrietis var būt vienīgi karalienes cienīgs. Man – tāpat kā jebkurai sievietei ir jābūt karalienei, citādi nevar būt, tā tas ir.
      Un tad es meklēju sevī karalieni, kas prot redzēt, atzīt sava vīrieša (šai gadījumā mūsu tautas vīriešu) “labumu”, Tēva labumu un ar savu apbrīnu rādīt uz to ceļu. Nestāvēt dēlam ceļā uz Tēvu nozīmē neaizsegt Tēva “labumu”, godāt to – lai dēls redz, ka Māte Tēvu redz, kā visa labā iemiesojumu. (Un lai viņai tas ir viegli – to es viņai novēlu!) .
      Pati brīnos kādos apcerējumos manas izjūtas ir mani aizvedušas. Gribējās šo uzrakstīt, jo pārdomājot savu iepriekšējo komentāru izjutu cik ļoti grūti ir tiem “dēliņiem”. Ka viņiem vajag “atdot” Tēvu. Lai viņi ir laimīgi – tā gribas. Tāpēc. Gribas lai viņi ir laimīgi. Gribas arī pašai būt laimīgai. Un tas viss ir iespējams.

      Nu

      Kas ir tas ar ko dēliem jāsavienojas? Ar drīkstēšanu ticēt, ka tēvs ir “labs”, “labais”. Jo ja nedrīkst tā ticēt pilnībā, tad nevar savienoties, tad savienošanās ir grūta, jeb savienošanās notiek, bet nodēvējot māti par “sliktu” (nevis par to, kas viņa patiesībā ir un par ko tiktu ieraudzīta, ja nežēlotu Tēvam būšanu “labajam”. T.i., ka viņa ir pati Mīlestība.
      Kāda atšķirība starp to, kas ir “Labais” un “Mīlestību”? Mīlestība ir darbības vārds. “Labais” ir lietvārds – tas vienkārši ir. “Mīlestība” notiek.
      Man personīgi tagad ir interesants jautājums – kam ir vieglāk, ja, teiksim, Māte nestāv ceļā, ļauj Tēvam būt “labajam”, tam uz ko dēls ar pilnu krūti drīkst tiekties – bez kādām aizturēm? Vai nav tā, ka būt par Tēvu to, kas vienkārši ir “Labais”, uz ko drīkst tiekties ir vieglāk, kā mīlēt? Un tad manī kaut kas neļauj, aizliedz tā domāt, sakot, ka tas “vieglums” tiek līdzsvarots ar to, ka Tēvs nevar izvairīties no atbildēšanas par sevi un savu ģimeni. Viņš ir tas, kurš nevar izvairīties arī no izvēļu izdarīšanas, kas ir pats grūtākais.
      Un mīlēšanas smagums savukārt tiek līdzsvarots ar to, ka Mātei nav jāizdara izvēles… Un viņa var sevi nevainot un nepārdzīvot par to, kāpēc viņa un ģimene ir tur, kur ir.

