Apmaldījusies māte

Diezgan nejauši uzdūros šai publikācijai – http://www.satori.lv/raksts/12287/Jana_Kukaine/Sievietem_nav_jaklausa_viriesi. Nu un tad diezgan likumsakarīgi – gājiens uz grāmatnīcu pēc Janas Kukaines grāmatas “Daiļās mātes”[1]. Jo Satori intervijā redzēju spriestspējīgu jaunu sievieti, kuras runā tomēr īsti nevarēja nolasīt ne iemeslus, kādēļ viņa sevi sauc par feministi, ne, ko viņa ar to grib pateikt vai panākt. Turklāt “feminisma” kombinācija ar “mātes” un “daiļuma” man nezināmajiem sakariem pavedināja.

Tagad grāmata izlasīta, ko apliecina lērums treknu pasvītrojumu ar koši sarkanu tinti. Nometu sējumu malā un, lai atgūtu dvēseles līdzsvaru, izlasīju brazīliešu katoļu filozofa Plīnija Korreija de Oliveiras “Revolūcija un kontrrevolūcija”. Līdzēja, jo atgādināja, no kuras vietas uz pasauli lūkojos es un no kuras, kā man liekas, – Jana Kukaine un viņas nabaga skumīgi kareivīgie brāļi un māsas. Robežas nomierina, nekas jauns.

Paņēmu “Daiļās mātes” atkal, pašķirstīju. Pieleca, ka pasvītrojis esmu to, kas kaitinājis, vai kam nepiekrītu. Bet – vai mazums kam nepiekrītu, vai tiešām tādēļ jātērē savs laiks, lai par to reflektētu, iebilstu, diskutētu? Pie reizes savā ziņā neizbēgami reklamējot to, kas taču nav manas iesaistes un patērētā laika vērts?

Bija divi argumenti, kādēļ turpināju šķirstīt minēto grāmatu un ne tikai šķirstīt. Pirmkārt – esmu sapratis, ka feminismu uztveru kā slimību un ka tā manī atmodina ārsta refleksus. Tāda ārsta, kam piemīt dīvaina pētnieka kaisle, par kuru es daudzos citos gadījumos esmu brīnījies citu ārstu izpildījumā. Nu, piemērām, ja kolēģis man stāsta par olnīcu sonogrāfiju un priecājas: “Cik skaisti ovocīti!”. Vai ja cits par mikrobioloģisku iztriepi: “Kādi sulīgi koki!”. Bet jāatzīst, ka attiecībā uz feminisma izpausmēm dažreiz kļūstu līdzīgi pustraks, Janas Kukaines darbā ieraugot arī tādas feminisma slimības pazīmes, kuras agrāk nebiju pamanījis.

Otrkārt, esmu daudzkārt teicis, ka Latvijā “par valstij un tautai svarīgiem jautājumiem” ir pārāk maz vispusīgas refleksijas. Kaut kādā ziņā tas ir domājošu ļaužu pienākums, refleksiju un diskusiju sēt. Tomēr šeit aplūkojamās grāmatas autore neorientējas uz refleksijām latviskajā intelekta telpā, kas tik raksturīgi mūsu liberāļiem. Viņi skatās tikai norietošās saules virzienā, ar pakaļu pret cilvēkiem Latvijā un dzen savu ideoloģiju, neieklausoties citos viedokļos. Tāds augstprātības un lepnības gars, Vienotības uzlidojums un nu jau skaidri redzamais krahs. Praktiski visas it kā asās tēmas, par kurām runā Jana Kukaine, pirms tam esmu aplūkojis arī es, un daudz dziļāk. Meitene izliekas, ka ietekmēties vajag tikai no sev līdzīgiem. Nu labi, lai jau būtu. Un sakot “meitene”[2], es domāju sievieti savu meitu vecumā – ar to pieredzi, kas viņām var būt. Man ir trīs meitas, vecākajai ir pieci bērni, vidējai – divi un vēl viens vīra bērns no iepriekšējās laulības, jaunākā vēl studē, nav precējusies. Manas meitas ir pa īstam daiļas mātes, es viņas mīlu, ar viņām lepojos un nevaru iedomāties, ka viņas spētu rakstīt tādas blēņas kā Kukaine. Bet es saprotu arī, ka daudzas meitenes šajos laikos nav tā ideoloģiski aizsargātas kā manas meitas un man kaut kā gribas arī tām, ne tikai savām meitām palīdzēt.

