Jautājumā par Stambulas konvenciju ir vēl daudz neizrunātu kontekstu un nepaskaidrotu pozīciju. Daudzi, kas tikai pa ausu galam dzirdējuši par kādu cepšanos ap to, var būt neizpratnē – ja jau konvencija vēršas pret vardarbību pret sievietēm, kādi tur vēl jautājumi? Vai tad ir kāds, kas domā, ka šādu vardarbību vajadzētu atbalstīt?
Problēma ir daudz dziļāka. Saņēmu labu jautājumu – Aija Kažoka Ka man vienreiz kāds varētu izskaidrot, kas tas par zvēru “ģimenes vērtības” un, galvenais, ar ko tās atšķiras no cilvēciskajām? – un nopriecājos! Jā, no tā arī sāksim!
Ģimenes vērtības un individuālās
Kas ir manu dzimtaskoku pētījumu galvenais vēstījums? Nu, protams, tas, ka viss, kas notiek ar cilvēku, nav atkarīgs tikai no viņa paša. Mans secinājums – vismaz līdz laikam, kamēr palaižam savus bērnus viņu pieaugušajās dzīvēs, mēs galvenokārt dzīvojam dzimtaskokā, esam tajā tikvien kā mazs orgāniņš vai pat tikai šūna kādā lielākā organismā. Tas ir – mūsu galvenās apzinātās, bet sevišķi neapzinātās motivācijas rodas no atbildēm uz jautājumu – kas ir labāk dzimtaskokam un ko tas pieprasa, nevis – kas labāk man pašam? “Labāk” nereti ir kaut kas, kas izšķiras procesā, kad indivīds cīnās par dzimtaskoku – tad cilvēks pats var brīnīties: “Kādēļ es daru ko tādu, kas man pašam nes tikai zaudējumus?”. Sevišķi dramatiska ir cīņa ar nāvi ģimenē. Ja to zaudē, tad līdz ar indivīdu nokalst vismaz dzimtaska zars. Ja cīņa tiek uzvarēta, tad indivīda ne-traģiska nāve dzimtaskoku neietekmē. Pēdējais piemērs, kurā rādu šīs turbulences, ir Aspazijas dzimtaskoks – https://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/veca-budnieka-gals/ . Tur skaidri redzams, kā Aspazijas mātes mātes nāve ietekmēja gan dzejnieces likteni gan dramaturģiju – par to vairāk arī grāmatā “Meita un Māte”. Dzīve dzimtaskokam, nevis sev.
Dzimtaskoka un ģimenes jēdzienu apskatāmajā kontekstā varam paplašināt uz sabiedrību un valsti. Atkal – spilgts kolektīvo vērtību prioritēšanas piemērs ir – gatavība krist karā par dzimteni, kas tiek atzīts par augstāko vīrišķās varonības izpratni. Un tur ir liela loģika – ja karš tiek zaudēts, tad ienaidnieks zaudētājus tāpat noglinās un pazemos. Sevi var glābt, tikai kopā ar ģimeni un valsti. Bet jeburā gadījumā – valsts ir kas primārāks nekā pavalstnieks.
Ekstrēmu valstiski kolektīvo imperatīvu piedēvē Krievijas ķeizarienei Katrīnai II, pēc tautības vācietei, kura esot izteikusies apmērām šādi – “nežēlojiet ļaudis, tie savairosies kā truši; bet neuzdrošinieties atdot ne pēdas krievu zemju!” Vai Francijas karalis Saule – Luijs IVX, kas teica – “valsts – tas esmu es”. Par pavalstniekiem vispār runas nebija.
Ģimenēs, ar kurām strādāju kā psihoterapeits, bieži redzu, kā daži tās locekļi, visbiežāk bērni, neapzināti pakļauj savas intereses visas ģimenes vai vecāku interesēm. Un atkal – tam ir jēga. Pirmkārt, ja vecākiem iet slikti, tad arī bērniem nevar iet labi, tātad jāpalīdz kaut ar saviem mazajiem spēciņiem. Otrkārt, saskaroties ar ģimenes grūtībām, bērni mācās, un meklē resursus, kā nepieļaut negatīvo scenāriju atkārtošanos viņu individuālajās dzīvēs. Ja viņiem tas izdodas, tad viņi ir palīdzējuši gan sev, gan savām ģimenēm.
Taču kolektīvās vērtības Eiropā, sevišķi sākot no Apgaismības laikmeta, tiek pārskatītas un revidētas. Indivīda vērtība un individuālisms attiecībā pret kolektīvismu aug. Un kamēr tas notiek paralēli ar izglītības attīstību un indivīda spēju uzņemties individuālu atbildību, tikmēr tas ir apsveicami. Laba ir arī domāšana par bērnu interesēm, kā svarīgāko no ģimenes funkcijām, nosaucot ģimenes resursu novirzīšanu bērna, nevis vecāku vajadzību apmierināšanai. (Otra svarīgākā funkcija ir ekonomiskā – kādai jābūt cilvēku sadarbībai, lai tie visefektīvāk izdzīvotu un nodrošinātos pret visa veida apdraudējumiem.)
Sevišķi attīstījušās cilvēktiesības, kas nozīmē cilvēka vērtīguma akcentēšanu attiecībā pret valsti, un sieviešu tiesības – akcentējot sieviešu neatkarīgumu attiecībā pret ģimeni, vīru un bērniem. Pret to nevar būt iebildumu – kamēr šo individuālo vērtību iegūšana no noris paralēli individuālās atbildības pieaugumam. Respektīvi – ja kolektīvās intereses nezaudē, bet individuālās iegūst, viss ir labi. Diemžēl, individuālisti, feministes un cilvēktiesību aizstāvji individuālo izrauj no kopējā konteksta un pieprasa to, kas vēl nav nopelnīts.
Tas ir muļķīgi un vismaz tikapt tuvredzīgi, kā pieprasīt valsts budžetu ar augošu deficītu. Bet cilvēk- un sieviešu tiesības dod Upura varu. Tas nosauc vārdā Vajātāju un piedāvā sevis nosauktos risinājumus un risinātājus par Glābējiem. Un tas nenotiek subjektīvajā, intrapsihiskajā telpā, kur tam ir nozīme – sadziedēt zaudējumus. Tas notiek objektīvajā – attiecību jeb politiskajā telpās, kur Drāmas trīsstūris jau sen kļuvis par kaujas rīku, nevis dziednieka skalpeli.
Bet bērnu tiesības?
Tā nu ir noticis, ka interese par to, kas vispār notiek ar bērnu un kas ir tā interesēs, ir sākusies tikai ar Tēva lomas attīstību. Un tā nav nejauša sakritība – Tēva loma ģimenē ir kā otrais varas centrs. Tie abi savas subjektīvās vajadzības projicē viens uz otru (arī caur strīdiem ), nevis uz bērnu. Jeb kā par to saka kolēģis, dr. Pēteris Kļava – ģimene sākas no tēva. Gan cilvēktiesību, gan sieviešu tiesību idejas savās ekstrēmajās izpausmēs par bērnu aizmirst – “neviens mani nepiespiedīs dzemdēt”, saka kāda dāma no šīs nometnes. Bet ģimenes tiesības, jeb ģimenes vērtības var formulēt arī kā bērna cilvēktiesības uz vecāku cilvēktiesību rēķina. Bet ja runājam ekstrēmās, tad – bērnu tiesības un sieviešu tiesības viena otru izlēdz. Kas ir saprotams, jo matriarhātā, no kura dzīlēm virspusē uzpeldējušas feminisma un sieviešu tiesību idejas, bērns pieder mātei. Un viņš atkarībā no konteksta ir vai nu “lieka mute” vai “darba rokas”, bet nekad – cilvēks, kura attīstībai jāpakļauj viss pārējais. Šī ideja parādās tikai ar otro varas centru ģimenē.
Māte un Tēvs ģimenē
Kā jau teicu, vecāki savas subjektīvās vajadzības projicē viens uz otru, tādēļ pasargā bērnus no to vecumam neatbilstošas vecāku “ēnas pušu” izturēšanas prasības. Praksē tas nozīmē to, ka sievas Dzemde, Dieviete un Mātes/Meitas lomas ir pavērstas pret vīru, nevis pret bērniem. Sievietēm nav tik viegli saprast, cik liels spiediens tas ir, sevišķi uz vīriešiem, lieliem un maziem – iekšēji viņas nereti jūtas ievainojamas un trauslas. Viņas brīnās – “kas tad tur tik īpašs, ja esmu skaista, vai ja dažreiz nevaru dzīvot, ja man nav uzdāvināti ziedi?” Negribu šeit iegrimt detaļās, to ir pietiekami manās grāmatās, bet būtiskais ir tajā, ka nekompensēta Dzemdes, Dievietes un Mātes/Meitas vara (“piļīšana”, “borēšana”, vainošana) ir partnera emocionālo un garīgo robežu taranēšana – faktiski tā pati emocionālā vardarbība, kuru juridiski neviens vēl nav interpretējis. Tā dzen un var iedzīt vīru atpakaļ pubertātē, padarīt par Dēlu, kas arī ik uz soļa notiek. Sevišķi spilgti – vīriešu alkoholisma izpausmēs – Tēvs regresē par Dēlu, guļ ar Māti un atkal ir senais matriarhāts.
Kas Dzemdes, Dievietes un Mātes/Meitas spiedienu var kompensēt, izlīdzināt? No Mātes pašas puses – pirmkārt, sievietes cieņa pret savu vīru, kas uzņem uz sevi viņas “trakumu”, notur un pagriež atpakaļ tā, lai tas pārvērstos par enerģiju ģimenei. Bez šī faktora nevar nu nekādi, ja tā nav, ģimene nevar turēties kopā. Otrkārt, uz fantāziju par vīra vardarbību, kā to parasti sauc. Bet varētu saukt arī par sievas bailēm, ka vīrs varētu to sodīt par nespēju nokontrolēt savas arhaiskās daļas.
No Tēva puses – kas iztur Dzemdes, Dievietes, Mātes/Meitas spiedienu? Pirmkārt, viņa cieņa pret sievu, kurai sevī tik lielas enerģijas jānēsā un jāspēj tās novaldīt. Otrkārt – nekāda veida fiziskas un seksuālas vardabības nepielietošana. Vienkāršoti – roku nepalaišana. Bet tādas – vardarbīgas sodīšanas iespējas pilnīga neizslēgšana. Likumiem lielākā nozīme ir tikmēr, kamēr tie nav jāpiepielieto.
Ja Tēvs un Māte ievēros šos principus, tad viņi vienas otram radīs rāmi, kurā var radoši attīstīties katra laulātā enerģija. Var arī teikt, ka viņi sadodas rokās, lai atšķirtu apzināmo, objektīvo tagadni no nepazinātās, arhetipiskās pagātnes ar visiem tās mošķiem, briesmām un megaenerģijām. Viņi no iekšas tiks sisti un tirpināti, bet ja nenoturēsies, tad pagātne ar lielu jaudu sitīs pa bērniem, kam būs jānotur tas, ko nenoturēja vecāki…
Kas tad par vainu tai Stambulas konvencijai?
