Kur vienmēr esam bijuši

Aiz vainas sajūtas, ka nevarēju būt klāt Daces Rukšānes jaunās grāmatas „Mīlasstāsti” atvēršanā, cik iespējams ātri to izlasīju. Vainas sajūta tādēļ, ka Dace bija uz manas „Dievietes” Atvēršanu, turklāt uzrakstīja anotāciju uz 4. vāka – un par labu tak jāatmaksā ar labu, kā citādi gan pasaule varētu pastāvēt. Dzirdēju, ka Atvēršanā esot bijis pilns ar twitteristiem, ar kuriem sevi īsti neasociēju, bet autorei tas radījis „savējo” sajūtu un atmosfēru – viņa šajā sociālajā medijā mīl pavadīt daudz laika, tādēļ satikt Twittera personāžus „dzīvajā” varētu būt negaidīti, neparasti un varbūt dīvaini. Izklausās, ir bijis silti un jauki, tiešām žēl, ka netiku. Un Silvija Radzobe Daci Rukšāni esot nosaukusi par mūsdienu Ezeriņu.

Varbūt neparasti un dīvaini ir atkal laist klajā grāmatu, kas ne tuvu nav pirmā. Ko gan vēl kādam pierādīt un parādīt? Bet pie Atvēršanām nepierod, katra ir citādāka. Šī varbūt, atšķirībā no pirmajām, ne tik provokatīva, kā runā. Ir arī video – http://apollo.tvnet.lv/zinas/jautajumu-ekspresis-ruksane-par-krivades-dzejoliem-un-dzivi-laukos/711320 , kurā Dace saka apmērām tā – uzdrošinājos, atkal – jo cilvēki tak mājās lasīs un es nevarēšu aizstāvēt savu viedokli. Tā ir problēma, atšķirt rakstnieci Rukšāni no viņas varonēm, lasot to risināju nemitīgi un gan jau ne es viens. Atšķirība noteikti ir, lai gan skaidrs, ka varones radušās no Daces kā meitas no mātes. Bet Dace tak arī no kaut kurienes ir radusies, ka tik ne no mūžgarās sievieškārtas senču rindas, kam tajā galā Dzemde un pa vidu – Dieviete? Man lasot, līniju starp autori un viņas darbu bija svarīgi vilkt tādēļ, ka parunāt un parakstīt par literatūru ir labi un vēlami, bet publiski fantazēt par tās radītāju diez vai. Nevar teikt, ka esam tuvu pazīstami, varbūt tas labi šīs līnijas vilkšanai, jo par darbu parunāt gribējās, bet ne par Daces man maz zināmo privāto dzīvi. Tātad – viss tālākais par „Mīlasstāstu” varonēm.

Varones ir vairākas, tomēr kaut kā nepamet sajūta, ka savā ziņā tikai viena, kas nonāk dažādās situācijās, viena otru izslēdzošās, reālās un sirreālās. Visām kopīgs ir tas, ka tur arī vīrietis, obligāti. Parasti ne sevišķi detalizēti izzīmētu raksturu. Vīrieša galvenā iezīme – viņam piemīt indeve kādreiz kaut ko darīt atšķirīgi no tā, kā gribētos sievietei. Varbūt tas ir galīgs sīkums, bet kaut kā ļoti sāpīgs. Ir sievietes, kas šo pārdzīvojumu pārvērš skandālā, vai vismaz burkšķ, citreiz piļī, cenšoties panākt tādu efektu, kuru vīrieši sauc par būšanu zem sievas tupeles.

Daces grāmatas varones pārdzīvojumu, kas rodas no vīriešu nepareizības, nepauž uzreiz un atklāti. Visādā ziņā – uzvedībā tas neizpaužas tik karsti, kā izjūtās. Par to, ka viņš nevēlas seksu vai kopēju bērnu, ka viņam ir mīļākā, vai ka viņš ir paralizēts vai vispār izdomāts, ka suņu kuce viņam patīk vairāk kā sieviete. Ar vārdu sakot, tas vīrietis nav kontrolējams, tas ir briesmīgi, bet Daces varones to norij.

Dažreiz tas vīrietis dara visu pareizi, tik pareizi, ka pareizāk nebūtu iespējams. Viņš gluži kā spogulis velkas sievietei līdzi visās viņas gaitās, piedalās visur, kur tiek aicināts, atsaucas uz visu, kur tiek lūgts. Bet arī šī situācija ar kaut ko ir neizturama, varbūt ar bailēm par to, ka nepaklausība teju teju notiks. Varbūt ar apzināšanos, cik tas viss stulbi, ja raugās tikai no prāta pozīcijas.