Dažreiz par vīriešiem smejas, ka lai saprastu, kas ir dzemdības, viņiem vajadzētu dibenā iebāzt lietussargu, atvērt un tad mēģināt izvilkt. To atcerējos, uzdodot sev, manuprāt, vīriešu dzemdību fantāzijai diezgan radniecīgu jautājumu: Kas jādara lezbietei, lai sajustu sevī Mātes lomu? Janu Kukaini šāds jautājums nenodarbina, viņa savas grāmatas Ievada epigrāfā lepni ieraksta nedzemdējušas lezbietes un feminima klasiķes Simonas de Bovuāras vārdus no grāmatas “Otrais dzimums”: “Parasti mātišķība ir savāds narcisma, altruisma, dīkas sapņošanas, sirsnības, pašapmāna, padevības un cinisma sajaukums.” Tas tūliņ zem virsraksta “Mātišķība kā kultūras konstrukcija”.

Ak tad Mātes loma ir sociāli konstruēta? – tā gribas sašutumā iesaukties un nākamās pāris lappuses veltīt šāda apgalvojuma un de Bovuāras mātišķās impotences kritiskai analīzei. Bet uznāk slinkums, kas čukst: “Nevajag atkārtoties. Kas gribēs, atradīs tavās grāmatās un citos tekstos mājalapā. Pietiek ar sašutumu.”

Kā jau teikts, Kukaines grāmatā citēti un analizēti tiek tikai tie autori un avoti, kas komplimentē autores slimībai kā lieliskai veselībai. Šaubas un iekšēja diskusija, argumentācija pret pretējiem viedokļiem, kurus autore nevar nebūt dzirdējusi par viņas domām kā simptomiem, nepastāv. Kā Koko Šanelei: “Domājiet par mani ko gribiet. Es par jums vispār nedomāju.” Tomēr laikam nekļūdīšos, ja teikšu – ir tur arī kāda daļa provokācijas klāt. Vēlmes tikt ievērotai, šokēt ar sevi, diezgan sievišķīgi, ja kas.

Visspilgtāk šo grāmatu raksturo visam feminismam raksturīgā Upura lomas piesavināšanās, par savu ienaidnieku pasludinot patriarhātu, īsti de Bovuāras stilā. Tātad arī Tēva lomu ģimenē, par ko prasītos tālāks izvērsums, lai saprastu Kukaines ideālo feministisko ģimenes vīziju un instrukciju sarakstu vīrietim, kuru citi autori sauc par tēvu un dalās ar fantāzijām par Tēva lomu. Bērns, nediskutējot ar izplatīto feminisma nostādni, piederot galvenokārt vai tikai mātei, kura savu Mātes lomu pati sevī izveido no A līdz Z, nekādas bērnības un nez no kurienes radušās rotaļas ar lellēm. Un no mātes mātes, mātes vecmāmiņas un citu pirmmāšu neapzināti pārņemtā, arhetipiski un arī bioloģiski[3] determinētā pieredze neeksistē un ir elementāri pārkonstruējama!

