Vara un Gars

Iepriekšējā bloga ieraksts un komentāri ap to, kas tagad sākuši vairāk organizēties ap manu Facebook kontu, bija interesanti un rosināja pārdomas. Gribas ar tām dalīties. Jāsaka, ka šāda – domāšanas un dalīšanās atmosfēra ir ļoti tuvu tai, kādai, manuprāt, jāvalda profesionālajā psihoterapeitu vidē, tādēļ visā visumā man viss patīk. Arī tas, ka drīkstu kaut kur argumentēt un nepiekrist, bet citur – pilnībā pievienoties. Tātad – diskusija ne jau tādēļ, ka kaut kas slikti, bet gan tādēļ, ka viss labi.

Sākšu, citējot Ben Latkovskis: Zini, Viestur, es pēdējā laikā esmu ievērojis vienu ne visai atzīstamu lietu tavā darbībā. Proti, tu esi sācis pārāk daudz lietas vērtēt, skatot tās caur savas pieredzes un uztveres prizmu. Tev kā profesionālim būtu jāatceras, ka tomēr cilvēki ir stipri dažādi un dažādas ir arī viņu domāšanas un uztveres sistēmas. Nav nekā šajā sfērā universāla, izņemot dažas bāzes pamatpatiesības. [..] Konkrētajā gadījumā man ir aizdomas, ka tev ir pamaz informācijas par cilvēkiem, kuriem ir salīdzinoši daudz bērnu un par motivāciju, kāpēc tie viņiem ir. Vēl mazāk, man šķiet, tev ir informācija par citām sabiedrībām, kur tradicionāli dzimst daudz bērnu un viņu motivāciju. Rezultātā, šīs informācijas trūkuma apstākļos, tu esi radījis sistēmu, kura balstās galvenokārt uz – man liekas. Droši vien tev kaut kādā ziņā ir taisnība, bet vispār jau izklausās nepārliecinoši.

Tas varētu būt bijis pirms gadiem divdesmit pieciem – es tad biju galvenais ārsts Straupes narkoloģiskajā slimnīcā – kāds amerikāņu profesors Latvijas narkologiem nolasīja lekciju, kura pilnībā izmainīja manu profesionālo domāšanu un faktiski arī karjeru. Runa bija par atkarīgu ģimeni, ar galveno domu – šādā ģimenē bērni dabū iepriekš paredzamas lomas un šajā izvēlē nekādas nozīmes nav vecāku apzinātajām vēlmēm un bērnu pašu brīvajai gribai. Pirmais tipiskā gadījumā (nedaudz jau tie variē, bet arī vecāku ģimenes sistēmas, nevis bērnu izvēles dēļ) kļūst par Varoni, otrais par Grēkāzi, trešais par Klaunu un ceturtais – par Klātneesošo. Šo sistēmu pamatīgāk esmu aprakstījis gan „Bendes meitiņa un viņas tēvs”, gan „Pie tēva”. Bet pagājušā blogā pielietoju vārdu „kropļošana”, kas dažiem šķita pārāk sirdī durošs. Man gan nešķiet, ka tas ir „pārāk” un šo domu manī ļoti papildināja Igo Cilvēks, kas smejas – kā simbols. Tie Klauni, kas nāk no atkarīgām ģimenēm, un kas kļuvuši par pasaulē plaši pieprasītiem komiķiem – vai tad viņi nav sakropļoti un vai tad pateicoties šīm kroplībām, nesaņem lielu naudu un lielu slavu – mēs viņiem maksājam tāpat kā 300 gadus atpakaļ Eiropas tirgus laukumos. Vai viņi apzināti spētu izvēlēties sev citu dzīves ceļu, ja „sākumā”, par kuru mēs neko nezinām, kāds to viņiem paprasītu? Jungistu valodā runājot – mums ir Persona ar tās spilgtu lomu, bet mums nav Ego, vai nojausmas par to, kāds tas varētu būt bijis bez šīs Personas.

Šīs domas sasaucas ar manu ideju par cilvēka „pirmo dzīvi” kā dzīvi dzimtaskokā – tajā mēs esam kā „orgāni”, kas kalpo visa „organisma” – dzimtaskoka vajadzībām. Par „organismu”, neatkarīgu no dzimtaskoka, mēs varam izaugt, labākajā gadījumā, tikai otrajā dzīves pusē, kad iespējamas apzinātas, uz briedumu dibinātas izvēles.

