Jau ziemā, kad izvērsās tvittervētras manu interviju sakarā, ievēroju kādas sievišķas būtnes ne pārāk spilgtu viedokli. Sievišķa būtne – jo ne „meitene”, ne „sieviete”, ne „dāma”, ne „jaunkundze”, ne „kundze” kaut kā neiederējās manā sajūtā par viņu. Kaut kur, laikam „Ir”ā, ieraudzīju, ka viņa pati sevi sauc par feministi, tas kaut kā iespiedās atmiņā. Tādēļ Twitterī, parādoties piedāvājumam viņai „sekot”, to arī izdarīju.
Pēc brīža e-pastā iekrīt šāds tvīts: OMG. @VRudzitis man seko twitter. Ceru, šī būs abpusēji iedvesmojoša sekošana. Un tūliņ pat – Ksenija @curiha @VRudzitis sargā Dzemdi, Dieviete! Tad manī kaut kas sāka griezties un es nevarēju sev atteikt vairāk apdomāt, kas tas ir. Uzmetu acis majaslapai http://www.curika.lv/ , o, viņai taču arī par mēnešreizēm ir viedoklis – ka to netīrīguma aspekta izrādīšana esot feministisks ziņojums, it kā tas būtu interesantākais dzemdes cikla aspekts. Un piefiksēju dažas pārdomas. Iegāju https://www.google.lv/#q=linda+curika – kāds vizuālo transformāciju diapazons!! Nu, protams, bez galvas degšanas sarkanām liesmām arī nav varēts iztikt.
Vispirms pajautāju sev, kā manī atsaucas tas, ka kāda būtne sevi publiski sauc par feministi. Konstatēju, ka aizvaino. Es tajā dzirdu kaut kādu mani kā vīrieti diskriminējošu noti, labākajā gadījumā. Bet varbūt tur ieskanas arī Upura varas imperatīvs, vainošanas un uz mani kā Vajātāju ar pirkstu rādoša akcija?
Vienlaicīgi manī ierunājas aizliegums šķetināt tālāk, izmetot apziņas telpā secinājumu – „būtu nevīrišķīgi tā, apvainoties”. Dīvainā kārtā tāds piedāvājums mani nevis izslēdza no tālākā pašvērošanas procesa, bet izaicināja to turpināt, tas laikam bija tāds arī profesionāls reflekss. Es padomāju, kā mani čomi no basketbola pasaules reaģētu uz, manuprāt, nepieklājīgiem iepazīšanās vārdiem – esmu feministe Linda Curika. Diez vai viņi uzdrošinātos norādīt uz nepieklājību. Reaģētu citādi – kāds aiz smiekliem nogāztos no kātiem. Cits izlīdzinoši un flirtīgi uzsmietu: „es arī esmu feminists – man nepatīk vīrieši!” – viņš to darītu, ja būtu nokļuvis šīs sievišķās būtnes tiešā tuvumā. Ja es viņam pēc tam vienkārši pajautātu – kas notiek ar sievieti, kura sauc sevi par feministi, viņš, visdrīzāk, mani pasūtītu. Bet ja es uzstātu, kaut ko norūktu par lesbietēm un pārorientētos uz nepastarpinātu cita, glābjoša ārpasaules objekta vērošanu.
Man šķiet, viegli varu iedomāties, ka „normāls vīrietis”, visdrīzāk, izvairītos no sajūtamām nepatikšanām, iesaistoties kaut kādos pārspriedumos un diskusijās par feminismu un feministēm. Gan tādēļ, ka aizvainojoši, gan tādēļ tā kā nevīrišķīgi atzīt, ka aizvainojoši. Un bezcerīgi tikt pie tiesībām lietot tādus smalkus izteicienus kā „dzimumdiskriminācija” vai „seksisms”, jo tie jau rezervēti sievietēm un kaut kā nav dzirdēts, ka kāds atļāvis tos lietot arī attiecībā uz vīriešiem, nerunājot nemaz par tādiem jēdzieniem kā „vīriešu aizsardzība” vai „vīriešu tiesības”.
Bet kas šis „nevīrišķīgi”? Laikam jau aizliegums vīrietim žēloties, sūdzēties, nemaz nerunājot par raudāšanu vai atzīšanos ievainotībā, par ko taču aizvainojuma jūtas var izvērsties. Laikam jau vīrietis nedrīkst būt Upuris attiecībās ar sievietēm, tas piestāv tikai dāmām. Kaut kur dziļi tas tā runā un brīdina.
Bet kā lai no šādas dinamikas izvairās, kā lai nelaiž sev klāt tādas ietekmes un to tālākas attīstības līkločus? Viens drošs ceļš varētu būt, aizsargāt sevi ar tēvišķu intonāciju, tādu aizbildniecisku, kas tai meitenei (o, tagad spēju viņu tā nosaukt) vienlaikus norāda uz to, ka viņas gudrības taču nopietni nav jāņem. Tā sakot – „paaudzies, meitiņ. Varbūt sapratīsi, ko dari.” Iedomātajā sarunas turpinājumā basketbola ģērbtuvē no čomiem izskanētu vārds „zilzeķe” – tāds daudznozīmīgs un apjomīgas fantāzijas raisošs. Sākot ar kaut kādu sačokurojušos vecmeitību apzīmējošs, uz vīriešu nīšanu vai vismaz riebumu tos iekārdināt vedinošs, negaršīgs, atvairošs. Nosauc par zilzeķi un šī neitralizējas, atvairās, uzsūcas ar visu savu jipti. Bet zilzeķe ir arī kaut kas no Ehidnas (krievi saka arī – jehidnaja) – ar izaicinājumu Hēraklam – vai spēj mani iegūt, izdrāžot uz pusēm visu to atraidījumu, kuru izstaroju? Hērakls varēja, viņš Ehidnai uztaisīja trīs dēlus – Skitu, Agatirsu un vēl vienu, kura vārds kaut kur pačibējis.