      Nu

      Un tad es domāju – kāpēc ir sajūta, ka krieviem ir Tēvs, bet mums ir dēli bez Tēva? Un kas ir tas tēvs krieviem? Varbūt tas palīdzētu atrast, kas tas ir mums, jo joprojām nespēju uztaustīt…
      Mana sajūta ir, ka par to, ka viņiem ir Tēvs liecina tas, ka viņi jūtas tiesīgi sist. Viņi ir pārliecināti par savu lietu. Viņi mauc. Viņi ir pārliecināti par savu lietu. Viņi jūtas “labi”. Šai gadījumā es iedomājos, kas notiek ar viņiem, kad viņu bērniem uzbāžas ar “dzimummaiņas grāmatiņām”, kad par viņu bērniem grasās lemt bāriņtiesas, ka tie atdodami prom citiem cilvēkiem audzināšanā nepietiekamu materiālo līdzekļu dēļ, vai arī, kad tie paši musulmaņu liekēži, vīrieši vazājas pa viņu ielām apdraudēdami viņu bērnus un sievietes. Krieviem neviens muskulis nenoraustās tādās situācijās maukt. Viņi jūtas tiesīgi. Viņiem ir viņu Tēva dotas tiesības. Viņi ir pārliecināti par savu lietu. Viņi netērē laiku filozofēšanai. Tā ticība labajam sevī ir viņos. Viņi var. Viņi drīkst. Acīmredzot viņi pazīst savu tēvu (acīmredzot viņu sievietes nestāv viņu dēliem ceļā uz Tēvu. Bet mani interesē mūsējie un kas ir mūsu Tēvs. Būtu labi, ja mūsējie savu Tēvu atrastu nevis adoptētos pie citu Tēva…).
      Mūsu vīrieši nemauc. Viņi nejūt saikni ar savu Tēvu. Kas Viņš ir? Un kur Viņš ir pazudis? Bez Tēva nebūtu dēlu. Es gribu Viņu atrast…
      Man liekas… mūsu Tēvs ir pazudis kaut kur senāk vēl par pirmo un otro pasaules karu, lai gan raugoties vecajās fotogrāfijās, vīrieši sēž staltu muguru ģimenes centrā un jauniem puišiem ir dzīvība skatienā. Viņu tur ir daudz un sajūta, ka pašpietiekami. Taču ar visu to ir sajūta, ka Tēvs ir pazaudēts vēl kaut kur agrāk. Vai tiešām viņa vispār nav bijis?… Varu pieļaut tādu varbūtību, lai atklātos patiesība. Varbūt tiešām viņa vispār nav bijis, jo tiešām… varbūt Tēvs ir atnācis caur kristīgo ticību un mēs viņu neesam pieņēmuši. Neesam iedevušas dēlam tiesības uz viņu. Neesam palaiduši viņu pie Tēva, neesam atzinušas kristīgo ticību par “Visa labā” pārstāvētāju. Nerespektējam to. Neesam devušas dēliem vīrišķīgu reliģiju. Neesam atteikušās viņu dēļ no savējās. Neesam tik ļoti mīlējušas, lai turētos pie viņiem tā darot viņus stiprus, spējīgus būt līdzvērtīgiem citu patriarhālu kultūru vīriešu priekšā.
      Es nedomāju, ka sevi ir jāvaino jo mēs joprojām esam jauna nācija, kaut arī ar senām senām saknēm un mēs tikai tagad formējam kopības izjūtu un kopīgu atbildību un risinam līdz ar to pirmo reizi šīs lietas.. Tādas kopības sajūtas agrāk nav bijis. Pieļauju, ka tāpēc, ka esam varējuši atļauties dzīvot viensētās. Tas ļāva idzīvot par tādām lietām nedomājot. Katrs bija pats sev kungs. Mēs neesam raduši būt paklausīgi vienam valdniekam. Varbūt tajos senajos laikos senči tādu paklausību pazina, bet netika līdzi kā nācija tam, ka turētos kopā vīrišķīgā ceļā. Noturēties izdevās sievišķīgā ceļā. Bet varbūt vēl varam to izdarīt? Lai atdotu dēliem Tēvu un spēju. Un SAVU Tēvu galu galā. Tas būtu skaisti…
      Rakstu un nezinu vēl, ko tas no manis, lielas folkloras un tautas tradīciju kopējas prasa. Vai tas prasa atmest visu? Vai arī atmest visu, bet tikai sākumā – tik cik apdraud Tēva varu. Pārējais varbūt var palikt ar ko “rotāties”? Sieviete taču galu galā esmu… Par šo vēl jāpadomā.
      Un no kurienes krieviem tā tiesīguma izjūta “maukt”? Vai no kristīgās ticības? Kā viņiem tas proces ir noritējis?
      Ļoti tomēr gribas lai tas būtu SAVS, PAŠU Tēvs. Lai cik labi un kādi būtu citu Tēvi. Ja esam, tad esam līdz galam.
      Kam vēl ir jēga? Vai mēs to nevaram??…

      Nu

      (Un es lūdzu piedošanu par to vārdu pamazināmajā formā… . To teica mana “vēl neko nesaprotošā” daļa, kuras vairs nav).