Tēvs ir ienaidnieks, tas ir skaidrs, tomēr arī viņa noziegumu saraksts netiek uzrādīts: “[..] feministisko teoriju attieksmē pret tēviem var saskatīt divus pretējus viedokļus, kas droši vien lieku reizi atgādina, ka pati šī teorija neeksistē viena universāla tīrraksta formā un ka dažādām ģimenēm var būt atšķirīgas intereses.” Sākumā pieminētajā videointervijā autore parādās kopā ar bērnu. Kādēļ tas būtiski? Lai atvairītu iespējamās aizdomas, ka viņa varētu būt lezbiete, kam būtu saprotami ienīst bērnus un mātes un par kuru kā izteiktu minoritāti un tās pieredzi tādēļ var neinteresēties? Vai lai parādītu, ka viņa tiešām ir praktiski kompetenta kā māte? Bet kas parāda, ka grāmatas autore ir praktiski kompetenta attiecību veidošanā un audzināšanas pienākumu sadalīšanā ar bērna tēvu? Vai vārdi noslēgumā, kur kā pēdējais minēts arī kāds Jānis? “[..] pateicību visiem, kas man palīdzēja, mani atbalstīja un iedrošināja, – draudzenēm, māksliniecēm, Valsts kultūrkapitāla fondam un, protams, Jānim, bez kura – kaut kādā ziņā – nebūtu šīs grāmatas”.

Kas ir Jānis – vīrs, bērnu tēvs, domubiedrs, kaimiņš, tēva brālis vai vienkārši iedomu tēls – feministei ideālais latviešu vīrietis? Patriarhālais ienaidnieks vai varbūt tomēr labvēlis kaut kādā dīvainā, tuvāk nepaskaidrotā un, acīmredzot, feministiska izņēmuma kārtā?

Nevaru neatgādināt – Upura loma[4] nepienākas ne sievietēm, ne vīriešiem un pat ne bērniem tikai tādēļ, ka viņi sievietes, vīrieši, vai bērni. Upura loma pienākas cilvēkiem, kas cietuši zaudējumu, un kam tā vajadzīga, lai šo zaudējumu ar drāmas trīsstūra (Upuris – Vajātājs – Glābējs) mehānisma palīdzību sadziedētu. Ja kāds piesavinās šo lomu ārpus zaudējuma dziedēšanas konteksta, tad viņš mēģina savtīgi izmantot citus cilvēkus un ievilkt tos drāmas trīsstūrī, kas ir vilinoši, tā ir liela vara, jo katrs no ievilktajiem jau grib būt labais Glābējs, tādēļ tādam var piestādīt sarakstu, kas jāizpilda, lai par tādu tiktu atzīts un netiktu ieskaitīts sliktajos Vajātājos. Ja kāds cilvēks, sieviete vai vīrietis, šādi rīkojas, viņš ir pelnījis sodu. Un ar katru reizi arvien bargāku. Viņš ir izjaucis robežu starp iedomāto un realitāti, starp objektīvo un subjektīvo un veido haosu, nevis izpratni. Ja tas notiek dzimumu attiecību jomā, tad viņš sēj naidu starp sievietēm un vīriešiem, viņš padziļina grūtības tiem saprasties, viņš jauc ģimenes un apgrūtina bērnu audzināšanu. Tas jau arī ir feminisma konstruktoru mērķis. Arī apskatāmā grāmata mudž no “pierādījumiem”, kā mātēm tiek darīts pāri. Apstulbinoši, kur tik nevar saskatīt neizdevīgumu, ierobežojumus un pāridarījumus, ko mātēm nodara visuvarenais un visuspēcīgais patriarhāts. Bet neviens nevar būt vainīgs tādēļ, ka ir vīrieties vai sieviete, Tēvs vai Māte. Vaina var būt tikai individuāla.

Aprakstot sievietes un mātes kā Upures, Jana Kukaine tās izmanto savu ideoloģisko mērķu sasniegšanai. Tāpat viņa izmanto vīriešus un tēvus, kuriem pieraksta sieviešu apspiešanu un ko tik vēl nē – kā kolektīvu vainu. Vai tā nav vardarbība pret sievietēm un vīriešiem? Vai tā nav tādas agresīvas ideoloģijas uzturēšana, kas traucē sievietēm saprasties ar vīriešiem un apdraud ģimenes un līdz ar to – bērnu tiesības izaugt ar abiem vecākiem?

