Sieviete un pērtiķis

Skatīt komentārus

Kaut kas ir mainījies. Rakstīšanas fāzi, kas bija ilgusi gadus astoņus, tagad man nomainījusi lasīšana. Vulkāna izvirdums beidzies, tagad atkal pārejam pie enerģijas un ideju uzkrāšanas. Tomēr jaunais nevar nebalstīties uz sasniegto – arī lasīšanas izvēlēs atpazīstu senās motivācijas. Un dažreiz gribas izdarīt kādas atzīmes uz lappušu malām. Šoreiz sakrājās vairāk kā tikai atzīmes, prasījās tās izvērst.

Nolēmu pārlasīt Pētera Hēga 1998.g. latviski apgādā „Atēna” izdoto un Ingas Mežaraupes tulkoto romānu „Sieviete un pērtiķis”. Tas man ienāca prātā kādu rītu „pēc Ķelnes”. Gribējās labāk saprast kaut ko no tēmas – „skaistule un briesmonis”, kas moderni pārsaucot, varētu skanēt arī kā – „feministe un terorists”. Atmiņā palicis, ka Hēgs kaut ko interesantu toreiz par to rakstīja, varbūt tas būs izrādījies pravietojums!

Madelēne ir dāniete, tāda tēva meita, kurš cēlies no nabadzīgas, bet strādīgas ģimenes, kas spējusi savu atvasi izskolot par inženieri. Ieguldījums attaisnojies – Madelēnes tēvs sabūvējis modernas četrstāvu kūtis pa visu Dāniju, kļuvis bagāts un iekļuvis sabiedrības elitē. Meita kopā ar visādām princešu un sabiedrības zvaigžņu atvasēm mācījusies dārgā un konservatīvā meiteņu internātskolā. Kopā ar tādām pat meitenēm, mūķeņu uzraudzībā, bet prom no saviem ietekmīgajiem tēviem. Un tātad neziņā – cik viņas tiem ir svarīgas? Vai ir gana skaistas? Vai skaistākas par mammām?

Hēga grāmatas darbība noris Londonā – multikulturālisma citadelē, kur Madelēna ieprecas, salaulājoties ar angļu elites pārstāvi Ādamu[1]. Viņa izcelsmes ģimenei vēsturiski Londonā pieder atslēgas pozīcijas veterinārijas jautājumos. Grāmatā daudz tiek runāts par dzīvniekiem. Par tiem, kurus šī megapole katru dienu apēd, tikai garāmejot. Vairāk par tā sauktajiem mājdzīvniekiem, kuru Londonā ir vairāk kā vienos otros džungļos. Vislielākā uzmanība tiek pievērsta visādām cilvēku organizācijām, kas radītas, lai koordinētu cilvēku attiecības ar dzīvniekiem un dažviet – lai pēdējos aizsargātu no cilvēka. Tajā skaitā no cilvēka pārmērīgas zinātkāres par dzīvniekiem. To organizāciju ir ārprātīgi daudz, viņas ir tik ietekmīgas, ar slepenajiem dienestiem raksturīgām iespējām un milzu naudu, kas šajās sazobēs grozās. Ir gandrīz neticami, ka tas viss dzīvniekiem…

Madelēne vīra ģimenē arī pēc tajā pavadītiem pusotriem gadiem jūtas kā lakstīgala zelta būrīti. Viņiem ir laba seksuāla saskaņa, bet nez kāda iemesla dēļ tā neatbalsta sava vīra profesionālo pozīciju, turklāt jau pirms tam, kad tā viņai ir kļuvusi daudzmaz skaidra un saprotama. Gandrīz vai gultā ar ienaidnieku, bet tādu, kas ir ļoti simpātisks visās vīrišķajās izpausmēs, paraugvīrietis, kā no žurnāla vāka, nez kur tādus var dabūt! Visā romāna gaitā neparādās nekas tāds, kā dēļ lasītājam un sevišķi lasītājai Ādams varētu pārstāt patikt. Pilnīgs pozitīvais varonis!

