Tuvība un Nāve

Atlikuši kādi pāris mēneši līdz manas kārtējās grāmatas “PIRMAIS TEMPLIS. Sievietes ķermeņa simbolika” Atvēršanai. Šeit viens fragments no grāmatas – mana psihoterapeita prakse apliecina, par ļoti nozīmīgu, varbūt pat pašu nozīmīgāko sievietes un vīrieša attiecību problēmu

Jebkurai bioloģiskai sugai ir vai nu jāsavairojas, vai jāiet bojā, tas pats attiecas uz teritoriju – tā vai nu jāpaplašina, vai jāzaudē. Var teikt, ka dzīvība un nāve ik dienu mērojas spēkiem, notiek konkurence starp dzīvnieku sugām, izdzīvo stiprākais. Cilvēki arī ir dzīvnieki, kas konkurē ar citiem dzīvniekiem un citiem cilvēkiem.

Interesanti, ka, jo attīstītāka suga, jo vairāk par teritorijas paplašināšanu atbildīgi kļūst tās vīrišķie indivīdi. Bitēm tas tā vēl nav – tām bišu māte izdēj neapaugļotu olu, kam ir tikai puse no mātes ģenētiskā komplekta (tēva nav), un tas izaug par tēviņu – tranu. Tas ar savu puskomplektu apaugļo māti no citas saimes, kura tad var dēt arī oliņas ar pilnu ģenētisko komplektu – darba bites. Sarežģīts nosacījumu komplekts saimē un ārpus tās nosaka, kad tai jāspieto. Vecā māte kopā ar daļu darba bišu un traniem izlido uz jaunu vietu kādus septiņus kilometrus tālāk, bet atlikušās bites izaudzina jaunu māti, kas apsēklojas un turpina savu dzīvi līdz nākamajai spietošanai. Sugas teritorijas paplašināšanas funkciju – spietošanu – pilnībā veic sievišķie indivīdi – darba bites un māte. Darba bites pilda arī saimes aizsardzības funkciju, traniem pat nav dzeloņa, to vienīgā funkcija ir apaugļot.

Cilvēkveidīgie pērtiķi dzīvo baros, kuros pieaugušo tēviņu teritorija jau diezgan skaidri atdalīta no mātīšu un bērnu teritorijām. Tēviņiem ir pilns hromosomu komplekts, un tie ir daudz neatkarīgāki no bara nekā bišu trani no saimes. Es teiktu – tie sievišķi mātišķo daudz vairāk nekā trani izjūt kā šausmīgo, tomēr arī kā gana pievilcīgu, lai vienatnē vai tikai vīru kompānijā nedotos plašajā pasaulē laimi meklēt. Pērtiķu tēviņi aizsargā baru no citiem pērtiķu bariem un gadījumos, kad cīņas beidzas ar uzvaru, gūst iespēju tikt pie jaunas teritorijas un līdz ar to barības bāzes.

Cilvēki ir daudz elestīgāki – mēs pieaugušā vecumā varam dzīvot gan vienatnē, gan veidot ģimenes un plašākas kopienas ar kopīgām interesēm. Cilvēkiem ir raksturīgi migrēt, ceļot, doties nezināmajā – un tā ir galvenokārt vīriešu funkcija, sievietes ar bērniem mēdz tiem sekot, jo cilvēku vīrieši ne tikai apaugļo kā bišu trani, ne tikai aizsargā kā pērtiķu tēviņi, bet arī apgādā. Jo attīstītāka cilvēku sabiedrība, jo ilgāks laiks jāiegulda bērnu audzināšanā un izglītošanā. Tādēļ sievietēm ir mazāk iespēju piedalīties pārtikas un visa pārējā dzīvei nepieciešamā sagādē, tas gulstas galvenokārt uz pieaugušu vīriešu pleciem. Ceļot, migrēt, karot un citādi paplašināt savas ģimenes, kopienas vai tautas teritoriju – tas ir jaunu vīriešu uzdevums. Kas ir arhetipiski bioloģiskā motivācija, lai to veiktu? Mātes ķermeņa šausmīgums dēla acīs.

