Skaistas un bīstamas

Kaut arī nebija plānota nekāda īpaša „Pilni pagrabi partizānu” prezentēšana, dzīve visu sakārtoja, kā pati gribēja. Pirmkārt, Twitteris atkal uzsprāga, paužot polārus un karstus viedokļus pēc ziņas par grāmatas nokļūšanu grāmatnīcās, šoreiz arī pats tur paspridzināju. Otrkārt, sanāca tā, ka pagājušo ceturtdien biju „Jumavas” grāmatnīcā Dzirnavu ielā un ļoti priecīgiem cilvēkiem parakstīju savu jauno grāmatu. Tāda neparasta dzimšanas svinēšana sanāca.

Uz „Jumavu” tiku paaicināts ne jau savas grāmatas dēļ. Tur nāk klajā divu somu autoru – Sāri Luhtanenas un Mīko Oikonena romāns „Nimfa”, kuru tulkojusi Lelde Rozīte. Man to savlaicīgi atsūtīja, es izlasīju un konstatēju, ka nejaušība atkal nostrādājusi. Arī šī grāmata ir par Dzemdes spēku un taifūniem, kurus tas sarīko. Turklāt mans darbs, kā jau nedaiļliteratūra, savā ziņā dod atslēgas somu romāna lasīšanai. Savukārt „Nimfa” var kalpot kā laba ilustrācija manis pateiktajam. Tā nu sanāca divi vienā, tā nepretrunīgi nevienā punktā.

Somu tandēma darbā par nimfām nesauc gluži to, ko ar to saprata senie grieķi. Manuprāt, šeit runāts par amazonēm un to sievišķo loģiku, no kuras amazones dzimst. Tās paskaidrošanai es izdomāju savu mītu, kuru pastāstīju gan „Jumavā”, gan (pirms tam) Ievai Raiskumai, saruna ar kuru ir pagājušās nedēļas „Patiesajā dzīvē”, un kurā man ļoti smēķēja viņas atzīšanās, ka intervijas laikā vairākas reizes bijusi gatava mani nožņaugt. Vispār man patīk, ka žurnālists reflektē kaut vai sev, bet vislabāk, protams, sarunu biedram – kādu sajūtu kopdarbs viņā izraisījis – jo tas palīdz pašam saprast, kas no palikušā intervijas tekstā no kuras intervētāja jūtas vai domas nāk. Ieva arī ar mani dalījās, bet tas lai paliek noslēpums. Bet man patika, ka teica un patika ko teica. Un lieku reizi apliecināja, cik polāras jūtas cilvēkos var raisīt manis domātais. Lai gan – tas jau nenāk no manis, es tikai translēju to, kas iet caur mani.

Manis izdomātais mīts ir par to, kā varētu būt radusies matriarhālā agresivitāte, kura taču ir amazoniskā fenomena pamatā. Dabai nolemjot, ka bezdzimumvairošanās rullē pārāk lēni un garlaicīgi, līdz tam kā viss sievišķais (cita jau nav) tiek „izdrāzts uz pusēm” (Bryuvers) un no tā (Tumsas), Bībeles vārdiem runājot, tiek radīta, atdalīta, atdrāzta Gaisma un citas vīrišķās polaritātes. Vai cita uz vīrišķā atdalīšanu norādoša metafora – ja līdz tam mūžseni kopīgā ķermenī eksistējušie „Tā, kuru apaugļo” un „Tas, kurš apaugļo”, tiek atdalīti un apaugļojamā daļa nosaukta par sievieti, bet apaugļotāja – par vīrieti un sievišķais manto senāko pamatu, bet vīrišķais atdrāžas un aiziet „ar vienu čemodānu”, tad dabūjam ne tikai sievišķi dzemdiski atkarīgo tukšumu (no manis aiziet), bet arī nemitīgas ilgas – kad viņš atnāks, lai apaugļotu? Vīrietis vairs „nav mans”, viņš dara kā grib un dara atšķirīgi no manas fantāzijas, visbiežāk – nepareizi. Viņam neko nevar iestāstīt, viņš neklausa. Dažreiz kā palaidnis, citreiz kā nelietis. Šī aiziešana šodienas sievietes dzīvē atkārtojas tad, kad aiziet tēvs, brālis, dēls, vīrs. Un tā atspoguļojas PMS – kā nedabūtība, kā neatnākšana, kā nespēja pašai sevi piepildīt…

Reakcija uz šo var būt vai nu ekstremālas skumjas, melanholija un atraidītības sajūta, vai pretējais – agresivitāte un situācijas kontrolēšanas mēģinājumi. Pirmā reakcija vairāk raksturīga sevi par nepievilcīgām izjūtošām sievišķajām būtnēm, bet otro – kā par pievilcīgām sevi atzinušām.