Visas šīs jūtas un domas man izskrēja cauri attiecībā uz kairinātāju „feminisms”. Tad es sev jautāju tālāk – kas notiek, kad šīm izjūtām virsū slāņojas tās, kas rodas izlasot to „OMG” un Ksenijas izsaucienu?
Vispirms padomāju, ka tā noteikti nereaģētu tās šlakas feministes, kas ir buldozeriskas, amozoniski agresīvas un iebildumus neciešošas. Gan patrulas, gan ar dziļu nelaimīguma sajūtu sevī, jo nav piedzīvojušas sava Hērakla atnākšanu, kas būtu varējis viņas atslābināt, izlādējot to mūžīgo, nikni žultaino sasprindzinājumu, kas nomocījis. Tās spēj trījās diennaktīs radīt Sprīditi, pierakstot tam Hērakla spēku, jo no paša Hērakla bail. Linda Curika neizklausās arī pēc apjukušas un domas viskautkur izsvaidījušas un pazaudējušas būtnes, kuru kāds nelietīgs dzīves notikums būtu nokautējis, liekot saplīst kā spogulim un virzot meklēt mierinājumu feminismā vai dodoties klosterī.
Es padomāju – vai tiešām kādas erotiskas dzirksteles? Un tūlīt pat sevi aprāju – neraugoties uz savu neatvairāmo vīrišķo šarmu („vīrietis un zelts nenoveco”, esot teicis mācītāja Ķirsona tēvsJ), es taču viņai varētu izskatīties arī pēc savās teorijās prātu zaudējuša onkuļa vai kā kādai viņas draudzenei – šarlatāna („Oi, es jau biju piemirsusi par šo šarlatāniņu Rudzīti!”, viņa kaut bija ievīterojusi, mani sprīdīšojot.:)). Tomēr varbūt tā atvairos tādēļ, ka nezinātu ko iesākt, ja meitene šitā omaigototos aiz mulsinošām fantāzijām par mani kā viltīgi acis piemieguši faunu, silēnu vai satīru, kam viena kāja no āža. Jo neskatoties uz visu manu rūdījumu, nav jau tik viegli neaizmirst, ka es tur ņe pri čom. Nejaušs garāmslīdošs objekts, bet kaut ko ieslēdzošs.
Īsti neprazdams izdomāt šīs domas līdz galam un pievienojot tām jautājumus par Ksenijas reakcijām, kas jau diezgan skaidri ir aprakstāmas Ziedoņa vārdiem – „laid vaļā, mīļais krupi, laid!”, pagalam samulsu un nesapratu, ko nu. Neesmu īsti aizsargāts pret šīm tvittera viltībām – aiteriskie, vaļā nelaidošie caurumi tajā ir lielāki un velkošāki nekā „sausais atlikums” starp tiem. Tajā bŗīdī būtu bijis vajadzīgs „zvans draugam”, par kuru neiedomājos, un tas, par nelaimi, arī pats neiedomājās atskanēt.
Ja es nenodarbotos ar to, ar ko nodarbojos, es droši vien tomēr pārslēgtos uz ko citu. Taču man šķita ne tikai interesanti, bet arī noderīgi turpināt spēli kā izzinošu rotaļu. Un man šķita laba doma paprovocēt, tad es labāk tieku sadzirdēts. Caur uzšūmēšanos (kas lieliski veicina grāmatu pirkšanu), lai gan parasti uz saprašanas rēķina. Un vēl viens impulss – nerātnība par šo no nekā radušos rotaļu un sev netipisku izvēli pārslēgties uz kādu nomierinošu objektu grāmatu plauktā. Sāku sajust vienu kāju no āža.
„Būtu iedvesmojoši jūs adoptēt un līdz kliedziena robežai paraut tās zilzeķes”, uztvitteroju. Nu kā lai 140 zīmēs iebāž visu šo analīzes rezultātu? Tomēr izvēlētais teikums sevī ietver varbūt pat pārāk daudz – tagad lasot, tas atstāj samudžinātu iespaidu. Tad kāda cita meitene turpat čivinātavā bailīgi iejautājās, vai tiešām esmu īsts? Varbūt viņa nezināja, ka „līdz kliedziena robežai paraut” vispār ir I. Ziedoņa ideja? Manā vietā viņu nomierināja Bens Latkovskis – īsts, īsts…
„Smieklīgi, ka tā meitene pati nejuta, kā viņā izpaužas VISS, ko apraksti (un pret ko sīļi, neideri, kažokas un curikas tā protestē): viņa jutās tik priecīga un pagodināta, ka Tu viņai seko.”, beidzot saņēmu zvanu no drauga.
Jā, brīnums, ka no tādām apziņas skrandām tik daudz varu saprast ne tikai es. Bet vēl interesantāk, ja šis viss jāturpina saukt par feminisma izpausmēm. Jānorāda uz feminismu kā pievilināšanas formu. Vai – feministiska pārliecība „po dolgu službi”, tikai darba laikā, uz pusslodzi. Brīvajā toties esot atraisītai, gaidošai, aicinošai un feinai.
