Izlasīju interviju un pilnīgi piekrītu vienam komentāram. Proti, latviešus nevar nosaukt par jaunu tautu. Jo pirmā jaunības pazīme ir vitalitāte. Un tāda te jau labu laiku nav vērojama. Turklāt esam taču pārējo baltu un slāvu cilšu vienaudži. Kas tad vainīgs, ka neesam pratuši/spējuši savu valsti dibināt un turēt tā, kā, piemēram, lietuvieši... (Vispār jau mums vēl ir laimējies, jo kaut uz mūža beigām esam tikuši vismaz pie nosacītas neatkarības, pirms nokļūstam nespējnieku patversmē.)
Fiziski jau vēl tauta pastāv, taču, ja tās psihē nenotiks pārmaiņas – liela patiesa attīrīšanās no pagātnes atmiņām, tad arī fiziskais sabrukums būs ārkārtīgi straujš. Rodas iespaids, ka tauta atgādina sklerotisku večiņu, kas neatceras, kas notika vakar un aizvakar, bet labi atceras, kas bija viņas bērnībā...