Apziņa, ķermenis un nāve

Sākšu ar dažām domām no Juvāla Noasa Harari, pēdējo gadu pasaules liberāļu zvaigznes, grāmatas.[1] Tajā ir nodaļa ar nosaukumu “Nāves pēdējās dienas”, un tur viņš raksta: “Mūsdienu cilvēkam nāve ir tehniska problēma, ko vajag un ko mēs varam risināt. [..] Katrai tehniskai problēmai ir tehnisks risinājums.” Nodaļā “Zemes dievi” viņš raksta: “[..] 21. gadsimta cilvēces projekts būs dieviem līdzīgas varenības iegūšana – Homo sapiens pārveidošana par Homo Deus. [..] Mēs gribam pārveidot savus ķermeņus un smadzenes, konkrētāk, izvairīties no vecuma, nāves un nevarības, bet, kad esam to sasnieguši, ko tad lai darām ar šo spēju? Iznāk, ka jauno dienaskārtību varam izteikt vienā projektā (ar daudziem atzariem) – iegūt dievišķas īpašības.”

Harari, lai gan ir filozofs un raksta par tēmām, kas sniedzas aizvēsturē, mitoloģijā un teoloģijā, ir šokējoši tehnokrātisks. Kaut kāds oksimorons sanāk. Un bērnišķīgs – jo iedomājas, ka pasaulei jābūt tādai, kādu viņš to grib redzēt savās rotaļās ar klucīšiem. Tik daudz vērības viņam piešķiru ne jau tādēļ, ka viņš to, manuprāt, būtu pelnījis, vai tādēļ, ka man jāiztop globālajam mainstrīmam. Harari būtībā zīmē mitoloģisku personāžu, kas ir arī manas drīzumā gaidāmās grāmatas[2] svarīgs protagonists – Sīzifu. Viņš gribēja būt dievs, nemirstīgais. Jo viņu pazemoja cilvēcīgums un mirstīgums. Taču tas bija pelnīti, nebūt mūžīgam kā viņa švāģeri (sievas māsu bērnu tēvi) – dievi Zevs, Poseidons un Arejs. Jo Sīzifs bija par aprobežotu, lai saprastu pasaules neizmaināmo iekārtojumu – Olimpa noteikumus, kuros jādzīvo, nevis pret kuriem jāsaceļas. Iedomājieties, Harari raksta: “[..] tiklīdz kā tehnoloģijas atļaus mums pārprogrammēt cilvēka smadzenes, Homo sapiens pazudīs, cilvēces vēsture beigsies un sāksies jauns, mūsu saprašanai nepieejams process.”

Tas ir tik šausmīgi, bet apdomājoties – naivi, toties mūsdienu realitāti atspoguļojoši – iztēloties, ka Dievs atrodas smadzenēs un, ja tās pārprogrammē, tad Dievs mainīsies neprognozējamā, bet gan jau revolucionāru degsmi uzflammējošā un noteikti uz labāku pasauli vedošā virzienā. Tas viss jau ir bijis, visas šīs revolūcijas. Un Sīzifs ir bijis. Bet nekāds patiesais Dievs kā pasaules radītājs, primārais likums un Dievietes antagonists šādu eksperimentu rezultātā nav cietis, mainījies un nemainīsies.

Bet, ja Harari redz iespēju Dievu nomainīt ar “kaut ko”, tad tas arī ir simptoms. Jaunais radāmais dievs būtībā ir viltusdievs, dēmons, velis – Sīzifs, kuram Aids pēc galējas nokļūšanas viņa valstībā liek velt akmeni kalnā. Tā ir metafora dzīvošanai. Kad akmens kalna galā, tas pats veļas lejā – tā ir metafora nāvei un pēcnāves dzīvei. Tā ir samsāras rata analoģija, kuru Sīzifs dzīves laikā apgūt nespēja. Pasaules reliģijas sengrieķu interpretācija…

Harari Sīzifu nesauc vārdā, atšķirībā no eksistenciālisma filozofa un komunista Albēra Kamī[3], kurš šī protagonista darbības ar akmeni Aida valstībā sauc par absurdu, arī neredzot tajā samsāras rata analoģiju. Šis autors interesējas tikai par individuālo, viņa domubiedri ir līdzīgā strupceļā nonākušie, Dievu nogalinājušie Nīče, Kirkegors, Šestovs un vēl citi.