Jau citēju autores pieminētos pretējos feministisko teoriju viedokļus par Tēva lomu, kas šo teoriju jūkli dara amorfu, tā sliecoties apstiprināt manu pieņēmumu, ka katrai feministei savs feminisms, tāpat kā slimniekiem ar vienu diagnozi slimība tomēr norit ar individuālām atšķirībām. Pretruna ir arī starp tā saukto liberālo feminismu (de Bovuāra), kas apšauba dzimumu atšķirības un diferences feminisms (Kerola Giligana), “kas izvēlējās akcentēt tradicionāli sievišķās vērtības un ar tām saistīto skatījumu uz pasauli. Sievietes vairs nepielīdzināja vīriešu paraugam, bet drīzāk tika uzsvērta abu dzimumu atšķirība.”

Tālākajā izklāstā autore mēģina kaut kā samierināt šos divus feminismus, bet tas izdodas tikai pasludinot sievietes par īpašākām nekā vīrieši. Tiek citēta filozofe Ieva Lapinska: “[..] lai sieviete būtu brīva, ar vienādām (proti, tādām pašām kā vīriešiem) tiesībām nepietiek, jo viņai vajadzīgas arī savas īpašās tiesības, kas garantētu pašnoteikšanās iespēju attiecībā uz savu ķermeni un reproduktīvajām spējām.” Tātad sieviete pieder tikai sev, nevis arī saviem dzimušajiem un nedzimušajiem bērniem, savai ģimenei un tautai. Viņai pret tiem nav nekādu pienākumu, tikai tiesības. Slimi, ko tur teikt. Turklāt nerealizējami, kas nodrošina mūžīgu Upura lomu…

Īpaši negribas iestigt tikai feministiskās ideoloģijas kritizēšanā, jo Janas Kukaines grāmatā ir arī labas lietas. Ļoti atzinīgi jāizturas pret izvirzīto jautājumu – ko sievietei pašai nozīmē viņas ķermenis un tā norises?, ja vien tas netiek sajūgts kopā ar Upura lomu, paziņojot, ka sieviete līdz šim par to nav varējusi aizdomāties, jo bijusi spiesta piederēt vīriešiem, sabiedrībai un bērniem. (Parasti jau tiek sajūgts, bet var mēģināt to ignorēt.)

Gan runājot par zīdītājas krūšu erogēno funkciju, gan par dzemdes cikla izjušanu, tiek pārkāpti daudzi tabu, par kuriem savulaik runāja arī Freids. Bet pārkāpt tabu šeit nozīmē sniegt izglītojošu informāciju – gan sievietēm, gan vīriešiem – kas īpaši svarīgi. Var piekrist, ka tā sabiedriskā kultūra, kura izveidojusies kā attieksme pret sievietes ķermeni, ir drīzāk mitoloģiska, nekā zināšanās balstīta. “Radīšanas noslēpumi pieder viņai. Vīrieši tos var tikai nozagt vai piesavināties (Eva Federe Kiteja)” – bet vīriešiem būtu jāuzzina šie noslēpumi, lai veidotu atbilstošāku attieksmi pret sievietēm. Un tie jāuzzina arī sievietēm – verbālā un apzinātā (vīrišķā) formā, jo viņām dabiski ir tos zināt neverbāli un neapzināti, simboliski un mitoloģiski. Šo situāciju var mainīt, bet – neiesaistot tur drāmas trīsstūri!

Tiek citētas dažas autores, kuras dalās ar savu zīdīšanas pieredzi kā spilgti seksuālu, piemērām: “Kāda bauda! Kad tu uzliec roku uz mana krūtsgala, es drebu, es tvīkstu. Šai sajūtai nav gala, nav skaidras kulminācijas. Tu sūc no mana krūtsgala, un es to jūtu klitorā un viscaur savā dvēselē. Kad gan vēl tu un es piedzīvosim tādu labsajūtu?” (Fīlisa Česlere). Par to, kā arī par grāmatā pieminēto “barošanas miglu” lasot, prasījās autores personīgais komentārs, jo viņa taču ir arī divu bērnu māte. Vai just erotisku baudu zīdīšanas laikā ir raksturīgi visām sievietēm, vai arī tas ir dīvains izņēmums? Un kā šī erotika ar bērnu ietekmē laulāto seksuālo dzīvi? Varbūt biežā vecāku attiecību izjukšana tieši laikā, kad bērns vēl mazs, ir saistīta ar šo zīdīšanas erotiku? Šie paliek kā grāmatā neaplūkoti un neieskicēti jautājumi, to vietā – ideoloģiski štampi. Un paliek neizlasīts un nesaprasts tas, ko esmu rakstījis es, nezin kam.