Bet lai rautu meitenei nost visādas feministiskas kleitiņas, kas lietotas, gan lai piesegtu kailumu, gan lai to uzsvērt un izaicinātu, man būtu jājūtas kā riktīgam vardarbim, tam pašam Pānam vai satīram, kuri, kā zināms, nekad nebija īsti skaidrā, toties vienmēr jautri, atraisīti, pastulbi, toties ar dziļu jēgu. No satīru izdarībām, vēlāk nosauktām par drāmām, dzima traģēdija (āžu gājiens) un klasiskais grieķu teātris. Nav viegls uzdevums šādam teātrim – atspoguļot vīrišķas norises, kurās saskābušam aizvainojumam uzbirst erotiskas dzirksteles un tas viss pārlejas empātijā pret šurpu turpu mētājošos meiteni ar degošu galvu.
Tad es satīriski fiksi sadzēros vīnu un saproducēju virkni padebīlu tvītu, pretējā gadījumā man būtu jāielaižas spēkus izsūcošā diskusijā par to, kas ir feminisms. Vai jākļūst vēl garlaicīgākam un jāatgādina par Dzemdi. Jājautā, cik procentus sievišķā skaistuma izjūtas tēvs viņai ir atdevis un cik paturējis savā zāļu skapītī. Vai jāatzīstas, ka man izbeigušies piemērotu izeju piedāvājumi no šīs situācijas. Tad viena no iespējām ir izlikties par slimu, tviterējot no aifona, bez brillēm, pustumsā, necenšoties saspringt un kārtīgi salikt garum- un mīkstinājuma zīmes. Bens par to satraucās, bet velti.
Es Tavā vietā ar to Curiku neagresīvi, ar Taviem interesantajiem un dziļajiem argumentiem par feminismu padiskutētu. Jā, domāju, ka būtu labi – ja Tu parunātos, kā savās esejās ar viņiem, ne tikai uzbruktu un izsmietu. Kas teica, ka es nekad neklausu sievietēm? Jo pēc dabas esmu maigs un mīlīgs! 🙂
Komentāri
Twittera formāts bieži šķiet par strupu, bet no otras puses tas rada iespēju sakoncentrēties un radīt lieliskas dramaturģiskas etīdes. Twitterī iekrita acīs dramaturģiski nevainojams Viestura skečs ( dialogs ar Ventu Sīli) par ģedovščinu – īsts Tarantīno. Meitenēm un puikām ir sevi jāmeklē visādos pagrabos un pritonos, un tur nevajadzētu būt nekam izsmejamam, bet ja cilvēks ar tādu redzes leņķa “plašumu” kā Sīlis sevi jau sauc par macībspeku augst. izglīt. iestādē, ir par ko padomāt – vēlreiz par Tarantīno 😀
Marī, Tev izrādās patīk skatīties:) Man arī patīk…Twiteris ir kā gaiļu cīņu laukums, vari stāvēt nostāk, vari “uzlikt” uz kādu…. ja galīgi nevar mierīgi nosēdēt, tad var pabērt “nevēlamajam putnēnam kādu sauju zirņu apukšā.. Man agrāk patika lasīt Baibas Strautmanes twītus, kādu labu laiku atpakaļ.. un vēl Ksenijas Sobčakas(arī baigā Ksenija).. Bet sekot zilzeķei… tas varētu būt līdzīgi kā sekot Ždanokai vai Žirinovskim.. Tipa kairina mazliet sāpīgi, bet caurum caur pārsteidzošs stulbums.
Pēdējā laikā vairs neskatos, man kontu uzlauza kaut kādi arābi, visu sadirsa un aizgāja.. (episki ne… )
Ja nopietni par tēmu, tad es tur arī feministēm varu just līdz ja kas. Neatbalstu es viņu ideju, bet saprotu, ka tur ir tāda kā aizsardzības matrica, vajadzība nostādīties tādā pozīcijā pret pasauli.. var jau arī pateikt daudz ko par vājumu, neaizsagātību, arī dzen to melanholiju, nepārliecību, degošo galvu vai pārspīlēto seksomāniju..tas viss ir arī tvīttos un citos komentos, tas ir visapkārt.. Un? Ksenija diez vai saprot to kas ar viņu notiek, diez vai viņa grib lai tas ar viņu reāli notiek.. tur visa tā sajūta, nespēja priecāties par sevi.. Un?(atkal) “Izvilkt ” vinu.? Tas būtu apsveicami.. DOmā viņa domas mainītu.. Vabūt.. Bet tad viņai jāmet miers twītterošanai.. citādi no viena raunda uz otru.. nespēj vienu savu daļu apslēpt ka jau nākamā rēgojas.
Zane, es jau vecā bloga komentos ierakstīju, ka Tev kā Tarantīno fanei aŗī noteikti skečs par ģedovščinu patiks 🙂 Man patīk stāsti, dramaturģiski skaiti izstāstīti stāsti, un twitteris tādu atrašanai nav īstā vieta, bet gadās 🙂
Twitteris vispār ir tikai saruna pašam ar sevi, iluzori domājot, ka kaut kāda masa reāli tev seko un lasa visu, ko iečivini. Tā ir komunikācijas problēma – tu nekad nevari zināt, kā saruna pašam ar sevi un iluzorajiem Citiem patiešām ietekmēs citus un ko viņi tur sapratīs un paņems sev. Paņems tikai to, ko gribēs (ja vispār gribēs un redzēs).
Twiiteris ir narcistisks spogulis -tur nekas nav īsts, pat mūsu domas, kuras nu nekādi nevar iekļaut nekādās 140 dienās. Pati esmu uzvilkusies no Twittera, apvainojusies, lamājusies, lasot, dzērusi vīnu bēdīga (jo pārprasta).
Tad man pieleca variants – ka runāt ar Citiem var tikai runājot (vai rakstot grāmatas – un ieliekot tajās tikai to, ko patiešām gribas pateikt, pie tam, pietiekami gari – un pie tam, neviens baigi daudz pretī nepateiks!).