Pēdējā laikā man ir noformulējušās precīzākas domas par to, kāds mehānisms nosaka, ka izveidojas šādas lomas atkarīgā ģimenē. Bet vispirms kolēģis Jānis Ozols: “Cilvēka audzināšana neizbēgami nozīmē tā kropļošanu un audzināšana cauri gadu tūkstošiem – kroplības, kas sagrupētas arhetipos un kas veido mūsu psihes pamatus, bez kuriem nevar. Tādēļ – vai labāk būtu bez audzināšanas, neuzspiežot izveidojušos kultūru bērnam un atļaujot tam „izaugt par mežoni”?”
V. Rudzītis “Neiespējami smieties”
———
Viestur!
Ja reiz no raksta par vardarbību pret sievieti tiešām tika izrauts gabals no konteksta, lai ar apmaksātas PR firmas palīdzību ļoti profesionāli (un arī “veiksmīgi”) sarīkotu kampaņu pret Tevi, tad šoreiz izskatās, ka Tu pats šo frāzi esi ielicis ārpus konteksta, izliekoties, ka nespēj atšķirt indivīda evolūcijas pamatprincipus no sabiedrības kā kopuma evolūcijas līkločiem.

Filoģenēze atkārtojas ontoģenēzē, jeb – tas, kas kādreiz bijis sabiedrības attīstības etaps, tagad ir indivīda attīstības daļa. Vēsturiskais matriarhāts tagad ir bērna pirmais dzīvības gads, kurā Tēva vēl nav, tikai Māte un Bērns. Bet Māte ir kopā ar Bērnu grūtniecības laikā tikai viena iemesla dēļ – jo viņai ir tāds orgāns – dzemde, bez lielā burta. Daba ir atdevusi Bērnu vienam no vecākiem, nosaucot šo vecāku par māti. Bet zīdīšanas laikā bērns ir pie mātes tādēļ, ka viņai ir krūtis! Savukārt krūtis, pastarpināti ēdināšanai, ir svarīgas ar savu izvietojumu – bērns var zīst un skatīties mātes sejā, kas tam sākotnēji ir Visa Pasaule. Un no mātes sejas viņš šo pasauli gan iemācās, gan rada no jauna.

Es par to šeit atceros tādēļ, ka gadījumā, ja māte nav sadziedējusi kādus zaudējumus savā dzīvē, izveidojot to „krātuves”, tad viņas sejā nevar neatspoguļoties Upura loma un tās ciešanas. Un viņa nevar neprojicēt savas bailes uz Glābēju, bet dusmas uz Vajātāju, kas atbilst pirmajām divām lomām atkarīgas ģimenes struktūrā! Un tā nav tikai atkarīga ģimene, jo tās loģika veidojas nevis no apreibinošu vielu lietošanas, bet gan matriarhāla, kur Mātes loma ir ievērojami stiprāka par Tēva lomu (kas mēdz sadrupt arī alkoholizācijas rezultātā, bet tas sākas Tēva neiztukšoto zaudējumu krātuvju dēļ). Tātad – Mātei dzemdes un krūšu dēļ ir tā priekšrocība, ka savu zaudējumu sadziedēšanas darbā viņa var izmantot bērnus un daudzviet to arī dara – neapzināti, protams. Mātes vajadzības ir tās, kas rada Glābēju – Varoni un Vajātāju – Grēkāzi. Māte to netraucēti var darīt tikai tad, ja Tēva nav, jeb ja tas ir vājš.

Viktora Igo darbs man lika ārprātīgi skaudri ieraudzīt, to, ko vispār jau zināju – kā par visu maksā Bērns, kaut arī tā ir vienīgā loma, kas spēj Radīt. Ja to sabradā uz iznīcina, tad pasaule kāpjas atpakaļ, vismaz neattīstās.