Madelēne dzer, turklāt dara to īpaši skarbā stilā – vai nu 55 grādīgu spirtu, vai konjaku no sarkanvīna glāzes. Sāk to darīt jau no rīta un turpina visu dienu, vienlaikus spējot gan domāt, gan koncentrēt gribu, gan rīkoties – nu gandrīz kā Veņečka Jerofejevs slavenajā „Maskava – Gailīši” un Ulda Tīrona atradumos par šī padomju intelektuālā alkoholiķa dzīvi un nāvi. Madelēne gandrīz pierāda, ka to spēj ne tikai krievu mužiks, bet arī dāņu dāma. Tomēr mani kā narkologu tas nepārliecina, te ir sava daļa neticamības klāt, ieskaitot arī to, kā sieviete pēkšņi bez dižām grūtībām pārtrauc dzert. Alkoholiķu neiespējamais sapnis – gribu dzeru, gribu – nedzeru.

Taču narkoloģiskā ticamība šeit nav tik svarīga, cik psiholoģiskā – kādēļ jaunai, izglītotai un materiāli nodrošinātai sievietei tik lopiski jādzer un maģiskā kārtā nav jānodzeras? Šajā jautājumā mēs atgriežamies pie ļoti līdzīgas, Daces Rukšānes spēlētas un šajā blogā jau atskaņotas melodijas. Arī viņas varonēs, līdzīgi kā Madelēnē, ir kaut kas amazoniski kareivīgs – tāda zaudētājas sāpinātība un pat pazemojums par to, ka pienākums būt kaut kādam vīrietim „zem rokas”, vai kā par to izsakās mūsu sievietes – ka „jāsēž mājās”. Jo sieviete „bez rokas” – tas ir viens no ivrita vārdu „ble ady” tulkojumiem, no kura, iespējams, cēlies slavenais krievu „bļjaeģ”. Bēgšana no pazemojuma – „nebūt tādai, kuru vīrieši sauktu par bļjaeģ” un vienlaikus sacelšanās pret vīrieti, kas ar tādām lāstu konstrukcijām mēģina viņu noturēt savā varā. Un mēģinājumi uzvarēt vīrieti viņa „sporta veidos”.

Dzeršana ir tikai viens no kara pret vīru virzieniem. Otrs ir cīnīšanās pret viņu kā pret zinātnieku un topošo Londonas zoodārza direktoru. Madelēne sākotnēji nebija gana kvalificēta, lai varēt izprast Ādama slepenās pērtiķa pētīšanas motīvus, tomēr sāka enerģiski un patstāvīgi pretdarboties vīram tā darbībās. Kādēļ tā? Viena atbilde – lai atgūtu savu matriarhāli izjusto brīvību. Otra – jo bija iemīlējusies pērtiķī Erasmā no pirmā acu uzmetiena, kas gan tikpat labi varētu būt bijusi Erasma izspēlēšana pret vīru, kad mīlestība ir nepieciešams pašapmāns. Jo cauri brīvības un iemīlēšanās hipotēzēm spīd VARA, bet tai – sākotnējā sievišķā NEDROŠĪBA.

„…pēc mirkļa viņš pazudīs pāri balkona malai, atstājot Madelēni šeit, kā vīrieši vienmēr pametuši sievietes, ja neskaita to, ka šis gadījums bija tūkstoš reižu ļaunāks, jo šis dzīvnieks bija tikai pērtiķis vai, vēl jo sliktāk, runājošs pērtiķis, tātad pat ne īsts dzīvnieks.

Madelēne nosarka, taču ne aiz kautrības. Aiz naida.” [..]

„…viņam pretī patlaban stāvēja tīra, smaidoša, sievišķa cietsirdība.” (140./141. lpp.)

Madalēna un Erasms kopā aizbēg un pavada kaisles pilnu vasaru nekur citur kā Londonas zoodārza ārpilsētas īpašumos. Sievietei ir sekss ar pērtiķi, kuru tā izvēlējusies augsti attīstīta vīrieša, ar kuru to saista laulības saites, vietā.

Es to lasu un domāju – varbūt ar dzīvniekiem jāsaprot cilvēki, kas nav britu izcelsmes – ieceļotāji no bijušajām kolonijām, darba meklētāji, visādi alternatīvie? Visi tie, kas „zemāki” par britiem, baltādainajiem protestatntiem? Ādams izpēta romāna galveno personāžu – pērtiķi, izrādās, ka viņa zobu formula un smadzeņu tilpums ir kā cilvēkiem, turklāt tas ir ne tikai iemācāms runāt, bet pat spējīgs abstrahēt un veidot sarežģītas valodas konstrukcijas. Turklāt viņu sauc Erasms un kam gan tas par godu, ja ne dižajam roterdamietim, asprātības un cilvēka intelekta ģēnijam!