      Nu

      t.i. – es nelūdzu piedošanu, jo To teica mana “vēl neko nesaprotošā” daļa, kuras vairs nav 🙂

      Nu

      Un man nešķiet pareiza tā doma, par sievišķā nostumšanu no skatuves pilnībā. It kā sieviete būtu tikai māte. It kā sieviete baznīcā būtu tikai Māte, kas it kā tur apdraudot dēlu un tēva varu. Sieviete baznīcā ir arī Marija Magdalēna, kurai Jēzus dāvāja romantisku dāvanu – būt īpašai citu vidū, būt tai, kas piedzīvo Viņa augšāmcelšanos, kurš atvēl viņai tik personisku, neatņemamu, vispriecīgāko dāvanu. Būt tai no kuras pārējie apustuļi uzzin par Jēzus augšāmcelšanos.
      Ir laiks sākt runāt par Mariju Magdalēnu un padomāt vai nevarētu būt, ka vēsture kaut ko par viņu noklusē. Jo kā tas ir iespējams, ka baznīca lūdz Dieva māti, bet vispār klusē par Mariju Magdalēnu, kura bija otra sieviete pie krusta Kristus nāves brīdī.
      Tad iestātos līdzsvars. Jūtu, ka Marijai Magdalēnai ir nodarīta liela netaisnība un par viņu tiks runāts vairāk – ka bez tā neiztikt, ja ejam uz priekšu. Un viņa tiks attaisnota un apmelojumi tiks no viņas noņemti un atklāsies Dieva gaismas pilnība – ka bez sievišķā nekādi.
      Jo vairāk par Jēzu un Mariju domā, jo skaidrāks kļūst, ka viņš viņu mīlēja. Kā sievieti. Un viņa nebija Māte Marija. Viņa bija Sieviete vīrietim. Jēzus viņai deva visu. Un arī pašu galveno – PRIEKU. Un arī prieku būt vēstītājai un izvēlētajai vēstīt par Viņa augšamcelšanos. Nevienam citam, nekādiem pareizajiem, ne vīrietim, bet viņai – sievietei ar visu, kas par viņu ticis domāts.
      Jēzus rāda kā vīrietim būt vīram. Jēzus rāda piemēru. Padomājiet par to vairāk un jūs sajutīsiet, kas ir pāra mīlestība. Man pašai tas ir pavisam nesens atklājums, kad sāku par to domāt. Tur ir ļoti daudz ko atklāt… Un laiks ir pienācis. Patiesība ir citādāka. Un tā ir sievišķo no apmelojumu gūsta atbrīvojoša.
      Palasiet šo – pareizticīgajiem un arī slovākiem, ja nekļūdos atradu šo lūgšanu. Viņiem Marija Magdalēna eksistē līdzās citiem (ne tā kā katoļu baznīcā nemaz nerunājot par luterāņu) svētajiem. Viņa tur ir atzīta. Maz jau ir kur ņemt par šo tēmu informāciju. Apdomājiet iesākumam šo lūgšanu:
      http://www.k-istine.ru/acathisti/acathistus_maria_magdalina-01.htm
      Ko visu Kristus un Dievs ir Marijai Magdalēnai dāvājis un ko pareizticīgie drīkst līdz ar to apcerēt – atšķirībā no pārējās kristīgās pasaules, kur viņai nav vietas. Kur viņa netiek pieminēta kur nu vēl tādā mērā līdzīgi kā Jēzus pieminētais stūrakmens, ko visi ir atmetuši, bet pret ko paklups…

      Nu

      Gribētu lai arī katoļu baznīca viņu atzīst tādā pat mērā. Tas būtu pareizi, lai baznīca būtu pilnīga…

      Nu

      Un ja par Dieva māti tad nekādu konfliktu es te nesaskatu. Viņa aicina un rāda ceļu uz savu Dēlu. Neko citu viņa nedara. Viņa ir TIKAI trauks. Kristus, kurš (savukārt ir CELŠ uz Tevu) ir saturs. Jums ar to ir maz? Viņa kā sieviete ir perfekti iekļāvusies patriarhalajā sistemā. Kur konflikts? Miers būs tad, ja sieviešu nebūs? Kā piedzemde, ta likvidēt? Tad sirdī būs miers?
      Protams, ka ir vīriešiem savas virsotnes, kurās sievietes nekapj. Un kur vīriesi var but tikai sava starpā un izdomāt tik lieliskas lietas kā 70 gadīga veča laulibas ar 8 gadus vecam meitenem… Vai vismaz 45 gadīga veča ar 15 gadīgām meitenēm. Par to tacu nav jāraizējas. To neviens jums nespēj atnemt…
      P.S.
      Varu tikai pateikt ka man (un tuvakajam draudzenēm – bieži to parspriedām) 15 gados riebās vīrieši kas jau bija 27 gadus sasnieguši (kādi vēl 45!?). Viens no iemesliem bija tieši nobriedusī vīrieša āda. Varbūt vienkarsi bijam parak nevainīgas vēl tai vecumā. Bet ja jau var 11gadīgas meitenes “iesildīt”, tad, protams, var arī 15gadīgu samaitāt, ja iegribas to prasa. 45 gados jau pavisam citas pakāpes seksuāla pieredze – parasti perversa – , kurā ar jauno meiteni padalīties… Uzpēst uzreiz visus skaistos sapnus, lai zin, kam domata…