Interesanti ir ar Muļķi vai Klaunu, kas daudzās pasakās ir trešais dēls, dzimis pēc diviem „gudrajiem”. Muļķis būtībā nozīmē attīstības iespēju ārpus mātes drāmas trīsstūra, iespējams, kādā ārpusģimenes teritorijā, varbūt Tēva. Bet tikpat labi iespējams – attīstību kaut kur citur, kur Bērns var tikt adoptēts pie citas mātes. Igo mums rāda mākslīgu, ķirurģiski konstruētu Muļķi, kurš ir seperācijas un atbrīvošanās parodija, tādēļ arī tam jāmirst, nevis jādod cerība pasaulei. Varbūt viņš ir visas trīs lomas vienlaicīgi – Varonis, Grēkāzis un Klauns. Kas, starp citu, ir īpaši aktuāli mūsdienu situācijā, kad trīs un vairākbērnu ģimenes ir liels retums. Un līdz ar to – liels retums ir Muļķi kā ģēniji un radītāji. Vai – vienīgajam bērnam uz saviem pleciem jānes visas lomas.

Tiktāl par bērniem piešķirtajām lomām, to dominēšanu un jautājumiem par Ego attiecībām ar šīm lomām. Vai – personības un Personas attiecībām jungistu terminoloģijā. Taču Jāņa Ozola tekstā iezīmējas arī cita līnija – [..] Un ja arī šoreiz kāds, pamanot, ka Rudzītis sāk atdzīvoties, sadomās dot pasūtījumu F. vai G. firmai nākošās kampaņas organizēšanai, lai “to Rudzīti, kas negrib mācīties” galīgi noliktu “pie vietas”, tad Tavas brīvās asociācijas par Rēzijas izrādes tēmu vēl vairāk atsvešinās Tevi no tiem, kas nespēj pacelties līdz šim domas lidojumam. Bet tieši šiem ļautiņiem psihoterapija ir visvairāk vajadzīga.
Tā man izskatās šī Tava izvēle. Provocēt vajag, bet provokācija , kuras rezultātā paškaitējums ir daudzkārt lielāks par iesēto idejas graudu, XXI gadsimtā lāga nerullē. Džordano Bruno laki ir pagājuši. Ar vislielāko labvēlību… J.

Es Jāni tiešām izjūtu kā ļoti labvēlīgu pret mani un manām idejām un esmu par to viņam pateicīgs. Bet – šajos vārdos sajūtu kaut kādu apakšnoti, kas sākās jau cita man labvēlīgā – Bena Latkovska tekstā. Bet Jānis kaut kā ieskicē profesionālas pašnāvības perspektīvu, asociācijas ar Džordano Bruno un Sokrātu, Bens savulaik runāja par Galileju. Un tāds kā neliels vilšanās nīgrums tur klāt – nu priekš kam tas vajadzīgs, kamdēļ jārausta atkal kāda aptrakusī aiz viņas ūsām? Viņas tak nesaprot, ko dara, bet rezultātā cilvēki, kam vajadzīga tava palīdzība, bet kas paši to vēl nezin, no tās tiek šķirti. Jo nekāda profesionāli organizētas taciņas, ar kuras palīdzību cilvēki tiktu pie Tevis pavadīti nav un pie līdzšinējā neprāta līmeņa arī nebūs.

Emocionāli šo līniju, izskatās, turpina arī Guna Berga: Piekrītu, Jānim Ozolam par domas lidojumiem. Profesionālam psihoterapeitam droši vien piemīt tā spēja ne tikai lidot, bet arī piezemēties un būt visādos starpstāvokļos pēc vajadzības. Jautājums, vai un ko rakstīt sociālos portālos katra paša ziņā. Manuprāt, FB nav telpa terapeitiskām attiecībām. Te saziņa ar radiem, draugiem, kolēģiem, ar savu profesiju neidentificējoties, bet arī to neaizmirstot… Protams, nevar būt ne runas par terapeitiskām attiecībām feisbukā un arī par ārstēšanu ar tā palīdzību – nē. Bet ir tāda lieta kā „psihoterapeiti runā par psihoterapiju” – viņi tad neārstē, bet apspriež teoriju un praksi. Un internets ir ērta vieta tam – šodienas realitātē ik trešdienas kopānākšanas vakari kā Freida laikā būtu kaut kas neizpildāms.

