Vardarbība ģimenē

Šajās dienās tiku pie LU Akadēmiskajā apgādā iznākušā krājuma “Dzimums, literārā konvencija un jaunrade. No baroka līdz postmodernismam”. Prieks un lepnums par tajā iekļuvušo manu rakstu “Oļiņietes fenomens”, kuru uzrakstīju ka tik ne pirms gadiem trim un kas tagad bauda akadēmiskas publikācijas godu. Tomēr šeit ne par to, jo vairāk aizķēra kas cits – jau uz grāmatas vāka greznojas vārda “dzimums” tulkojums angliski kā “gender”. Aizķēra tādēļ, ka nesen biju lasījis kādu juristes Baibas Rudevskas rakstu – http://www.aprinkis.lv/zinas/item/29005-stambula#ja-contentwrap , un biju no tā ietekmējies, tas man patika. Tur pausta doma, ka angļu vārds “gender” latviski būtu jātulko kā “dzimte”, bet tam, ko latviski saprotam ar vārdu “dzimums”, jāatbilst angliskajam “sex”. Baibas Rudevskas doma – nepareizs šī tik būtiskā jaunā juridiskā termina “gender” tulkojums padara nepareizu visu līdzšinējo diskusiju par Konvencijas 3.panta (c) punktā ietvertās definīcijas saturu un riskiem Latvijas tiesību sistēmā.

Tā dzīvē nereti notiek – ja pievērs uzmanību kādam jautājumam, tad tas sāk bombardēt no visām pusēm. Arī mani – nākamnedēļ veseli divi ar “gendera jautājumiem” saistīti pasākumi. Vispirms ekspertu diskusija par Stambulas konvenciju – https://www.facebook.com/events/148983138816323/ un http://www.lm.gov.lv/upload/berns_gimene/bernu_tiesibas/ep_konvencija1.pdf – pieteicos tajā piedalīties. Interesē, kas tur notiks, satikšanās ar cilvēkiem, kurus pazīstu tikai virtuāli. Gan jau būs arī kāds trakais. Varbūt tur notiks kas tāds, par ko neesmu padomājis – došos turp ar pazemīgu pozīciju. Bet – var teikt – ir uzkarsusi feministiski noskaņoto liberāļu pretstāve ar “ģimenes vērtību aizstāvjiem”, pie kuriem (piesardzīgi) sevi pieskaitu arī es. Aiz filoloģiskas diskusijas noslēpti daudz būtiskāki jautājumi. Tādi, kas, nepārspīlējot, ietekmēs Latvijas un visas Eiropas nākotni.

Bet nākamajā dienā pēc diskusijas politiskā vidē došos uz mākslas telpu, kur atkal tas pats jautājums – 12.02. 18.00. jāpiedalās diskusijā – laikam jau par to, cik neērts tas dzimums ir vai izskatās esam izstādes eksponātos. Turklāt – kā liecina afiša, arī šeit tas pats filoloģiskais stāsts – “dzimums” tiek tulkots kā “gender”.

Tulkošanas jautājums

Sāksim ar terminiem, jo citādi sajuks, par ko runājam. Augstāk minētā akadēmiskā rakstu krājuma Ievadā ievietots prof. Ausmas Cimdiņas raksts “Tulkojot gender latviski: dzimums, dzimumsocialitāte, dzimte”, kurā, manuprāt, var atrast atslēgas šeit ieskicētajiem, ne tikai ar tulkošanu saistītiem jautājumiem. Ja B. Rudevska savā rakstā saka, ka “dzimums” angliski jātulko kā “sex”, tad A. Cimdiņa norāda uz būtiskām nobīdēm šo vārdu uztverē angļu un latviešu valodās: Vārds “sex” angļu valodā apzīmē gan dzimumu, gan seksu, proti, dzimumaktu, un līdz ar to jēdziena “sex” lietojums cilvēka dzimumsocialitātes izpratnes pozicionēšanā ir stipri ierobežots, bet skandināvu, vācu, krievu u.c. Eiropas tautu valodās, ieskaitot latviešu, šī problēma nepastāv. Un tālāk: … latviešu valodā nav vārda, kas spētu līdzvērtīgi funkcionēt “sex – gender” opozīcijas ietvaros (un abas šīs nozīmes integrētas vārdā “dzimums”)… Ar vārdu sakot, Ausma Cimdiņa uzskata, ka vārds “dzimums” ietver sevī arī tās nozīmes, kuras angļu valodā ir vārdam “gender”.

