Kovidslimošana

Laikam esmu tādā statusā, ka manas veselības kolīzijas interesē ne tikai mani un manus ģimenes locekļus. Ziņas par to, ka esmu saslimis ar C-19 un kas tik nu vēl, nez no kurienes ir izplatījušās publiskajā telpā. Pikanta tēma laikam – skaitos antivakseris (lai gan tāds neesmu), nu un tad redz kā – Augstākais spēks viņu sodīja, saslima, varbūt nomirs! Nu labi, parunāsim par to vairāk!

Bāzes imunitāte pirms saslimšanas man nebija diezko slavējama. Gan liekais svars, gan nepietiekoši daudz noskrieti kilometri vasarā. Tāpat arī negana daudz sauļošanās, tātad D vitamīna. Gan jau arī augļus un dārzeņus man vajadzēja vairāk patērēt, lai pārējie vitamīni būtu līmenī. Ar vārdu sakot, pirmssaslimšanas periodā uzvedos tā ir kā būtu mūžam jauns un nemirstīgs.

Tagad domāju, cik tajā bija nāves izaicināšanas – grāmatas “Abpus Pārejai” uzrakstīšana manī pilnīgi lika izzust bailēm no nāves. Baidos no mocībām, kas varētu būt jāpiedzīvo mirstot, bet nevis no pašas došanās pāri Pārejai, varbūt pat – gribu mirt.

Ne mazākā nozīme bija jautājumam – vai es gribu dzīvot tādā pasaulē, kāda tā ir patlaban un par kādu tā veidojas nākotnē. Atbilde ir viennozīmīga – nē. Šāda pasaule manī izraisa garīgas sāpes, jo liek salīdzināt ar to, kādu es to vēlētos saviem bērniem un mazbērniem, bet kāda laikam vairs nebūs nekad. Jūtos briesmīgi, atceroties, kādu izglītību savulaik ieguvu es un redzot, ar kādu spiesti samierināties mazbērni. Vientuļāks ar katru dienu. Savā ziņā jau tas ir tieši tas, ko es uzskatu par cilvēka galveno uzdevumu pēc sešdesmit gadu sasniegšanas – gatavošanos nāvei. Šajā ziņā viss ir kārtībā. Bet no cita skatupunkta – es esmu tilts no saviem vecākiem un vecvecākiem uz bērniem un mazbērniem. Šo uzdevumu man jāpilda iespējami ilgāk, jo manā pieredzē ir resursi, kas maniem pēcnācējiem būs vajadzīgi.

Un vēl pie dzīves tur cilvēku signāli – Viestur, mums ir vitāli svarīgi, kā tu redzi vienu vai otru pasaulē notiekošo. Mēs gaidām tavus blogus, intervijas un grāmatas! Arī šis bloga ieraksts lielā mērā radies tādēļ, ka daudziem vajag tos orientierus, kurus var dot tikai es.

Saslimšana. Vispirms saslima vecākā meita un znots, neslimoja, bet bija inficēti visi pieci viņu bērni. Mēs tiešām likāmies priecīgi un atviegloti tobrīd, jo saslimšana par pusgadu attālināja iespēju meitai tikt atbrīvotai no darba. Tik dīvaini šķita tie tvitera dīvainīši, kas šausminājās, kā var priecāties, ka bērns saslimis. Kā var nepriecāties, ja šādā, jaunai sievietei nebīstamā veidā par pusgadu tiek attālinātas viņas patiešām eksistenciālās problēmas?

Meita izslimoja viegli, znots smagāk. Tas bija saskaņā ar to, kā es attiecos C-19 kā pret medicīnisku problēmu – tās nav, jeb tā ir niecīga. Saslimšana manā, kur nu vēl bērnu vecumā, ar nāvi beidzas procenta desmit- vai simtdaļu robežās. Ar vārdu sakot nav ko uztraukties, saslimšana nav sliktākais un varbūt pat ar ko palīdzētu – pavasarī mēs ar sievu netraucēti, ar QR kodiem varētu aizbraukt uz Rietumgrieķiju – Olimpiju, Pilu un Itakas salu, kur jau ilgāku laiku esam sapņojuši būt.