Galvenais tās trūkums ir vēršanās pret vīriem, kā sievu ierāmētājiem, varbūt ne sevišķi veiksmīgiem un līdz ar to – zūd šī rokās sadošanās. Ja pazūd teorētiska iespēja, ka sievietes par savu Dzemdes, Dievietes, Mātes/Meitas destruktīvo aspektu neiegrožošanu tiks sodītas, tad kas notiks ar pāri un ģimeni? Ja sievai parādīsies mīļākais un viņa tikai noplātīs rokas – ko lai dara, to tak mana Dzemde! Un ja vīrs tāpat noplātīs rokas un teiks – es tevi saprotu, tev tak tik grūti! Vai sieva tādu vīru uztvers kā cīnītāju par savu sievu un ģimeni? Vai vīrs jutīsies “kā vīrietis”?
Šī konvencija par vardarbības pret sievietēm vienīgo cēloni uztver vīriešus, tā necenšas būt pat dekoratīvi sistēmiska. Protams, ir jau kaut kādi deģenerāti, kam kaut kas sagriežas galvā nu un tad viņš klapē to nabaga sievieti kā tādu pelavmaisu – lai gan vienmēr pastāvēs jautājums, kādēļ tāds mērkaķis bija jāprec. Šādi tipi ir jāsoda un tos var sodīt ar jau esošās LR likumdošanas palīdzību, Stambulas konvencija tur neko jaunu nedod. Tomēr visumā jāsaka, ka vardarbība ģimenē ir simptoms, kas liecina, ka pārim kaut kas stipri nav kārtībā sistēmiski un ka viņiem vajag steidzamu palīdzību.
Un šeit ir mans slavenais jautājums – ko piedāvajat vardarbības vietā? Krīzes intervenci, sociālo atbalstu, pāru terapiju, multiprofesionālas komandas rūpes? Nekas tamlīdzīgs – šodien tiek piedāvāta šķiršanās, bērnu atstāšana ar vienu no vecākiem, nostādot tos pret otru, ekonomisks jūklis, atkārtotas laulības un atkārtota vardarbība. Kur gan tā varētu būt izzudusi, ja nekas nav palīdzēts un mainīts?
Kāpēc nepietiek ar tā sauktā varmākas sodīšanu? Tādēļ, ka tā var būt pagaidu līdzeklis, krīzes intervence, pamiers, bet tā neatarisina pāra saistības (bērni, īpašumi utt.). Ja neatrisina pamatjautājumus, problēmai iestājas recidīvs.
Turklāt, konvencija vardarbību definē tik plaši, ka Dr.iur. Baiba Rudevska jautā – kas tad, saskaņā ar šo konveciju, nav vardarbība? Respektīvi – iemeslu, lai apvainotu vīru vardarbībā, sieva, saskaņā ar šo konvenciju var atrast vienmēr. Un ja viņai prāta nepietiks, viņa nebūs pasargāta no sagribēšanās to darīt. Bet ja vēl rodas kādi papildus apstākļi, kuru dēļ varētu būt izdevīgi laulību šķirt, tad Stambulas konvencija sniedz neierobežotas iespējas. Bet vispār – ir vērts pārlaist aci diskusijas konspektam – http://nra.lv/latvija/163525-diskusija-stambulas-konvencija-nebus-panaceja-bazas-un-miti-dzivi.htm
Vecs spainis
Atceros stāstu par Rumbulas tirgu tumšajos 90-tajos. Stāv pie izbrauktuves vīrs ar vecu spaini bez dibena un nostājas priekšā no tirgus ārā braucošai automašīnai. “Piedāvāju nopirkt lielisku mantu. Tikai par 10 latiem.” Šoferis gandrīz aizsvilstas, bet tad pamana citu vīru, kas pienāk mašīnai no otras puses, turot rokā āmuru. Noliek to uz kapota. Velti autovadītājs lūkojas apkārt, vai kaut kur nerēgosies kāds sasodīts policists – pa tukšo, ir taču tumšie 90-tie, kāda tur policija, kāda tur autoapdrošināšana! Un šoferis saņem sevi rokās, izvelk desmitnieku un pasmaida: “Paldies draugs, es taisni meklēju šādu spaini, nekur nevarēju atrast!”
Tāpat arī man ir jautāts – pasaki, ka vardarbība pret sievietēm vienmēr un visur ir slikta un sodāma! Un es, kas tūkstoš reižū esmu teicis – jā, protams, kā gan citādi – tagad saku ko citu. Es saku – tā ir slikta gan, bet vai tās vietā ir izdomāts kas labāks? Pats zinot, ka šis tas jau ir. Tomēr – pajautājot!
Es protams zināju, ka, ja nepērku vecu spaini, man autiņš tik apskādēts. Nu un tad? Tas bija mans mērķis – parādīt šo bandītu mehānismu. Es biju gatavs kaut ko par to maksāt un uzskatu, ka viss ir pareizi, esmu dabūjis to, ko gribēju! Pietika man sākt runāt par sievieti politikā un biznesā, kad feministes un viņu neredzamie draugi sāka izdarīt spiedienu uz manu toreizējo profesionālo organizāciju, lai tā mani represētu un tādējādi iebiedētu runāt citus. Bet es turpināju rakstīt un izaicināt. Tagad es esmu tādā statusā, kad daudzi aiz kulisēm spiež man roku un sit uz pleca, bet prožektoru gaismā izliekas nepazīstam.
Kāpēc šo stāstu? Tāpat jau var piedāvāt Latvijas valstij – “parakstiet Stambulas konvenciju!” Un no otras puses ieraudzīt, kā nāk žurnālists no kāda lielo valstu megalaikraksta, gatavs pajutāt – “kādēļ Latvija vēl nav parakstījusi? Vai tā ir tā sūda valstiņa, kas atbalsta vardarbību pret sievietēm?” Tad viņš ietur pauzi un ir skaidrs, ka tālāk var sekot kādi jautājumi, kuru uzdošana vien rada nervozitāti valstsvīros – tuliņ sekos kāda starptautiska seismiska reakcija, pirmās vieglās sankcijas, bet tām var sekot nākamās. Bokseris Pakjaio izmuldējās, ka geji esot kādi tur ļoti sliktie un nākamjā dienā sekoja paziņojums, ka Nike viņu vairs neizmantos savās reklāmās. Cik miljonus tas stulbais bokseris pakāsa?
Protams, ka līdzīgs mehānisms draud Latvijai – tapt par vienu no retajām valstīm Eiropā, par kurām tiks kladzināts, ka tur sievietes tiek pamestas vīru – varmāku – bezpreģelam. Un kur nabaga sievietēm vīru ekonomiskās vardarbības (tāds termins esot pat mūsu Civillikumā) dēļ (tā seko fiziskajai un seksuālajai) steidzīgi jāaizņem 51% no valsts darbavietām. Kas ar tādu valsti gribēs draudzēties? Ja nu vienīgi Kims Čenuns. Vai Putins (par viņu nedaudz vēlāk).
Nu un tad mēs valstiskā līmenī redzēsim to, kas ar mani notika vietējā, bet ko nepieļāva tas gudrais puisis Rumbulas tirgū. Viņš samaksāja, lai tas bandīts varētu dzīvot un turpināt darīt to, ko darījis.
A kur tie 10 lati?
Jā, kam gan var rasties kāds slikts labums no tā, ka Latvija pievienotos tādai Stambulas konvencijai? Pirmajā brīdī šķiet, ka nekāds. Bet tad padomāsim – būs tak kāda Eiropas centralizēta institūcija, ar brangām algām un pamatīgu sociālo nodrošinājumu, kuras dāmas (neticu, ka kungi) braukās apkārt un bargā balsī jautās nacionālajām valdībām: “Kāpēc valstī tik slikti ar sieviešu nesišanu?” Un pakratīs procentus, skrīningus, pētījumu pakas – kas visi saražoti par attiecīgās valsts nodokļu maksātāju naudiņu – un no turienes vienmēr izbirs apkaunojoši fakti, kas liks pieņemt jaunas programmas, likumus, aizliegumus… Es šeit runāju par to, vai arī pēc Stambulas konvencijas parakstīšanas mēs paši noteiksim, kā tiek veikts darbs ar ģimenes vardarbību.
Bet – vai varam apgalvot, ka mēs patlaban slikti strādājam šajā jomā? Pēc konvecijas iniciatoru pētījuma datiem, rādītāji mums ir tādi paši kā Somijā, kas ir viena no pasaules vislabāk organizētajām un bagātākajām valstīm! Varbūt šī ir shēma, kā esam zaudējuši teikšanu un neatkarību jau par daudzām citām jomām? Bet varbūt jānotic Benam Latkovskim, kas mūsu pēdējās intervijas laikā apšaubīja, vai mēs paši, bez Eiropas, būtu spējuši izskaust, piemērām, smēķēšanu krogos. Ir par ko padomāt…
Ja paraksta Stmabulas konvenciju, vai kāds tad prieks būtu visādiem resursu centriem, kas jau tagad kladzina, kā no vīriešiem cieš sievietes ģimenē un ka vajag steidzīgi izmantot to centru pakalpojumus. Tādu būs vairāk un tas ir labi. Bet vai tie būs labāki, ne uz Upura un Glabēja objektīvu koalīciju pret Vajātāju vērsti? Vairāk būs disertāciju un valdību motivējošu konferenču, gan jau nacionālā koordinējošā institūcija būs vajadzīga… Jūs teiksiet – bet kas gan tur ļauns, to visu tak vajag. Tev skauž vai? Lai jau tie cilvēki saņem, darbu tak paveiks un no sirds!
Naudu paņems un stiklu izsitīs
Jautājums ir par to, kas notiks ar ģimenēm Latvijā. Ja vardarbību var interpretēt kā ienāk prātā, tad būtībā jebkurš vīrietis nav aizsargāts no apvainojumiem un daudzviet – arī nopietnākām sekām. Piemērām, ja ģimenē, kurā ir vairāki bērni, sieva pēkšņi atklāj, ka “vairs nemīl vīru”, bet nemīlamais atsakās pazust un atstāt sievai “visu”, tad viņai paveras ļoti eleganta iespēja – izprovocēt skandālu, tikt pie vidējiem miesas bojājumiem un vīru jau šodien var izmest no viņa paša mājas uz trim mēnešiem. Un vēlākajā tiesvedībā atkal interpretēt vardarbību kā nu prokurorei un tiesnesei labpatīk.
Es nesaku, ka vienmēr tā notiek. Bet aizsardzības pret šādu ļaunprātību nav. Jo nav jau arī kritēriju, kas ļautu pierādīt provokāciju un sievas ieinteresētību vardarbībā. Viss ir tāds brīvi plūstošs. Nav arī nopietnas atbildības par apmelošanu par vardabību.