Lai labāk saprastu, kā darbojas mātes ķermeņa šausmīgums, iedomāsimies sešus mēnešus vecu dēlu mātei pie krūts un tēvu, kas šo motīvu fotografē. Ar tādām bildēm pilni ne tikai fotoalbumi, bet baznīcas un mākslas muzeji. Uz tādām skatoties, sajūtam ko sakrālu, maigu un pienīgu. Bet tagad iedomājieties šādu pašu sižetu pēc četrpasmit gadiem – ko sajutīs tā dalībnieki? Pareizi – šausmas, riebumu un apjukumu par šīm jūtām. Nē, nē, nē – tā nedrīkst, saka kāda programma iekšā. Un dēls aiziet plašajā pasaulē, lai neiekļūtu šādā fotogrāfijā. Ja daudz sasniedz, tad ģimene un tauta ir paplašinājusi savu teritoriju – ja ne ģeogrāfisko, tad intelektuālo, muzikālo vai vēl kādu virtuālo citu.

Bet ja nevar nekur aiziet, tādi apstākļi, nav brīvu apdzīvojamo platību – kā PSRS? Vai ir kovids – divi vecāki un divi bērni divistabu dzīvoklī attālināti strādā un mācās 24/7? Tad sievišķais šausmīgums nevar nedominēt, tas visu vīrišķo iespiež zemē (jums jāatrod izeja no šīs šaurības! – tāds ir zemapziņas nodoms). Vīrišķais sākotnēji reaģē ar potences samazināšanos un izsīkšanu, pēc tam ar agresiju, galējos gadījumos – fizisku.

Dzīvniekiem, kuri nav savairojušies par daudz vai netiek turēti mazos sprostos, mātes ķermeņa šausmīgums izpaužas kā bērnu atdalīšanās – tiem ir gana citas vietas, kur dzīvot. Taču cilvēki un cilvēkpērtiķi bonobo [1] ir iesprostoti relatīvi mazā teritorijā, tādēļ nevar neizmantot ķermeni un seksu attiecībām, vienam otra izturēšanai. Cilvēki iesprostoti nevis tādēļ, ka teritorijas mazas, bet ka cilvēku daudz.

Arī Dieviete ir tikai cilvēkiem, tur vajag gana lielas smadzenes, lai izveidotu reliģisku priekšstatu par to. Dzīvniekiem seksuālās un pārējās mātīšu un tēviņu attiecības veido tikai un vienīgi mātītes dzemdes cikla loģika – kad mātītēm sākas ovulācija, tēviņi pamet visu, ar ko nodarbojušies līdz tam, un dodas riestot. Kad riests beidzas, katrs atgriežas pie savām lietām un par pretējo dzimumu neinteresējas. Mātītes vienas pašas piedzemdē mazuļus, par tiem rūpējas un izaudzina, līdz tie gatavi eksistēt vieni paši. Tēviņi uztur sevi labā fiziskā formā, lai spētu producēt augstvērtīgu sēklu nākamajiem riestiem.

Atšķirībā no cilvēkiem, dzīvnieku, sevišķi zīdītāju, savas sugas ietvaros nav daudz. Ja Latvijā būtu gandrīz divi miljoni lāču kā tagad cilvēki, no kā tie pārtiktu? Tāpēc jau, ka nebūtu, no kā visiem pārtikt, arī ir vien daži desmiti. No tā izriet svarīga konsekvence – nevienam lācim katru dienu nav jāsatiek simt vai vismaz desmit lāceņu. Viņam nav jāsatiek pat viena, jo tā, kas audzina viņa bioloģiskos bērnus, tiek ar to galā pati. Tādēļ iespējai, ka lācis un lācene kopā pastaigājas pa mežu zem rociņas, ir tiesības būt tikai kā skaistai mākslinieciskai fantāzijai!

