Jaunā sadaļa sākas ar Bībeli. Jau sen zināmos stāstus vizualizējot ģenealoģiskas shēmas veidā, daudz kas ieraugās no jauna, vai – patiesajā, līdz tam neapjaustajā dziļumā. Piemērām, Vecajā Derībā ir šķietami nenozīmīgs stāstiņš par Noa, kurš gulēja piedzēries. Viņa dēls Hams par tēvu smējās, bet Šēms un Jafets izrādīja cieņu arī šādā situācijā. Stāsts sašķeļ ģimeni tajos, kas tēvu ciena un tajos, kas ne un tā ir fundamentāla shizma Bībelē. Hama pēcnācēji nevarēja cerēt būt jūdi.
Sastādot šo dzimtaskoku, izmantoju visas piecas Mozus grāmatas, kā arī dažus pantus no Mateja un Lūkas eveņģēlijiem. Bija iecere papildināt šo ar faktiem no Laiku grāmatām, varbūt to arī realizēšu – tur mēs noteikti ieraudzītu kaut ko negaidītu. Tomēr pagaidām nē, jo Laiku grāmatas sastāv no vieniem vienīgiem personu vārdiem, dzimtaskoks desmitkāršotos apjomā, saraibinot pagaidām tīro stāstu, diez ko to (stāstu) nebagātinot.
Dzimtaskoku sadaļa drīzumā krietni pieaugs, uz šejieni pārcelsies arī tās ģenealoģijas, kas līdz šim bija tikai Arhīvā – vecajā mājas lapā.
Komentāri
Saite nedarbojas
ukhh… titānisks darbs!
no psiholoģiska viedokļa tajā jūklī interesantākais šķiet Ābrama ārlaulības [kalpones Hāgares] dēls Ismaēls – Muhameda un viņa sekotāju sencis. Sakne musulmaņu naidam pret Īzāka pēctečiem jeb jūdiem un izraēļiem. Klasiska nemīlēta vecākā dēla greizsirdība un naids pret jaunāko, kam tiek dots viss, ko vecākajam atņēma.
Kā gan varēja neienīst brāli, ja kopā ar māti aizdzen tuksnesī nomirt..:
Gen 21:14 “Ābrahāms cēlās agri no rīta, ņēma maizi un ūdens maisu, iedeva Hāgarei, uzkrāva viņai plecos un kopā ar bērnu sūtīja viņu prom. Un viņa gāja un klīda pa Bēršebas tuksnesi. 15 Ūdens maisā beidzās, un viņa pameta bērnu zem kāda krūma, 16 aizgāja un apsēdās viņam iepretim iztālēm, loka šāviena attālumā. Viņa sacīja: “Lai man nav jānoskatās sava bērna nāvē!””
Faktiski viņu pameta pilnīgi visi, arī māte. Un tas notika, kad Ismaēls bija 13 gadu jauns pusaudzis.
Tāds nevarēja izaugt ar vēlmi atriebties visiem, pirmkārt jau Īzākam.
Un pārsteidzošs ir šis aizvēsturiskais pareģojums par Ismaēla pēctečiem:
Gen 16:12 “Un viņš būs cilvēks kā mežēzelis!
Viņa roka – pret visiem, un visu roka pret viņu,
un visiem saviem brāļiem viņš iepretī mitīs!”
Angliskā versijā pēdējā teikuma tulkojums skan pārliecinošāk: “…and he will live in hostility toward all his brothers.”
Un tas viss vairāk kā 4000 gadus senā pagātnē.
Kaut kur citur Bībelē vēl bija pareģots, ka Ismaela pēcteču zemes un to robežas vienmēr būs asinīs.
Morāle – viens ārlaulības sakars, kaut arī sievas [Sāras] pamudināts, tālā nākotnē var izraisīt pasaules karu ))))
Sanāk, ka musulmaņu sievietēm pateicoties Hāgares dzemdei jāslēpj savs skaistums zem kankariem, jāiezemējas, jātop savaldītām. Briesmu lieta izrādījusies tā ļaušanās dzemdes vilkmei.
iespējams šis Excel-is nākotnē var palīdzēt: http://www.reliefs.ch/english/biblefamilytree.xls
cilvēks domā Dievs dara…cilvēks visu mūzu domā un nekas īsti nesanāk, Dievs īsu mirkli dara un viss mainās…Jaunā derība ir tas kas mums nepieciešams, viss cits – pelni.
