Nogulētā pasaule

Labklājības ministrijas rīkotā Akadēmiskā diskusija “Dzimte? Dzimums?” ir notikusi. Laikam jau bija vērtīgs pasākums, jo – ir pēcdomas, pēcjūtas, pēcsarunas, pēctwitterošanās. Nedaudz pasvārstījos, līdz izlēmu piefiksēt savus iespaidus par šo diskusiju. Tomēr ir vērts patērēt laiku, uzrakstīt.Visam, kas akadēmisks, pēc savas formas jābūt racionālam un izsvērtam, emocijām tur nav vietas – sevišķi tādēļ, ka izteikti emocionāls ir iemesls, kādēļ pasākums tika rīkots. Lai atceramies kaut vai skandālus ap dāņu grāmatiņām un daudzu sabiedrisko organizāciju protestus pret tiem. Un tagad izvirzīts vienkāršs, it kā tikai terminoloģisks jautājums. Jāmēģina to skaisti un zinātniski sastrukturēt.

 Sausi? Nebūt ne – visam pasākumam cauri vijās pieslēpts dramatisms, ar dažādiem spriegumiem, sarunām kuluāros un niansētu attīstību. Bez kliegšanas, bļaušanas un krekla uz krūtīm plēšanas. Un ar rezultātu – būs interesanti, kā tas tiks noformulēts LM mājas lapā – http://www.lm.gov.lv/news/id/6980

Tagad daži akcenti, kurus sadzirdēju – tā nav stenogramma, bet, iespējams, vien man subjektīvi svarīgas lietas. Tādas, kuras varbūt cits neievērotu, bet es ievēroju un uz tām balstu savus secinājumus.

Latvijas Universitātes profesores, Ausmas Cimdiņas uzstāšanās balstījās uz jau agrāk – krājuma “Dzimums, literārā konvencija un jaurade”, par kuru jau rakstīju – https://www.viestursrudzitis.lv/vardarbiba-gimene/ – Ievadā izteiktajām domām un argumentiem. Secinājums diezgan skaidrs – termins “dzimte” latviešu valodā atstājams kā gramatisks, bet angļu valodā sastopamā opozīcija “sex : gender” un ar to saistītās problēmas nav jāpārceļ uz latviešu valodu, kurā visas ar dzimumsocialitāti saistītās nozīmes iespējams ietvert vārdā “dzimums”.

Ausmai Cimdiņai pievienojās arī profesors Māris Baltiņš, Valsts valodas centra direktors, ar kuru man bija ļoti patīkami sarokoties. Nebijām tikušies 30 gadus, kopš studentu vasaras prakses Valmieras slimnīcā. Jā, Māris Baltiņš ir ārsts, habilitēts medicīnas doktors, un viņa domāšana un argumentācija sildīja arī ar savu formu, no medicīnas tradīcijas aizgūtu. Īpaši iekrita prātā, tas, ka viņš uzsvēra – “no augšas” var ieviest tikai no jauna sintezētu ķīmisku vielu vai medikamentu nosaukumus. Tas, vai kāds vārds iedzīvojas valodā, ir sarežģītu procesu rezultāts. Kad Labklājības ministrijas cilvēki jautāja tieši – nu tad kā – “dzimums” vai “dzimte”, viennozīmīga atbilde ne no Ausmas Cimdiņas, ne Māra Baltiņa nesekoja. Kā es sapratu – nevar jau prognozēt, kas “tautai” iepatiksies un kas – nē. Mēs esam procesā iekšā, nevis diktējam to no ārpuses.

Juridisko zinātņu doktore Kristīne Krūma teica, ka viņas nozarē tā būtībā nav problēma – dzimums vai dzimte, jo viss jau jāskata kontekstā un ja jau uzskatām, ka runa ir par sinonīmiem (par to vēl tālāk), tad juristiem to interpretācijā problēmas neradīsies. Bet Krūmas kundze arī informēja, ka Eiropas dokumentos esot tendence atteikties no termina “gender” lietošanas, kas bija nozīmīgs un zīmīgs jaunums Ausmai Cimdiņai.

