Varbūt grupveida izvarošana?

Nepiefiksēju kad un kur, bet nesen mediji tiražēja ziņu no Austrumukrainas, kur tikušas izvarotas 13 un 15 gadīgas meitenes. Varmākas, cik var saprast, bijuši no bandītiskajiem grupējumiem. Mani pārsteidza nevis šāds fakts – grūti iedomāties karadarbību bez seksuālas vardarbības. Pat upuru vecums nebija tas šokējošākais, kaut arī grūti to tā mierīgi sagremot. Galvenais šajā ziņā man šķita varmāku motivācija – nevis savas dzimumtieksmes apmierināšana, nevis pretinieka demoralizēšana, pazemojot viņu sievietes un bērnus, nevis sava ārprāta un slepkavošanas traumu izlādēšana. Izrādās, tas darīts, lai sodītu meitenes par kaut kādiem, bandītuprāt, tikumības pārkāpumiem. Sievietēm neesot jāatrodas naktsklubos un tamlīdzīgās vietās. Viņām jāsēž mājās. Ziņā tika doti arī mājieni uz vai nu tikai bandītu, jeb arī visas Krievijas īpašo misiju – būt par kristietības atjaunotāju Eiropā. Izklausās, šiem pēc cietuma nārām alkstošajiem vīriem ir principi vismaz par sievietes lomu ģimenē un sabiedrībā, bet varbūt arī vēl tālākejošāki.

Šī informācija man asociatīvi saslēdzās ar agrākām ziņām no Indijas, kur sievietes, kas pieķertas laulības pārkāpumos, tiek grupveidā izvarotas, turklāt tas tiek piespriests kā sods, ko nosaka neatceros kāda, bet legāla institūcija, varbūt pat tiesa. Indija vēl ir slavena ar tiem dažiem gadījumiem, kad tiek nolaupītas un izvarotas ārzemnieces. Tagad domāju, ka varbūt arī šiem varmākām ir priekšstats par rietumu sievietēm kā morāli samaitātām un savu sievietes misiju nepildošām. Varbūt, ka šie noziegumi, kas tādi ir no mūsu viedokļa, no to puišu viedokļa arī bija sods.

Tad, protams, ir vēl islāma zemes ar šariata tiesu – tās tēvam var dot tiesības apžēlot meitu par tās laulības pārkāpumiem un paglābt no nomētāšanas ar akmeņiem (šeit citāds, mazāk pārprotams soda veids), bet tēvs to reti kad izmanto, pretējā gadījumā viņa statuss sabiedrībā varētu nopietni ciest. Bet tie laikam nav vienīgie soda mēri. Arī šajā mājaslapā komentētāji ir dalījušies ar informāciju no grāmatām vai interneta vietnēm par musulmaņu meitenēm, kurām ļoti uzmanīgi jāizturas pret savu apģērbu, dodoties uz skolu. Ja kāda sprodziņa būtu izlīdusi no parandžas, varētu draudēt aizvešana uz policijas iecirkni un izvarošana tur.

Visos šajos gadījumos mēs sastopamies ar kaut kādām pazīmēm sievietes uzvedībā vai izskatā, kas liek vīriešiem tik dažādos platuma grādos un tik dažādās kultūrās reaģēt, pirmkārt, identificējot šādu uzvedību vai izskatu par netikumīgu, un, otrkārt, sodīt šīs sievietes ar seksuālu vardarbību. Ja tas notiek, tad, mums jāizdara secinājums, ka šādu darbību izcelsme nav saistīta ar kaut ko situatīvu vai kulturālu. Tie ir kādi neapzināti mehānismi, kas darbojas vīriešos un sievietēs un attiecas uz reaģēšanu uz poliandriju.

Izskatās, ka vīrieši, sevišķi ja nav pārāk apkrauti ar izglītības un kultūras prasībām, ļoti labi sajūt to pašu viszemāko seksuālās pievilināšanas slieksnīti, kuram, pati to vēl nesaprotot, jau pārkāpusi sieviete. Ok, varbūt viņi tikai izfantazē, ka no parandžas izlīdusi matu sproga jau ir netiklības pierādījums. Varbūt baidās no tādiem vilinājumiem, jo kolektīvajā ir pieredzējuši un individuāli vismaz dzirdējuši stāstus kā viena sieviete var sanaidot savā starpā brāļus, draugus un kompanjonus. Varbūt dažās kultūrās tie ir tā audzināti, ka tiklīdz izdzird visvārāko Dzemdes seksuālā aicinājuma un Dievietes pieprasījuma ziedot melodiju, tā reaģē uz to kā uz kara pieteikumu.

Reakcija – izvarošana, turklāt grupā (brāļi, draugi un kompanjoni) varbūt ir savā ziņā loģiska, lai cik briesmīgi tas neskanētu. Tā tiek vērsta pret pašu pārkāpuma būtību – sievietes (Dzemdes un Dievietes) seksuālo aicinājumu, atbildot uz to tieši, seksuāli, bet neproporcionāli. Šī reakcija ne tikai ļauj „cietušajiem” vīriešiem izlādēt savu uzrunāto seksualitāti, bet arī izvest šo izlādi kā vīriešu savstarpējā uzticības zvēresta rituālu. Kopīga vardarbība demonstrē, ka upuris nespēj sanaidot soda izpildītājus. Neviens neiežēlojas.