perētāja

Burka ir lieliska alternatīva plastiskajai operācijai! Neredz, kas un cik nokarājas. Jau apskatījos cenas- patiesi, lētāk nekā ,,savilkt”.

laiks

Katrs dzen savu vagu un seej savu seeklu, un tad naaks gals un katrs sanjems savu algu!

Tāks

rakstošās anekdotes :)). Varētu padomāt, ka vīrieši ir tie, kas jau no savu 18 gadu vecuma velk teju katru neļumošo sievieti uz zagsu un lūdzas, kaut nu viņa būtu ar mieru radīt bērnu pulciņu. Tak paskatieties uz sevi, mēģeņu gribētāji, jums jau a priori prātā ir Velbeka varoņa idejas – tukšs drāziens ikdienā, līdz ar to ģimeņu un bērnu iztrūkums ir tikai un vienīgi akmens vīriešu dārziņā

teodors

“Praksei”. No dziesmas vārdus neizmetīsi. Patiešam esmu gan Teodors, gan
brālis.Manai mammai bija stipri vairāk kā viens bērns Pirmais mēģinājums
iegūt truša mazuli notika jau sen atpakaļ Itālijā, pagājušā gs. otrajā pusē.
Starp divām stikla platēm embrijs atīstījās kā prieks. Tika noskaidrots ka
mēģinājumam vajag ļoti daudz asiņu un lieta apstājās. Tiklīdz iegūsim lētas
mākslīgās asinis jeb kuros daudzumos, lieta aizies. Tad arī noskaidrosies ko
pieprasīs vairāk. Īstas vai gumijas sievietes.

Ernests

Manuprāt, kristietība, islāms vai citas dievekļu “rokasgrāmatas” vajadzīgas vīriešiem, kuriem paša ceļi par mīkstiem, lai noturētu vispārcilvēcisku godu. Manas vērtības ir rūpēties par savas ģimenes mieru un labklājību, audzināt bērnus par krietniem cilvēkiem, labi padarīt savu darbu. Jā, tas viss izdodas. Bez reliģijām. Nav vajadzīgas kaut kādas abstraktas “kristīgās” vērtības, bez kurām Latvijai VR-prāt gals klāt (vai es nepareizi sapratu?). Gals drīzāk pienāks mīkstmiešu dēļ, kuri reliģiskajām mācībām pieķeras kā pie mātes pupa, savu nabadzību (slinkumu), vājumu (gribasspēka trūkumu), un bezdarbību attaisnojot ar paļaušanos uz tā saukto “dievu”. Arī hedonisms var būt tāda pati mīkstmiešu reliģija – es esmu mākslinieks, diemžēl, šajā gadsimtā mani vēl nesaprot, tāpēc tagad lasu izsmēķus, piemēram. Bet, kamēr mani bērni ir pie guvernantes, bet sievai ir auto atslēgas un pilna bāka, dzīves rožainajā daļā arī man nav sev aizliegumu.
Visu cieņu dr. Rudzītim, bet reizēm nesaprotu, kā pēc viņa domām cilvēce izdzīvoja līdz visu to dievu radīšanai, ja reiz bez kristiem un muhamediem viss iet uz tādu galīgu p.?

siers

Ernest, tev Superbingo!

