Man jau ilgāku laiku ir šķitis, ka realitāte nesakrīt ar Satversmi. Īstā Latvijas valdība ir neoficiālā Koalīcijas padome un īstā valdības deklarācija – Koalīcijas līgums. Ministrijas tiek pakļautas partijām, nevis premjeram. Un man liekas, ka līdz šim mūsu partijas ir nevis uz četriem gadiem iesaldējušas savus piedāvājumus politiskajā tirgū, bet turpina tajā aktīvi kaut ko piedāvāt arī pēc tirgus slēgšanas, it kā mēģinot pārskatīt vēlēšanu rezultātus vai arī atklāti aicinot uz ārpuskārtas vēlēšanām. Es tajā redzu vēlētāju mandāta nenovērtēšanu un apstrīdēšanu. Partijas būtībā streiko un kliedz – nu kas tas par mandātu! Ko ar tādu var pasākt? Mūsu programmai tāds neder! Ja nedosiet citu, mēs nestrādāsim! Nu labi, izliksimies, ka strādāsim, bet nestrādāsim. Gaidīsim nākamās vēlēšanas un līdz tam slepeni turpināsim cīniņus ar citām partijām.
Un vēl man liekas, ka partijām ir jāstrādā ar to mandātu, vai to uzticības daļu, ko tauta tām dod. Tām jābūt gatavām, ka tas nebūs tik liels, cik cerēts. Un tām jābūt gatavām strādāt Ministru Prezidenta vadībā un saskaņā ar Valdības deklarāciju. Tiklīdz rodas šaubas par to, vai ministrs nav zaudējis lojalitāti premjeram, vai ja viņa partija to šādā lojalitātes konfliktā iedzen, tā tam būtu jātiek plaši diskutētam un dažos gadījumos pārāk lielā partijas ietekmē nonākušam ministram būtu jādemisionē.
Varbūt politiskās apvienības „Par labu Latviju” ideja ir par ko citu. Bet ja tomēr par to, ko še paužu, tad man atliek tikai to atbalstīt. Un es ļoti gribētu cerēt, ka šajā apvienībā sastāvošās partijas pretēji iepriekšējo valdību pieredzei nebūs tās, kas šādu Nacionālo līgumu šūpotu gadījumā, ja premjers nebūtu no pašu vidus. Tad tas būtu kā sportā – klubu intereses tiek pakļautas nacionālās izlases interesēm – tajā sportisti cīnās un pārstāv savu valsti, nevis mēģina iegriezt konkurentu kluba spēlētājam.
|