Esmu jau agrāk teicis, ka liels faktors, kādēļ notiek ģimenes vardarbība, ir vāja Tēva loma Latvijas ģimenēs. Rokas tiek palaistas aiz bezpalīdzības sajūtas un izmisuma. Izprovocēt var vājos un vājuma brīžos nonākušos. Vai viņus vajag izdzīt no ģimenēm, jeb ar viņiem vajag strādāt? Un ar sievām – vai nevajag strādāt? Varbūt ne ar saukli – ai kāda Tu esi Upure!, bet – vai Tu zini, kā darbojas Tava Dzemde, Dieviete un Mātes/Meitas loma? Vai kontrolē to, kur Tu vari neapzināti izprovocēt vīrā bezizejas sajūtu? Vai jāizmet tēvs, lai viņa lomu būtu spiests ieņemt mazais dēls, kurš pēc 20 gadiem atnāks pie manis un es konstatēšu – mātes izmantots, alkohola/narkotiku atkarība?
Tāda stratēģija darbā ar vardarbību ģimenē var novest tikai pie ģimenes vājināšanas, kas nepalīdzēs jau tā novājinātajā Latvijas ģimenē. Iespējams, ka valstīs, kur Tēva loma daudz stiprāka, piemērām, Serbijā šāda konvencija būs kā ūdens piliens ugunskurā. Tāpēc Latvijā sevišķi ir jādomā, kā šo darbu, kam nekad nepietiks resursu, uzlikt uz tādām sliedēm, kas ved kalnā, nevis purvā.
Cilvēktiesības un sieviešu tiesības nedrīkst pielietot uz bērnu, ģimeņu un nāciju tiesību rēķina. Vispirms jāpārliecinās, ka cilvēki ir saražojuši gana apzinātības par procesu saistību un sistēmiskajām sekām, un tikai pēc nolikta eksāmena viņiem jāļauj saņemt vairāk individuālu labumu un baudu. Bet tikmēr – jākalpo dzimtenei un bērniem.
Atbildes ir risinājumos šeit uz vietas, nevis Stambulā vai Briselē. Un iespējamais sitiens pa Tēva lomu ir faktors, par kuru ir nopietni uztraukušies Diskusijas par Stambulas konvenciju organizatori. Ilona Bremze no Asociācijas ģimene, Baiba Rudevska, Dr.iur., Indra Tretjakova, psiholoģe un psihoterapeite, Jūlija Stepaņenko, Saeimas deputāte. Un vīrieši – Jānis Iesalnieks no Tieslietu ministrijas, Aldis Alliks, zv.advokāts, Jēkabs Raipulis, ģenētiķis. Vēl citi, kurus nenosaucu, bet kuri stiprināja šo diskusiju. Es patiešām esmu priecīgs, ka šie cilvēki ir ne tikai tikpat tālredzīgi kā es, bet tālāk par mani tikuši, ļaunumu apkarojot!
Komentāri
Oh! Cik blīvs raksts! Un nu – mana rezonanse 🙂
Pirms sāku – neliela atkāpe. No vienas puses šobrīd jūtu, ka man cenšas uztiept “sociālo dzimumu”, proti, ka starp vīriešiem un sievietēm nav atšķirību, ka mēs visi esam cilvēki, ka dzimums ir sociāls konstrukts, ko var mainīt, ka nav nekādas atšķirības starp vīriešu un sieviešu domāšanu utt. Neatkārtošos, tā dziesma ir visiem labi zināma. Bet no otras puses tiek spiests uz sieviešu tiesībām (sieviešu? kas tās tādas? mēs visi esam cilvēki, dzimums ir izdomāts, tur nav nekādas atšķirības, vai tad ne?) un varmācību pret sievietēm (ja jau nav nekādu atšķirību, kādēļ tad tieši vienam dzimumam ir tendence būt varmācīgam pret otru? Kāpēc te tāds strikts iedalījums pa dzimumiem?). Bet nu labi. Ne par to ir stāsts. Stāsts par Stambulas konvenciju.
To neesmu lasījusi un nesekoju arī līdzi, kas ap to notiek, taču VR man šķiet gana uzticams avots, lai informāciju nepārbaudītu. Tātad – konvencija pret sieviešu vardarbību. Kas tur slikts? Slikts ir tas, ka tās sievietes, kuras cieš no vardarbības, konvencija nepasargās, toties radīs neierobežotas iespējas tām sievietēm, kas nemaz no vardarbības necieš, toties vēlas visu ko no vīrieša dabūt, tad nu izliekas par vardarbības upuriem, un noģērbj vīrieti pliku.
Tūliņ paskaidrošu, kāpēc es tā domāju. Esmu gana ilgus gadus nodzīvojusi ārpus Latvijas Rietumeiropas valstī, kur ir lielas problēmas ar vīriešu vardarbību pret sievietēm. Es domāju – ar īstu, nevis ar safabricētu, tādu, kuras rezultātā vairāk nekā 100 sieviešu katru gadu tiek nosistas. Tur ilgi gāja visādi šuri-muri ar likumiem. Ko darīt, lai tās sievietes nenosit? Kā viņas pasargāt? Prasīja visādām iestādēm, bet tās plātīja rokas: “Mēs neko nevaram darīt. Jā, viņu regulāri sita, jā, bija miesas bojājumi, jā, viņa pat vienreiz/divreiz/trīsreiz rakstīja iesniegumu policijā, bet katru reizi to atsauca, jā, mēs zinājām, bet neko nevarējām darīt, jo viņa baidījās sūdzēties.” Problēma ir tajā, ka sievietes, kas tiešām ir vardarbības upuri, par to nesūdzas un nekur nevēršas, kamēr viņas nosit. Un ja nav sūdzības, pret vīrieti nekādi nevar vērsties. VR jautājums – kāpēc tādu mērkaķi vajadzēja precēt? – nav īsts jautājums. Jo tādu mērkaķi jau neviena neprec. Prec pavisam kaut ko citu. Cik esmu lasījusi šādus stāstus, parasti par tādu vīriešu upuriem kļūst sievietes ar pilnīgu pašapziņas trūkumu, vīrietis, savukārt, ir galants, pieklājīgs, ārprātīgi uzmanīgs un rūpīgs, tik ļoti, ka jebkurai normālai sievietei rastos aizdomas, sāktu likties, vai nav drusku pārspīlēta tā uzmanība, vai aiz tā kaut kas neslēpjas, bet tām sievietēm/meitenēm, kuras it kā nevienam neeksistē, viņas to visu notur par tīru zeltu, un sāk dzīvot kopā ar to brīnišķīgo princi, ko nespēj noticēt, ka satikušas. Un tad seko frāze, ko arī esmu lasījusi neskaitāmas reizes. “Viņš man pirmo reizi iesita, kad gaidīju mūsu pirmo bērnu.”Re, kā! Tas vīrietis arī nav stulbs! Viņš zina, ka sieviete var aiziet, kamēr nav kopīgu bērnu, tāpēc nogaida, un tālāk tas ir nemitīgs brauciens lejup. Bērnu parasti ir daudz, sišana paliek arvien trakāka, un reti kura no tā izraujas. Parasti viņas beigās nosit. Kāpēc? Jo pēc katras sišanas reizes vīrietis raud un lūdzas, lai viņa nekur neiet, apgalvo, ka sievieti mīl un bez viņas nomirs, un uz zemu pašapziņu tas nostrādā. Tad arī piedraud: “Tu bez manis nekas neesi!” un sievietei tiešām bail. Darba nav, izglītības nav, ko bez Viņa?! Te nepalīdzēs nekādas Stambulas konvencijas. Es negribu teikt, ka neko nevajag darīt un vienkārši noskatīties, kā sievietes tiek nosistas, bet no otras puses – vai policijai nav taisnība? Ja nav sūdzību, tad ko, nu ko tu vari iesākt?! Vienīgi mēģināt sievieti pārliecināt, ka tas nav normāli.
Otru domu šajā sakarā dzirdēju raidījumā Ģimenes studija LR1, bet tā kā klausījos pa ausu galam, tad man pagaisis no atmiņas, kas to teica, bet runāja vīrietis. Gan jau bija no tiem psiho- kaut kādiem. Viņš sacīja, ka ir vīrieši, kas kaut kādos apstākļos ir vai nu iesituši savai sievai, vai nu to dara ar lielāku vai mazāku regularitāti, taču apzinās, ka tā rīkoties nevajadzētu, tomēr neprot no šīs situācijas izkļūt. Te neder pamācoši kratīt pirkstu un iedalīt – re, kur nabadzīte un re, kur briesmonis! Nevis tāpēc, ka sieviete nav pelnījusi līdzjūtību vai vīrietis būtu izdarījis ko slavējamu, bet tāpēc, ka šī pirksta kratīšana neko nedod, ka mērķis taču ir mainīt situāciju, novērst, ka sišana atkārtojas, tāpēc ir svarīgi tai brīdī neteikt vīrietim, ka viņš ir nezvērs, bet gan – priecāties, ka viņš apzinās padarīto ļaunumu un vēlas to mainīt, palīdzēt viņam, nevis iznīcināt. Es domāju, ka lielākā daļa šādu vīriešu savas sievas nenosit, tie nav deģenerāti. Viņi netiek galā ar kaut kādām savām emocijām, bet piedodiet, atvainojiet, ar kaut kādām emocijām galā netiekam mēs visi un ir kaut kādas rīcības, ko es sapņot sapņoju vairs neatkārtot, bet tomēr pienāk liktenīgie apstākļi un klikt! notiek tas pats. Neko nedod tas, ka nesitu sievietes. Ok, sist otru cilvēku ir nepieņemami (ne tikai vīrietim sievieti, vispār sist savam dzīvesbiedram (kā filmās rāda – ņem un iecērt pliķi) ir kaut kas prātam neaptverams arī no sievietes puses, pie tam sieviete bieži iesit pirmā, un tad brīnās, ka vīrietis viņai arī, tikai stiprāk), bet mēs pārējie, kas sievietes nesitam, neesam labāki.
Un trešais aspekts, protams, ir tās intrigantes, kas izprovocē vīrieti speciāli. Tieši tā kā VR raksta. Vīrs apnicis, gribas nodrošinātu dzīvi bez viņa, tad apmelo viņu par varmācību, un dabū visu – māju, alimentus, bērnus, brīvību, bet vīrietim visu mūžu jāmaksā un jādzīvo īrētā jumtistabiņā, ne viņš var vairs otru ģimeni atļauties, ne ko. Un tādu sieviešu ir daudz vairāk, nekā to sisto, pa īstam sisto un tiešām glābjamo.
Es gan nezinu, vai tā tiešām ir dzimumu, vai materiālo resursu problēma. Ja liktenis ir vēlējis, ka lielāki finanšu resursi ir sievietei, arī vīrietis var palikt par bābu-manipulētāju, kas grib izlikt no mājas sievieti, paturēt māju, mašīnu, bērnu, turpināt nestrādāt un vēl pieprasīt, lai sieviete viņu ar bērnu uztur. Ja es to nebūtu piedzīvojusi pati, es nespētu noticēt, cik plūdeni vīrietis var no sākuma strādāt, tad pāriet uz pusslodzi, tad aiziet no darba vispār, gribēt, lai viņam izmaksā ceļojumus utt. Es īsti neredzu, kā šādā scenārijā darbojas patriarhāta/matriarhāta nosacījumi. Pie kam mana vecākā bērna tēvs nāca no it kā ļoti stipras ģimenes, viņa tēvs bija liela autoritāte, vecāki kopā nodzīvoja līdz kapam, bet man šķiet, ka tā tēva autoriāte bija par lielu, visa viņa dzīve bija tikai apbrīna pret tēvu kā pret sauli debesīs. Tas netraucēja pašam būt aprūpējamam un kopjamam.