Otro paneļdiskusiju vadīja profesors Deniss Hanovs. Viņš bija vēl daudzvārdīgāks par pirmā “paneļa” moderatoru Kristapu Petermani un vairumā gadījumu – nevietā. Diemžēl Hanova kungam raksturīga arī narcistiska iestrēgšana pašam savu verbālo konstrukciju treļļos, manierīga atvainošanās par to un tūlītēja sagrēkošanās atkal. Viņš nebija neitrāls moderators un to arī neslēpa – vārds “dzimte” esot ieguvis Latvijas pilsonību – viņš kā uz precedentu atsaucās arī uz savā redakcijā iznākošā krājuma “Dzimtes konstruēšana”, kuru iepriekšējā bloga ierakstā https://www.viestursrudzitis.lv/ka-sauc-ta-atsaucas/ pieminēju arī es. Man gan liekas, ka pat, ja viņam taisnība, pilsonību var arī atņemt. Turklāt – tas nemaz nav jādara ar kāda oficiāla lēmuma palīdzību – “dzimte” var valodā vienkārši neiedzīvoties… Un Hanovs no jauna un daudzsološa var atmosties izstumto un aizmirsto kategorijā…

Šajā panelī ļoti interesanta uzstāšanās bija vienīgajai dāmai – pedagoģijas doktorei Lindai Danielai. Tās galvenais moto – mēs zaudējam vīriešu/puišu prātus. Viņa ar skaitļiem parādīja, ka vīrieši no izglītības sistēmas tiek izdzīvoti. Man palicis prātā, ka 56% jaunās paaudzes sieviešu iegūst augstāko izglītību, bet vīrieši – tikai 26%.

Pirms tam bija uzstājies profesors Ivars Austers, psihologs, ar kuru nebiju agrāk pazīstams, bet mums izvedojās patīkama neverbāla komunikācija. Tomēr notika arī kaut kas jocīgs, jo, klausoties, ko viņš runā, radās iespaids, ka profesors tikko pamodies un tagad mēģina noskaidrot, ko te kāds no viņa grib. Es gribēju, un pateicu to arī savā replikā “no zāles”, lai tiktu uzsvērts, ka dzimumlīdztiesības retorikā svarīga nav tikai opozīcija “sociālais konstruktīvisms – bioloģiskais determinisms”. Ir vēl arī arhetipi un to determinisms, ja tā var teikt. Var neievērot manu autorību dažu arhetipu un to nemaināmības aprakstīšanā, bet K.G.Junga autoritāti šajā ziņā jau nu gan nav iespējams ignorēt.

Ivars Neiders ‏@IvarsNeiders 

Vakar beidzot uzzināju patiesību.

Kā redzams, to iepostējis Ivars Neiders, vēl viens pasākuma moderators, par kuru vēl būs runa. Bet pats slaids rāda varbūt izmaiņas, varbūt jēgas sašaurinājumu vai zudumu, bet varbūt degradāciju, kurā iekļūstam. Vispār Andrejs Mūrnieks gan saturiski, gan performatīvi atstāja ļoti pamatīga un “uz savām kājām stāvoša cilvēka” iespaidu, ko es patiesībā arī biju gaidījis no divsējumu “Ieskata kultūras un reliģiju vēsturē”, kas manā grāmatplauktā atrodas godavietā, autora.

Trešajā paneļdiskusijā, kas centās aptvert skatījumus sociālajā antropoloģijā, politoloģijā un komunikācijā, uzstājās tikai dāmas, turklāt gados, dzīves un zinātniskajā pieredzē pārāk jaunas. Visrespektējamākā uzstāšanās, manuprāt, sanāca vēstures doktorei Inetai Lipšai, kura vairākkārt uzsvēra, ka viņa pārstāv vēstures zinātnes pozīciju, pretēji mg.phil Gintai Vējai, kura atgādināja, ka, iespējams, pauž personīgo viedokli. Bet Lipšes kundzi še pieminu, iespējams, ne dēļ nopelniem diskusijā, bet dēļ viņas grāmatas “Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914-1939.”, kas ielasīta stāv uz mana rakstāmgalda un kura man gan tīri labi patīk, gan uzdodot daudz interesantu jautājumu.