Nešķita, ka mums ar meitas ģimeni būtu bijuši intensīvi kontakti tajā laika periodā kad viņi saslima. Bet tad saslima sieva un visbeidzot es. Sākumā sieva bija tā, kas jākopj, bet es, neskatoties uz temperetaūru ap 37,5, pirmo slimības nedēļu turpināju strādāt Skype. Bet tad pienāca brīdis, kad bija jāpārtrauc kāda virtuālā sesija un jāatliek visas pārējās – milzu nespēks ne tikai fiziski, bet arī emocionāli, garīgi un intelektuāli.

Es iegrimu tādā psiholoģiskā stāvoklī, kuru var definēt kā balansēšanu uz Pārejas. Trīs dienas neko neēdu, nedzēru, neventilēju telpas, negāju ārā. Gandrīz 24 stundas diennaktī gulēju miegā, turklāt tas bija dziļš un patīkams, tāpat sapņi. Varu piekrist tiem, kas saka, ka C-19 ir humāna slimība, jo tā palīdz aiziet viegli.

Bet tad manī uzausa jautājums – kurš maksās hipotekāros kredītus? Vai ģimene tiešām dabūs apdrošināšanu manas nāves gadījumā, vai tas ies gludi, varbūt ar to nevakcinētajiem radītas papildus grūtības? Vai es gribu, lai īpašums, kurā esmu ieguldījis visas savas darba dzīves augļus, viegli pārietu bankai un bērniem no tā nebūtu nekāda labuma? Tādas domas lika atkal gribēt dzīvot un cīnīties.

Diagnostika. Meita bija izveseļojusies, bet drausmīgi uztraukusies, redzot, kādā stāvoklī mēs ar sievu esam. Arī pats sāku pieslēgties domāšanai, kas man kaiš un cik nopietni viss ir. Trīs dienas bija bijis jāgaida rindā uz testiem, ceturtajā uzzināju – pozitīvs. Mellužu aptiekā par 23 eiro biju nopircis pulsa oksimetru, regulāri mērīju skābekļa saturāciju asinīs. Nevienu brīdi tas nenokrita zemāk par 92. Indikācija hospitalizācijai ir 90 un zemāk, bet to es nekad nesasniedzu. No kolēģiem reanimācijā zināju – cilvēks subjektīvi var justies labi arī ar 60-70 procentiem, bet tad viņš steidzīgi jāpievieno skābeklim zem spiediena (kaut kas līdzīgs barokamerai, bet ne mākslīgās elpināšanas aparātam, ko izmanto narkozei ķirurģijā, izmantojot miorelaksantus, kas atslēdz elpošanas muskulatūru) – nav jau citas iepējas. Bet ar tik zemu saturāciju viņa iespējas izdzīvot ir nelielas, visticamāk, ar šādiem procentiem diennakts laikā viņš mirs. Vai arī vairāk kā mēnesi cīnīsies par dzīvību, bet arī pēc uzvaras tā plaušas sastāvēs galvenokārt no saistaudiem, nevis alveolām, caur kurām kvalitatīvi notiek gāzu apmaiņa.

Kas ir šīs noslēpumainās krustceles, kurās daži aiziet pa nāvējošo ceļu, par kuru traģiskā un biedējošā noskaņā mīl rakstīt mainstrīma žurnālisti, bet citi pa to  ceļu, kuru nospidoši lielais vairākums – arī es? Ceļš, kurā skābekļa saturācija nekad nav zemāka par 90. Par to neviens neraksta – risku visi saista galvenokārt ar vecumu, bet ne tik ļoti – lieko svaru, 1. tipa diabētu, hipertonisko slimību, artrītiem, B un C hepatītiem utml. Gaidu par to kādu uzticamu pētījumu, bet pagaidām man ir “čujs”, ka vecuma kā riska faktora nozīme ir pārvērtēta. Kas attiecas uz nosauktajām slimībām kā riskiem – vienojošais tajos ir tas, ka par visām ir hipotēzes kā par autoalerģiskām. Mana doma – ja vienam autoalerģiskam procesam uzslāņojas C-19 ar savu potenciālu uzbrukt sava organisma šūnām, tas tas nevis dubultojas, bet daudzkāršojas. Cilvēkiem ar kaut kādu autoalerģiju nevajadzētu saslimt ar C-19. Pārējiem tas nav tik bīstami. C-19 autoalerģiskais potenciāls ir tas unikālais, kas to atšķir no citiem vīrusiem un kas liek domāt par to kā mākslīgi radītu bakterioloģisko ieroci.