Dieva vietā nāk tas, ko Kamī sauc par absurdu un ir svarīgi, ka tas notiek nāves un pašnāvības apspriešanas kontekstā – “… absurds kļūst par dievu (visplašākajā šī vārda nozīmē) un nespēja izprast – par šo esamību, kas apgaismo visu.” Tajā pašā laikā viņš runā par “reliģisku būtību”: “… ja palieku pie eksistences filozofijām, redzu, ka pilnīgi visas bez izņēmuma man piedāvā bēgšanu. Ar dīvainu spriedumu, pamatojoties uz absurdu racionālisma drupās, noslēgtā un cilvēka ierobežotā pasaulē viņi dievišķo to, kas viņus aplaupa. Šai piespiedu cerībai visos gadījumos ir reliģiska būtība.”

Vissvarīgākās lietas mūsu dzīvē notiek, tajā ienākot un no tās aizejot. Eksistē Pāreja starp To un Šo pasaulēm. Man tas ir skaidri redzams, pētot bērnus, kas dzimuši uzreiz pēc ģimenē tikko mirušiem bērniem[4]. Viņu mātes (atbalsta un drošā pamata[5] sistēma) un tēvi ne vienmēr labi tiek galā ar šo transfēru un tur rodas “absurds”, dēmons vai velis, kas ar eksistenciālisma vai individuālisma redzējuma palīdzību nav apzināms. Bet ja domājam kolektīvistiski, dzimtaskokā, pielietojam psihodrāmu individuālu gadījumu izpētē vai Berta Hellingera ģimenes izstādīšanas metodi, ieraugām ietekmīgus spēkus, kas individuālas analīzes gadījumā paliek ārpus. Tie ir dēmoni, par kuriem stāsts arī Marka evanģēlija 5. pantā, vai veļi, kā latviešu mitoloģijā. Kamī to nosauc par absurdu, nu lai jau būtu, ne tikai jauns vārds, bet arī jauns strupceļš.

Še gribētu turpināt ar medicīniskiem piemēriem. Nīderlandiešu kardiologs Pims van Lommels[6] ieviesis terminu “nāvei tuvā pieredze” (NTP), Viņš pētījis, kas ar cilvēkiem notiek klīniskajā nāvē, kad smadzenēm nepieplūst skābeklis, uz elektroencefalogrāfa monitora redzamas izolīnijas, tātad nekāda ķermeniska psihiska darbība nav iespējama. Tomēr tie, kas no klīniskās nāves atgriezušies dzīvē, stāsta. Psihiatrs Reimonds Mūdijs 1975. gadā aprakstījis 12 dažādus NTP elementus, kuri visi netiek pieredzēti vienmēr, katram ir stāsts, kurā parādās ne visi divpadsmit, bet nav nekā ārpus šī divpadsmitnieka. Šeit citēšu tikai 5. elementu: “Tumša telpa, kura tikai 15% cilvēku šķiet biedējoša; cilvēki tiek vilkti uz nelielu gaismas punktu tumšā telpā, kuru tie apraksta kā:

• tuneļa pieredzi, viņi tiek strauji vilkti uz gaismas pusi;
• biedējošu NTP; aptuveni 1-2% cilvēku uzkavējas šajā tumšajā telpā un piedzīvo biedējošu NTP (to sauc arī par elles pieredzi).

NTP pētījumi uzdod svarīgu jautājumu – vai “apziņa” un līdz ar to – “cilvēciskā būtība” vai “dvēsele” var eksistēt nesaistībā ar ķermeni? Vai iespejams, ka ķermenis mirst, bet apziņa turpina dzīvot? Pētījumi rāda, ka NTP pieredze ir +/- 4,2% iedzīvotāju. Un tie rāda, ka ja līdz NTP no nāves nav baidījušies 16-55% cilvēku, bet pēc šādas pieredzes to skaits pieaug līdz 98-100%. Tie rāda arī, ka pirms NTP 46% cilvēku nejutuši reliģisku piederību, bet pēc tās, šādu cilvēku skaits pieaudzis līdz 84%. Tātad NTP  drupina reliģiskās draudzes – tas varētu būt viens iemesls, kādēļ baznīcas nav sajūsmā par zināšanām, kas notiek pēc nāves. Kolēģis, bērnu reanimatologs, Pēteris Kļava, pēc kura iniciatīvas notika arī van Lommela darba izdošana latviski un autora lekcija Jelgavas pilī, man teica – viņaprāt, kristietība ir 2% no universālās pasaules reliģijas. Divi ir tālu no simts, bet tomēr vairāk kā nulle.

