Pēdējā laikā daudzi notikumi manā ceļā iekārtojas tā, ka vairs nav iespējams apiet pretstāvi tā sauktajā “gender jautājumā”. Un bēda nav tikai par termina tulkošanu tehniski, tā savā ziņā izšķir, kā mēs saprotam būtisku modernās pasaules aspektu. Pēdējais notikums – prof. Hanova intervija Andai Burvei – Rozītei žurnālā “Ir” – http://www.lfmi.lu.lv/?id=959&r=rakstu-krajums-dzimtes-konstruesana-iii . Citēju: Pamatatšķirība starp cilvēktiesību diskursu un noekonservatīvo skatījumu ir, ka dzimte ir nenoteikta, plūstoša realitāte. To var izvēlēties un piemērot. Arī dzimums ir izmaināms, jo psihe var diktēt citus priekšstatus, kā diktē ķermenis. Tu vari justies svešs savam ķermenim. Bailes sabiedrībā no tā ir tāpēc, ka tas nozīmē robežu pārkāpšanu.
11.martā LU Sociālo zinātņu fakultātē notiks pasākums – “Dzimte? Dzimums? Starpdisciplīnu akadēmiskā diskusija par dzimumu līdztiesības jēdzieniem”, uz kuru esmu nolēmis aiziet. Sevišķi tādēļ, ka beidzot esmu iepazinies ar grāmatām, kuru nosaukumi bieži pavīd dažādās diskusijās saistībā ar tā sauktajiem dzimumlīdztiesības jautājumiem – Džūditas Batleres “Dzimtes nemieru” (“Mansards”), kā arī Ilzes Jansones, Denisa Hanova un Kārļa Vērdiņa sastādītajiem krājuma “Dzimtes konstruēšana” (“Avens un partneri”) trīs jau iznākušajiem sējumiem.
Lasīšana bija vērtīga. Es sapratu, ka mana pieredze ar diskutablajiem terminiem ir ļoti tipiska – sākot ar to pirmējo, intuitīvo uzveršanu/saprašanu un pagaidām beidzot ar to, kas izveidojusies minētās literatūras studiju rezultātā. Pieņemu, ka daudzi cilvēki, kas saskaras ar dzimumlīdztiesības jautājumiem (pirmkārt jau sabiedrisko organizāciju pārstāvji) netiek cauri nosaukto grāmatu patiesās būtības uztveršanas filtram, paliekot tur, kur es biju pirms nedēļas. Šis pieņēmums ir pirmais, bet ne pēdējais no argumentiem, ka ar terminiem kaut kas nav kārtībā – tiek diskutēts pirms saprašanas.
Taču – visu pēc kārtas! Šo rakstu veidoju, lai precīzāk noformulētu savas domas gaidāmās diskusijai, neatkarīgi no tā, cik aktīvi tajā piedalīšos. Turklāt kaut kas no šī neizbēgami ienāks arī manā 10. marta lekcijā Birojnīcā – “Ģimenes attīstības vēsture un alkoholisms”http://ej.uz/y51e , uz kuru visus laipni aicinu! Un – ir ziņas, ka Akadēmiskā diskusija tiks translēt tīmeklī, varbūt, ka interesenti atradīs, kā pie tās tikt!
Batlere
Ar Batleres grāmatu daudzi varētu netikt galā un tas nav tādēļ, ka viņas domas būtu grūti izskaidrojamas. Bet arī man bija jāņem rokā svešvārdu vārdnīca…
Viņa raksta, ka feminisms ir skaidra lieta, ka tā ienaidnieks arī skaidrs – tas ir patriarhāts, un arī mērķis skaidrs – politisks (nevis izglītojošs, kā man). Nav skaidrs (Batlerei), kur tas patriarhāts tāds radies, kādēļ viņš apspiež sievietes (man gan ir skaidrs), kā arī – kas ir feminisma (aizsardzības) subjekts! Viņa grib teikt – sieviete – bet tad apraujas, jo, saskaņā ar savu domāšanu, nemaz nezina, kas tas ir – sieviete.