Es arī nezinu, kā tas ir bērns kādreiz un bērns tagad. Mans priekšstats par bērna attiecībām ar vecākiem agrākos laikos ir radies no literatūras, filozofijas, vēstures. Es redzu, ka ļoti ilgi bērnam nebija vispār nekādas vērtības ne tēva, ne mātes acīs, pie bērna nebija arī nekādas emocionālas piesaistes. Aristokrāti vispār savus bērnus piedzemdēja un tad atdeva kaut kur uz laukiem zīdītājām. Neraizējās par viņiem līdz nebija izauguši “par cilvēkiem”. Nabagi audzināja paši, bet nu tur arī – bērni mira kā mušas, neies taču katram pieķerties, un galu galā – būs cits vietā. Bērns neskaitījās cilvēks, tāpēc nebija nekādu jautājumu par abortiem, ko nemaz nebija iespējams veikt. Negribi bērnu? Nu piedzemdē un izmet atkritumos, liela muiža! Tagad nupat lasīju par kaut kādu Āfrikas valsti, kur daudzi izraida no savas ģimenes bērnus, kurus uzskata par burvjiem. Raksts bija par kādu 2gadīgu puisīti, kuru izglābusi kāda brīvprātīgā no Nīderlandes. Kur tad paliek mātes instinkts? Doma par darba rokām vai muti ēdāju? Jebkāds! Nē, spēcīgāka ir doma, ka tas bērns ir burvis un tāpēc no viņa jātiek vaļā. Tāpēc es neesmu droša, kā tur bija ar tiem patriarhātiem un matriarhātiem, jo vietās, kur cilvēki joprojām dzīvo cilšu sistēmās, aina tomēr ir citāda. Cilvēks ir cilvēks. Mērkaķi savus bērnus nepamet, uzskatot, ka viņi ir burvji. Nē, tur ir kaut kas vēl… Lūk, tāda gara doma par Stambulas konvenciju svētdienas rītā.
P.S. Un vēl par šo teikumu:”Un ar sievām – vai nevajag strādāt? Varbūt ne ar saukli – ai kāda Tu esi Upure!, bet – vai Tu zini, kā darbojas Tava Dzemde, Dieviete un Mātes/Meitas loma? Vai kontrolē to, kur Tu vari neapzināti izprovocēt vīrā bezizejas sajūtu? ”
Mani vīrs, paldies Dievam, nesit, nevienu pašu reizīti nav iesitis, lai vai kādas ir bijušas mūsu domstarpības, bet pat es apzinos, ka spēju aizdot vīrietim lielas dusmas, un gala secinājums ir tāds – jā, ar sievietēm arī ir jāstrādā, protams! Es cenšos izprast tos dusmu scenārijus, skatīties arī uz savu uzvedību. Un te nu ir atkal tas pats, ko jau izteicu pie bloga par dzimti. Ir cilvēki, kas spēj dzīvot tikai kā upuri, un ir tādi, kas to negrib. Šo te rakstu, lai pateiktu – Viestur, ir sievietes, kas ar sevi strādā. Un varbūt tieši tāpēc (piedodiet šo ķecerīgo domu) vīri viņas nesit pat ļoti, ļoti, ļoti lielās dusmās? Jo sieviete, kas kaut reizīti ir aizdomājusies, kaut miglaini, kāda ir viņas pašas vaina pie vīra dusmām, viņa var arī nebūt tik gurdra, lai izvairītos no provokācijām, bet pietiks tomēr prātā, lai vīru nenovestu līdz sišanai. Kaut gan vīrieša spēkam te, protams, ir sava nozīme. Jā, roku rokā abi divi! Tieši tā!
Pagale viena nedeg utt
Sievietēm jāiemācās negatīvās emocijas “izčākstināt” neprovocējot vīrieti, bet vīriešiem jāiemācās (ārkārtas situācijās, kad nelaikā patrāpījies trakai sievietei pa ķērienam) šo sievieti savaldīt (fiziski: satvert cieši, bet maigi, nenodarot pāri). Ir tādi veči. Patīk šī iezīme viņos. Bet nepatīk, ka viņi nesaprot, ka ir brīži, kad sieviete ir tikai jāuzklausa (līdzīgi kā video “It’s not about the nail”) vai arī jāliek mierā, jāļauj viņai “izčūkstēt”.
Es par to karā krišanu: ,,ja karš tiek zaudēts”… Jebkurš potenciālais Varonis krizdams jau nezina, tiks zaudēts vai ne! 50% varbūtība, ka velti krists. Turklāt karā uzvarētāju pēc būtības nav. Skaists lozungs ,,kolektīvais pār individuālo”, bet neviena valsts nav cilvēka dzīvības vērta- jo robežas ir tikai svītriņas kartē. Ja iekaros, tad pazemos? Pareizi, tas jau notiek kopš brīža, kad ļaudis referendumā it kā nolēma, ka nespēs dzīvot bez kārtējās Savienības. Pārtikas normas, bēgļu kvotas, vēl kāda Konvencija…
Saviem dēliem saku: nevajag mirt Dzimtenes dēļ, vajag tās dēļ dzīvot.
Arī nekarošana neko neatrisina. Uz Sibīriju izsūtīja bez visas karošanas par Dzimteni. Man riebjas karš, bet to novērst var tikai ar kopīgām ekonomiskām interesēm, nekā citādi. Vai uz barikādēm arī nebija vērts līst? Un turpināt dzīvot psrs?
Kas attiecas uz “kārtējo savienību” rodas iespaids, ka daudzi Latvijā grib dzīvot pilnīgā politiskā izolētībā. Kolektīvās intereses ir arī valstu kolektīvi, kam jāgādā, lai nebūtu kara. To indivīds atrisināt nevar.
Feisbukā pievērsu uzmanību Kažokas replikām, ka nav atbildēts uz viņas jautājumu… Likās tā makten lielmanīgi- sak, vai nu pasniedz man savu atbildi rozā groziņā vai arī tā man nepatīk. Manuprāt, uz jautājumu ir atbildēts, un autors nevar būt atbildīgs par kāda cita cilvēka ierobežotajām uztveres spējām. Un man pat liekas, ka koķetēšanu, jo kaut kā tas publiskajā telpā jau ir ļoti novērojams – Rudzīti var izaicināt ar oponēšanu. Tad viņš pievērsīs uzmanību :gigi:
Ja par pašu rakstu un domām, nu ļoti precīzi. Tā jau ir.
FB arī bija lūgums iepostēt feministu bildītes. Bildītes nepostēšu, bet dažus vārdus nosaukšu (no tām XL feministēm, nevis kas uz Latvijas skatuves vicinās). Luce Irigaray, Judith Butler, no vecākām Simone de Beauvoir un Louise Weiss. Tikai vienai ir viens bērns, citām – neviena.
Cik nu pēdējā laikā ir sanācis diskutēt par dažādām tēmām , sākot no tikumības un ģimenes vērtībām līdz pat vakcīnām un homeopātijai – tāda gandrīz 100 % sakritība – vienas un tās pašas personas, kurām vienojošais ir : feministes vai to atbalstītāji jauni vīrieši, vairumam nav bērnu un daudzi atklāti paziņo, ka nebūs arī, atbalsta ĢMO,totālo vakcināciju, tikai BigFarma medicīnu , iesmej par tikumību, atbalsta brīvu izvēli abortiem un olšūnu tirgošanai, gender ideoloģiju un viendzimuma laulības….un nikni apsauc tos, kuri ir citās domās.
P.s. Vēl jau ir celmlauzes Kolontaja, Cetkina, arī Aspazija,Īvande Kaija . Eiropā zināmās Estrella un Lunačeka (par viņu iesniegtām deklarācijām nobalsoja arī daži deputāti/es no Latvijas).
Biogrāfi raksta, ka Bovuāra piegādāja Sartram jauniņas, pašas izvēlētas mīļākās, lai “dēliņš” izklaidējas kontrolētās formās, nevis medī uz savu roku.
Laimdota, nākas apbēdināt, aina nav tik viennozīmīga. Piemēram, ir arī personas, kas ir feministes, bet ir pret ĢMO un totālu vakcinēšanu, kā arī homeopātijas kritiku, tači atbalsta brīvu aborta un olšūnu došanas izvēli, par tikumību neiesmej, bet laikam ar to saprot ko citu nekā tie otri. Par viendzimuma laulībām šīs personas aktīvi neiestājas un domā, ka laulības varbūt nav īstais šā statusa apzīmējums, bet faktiski viendzimuma cilvēkiem būtu jādod iespēja savas attiecības sabiedrībai atklāt.
Brīnos, ka daži labi psihoterapeiti, kas it kā apzinās, ka sabiedrība ir viens veselums, atļaujas pieņemt domu, ka homoseksuāli cilvēki un viņu dzīve būtu jāizstumj no sabiedrības “tikumīgās” zonas. Ir taču skaidrs,ka tas nāks atpakaļ un jau nāk. Tāpat neba jau nu feministes radās dēļ vīriešu mīlestības un patiesas ieinteresētības pret sievietēm (un gan jau ne arī dēļ lielražotāju lielas vajadzības pēc darbaspēka, jo mazturīgā slāņa sievietes ir strādājušas vienmēr visā cilvēces vēsturē). Tātad feminisms arī ir provokācijas rezultāts, vīriešu apakšstruktūru Varaskārā Tētiņa, Egocentriskā Patvaļnieka utml daļu radīts varbūt pat monstrs (ja par radikālismu), kas spoguļo viņu pašu darba augļus. Bet tas , protams, ir jautājums par vistas un olas primārumu, tādēļ ir acīmredzami neauglīga psihoterapeita ņemšanās ap nepieciešamību uzturēt ārēju kārtību – noturēt ģimeni par katru cenu, vajadzības gadījumā varmācīgi iedzenot kaktā sievietes destruktīvās daļas (paliek jautājums, ko darīt ar vīrieša destrukcijām).
Dīvaini ir tas, ka psihoterapeits nepiedāvā veidu, kā abām pusēm uzvarēt savas destrukcijas (neiestājas par indivīda harmoniju), bet patiesībā prezentē sevi kā sociālu darboni, kas par primāru mērķi izvirza kādas sabiedrības struktūras (ģimenes) balstīšanu, neņemot vērā šīs struktūras dalībnieku psihoemocionālo līdzsvaru. Tādēļ Kažokas jautājums ir īsti vietā – vai ģimenes vērtības ir atdalāmas no vispārcilvēciskām, ja vispārcilvēciskās vērtības, pirmkārt, ietver indivīda brīvību un līdzcilvēku brīvības apzināšanos (nedari otram ko negribi piedzīvot pats). Skaidrs, ka tāds indivīds, kas ir piespiedu kārtā piedalās kādā grupā, nav pilvērtīgs cilvēks. Līdz ar to psihoterapeits vēlas sabiedrību, kurā daļa locekļu to būvē, negūstot šai procesā apmierinājumu un pat laikam nejūtot tā jēgu. Grūti saprast, kā, ņemot vērā ģimenes ietekmi uz bērnu attīstību, šāds modelis būtu uzskatāms par pieņemamu.