Runājot par to, kā sieviete, vīrietis un sabiedrība attiecas pret dzemdes ciklu, tiek pateikts daudz kas svarīgs, ieskaitot tā salīdzinājumu ar četriem gadalaikiem. Tiek runāts par tipiskām un prognozējamām sievietes noskaņojuma maiņām cikla laikā. Bet tās tiek saistītas ar patriarhālās sabiedrības tumsonīgi nosodošo attieksmi pret sievietes cikla izpausmēm, nevis ar objektīvo dzemdes autonomiju, tās tieksmi piepildīt savu funkciju un milzīgo ietekmi uz sievietes emocionālo, seksuālo un garīgo dzīvi. Un atkal ideoloģisks štamps, mēģinot mums iestāstīt, ka viss ir sociāli konstruēts, pat dzemdes “tukšums”: “PMS nav tikai sievietes ķermeņa īpatnība, bet gan lielākā vai mazākā mērā iemācīta psihosomatiska reakcija, kurā kondensējas sabiedrībā valdošā negatīvā attieksme gan pret pašām menstruācijām, gan sievietes ķermeņa funkcijām.”

Kukaine akcentē nevis seksualitāti un emocijas, bet pašas mēnešreizes, asiņošanu, pārmetot sabiedrībai par aizspriedumiem pret to un pieprasot atzinīgāku un taisnīgāku attieksmi pret mākslas darbiem, kuros parādīti iekrāsoti biksīšu ieliktnīši.

Neaizmirsīsim – menstruāciju asinis ir ķermeņa izdalījumi, vielu maiņas gala produkti, tāpat kā kā izkārnījumi, urīns, sviedri, strutas, puņķi, krēpas, asaras un sēra korķi ausīs. Nezinu, vai arī no šīm substancēm varētu cerēt izveidot mākslu, nevaru iedomāties. Izdalījumi, manuprāt, nav nekāda mākslas tēma, tie asociējas vienīgi ar netīrību un tās radītajām neērtībām, atšķirībā no menstruālā cikla “cilvēciskajiem” fenomeniem. Kaut kā vienpusīgi un ideoloģiski autorei sanācis runāt par šiem svarīgajiem un interesantajiem jautājumiem. Nav arī nekādu personisku refleksiju par pasaules izjūtu ovulācijas un PMS laikā, kas, manuprāt, ir vissvarīgākie sievišķie temati, par kuriem cilvēki būtu jāizglīto.

Runājot par feministisko audzināšanu, Jana Kukaine raksta: “[..] vēsture ir redzējusi daudz vairāk gadījumu, kad tēvi vai brāļi izvaro meitas, nekā – kad mātes dēlus”. Kā saprotams, šis apgalvojums nācis nevis no pētījumiem un statistikas, bet no autores intuīcijas un pasaulsizjūtas. Un arī no nezināšanas par zēnu seksuālajām robežām un to pārkāpšanas riskiem kaut vai tās pašas zīdīšanas erotikas rezultātā. Tas ir vēl viens grāmatā neaplūkots mātišķības aspekts, kam autore nav tikusi klāt. Šeit gan jāsaka – tas nebūtu viegli, jo vīriešiem tradicionāli ir nepieņemama un pretīga doma, ka viņi varētu apsūdzēt savas mātes sevis seksuālā izmantošanā. Tādēļ mātes tiek aizsargātas un šie jautājumi uzpeld gandrīz vienīgi psihoterapeitu un narkologu kabinetos. Mans viedoklis – vīriešu alkoholisma un narkomānijas etioloģija ļoti bieži ir saistīta ar seksuālo robežu pārkāpumiem agrā bērnībā, tāpat kā šīs pašas slimības sievietēm – ar seksuālu izmantošanu vairāk apzināmā vecumā.