Šie ir būtiski grāmatas atbalsta punkti, bet minu tos arī tādēļ, ka apiešanās ar tiem ilustrē, cik ļoti filozofiem (visiem?, filozofēm?) patīk sarežģīt un apšaubīt vienkāršus jautājumus, tādējādi zaudējot izeju uz daudz interesantākiem, bet iegūstot kaut kādu man svešu matu skaldīšanu.
Dzimumu lomu attiecības kā komunikatīvs akts
Daudz interesantāk ir lasīt par to, ko Batlere (viņas tulkotāja Dita Ābola) sauc par dzimti. Pat ne definīciju (atkal samudžinātu), kas uz 4. vāka – Dzimte ir atkārtota ķermeņa stilizācija, stingrā reglamentējošā ietvarā esošu atkārtotu rīcību kopa, kas sastingusi laika gaitā, radot substances, dabiska veida būtnes šķitumu. Daudz interesantāk ir piekrist Batlerei, ka tas, ko Dita Ābola un daudzi citi latviski sauc par dzimti vai dzimtēm, patiešām ir kaut kas nenotverams, vārdos neiegrožojams un pat ar dzimumu nesaistīts. Ar vienu noteikumu – ja runājam par “divstūra” attiecībām starp sievieti un vīrieti. Šajā telpā un laikā tiešām neiespējami viennozīmīgi formulēt, kaut vai – kurš kad ko ņem un kurš dod. Un vai abi veido lomu pārus – Māte + Dēls, Meita + Tēvs, jeb kādu no iespējamiem neskaitāmiem citiem. Tomēr nav saprotams, kādēļ ir jāsarežģī lietas un jāsauc šis process (nevis kāds tā rezultāts vai starprezultāts) par dzimti/dzimtēm, ja daudz nepārprotamāk ir dēvēt to par dzimuma lomu (rezultāts) meklējumiem, veidošanos vai konstruēšanos (process)!
Vārds dzimte latviešu valodā pierasts kā gramatisks termins un iedodot tam papildus nozīmi – dzimuma loma/lomas, turklāt lietojot to arī procesa nozīmē (lomu veidošanās), ir nevis jēdziena jēgu izprast veicinoši, bet tieši pretēji – noslēpjoši. Man ir tiesības tā teikt, jo šādā pārpratumā biju iekūlies arī es, sākumā minēto prof. Hanova citātu izprotot kā apgalvojumu, ka mans vīrieša dzimums, kurš tiek rakstīts vīriešu dzimtē, saskaņā ar cilvēktiesību diskursu [..] ir nenoteikta, plūstoša realitāte. Es šos vārdus izjutu kā draudus savai vīrišķībai, neredzot, no kuras puses tie var nākt, tādēļ sadusmojoties uz profesoru un izsakot viņam pārmetumus omnipotentu fantāziju izplatīšanā – t.i., ka viņš iedomājas, ka ir Dievs, vai daba, kas vienīgie sarežģītā sistēmisku sakarību kombinēšanās ceļā kaut ko var konstruēt.
Profesors savā izteikumā apgalvo arī, ka, saskaņā ar noekonservatīvo skatījumu, tas ir citādi – tātad šis skatījums ļautu man saglabāt savu vīrišķību un dzimti. Rezultātā mēs iegūstam, ka cilvēktiesību aizstāvji ir tie, kam nav baiļu no robežu starp dzimtēm, šajā gadījumā uztveramām kā dzimumiem, pārkāpšanas. Bet neokoneservatori – tie, kam ir bail no tā, ko viņi uzver kā dzimumu maiņas piedāvājumu. Es gan uzdrīkstos domāt, kā no šādām izmaiņām bailēm būtu jābūt visiem cilvēkiem, neatkarīgi no pārstāvētās ideoloģijas, izņemot varbūt tos, kuri neapzinās, ko tas nozīmē.