Twiitterī manis nav. Ir tikai mana maska un kaut kāda konkrēta funkcija – piemēram, īsi ,biznesu veicinoši paziņojumi.
Saruna ar Citiem notiek klātienē, pietiekami ilgi un pietiekami dziļi
Labu karstu dienu. Viestura pārdomām par Dzemdi noteikti labi noderētu Katjas Ketu Vecmāte, ja viņš to vēl nav izlasījis. Acīmredzot to ir varējusi uzrakstīt, iztulkot utt. tikai sieviete. To elli, ciešanas, mīlestību, nāvi un augšāmcelšanos un mūžīgo DZĪVĪBU. Te man pašlaik ir jauki atvēsināts gaiss, citādi vēl labprāt veltītu Viesturam u.c. visus jaukos lamuvārdus, ko daino Vecmāte dzemdēdama…
Ak, nabadziņš Viesturs – “Un bezcerīgi tikt pie tiesībām lietot tādus smalkus izteicienus kā „dzimumdiskriminācija” vai „seksisms”, jo tie jau rezervēti sievietēm”, man gan šis ir brīnišķīgi izdevies.
Ты можешь быть бесконечно права, но какой в этом толк, если твой мужчина плачет…
Sulīgs bloga ieraksts, dzīvas miesas un satīra pilns – uzrunājoši. Nebiju domājis, ka Viesturs ir tik asprātīgs (rotaļīgs), it sevišķi, ja palasa viņa diskusiju par psih-ētiku. Varbūt tā ir tikai mana fantāzija, bet, šķiet, publiski VR aizstāv vien sievietes (uzbrūk gan vīrieši, gan sievietes). Protams, tāds drāmas trijstūra gājiens tā aizstāvība-neaizstāvība. Ko tur to Viesturu aizstāvēt, kad viņš ķircinās, bet cilvēki jokus nesaprot!? Varbūt vīri vien noskatās – sak, zinām, ka viņš jau pats galā tiks, mums savas lietas darāmas. Tā teikt – druvā minūte dārga.
Kur tad nu palikusi pirmdienas likuma atcelšana? Ok, laikam jau svētdienas vakarā šitas bija. Īstenībā tagad te ir sācis strādāt kaut kāds cits, varbūt trakulības likums. Varbūt es tā saku tāpēc, ka raustos šitik daudz ņemties ar miljons sievišķīgo viltību aspektiem. Nevērtējot, cik tas labi vai slikti, es gan varētu pateikt, ka, ja gribētu paātrināt komunikāciju un izsargāties no intelektualizācijas, tad dzertu nevis vīnu, bet alu, un runātu strupi.
Rodas iespaids, ka uz autoru vīns iedarbojas pārāk nelabvēlīgi. No pārcakotajām citātu mežģīnēm racionālo graudu izlobīt nevar, tikai tīksmināšanos par sevi – kā narcistiskam ekshibicionistam pie spoguļa.
Ja es būt seksists un eidžists, teiktu – jaunai, nevis gudrai meičai šāds dienasgrāmatas ieraksts būtu piedodams. Profesionālim, kurš grib, lai viņu uztver nopietni, gan nē.
Par seksismu visvairāk laikam varētu liecināt tas, ka dažas nepārprotami sievišķas būtnes nez kāpēc lieto vīrišķus pseidonīmus. Vai šķiet, ka tas kaut kā pastiprina pateiktā nozīmību? 🙂
Kuras tad ir tās nepārprotami sievišķās būtnes ar vīrišķiem pseidonīmiem?
Vai domā, ka Končita Vursta vēlējās izcelt – vai tieši otrādi mazināt – savas dziesmas teksta nozīmīgumu? 🙂
Pārāk daudz jūs te, nabagi, ņematies ar tām dzimumu lietām, pārāk daudz…
Pastāsti, kas bija tas īpašais ko atradi “Vecmātē”? Es laikam biju sacerējusies par daudz, nespēju īsti utvert viņu kā reālu būtni, bet lai novispārinātu līdz kādai vestālietei vai vaidelotei (kas cits gan varētu būt ap dzemdēm rosīga nevainīga sieviete pāri 30) arī daudz pietrūka.
Hm… Beigās es neteiktu, ka man šī grāmata ļoti būtu patikusi. Tikai tik – nu sabiezināts un koncentrēts tiešām līdz ārprātam. Visādā ziņā. To, ko pirmīt jau pateicu, tas tad būtu varbūt tas centrālais. Un laikam jau tas, ka kaut kādi varēju ar Vecmāti identificēties, tik ne tai trakajā mīlestībā un izturībā. Laikam tā ir, kā Tu saki. Tik relatīvi jauna sieviete to tomēr rakstījusi – tad tas nenāk īsti no pieredzes un realitātes.
“Vecmātes” un Viestura rakstītā emocionālais iespaids reizēm mēdz būt līdzīgs – šokējošs un sāpīgs. Un tad tas, ka nevienu (vīrieti) jau neinteresē, kāpēc tu kaut ko (sliktu) esi darījusi, ko izcietusi, beigās tik un tā tev pasaka tikai: mauka. Un viss.
Bet labākais: tā cilvēcības saliņa, kas tomēr nenogrimst necilvēcības jūrā. Un vēl: kaut vai tādēļ var ieteikt lasīt, lai visādi ņerkstētāji saprastu, cik labi mēs te tagad tomēr dzīvojam. Par to, vai tā varēja visas tās šausmas notikt ar vienu cilvēku, mēs, kas neesam karu piedzīvojuši, spriest nevaram. Bet pajautājiet kaut vienam vēl dzīvam tuviniekam. Kaut kas no tā noteikti ir bijis. Un tagad, tā dzīvojot pavisam netālu no kara, tādas domas urda.