Liekas, ka tā vietā izeja ir individuālos meklējumos, kā izcīnīt uzvaru pār zemāko dabu un tapt no tās brīvam. Tad notiek mēslu izmēšana no mājas, bet pretējā gadījumā mēsli tiek iestumti stūrī un turpina nelabi ost, kas metaforiski nozīmē ģimenes saglabāšanu uz viena locekļa diskomforta rēķina, jo abi nav apzinājušies savu destruktīvo rīcību. Tātad tikai uz vispārcilvēcisku ideju pamata ir vērts būvēt ģimeni. Turpretī tāda ģimene, kurai ir jāpastāv mākslīgi par katru cenu, ir ne tikai netikumīga, bet pat laikam amorāla (sauksim lietas īstajos vārdos). Tad ģimenes vērtības ir augstākas par vispārcilvēciskām, kā to, šķiet, redz psihoterapeits un viņa visnotaļ norūpējušos grūpiju pulciņš… Žēl, ka tā
Protams, ka shiis veertibbas ir atdalaamas. Ja kaads/kaada izveelas, lai vinam gimenes nav, tad par kaadaam gimnes veertiibaam shii individuaalo intereshu paarnemtaa indiviida gadiijumaa var buut runa?
jajaja. Vīriešiem arhaisko daļu nav, viņi sit tikai pašaizsardzības nolūkā, smagi provocēti. Un vēl ir precīza statistika, ka mantkārīgo sieviešu, kas izmantos jebkuru juridisku iespēju izputināt apnikušu vīru, ir riktīgi vairāk nekā to dāmu, ko vīrietis sit emociju uzplūdā (nudien emociju uzplūds un arhaiskas struktūras vien jau ir dažāda svara rīki, vai ne?). Laižam tik tālāk, jo absurda pilnīga izgaismošanās ir tuvu.
Intereses pēc iedomājos: ja ir feminisms, vai nav noformējies kāds spēciņš, kas aizstāv vīriešu tiesības, un līdzsvaram jābūt – ir maskulisti un maskulīnisti. Nosaukums daiļrunīgs
Nevaru nepadalīties ar savu atradumu. Redz, kā dzīvē viss satiekas dažādās plāksnēs! Kamēr te ir diskusija par feminismu, man profesionālu apsvērumu dēļ bija jāpapēta Luīzes Veisas dzīve. Tā bija franču feministe, pret kuru es nekādas īpašas simpātijas neloloju. Pieskaitīju viņu de Bovuārai ar kompāniju un lūrēju ar greizu aci. Ne vīra, ne bērnu un baigās ambīcijas, kas kulimināciju sasniedza, kļūstot par pirmā Eiropas Parlamenta sasaukuma deputāti. Taču tad man nācās izlasīt viņas EP atklāšanas runu, un tur bija pieminēta demogrāfiskā situācija, kā arī viņas skaidrojums par to, kāpēc tā ir tik slikta (izrādās, par demogrāfisko situāciju Eiropā uztraucās jau pirms 40 gadiem). Kad es to izlasīju, man sagribējās to ierīvēt degunā visām mūsdienu femistēm un Veisai tā kā drusku atvainoties, ka biju uz viņu projicējusi mūsdienu feministu ideoloģiju. Veisa kapā otrādi apgrieztos, ja zinātu, ko tagad runā viņas pēcteces. Tātad feministe-politiķe pirms 40 gadiem, Veisas kundze, lūdzu, Jums vārds! (varētu domāt, ka Viesturs viņu konsultējis) 🙂
The statistics on the subject seem to be doubly frightening the way they are put and the reality they point to. When experts tell me that German women give birth to only 1.4, and French women to 1.8, of the 2.28 children required, I start at the thought of thousands of babies in pieces and then I experience the anguish of the long statistical agony of our civilization. How to revive it ? How to rejuvenate it? We shall only succeed if we act together. Like all of you, I have reflected on the age-pyramids. I have even been as far as Niigata, in Japan, opposite the Chinese coast, to talk to Professor Ogino about the results of his method. When I was young, social taboos condemned women attracted by the so-called masculine professions to heavy personal sacrifices. The others knew that they would have to cope unaided by their families with the burden of maternity, at that time uncontrolled. Those taboos are dead, so dead that I perceive, in the assistance and respect which society, having changed its views, gives these women now, a kind of personal revenge. Assistance is essential, but believe me, the purchase of children, a course which our distraught governments are embarking upon by granting allowances and tax concessions beyond what their budgets can stand, will not change the pattern of the age-pyramids. Money is no substitute for either love or hope. If Western women no longer want children, it is because they consider them useless, and even a hindrance both to work and to leisure. For opposite reasons that produce the same results, Slav women in Russia also take care to avoid children. A collectivized child is no use to his family, and a great burden in a society where penury holds sway. It is not the assistance given to European women to encourage childbearing which will change their minds. The attitude implies that the child is a burden, a risk, even a misfortune, but never an investment. Of love, needless to say, there is no question. What is more, schools encourage children to criticize, to abandon respect for their parents. And beyond the Iron Curtain, to inform against them. I appeal to an instinct drawn from the depths of time. Why were fertile women blessed of old ? Firstly, the child shared in the labour of the family ; secondly, he took care of his elders ; thirdly, he passed on his inheritance. Today a child is born : firstly, his parents, impatient and worried, wonder what _ they will do with him ; secondly, they do not depend on his assistance, their old age being taken care of by the State ; thirdly the family inheritance is no longer passed on, but is frittered away, as we all know. This is not to say that the desire for a society of leisure does not also come to us from the depths of time. With the exception of those with the privilege of power or knowledge – the conquerors and the creators – free men have never worked more except in order to work less. At all events, if our jeopardized Europe wishes to perpetuate itself, it must be prepared to face a profound moral transformation. It is surely reasonable to believe that, once they have acquired leisure, perceived the interdependence between the active phase of life and a contented old age, and satisfied their natural desire to hand down their possessions, married couples will be willing to enhance through children their zest for life. There is nothing to stop us from conceiving a different ideal, born of a faith in ourselves. The answer lies in our soul – the answer to the question of Europe!
draugi, tātad viss ir kārtībā, ja jau panika bija pirms 40 gadiem un tomēr esam dzīvi. To sauc par evolution
😀 Kur tad viss kārtībā? Tām Rietumeiropietēm, kas pirms 40 gadiem negribēja dzemdēt pensiju tagad maksā mana paaudze, bet es vispār vairs neceru, ka man tāda būs, jo droši vien pensionēšanās vecumu paaugstinās līdz 80 gadiem, jo nebūs jau, kas tos penžas apgādā. Es ceru uz tikai uz saviem bērniem. Vai ta nu pa visiem divus večukus nevarēs pasutēt? Daudz jau neēdam 😀
mīlīt, droši vien jau dzemdēt negribēja arī krietni senāk, tikai nebija tādu iespēju. Un nedzemdēšanā, pirmkārt, ir vainojami neieinteresētie vīrieši nevis sievietes. Nudien neesmu uzdūries vīriešu sarunām sociālos tīklos, ka nevar atrast sievieti, kas gribētu ģimeni un bērnus. Šī probelmātika nez kāpēc parādās sieviešu sarunās, laikam tiešām negrib dzemdēt
“Nedzemdēšanā, pirmkārt, ir vainojami neieinteresētie vīrieši, nevis sievietes.” O, jā! Galvenais ir atrast, kurš ir vainīgs un nostāties upura pozā. Ak, es jau dzemdētu, ak, bet nevaru atrast! Ja tā tiešām ir, tad varbūt meklē nepareizā vietā. Un ja tiešām eksistē tādu sieviešu kategorija, kuru neviens vīrietis par savu bērnu māti nespēj iedomāties, tad jājautā – kāpēc vīrietis to negrib? Jā, mīlīt!
nuuu, kā tad, te jau biezā slānī tās sievietes par dzemdēt negribēšanu apliktas. Ja tiek vainota sieviete, tad tā nav nostāšanās upura lomā, vai ne? Upura lomā nostājas tikai sievietes, kas vaino vīriešus. Interesanta loģika, ja vien tā ir loģika :). Palasi gan tos sieviešu portālus, tur nav vis kāda, kas kaut ko nevar atrast, bet tās ir arī sievietes ar ģimeni, kuras grib vēl bērnus, bet vīram pietiek. Un tas ir arī loģiski, jo vīrietim ir vairāk jāpārkāpj pāri ego, lai rūpētos par bērnu baru nekā sievietei, viņai bērnu process kopumā sagādā vairāk prieka nekā vīrietim, viņam tikai neliela daļa. tiešām brīnos, kā var tvert tik iluzori to lauciņu
Redzi, Sid, feminisms ir ideoloģija, kas gana skaļi izkliedz lozungus par nedzemdēšanu. Neviens sievietes nevaino. Viņas pašas to izkliedz. Tie nav tusiņi sociālajos tīklos. Es sociālajos tīklos esmu redzējusi, kā daudzbērnu māti var apņirgt, jo viņa nezinot, ka ir izgudrota kontracepcija. Un to dara otra sieviete. Nupat izlasīji kādas amerikāņu psihoterapeites-feministes laulības definīciju “easy going sexual friendship”. Nekādi bērni tur nav paredzēti.
Ir, protams, arī cits diskurss – apsmietās
“Ģimenes vērtības”. Tās pārstāvošie cilvēki parasti ir kaut kā spējuši saprasties par bērnu skaitu ģimenē.
tās jau tad ir supersievietes, jo viņu dzīvi nediriģē te visiem aktuālās dzemdes, kas taču ir milzīgs ļaunuma un vīriešu paverdzināšanas avots :D. Un ka sievietes neviens nevaino, ir aplams novērojums. Es pat domāju, ka tas, ko sauc par klaigāšanu, ir protests pret uzmākšanos ar jābūtībām, tai skaitā bērniem, lomām utt.