Bija krietni jāpārdomā, kas ir tie iemesli, kādēļ jaunai un gudrai sievietei ir jāizveido vesela pašapmānu sistēma, atbalstot Rietumos radītās ideoloģiskās blēņas un cenšoties objektīvi kaitēt attiecībām starp sievietēm un vīriešiem savā dzimtenē. Kas liek uzlaizīt šos svešzemju spļaudekļus un rekomendēt to darīt arī citiem? Kas liek tērēt savu laiku un intelektu kaitniecībai pret savu tautu, nevis radošam darbam?

Man ir aizdomas, ka tā ir nabadzība, kurai objektīvi ir pakļauts katrs, kas studējis filozofiju un cerējis, ka šīs studijas ir nevis pašizaugsmei, bet ka ar to varēs arī maizi nopelnīt. Nabadzība liek visādus jocīgus kompromisus taisīt. Piemērām – uzzinot, ka par feminisma pētījumiem var dabūt kādus grantus, specializēt sevi šajā virzienā. Nu un ja jau ir ieguldīts darbs, tad velnam atdots mazais pirkstiņš, fonā skan glaimojošas uzslavas – atpakaļceļš nav tik viegls, var turpināt sevi mānīt tālāk…

Ir arī jādomā, kā mēs virzām savus talantīgākos jauniešus, kādas iespējas viņiem piedāvājam. Iespējams, Janai Kukainei nav bijis daudz iespēju atteikties no pārdošanās ļaunumam, lai gan – tādas ir vienmēr. Tomēr žēl – tiek izniekoti talanti, ieguldījumi izglītībā, jaunības degsme…

Šeit gribas nocitēt dažas domas no sākumā minētās P.K. de Oliveiras grāmatas: “[..] visspēcīgākais revolūcijas[5] dzinējspēks slēpjas cilvēcisko kaislību dinamismā, kad šīs kaislības tiek izlaistas no grožiem un pārtop metafiziskā naidā pret Dievu, tikumu un visu labo, bet īpaši pret hierarhijām un šķīstību. [..] Kaislības pašas par sevi šī jēdziena formālā izpratnē ir morāli neitrālas, bet tieši nesakārtotība dara tās ļaunas. Ja kaislības tiek sakārtotas, tās var vairot arī labo, jo lieliski pakļaujas gan cilvēka gribai gan saprātam. Cilvēka dvēselei ir dota iespēja noteikt, kādas varas to pārņems, jo Dievs pārvalda cilvēka saprātu, bet saprāts , savukārt, valda pār gribu un griba pār jūtīgumu. Tas uzliek mums par pienākumu tiekties pēc apskaidrotā, cēlā un augsti efektīvā kontrrevolūcijas[6] dzinējspēka.

[..] Neviens nevar uzveikt tautu, kas ir tikumīga un patiesi mīl Dievu.

[..] Laikmetīguma jēdziens revolucionāra skatījumā saistās ar visu, kas neiegrožo lepnību, tiekšanos pēc baudām, egalitārismu un liberālismu.

[..] Kontrrevolucionārs rēķinās ar to, ka pasaule vienmēr būs asaru ieleja un tikai koridors ceļā uz Debesīm, turpretī revolucionārs uzskata, ka progresam jāpārvērš zeme paradīzē, kura tad cilvēks dzīvos laimīgi un par mūžību nedomās.”