Tas, ka cilvēku suga ir savairojusies pa visu pasauli kā neviena cita un cilvēkbērniem vajadzīga sevišķi ilga abu vecāku aprūpe un audzināšana, noteic to, ka vīriešu un sieviešu saskarsme ikdienā ik uz soļa ir neizbēgama. Sievietes un vīrieši iegūst jaunu izaicinājumu – kā savienot bērnu aprūpi ar vīrieša, savas mātes dēla, vajadzību attīstīties, aizejot no mātes un visām citām sievietēm, kuru ķermenī taču ir tā pati simbolika, kas mātes ķermenī? Man patīk domāt par četrām fizisko un garīgo attālumu stadijām starp sievieti un vīrieti – ar šiem attālumiem cilvēki regulē savas attiecības tā, lai iespējami maz izpaustos un būtu izjūtams sievietes ķermeņa šausmīgums un sievietes dzemdes cikla fāzes un vecumposma loģika iespējami maz producētu bēdas un niknumu uz vīriešiem, kas vienmēr maisās pa kājām (premenstruālā sindroma laikā) un “nekad nav pieejami” tad, kad tos tiešām vajag – reālajās un simboliskajās auglīgajās dienās.

Un tagad par četrām attālumu stadijām, kuras strādā vīrieša uztverē attiecībā pret viņa sievieti: Pirmo Templi, gan kā Dzemdi, gan Dievieti. Pirmā, gana distancētā, ir “mazo baiļu” stadija. Tajā bailes transformējas lūgšanā un ziedošanā – es būšu labiņš, tikai nepazemo, nenogalini mani! Še tev sekss, sēkla, ziedi, iztikas līdzekļi, jauna mašīna, ārzemju ceļojumi! Tajā no sievietes pozīcijas viņš izskatās kā “īsts vīrietis”, lai gan vienmēr jau var gribēt vairāk. Un dažreiz notiek tā, ka jo vairāk tiek ziedots, jo lielāka neapmierinātība, ka nav vēl vairāk. Tiesa, tas tajos gadījumos, kad vīram jāmaksā sievastēva sataisītie rēķini – jādod sievai tas, ko viņas tēvs nav iedevis, bet ko viņai šķietami eksistenciāli vajag.[2]

Ja vīrietis fizisko un garīgo distanci ar savu sievieti sajūt kā nepietiekami tālu un viņa mobilitāti un brīvību ierobežojošu, tad mazās bailes transformējas par lielām. Jo vīrieša attīstība ir tieši proporcionāla fiziskajam un garīgajam attālumam no viņa mātes un dzimšanas traumas, bet katras sievietes ķermenī ir tie paši simboli, kas mātes ķermenī. Tātad katra sieviete par kaut kādiem procentiem, teiksim desmit, tiek uztverta kā māte. Ķermenisks saspringums – bailes (piedzimt atpakaļ traumā), erekcijas un (vai) ejakulācijas traucējumi kompensē un parāda nepietiekamu fizisko un garīgo attālumu no sievietes un pretošanos piedzimšanai tajā atpakaļ.

Nākamais distances samazinājums izlaužas cauri bailēm un nokļūst pie dusmām un niknuma. Es te runāju par normālām psiholoģiskajām aizsardzībām, kuru ārējais, brīdinošais slānis ir bailes, bet iekšējais, ķermeni mobilizējošais, aizsargājošais, dusmas, niknums. Ja vīrietis izjūt sievieti kā pārāk dziļi ielauzušos savā teritorijā (tas ir subjektīvi, nevis objektīvi – sieviete nekur nav ielauzusies), viņā parādās šīs emocijas. Un ja viņš tās nesaprot un nepārvalda, tad viņš aizsargājas fiziski, sit sievietei, nevis Dievietei, kuru izjūt kā viņu apdraudošu. Tā ir tā sauktā ģimenes vardarbība vai vardarbība pret sievieti, kā to dēvē feminisms, nesaprotot un negribot saprast tā izcelsmi. Un tādēļ protošs tikai nosodīt un sodīt, nevis izprast un palīdzēt. Dusmas un niknums uz sievu (sievietēm vispār) līdz pat mizogīnijai var arī neizpausties vardarbīgi. Var būt arī norobežošanās no visa sievišķā un niknuma transformēšana uz sevi.

Un, visbeidzamais, ceturtais, ekstremālais un finālais satuvināšanās līmenis ir saplūšana, piedzimšana atpakaļ, ievilkšana sievietē un viņas kādreiz jau piedzīvotajā zīdaiņpuikas bezpalīdzīgumā un mātes virskundzībā. Pieaugušu cilvēku dzīvē šī stadija praktiski nav piedzīvojama, bet fantāzija par to ir ļoti jaudīga un motivējoša vīriešiem kaut ko tādu nekad nepieļaut. Bet zīdaiņu puiku pieredzē tas varētu būt kaut kas reāls – milzīgā, visaptverošā māte, šausmas un riebums pret to. Te varētu būt saknes arī vienai no vīriešu homoseksualitātes etioloģijām. Šī, ceturtā, subjektīvā tuvuma sajūta ar sievieti, būtībā ir nāve. Nevis objektīvā, bet subjektīvā, nāves bailes.