Pēteris Kļava savās lekcijās[7] divas ar pusi stundas runā par to, kā pareizi nomirt (ha, reanimatologs!), atsaucoties uz Tibetas mirušo grāmatu[8]. Un vēl citas divarpus stundas par zinātniskiem reinkarnācijas pierādījumiem. Mani jūsmina Pētera motivācija tik dziļi rakt. Es to uztveru kā ticības un zinību alku pagodinājumu gan tiem diviem gan pārējiem deviņdesmit astoņiem pasaules reliģijas izpratnes procentiem.

Turpināšu ar stāstu par to, ko krievu psihiatrs un narkologs Daņiļins[9] sac par narkonautiem, bet par kuriem daudz izrakstījušies slavenie Karloss Kastaņeda, Terenss Makena[10] un arī mikologs Višņevskis[11]. Esence – ieēdot kaut ko (sēnes, kaktusus, ajavasku, psilocibīnu vai LSD), cilvēki piedzīvo kaut ko ļoti līdzīgu NTP. Te uzprasās, šķiet, Makenas teiktais – “kad pērtiķi sāka ēst sēnes, viņi satika Dievu un kļuva par cilvēkiem”. Lai cik naturālistiski un primitīvi tas neizklausītos, man tas šķiet kā izlīgums starp evolucionistiem un kreacionistiem. Jo, ja ticam, ka mūsu un cilvēkveidīgio pērtiķu kopējais sencis dzīvojis 3,5-5 miljonus gadu atpakaļ un tā mierīgi noevolucionējis līdz mums, tad kaut kas pietrūkst. Kaut kur bija jābūt iejaukušamies Kosmiskajai apziņai vai Dievam un tas dzīvnieks bija jāieslēdz reliģiskajā, nevis tikai bioloģiskajā funkcionēšanā.

Senajiem indoāriešiem ir bijis soma jeb haoma rituāls. Rigvēdā, vecākajā indoāriešu tekstā, 9. mandala ar 114 himnām ir par soma dzērienu/rituālu. Tas ticis veikts Lieldienās, pirms tam ievērojot gavēni – šī tradīcija saglabājusies arī kristietībā, taču, iespējams, zaudējot jēgu, kas tai bijusi sākotnēji. Iespējams, ka soma tika veikta, izmantojot halucinogēnās sēnes, varbūt arī sarkanās mušmires kopā ar baltajiem āmuļiem, kuri Latvijā aug ozolos, kuros iespējis zibens un kurus zīmīgi sauc par Pērkona vai velna slotām. Interneta laikmetā soma rituālu aprakstus iespējams sameklēt katram. Iespējams, ka soma rituāla senajā Grieķijā analogs ir bijis Eleusīnas mistērijās lietotais dzēriens, kas (atkal – iespējams) gatavots no Sīrijas melnajiem (slimajiem) miežiem.

Man šķiet svarīgi iztēloties pasauli, kurā cilvēks ar Dievu ir tikpat reālās ikdienas attiecībās kā NTP un narkonautisko tripu situācijās. Harari un viņam līdzīgajiem nekas tāds nešķiet reāls un iespējams, bet daudziem citiem cilvēkiem, kas meklē un arī atrod vienību ar Dievu citādos veidos tā arī šodien ir ikdiena.

Nu labi, ja kādu aizvaino tas, ka sēnes mūs atved pie Dieva, variet lietot sarežģītākus ceļus. Šī raksta mērķim tas nav tik svarīgi. Toties tas, ka narkonautiskajos tripos piedzīvotais ir salīdzināms ar NTP pieredzēm, gan ir svarīgi. Tas vedina mūs turpināt domāt par Ārpusķermeņa apziņu un jautājumu – vai mēs (apziņa) mirstam līdz ar ķermeni?