Viena piebilde – mēs vērojam dzimumu lomu konstruēšanos, nevis tās konstruējam. Tomēr šī nav tik liela nelaime, tā teikt, jo vērojot mēs saprotam un sapratuši informējam. Bet ja informējam, tad arī formējam, radām, konstruējam. Tomēr, manuprāt, sākumā minēto krājumu pareizākam nosaukumam būtu jābūt – “Dzimuma lomu konstruēšanās”. Ja arī tekstos izdarītu attiecīgus terminu grozījumus, gandrīz visam tajos varētu piekrist.
Kāpēc jāduļķo ūdens?
Šajā piemērā mēs redzam, kādus pārpratumus rada termina dzimte lietošana. Un ir dīvaini, ka cilvēki, kas to dara, nepamana kļūdaino rezultātu, kuru tie iegūst. Tas taču būtu tik vienkārši, redzot cik sāpināti daudzi cilvēki Latvijā reaģē uz Denisa Hanova retorikai līdzīgu, bet saprotot Džūditas Batleres (angliskā teksta) domu, pakasīt aiz auss un padomāt – pag, kas te nav riktīgi, cilvēkiem nebūtu tā jāreaģē! Kāpēc viņi cīnās tā, it kā piespiedu kārtā tiktu vesti uz dzimummaiņas operāciju? Batlere taču neko tādu nepiedāvā!
Bet šī pakasīšana aiz auss nenotiek un man ir aizdomas, ka tā ir diezgan apzināta ūdens duļķošana, jo es nevaru noticēt, ka cilvēkiem ar augstu intelektu būtu grūti ievērot sagrozīto efektu – tā nevar atsaukties, ja sauc pareizi! Batleres grāmatas latviešu tulkojuma lasītāji domā, ka lasa Batleri. Taču iespējams, viņi lasa ko citu!
Džūdita Batlere runā par komunikatīvu procesu starp sievieti un vīrieti, kurā dzimumu lomas var mainīties līdz pat tam, ka sieviete var kļūt vīrišķīga, bet vīrietis – sievišķīgs. Piemērām, vīrietis var raudāt un sieviete – viņu mierināt. Taču – tā nav dzimuma maiņas operācija. Un tāda netiek veikta arī, ja Karlīne uz laiku maina lomu ar Kārli! Man kā konservatīvi domājošam un psihodrāmā skolotam šeit nav nekā nepieņemama. Taču man palīdz tās zināšanas, kas man ir, bet kuru nav tiem krietno cilvēku tūkstošiem, kas tā sašūmējās par Karlīni un Kārli, jo saprot terminus tā, kā es pirms Batleres lasīšanas.
Kas varētu būt ieinteresēts šādā diskomunikācijā? It kā jautājums no sazvērestību teorijas telpas, bet tas jāuzdod, jo, ja šis ir nejauši, tad visiem, kas iesaistīti šajā “dzimtes lietā”, jāstāda pazemināta intelekta diagnoze, kas ir daudz mazāk iespējams. Es gribu izvirzīt hipotēzi, ka šis “dzimtes” radītais jūklis kādu līdz tam mazievērotu humantitāro speciālistu nišu pēkšņi padarījis par ievērojamiem. “Dzimtes studijas” – iedomājieties, kas par enerģijām ap tādu nosaukumu! Ja būtu daudz pamatotākais – “dzimumu lomu studijas”, ievērotība un sociālā rezonanse būtu tāda pati, kā vairumam akadēmisko rakstu krājumu. Apzināta pārprašanas veicināšana ārstē no profesionālas mazvērtības sajūtas? Vai tā ir komunikatīva kampaņa ar mērķi tracināt ļaudis, lai pievērstu uzmanību problēmai?
Vēl viena iespēja, kādēļ jāduļķo ūdens, ir – jauniem vīriešiem nagi niez kaut ko noārdīt, lai pēc tam celtu no jauna jau savā autorībā. Sevišķi tas notiek, ja tiem netiek nodrošināta vecāku vīriešu aizsargājoša uzraudzība. Ja vēl tas sakrīt ar demogrāfisko sprādzienu (kas, šoreiz jāsaka – par laimi – nav novērojams) tad vismaz Piektais gads ir nodrošināts. Bet – kāds no tā “sausais atlikums”?