Tomēr varbūt Hēgs ar pērtiķi ir domājis tumšādaino rasi un vēsturiski sociālo fonu, kas ap to? Ne velti dzīvnieku kontrabandistu, kurš Erasmu sagūstījis un ievedis Anglijā, sauc Belijs[2]. Bet varbūt pērtiķis viņa grāmatā pārstāv kādu intrapsihisku spēku – piemērām, cilvēku dzīvniecisko un arhetipisko pagātni – mēs taču visi esot cēlušies no Austrumāfrikas! Izlasot Hēgu līdz galam, nevienu iespēju no abām nenorakstu, neskatoties uz to, ka grāmata nobeidzas ar tādu pērtiķa izcelsmes izskaidrojumu, kam nav iespējams noticēt – ka Somijas un Zviedrijas salās Baltijas jūrā varētu būt saglabājusies tādu primātu populācija, kas miljons gadus attīstījusies kā paralēla cilvēku civilizācijai, spējot tomēr ar to nekontaktēt[3]. Taču šīs muļķības varbūt ir apzināti un demonstratīvi tur ieliktas. Jo ja to nebūtu, Hēgu kāds būtu vainojis slēpti rasistiskā vai antifeministiskā pozīcijā. Iespējams, ka Dānijā pirms divtūkstošā gada šāds apvainojums varētu būt maksājis karjeru pat rakstniekam…

Kā jau to būs pamanījis lasītājs, kurš ielasījies manos senākajos tekstos, šajā es „velku” uz izplatītu arhaisku matriarhālu refleksu, kas vērsts uz pieauguša vīrieša izstumšanu no ģimenes un aizvietošana ar atkarīgu personu – piemērām Tēva, kas „izšķīdis alkoholā” un pārvērties par Dēlu. Vai izvēloties par bērnu tēvu nevis vīrieti, kura klātbūtnē varētu justies droši, bet gan tādu, kas tai nemaisītos pa kājām – „neiespējamo”. Kur gan vēl neiespējamāks par pērtiķi!

Bet varbūt ģimenes krīze Eiropā ar šokējošajiem šķirto ģimeņu procentiem un bēgļu invāzija kaut kādā civilizācijas zemapziņā ir vienoti procesi – tādā veidā eiropiešu sievietes gūst iespēju gūt tādu pieredzi kā Madelēnei. Varbūt, ka tas ir mehānisms, ar kādu attīstītāko civilizāciju sievietes vienmēr ir ieaicinājušas iekarotājus savu vīru zemēs un visi kari ir bijuši kari „par sievieti”? Un varbūt, ka šis mehānisms rada kultūras kontaktus un savstarpēji stimulējošās un iznīcinošās ietekmes? Varbūt, ka pateicoties tādam mehānismam nekad nav miera zem olīvkokiem un vienmēr kādam vīrietim ar kādu ir jācīnās. Vēsturiski raugoties, visas attīstītās civilizācijas kādreiz ir gājušas bojā un barbari, kas tās iznīcinājuši, ir būvējuši jaunas, iespējams labākas, uz nopostīto drupām.

Vai tik Merkeles kundze ar nav tāda Eiropas Madelēne, kurai bēgļi patīk ne tikai tādēļ, ka tie kādreiz varētu būt ievērojams Vācijas ekonomiskais potenciāls. Varbūt viņai vajadzīgs tieši tas, lai vecais – kristietībā attīstītā kultūras tradīcija tiktu nopostīts? Merkeles tēvs ir garīdznieks, varbūt viņu vada kas līdzīgs kā Madelēni, kas objektīvi noposta to, ko radīja viņas tēvs – celtnieks, kas būvēja efektīvas „dzīvnieku fermas” mājdzīvniekiem? Bet – ne jau pērtiķiem, droši vien, ka cūkām.

[1] Norāde uz vīra dzimtas senumu? Vai to, ka tas „radīts no zemes pīšļiem” (1. Mozus 2:2), tātad no mātišķā elementa?

[2] Baltais (krievu val.)

[3] Belija jahtu, ar kuru tas atvedis Erasmu, sauc „Šķirsts” – acīmredzot, tādējādi norādot, ka pērtiķis ir līdzīgs Grēku plūdus pārdzīvojušajam Noā. Ja tā, tad atlikusī cilvēce jāuztver kā gājusi bojā.

Skatījumu skaits: 32712

Komentāri

Ko domā Eiropas vīrieši? 15. Jan 2016

Sieviete un pērtiķis

Komentāri

Atcelt