Kopš sāku domāt, kas maksās hipotēkas, pieslēdzās arī pašdiagnostika. Tā, protams, bija šķība, greiza un nepareiza. Piemērām, tai neienāca prātā, ka vajadzētu atvērt logus, citādi taču es ieelpoju tos pašus vīrusus, kurus esmu izelpojis. Bet tā sāka šaubīties, vai šis ir tikai C-19 un vai organisms to uztver adekvāti, varbūt pārāk autoalerģiski? Meita kaut kādā ne īpaši pamatotā uztraukumā par mani bija izsaukusi ātros, es nepretojos tikt hospitalizēts, jo man vajadzēja fiksu diagnostiku. Ātrajai palīdzībai nebija nekādu grūtību mani slimnīcā nogādāt. Te man pirmo reizi parādījās izbrīns – vai tad slimnīcas nav pārpildītas, ja viss iet tik gludi?

Slimnīca. Interesanti arī to loģistiku pavērot – ātrās palīdzības personāls savāca galveno anamnēzi no manis, paņēma EKG un asinsspiediena rādītājus, laikam izmērīja arī cukuru asinīs. Uzņemšanas nodaļā neviens ārsts mani klātienē neizmeklēja, bet ticu, ka sekoja maniem rādītājiem attālināti. Ātrie slimnīcā no saviem ratiem mani pārguldīja uz citiem un aizveda uzņemšanas personālam. Tā bija tāda procedūra, kuru grūti iedomāties, ja es pats ar savu transportu būtu ieradies.

Galvenais pārsteigums uzņemšanā – prātam neaptveramais personāla skaits un lielais vīriešu daudzums 40+ vecuma grupā. Vismaz 25% bija šādi vīrieši. Maz ticami, ka viņi varētu būt medbrāļi vai feldšeri, visticamāk sanitāri, vai kā viņus tagad sauc. Bet ja vīrieši spēka gados tur ir, tad jau par šo darbu nemaksā 400 vai 500 eiro mēnesī, kā tad viņi varētu uzturēt savas ģimenes? Visticamāk – covidā ir ieplūdusi lielā nauda mediķiem.

Grūti novērtēt, cik vajadzībām atbilstošs bija personāla daudzums uzņemšanā. Ja visi ir maskās un vizieros, nav jau iespējams arī droši konstatēt – mani te apkopj 3 vai 30 cilvēki. Jo ir arī slimība un tās psihiskais fons.

Uzņemšanā vienā palātā bijām 4 cilvēki. Nemitīgi pīkstēja kaut kādi  aparāti – es biju pieslēgts gan EKG, gan asinsspiediena mērīšanai nepārtraukti. Manā gadījumā tam īsti jēgas nebija, bet saprotu – labāk kaut kas lieks nekā pietrūkstošs.

Paņēma asinsanalīzes vairākās mēģenēs. Uzlika intravenozo sistēmu – man likās ka tikai ar fizioloģisko šķīdumu (lai es ātrāk sāktu dzert pats), bet varbūt tai tika pievienots deksamatazons vai varbūt tikai paracetamols. Visādā ziņā – uzņemšanā es izsvīdu līdz tam, ka sāku salt. Nākamajā naktī nodaļā – vēl divas reizes izsvīdu, pa nakti mainīju veļu. Kopš tā laika man ķermeņa temperatūra bija normāla.

Ir gan vēl cita versija, kāpēc notika lūzums slimības gaitā – tajā slimnīcā ir ļoti moderna ventilācijas sistēma. Es burtiski varēju iefantazēt, kā katrs vīruss, kuru izelpoju, tūliņ pat ielido ventilācijā, nevis kāds to ieelpo atkārtoti. Varbūt tieši svaigais gaiss bij tas, kas samazināja spiedienu uz manu imūnsistēmu un lāva tai uzvarēt?