Ar dzimuma lomu studijām jau izsenis nodarbojas speciālisti no daudzām jomām, ieskaitot literatūras pētniekus un arī mani. Un dara to bez kāda revolucipnāra patosa. Ir taču tik ārkārtīgi interesanti vērot, kā laikā un telpā attīstās procesi starp dzimumiem un to ietvaros!
Daudzās nozīmes
Vēl es gribēju nedaudz parunāt par to, kas notiek, ja sievietes – vīrieša komunikatīvā divstūra vietā nāk trīsstūris – ar bērnu kā trešo. Tad šis mainīgi plūstošais dzimuma lomu jūklis pārtaucas un mēs ieraugām ģimenes lomas, kurām ir objektīvs rāmis un nemainīgs raksturs. Bērns no sievietes un vīrieša ir radījis Māti un Tēvu. Šīs ģimenes lomas pārklājas ar dzimumu lomām, bet nav viens un tas pats, jo, piemērām, vīrietis attiecībā pret bērnu objektīvi ir ģimenes lomā Tēvs, bet gan pret bērnu, gan pret bērna māti var izmantot kādu citu dzimuma lomu, piemērām – Dēls. Tie ir interesanti procesi, par kuriem esmu runājis un runāšu detalizētāk, bet ne šeit.
Gribu norādīt uz to, cik noslogota tomēr ir dzimumu lomas atveidojošo vārdu lietošana, jo kā jau tikko atgādināts, ar to palīdzību mēs atveidojam arī ģimenes lomas, kam ir objektīvs, nemainīgs raksturs, atšķirībā no komunikatīvajām, subjektīvajām un plūstošajām dzimumu lomām. Bet ir arī trešā nozīme un slodze – radniecības apzīmēšana. Šo problēmu esmu apjautis jau agrāk un savos tekstos risinu to, dzimuma un ģimenes lomu apzīmēšanai lietojot verzāļus, kas gan neatrisina visu problēmu, jo diferenciācijas starp pēdējām joprojām nav. Bet varbūt arī nevajag? Vai gan šie ir vienīgie vārdi, kam vairākas nozīmes?
Dženderisms
Ir tomēr viens aspekts, kura apzīmēšanai neredzu iespēju iztikt bez svešvārdu lietošanas. Viss šis valodnieciskais un komunikatīvi sačakarētais jūklis lielā latviešu sabiedrības daļā ir izveidojis izteikti negatīvu pieskaņu vārdam gender. Šī jūkļa apzīmēšanai varam turpināt lietot jau iegājušos anglicismu džender un šī procesa bruņiniekus par dženderistiem. Respektīvi, tos, kas pašapliecinās no cilvēku pārpratumiem, lai gan to pienākums būtu skaidrot un pārpratumus novērst.
Domāju, dženderisms ir arī prof. Hanova vārdi: Arī dzimums ir izmaināms, jo psihe var diktēt citus priekšstatus, kā diktē ķermenis, turklāt lietoti kontekstā, kam “apkārt” viss ir tiešām plūstošs, jo komunikatīvs. Šis izteiciens nav nepareizs, bet tādi gadījumi ir kazuistika – liels retums. Profesors netieši liek nojaust, ka nē – dzimuma identitātes (vēl viens dzimumlīdztiesības termins) traucējumi ir kas, ja ne ikdienišķs, tad bieži sastopams. Tādā veidā daudzu jauniešu sarežģītie sevis meklējumi var tikt vieglprātīgi un kļūdaini ievirzīti gultnē, kas var novest pie traģēdijām.
Ar vārdu sakot – vajadzētu krietni atbildīgāk izturēties pret tādu lietu nosaukšanas, kuras ir jūtīgas un mēdz atsaukties sāpīgi. Domāšanā un procesu uztverē.