Uztvert Vecmāti kā reālu būtni? Pirmkārt – atpakaļ pie Zināšanu Mātes – lūdzu, Artemida! Otrkārt, Vecmāte nav vis kaut kāda tikla mamzelīte, bet smagi cietusi. Bārene, atstumta, nicināta, patēva izmantota, par ko viņš izlaiž oficiālo versiju par fizisku negadījumu. Tā ka tur varētu rakt un rakt, ko man pašlaik īsti darīt negribas – grimt atpakaļ sāpīgās emocijās, grāmatu izlasīju un tūlīt atdevu bibliotēkā
Jā, visvairāk iespaido tieši tas, ko vienkārši par patikšanu nenosauksi – tā tiešām ir gan ar Viestura blogu, gan ar īpašām grāmatām. “Vecmātē”, šķiet, mani traucēja brutalitāte, bet citas somietes grāmatā – Oksanenas “Attīrīšanās” – man ļoti patika, ka var saprast, kāds un kāpēc tas ceļš līdz brutalitātei ir.
Atradu skeču ar Ventu Sīli, un noskaņojums uzreiz uzlabojās 🙂
Katrā ziņā, mans secinājums ir, ka Viesturs psihoterapijas latiņu ir krietni pacēlis uz augšu, un man tagad būtu grūti uzticēties psihoterapeitam, kurš nevarēs uzrādīt publiska skandāla (apzīmēsim šo radošo eksperimentu šādi) izdrukas. Ir jau viegli būt drosmīgam, esot kabinetā viens pret vienu ar dzīves nomāktu cilvēku, bet cita lieta ir paplosīties ar savām idejām ar cilvēkiem, kas tādi nav.
Es tiešām uzskatu, ka šo tumšo, bet šobrīd seklo twiterūdeņu kustināšana ir noderīgs darbs. Radošums nāk caur kapsētu, un cilvēks ir potenciāli [ 🙂 ] visbagātākais, stāvot savu māju krāsmatās. Viesturs ir atklājis šo to par savām sajūtām, un arī redzams, ka citiem šī eksperimenta dalībniekiem šādas vēlmes nav, un gatavi viņi tam arī nav. Bet vajadzētu, ja reiz vēlas atbilst statusam. Un es arī gribētu, lai mūsu “viedokļu līderiem” tas domāšanas veids padziļinās, no tā būs labums visiem.
Viena pārdoma par virtuālajām identitātēm – Viestura vecajā blogā zem nika ‘kaspars’ ir dažādos laikos rakstījuši dažādi cilvēki. Laikam jau šis brends nav tik vērtīgs, lai mēģinātu šo situāciju izlabot, bet varbūt dažam labam ilgākam bloga iemītniekam tas varētu likties mazliet šizofrēniski (no otras puses, kas mums tur par bēdu).
Nav jau tik briesmīgi ar tiem nikiem; tad jau manu rakstīšanu dažādos noskaņojumos arī varētu sadalīt vairākās personās (I used to be schizophrenic but we are OK now 🙂 ) Es te cepos vienas konkrētas fides dēļ, kura taisīja speciālus podus, un tagad laikam vienkārši pārskatījos. (Vēlreiz sorry, Linda)
Sveiki, puiši! Viss ok! Es gan nedomāju, ka uzticamību psihoterapeitam vajag mērīt ar publiskiem skandāliem. Pat zinu tādus, kas mierīgi sēž kabinetā un krietni strādā bez visa tā. Ja Viesturam tas patīk, labi! Peldēsim tālāk uz kopīgā piedzīvojumiem bagātā kuģa!
Mazliet padomāju par tviterpērlēm un citām tamlīdzīgām lietām. Viss redzamais jau tikai tāda kaut kur citur sastapta lieta vien ir.
Kāds vecāks un pieredzējušāks grib jaunākam cilvēkam iedot kaut ko noderīgu, bet viņš speras un kož kā slicināšanai lemts kaķēns.
Bet jaunāks virsnieks var tikt pie īstās gudrības tikai tad, ja vecākajam virsniekam spēj šo godu atdot. Kāds paziņa pamatīgu kataklizmu vai ļoti neveiklu situāciju gadījumā mēdza teikt: nu gan ir baigā bārda. Redz, var jau uzaudzēt, bet es no skolotāja negribētu redzēt šitādu “bārdu”. Iznāk tā varen ķenciski. Kaut kas gaisā virmo pēc krūmingiem un liepingiem, pēc kājām gaisā lasītas vācu avīzes, kur visas mašīnas un kuģi cietuši avārijā, bet cilvēki mācās stāvēt uz galvas. Fasāde ir tikai kā butaforija kinopilsētiņā. Intelekts ir, bet drosmes mācīties un nokāpt no saviem augstumiem – ni un ni.
Man ir viena paziņa, ap gadiem 40, kas turpina studēt. Mācībspēks augstskolā viņai bija pateikusi, ka šai metas bail, ar viņu runājot. Mana paziņa tad nu uzņēmās apmēram aukles lomu, jo klients grib redzēt viņas diplomu.
Tāpēc arī var turpināties tas sviests, kad bērni māca pieaugušos.
Man šī neizskatās pēc vistas – olas mācīšanas situācijas.
Ja pareizi saprotu konflikta attīstību, tad viss sākās ar Viestura interviju, kur viņš tā vai savādāk pateica, ka dāmu vieta ir ķēķī, ne politikā.