Ja sieviete, kura piedzīvo vīrieša neatkarības tendenču realizēšanos un izjūt to gan kā personiskās kontroles zaudējumu, gan līdzšinējās pasaules bojāeju, bet jūtas gana skaista un pievilcīga, viņa var mēģināt kļūt amazone. Pirmkārt, pati pamest vīrieti (šķiršanās), otrkārt, apvienoties ar citām amazonēm (feminisms), treškārt, nogriezt sev vienu krūti, lai tā netraucē uzvilkt loku (krūts vēzis), ceturtkārt, sagūstīt vīriešus un seksuāli tos izmantot (sievišķās pašapziņas pieaugums, skaistumkopšana, iniciatīvas „Sekss un lielpilsēta” stilā), piektkārt, dzemdēt bērnus, bet audzināt tikai meitenes, puikas izmetot aizā (bērnudārzos un skolās strādā tikai sievietes, bieži vien vientuļas un nelaimīgas, tukšas).

Skaidrs, ka šāda sieviete mēģina nogalināt, pat ja pati to neapzinās. „Nimfā” vīrieši mirst seksa laikā, atstājot savu partneri neziņā un neizpratnē – kā tad tā? Es taču „neko nedaru”! Un vienlaicīgi romānā parādās arī vēl divas citas amazoniskas lietas. Pirmkārt, atkarība – pilnmēnesī vai/un mēness aptumsuma laikā ir jāatrod kāds pretotiesnespējīgs vīrietis, pēc pieredzes zinot, ka visdrīzāk, viņš mirs, tomēr cilvēciski cerot, ka šis varbūt izdzīvos un neliks justies tik vainīgai un apjukušai. Tas ir galvenais motīvs, ne jau līdzjūtība pret upuriem vai kāda cita veida empātija. Un otrkārt, proaktivitāte, pievilcīgums.

Tiek rakstīts par feromoniem, kas iedarbojas uz vīriešiem un liek tiem darīt to, ko amazones liek. Par šīm uz ožu notēmētajām ķīmiskajām vielām, kas var tikt sajustas arī neapzinoties, ka tiek sajustas un kuras izdala sievišķie dzimumorgāni „gatavības” un „aicināšanas” laikā, es kaut kad agrāk biju uzdrošinājies ieminēties, jo biju lasījis, ka tie un to funkcija ir atklāti pie dzīvniekiem. Varbūt ir zinātniskas publikācijas arī par cilvēkiem. Varbūt šis ir romāna autoru māksliniecisks pieņēmums, ka feromoni ir arī amazoņu ierocis.

Pat ja ķīmija un smaržu zinātne nekādus feromonus sievietēs nebūtu atradusi, sievišķā proaktivitāte ir redzama arī manis daudzviet minētājās Dzemdes „pievilkšanas un ievilkšanas” reakcijās. Tās „izlien”, tiklīdz kā beidz tikt vīrišķi represēta. Ja atļauts baznīcā iet bez lakatiņa, ar kailiem pleciem un sēdēt ne tikai „sieviešu vietās”. Ja sieviete tiek pieņemta darbā un viņai atļauts krāsoties. Ja brunči virs ceļa un augstie papēži, utt. Tam nav robežu. Nebrīnīšos, ja feministes vienubrīd pieprasīs no sabiedrības tiesības sievietēm turpināt tādā pašā garā, kultūrā integrējot paražu staigāt pa ielām un iet uz darbu kailām krūtīm (āfrikānietes taču tā dara!). Neticu, ka vīrieši tam neuzgavilēs, aizmirstot parēķināt, kā tās krūtis ietekmēs darba ražīgumu. Ja es parēķināšu un atgādināšu, kā sievietes pat ar nekailām krūtīm ietekmē politisko un biznesa vidi un piedāvāšu dāmām apģērbties, kāds mani noteikti nosauks par seksistu un patriarhālu atpakaļrāpuli.