Šim “panelim”, manuprāt, bija vislabākais un neitrālākais moderators – docents Ivars Neiders. Lai gan daudzās man zināmās izpausmēs līdz šai diskusijai, kā es saku, nīgrs un aroganti konfrontējošs, šeit viņš palīdzēja izteikties dāmām, savu personu iebīdot precīzi sev paredzētās lomas robežās. Un kaut kur tieši trīs moderatoru izpausmes lieliski raksturoja visu pasākumu – monotoni daudzvārdīgais un eirobirokrātiski kompetentais Kristaps Petermanis, egocentriski narcistiskais un visgudrais Deniss Hanovs, kā arī izsvērtais, nepretenciozais un precīzais Ivars Neiders. Manuprāt pasākuma lielākā vērtība bija tieši performatīvajā aspektā – jo visā tā vairākstundu gaitā norisinājās intensīvs intelektuāls sumo. Vairākums, turklāt arī kvalitātes ziņā, bija konservatīvo uzskatu pārstāvjiem, kas sliecās uz “dzimumu”, bet arī Deniss Hanovs ar savu brālību bija labi sagatavojies un turējās stingri.

Noslēguma daļā iespēja izteikt repliku radās arī man. Un es teicu, ka brīnos, kādēļ šajā diskusijā neviens nebrīnās, kādēļ termins “dzimte” (un vēl trakākais “sociālais dzimums”) izsauc tik vētrainu tautas pretestību. Tas ne brīdi nebija refleksijas fokusā – šeit daži ilumināti no saviem ziloņkaula troņiem kaut ko futbolēja viens otram, aizmirstot, kas viņus še atdzinis un kas viņiem maksā naudu. Taču savā ziņā jau taisnība diskusijas sākumā paustajai profesoru Cimdiņas un Baltiņa atziņai – izšķiršanās par vienu vai otru terminu ir vairāk politiska kā akadēmiska un nekādās pūļa emocijās profesori nebūtu jāiesaista.

Es tomēr varēju atļauties ko vairāk un izteicu hipotēzi, ka, iespējams, terminu “dzimte” vairākums – heteroseksuālā tauta – uztver nevis kā sinonīmu “dzimumam”, bet kā Trojas zirgu, ar kuru komunikācijā un kultūrā tiek ievesta neproporcionāli liela feminisma un LGBT ideoloģijas ietekme – tauta šajā ziņā ir jūtīgāka nekā profesori. Runāju par pipariem zupā, kuru, iespējams ir par daudz, gan nepieminot, ka Latvijas sabiedrība ir visumā ļoti toleranta un nelielus minēto interešu grupu pipariņus uztver kā interesantus. Bet šeit, šķiet, gaumes un garšas receptoru robeža ir pārsniegta, zupa nav ēdama.