Tas ir interesants formāts – tāpat, kā ja basketbolisti nevis spēlētu basketbolu, bet runātu par to. Cits žanrs, bet ne mazāk interesants un nevajadzētu no tā vairīties. Tieši otrādi, man liekas, vienkāršam cilvēkam psihoterapeitu sarunas par psihoterapiju dod vislielāko labumu, lai orientētos, kur viņam vajadzētu vai nevajadzētu griezties un kādēļ. Un arī pašiem psihoterapeitiem tās var dot vairāk, nekā beznosacījuma uzticēšanās sertifikācijas Nolikumam un tā izmantotājiem.

Tomēr atgriezīšos pie tās bažīgās un nedaudz nīgrās emocijas, kas iet cauri visu trīs citēto sarunbiedru tekstiem. (Man liekas, ka iet, varbūt citiem liekas, ka neiet. Varbūt izteikumu autori vispār būs izbrīnīti, uzzinot, ko es tur saklausu. Viņiem ir tiesības teikt – es neteicu, bet tu dzirdēji. Jā, tā bieži notiek, tādēļ uzsveru – es par to, ko dzirdēju.)

Ir doma, ka es sāku „atdzīvoties” un ka tas draud ar manis „galīgu nolikšanu pie vietas” un ka vispār jau – vai man to vajag un būtu galīgi stulbi, ja vajag. Man liekas, es jau izskaidroju, ka nekādas apzinātas un pārmērīgas provocēšanas vārdā „kropļošana” nav – es tādu jēgu tajā neesmu ielicis. Taču varu piekrist, ka ja kāds tādu gribētu saklausīt un sarīkot kampaņu Nr.2. – tad gan ir jautājums, vai man to vajag. Un vai „vajadzēšana” ir kaut kā saistīta ar „atdzīvošanos”? Kamēr esmu neatdzīvojies, tikmēr nerodas iespaids, ka gribu mirt?

Pagājušā gada kampaņā pret mani kopā sanāca apbrīnojama kompānija – feministes + LPB Valde + profesionāls „melnā PR” kantoris + finansētājs. Man vairāk gribas domāt, ka LPB Valde tur iekļuva aiz muļķības un nespējas sevī norobežot asiņainās matriarhālās jūtas, kas būtu bijis vienkārši izdarāms – nosakot, ka lēmums par Rudzīša izslēgšanu/neizslēgšanu tiks pieņemts nevis uz karstām pēdām – 21-os vakarā, bet – pēc mēneša, kad viss emocionāli būtu nostājies savās vietās. Toreiz visu vadīja kāds (ne)prāts no feministu un liberālo puišeļu vides. Tomēr Valde lāva sevi izmantot un skaidrs, ka arī vainas sajūtām par to būtu jābūt – no tām kaut kā jāatgaiņājas. Un nemitīgi jāklusina publiskas šaubas par LPB Sertifikāta „svaru”, jo – Rudzītis turpina strādāt, it kā nekas nebūtu bijis! Ar vārdu sakot – tās Valdes meitenes mani tagad nedrīkst aizmirst, jo izslēgšana mani automātiski padara par ienaidnieku un viņas turpina ņemties un par sevi atgādināt. Viņām es esmu kā dadzis acīs, kamēr dzīvs. Un viņas ir spiestas kaut kur aiz muguras rušināties un cīnīties.

Karš pret mani turpinās arī tādā veidā, kā aprakstīju ierakstā „Pārbijies mātes aizstāvis” – tomēr šeit nevar apgalvot, ka LPB Valdes dāmas personiski ir papūlējušās, lai Ventspils augstskolas zinātņu prorektors ieņemtu aktīvu karojošu pozīciju. Iespējams, ka to panākusi skaļais „melnais” PR, pielīmējot man lipīgo „sievu sitēja” birku. Nevar arī apgalvot, ka tās ir bijušas manas bijušās kolēģes, kas mēģināja izdarīt spiedienu uz kādu antifeministisku sieviešu kristiešu organizāciju, kad tā bija uzaicinājusi mani uzstāties 700 sieviešu priekšā ar lekciju „Laulības formu attīstības vēsture”. Kad man tas tika atstāstīts, es, protams, nejautāju, kas bija tie cilvēki, kas zvanījuši un griezušies personīgi, uzdodot jautājumu – „vai tas, ka uzaicināt Rudzīti, nozīmē, ka atbalstiet vardarbību pret sievietēm?”. Iespējams, ka tās nav Valdes dāmas personiski, kas tādi ventilē savu enerģiju. Iespējams, ka tā ir tikai viņu palaistā melu un nelietības kampaņas aste. Gan jau daudzas tādas astes rēgojas vēl citur, bet es par tām neko nezinu, tikai sajūtu.