Tas kaut kādā veidā aizskāra Ivetu Kažoku, kas atbildēja, un Viesturs nu jau nopietnāk ķērās viņai “pie dzemdes” (sorry, nevarēju atturēties no šī izteiciena lietošanas), jeb, kā citi traktētu, ad homini, un izklāstīja to visu savā blogā. Var jau būt, ka viņam bija labdarīgi nolūki, un viņš viņai gribēja kaut ko iemācīt, bet man gan nav radies šāds iespaids, un arī Kažoka paldies pagaidām nesaka. (te piezīme – šobrīd netaisos pārlasīt Kažokai veltīto rakstu, bet Lindai Curikai veltītais blogs ir ļoti godprātīgs tai ziņā, ka Viesturs tajā apraksta tikai savas sajūtas, nevis publiski analizē viņu)
Pa ceļam pieslēdzās arī Edmunds Vanags, kura motivācija man īsti skaidra nav, bet, jebkurā gadījumā, līdzīgi kā Vents Sīlis, viņš no visa spēka centās samīcīt Viestura virtuālo tēlu, domājot, ka Twiterī Viesturs būs iesācējs un viņu izdosies viegli piekaut, bet Viesturs uz to atbildēja, referencējoties uz savu (viņaprāt) krietni augstāko vietu psihologu vīriešu bara hierarhijā (kas, pēc visa spriežot, nostrādāja, jo sakarīgu atbildi no minētajiem kungiem nemanīju).
Tā tas viss manām acīm izskatījās, un, manuprāt, Viesturs gluži vienkārši cenšas publiski rīkoties pēc savas teorijas, kas, cerams, ļaus mums redzēt tādu notikumu attīstību, no kuras gan mēs, gan arī iesaistītie personāži (t.sk., pats Viesturs) kaut ko vērtīgu iemācīsimies.
viss sākās ar Viestura interviju, kur viņš tā vai savādāk pateica, ka dāmu vieta ir ķēķī, ne politikā.
—
Minētajā intervijā V. Rudzītis ne ar pišplēstu vārdu neteica, ka sievietes vieta ir ķēķi. Viņš teica, ka sievietes kompetencē ir rūpēties par dzīvošanu, vīrieša – rūpēties par resursiem. Rūpēties par dzīvošanu galīgi nav tikai ķēķis. Tas ir daudz plašāk, gudrāk un interesantāk.
Vēl viena bēdīga lieta, kas šādās situācijās veidojas, ir stereotipi, jo jaunākie tad turpina domāt, ka visi padomju laikos augušie ir duraki, bet vecākie iespītējas un nepakam nespēj pieņemt, ka arī jaunāks cilvēks var būt piedzīvojis kaut ko tādu, ko no viņa varētu mācīties un kas ļoti daudz varētu dod.
Mācībspēkiem, politiķiem utt. ļoti vajadzētu domāt, ka no viņiem gaida arī briedumu, pie kura piederas vēlme mācīties un savureiz arī paklusēt varbūt.
Tāpat pirms lielas iecepšanās ir labi apsēsties un padomāt: varbūt tik stulbs tas teiktais nemaz nav, varbūt, ka to var pat lietot. Bet, ja nu ir raize, kā nezaudēt savu cienījamo seju, tad nez vai tas notiks. It kā tā kāds varētu zaudēt savu intelektu vai savu būtību un personību.
Psihiatrijā pacientus mēdz sūtīt pie psihologa, lai izvilktu ārā to, kas dakterim ir palicis apslēpts, bet ir gana destruktīvs, lai par to vajadzētu tomēr domāt, šo cilvēku ārstējot. Mācībspēkus šādiem testiem nez vai varēs pakļaut, bet kaut kas mainīsies vien tad, kad būs vairāk nobriedušāku studentu, kam nepietiks tikai ar to, ka mācībspēks zina ļoti daudzu grāmatu saturu un prot atkārtot citu gudro izteiktās domas. Un interesanti, ka tur nav nozīmes vecumam: mūsu izglītības sistēma visu laiku vēl joprojām ar visu vecumu mācībspēku palīdzību cenšas ražot diplomētus ļaudis vienīgi ar pērtiķa atdarināšanas spējām.
Bet tam jau nevajag augstskolu par entajiem tūkstošiem gadā. Sanes mājās grāmatas un lasi.
Re, man tieši šajās dienās aprit … neteikšu, cik gadi, kopš 1.x biju pad. psihenē. Ne sliktākajā vietā. Sākumā bumbulēju un tāpat atpūtos, nodomāju, labi arī tas. Kad no atvaļinājuma atgriezās psihologs, tad tik viss sāka notikt. Indētāji (=pad. psihiatri) visus pirmreizējos sūtīja pie šī džeka (psihologus toreiz Latvijā vēl nemācīja, tas bija retumu retums, ja kādam bija šī profesija), formālais pamatojums – DIAGNOZES PRECIZĒŠANA!!! Vai varat iedomāties – šie it kā skaitās profesionāļi, bet pat diagnozi paši kaut pēc savas desmitiem gadu ilgās pieredzes noteikt neprot. Bet psihologs blakus – “palīgpersonāls”. Šis jau ne tik testus deva, tas tad it kā bija “objektīvs” mērinstruments, bet arī ar cilvēkiem NORMĀLI CILVĒCĪGI beidzot sāka runāties, to nu no psihiatra varēja gaidīt kā no miroņa pirdienu….
Pie šitiem vajag ievērot Woody Allen filosofiju saistībā ar viņa psihoanalītiķi: “I try not to give him any accurate information about myself.”
https://www.youtube.com/watch?v=Ss8fYIKlRdo
Nu, man izbrīns, ka Viesturs tik sāpīgi uztver feministes. Katrs tač var sekot kam vien ienāk prātā, ticēt kaut vai mazajiem, zaļajiem cilvēciņiem. Piedevām, es šaubos, ka katra kas par feministi saucas, vispār saprot tās kustības jēgu. Varbūt arī es tamdēļ nesaprotu to šausmīgi vīrieti sāpinošo feminisma būtību? Hm.. varbūt.