Agrak, liekas ar dzemdet kaari ari nemaz nebija tik spozi, ka jau seit atzimeja, bet izvairities no dzemdesanas bija grutak. Un ,protams, berns nebija viss nekads vecaku intereshu centrs un “alfa un omega”, ka tas ir sodien, no berna tika sagaidita pateiciba, respekts, palidziba, gruts darbs. Sodienas ekonomiska, sociala un kulturas vide ir mainijusies radikali. Seit, kur es audzinu savus bernus, vienaa no attistitakajam Rietumvalstim, bernus dzemdet ir loti sarezgjiti. Teiksim ta – ir jabut loti turigam, lai varetu atlauties nomaksat visu, kas saistits ar “bezmaksas izglitibu” un bernu aprupi. Un ja vel gadijuma vecakiem ruup berna vispusiga attistiba, kuru varetu veicinat ar arpusskolas nodarbibam, tad jastrada vaiga sviedros abiem vecakiem, lai varetu investet vairaku bernu nakotne. Maksimalais apmaksatais demdibu atvalinajums ir 4 menesi ,ieskaitot laiku pirms dzemdibam. Es nemaz nerunaju par emocionalo nospriegujumu, kurs ir nesalidzinams ar ieprieksejiem gadsimtiem. Mes par cilveka psihi zinam nesalidzinami vairak, ar to musu atbildiba ir pieagusi, lidz ar emocianalo stresu, ko taa nes sev lidzi. Kads jau te mineja ari ipasuma jautajumu, kursh mana mitnes zeme ir loti aktuals. Valsts nodeva par mantojumu ir tik milziga, ka vecvectevu no paaudzes paaudze mantatos ipasumus nakas pardot svesiniekiem vai atdot valstij. Tulin Gladiola apgalvos, ka var atrast daudz aizbildinajumu lai nedzemdetu un laikam jau es vinai piekritishu. Bet apdomajoties, man liekas, ka dzemdet pie shiem apstakliem ir tik pat egoistiski cik nedzemdet. Man skjiet Dostojevskis teica: Vsjo gorje ot uma. Var ari vienkarshi vairoties un veesa prata pateret, ta teikt: ignorance is a blessing. Bet es to nekada gadijuma neattiecinu uz Gladiolu. Vel padomaju par to, ka laikam tomer jadzemde tajos 20 gados, kad tadus jautajumus sev neuzdod un dzivi tver kaa naak, un kad ta vel plaukuma, un skjiet, ka viss vel ir iespejams 🙂 Jo, kad tu esi dzimtas koka verdzibu gandriz izcietis, tad tu sev jauta, vai nav nezeligi visu to neatbildeto jautajumu jukli nodot talak, jo tu jau esi nogarsojis no atzisanas koka, un zini, ka auglis var izradities ari navejosh. Nezinu gan ka Stambulas konvencija varetu palidzet risinat shos daudz globalakos jautajumus. Starp citu, Viestur, nodalu, kura atbildiga par Stambulas konvenciju, vada loti patikams Dels.
Nē, es piekrītu, ka dzemdēt Rietumeiropā ir dārgi un sarežģīti. Es nespēju dzīvi tur izturēt. Tā ir šausmīga. Es to nomenedžēju atgriežoties Latvijā. Te ir labāk.
Tomēr visā šajā uzstādījumā mani mulsina, ka naudīgiem cilvēkiem nav daudz bērnu, ja neskaita Andželīnu Džoliju. Arī tie, kas var atļauties, neatļaujas. Kāds tam iemesls?
Tam ir milzums iemeslu, un iespejams tadu, par kuriem mums nav nojausmas. Vai tu spej iedomaties dzivi laukos ar 7 berniem musdienas? Laika, kad dzives kvalitate ir merkjis un pashsaprotamiba. Es varbut ilgojos pec tadas mierigas dzives, bet loti labi apzinos, ka sodien es tadu dzivi nevaretu, un ari negribetu dzivot. Horizonts ir pietuvinajies, pasaule kluvusi aptverama. Sapratne par vecaku un bernu attiecibam ir mainijusies. Es esmu perfekcioniste. Es nespeju iedomaties labi izaudzinat 7 bernus -pabarot, dot labu izglitibu, savu klatbutni un milestibu.Nu neesmu es Gavare. Kadreiz ta nebija problema-par to nedomaja. Musdienu sabiedribai tas liekas mezonigi. Viesturs jau to ir rakstijis, jo zemaks socialais slanis, jo lielaka nedrosiba, jo vairak bernu, jo vairak varas. Rietumeiropa pagaidam ir drosiba, izglitibas limenis celas. Un varbut, ja mes rokam vel dzilak par arhetipisko, tad varbut evolucijas “programmacija” mainas, galu gala pasaule parapdzivota, un tapat skaidrs, ka resursi iet uz beigam 😀 Bet, ja nopietni, tad es uzskatu, ka procesi pasaule nav nejaushiba, un ne visu mes varam ietekmet. Arhetipi paliek tur, kur ir, tomer ta ir mijiedarbiba starp saturu un formu, citadi nekas nemainitos, bet mainas, turklat nemitigi. Man ir nojausma, ka tam ir dzilaka jega un globalaks merogs, un kada ir jega pardzivot par to, ka musdienu gimenes Eiropa vairs nav 7 bernu. Ja pasaulei draud bojaeja, tad nebut ne nedzemdeshanas pec, bet stulbuma del.
Tāpēc, ka mēs esam dažādas. Dažādas ir mūsu intereses un vajadzības. Būtu labi, ja mēs savstarpēji nemētātos ar akmeņiem. Tev nav jālūdz man atļauja dzemdēt, bet man nav jātaisnojas, ka izvēlos nedzemdēt. Jūs esat pamanījuši, ka sievietēm ir dzemde, bet par pārējo piemirstat. Taču vēl ir prāts, vēl ir sirds – tieši tur meklējam vislielākā atšķirība.
šitāds: В наше время есть три вида мужиков: 3Д (дом, дерево, дети), 3Б (бабки, баня, бабы) и 3Т (тапки, танки, телевизор)… первый вид вымирает…
pa precīzo, ne 😀
Pasaule, kuru Gladiola atstās savam trešajam dēlam mantojumā būs ekoloģiski piesārņota, karojoša un izmisusi. Nu ļoti prātīga izvēle – dzmedēt, dzemdēt, dzemdēt..
Arī esi aicinu visas un visus vairoties. Jūtu izmisumu – mūsu ir par maz!!
Varbūt nevajag iedomāties, ka mūsu – rietumu civilizācija ir tik traki vērtīga?
Paldies, Rudzīša kungs!
Vienmēr priecājos par Jūsu iedziļināšanos un neplūšanu līdzi popkultūrai un radikālajā idejām.
Pie visa teiktā vēlējos piebilst, ka ideoloģijas kaitniecība būs vērsta ne tikai pret pieaugušajiem, bet pa tiešo caur izglītības saturu. Respektīvi, jaunajā izglītības saturā (pēc LM rakstītā), nevarēs tikt atstpoguļotas stereotipiskas dzimumu lomas, t.i., tēvs apgānieks, māte mājsaimniece.
Bet ko darīt, ja tāda ir faktiskā realitāte un tas ir konkrētās ģimenes šī brīža izvēlēts ceļš? Kā jutīsies viņu bērni, ja mātes un tēva izvēle tiks noniecināta, izņirgāta un apkaunota.
VAI TĀ NAV VARDARBĪBA PRET ŠO ĢIMENI?
Lielākajā daļā mājsaimniecību Latvijā algotu darbu strādā abi vecāki. Kur slēpjas tie daudzie tēvi apgādnieki un mātes – mājsaimnieces?
Ha-ha-ha! Nu gan sasmējos! Atliek tikai mazliet ilgāk parunāt un visi asarainie nēzdodziņi par bērnus negribošajiem vīriešiem un sarežģītajiem apstākļiem tiek nolikti malā, un sākas parastā pretbērnu retorika. No sieviešu mutes, kā nu ne! Lai nu man tagad vēl kāds mēģina pierādīt, ka vīrieši negribot bērnus. Ak, es saviem bērniem atstāšot izmisumu un piesārņotu zemi, ak, dzīves kvalitāte, ak, vai mūsu civilizācija ir to vērta. Lūk, te nu ir atbilde, ko viena daļa sieviešu patiesi domā un, lūk, arī atbilde uz Aijas Kažokas jautājumu par to, kā atšķiras ģimenes vērtības no cilvēciskajām.
Būtu jau labi, ja vienas varētu dzemdēt, bet otras ne, pēc izvēles. Taču feminisms ir padarījis sieviešu dzīves iekārtojumu tādu, ka dzemdēt, arī tad, ja to vēlies, ir kļuvis ārprātīgi grūti (kā Pragmaticus noraksturoja Rietumreiropu, tas viss ir taisnība). Sieviete dzemdē bērnu, kuru viņai tūliņ atņem un liek atdot valstij, Sievietei ir nevis tiesības, bet pienākums atgriezties darbā. Man ir cemme, ka kaut kādas sievietes ir izcīnījušas man tiesības, kuras nemaz nevēlos. Agrāk, pirms feminisma vīrietis varēja uzturēt ģimeni, tagad to pašu naudu sadala uz diviem, jāstrādā arī sievai. Valsts man atņem bērnus, un es neko nevaru darīt. Taču pagaidām Latvijā tas nenotiek tik intensīvi kā Rietumeiropā. Te vēl var atrast kaktu, kur nolīst.
Un jā, Pragmaticus, man dzīve laukos nav jāiedomājās. Tā ir mana realitāte un apzināta izvēle, kaut piedzimu lielpilsētas meitene un gana pa megapolēm esmu malusies, jo manā skatījumā dzīves kvalitāte ir šeit. Runa nav par to, vai ir 1 bērns vai 7, bet gan par to, ko sacīja Veisa – bērns tiek izjusts kā nasta, pat ja tā nasta ir it kā viņa paša labā, aiz lielas vēlēšanās viņam dot to labāko, nodrošināt to, nodrošināt šito. Un bailes, ka to nevarēsi nodrošināt 4. Varbūt arī vienam nevarēsi nodrošināt. Varbūt Tevi un Tavu vīru rīt nobrauks mašīna, un bērns nonāks bērnu namā, ko tad? Manu dzīvi nevada bailes.
Galvenais, ko es saviem bērniem varu iedot, ir apziņu, ka dzīve ir tā vērts, lai to dzīvotu, dzīve kā milzu piedzīvojums, kuram ir vērts ļauties. Un labākais, ko es varu bērnam iedot, ir dzīvība kā ziedojums dzīvei un pateicība par to neizsakāmo, kas mani vieno ar bērnu tēvu.
Gladiol, man ļoti patīk, kāda tu esi stāvoklī. Dzemde paēdusi un prāts tīrs un gaišs.
Izklausās, ka tu “glezno” stipru puiku.
bet nevienu neinteresē Tev ko pierādīt. Cik te vispār vīriešu raksta? Ha- ha- ha. Tāds dāmu klaču klubiņš.
Nu,re, vecā dziesma – kāda es laba un pareiza, gaidu apbrīnu, sajūsmu un atzinību..
Un tās citas – tās tak ir vistas. Tāpēc, ka Tev pateicībā par mīlestību gribas dzemdēt, nenozīmē, ka esi labāka. Un tas, ka vēlies dzemdēt trešo reizi arī nav labāk, par citas sievietes vēlēšanos dzemdēt vienu vai nevienu reizi. Es pateicību par mīlestību izpaužu un sajūtu citādāk. Vienīgais ko vēlos no Tevis – lai Tu aizdomājies, ka neesi nekāds normāluma vai pareizuma etalons un ir arī citas sievietes, katra ar savu atšķirīgu jušanu un veidu mīlēt pasauli un dzīvi.
“Galvenais, ko es saviem bērniem varu iedot, ir apziņu, ka dzīve ir tā vērts, lai to dzīvotu, dzīve kā milzu piedzīvojums, kuram ir vērts ļauties. Un labākais, ko es varu bērnam iedot, ir dzīvība kā ziedojums dzīvei un pateicība par to neizsakāmo, kas mani vieno ar bērnu tēvu.”