Atgriežoties pie somu grāmatas, svarīgs ir arī jautājums – kā sieviete, būdama apzināties spējīga būtne un Sieviete, attiecas pret savu amazonisko daļu? Romānā sajūtamas vairākas attieksmes – ar lepnumu, ar izbrīnu, ar šausmām. Būt amazonei nozīmē būt notiesātai nesajusties kā Sievietei, nezināt, kas ir Vīrietis un nekad nesatikt to. Nesen man izraisījās interesanta saruna ar kādu meiteni.

-Ko nozīmē – vīrietis drāž Skaistumu, pat nesatiekot sievieti?

-Skaistums – tas ir nazis vīrietim pie rīkles. Tā ir Dzemde un Dieviete. Kādas tur personiskas attiecības.

– Jā. Brīnišķīgi pasacīji. Un, ja Tu zinātu, cik skumja sieviete ir, kad nejūt, ka viņa būtu tas nazis pie rīkles. Tad ir jāsāk daudz un dikti lasītJJ.

– Tas ir viens variants. Otrs – amazoniskais, par kuru patlaban rakstu. Identificēties ar to nazi un pastiprināt tā funkcijas.

– Ja viņš nemirst no mana skaistuma, lai mirst no manām dusmām par to, ja?

– Skaistums vīrietim ir pienākums pret Dzemdi – tiec tajā iekšā! Un Dievieti – ja netiksi, neesi nekāds vecis. Un ja pret meiteni šitā izturas, viņa vairs nav tā, kas visus grožus tur savās rokās. Tas var apjucināt, nobaidīt, sadusmināt…

Pēc šīs sarunas atcerējos kādu savu klienti. Viņa ir tik efektīga, ka man parasti aizraujas elpa un es atgūstos tikai pēc kāda laiciņa.

-Vīrieši pret tevi nevar būt vienaldzīgi – vai nu panikā un izmisīgā drosmē metas virsū vai laižas lapās.

-Jā. Tas ir tipiski. Es par to esmu gan skumīga, gan nikna. Cenšos nelaist nevienu sev klāt.

„Jumavas” pasākumā bija uzaicināta arī aktrise un rotu mākslinieceAgnese Zeltiņa un tā nu mēs tur blakus stāvējām publikas priekšā. Līdz tam biju paguvis noziedot Agneses Dievietei Partizānus, kuros viņa tūliņ iekrita. Tā grāmata kā trešais trīsstūrī un kā atelpa kaut kā palīdz izlādēt divstūra mulsumu, kurš uzgāžas, kad iepazīsties ar TIK skaistu sievieti. Par kuru nezini, vai viņa gribētu dzirdēt komplimentus, vai tieši pretēji – varbūt viņai no visādiem panikojošiem komplimentētājiem, kas „pēc tam” vai nu bēg, vai dusmojas uz viņas paverdzinošo Skaistumu jau tik nelaba pieredze, ka katram nākamajam komplimentētājam pastāv risks tik nogalinātam.

Tomēr nekomplimentēšanas seku risks arī ir augsts. Atceros epizodi pirms vairāk kā divdesmit gadiem. Man bija kāda vajadzība pie Kaspara Dimitera, biju aizdevies uz Murjāņiem, veru vārtus, dodos iekšā un te pa taciņu pretim nāk Karaliene, mājas drēbēs. Samulsu tā, ka izlikos viņu nepazīstam kā Visuma Visskaistāko, izturējos kā pret parastu drauga mammu, pirmoreiz dzīvē satiktu. Kā viņa apvainojās!!! Pēc tam katrreiz, kad nācās kaut kur satikties, viņa mani sodīja neatceroties un nepazīstot.

Kā tas gadījās kā ne, beigās ar Agnesi patērzējām apbrīnojami vieglā jutoņā. Tas gan var būt bijis arī mānīgs vieglums, runājām taču par lietām, kas vairumam cilvēku šķistu intīmas, un kur nu vēl pirmoreiz satiekoties. Tomēr tajā situācija, pēc amazoņu grāmatas atvēršanas un visādiem emocionālu intimitāti provocējušiem mirkļiem, saruna par Dzemdes apbrīnojamo spēku varbūt bija ļoti vietā un laikā.

Trim jaunām meitenēm bija jāspēlē nimfas, kāda cita visām gribētājām gleznoja uz pleciem visādas puķītes. Saimniece, kas visu sagatavoja un novadīja, bija Inese Saleniece, bet saimnieks un vīrišķi atlantiskās stabilitātes garants – pats apgāda šefs Juris Visockis. Tā nu viss beidzās labi, visi sveiki un veseli.