Bez NTP un narkonautikas ir arī sapņi un vīzijas, kaut vai no Vecās Derības – arī tur ir daudz  tādu saturu, kas iekļaujas Mūdija 12 elementos. Tādu ir daudz mākslā, ņemsim kaut vai Hieronīmu Bosu[12] vai Dantes Aligjēri “Dievišķo komēdiju”. Ar to visu es gribu teikt, ka Dzīvē piedalās Nāve. Mēs dzīvojam abpus Pārejas, ciešā saiknē ar Dievu / Ārpusķermeņa apziņu, bet ja esam dzīvnieki, tad nezinām to. Būt cilvēkam / nepērtiķim nozīmē sajust un atšķirt cilvēcisko no dievišķā un pieņemt to visu.

Tagad atgriezīsmies pie Harari un tā, kā viņš un citi kreisie liberāļi skatās uz nevis abstraktu dzīvību / nāvi, bet uz konkrētiem problēmjautājumiem – abortu, kontracepciju, eitanāziju. Ja cilvēks ir viens, bez saistībām ar citiem – kā vispār var būt šaubas par tiesībām uz abortu un kur nu vēl kontarcepciju[13]? Un arī eitanāzija ir pašsaprotama – kolīdz dzīve tev vairs neko nedod, kamdēļ turēties pie tās? Jo aiz tās taču nekā nav!

Bet kā skatās tie, kas saprot, ka individuāla ķermeņa nāves pārdzīvojums, ieskaitot NTP, ne tikai nav beigas, bet ir arī stiprs signāls, kas izmaina ģimeni, dzimtu un ietekmīgu cilvēku nāves gadījumā arī plašākas sabiedrības grupas? Raksta apjoms neļauj izplūst, te vien citāts no van Lommela: “Nāvei tuva pieredze pārvērš cilvēkus, un visvairākt to izjūt laulātie draugi. Pēc NTP tas vairs nav tas pats vīrietis un sieviete. Nensija Buša uzskata, ka tieši šādas attiecību krīzes ir vainojamas pat 75% laulības šķiršanas gadījumu.” Kurš redz, ka visa “Mērnieku laiku” un Oļiņietes psihopatoloģija radusies no bērna nāves ugunsgrēkā pārdzīvojuma? Kurš redz, kā no uguns radušies dēmoni, kas plosa Oļiņieti un visu viņas sociālo vidi?

Kristietībā ir septiņi nāves grēki – iekāre, negausība, mantkārība, slinkums, dusmas, skaudība, lepnība. Varbūt tie ir nāves grēki tāpēc, ka tie ved nāvē? Te man jācitē profesors Gundarovs[14], kurš izrēķinājis, ka, ja Krievijā mirstība būtu saglabājusies 80-to gadu līmenī, tad tagad tajā būtu jādzīvo par 14 miljoniem cilvēku vairāk kā tagad. Un viņš saka, ka tam nav zinātniska izskaidrojuma, nonākot pie reliģiska – nāves grēkiem, kas izpaužas arī kā slepkavības un pašnāvības. Bet varbūt šie nāves grēki rodas saistībā dzemdību un nāves pieredzēm ir tas pats Kamī absurds, grieķu Sīzifs, Jaunās derības dēmons un latviešu velis? Varbūt tie ir iemesli, kas liek mums paskatīties uz pasauli, apziņu un nāvi daudz diferencētāk kā to dara Harari un viņa draugi?

Nobeidzot vēlreiz atgriežos pie problēmjautājumiem, kuros polāras pozīcijas ieņem šodienas liberāļi un konservatīvie – tehniska dzīves ilguma pagarināšana līdz 150 un pat 500 gadiem, eitanāzija, kontracepcija, aborts, narkotiku legalizācija[15]. Liberāļu pozīcija tajos būtībā ir īsta nāves kultūra, absurda un dēmoniska. Ateisms, nāves un pēcnāves procesu nepārzināšana jau ne pie kā cita novest nevar. Būs vien viņiem jāveļ tas Sīzifa akmens…