Nekonsekvence. Manām gaitām slimnīcā modri sekoja tvitera troļļi, kuri no kāda insaidera slimnīcā zināja visu, kas ar mani notiek un translēja to tīklā. Viņi, protams, kaislīgi gaidīja manu nāvi, tas būtu tik jaudīgs pastiprinājums propagandai, ka visi, kas nepievienojas oficiālajai C-19 versijai, mirst. Neiznāca viņus iepriecināt.

Tomēr mana nekonsekvence – es savulaik publiski izteicos, ka, gadījumā, ja saslimtu ar C-19, uz slimnīcu nedotos. Es to domāju tā, ka tas nevarētu būt vajadzīgs. Un būtībā, objektīvi, tā jau arī bija – slimnīca man nebija vajadzīga terapeitiski, tikai diagnostiski un garīgi – kā orientācijas atjaunošana telpā un laikā. Tur man deva 4 tablates dienā + vienu intravenozo sistēmu + trombolītisku preparātu subkutāni nabas apvidū. Ņemot vērā, ka mani iekaisuma un imunitātes rādītāji bija normāli, šāda terapija vērtējama vairāk kā profilaktiska, nevis kā terapeitiska.

Tādā vispārējā stāvoklī, kādā es biju, nebija iespējams izmeklēties ambulatori. Tādēļ arī 4 dienas slimnīcā, tagad viss ir skaidrs. Bet kad es paziņoju dakteriem, ka šodien braucu mājās, viņi nebija priecīgi un lika man parakstīties, ka uzņemos visu atbildību, bet ka drīkstu arī atgriezties, gadījumā, ja stāvoklis pasliktinātos.

Dakteri. Pirmajā dienā nodaļā ap deviņiem no rīta manā palātā ienāca divi jauni cilvēki, tā starp 25 un 30 gadiem. Cik nu varēja par to spriest, jo viņi bija tieši tāpat apģērbti kā visas tās māsas / māsu palīgi / citas jaunievestās subordinācijas. Ienākot viņi nomurmulēja – “esam jūsu ārstējošie ārsti” vai ko tamlīdzīgi. Uzvārdus es nesadzirdēju. Līdz šim nesaprotu, kādēļ nepajautāju, kāpēc viņiem nav piespraužu ar uzvārdiem un grādiem medicīnā. Laikam tāda tēvišķi saudzējoša attieksme. Mana jaunākā meita arī varētu būt viņu vietā, bet tad viņai būtu jābūt bijušai vakcinētai, ko viņai nevajag. Šogad kļuvusi par ārsti, bet paldies dievam, piedzima meita, var paņemt pārtraukumu. Varbūt šis ir laiks, kad jāsadzemdē tik daudz bērnu cik vajag un tikai tad jāatgriežas medicīnā? Varbūt tad vakcīnprasība būs pačibējusi?

Es brīnos arī, kādēļ nepajautāju, kāpēc viņi nāk divatā. Baidāties no manis, vai? Bet – tā nešķita ticama versija. Ticamāka – mums īsti nav ko darīt. Jo man grūti iedomāties – ja viņiem katram būtu 25 slimnieki kā man viņu vecumā Elejā, vai viņiem būtu laiks un enerģija interesēties vēl par kolēģu slimniekiem? Varbūt par vienu vai diviem, problemātiskākajiem, pie tiem varētu aiziet kopā, izmeklēt, domāt. Un vēl – man bija 20 kvadrātmetrus liela divvietīga palāta, kurā biju viens pats. Plus 8 kvadrātmetrus liela vannasistaba, tik perfekta, kādu nav 90% LV pilsoņu dzīvokļos. Varētu būt vēl pāris dīvānu un šo varētu uztvert kā četrzvaigžņu apartamentus!

Es nevarētu būt īpašs, ļoti interesants gadījums no medicīniskā viedokļa. Neliela iespēja – klīnikas vadība bija informēta (meitas!), ka es braucu – pats galvenais šefs mani sazvanīja ātrās palīdzības mašīnā – “tu brauc?”, “jā, braucu.” Varbūt šefs jaunajim ārstiem novadīja – ziņojiet man visu par šo slimnieku! Varbūt tas jaunos dakterus mobilizēja, bet varbūt izsauca iekšēju protestu.