Skaisti un patiesi. Principa tam ari vajadzetu but vienigajam iemeslam laist pasaule bernus. Cik labi, ka tu nem no VR teorijam labako, nevis burts burta, jo tada gadijuma tu nekad nebutu sasniegusi to brivibas pakapi ko tagad.
Par dzivi laukos es sapnoju nomoda sapnos un balti skauzu. Bet bez 7 berniem, un tas nav egoisms, taas ir bailes. jo es esmu vel tur, kur tu kadreiz biji. Mums ir lidzigs scenarijs, tapec ar interesi sekoju.
Gladiol, Tu esi daudz lasījusi, esi pētījusi, tad kā vari teikt: “Agrāk, pirms feminisma vīrietis varēja uzturēt ģimeni, tagad to pašu naudu sadala uz diviem, jāstrādā arī sievai.”?! Es nemaz netaisos runāt par to, ka visos laikos ir bijuši vīrieši, kuriem nav talanta pelnīt naudu, un kuru “uzturēšanas spējas” attiecīgi bija un ir stipri, teiksim, ierobežotas. Bet pats koncepts par sievieti algotā darbā radās ar industriālo revolūciju – kuru nu nekādā veidā neizdomāja sievietes. Tieši tad naturālās saimniecības un amatniecība arvien straujāk sabruka, tieši tad daļai sieviešu – un bērnu – nācās no darba mājās, jo nevajag jau aizmirst, ka, protams, arī savās saimniecībās visiem bija darba pilnas rokas, – doties nežēlīgi garā un smagā darba dienā fabrikās.
Un tieši tad sievietes pamanīja, ka gudrākie vīrieši var kļūt par meistariem, ārstiem, farmaceitiem, skolotājiem, kaut kā izvairīties no paša smagākā, netīrākā darba, atstājot to netalantīgajiem vīriešiem un, jā, tām pašām sievietēm.
Personīgi es esmu pateicīga pirmajām feministēm par to, ka esmu varējusi mācīties, ko vien un cik vien man ir bijusi vēlēšanās; ka to pašu varēs darīt mana meita – Dievs dod, arī viņas meitas, kad viņai tās būs. Ka es varu aiziet uz vēlēšanu iecirkni reizi četros gados un pateikt: nē, tas politiķis man nepatīk (lai jau nu cik maz reizēm šķistu tas ko iespaidojam). Un man nav izgudrēm jātin ap pirkstu vīrs, lai viņš aiziet un nobalso, par ko es gribu 😀 .
Un kāds visam šim sakars ar vardarbību ģimenē? Vai islama valstīs, kur visa augstāk minētā nav, virieši sievas/meitas/māsas nesit un nenosit? Tur valda absolūts miers un harmonija? Esi lasījusi Apsīšu Jēkabu, Jēkabu janševski? Literārā vērtība no 21. gadsimta viedokļa visai nosacīta, bet 19. gadsimta vide gan attēlota gana precīzi. Tur ir sievietes, kuras speciāli tracina vīrus – tieši tāpat kā mūsdienās, – un tur ir vīri, kuri dzer, sit sievas un atņem viņām to nieku, ko izdevies nopelnīt (jo sievietes nauda, ja Tu to nezināji, pēc tā laika likumiem pilnīgi oficiāli bija vīra nauda, un gluži vienalga, kā viņš to tērēja, kaut nodzēra krogā). Tā ka man paliek nelabi, kad es klausos, kāds zelta laikmets ģimenei bijis līdz 19. gadsimta nogalei, kad atnāca nelietīgās feministes un visu sapostīja.
Kādas ilūzijas domājot, ka senāk (kad senāk?) sievietes rimti vadīja mājas dzīvi!
Paskatieteis uz savām vecmammām, kas nereti bija līkas no smagā darba.
Esot grūti dzemdēt.. domāju, ka grūtuma Gladiola nepazīst. Ja izsūtītu ar zīdaini uz rokām un vēl trīs , bet varbūt pieciem maziem bērniem uz Sibīriju, tad varētu runāt par grūtumu.
Un vēl – nebūtu feministes Tevis nelūgtas par sieviešu tiesībām cīnījušās, būtu kā mana vecmāmiņa – knapi rakstījusi. Taču izklausās, ka Gladiola ir paguvusi augstās skolās iet.
Lāsma, Gladiola, Sieviete un Otra sieviete, Laimdota, Pragmaticus, Matrix un pat Sids izklausās pēc sievietes. Viesturs Rudzītis iedrošinot vīriešus aiztāvēt savas tiesības? Jocīgi, bet ap viņu šeitan tiešām spieto tāds bābiešu pulciņš. Vīrieši īpaši neraujas ne aizstāvēt Viestura paustās idejas, ne pašu Viesturu, kad harpijas – feministes nabaga vīreli plosa.
ja godīgi, tad vienīgais, kas totāli publiski ir aizstāvējis Viestura idejas, kāreiz ir vīrietis un tas ir neviens cits, ka’dziļā sprukā nonākušais Kalnozols. Es gan nezinu, vai Viesturs lepojas ar šo aizstāvi. Man liekas, ka tas nav izdevīgi. Bābiešu pulciņš savukārt te spieto, jo viņas te par baltu velti risina savas problēmas, izmanto Viesturu domāšanas procesos (tas sievietēm ir raksturīgi, kurpretī vīrieši Viesturu izmanto savas nostājas attaisnošanai vai opozīcijai). nu re – ko nu kurš redz
Ekk, ko nu tur vairs, pat Vīriešu aizstāvis noteikti ir sieviete. Vīrieši taču sen neko ne spēj, ne māk… un ja sievietes neatjēgsies un nenoliks visu atpakaļ savās vietās, sūdi būs, to es jums kā vecis saku
Un kāpēc vīrieši savas tiesības un patriarhātu neaizstāv? Jo:
1) “viņi neko nezin, bet visu saprot”? – tāpēc arī nelasa, nepēta un neinteresējas – vai tā?
2) viņi labprātāk diskutē klātienē pie alus kausa?
3) …?
Tie pēdējie komentāri ir tik smieklīgi un tik kategoriski, ka tur nav jēgas neko atbildēt. Tie nav izteikti ar domu kaut ko saprast, bet nolikt mani ar visiem maniem sūda bērniem pie vietas. Ņemot vērā, ka es tādus tekstus esmu dzirdējusi bieži, man jau izstrādājusies imunitāte.
Pragmaticus, gribēju Tev pateikt vienu lietu, jo, kaut arī pārstāvam diezgan atšķirīgas pozīcijas, redzēju Tevī vēlēšanos iedziļināties, tāpēc arī uzskatu par vajadzīgu atbildēt. Tu jautāji, vai spēju sevi iedomāties ar 7 bērniem. Es gribēju Tev pateikt, ka to iedomāties var tikai sieviete, kam jau ir 6, jo ar bērnu iedomāšanos, manuprāt, nav tā, ka tu uzreiz gribi 7. Sieviete vienmēr grib tikai to vienu bērnu, kura vēl nav, nevis septiņus uzreiz. Mātišķība nav vienāda. Tā mainās ar katru bērnu. Vai saproti, kā es to domāju? Grūti noformulēt. Ar cik bērniem es sevi spēju iedomāties? Ar “tad jau redzēs”. Ar tik. 🙂 Es to saku, jo tu raksti “laukos, tikai bez 7 bērniem”. Ok. Saprotu. Bet par vienu vairāk nekā Tev jau ir? Vai varētu? Kā man reiz sacīja kāda 5 bērnu mamma: “Ir starpība, vai tev ir viens vai trīs bērni, bet nav starpības vai tev ir trīs vai pieci.” 😀 Katrā ziņā man no šodienas perspektīvas dzīve ar vienu bērnu šķiet nepanesami grūta, es vairs tajā negribu atgriezties.
Nuuuuu, loti piespiezoties varetu iedomaties, un varbut pat gribetos par vienu vairak neka jau ir, tacu virs teica, ka tad izvaksoties. Vinam pietika jau ar vienu 🙂 Vins tiesam ir no tiem, kas bernu nealkst. Ir labi, nav vel labak. Kaut gan, tadi individi vienmer ir bijusi. Vispar mana dzimta ir bezbernu individu koncentracija 🙂 Vieni visu gribeja veltit zinatnei, citi milotajai sievai, vel kads aiziet no sabiedribas un dzivot uz nebedu lepna vientuliba. Nu re, atkal viela pardomam, kadel tada izvele 🙂
Protams, es saprotu, ko tu domaji ar dazado matiskjibu. Matiskjiba man liekas kaa mozaika, kura sastav no n-tajam dzives skjautnem, kuras tad dod to unikalo fonu, tieshi tai vienai matiskjibai.
Pargmaticus, re, ka vismaz viens Sida pieminētais gadījums atradās, ka vīrietis negrib bērnus. Man nav šaubu, ka atsevišķi tādi pipari ir, taču neticu, ka tāda ir tendence sabiedrībā, un varu tikai piekrist, ka dzīve ar vienu bērnu ir šausmīgi grūta. Tad labāk vispār bez bērniem. Viņiem ir tik daudz enerģijas un viņi tik daudz paģēr no vecākiem, ka to izturēt spēj tikai… citi bērni un mājdzīvnieki. 😀 Interesanti, kā Tu saki par bezbērnu koncentrāciju dzimtā. Tur ir ko padomāt arī man, jo āreče, man tie bērni vienmēr ir bijuši sirdī kaut kur tādi ēteriski (bez noteikta cipara, tomēr daudzskaitlī), bet jocīgākais ir tas, kā cilvēki satiekas. Es taču nestāvēju ar plakātu, ka gribēšu daudz bērnus, bet satiku vīrieti no daudzbērnu ģimenes. Viņam daudzie bērni ir ģimenes normālais agregātstāvoklis. Tur pat nav ko gribēt vai negribēt, bērni dzimst tāpat kā nāk pavasaris. Un ja paskatos uz viņa dzimtaskoku, tad tur rekords ir 10 bērni (pirms pāris paaudzēm), bet manā – 5. Mēs vienkārši turpinām ģimenes “tradīciju”. Tur tiešām ir par ko padomāt. 🙂
Bet par dzīvi laukos – ja nav bērnu, vai ja bērns ir viens, tad labāk pilsētā. Tur var atrast visādas aktivitātes gan sev, gan atvasei. Laukos būs garlaicīgi. Iedzīt visus vagā ir jautri tikai tad, ka ir kompānija, nevis viens nabadziņš tur kašā nezālītes. Ar futbolu pagalmā – tāpat 😀
,,no šodienas perspektīvas'”…
Mani kā primitīvu radījumu nepamet sajūta, ka bērni ir labākais iemesls dzīvošanai. Jo viņu vairāk, jo vairāk iemesla.
Kā izglītotai personai prātā nāk domas, ka cilvēku uz zemes jau sen par daudz: piemēslo, slaktē cits citu, uzvedas nesaprātīgi no rīta līdz vakaram…
Cik banāli- laikam patiesība atkal noslēpusies kaut kur vidējā rindā?