Sapratne/izpratne – tas ir tas, kas nepieciešams. Nepietiks, ja tikai palasīsi, vai paklausīsies ko citi raksta/stāsta.
Rakstu būtība ir vienotības atjaunošana ar radītāju (re-līga). Jehudi oriģ.valodā nozīmē vienotība, savienošanās, savienotie. Jūdi=Ābrahāma mācekļi, sekotāji, tie, kuru uzdevums saprast globālo pārvaldi, atklāt pārvaldes kļūdas, Katrā nākamajā paaudzē vairojas gan kļūdu pieredze (kultūra, mantojums, t.i., reģistrētā informatīvi-algoritmiskā sistēma), gan personiskajās atklāsmēs un iemiesošanā balstīitais taisnuma (taisnības) krājums (“graudi”). Gan pārvaldes kļūdas, gan patiesais vārds vēstures gaitā fiksēti līdzībās un sakarības atklājošos tēlos (t.i., divos informācijas uzkrāšanas un atjaunošanas kanālos, ne tikai leksiskajā). Patiesais jeb dzīvais vārds nozīmē iemantojamu resursu, par kuru kāds jau ir samaksājis, tātad tas ir vispārīgi pieejams, taču to sasniegt (saprast) var caur tēliem, kuri atklājas, nevis leksiskajām formulām. leksika ir farizeju daļa, atklāsmes – taisno daļa. T.i., patiesība atklājas katram viņa tikumības mērā. Tāpēc arī ir divi ceļi (saukti par “plato” un “šauro”) ) – talmudiskā mācīšanās un atklāsmju apgūšana (t.s. “zaru valodas” apgūšanas ceļš). Atklāsmju valoda un tikumības mērs – pēc tās pašas vienotības atjaunošanas spējas. Atjaunot vienotību ar radītāju (augstāko visutaisno) var tajā mērā, kādā saprot un īsteno to savā starpā (“mīli savu tuvāko kā sevi pašu”). Tāpēc ir teikts, ka Dievs runā dzīves apstākļu valodā, un caur to ikviens var atklāt dzīvībai kritiski svarīgo pārvaldes informāciju tieši sev ikvienos apstākļos. Rakstos iekodēto pārvaldes kļūdu izprašanas un tulkošanas darbs ir visgrūtākais un ir prasījis daudzus gadu tūkstošus precīzas (iepriekšminētajam mēram atbilstošas) domāšanas, kas , savukārt, kaldinās un kausējas atbilstoši iegūtajai tikumībai (krietnumam). Tikumība ir formas līdzības pakāpe ar radītāju, tātad mērs, kādā ikviena domas un darbi saskan vai nesaskan ar vienotības atjaunošanas uzdevumu (cilvēcisko būtņu dzīves jēgu). Kopš 20.gs. vidus, kad tika pārkāpta laika barjera (mainījās bioloģiskā un sociālā/tehnoloģiskā laika attiecības), pārvaldes kļūdas atklājas tik ātri, plaši un blīvi, ka tiek saukts par “laiku galu”. Problēma tikai viena – cauri šiem vēstures gadu tūkstošiem cilvēku cilts ir aizmirsusi, kas viņiem bija jādara tajā laiku galā, kāds bija sākotnēji dotais uzdevums cilvēku sugai, kurš nekad nav ticis atcelts (to sauc par “klēti, kurā jāsakrāj visi graudi” vai par “eļļu, kas neļauj nodziest gaismeklim”). Šodien ir tāda paradoksāla situācija, ka visa informācija (gan pārvaldes kļūdas, gan taisno sakrātās atklāsmes) ir savākta un pieejama, bet vajadzīga pozīcija, no kuras var to visu ieraudzīt, t.i., saprast un lietot. Šo pozīciju sauc par mošiahu jeb jēzus otro atnākšanu. Apskaidrība par to nāk caur intuīciju un sirdsapziņu, tikai vajadzīgas arī atbilstošas leksiskās formas. Diemžēl par leksiskajām formām atbildīgie (literāti, izglītotāji, psihoterapeiti) ir kā sapīti zirgi šajā ziņā (vai kā raiņi, kuriem galvā spaiņi…).