Šajā punktā es iepauzēju un gaidu. Ja jau ir tā, ka “gender” kā juridisks termins tiešām pirmoreiz vēsturē ir minēts Stambulas konvencijā un to atzīstot pastāv draudi ievazāt to tālākajā juridiskajā procesā, kas balstīsies un šo konvenciju, tad ir jābrīnās – kā gan angļi un visi pārējie, kas iedzīvojušies viņu juridiskajā valodā, līdz šim ir iztikuši tikai ar “sex”?

Sociālā konstuktīvisma problēma

Tomēr runa jau būtībā nav par krekliem (terminiem). Tā ir par sirdsapziņu – vai mēs padosimies Rietumos strauju izplatību guvušajai maldideoloģijai, kuru sauc par sociālo konstruktīvismu? Varbūt mūsu misija ir pateikt viņiem – stop! Saskaņā ar šo ideoloģiju dzimums ir tikai viegli maināma sociāla konstrukcija, kas nekādi nav jāsaista ar cilvēku bioloģisko dzimumu. Šīs ideoloģijas adepti atzīst cilvēka tiesības mainīt savu dzimumu, turklāt ietverot šajā jēdzienā ne tikai divus – vīriešu un sieviešu dzimumus, bet arī vēl bezgalīgu skaitu citus, kā piemērām, transpersonas. Sociālā konstruktīvisma skatījumā dzimumu maiņa ir ļoti vienkārši nokārtojama – izmainot sociālos priekšstatus par to, kas tradicionāli ir saistījušies ar sievietēm un ar vīriešiem. Šī ideoloģija attīstījusies kā it kā opozīcija bioloģiskajam determinismam, kas dzimuma lomas “piesien” ģenētiskajam dzimumam un uzskata tās par nemaināmām.

Ja kas pārsteidz, tad šīs primitīvās ideoloģijas jauda. Tādu nekad nevarētu attīstīt kaut kāda briļļainu šajā virzienā iemestu domātāju grupiņa. Tas, protams, izklausīsies pēc sazvērestības teorijas, bet es tomēr riskēšu izteikties. Manuprāt, viss ved pie atpakaļ pie Marksa un viņa teorijas par oligarhisko kapitālismu. Šodien transnacionālās korporācijas ir daudz stiprākas par nacionālajām valdībām. Ja Sorosam būtu kāds īpašs zobs uz Latviju, viņš varētu mūsu dzīvi pamatīgi apgrūtināt ar pāris klikšķiem uz viņa datora klaviatūras. Neizskatās, ka šie “lielie puikas” apjēgtu savu atbildību par šādu situāciju, viņi turpina rotaļāties, izspēlēt savas bērnības nevarīguma sāpes. Un viņiem ļoti patīk spēle – “ražot vairāk vienmēr ir labāk nekā mazāk”, viņi ir humantāri negatavi situācijai lemt pasaules likteņus, bet viņi izbauda varu. Viņu reflekss ir redzēt, ka problēma ir tās ražojošā darbaspēka daļas, kas “pie virpas” iztrūkums. Tur arvien mazāk ļaužu brīvprātīgi grib būt, un tie kas grib, prasa “nesamērīgu” samaksu.

Agrāk, Dikensa laikos, šo situāciju risināja ar bērnu darba palīdzību – tie stāvēja pie virpas, lepni, ka to spēj. Tagad tas vairs nerullē, bērniem, vismaz Rietumos, jāiet skolā. Bet lielkapitālistu galvas strādā – vajag dabūt “pie virpas” sievietes, arī ar šo sajūtu – lepnas, ka virpo. Vajag viņām iestāstīt, ka “sēdēt mājās” ir pazemojoši. Vajag viņām piedāvāt pusi no vīra algas un tad, pamazām, samazināt vīra algu uz pusi. Rezultātā abi saņem to, ko agrāk viens, māja ir tukša, nav neviena, kas domātu par bērniem un to, ko nozīmē dzīvot. Visi strādā, un kapitālisms un tā bruņinieki ir dabūjis divus vergus viena vietā. Un sieva ir lepna, ka par savu lepnumu ar laiku jau saņem vairāk par vīru. Un vīrs ir lepns, ka spējis izaudzināt un uzturēt profesori. Bet šī profesore ir izdīdzināta siltumnīcā, izfantazētā realitātē. Un tad viņa sāk valdīt – viedokļu telpā. Pilnīgi bez apjēgas par kontekstu, īpaši aizvēsturisko un arhetipisko. Lasu šo – http://www.delfi.lv/news/comment/comment/zanda-rubene-tikumibas-grozijumi-moralas-panikas-sekas.d?id=47034225 un domāju – vai tas cilvēks ir pie pilna prāta? Uzkrāmēt bērniem tādu pašu atbildību kā pieaugušajiem – kā tas sader kopā ar elementārākajiem priekšstatiem par bērnu tiesībām? Un tā ir LU profesore!