Ir dīvaini konstatēt, ka Janas Kukaines grāmatas izdošanu atbalstījis Kultūrkapitāla fonds, tātad Latvijas valsts budžets[7]. Tad tik tālu jau esam, ka kā valsts pārņemam to, ko kādreiz darīja bēdīgi slavenais Soross? Tātad ar manu naudu tiek atbalstīta feministiskas literatūras izdošana, kura orientēta nevis uz diskusiju, bet ideoloģisku diktātu? Interesanti, kā VKKF pamato naudas piešķīrumu šādam ģimeni un tautu šķeļošam “darbam”? Vai fondam ir pārliecība, ka nodokļu maksātāju vairākums atbalstītu šādu investīciju?

Runa ir par vērtībām, kuras atbalsta VKKF. Esmu tikai vienreiz lūdzis fonda atbalstu un tiku noraidīts. Tas bija lūgums atbalstīt grāmatas “Meita un Māte. Aspazija, jaunās nācijas dibinātāja” izdošanu, izdevu to pats, grāmata ir tautās. Vai ar to jāsaprot, ka Janas Kukaines grāmata vairāk par manējo pārstāv to kultūras vērtību slāni, kuras mūsu valstī būtu jālolo un jāizkopj? Jeb taisnība tiem, kas saka, ka arī Latvijā kultūra ir novērsusies no cilvēciskajām, ģimenes un nacionālajām vērtībām un apkalpo kosmopolītiskā kultūrmarksisma un liberālisma vajadzības? Ko par to saka Nacionālā apvienība, kuras pārziņā šobrīd ir Kultūras ministrija?

[1] Neputns, Rīga, 2016.

[2] Jana Kukaine raksta, ka sievietes saukt par meitenēm ir seksisms.

[3] Ģenētiķi pēdējā laikā ir atklājuši mehānismus, kā cilvēku dzīves apstākļi ietekmē tā ģenētisko aparātu. Tas palīdz veidot priekšstatu, kā psiholoģiskais un sociālais ilgākā laika periodā transformējas par bioloģiski determinēto.

[4] Vairāk par to – manā grāmatā “Bendes meitiņa un viņas tēvs”.

[5] Par revolūciju de Oliveira dēvē procesus, kas sākušies kā reformācija 500 gadus atpakaļ, turpinājušies kā Franču revolūcija 1793. gadā un tālāk savā trešajā posmā – krievu Oktobrī 1917. gadā. De Oliveira atsevišķi neizdala 1968. gada Studentu revolūcijas notikumus un Frankfurtes skolas nopelnus tās gatavošanā, bet citi autori – https://www.viestursrudzitis.lv/ta-ir-launa-skaudiba/ – to izdala kā Ceturto revolūciju. Uz Janas Kukaines darbu jālūkojas kā uz mazu posmiņu šajā revolūcijā, kas latviešu tautas likteņos izspēlējusies drausmīgu traģēdiju virpuļos. Bet Kukaine, šķiet, neasociē sevi ar komunisma ārprātu, viņa ir vēl ļoti jauna un nesaprot savu atbildību. Taču jaunību var pārmest gan franču, gan krievu (latviešu, ebreju) revolucionāriem. Bet vai jaunība ir attaisnojums noziegumiem?

[6] Kontrrevolūcija de Oliveiram ir tas, ko Kukaine sauc par patriarhātu un tā it kā šausmīgi pazemojošo varu pār sievietēm. Kontrrevolūcija ir kristīgās katoliskās baznīcas vērtībās, kas izkoptas gadsimtos ilgās garīgās studijās un praksēs. Būtībā šeit jārunā par mūžīgo cīņu starp matriarhālo un patriarhālo, kurā nevienam nav jāuzvar. Par to es rakstu savā grāmatā “Pie tēva”.

[7] Ir tik savādi, ka Janas Kukaines grāmatu šodien stutē valsts budžets, bet de Oliveiras darbs nav pat mūsu grāmatnīcās nopērkams – man to atsūtīja feisbuka draugi. Bet tas latviešu valodā ir izdots un nodrukāts Krakovā, priestera Pjotra Skargas vārdā nosauktā Kristīgās kultūras biedrībā, šajā, 2016. gadā. Vai nav dīvaina nevienlīdzība ideju cīņā?