esse

Nu, paldies!
Vai kāds (-a) ir aizdomājies par to, ka pirmā sieviete vispirms iepazina dievu un tikai pēc tam – ādamu, savu turpmāko vīru un pēcnācēju radītāju? Tāpēc tas ir ļoti likumsakarīgi, ka, šķiet, laiks ir pienācis un kāds jau sapratis, ka kristus ir tāds noosfēŗā iekodēts informatīvi algoritmisks spēks, ka ir ceļa rādītājs dēliem uz Tēvu. Un mātes (un sieviešu-māšu, t.i., matriarhāta kalpi) stāv priekšā, nelaiž, tieši tā. Un tikai Sieviete var labot situāciju (diemžēl, kā man liekas, šo sievieti rietumu kultūrā tagad daudzi bioloģiskie vīrieši jau vairākās paaudzēs nevar atrast bioloģiskajās sievietēs, tāpēc meklē sevī, lai – būtībā ar savu pakļaušanās lomu – glābtu to pašu vīriešu dzimumu un līdz ar to cilvēku kā tādu…). Man arī liekas, ka šī objektīvā informācijas situācija noosfērā ir iemesls tam, kāpēc arvien vairāk sieviešu cīnās par to, lai drīkstētu strādāt kā mācītājas… Ir ļoti, ļoti grūti uzdrošināties būt par sievieti… Jā, un atcerēsimies vēl to, ka Jēzus kaut ko smiltīs rakstīja Marijai Magdalēnai, kad visi viņas vajātāji bija aizgājuši.

    Nu

    nezinu, ko tieši tu domāji minot to, ka Jēzus rakstīja smiltīs (paldies, ka to minēji), bet es meklējot uzgāju šo…:
    http://biblos.lv/ko-Jezus-rakstija-smiltis.html

      Nu

      jo tu rakstīji, ka Marijai Magdalenai 🙂 – mēs to nezinam, bet šai adresē atrodamais skan diezgan loģiski.

esse

Kā tu domā – vai cilvēks ir grēcinieks tādēļ, ka grēko, vai arī cilvēks grēko tādēļ, ka ir grēcīgs (dzimis grēcinieks)? Būtībā otrais ir pareizi (pirmais ir vienkārši kļūdīšanās un mācīšanās, tāpēc nav vajadzīgs tāds īpašs jēdziens kā “grēks”). Dzimis grēcinieks tāpēc, ka dzimis no cilvēka, un pirmais cilvēks sagrēkoja. Ko tas nozīmē? Vārds “grēks” senās derības oriģinālvalodā nozīmē “aizšaut garām”, “netrāpīt mērķī”. Un pirmo reizi vecās derības tekstos parādās pirmās grāmatas 4.nodaļā, un – saistībā ar dusmām (vai nav interesanti?) Starp citu, Jēzus sevi sauc par Cilvēka dēlu (ne Dieva dēlu), vai ne? T
Tātad – rakstīt M.M. nozīmē rakstīt Pirmajai sievai-mātei. Tieši tāpēc Jēzus teiktajam “es tevi nepazudinu” ir tik milzīga nozīme, – tāpēc, ka lietas ir ņemtas Dieva, t.i. visas cilvēces) mērogā.
Atvainojos, ka tik konspektīvi. Kas jautā, tas saņem atbildes, – klauvē, un tev taps atvērts.
Bet to saiti no biblios.lv nenoliedzu un neapstrīdu, viss ir pareizi (un “loģiski”), tikai es tās lietas redzu kā savstarpēji papildinošas, attīstībā.

    Nu

    no kuras rakstu vietas vai kurienes “rakstīt M.M.” tu ņem… Es nesaprotu. Tāpat kā to ka kaut kas vispār būtu ticis rakstīts kādai no Marijām (vai Ievām..)? Kurā vietā kaut kas tāds ir minēts? Kur jūs to ņemat? Es neredzu.
    Es redzu to, ka Kristus atnāca kaut ko pavēstīt patriarhālajai sabiedrībai. Atnāca ar Jaunu derību – vīrietis pie vīriešiem. Un tie viņu nepieņēma.
    Jaunā derība ir par jaunu vīrieša apziņu.
    Ko tas dod attiecībām ģimenes dzīvē vēl jāskatās. Bet skaidrs arī, ka mums katram ir savs apziņas līmenis un kā te kaut kur izskanēja – šis laiks ļauj visiem justies vienlīdzīgiem, tāpēc virziena nav…

      Nu

      vai arī – uzvar agresīvākais, nevis apzinīgākais…, atmetot mūs visus attīstībā atpakaļ.

Mekle

Būš jāizlasa šī pirms esmu atradis jaunu darbavietu.

https://www.cvmarket.lv/darba-piedavajumi 😀

Varonis

Iesaku pameklēt darbu un vakances šeit https://www.workin.lv/

Publicēts: 02.09.2016
Komentāru skaits: 38