Arhetipiskais determinisms

Ja man jāformulē sava pozīcija starp sociālo konstruktīvismu un bioloģisko determinismu, tad es to nosauktu par arhetipisko determinismu. Es ikdienā redzu, kā cilvēkus ietekmē programmas, kas veidojušās nekonstatējami senā vēsturē. Bet šīs programmas ir tās, kas mūs padara par tādiem cilvēkiem, kādi esam. Mēs no tām sastāvam. Piemērām, tas, ka ir bioloģiski determinēts, ka sievietēm ir dzemde, ir ticis papildināts ar arhetipisku programmu – Mātes lomu. Bet šī loma izveido ģeometriskas sekas ģimenē – bērns un māte sākotnēji ir tuvāki viens otram kā tēvs. Bet tam savukārt ir sekas, kas aprakstītas manās grāmatās. Ja kāds apgalvo, ko šīs programmas iespējams sociāli dekonstruēt, tad vai nu viņš nesaprot, ko runā, vai arī ir neārstējami naivs. Vēl viena iespēja – nelietis.

Man šķiet, ka cilvēki, kas aizstāv ģimenes vērtību pozīcijas, arī ir intuitīvi arhetipiskie deterministi. Man liekas, tie ir pieredzējuši un nobrieduši cilvēki pretēji sociālajiem konstruktīvistiem, kas, nezinot, kur likt savu jaunības enerģiju, mēģina ar to kaut ko sagraut. Nu ko – katrai paaudzei savs Piektais gads…

Šķiet, ka galvenā pretestība Stambulas konvencijai nav no tiem, kas domā, ka vardarbība pret sievietēm ir lieliska lieta – tādu trako nav, man liekas. Pretestība ir pret domas par “sociālā dzimuma” ievazāšanu.

Maģija

Tomēr šķiet, ka starp ģimenes vērtību aizstāvjiem ir tādi, kas cieš no maģiskām bailēm. Par to liecināja reakcijas uz “dāņu grāmatiņām”. Bija cilvēki, kas visā nopietnībā mēģināja mums ieskaidrot, ka, iejūtoties pretējā dzimuma lomā, bērniem ir risks pazaudēt savu dzimumu. Viņi, domādami, ka ir bioloģiski deterministi, faktiski ticēja, ka dzimumu var sociāli un pedagoģiski dekonstruēt.

Nu nevar tak. Un bērniem, mācoties par to, kā jūtas otra dzimuma cilvēki, nekas slikts nevar tikt nodarīts, ja vien tas netiek papildināts ar diskreditējošu informāciju par savu dzimumu. Viss jau, protams, atkarīgs no skolotājiem nevis no grāmatiņām. Ja šajā darbā tiks atļauts darboties ļaudīm, kas alks meitenes taisīt par puikām un puikas par meitenēm, tad, protams, ļaunums būs. Bet var tak neļaut!

Šo grāmatiņu stāstu atcerējos tādēļ, ka man izskatās, ka pret “gendera ievazāšanu” varbūt ir līdzīgas maģiskas bailes.

Konvencija – objektīvi

Pāriesim tomēr pie pašas Stambulas konvencijas analīzes. Varbūt tā ir noderīgs instruments laba mērķa sasniegšanai, tikai apaudzis ar tulkošanas problēmām un maģiskām bailēm?

Diemžēl tas teksts ir gaužām nederīgs jau no pirmā acu uzmetiena, lai gan tā kvalificēta analīze ir ārpus manas kompetences.