Mana replika tika sadzirdēta un no asociācijas Ģimene runassievas Ilonas Bremzes es pat saņēmu gaisa buču! Nu jā – nav jau par ko briesmīgi satraukties – šī diskusija savu darbu ir padarījusi un ietekmi atstājusi. Mēs esam ilgstošāka kultūras procesa iekšienē un spējam proporcionāli to ietekmēt. Gan gaidāmie lēmumi Stambulas konvencijas sakarā, gan stāvoklis frontē starp “cilvēktiesībniekiem”, jeb liberāļiem un konservatīvajiem pa ne tik redzamiem un viegli izsekojamiem ceļiem ietekmē ļoti daudz – par pagaidu rezultātiem mēs dzirdējām kaut vai no asociētās profesores Lindas Danielas. Bet viņa jau nav vienīgā, kas dalās ar indikācijām, ka tas, kas tradicionāli saistījies ar sievišķo un vīrišķo, tagad tiek uztverts kā ekstrēms un izstumts no sociālās dzīves realitātes. Man šķiet būtiski uzsvērt, ka Latvijas, kā jau mazas sociālās ekosistēmas, jūtīgums ir daudz lielāks nekā vecajās Rietumu kultūrās – feminisms un LGBT pie mums ir sagrāvis daudz vairāk nekā tur. Tādēļ nav brīnums, ja nākotnē mēs redzēsim izteiktu svārsta kustību pretējā virzienā.

Pēc diskusijas man piezvanīja kāda tās dalībniece un mēs atvieglojāmies, izrunājot un izventilējot spriegumus, kuri, ak vai nav dīvaini?!, tās gaitā tomēr bija sakrājušies. Man kaut kā izspruka jautājums, laikam jau arī sev domāts – vai “viņiem” (“mūsu” oponentiem) ir bērni? Tas nav tik pašsaprotams, jo it kā – kāds tam sakars ar šīs diskusijas tēmu? Tomēr izspruka un pateicoties tam, varēju sākt domāt – kādēļ tā jājautā?

–          “Viņiem” nemēdz būt bērni. Orientācija…, – skanēja atbilde.

–          Vellos, par to es vienmēr padomāju kā par pēdējo!

Bet, nu jā, tagad kļuva skaidrs, kādēļ man tas jautājums uzradās. Mani maz interesē, kurš ar kuru un kādos ekskluzīvos veidos guļ. Bet šajā performancē bija daudzi krāšņi iznācieni, par kuriem man bija licies, ka cilvēki ar atbildību pret bērniem nevarētu tā izskatīties, izteikties un uzvesties. Kaut kādā neapzinātas analīzes posmā es šo narcismu esmu uztvēris nevis kā tikai bērnišķīgu, bet ko vairāk – kā konkurējošu ar bērniem.

–          Kad tu tiec pie bērniem, visa pasaule sagriežas par 180 grādiem, nekas vairs nav tā, kā bijis, – viņa saka.

Jā, te arī tā diskusijas sāls – cilvēktiesības Latvijas realitātē nozīmē prasību pieaugušiem cilvēkiem piešķirt bērnu tiesības uz bērnu rēķina. Viņi iemet šo “dzimti” kā tādu akmentiņu mūsu kurpēs, kas grauzīs. Tas notiks ik uz soļa – un būs daudz efektīvāk kā piemineklis Rīgas centrā, kuru ikdienā neredzam, ja tam garām nestaigājam. Tas grauzīs, grauzīs, grauzīs – šie pieaugušie bērni, kuri nav pieredzējuši kā pasaule sagriežas par 180, liekot pieaugušajiem pieaugt paātrināti, ir pilni revolucionāras degsmes, ka viņiem pienākas. Un piespiež diskutēt akadēmiskā un politiskā vidē, nevis pie psihoterapeita.

Nezinu, vai man izdosies pamodināt sevī gana revolucionāras degsmes, aizstāvot izstumto bērnu, kas patiešām ir bērni, tiesības. (Cerams, asociācija Ģimene un viņu draugi palīdzēs 🙂 Šajā ziņā es esmu līdzīgs profesoram Austeram, kas tikko pamodies un nesaprot, kas, kur, kad, kāpēc. Jā – noguļam. Vīriešu tiesības nogulējām, sieviešu tiesības būt sievietēm arī. Tagad arī bērnu tiesības esam nogulējuši. Bet ir tāda aktīva minoritāte, kas cīnās par visu cilvēku tiesībām būt bērniem, un tā gan neko nenoguļ. Tikai – kas būs pieaugušie šajā nogulētajā pasaulē, kurā visi pēkšņi kļuvuši bērni?