Tas kā mani mācija mani skolotāji – izmeklē slimnieku a capitem ad calcem (no galvas līdz papēžiem). Šitie dakteri man pajautāja – vai kāds jūs ir ir izklausījis? Es atbildēju – nē, un viņi sāka darīt šo sev domājami nevajadzīgo pienākumu – izklausīt. Paziņoja man, ka nekādi trokšņi nav dzirdami (nebiju sašķidrinājis krēpas, kas būtu devis mitrus trokšņus). Tātad pacientam būtu jābūt sajutušam īpašu attieksmi no saviem ārstiem. Bet ne jau man, kas zina, ko konkrētajā brīdī var un ko nevar sadzirdēt.Un kad galvenais nav trokšņi (tie liecina par bronhiem), bet krepitācija – alveolu fenomens bakteriāla plaušu karsoņa gadījumā, kas laikam nebija šis variants, bet tomēr – c-19 mēdz uzkundzēties pneimokoks. Vai viņi no priekšniecības zināja, ka esmu ārsts? Varbūt nē un tas viņus neinteresēja.

Nu un tā tie divi dakteri kā tādi kosmonauti visā savā aizsardzībā no manis stāv. “Nu tad stāstiet”, tā puisis, viņš izskatās vecāks, sāk. Un es sāku, kā saslimu un kā tas turpinājās. Tomēr jau pēc minūtes sajūtu neienteresētību, viņi jautā – “vai jums ir kādi jautājumi?” es pajautāju, kādi ir analīžu rezultāti, un kā tos interpretēt. Atbildes skopas. Man ir jāizvēlas, vai šos jauniešus ar saviem jautājumiem saplosīt gabalu gabalos, jeb tomēr saudzēt. Izvēlos otro. Man jāsamierinās, ka medicīniskā ētika progresējusi necilvēcīgā virzienā. Es viņu vecumā tā nebaidījos no cilvēcīgām attiecībām ar saviem slimniekiem.

Vēl aizdomājos par šo dakteru ķermeņa valodu. Tur bija kaut kas studentisks – mums no pacienta vajag anamnēzi un iespēju viņu izmeklēt, bet vai viņam to vajag? Varbūt mēs gribam viņam nozagt to, ko viņam garlaicīgi dot? Tur ir kaut kas mazvērtīgs no vienas puses un neobjektīvs no otras – es neesmu saticis slimniekus, kam neinteresētu, ka viņi kādam interesē. Un man ļoti nepatika arī tas, ka, man paziņojot, – šodien braucu mājās, puisis iesaucās – bet jums jau vēl nav 10 dienas no inficēšanās sākuma pagājušas, jūs joprojām esat infekciozs! Man bija jāatgādina savam ārstējošajam ārstam kas tāds ir jau ceturto dienu, ka kopš inficēšanās sākuma ir pagājušas jau 16 dienas…

Noslogotība. Nekur neuzdevu jautājumu – cik jums ir gultas un par cik tās ir piepildītas. Laikam tādēļ , ka tas šķita jautājums, uz kuru neviens nedrīkst atbildēt atklāti. Tomēr iepaidi radās. Bez jau iepriekšminētā, ka manis viena rīcībā tika nodota 20 kvamdrātmetrus liela, izcili vēdināta palāta ar palīgtelpu, un ka man bija divi, nevis viens ārsts, bija arī citi fakti. Neredzēju nogurušu personālu. Un pats galvenais – jutos kā vienīgais pacients nodaļā.

Protams, infekciju nodaļā pacientiem nebūtu jājūtas saistītiem ar citiem pacientiem. Man būtu jājūtas kā vienīgajam apūpējamajam un tam būtu jābūt kā nodaļas izcilības rādītājam. Tomēr – es dzirdēju maz trokšņus koridoros un tajos nebija trauksmes, cīņas par dzīvībām, sasprindzinājuma, paaugstinātu toņu balsīs. Visu dienu un nakti no koridoriem bija dzirdams vai nu nekas vai tikai tādas ģimeniskas sievu klačas. Kā diena pret nakti, salīdzinot ar uzņemšanas nodaļu.