Piemērām – Preambulā varam atrast šādu tekstu: atzīstot to, ka vardarbība pret sievietēm liecina par vēsturiski izveidojušos sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes un ir apgrūtināta sieviešu pilnīga attīstība; . Piedodiet, ka izmantoju savu oponentu metodes, bet šeit tas ir vietā, jautājot – kādi (zinātniski) pētījumi liecina, ka Latvijā vīriešiem ir lielāka vara kā sievietēm? Kur ir pierādīts, ka vīrieši Latvijā dominē pār sievietēm? Un vistrakākais – kas liecina, ka Latvijā vīriešu dēļ ir apgrūtunāta sieviešu attīstība? Man šķiet, ka ir otrādi – Latvijā pat ārpus ģimenēm valda matriarhālas attiecības. Sievietēm ir labāka izglītība kā vīriešiem un sievietes ieņem vienu no pirmajām vietām Eiropā sieviešu – biznesa vadītāju skaita ziņā. Tās ir pamanījušās aizņemt 51% no darba vietām.

Uz kādu Latvijas datu pamata mēs varam atzīt par pamatotu sekojošo konvencijas viedokli, kas diemžēl, tāpat kā visa konvencija, ir Valsts Valodas centra ļoti slikti iztulkots – atzīstot to, ka vardarbība pret sievietēm, kas ir ar dzimumu saistīta vardarbība, ir strukturāla, un to, ka vardarbība pret sievietēm ir viens no svarīgākajiem sociālajiem mehānismiem, kura dēļ sievietes ir spiestas pakļauties vīriešiem;? Ko mums te mēģina suģestēt?

Vēl trakāk ir, ja palasām, ko konvencija definē par vardarbību pret sievietēm:

a) ar terminu „vardarbība pret sievietēm” tiek saprasts cilvēktiesību pārkāpums un sieviešu diskriminācija, un ar to apzīmē visus ar dzimumu saistītus vardarbības aktus, kas sievietēm rada vai var radīt fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku kaitējumu vai ciešanas, kā arī šādu vardarbības aktu draudus, piespiešanu vai patvaļīgu brīvības atņemšanu neatkarīgi no tā, vai šāda vardarbība notiek sabiedriskajā vai privātajā dzīvē;

b) ar terminu „vardarbība ģimenē” apzīmē visus fiziskas, seksuālas, psiholoģiskas vai ekonomiskas vardarbības aktus, kas notiek ģimenē vai mājās, vai starp bijušajiem vai esošajiem laulātajiem vai partneriem neatkarīgi no tā, vai vardarbības izdarītājs dzīvo vai ir dzīvojis vienā dzīvesvietā ar vardarbības upuri;

c) ar terminu „dzimums” tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem; .

Vismaz es šeit lasu, ka “vardarbība ir vardarbība” un par to var tikt uzskatīts praktiski viss, ko kāds vīrietis ģimenē varētu pasākt, lai aizsargātu savu pozīciju, ieskaitot Tēva lomas realizēšanu, kas vienmēr ir no Mātes lomas atšķīrīga. Un es nevaru nesecināt, ka šādas konvencijas mērķis ir sasiet rokas vīriešiem un pazemot tos.

Cilvēki, kas ir iedziļinājušies ģimenes vardarbības problemātikā, piekritīs, ka risks būt varadarbīgiem ir tiem vīriešiem, kas auguši bez tēva un nav pieredzējuši, kā pieaudzis vīrietis aizstāv savas intereses bez roku palaišanas. Ja mēs gribam samazināt vardarbību ģimenē, mums būtu jāveicina Tēva lomas aizsardzība, jāsamazina šķiršanās skaits. Šī konvencija nekādi neveicina šādus pasākumus, drīzāk apgrūtina tos.

Bet – pats galvenais – Stambulas konvencija iedrošina sievietes panākt sev Upura lomu. Uzvarēt vīru ar tās palīdzību varēs, panākot, ka tas neiztur provokācijas un iesit. Tas nozīmē, ka realitātē ģimenes vardarbība statistiski pieaugs, bet varēs pieaugt arī viss šis “sieviešu aizstāvētāju” bizness. Tas nozīmē – vairāk šķiršanos, vairāk bērnu bez tēviem, vairāk ārpus laulības dzimušu bērnu. Un tas nozīmē – latviešu vīrieši vairāk precēsies ar sievietēm, kas ciena patriarhālu kārtību. Mēs taču redzam, ka arī rietumeiropieši ved sievas no Dienvidaustrumāzijas, piemērām. Un tie nav tikai atsevišķi gadījumi.