Saskaņā ar to visu ir dažas citas hipotēzes un jautājumi par tēmu. Jau iepriekš atvainojos par neprecizitātēm, kuras kaut kādā mērā piemaisīsies no manis. Un pateicos tiem taisnajiem, kuru sakrātais ļāva iet, redzēt, piepildīt – tajā mērā, kādā kaut kas arī manis sakrāts tulkojumā no “zaru valodas” (ļoti konspektīvi – tikai kā ieskicējums).
Vecākais bērns risina (atklāj kļūdas mēru, atdzīvina caur savu dzīvi un uzlabo tālāknododamajā paaudžu mantojumā caur ģenētisko un kultūras kanāliem) mātes problēmu, otrais – tēva (jo māte ir tā, kura izvēlas tēvu, bet, kad vienreiz izvēlējusies un ja pieņem šo vīrieti arī otrreiz, tad nākamais dzimušais jau ir “no vīra iegribas”. Kaina (pirmā dēla) “upuri” Dievs noraida (tā ir zāle-labība, nav izlietas asisnis), bet otrā dēla, Ābela, pieņem, un tas ir jērs (izlietas asinis). Tā ir “vīru” līnija (Dievs-Tēvs, Ādams, Ābels-otrais bērns). Mātes (t.s. Ievas) problēmu atrisinās tikai no gara jeb eņģeļa spēkā apēnotās sievas dēls. Kāpēc jūdiem dzimtas pēctecība tiek skaitīta pēc mātes līnijas, t.i., no Kaina. Tāpēc ka atziņa nāk no savas atšķirības no Dieva atzīšanas un taisnošanās ceļa uzsākšanas. Ābels (tēva problēmu risinošais) norāda uz to, ka arī tas “dievs”, kāds tiek saprasts cilvēces rītausmā, ir Ādama, ne Ievas nosauktais (pazītais) (jo Dievs, kurš jau bija sadalījis cilvēku divos, vairs nebija tas pats dievs, jo radīšana jau bija pabeigta). Jēzus kā “dēls” nozīmē dieva sievišķo pusi jeb māti (līdzīgi kā Ieva ņemta no Ādama “ribas”, tāpat arī “Māti” rada “Tēvs”, atdodot no sevis dārgāko (tāpēc jau ticībā ir noslēpumi, kas atklājas tikai caur noteiktu sevis pārveidošanas ceļu, kādu ir gājis pats dievs (t.i., cilvēku sugas Pirmais un Pēdējais). Caur Vārdu, t.i., caur to atklāsmi, kuru t.s. Ieva saņēma no Dieva, kamēr t.s. Ādams gulēja. Tāpēc arī ir atklāts, ka pilnīgi Taisnu Cilvēka Dēlu rada noteiktos apstākļos (to sauc “dzemdē”) un ka tas ir iespējams, tātad kaut kad un kaut kur noteikti notiek. Un ka caur Viņu tiek taisnoti visi, kuri pieņem, seko jeb mācās un iemieso to savās dzīvēs (attiecībās – pirmām kārtām, pašam pret sevi, un izvēlēs, ne tikai prātā – verbālajā atmiņā un runāšanā).