Mans vīrs reiz ieminējās, ka Rudzītim būtu interesanti diskutēt ar Ausmu Cimdiņu. Viņš ir noklausījies divus viņas kursus par feministiku un tām idejām nepiekrītot, neesot paticis, taču dzirdējis ar interesi. Man šķiet, tas tā veselīgi noklausīties visko, bet necepties.
Un jā, rakstā minētā iedomu saruna basketbola ģērbtuvē. Dīvaini, man šķiet. Autors taču ir cienījams, zinošs, gudrs kungs. Vēl 10 0000000 “zilzeķu, vecmeitu, u.t.t.” pa pasauli staigās un klaigās, vai gan katru viņš apveltītu ar šādiem vārdiem? Nobrīnos; man šķiet, ka Viesturam nemaz nepiestāv. Jūs taču esat gudrs un skolots kungs, tāda basketbola ģērbtuves saruna varētu būt kādās ceļa strādnieku ģērbtuvēs, varbūt…. Esmu neizpratnē.
Ilze, man gan patika iedomu saruna basketbola ģērbtuvē. Tā ģērbtuve ir vieta, kur vīri pēc “kaujas” aplaiza brūces – ir īsti un nesadomāti. Tur nav vietas ne skolojumam, ne ārpuskaujas esošam cienīgumam jeb cienījamībai. Pliki vīri un kaila vīru patiesība. Un tādā kailumā ir grūti iedomāties izlikties par vīrieti, ja esi ar krūtīm un dzemdi. Tādai noklīdušai avij norādīs virzienu uz sieviešu ģērbtuvēm.
Curika, Ksenija ir tikai tēli. Meitenes, kurām vēl jāatklāj visuma noslēpumi. Un tie nav jāmeklē vīriešu ģērbtuvēs.
Rakstot “Curika”, es apjēdzu, kas man tai vārdā liekas tāds viltīgs – “Čuriki”! Viņa tak izskatās tik piemīlīga.
Feminisma cīņai būtībā ir jābūt par to, lai sievietes varētu būt pilntiesīgas Sievietes. Viesturs ir viskaislīgākais feminists.
Par gerbtuvju sarunu – varbut, patiesi taadaas atklajas “pliki viri un kaila viru patiesiba”, bet man bij skumji to lasit. Vai gan katrs feministu meiteens pelnijis tadu cinismu un asumu? Lai tak tas meiteens praatulo cik uziet… Man skiet, ka tas varetu izraisit maksimums smaidu/smiinu, bet ne vairaak. Stiprakais tacu tiri viegli panes tos, kas grib vinam speka zinaa lidzinaties, vai nee? Dabaa, sportaa,
visur.. Tapecman neizpratne par so rakstu.
Ausma Cimdiņa tak nav karojoša feministe, tur krietni dziļāki ūdeņi. Turklāt Viesturs šo vārdu ir vairākkārt pieminējis, ka viņiem bijuši kādi kopīgi pasākumi utt.
Karojošs, agresīvs feminisms izsauks zināmu reakciju ikvienam, kas strādā ar veselības aprūpi saistītā jomā vai kam ir izpratne par to, kas jaunai (vai jebkura vecuma) sievietei nāk par labu un kas nenāk.
Man parasti ir gan dusmas, gan skumji, ka jaunas sievietes, kas galīgi vairs nav meitenes, uzspļauj savam ķermenim un tā vajadzībām. Ja kāda galīgi aplami izrunātos vietā, kur arī es esmu klāt, nez vai būtu viegli neko nepateikt, ja zini, ka tas pašai par postu. Nepāraudzinās tak visas, protams, bet no pieredzes zinu, ka viena otra aizdomājas gan: ja ne šodien, tad rīt.
Tev, Ilze, tak nebūs neizpratne, ja dakteri saka un raksta, ka mazāk kūku vajag ēst. Tas pats vien ir, jo viņi redz, cik slikti beidzas kūkas, ja to bijis par daudz.
Redz, ir jau atšķirība, vai kāda meitene kaut ko ir pateikusi pret džekiem, vai viņa kaut ko pārstāv, kā šajā gadījumā, tāpēc viņai teiktais nebūtu jāuztver kā tikai vienai meitenei teikts.
Manuprāt feminisms un liberālisms ir paveicis daudz laba tiesību jomā, bet tas, ko Viesturs saka, arī ir taisnība. Un tā beigās sanāk, ka Viestura (un līdzīgu) filozofiju nespēj klausīties ne fundamentālisti, ne liberāļi, ne feministes. Kāds feministēm simpatizējošs pasniedzējs man pateica, ka man savā darbā vajadzētu iekļaut “gender studies”. *! Protams, mitoloģija nav dzimumneitrāla, bet šitas izklausījās idiotiski. Atradies apvainoto meiteņu aizstāvis, bet es kā students tur nekā nevarēju darīt. Tāpēc ir viņiem jāspiež pretī — spēku samēri mēdz būt dažādi.