Un visbeidzot – konvencijas tekstā iezīmējot vīriešus kā vainīgos un sievietes kā upures tiek nostiprināta esošā prakse, kad skaitās nevīrišķīgi sūdzēties, ja sieviete ir ģimenes vardarbības veicēja. Es kā psihoterapeits ikdienas sastopos ar māšu vardarbības pret dēliem sekām. Neviens neiedrošina puišus sevi aizstāvēt. Viņi pieaug, un atriebjoties uzbrūk savām sievām. Apburtais loks turpinās, bet Stambulas konvencijas autori to neredz.

Mana ģimenes vardarbības definīcija

Manuprāt, par vardarbību ir jāsauc tas, kas atbilst 3 kritērijiem.

1. Objektīvais kritērijs – tiek pārkāptas otra cilvēka robežas. Fiziskās, emocionālās, seksuālās, garīgās.
2. Subjektīvais kritērijs – robežu pārkāpumu pavada emocionāla trauma ilgstošas pazemojuma un zaudējuma sajūtas veidā.
3. Upura vara. Lai tiktu atzīts vardabības fakts, ir jāizslēdz t.s. cietušās puses ieinteresētība gūt sev kādus labumus no vardarbības.

Vienkārši un nevienkārši. Ja sekojam Stambulas konvencijai, par vardarbību var tik atzīta arī ārstēšana, sevišķi ķirurģiska. Slepkavas nazis un ķirurga skalpelis tomēr ir jāatšķir viens no otra, lai arī abi ielaužas cilvēka ķermeņa robežās.

Sievišķi ierobežojumi

Mani pētījumi par Dzemdi, Dievieti un Mātes/Meitas lomu ir noveduši pie secinājuma – šīm vēsturiski izveidojušamies arhetipiskajām struktūrām piemīt būtiska vara, kas nevar neietekmēt vīriešus. Sievietes šo varu uztver kā sev dabiski pienākošos un neatpazīst sevī tās pastrādāto vardarbību, bet vīrieši, cenšoties kaut kā līdzsvarot Dzemdes un Dievietes varu, bieži pielieto fizisku, finansiālu vai emocionālu spēku.

Risinājums var būt tikai abu dzimumu varas avotu analīzē un uz prātu balstītā interešu realizācijā. Bet pieredze saka, ka sievietēm ir ļoti grūti stādīties sevi priekšā kā agresīvām, piemērām vīriešus ar savu Dzemdes veidoto pievilcību ietekmējošām. Vieglāk ir redzēt, kā vīrieši neveiksmīgi cīnās ar sievišķo varu.

Es savās grāmatās esmu parādījis, kā veidojies patlabanējais varas disbalanss ģimenēs un kā tas ietekmē sabiedrību. Manuprāt, tur skaidri iezīmējas nevardarbīgi risinājumi. Tos var ieraudzīt arī manos semināros – to dalībnieki tos atrod. Bet tas, ko dara tāda Stambulas konvencija, ir solis atpakaļ. Tas situāciju ģimenēs pasliktinās, bet palīdzēs duļķot ūdeni starptautiskā oligarhiskā kapitālisma interesēs.

Es gribētu arī uzdot jautājumu – vai ģimenes vardarbības problēmu Latvijā nevar risināt bez Stambulas konvencijas palīdzības? Kas traucē mums pašiem ar savu gribu un resursiem to darīt? Un kā tieši konvencija to palīdzēs? Es neredzu neko pozitīvu šī dokumenta pielietošanai Latvijā. Tikai jaunus pazemojumus Latvijai, tās vīriešiem un ģimenēm. Un sievietēm, tām vispirmām kārtām.

Oļiņiete

Tas, ko savā ģimenē ļaunu bez roku palaišanas padarīja Oļiņiete, ir prātam grūti aptverami. Savā rakstā, kas iekļuva sākumā minētajā krājumā, rādu, kā veidojās Oļiņietes ļaunums. Es negribu viņu tiesāt, es gribu viņu saprast. Un ieraudzīt ļaunuma mehānismu, lai redzētu, kur to var ietekmēt. Man liekas, līdzīgi mēs varam palūkoties uz visām ģimenes norisēm un tad tas ir aizraujoši un interesanti. Bet – lai tā ievirzītu procesu valstī, ir vajadzīga politiska griba. Ir jāveicina iespējas ģimenēm saņemt pozitīvu palīdzību, nevis savtīgo Stambulas konvenciju. Mēs to varētu, ja gribētu.