Tāpat kā ir bībele un vēsturiski izveidojusies kristietība (un jūdaisma paliekas), tāpat arī ir korāns un vēsturiski izveidojies islāms, un šīs lietas vajag atšķirt. Vēsturiskās reliģijas veidojas uz pārvaldes kļūdu pamata, bet attīstās uz taisnoto atklāsmju un to iemiesošanas pamata no paaudzes paaudzē civilizācijā kopumā. Tāpēc šis ir pats riskantākais (t.s. “pēdējais”) un pats lieliskākais laiks visām trim ābrahāmiskajām reliģijām, un visu izšķirs iepriekš minētā pozīcija, t.i., cik cilvēku un cik pilnā mērā savās domās, izvēlēs un dzīvē kopumā uzdrošināsies izšķirties par labu intuīcijai un sirdsapziņai ikvienos konkrētajos dzīves apstākļos. Tādējādi, visa cilvēku ciltij domātā informācija par pārvaldes mērķi un pārvaldes kļūdām tiks pieņemta arvien lielākā mērā. Tas notiek katra cilvēka sirdsprātā (tajā vietā, kur dvēsele – ola pieņem sēklu no dieva, t.i., mūžīgās dzīvības avota), nevis masveidīgi un pēc kādiem standartiem (likumiem). Ir teikts, ka būtībā glābšanai pietiek ar vienu taisnotu esību un visu, kas tajā atspoguļojas. Dvēsele attiecībā pret dievu ir tas pats, kas sieva attiecībā pret vīru, un auglis ir vai nu dzīvība vai nāve. Tātad ikviens ir personīgi atbildīgs par t.s. “jēzus pieņemšanu savā sirdī” – t.i., par savu daļu nāves jeb pārvaldes kļūdu samazināšanā un dzīvības jeb taisnotas atklāsmes (Vārda) iemiesošanā.
Īsāk sakot, Hams nav vainīgs tajā ziņā, ka ‘Muhameds un Korāns dabū maksāt
P.S. Ismaēls arī ir Ābrahāma dēls, no viņa sievas dzimis (jo tā bija Sāras griba). Pie tam – pirmais dēls! Tāpēc morāle ir nevis “ārlaulības sakars” un tam sekojošais pusbrāļu naids, bet gan paša Ābrahāma neticība (Dievizpratnes trūkums, jo, kamēr nav kļuvis par tēvu no Dieva dotas sievas, nav arī dievlīdzības – pareizā atspoguļojuma). Izdzīto un no izredzētajiem izstumto, bet izdzīvojušo Ismaēlu (un līdz ar to šodien uzsprāgušo islāma pasauli un ieplūšanu kristiešu nodalītajā “izredzēto” pasaulē) var piemērs, kur divas sievietes var Jēzus mīlestībā sadzīvot attiecībā pret vienu vīru. Problēma tikai tā, ka katra redz šo vīru savādāk – viena kā “īstā” un otra – kā aizvietotāja jeb “kalpone”. Ievas atbrīvošanu var veikt tikai abas kopā. Būtībā tas nozīmē, ka īsto Dievatziņu var iegūt tikai divas dvēseles (Ādama un Ievas) kopā. Jo nevienu augli nekur nevar izstumt, ikvienas asinis kaut ko maksā. Tāpēc arī šajos laikos ir tā, ka sievietes sabiedrībā it kā ņem “līderu” lomu, tomēr kurš ir tas pārvaldes kļūdu jautājums, kurš jārisina, nav īsti skaidrs, ūdeņi ir ļoti saduļķoti. Ir vajadzīgas sieviešu-māšu sirdis, kuras kopā spēj radīt tādu redzēšanas spēju, kas saskata un izceļ saulītē to sievietes apmelošanas un tai sekojošās agresivitātes sakni. Tā arī būs sievietes (plašākā mērogā – ikvienas dvēseles) brīvība. Dusmas ir tā dēmona, kurš domā, ka ir dievs, vājā vieta. Dēmons ir radišanas spēju apzīmējums, tomēr “dzemdēt” nozīmē kaut ko vairāk. Tādēļ sanāk, ka kristiešiem ir jāatklāj īstais Korāns un īstais Muhameds, nevis jāvadās pēc daudzu gadu tūkstošu garumā pavairotu pārvaldes kļūdu sekām un šķietamā apdraudējuma.
Izskatās, ka kristiskā pasaule bijusi tik patriahāla, ka pirmās divdesmit paaudzes iztikušas bez mātēm… Garlaicīgi gan, toties – cik patriahāli un attīstīgi! Un galvenais – cik ticams scenārijs!