Bailes un neskaidri iezīmējušās katastrofas fantāzijas gribas izskalot, anestezēt un nejust. Gribas atkal būt brīvai, bet nav saprotams, kā. Alkohols gāžas straumēm, palīdz izslēgties un pat sajust kaut kādu izmisuma psihozei tuvu hiperrealitāti. Par to arī Dace pati nedaudz parunā ārpus grāmatas –http://www.search.ask.com/search?q=Dace+Ruk%C5%A1%C4%81ne&apn_dtid=%5EBND406%5EYY%5ELV&d=406-420&shad=s_0044&atb=sysid%3D406%3Aappid%3D420%3Auid%3Dc032b5c971d25c99%3Auc2%3D427%3Atypekbn%3Dn13502%3Asrc%3Dieb%3Ao%3DAPN10645%3Atg%3D&p2=%5EAG6%5EBND406%5EYY%5ELV&apn_ptnrs=%5EAG6&ctype=videos&o=APN10645&apn_uid=4060253295444254&lang=en&gct=ds&tpr=2&ts=1447664054737 Tur viņa saka, ka ir ļoti interesanti tie sievietes psihes stāvokļi, kas izpaužas caur atkarību. Es viņai piekrītu, tas ir ļoti interesanti un tur ir milzums tādu nianšu, par kurām latviešu valodā vēl īsti nav runāts.

Pēc atkarības fāzes gandrīz visos Daces stāstos nāk viens un tas pats – atriebība. Tajā atveras tā sakrātā, neizburkšķētā un neizpiļītā enerģija, kura sāka krāties no brīža, kad vīrietis nepaklausīja, bet sieviete turpināja uzvesties, it kā nekas nebūtu bijis. Atriebība dažreiz viņam, dažreiz sev, dažreiz arī kādam, kas gadījies trīsstūrī kā trešais. Atriebība parasti ir vai nu smalka, vai skaista, vai vismaz ļoti sāpīga.

Lasot Daces tekstu, tikai retumis kaut kas neieguļas mana iekšējā dabiskuma un samērības gropēs. Jā – tieši tā tas ir, reālāk kā realitātē! Hiperreāli, sirreāli! Un visvairāk tāds impulss man – lasītājam – rodas tur, kur sīki un smalki, bagātā valodā gandrīz ar klīnisku precizitāti (autore vairākus gadus studējusi medicīnu!) aprakstīta sievietes iekšējā reakcija uz minēto situāciju – vīrietis dara citādi, kā viņai vajag. Reakciju kas iepriekšparedzama un kādreiz aizvīsies līdz atriebībai. Emocionāli tik pazīstami, bet nekad tik krāšņos triepienos mālēti.

Šeit es gribu pāriet pie sava bloga ieraksta „Četri” no 4.06.2012., kas publicēts arī grāmatā „Meita un Māte”. Katras sievietes dzīvē vissvarīgākais vīrietis ir pats pirmais – tēvs. Kādēļ svarīgākais? Tādēļ, ka viņš nekad nedrīkst meitai atteikt. Šad tad jau arī atsaka un dažreiz ļoti daudz – tad meitas pašvērtība cieš, dažreiz ļoti. Bet gan pieradums, ka neatteiks, gan atteikuma trauma noved pie viena un tā paša – vajadzības, lai dzīves nākamie vīrieši vai nu turpinātu vai labotu tēva iesākto. Lai darītu to, ko meitene pieprasa. Tomēr pat tad, ja meita tēvu pamet, tas nekad nav uz neatgriešanos, atšķirībā no „svešajiem” vīriešiem sievietes dzīvē. Nav fantāzijas, ka varētu atgriezties pie pirmā vīra, piemērām. Bet pie tēva var atgriezties jebkurā laikā, tas nekad nebeidzas…

Sievietei, satiekoties ar „svešu” vīrieti, protams, sanāk aplauziens, jo viņas gaidas uz to ir – lai viņš būtu tāds pats Tēvs kā viņas reālais, tikai vēl labāks – paklausīgāks. Vīriešiem, protams, ir diezgan simetriskas vēlmes attiecībā uz viņu mātēm un tie gribētu, lai meitenes būtu vēl labākas un saprotošākas par tām. Kurš dzimums vairāk pārdzīvo gaidu nepiepildīšanos no pretējās puses? Es teiktu – sievietes, jo šī situācija atspoguļo arī matriarhāta beigu katastrofālos akordus. Ja dēls neklausa mātei un meitu pamet tēvs, tad kaut kāda sena un svēta pasaule jau kuro reizi iet bojā un tas ir ļoti sāpīgi, ne tikai konkrētās situācijas dēļ – tā tikai ieslēdz arhetipiskās sāpes, kas ir daudz jaudīgākas. Sāpes izlaužas atriebībā, Daces darbā vislabāk man patika tā, kur meitene ievēma puisim sejā visu izdzerto vīnu un pati izslēdzās.