Šad tad sazvanos ar kolēģi reanimatologu, kurš strādā arī ar C-19 slimniekiem. Viņš ir kareivīgs vakseris un nekādi neatbalsta brīvprātīgumu vakcinācijā, pilnīgs fašists. Klausoties viņu, šķiet – reanimācijas tiešām ir noslogotas ar C-19. Bet ir šaubas par tāda tipa nodaļu noslogotību, kādā biju es.

Tas viss izskatās pēc situācijas, ka C-19 ir devis iespēju mediķiem nopelnīt un viņi kļuvuši atkarīgi un ieinteresēti tajā, lai šis vīruss nekad nebeigtos. Tāda nožēlojama loma… Es saprotu un atbalstu mediķu prasības pēc lielākām algām, kas hroniski netiek risinātas. Bet sasniegt šo mērķi šādā veidā… Diezgan tizli. Bet izskatās, ka šādā veidā mediķi izjūt lielāku teikšanu valdības sēdēs, kurās tiek lemts par tālākajiem mēriem. Bet tādi tie dabū negtīvu auru – visu aizveram, viss ir infekciozs, pilnīgs lokdauns, jo lielākas šausmas jo lielākas algas.

Propaganda. Tā cilvēkajam parastajam sien šausmīgu ķēdi – inficēties nozīmē slimot, bet slimot – nonākt reanimācijā, kur būs jāmirst, mokpilni nosmokot. Realitāte ir pilnīgi atšķirīga – šāds gals gaida tikai procenta daļas no saslimušajiem. Tomēr tiešī šīs procenta daļas un izfantazēto par tām mediju telpa translē. Skaidrs – ir nomiris kāds 35-gadīgs cilvēks, kam bijusi kāda līdz šim nediagnosticēta autoimūna saslimšana. Bet viņš ir vienīgais, kas no 10 000 viņa vecumā inficētajiem nomiris. Tajā pašā laikā 9 999 ir kaut kā izslimojuši. Kā?

Visa propaganda C-19 sakarā ir nevis palīdzējusi cilvēkiem cīnīties, bet pretēji, gatavojusi tos mirt. Daudzos gadījumos pilnīgi pietiek ar bailēm mirt lai nomirtu, vai arī ar manu gadījumu – garīgas sāpes par notiekošo šajā pasaulē var gribēt vairāk mirt, nevis dzīvot. Nepretoties nāvei, ļaut lai tā atnāk…

Ambulatorā ārstēšanās. Tas ir pilnīgs ārprāts, sēt tautā neticību, ka C-19 sakarā ārpus reanimācijas iespējama kaut kāda reāla palīdzība. Bet tas ir arī bulšits – 99.99% cilvēku slimo, bet izveseļojas, pateicoties saviem ģimenes ārstiem, citiem ārstiem, kurus viņi izvēlējušies šajos gadījumos vai terapeitiskajām sistēmām, kurām viņi uzticas.

Te ir vieta padomāt par 20. gadsimta Rokfellera medicīnu, kuras kritērijs ir nauda, nevis veselība un mūžseno holistisko medicīnu, kam nauda nekad nav bijusi kritērijs. Es esmu audzis abu sistēmu sadurē – lai kā arī es slavētu savus skolotājus, viņi visi tomēr ir bijuši rokfelleristi, vai Schulmedizin ārsti – par alternatīvu vairāk šeit – https://www.viestursrudzitis.lv/arsts-briviba/