Visas šīs problemātikas nebūtu, ja cilvēku būtu tikpat maz kā lāču. Bet cilvēku ir daudz un pat bonobo šimpanžu ir daudz, ja rēķina uz to apdzīvotās teritorijas kvadrātkilometriem. Nav iespējams tēviņiem/vīriešiem un mātītēm/sievietēm nesastapties. Tas nosaka, ka seksuālās attiecības iegūst jaunu funkciju – ar to palīdzību regulē to, kas lāčiem regulējas, dodoties katram uz savu meža stūri.

Citiem vārdiem – bonobo un cilvēki apmāna dabu, izliekoties, ka tie taisa bērnu divreiz nedēļā, nevis vienreiz gadā vai retāk. Un daba tiem atbild ar pretimnākšanu, ļaujas apmānīties, dodot tādas pašas sajūtas un hormonālos stāvokļus kā dzīvniekiem riestā. Tātad – jo lielāks sugas īpatņu blīvums attiecīgajā teritorijā, jo intensīvākiem jābūt seksuālajiem kontaktiem, pretējā gadījumā jāpieaug starpdzimumu agresivitātei kā sekām daudzu īpatņu psiholoģiskajām aizsardzībām – tām taču jāreaģē uz to, ka kāds ienāk un uzturas indivīda komforta zonā.

Praktiski visās konsultācijas, kad pie manis griežas pāris, kā galvenais parādās pareizas teritoriju sadalīšanas jautājums. Dzīvoklis vai māja ir jāuztver kā sievietes dzemdes paplašinājums. Ja pa to nesaskaņoti šiverē vīrietis, sievietei skaļi – agresīvi – vai klusu – autoagresīvi – jāprotestē. Lai tas nenovestu līdz skandāliem un laulības krīzei, sieviete jāuztver kā mājas direktore, bet vīrietis – kā direktors ārpus mājas – simboliskajos medību laukos. Kopīgā teritorija ir tikai guļamistaba.

Praktiski tas nozīmē to, ka sievietes nevar būt drošas, ka ar savu neatvairāmību un pievilcību nav tik dziļi ielauzušās kāda vīrieša aizsardzībā, ka tā nevar nenostrādāt seksuāli vai fiziski agresīvi, it kā aizsargājoties. Tā ir problēma vīriešiem, tādēļ tie cenšas migrēt, cik tālu vien iespējams uz Zemes, pēc tam kosmosā, virtuālajā telpā. Sievietēm divdesmit četras dienas mēnesī tas ir pieņemami, no personiskā viedokļa, bet ir taču arī bērnu radīšanas vajadzību argumenti auglīgajās četrās… Un bērnu audzināšanas argumenti visās divdesmit astoņās.

Tas viss ir ļoti sarežģīti – ar tiem attālumiem starp vīrieti un sievieti, viņas Dievieti un Dzemdi. Islāma kultūrā atbildība par sievietes ķermenī ieslēgto pievilcības spēku kontroli uzlikta sievietei. Tai jāstaigā tādā apģērbā, kas, cik iespējams, bloķē Dievieti un Dzemdi vērotājam uz ielas. Viņa savu ķermeni pilnīgi vai daļēji drīkst atkailināt tikai vīra klātbūtnē.

Kristīgā civilizācija atbildību par Dievietes un Dzemdes bloķēšanu uzliek vīrietim. Lai cik pievilcīga būtu sieviete un lai cik pavedinoši viņa uzvestos, gadījumā, ja tai šķitīs, ka pret viņas gribu ir pārkāptās tās seksuālās vai fiziskās robežas, jāatbild būs vīrietim.

Nezinu, kurai no civilizācijām ir pareizāka pieeja. Bet abas atzīst, godina, baidās un respektē sievietes ķermeņa kā Pirmā Tempļa sakrālo nozīmi un neatvairāmību.