Vīriešiem ir vieglāk pieņemt, ka sievietes nav pārtaisāmas un ka ar tām var tikai samierināties. Tas tādēļ, ka viņi kādreiz, mitoloģiskajā laikā, ir pametuši māti un māsu, devušies prom un izveidojuši ārpusģimenes civilizāciju bez sievietēm. Tajā centrālais jautājums ir – kā nodrošināt aizsardzību no nodevības, kā arī var saukt gaidu nepiepildīšanu, lai gan tur ir svarīgas atšķirību nianses. Respektīvi – vīriešu psihē kaut kādā mērā ir atrisināts jautājums – ko darīt, ja otrs neklausa. Atbilde – iztiec bez viņa, piepildi savu vajadzību pats. Vai, ja nevari būt neatkarīgs, izmanto nedzīvus atkarības objektus nevis attiecību atkarību! Tam, kurš aiziet, šajā gadījumā no matriarhāta, ir vieglāk. Grūtāk tam, no kura aiziet un šīs grūtības Dace ļoti precīzi un godīgi apraksta.

Meiteņu aplauziens ar puišiem ir, protams, nav iemesls darīt sev galu. Dabiskā sieviešu mūžseni pielietotā izeja no šīs situācijas būtu – dzemdēt puiku, izveidojot jaunu matriarhātu. Pametot visus tos egoistiskos dēliešus ar visām viņu prognozējamajām mammas meklēšanas un pamešanas reakcijām. Bet dēls taču māti nepametīs, tikai vajag netērēt pūles tā audzināšanā! Viņa viņu tā izaudzinās par īstu vīrieti, kas ciena, mīl un baidās no sievietēm!

Šajā virzienā autore mūs neved un tas viņas darbu padara par savā ziņā ļoti tīru. Neparastu – jo parastas sievietes ilgi neuzkavējas savā attiecību atkarībā „no vīriešiem”. Viņas ir priviliģētas ar spēju dzemdēt un var pašas sev radīt n-tos indivīdus, kas mammīti mīlēs, nevis nodos. Lai gan – kas tā par mīlestību, tā pati atkarība vien ir. Bet uz tās balstās matriarhāts – ģimenes un psihes pamats, bet kura nevar.

Dace nezīmē bildi ar Dēlu. Un ar Meitu arī ne – ar to varētu dalīt šīs sāpes, ko dara Dēla aiziešana pie Tēva. Nav nekāda lēta optimisma, viss ir ļoti dabiski – tālāk citēju pēdējās trīs grāmatas rindkopas.

Luīze izceļ paralīzes izdeldēto vīra ķermeni no krēsla un, saudzīgi turot uz rokām, dodas iekšā jūrā. Ūdens ir auksts, un viņas ķermenis sāk trīcēt – tas, gluži kā atbrīvojies no pēdējo mēnešu baismā stīvuma un sastinguma, dejo un raustās desmitiem reižu ātrākā tempā, nekā dun jūra. Bet ar katru soli trīsoņa rimstas un arvien vairāk pieskaņojas viļņiem.

Luīze atver Tomam acis. Ar īkšķi un rādītājpirkstu papleš plakstiņus un lēnām iegremdē kustēt nespējīgo vīra augumu sprīdi zem ūdens. Toms skatās uz viņu. Caur mākoņu atspulgiem, caur ritmu, kuram jau pēc brīža uzgulsies cits vējš, pārvēršot to jaunā dzīvības formā.

Luīze palaiž Tomu vaļā. Mirkli noraugās, kā viņš attālinās, kā izbalē, un tad dodas dziļāk ūdenī.

Vārdi, ļoti spēcīgi vārdi. Ar tik daudzām nozīmēm, ka, pievēršot uzmanību vien kādai no tām, riskēju izskatīties pēc tāda kā aprobežota. Bet – es vienmēr riskēju, tādēļ nobeigumam tikai divas domas.

Pirmā – par matriarhālo agresivitāti, kura sievietē ieslēdzas vīriešu nepaklausības brīdī un kas Daces grāmatā izpaužas kā daudzas atriebības. Varētu uzdot slaveno jautājumu – vai ir izdomāts kas labāks par matriarhālu agresivitāti pret vīriešiem? Man liekas, Daces varones saka, ka nekas. Es teicu, ka dēla dzemdēšana, bet tā laikam nebūs pilnīgi apmierinoša atbilde, jo neizbēgamajā dēla izmantošanā šī agresivitāte spēlēs enerģijas avota lomu. Kas vēl – agresijas ieslēgšana sevī? Alkohols? Sekss? Depresija? Darbs no rīta līdz vakaram? Un varētu vēlreiz pajautāt feministēm – kāda ir jūsu atbilde? Sievietes transformēšana par vīrieti? Ārstēšana ar genderisma pasaciņām?

Otrā doma – par grāmatas nosaukumu. Stāsti tajā ir, bet kā ar mīlu? Vai tiešām šeit atspoguļojas kaut kas no definīcijām, ka „mīlestība ir lēnprātīga…”, un tamlīdzīgi? Esmu jau teicis, ka vārds „mīlestība” parasti noved pilnīgā filoloģiskā pakaļā, jo atšķirībā no pārējiem vārdiem, nevis kaut ko izskaidro, bet gan otrādi – noslēpj. Tomēr nosaukums pareizs, tāpēc, ka arī grāmatas saturs ved mūs pilnīgā pakaļā. Varbūt gan – nevis ved, bet parāda, kur vienmēr esam bijuši. Ļoti vērtīga grāmata.