Kad pēc lekcijas vārdā nesauktajā reliģiskajā organizācijā jautāju – kā cilvēki uztvēra manis teikto – atbilde bija: ”Domājošie – ar lielu pateicību un atzinību, bet „pareizie” – ar bailēm un promskriešanu”. Sadarbība ar šo organizāciju turpinās. Es par to stāstu tādēļ, ka visi šie propogandisti nav sapratuši savas darbības nelietīgumu – mēģinot izolēt mani, viņi traucē tiem cilvēkiem, kam es esmu vajadzīgs. Un Jānim Ozolam, šķiet, nav 100%-ga taisnība, mudinot mani „nelekties”, jo tādā veidā es sevi atņemot tiem, kam tas vajadzīgs. Cilvēki mēdz būt arī ar neatkarīgu stāju un paši atrast, ko viņiem vajag un kā pie tā tikt.

Nobeidzot – par valodu. Prasība uzrakstīt tā, lai katram būtu saprotama autora doma, ir nereāla. Ir daudz tekstu, kurus lasot, esmu apmaldījies, tā arī nesaprazdams, ko autors ar tiem bija domājis. Taču man nekad nav ienācis prātā par to uzbrukt autoram, es pārmetu tikai pats sev – valodas, konteksta vai gramatisko formu nezināšanu, nepietiekamu pacietību un koncentrēšanos. Jeb, kā kādā komentārā precīzi norādīja jauna, ārzemēs studējoša meitene – jebkuru tekstu mēs saprotam tikai caur interpretāciju. Mēs katrs lasām kaut ko citu un savu.

Agrāk kaut kā bija pierasts – ja nesaproti, vai nu paklusē, neparādi savu muļķību, vai pajautā! Noskaidro, ko autors domājis! Mēģini saprast daudzplākšnainu, alegorisku, metaforisku, simbolisku, hiporbolas saturošu tekstu! Un ieraugi, ka valodas formu dažādība ir proporcionāla domāšanas procesa attīstībai! Dzintars Sodums veltīja visu dzīvi, lai saprastu Džoisa „Ulisu” – to lasīt bez Soduma komentāriem nozīmē daudzus nozīmju slāņus nepamanīt. Vai kāds domā, ka Džoiss tā rakstīja, jo vēlējās uzdot mīklas saviem lasītājiem? Dzīves pretrunīgumu un daudzplākšņainību var atspoguļot tikai tai atbilstoša valoda. Jo vairāk plākšņu un pretrunu, jo valodai jābūt metaforiskākai un niansētākai. Nevis otrādi – jāpieprasa, lai sarežģītais vienmēr tiktu pasniegts tā, lai arī tante Bauskā saprastu.

Šodien mēs esam liecinieki uzbrukumiem tekstu autoriem. Ja kaut ko sagremot ir grūti – grāmatu kaktā! Šī jaunu cilvēku liga diemžēl ir raksturīga arī maniem tiesātājiem, man neviens nav prasījis – ko tu domāji ar šo tekstu? Svarīgi – ko mēs tajā ieraudzījām. Jānis Ozols mani baida, ka tas varētu turpināties – ja nerakstīšu nepārprotamāk. Tas man šķistu kultūras kapitulācija kaut kādiem tur reāliem vai iedomātiem hunveibiniem, iekšēja cenzūra. Man tas šķistu pazemojoši. Es negribu dzīvot bailēs, vai tik kāds kaut ko ne tā nav sapratis. No tāda viedokļa raugoties – cik labi, ka es vairs neesmu tur, kur valda Vara, nevis Gars. Un es centīšos šo robežu nosargāt.