Es neesmu sevi attīstījis Naturhailkunde medicīnā un nespēju domāt tās kategorijās – savā karjerā esmu devies citur. Bet man arī liekas stulbi domāt tikai Rokfellera stilā. To darot, C-19 sakarā loģiski šķiet pretiekaisuma līdzekļi, glikokortikoīdi, trombolītiķi, antibiotiķi. Izbaudīju tvittera ņirgas, ierunājoties par pēdu vanniņām, bankām, inhalācijām un piparu plākseteriem kā kaut ko, ko iespējams izmantot līdz reanimācijai un kas palīdz. Tviteris + Rokfellera medicīna jau ilgstoši ņirgājas par homeopātiju un holistisko medicīnu. C-19 ir situācija, kurā Rokfellers gan būtu spiests atzīt savu impotenci ārpus reanimācijas. Kurā vairumam slimnieku ir palīdzēts un viņi ir atveseļojušies. Par sevi nezinu. Saslimstot es izmantoju dr. Laura Līcīša ordinācijas – bet viņš tās nozīmēja, mani neizmeklējot – es vēl biju infekciozs. Nezinu, vai tās palīdzēja. Sevišķi tādēļ, ka Laura ārstēšanu divās daļās sarāva hospitalizācija. Pēc slimnīcas es ēdu medikamentus, kuri mani uzrunā, nevis tos, kas raisa nelabuma sajūtu. Tā ir svarīga holistiski pamatota izvēle, ne rokfelleriska.

Tas kas mani pret šo valdību sanikno visvairāk – atbalsta trūkums cīnītājiem pirmajās rindās. C-19 reanimācijā – tie ir izņemumi, 0,01% no kopējās problēmas, bet par to tiek baidīts visvairāk un tur tiek virzīti resursi. Bet par slimniekiem, kas atveseļojas mājās, tikpat kā nemaz. Un ārstiem, kas palīdz mājās – tikpat kā nemaz.

Vakcīnas. Ne tikai Jāņa Hermaņa analīze – https://twitter.com/J_Hermanis/status/1460916930450276353/photo/1 , arī daudzas citas liecina, ka vakcinācija mirstību palielina. Ja gaidāms, ka Latvijā šogad nomirs par 8000 vairāk cilvēku, salīdzinot ar to, cik nomira katrā no iepriekšējiem 10 gadiem, tad kā var neredzēt vienīgo, kas šajā gadā ir atšķirīgs no iepriekšējiem – vakcināciju? Un es nespēju iedomāties Eiropas demokrātijas un tiesiskuma  tradīcijas bez sekām – kādam būs jāatbild par 8000 cilvēku nāvi Latvijā, bet par daudz lielāku skaitu – Eiropā un pasaulē.

Esmu mācījies imunoloģiju un tagad šīs zināšanas sistemātiski papildinu. Ir pilnīgi skaidrs, ka tā saucamā vakcīna ietekmē tikai humorālo imunitāti – antivielas. Bet tā nekādi neveicina šūnu imunitāti – leikocītu atmiņu par kārtējo mikroorganismu, to signālu killeršūnām, kurām jāiznīcina tās organisma šūnas, kurās iekļuvis vīruss un kuras darbojas kā vīrusu fabrikas. Šī situācija nevar neizpausties kā atkarība no kārtējās vakcīnas (antivielu stimulatora) devas. Bet vienu brīdi kārtējais neizbēgamais kontakts ar c-19 bez šūnu imunitātes, tikai ar antivielām, nevarēs neizrādīties letāls. Vakcinētie būs iezīmētie, kas mirs. Izdzīvos galvenokārt nevakcinētie, izslimojušie, kā es un mana ģimene.

Mana kovidslimošana bija nopietnākā slimība ar kuru es savas dzīves laikā esmu saskāries – tā bija pirmā reize, kad četrdesmit darba gadu laikā man bijusi darba nespēja. Ļoti nepatīkama kaite – bet tikai manas vieglprātības dēļ tā ilga trīs, nevis divas nedēļas, kā būtu bijis jābūt. Bet tā taču ir gana samērojama, maksājama cena par mūža imunitāti pret šo briesmīgo C-19.

Svarīgākais – es un mana ģimene varam aizmirst par C-19. Mūsu iegūtā imunitāte ir nesalīdzināmi vērtīgāka kā vakcīnu pseidovērtība. Pēc pusgada, protams, atkal būs represijas, bet ir vismaz pusgads svaiga gaisa, aizbraukšu uz Grieķiju. Tomēr realitāte ir cita – mums ir mūža imunitāte pret C-19. Mūsu ģiemenei tā nav problēma, mums jāskatās uz citiem risināmiem jautājumiem, tajā skaitā tiem, kurus radījusi šī pseidoC-19 sociālā un politiskā problēma.