Manuprāt, Viesturs, atšķirībā no feministēm, nekoncentrē savu uzmanību uz vienu dzimumu, bet pēta abu mijiedarbību. Vairums komentētāju neiedziļinās pašā galvenajā, kas tad ir galvenais – katra dzimuma dabā. Rudzītis iestājas par to, ka katram dzimumam visumā ir sava vienlīdz nozīmīga vieta, funkcija, uzdevums, ko daudzi cilvēki ar dažādu teoriju un spriedelējumu palīdzību mēģina izjaukt. Dzimumiem nav jākonkurē savstarpēji, kā to dara feminisms. Sievietēm un vīriešiem nav jācīnās par vienādām tiesībām, bet jāpilda savas unikālās spējas, kam pretējais dzimums nav radīts. Daudzi cilvēki nesaprot, ka nav labais dzimums un sliktais dzimums – taču nevajag vīrītiem kļūt par māti un sievietei par tēvu un sajaukt kārtību dabā.
Man gan šķiet, ka kolaboracionisms (kas gan cits gan ir latvieša spēlēšna kremļa finansētā partijās?) ir daudz lielāks ļaunums kā feminisms. Tāpēc pie Cimdiņas pēc padoma diez vai būtu jāiet.
Marī, bet ko man darīt, ja iznāk sadarboties ar izdevējiem, kas kaut kā saistīti ar Lembergu? Nu Tu jau saproti, ka es padoma nelūdzu 😀 Patiesībā pilnīgi skaidri nemaz nezinu, kur viņš savu naudu ņēmis, bet zinu, ka kultūrai viņš ir iedevis daudz. Grozies, kā gribi – fakts. Savulaik arī Gerkens.
Varbūt cien. profesore tikai grib kaut kā piepelnīties. Ausma Kantāne savulaik publiski atzina, ka ir politikā, lai algotu I. Ziedonim kvalificētu māsu. Māsas, kas praktizē privāti, ir ļoti labas. Kaut kādu kopēju par kaut kādu naudu jau var dabūt, bet tas būtu Ziedoņa necienīgi. Ir taču zināms, ka sabiedrībai daudz devuši cilvēki, nonākot nespēkā vai slimībā, ar to pašu mirkli ir tikai ģimenes problēma – kā jebkurš sirdzējs.
Redz, es varbūt negribētu palīdzēt rakstveidā izpausties pedofilam vai kādai cilvēku tirgotājai, citiem vārdiem, negribētu tādus par klientiem, bet citādi es domāju, ka šīs lietas ir ļoti daudzkrāsainas, ne tik melnbaltas, tai skaitā arī kāda cilvēka būšana politika.
Tev tikko bija dusmas uz jaunām meitenēm, kuras vēl tikai savus ceļus meklē. Laikam viņām vajadzētu būt gana gudrām, lai savos apm. 20 gados atrastu cienījamus skološanās avotus, nevis kādas tur pseidobrošūriņas vai virzieniņus. Bet cienījama vecuma būtnei, profesorei nu nemaz nav jāizvēlas, kur “drusku piepelnīties”?
Marī, man ir mazliet iecietīga attieksme pret cilvēku sabūšanu visādās partijās.
Varbūt tā ir vienīgā vieta, kur viņi redz iespēju kaut ko mainīt. Jau te kādreiz minēju, ka ceturkšņa beigās maksājot nodokļus kaut kā nejauši (vai jauši) uzreiz rēķinu, ko par to saņemu es, tuvākie vai mazliet attālākie radi, vai kādi sērdieņi. Ja par cilvēku šo procesu veic darba devējs, viņš nekad tā neaizdomājas, bet Latvijas valsts dabū naudu no manas kabatas tiešā nozīmē. Ne nu baigo, bet principā. Mani interesē izaugsme (vai tā ir iespējama?) savā nišā, un es it bieži ieklausos, ko runā uzņēmēji, tādi, kas komandē ne tikai sevi, bet dod darbu arī citiem. Kaut vai par progresīvo nodokli un valsts attieksmi pret uzņēmēju kopumā. Neticu, ka visi, kas ir “Saskaņā”, ir arī kremlisti un dabū naudu no Putina vai Žirinovska. Sociālismam arī ir sava vieta, kur nu vēl Latvijas pašreizējā attīstības stadijā.
Bet ar ļoti jaunām meitenēm ir tā, ka viņām arī savs laiks jāsabūt “molodojos”, kad nevajag pārāk lēkt. Man vēl uzdeva asini tviterī manītais vārds “šarlatāniņš”. Par daudz nicīgi. Vajadzēja gan būt gana gudrām vismaz šai ziņā. Bet es, iziedama no savas bērnības reliģijas un slēgtās kopienas, ļoti daudz esmu mācījusies tieši no jauniem cilvēkiem, jo viņi kaut kā labāk ir sapratuši, kā ir kaut ko ļoti radikāli mainīt. Cilvēki pusmūžā to vairs nedara un ir ļoti brīnījušies. Tāpēc es galīgi nesmādēju jaunas meitenes un neko nevispārinu. Cilvēki apmēram divdesmit līdz trīsdesmit+ gadu vecumā Latvijā it bieži mēdz būt ļoti draudzīgi un ir arī daudz sasnieguši.
Gribas, ja nu kādu Lielu Sievieti Viesturam likt pretī, tad pašu VVF. Intervija jaunajā Unā. Tak skaidri un gaiši teikts, ka tāda mājasmāte ir tikai buržuāzisks modelis, absolūti lielākā daļa vēsturisko sieviešu vienmēr ir strādājušas. Laukos vai pilsētas fabrikā. Kā nu tie bērni auguši, tā izauguši. Lielā mērā bez tā, ka mātes viņiem skaidrojušas, ko viņi redz apkārt.
Tagad jau vispār šiki: ja negrib ar bērnu ņemties un ja kaut kas tāpēc būs nogājis greizi, varēs to bērnu pēcāk vest pie Viestura, lai sariktē. Mamma būs naudu sapelnījusi un varēs atpogāt.