Ja šādi palūkojamies uz kultūrām, kurās sieviete ir atbildīga par savas seksualitātes izrādīšanu tikai vīram, tad varam aizdomāties arī – kur ir aizgājusi mūsu, Rietumu civilizācijas kultūra. Varētu teikt – mums seksualitāti ģimenes rāmjos tur nevis sievietes ar atbildību par saviem seksuālajiem rāmjiem, bet arī vīrieši, kuru pienākums ir nepārkāpt sieviešu seksuālās robežas, ja viņas to nevēlas. Vīrieši šādu atbildību tur, tur, līdz kamēr nomet zemē. Un tad tādi stāsti – pārgulēju ar sava labākā drauga sievu, nevarēju atturēties! Bet arī – viņa pēc tam bija griezusies policijā par izvarošanu, lai gan seksa laikā nekas neliecināja, ka viņa to nevēlas.

Ārlaulības sakari Rietumu civilizācija kļuvuši par tādu kā normu gandrīz vai. Filmās un grāmatās tie tiek attēloti kā romantiski un bieži asociējas ar „labāko, ko vien dzīve var dot”. Cilvēki kļūst par hedonistiem, kam seksualitātes apmierināšana kļūst par lielāko interesi dzīvē.

Starp manām klientēm vienmēr ir kāda, kas stāsta par vienreizējo baudu, kas rodas, viņas Dzemdei un Dievietei „nocopējot” kārtējo vīrieti un jūtot, ka viņš dara to, ko viņam liek. Viņa, protams, stāsta arī par apnikumu, kas iestājas, jau n-to reizi izejot kārtējo iekārdināšanas loku. Par iztērēto laiku, par to, ka no šādas dzīves deformējas citi dzīves mērķi – bērnu audzināšana, ģimenes attīstīšana. Vissvarīgākais šķiet, ka iepriekšējais mīļākais ir varējis atļauties dāvināt somiņas tikai par diviem tūkstošiem, bet tagadējais – par septiņiem! Tās rada ļoti saldu, bet – īslaicīgu sajūtu. Un paģiras – jo neskatoties, ka somiņu un kurpju pilni skapji, vajag vēl un vēl. Un nākamā nekādā gadījumā nedrīkst būt lētāka!

Vai uz to nevar paskatīties arī kā uz sievietes emancipācijas attīstīšanos tādā virzienā, kas objektīvi nenāk par labu ne sievietei, ne vīrietim, ne ģimenei, ne bērniem. Turklāt rodas iespaids, ka jo turīgāki cilvēki kļūst, jo vairāk viņi savu turību izmanto nevis prātīgas attīstības veicināšanai, bet šādai „jutekļu” apmierināšanai un Dievietes varas spēlēm. Bet ja tā, tad ekonomika netiek gana sildīta un turīgie aizmirst savus pienākumus radīt darba vietas un nopelnīto iepludināt vietējā ekonomikā, nevis atstāt Milānas modes namos vai Vidusjūras kūrortos.

Kāds varbūt jautās – kāpēc es runāju tikai par sieviešu laulības pārkāpumiem, pēc loģikas taču vīriešu un sieviešu pārkāpēju skaitam jābūt līdzīgam! Lieta tā, ka „taisīt acis” var arī nabadzīga meitene, galvenais, lai viņai smuki sanāk. (Nabadzīgiem puišiem vairāk jāspecializējas uz vecākām kundzēm, kam to somiņu jau gana!) Jo kā gan var izskatīties uz kopējā mīlnieku fona, ja nevari vismaz to somiņu par diviem tūkstošiem atļauties? Puisim vienmēr būs vismaz neklātienē jākonkurē ar meitenes iepriekšējiem un nākamajiem puišiem. Tāda konkurence nedrīkstētu novest mazvērtības sajūtās… Tātad šādās spēlēs var piedalīties visas meitenes, bet tikai bagātie puiši!:J)

Klausos šos stāstus un jūtu arī bezpalīdzību, kas no tiem skan. Vai es gribu to apturēt? Kad man būs gana? Kam jānotiek, lai es gribētu vairs negribēt ne savas Dzemdes, ne Dievietes izpausmes? Dažreiz jau man arī pajautā, ko lai viņa dara. Tā neticīgi, zinot, ka psihoterapeiti jau padomus nedod.

Nu un tad vienreiz es pateicu ar! Tas ir – pajautāju, ko viņa teiktu par grupveida izvarošanu? Nu tādā Austrumukrainas vai Indijas stilā. Viņa sākumā nesaprata, skatījās manī kā jukušā. Bet palēnām sāka pielekt, viņa aizdomājās. Protams, vardarbība noteikti pārvilktu svītru tādai dzīvei kā tagad. Nekāda acu taisīšana vairs nenāktu prātā. Būtu trauma, jā, bet kāda? Varbūt tomēr pelnīta soda apziņa. Varbūt – ar laiku – pateicība par „izārstēšanu”, grēku izpirkšanu?

Kāds varbūt teiks – psihoterapeiti tā nedrīkst. Kāpēc ne? Es noteikti drīkstu.

P.S. Tās bildes autors ir beļģis Felisjēns Rops – tur viņš uzzīmējis Šarko dušu darbībā, – tā toreiz ārstēja histēriju.