Nu gan pacēli jautājumu, ar ko psihoterapeiti nenodarbojas. Vienīgi dzejdari un filozofi “To be or not to be, this is a question” 😀
VR taisnība, ka bez bērniem sievietēm kaut kas saiet galvā tūtā un visa sabiedrība palieka kaut kāda nenormāla, jo būtībā tā ir iešana es pat neteiktu pret kaut kādiem arhetipiem, es ņemu vēl vienkāršāk – pret instinktiem, kas galu galā labi beigties nevar, bet tas, bez šaubām, neatbild uz jautājumu, kāpēc vispār kaut kāda sabiedrība būtu vajadzīga, un kam ir vajadzīgi cilvēki. Pat tad, ja viņi neslaktē viens otru, bet visi rīkojas tik cēli un nesavtīgi, ka piesākāmi kā viens Latvijas lepnuma balvai, pat ja visi saticīgi dzīvotu ģimenēs un laistu pasaulē daudz bērnu – kam tas viss ir vajadzīgs un vai šādu labu eksistenci var pamatot, par sliktu nemaz nerunāsim.
Daudz perspektīvu jau te nav. Ja cilvēks ir tikai bioloģiskās daudzveidības sastāvdaļa, tad nav ko daudz galvu lauzīt. Neesmu redzējusi kaķeni, kas lauzītu galvu, kāpēc viņai šogad trešais metiens ar kaķēniem un vai gan kaķu nav par daudz. Piedzemdē, izbaro, izskolo, izaudzina un izsviež, kad gribas atkal skriet runčos. Dzīvnieku pasaules moto – jo vairāk, jo labāk. Kas tur labs? Da nekā, tā pa lielam.
Domāt, ka universs pastāvēs mūžu mūžos, manuprāt, ir liela aplamība. Tam ir sākums. Laikam ir sākums, telpai ir sākums (palasījos Stefanu Hokingu, ļoti instruktīvi), tātad loģiski būs arī beigas. Nu un vienu dienu tam būs gals.
Kā rakstīja Imants Ziedonis “Kastaņu sveču laikā atnāca taurenis un prasīja, kam šīs pilis pieder. Es teicu: tās ir pavasara pilis un drīz varbūt nodegs. Nu, teica taurenis, kamēr nedeg, mēs tur padzīvosim.” Apmēram tā. Kādreiz jau tas viss uzsprāgs, nebūs vairs ne feministu, ne psihoterapeitu, saule nodzisīs un viss būs pagalam, bet šodien taču vēl ir!
Vēl jau ir perspektīva, ka cilvēks ir ne tikai bioloģiska, bet arī garīga būtne ar savu uzdevumu, Pārāk centīgi viņš cenšas savai dzīvei piešķirt jēgu. (Albērs Kamī bezjēdzības jeb absurda jēgas meklējumos pavadīja visu savu dzīvi. Atceries “Mītu par Sīsifu”? ) Tas jau katram pašam jāmeklē. 🙂
ejot nevis pret arhetipiem, bet pret stereotipiem atļau;šos apgalvot, ka tūtā mēdz saiet arī sievietes ar bērniem un vīrieši ar bērniem, kā arī bez bērniem. Bet pazīstu pavisam līdzsvarotas bezbērnu sievietes. Un ļoti ceru, ka civilizācijas jēga nav vairošanās, bet kas cits
Paldies VR par rakstu. Lasāms ar lielu interesi un ir, par ko domāt. Argumentācija mani pārliecina gan racionāli, gan emocionāli. Bet rodas vismaz 1 jautājums, kā arī 1 komentārs. Jautājums saistībā ar Stambulas konvenciju. VR raksta: “liels faktors, kādēļ notiek ģimenes vardarbība, ir vāja Tēva loma Latvijas ģimenēs”. Interesanti, kā mainītos situācija (apgalvojuma saturs), ja Latvijas vietā būtu ierakstīta, piemēram, kāda no islāmticīgo valstīm, kur Tēva loma nav vāja? Es pilnīgi piekrītu VR teiktajam par Tēva lomas mazināšanās sekām Latvijā. Taču man šķiet, ka problēma ir plašāka un prasa arī plašāku interpretācijas līmeni. Feministiska klaigāšana ir tikpat aprobežota kā pašapmierināta ticība, ka “viss ir vislabākajā kārtībā šai labākajā no pasaulēm”.
Komentārs par komentāriem.: ir iespaids, ka notiek tāda nedaudz uzbudināta meņģēšanās. Mana vīra savlaik iemīļotais joks par šādiem gadījumiem bija šāds: made mudina Ješku, kas ir nedaudz kautrīgs seksuālās rotaļās: Ješka, tu ķer mani pie pupiem, bet es tev neļaušu!”. Liekas, ka vienai otrai komentētājai šī ir iespēja “neļaut ķert sev jūtīgās vietās”, ko ir tik patīkamai darīt! Vai tie būtu maldi?
…man – vīrietim ir grūti turēt līdzi pārgudrām spriedelēšanām…
Vienkārši un neizplūstot – Manuprāt, sievietes ir pazaudējušas savu sievišķību, kas reizē arī rosina vīriešos vīrišķību! Citēju:” Mīlestības enerģija ir vienīgais vīrieša dzīvības avots. Šis avots ir sieviete. Lai vīrietis spētu dzīvot, viņš patērē šo enerģiju, ko ražo sieviete. Jā, vīrietis nav spējīgs dzīvot bez mīlestības enerģijas ne minūti. Ko līdz šī enerģijas plūsma tiek pārtraukta, tā vīrietis nomirst. Diezgan dramatiski, ne? Jā, tā ir taisnība. Pati vari pavērot, kā tas notiek dzīvē. Visa pasaule grozās ap sievieti, vīrieši ir atkarīgi no sievietes mīlestības.” (turpinājumu atradīsiet pašas).
…galvas dakteriem būtu ko teikt 😉 (arī par mani):
1) iz teksta “…vīrieši ir atkarīgi…” (!) – negribu, ka vīrietis ir atkarīgs no manis, sajūta, ka viņš ir kā tāds zīdainis;
2) Skaidrs, kas ir vīrieša enerģijas avots. Bet kas ir sievietes enerģijas avots? vai Sieviete ir kā tāds Perpetum mobile, kas spēj neierobežoti un mūžīgi ražot šo enerģiju, lai “barotu” vīrieti? Starpcitu, mūžīgais dzinējs arī ir visai apšaubāms termins, jo tā darbību pamazām apstādina fizikas likumi/berze, bet tas tā…
ir jau nu gan tā. tikai tik vienkārši, ka grūti noticēt, bet taisnība. Par to skaļi nedrīkst bļaut, jo tā atkarība eksistē un tieši tāpēc arī atbildība attiecīgi otrai pusei. Ne visi šai atbildībai ir gatavi.
Bet tieši tāpat arī sievietes kaut kādā ziņā, – par kuru nedrīkst skaļi bļaut – ir atkarīgas no vīriešiem un arī tur otrai pusei atbildība attiecīgi tik liela, cik otrs no tevis atkarīgs.
Es nezinu vai ir atšķirība tajā cik atbildīgi kura puse pret otru attiecas… Domāju, vīrieši tomēr ir par vienu procentu atkarīgāki no sievietes mīlestības un tāpēc par tik arī risks lielāks būt bezatbildīgām pret vīrieša dvēseli. Tai pat laikā tas ka sieviete par procentu mazāk atkarīga, kompensē to, ka vīriešiem tāpēc par 1 procentu lielākas tiesības aizsargāties… Tā ka viss līdzsvarā. Dzīvei galvenais, ka kustība tādējādi nodrošināta..
Bet jā, arī sievietes enerģija nav neizsmeļama – ja tā tiek šķiesta neatbildēti, tad pārņem izsīkums, kas prasa ilgu ilgu atpūtu…, kas sievietes dzīvi noliek “uz pauzes” uz vairākiem, pat daudziem gadiem. Rezultātā var iznākt, ka kā Ērkšķrozīte atkal atmosties tikai gados 50 un ko nu tad vairs… tas ir traģiski, lai neteiktu vairāk…
Sievieti uzlādē pateicība – tieši tāpat kā vīrieti.
Tere, ma olen kirjalikult seda tunnistust, sest ma olen tõesti tänulik
selle eest, mida UniCredite Rahandusasutused tegid minu ja mu pere.
Kui ma arvasin, et seal ei olnud lootust, see laenufirma tuli ja teha
oma pere tunne jälle elus laenates meil laenu väga madala
intressimääraga 2%. Noh, ma olen otsinud laenu, et lahendada oma võlad
viimase kolme kuu jooksul, kõik kohtasin scammed ja võttis minu raha,
kuni ma lõpuks täidetud Jumal saatis laenuandja. Ma ei ole kunagi
mõelnud, et on ikka tõeline laenu andjad internetis, kuid minu suurim
üllatus sain laenu ilma raiskab palju aega. Niisiis, kui teil on seal
otsivad laenu mis tahes summa, ma soovitaksin teil emaili Hr Kenneth
Edward kaudu: (edwardkennethcredit@gmail.com) Tel: 393512646127
soovidega,
Mr.Kenneth Edward.
Vai jums ir nepieciešams aizdevums, nekavējoties rakstiet mums pa e-pastu: johnwilliamstrustfirm@gmail.com
labvakar
Tas ir ļoti svarīgs un nopietns ziņojums privātpersonām,
visi cilvēki, kuri ir nomākti vai nav, izmisuma vai nē, ir aizliegti
citi, kam steidzami vajadzīgs aizdevums, lai varētu relive
atjaunot viņa dzīvi, viņa nākotni, viņa nākotni.
Hey !!! Labi tagad nevilcinieties, jo jums būs viss, kas jums nepieciešams
atdzīvināt savas darbības, īstenot savus projektus neatkarīgi no tā, kas jūs esat; jūsu
Atgriešanās nosacījumi būs laipni gaidīti.
Plašāku informāciju …
E-pasts: faure_patricia@outlook.fr
E-pasts: faure_patricia@outlook.fr
Avārijas izsaukums: +32 460 21 44 40
Avārijas ziņojums: +32 460 21 44 40
Avārijas ziņojums whatsapp: +32 460 21 44 40
paldies
labvakar
ReadyMoney salīdziniet un saglabājiet
Vai meklējat aizdevumu vai ieguldījumu?
Jūs varat lūgt līdz pat 900 000 €
Pieteikšanās aizdevumam šodien ir vieglāk, pateicoties internetam.
Labākās bankas un finanšu uzņēmumi darbojas tiešsaistē, nodrošinot labākas cenas un ātrāku un drošāku piegādi
PrêtMoney palīdz jums atrast risinājumu, kas vislabāk atbilst jūsu vajadzībām.
– Pieprasījums pēc bezmaksas informācijas
– Finansējiet savus projektus
– zemas likmes, tikai tiešsaistē
LŪDZU!
Pasts: faure_patricia@outlook.fr
Zvans un whatsapp: +32 460 21 44 40
Atrodiet visizdevīgāko aizdevumu